Desmit veselīgu attiecību pamatlikumi

Šodien būs ļoti interesanta tēma. Šodien nebūs “urrā” tēma tādā ziņā klasiskā, kā pēdējā laikā parasts, bet ļoti svarīga tēma, kas to visu ietekmē. Ne desmit baušļi pa vienam, bet kopsavilkums jeb kopsalikums. Jēzus teica: “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Visa bauslība ir izteikta vienā teikumā – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.

Šodien mēs runāsim par attiecībām. Tas nozīmē, kā mīlēt tuvāko kā sevi pašu. Un es mācīšu desmit veselīgu attiecību pamatlikumus, kas balstīti Bībelē.  Un tu jau tikko dzirdēji. Tas jau ir bauslis, tā ir augstākā Dieva griba – mīlēt Dievu un mīlēt savu tuvāko, un mīlēt arī sevi pašu. Jo, diemžēl, mums neizdosies mīlēt citus, ja mēs paši sevi nemīlam. Tas nav iespējams.

“Desmit veselīgu attiecību pamatlikumi”. Es nemācīšu, kas tev jādara šodien. Es nemācīšu specifiskas attiecības starp laulātajiem. Šie ir universāli attiecību likumi, kas der gan ģimenē, gan vecākiem ar bērniem, gan organizācijās, protams, jau īpaši draudzē, attiecībās ar draugiem, ar darba kolēģiem. Šeit nav tāds attiecīgs novirziens, jo zem attiecību likumiem jeb principu pamatlikumiem ir apakšpunkti, tie ir daudz un dažādi atkarībā no tā, vai tā ir attiecību specializācija organizācijās, vai tā ir laulībā, vai ar bērniem, vai pieaugušajiem, jo tās visas atšķiras. Bet šie ir pamatlikumi. Veselīgu attiecību desmit pamatlikumi.

Ir pieci attiecību veidi jeb pieci līmeņi. Šie nav likumi, bet līmeņi. Un tad tu pats vari iet cauri visam. Un, kā jau es teicu, es tev nemācīšu un neteikšu, kas ir jādara. Un neviens jau nezina tavu situāciju. Arī tad, ja kāds šeit zina tavu situāciju, tad tomēr Dievs zina, tu pats zini, un pat tu pats ne vienmēr saproti. Ir svarīgi dzirdēt, kas teikts Dieva vārdā par attiecībām, bet lēmumu jāizdara tev pašam ir. Un tāpēc šeit nebūs nekādi norādījumi un nekāda mācība, kā tev jādzīvo. Es vienkārši mācīšu to, ko es redzu Dieva vārdā, bet tu pats izdari secinājumus.

Ir jāsaprot, ka ir attiecību ideāls. Ideālu attiecību kritēriji kā tādi pastāv, bet ideālas attiecības nepastāv. Tas ir pirmais, kas būtu jāsaprot. Tātad atceries – ideālu attiecību kritēriju pastāv, bet ideālas attiecības nepastāv. Un es varu droši teikt, ja kāds domā, ka viņam ir ideālas attiecības un viņam ir visi šie kritēriji, pats to var nezināt, bet cilvēks melo. Jā, ir dažādu veidu meli, var neapzināti melot, spiestā kārtā kaut kādā veidā kaut kad, varbūt masku uzlikt vajag. Bet tā nav patiesība, ideālas attiecības nepastāv.

Man nāk prātā kāds sens stāsts par slavenu sludinātāju, kurš palūdza piecelties draudzē cilvēkiem, kuri nekad nestrīdas ģimenē. Un divi kungi piecēlās visā šajā kopienā, uzvalkos skaisti tādi. Es nedomāju, ka ir ļoti labi tā darīt, bet laiki ir dažādi, tie mainās, dažādi mācītāji un dažādas draudzes. Viņš publiski parādīja ar pirkstu: “Lūk, redziet, divi lielākie meļi!” Jā, var būt, ka cilvēks ir tik tālu aizgājis, ka viņš ir sevi iestāstījis, ka viss ir ideāli. Nepastāv ideālas attiecības, nepastāv ideālas organizācijas, nepastāv ideālas draudzes – tādu nav. Nepastāv ideāli cilvēki, bet ir ideāls. Ideāls ir Dievs un tie principi, kas ir Viņa iedibināti. Ja mēs vēlamies šim ideālam tuvoties un ja mēs gribam mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sev pašu, un ja mēs gribam izvilkt to labāko no attiecībām, tad to labāko izvilkt ir iespējams tikai tad, kad mēs apzināmies, ka esam nepilnīgi, bet mēs varam tuvoties ideālam. Tāpēc dzīves uzdevums ir mācīties, mācīties, vēlreiz mācīties, pilnveidoties un apzināties, ka visas dzīves nepietiks, lai kļūtu ideāls. Bet, protams, dažādos līmeņos mēs augam. Kritēriji pastāv, realitātē šādas attiecības nepastāv.

Un ir šie pieci punkti. Piektais ir ideāls, bet tāds realitātē dzīvē nepastāv. Un ir četri līmeņi attiecībām. Pēc tam mēs iesim cauri desmit likumiem jeb desmit principiem, bet vispirms tu vari ieraudzīt šos četrus etapus.

1) Tuvu ideālam. Labāka nav par to: vistuvāk ideālam, kas tev ir iespējams. Kāds cilvēks var būt vēl tuvāk šim ideālam. Tev nav obligāti jāsalīdzina, bet katram ir savs, cik viņš šodien ir ticis tuvu šim ideālam.

2) Normālas attiecības. Šeit nedaudz ir jāpievelk, protams, korekcijas jāveic, nopietnāk jāskatās.

3) Neveselīgas attiecības.

4) Toksiskas attiecības. Tieši psiholoģijā pie toksiskām attiecībām ir līnija, kad jāpārtrauc. Bet neviens, pat psihoterapeits, ja viņš ir normāls, tev obligāti neteiks, kas tev pašam ir jāizdara. Bet ir lietas, kur ir jāiejaucas, piemēram, ar likuma palīdzību. Likums, kas regulē vardarbību, piemēram, ģimenē, ne tikai ģimenē. Regulē vardarbību kā tādu. Es par gadījumu Valmierā nesen redzēju. Mums par vardarbību visu laiku runā saistībā ar Stambulas konvenciju, bet vardarbība plaukst un zeļ – nevienam tas neinteresē. Tikai tad, kad nofilmē, kā vienaudži pazemo puisīti, sabiedrībai tas kļūst zināms, bet nekādā rīcība neseko būtībā, bet šeit ir vienkārši jāiejaucas ar likumu. Jāseko kaut kādai norobežošanai un atbildībai par to visu, protams. Tās ir toksiskas attiecības.

Šeit es nemācīšu par to, kur tev kaut kas ir jāpārtrauc vai kaut kas jāsāk. Vienkārši seko līdzi. Un, pirmkārt, mēs neskatāmies uz savu kaimiņu. Skatāmies uz sevi, pirmkārt. Arī es vienmēr, kad kaut ko gatavoju, studēju, tad es, pirmkārt, uz sevi skatos. Es apzinos, ka daudz no tā, ko es šeit runāju, ir manas personības piejaukums. Paldies Dievam, ka šajā piejaukumā ir daudz kristīga un dievišķa. Protams, ir jāprot atšķirt tieši tev, kas no manas personības priekš tevis neder. Bet es mācīšu no Bībeles. Tātad ideāla kritēriji ir – ideālu attiecību nav. Ir attiecības tuvu ideālām, ir normālas attiecības, ir neveselīgas attiecības, kuras vēl var labot, ir toksiskas attiecības, kuras, es nezinu, vai vēl var labot, bet iespējams, ka arī var labot. Šie līmeņi ir dažādi.

1. Augstāks atskaites punkts.

To tev nepateiks psihoterapeits, to tev pateikšu es kā mācītājs. Tas nebūs pirmais pie psihoterapeita, tur būs kaut kas cits. Bet es tev pateikšu, ka pirmais ir augstāks atskaites un atbildības punkts.

Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem. (Kolosiešiem vēstule 3:23)

Es sastopos ar daudz dažādiem cilvēkiem – ar veiksmīgiem cilvēkiem, ar ne tik veiksmīgiem cilvēkiem dažādos līmeņos, gan politiķiem, gan uzņēmējiem, es saskaros ar viņiem, un var pamanīt ļoti ātri, ja cilvēkam nav augstāka atskaites punkta. Tas nozīmē, ka nav identitātes, un tur rodas jautājums, kas vispār es esmu. Es tos jautājumus reizēm arī pamanu, sarunā tie parādās, ka “es īsti nesaprotu, kas es esmu”. Ja runa ir par attiecībām, tad tas ir pats būtiskākais, ka mans atskaites punkts nav tikai cilvēks, jeb tas kā cilvēkiem ir pieņemts, kā mani mamma audzināja, kā mani skolā skolotāji audzināja, bet augstāks atskaites punkts –  Dievs. Un tie principi, kādus Viņš ir iedibinājis, un mums, pirmkārt, ir bauslis “mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu”. Ja tur kaut kādas nianses mēs nezinām, mēs neesam psihoterapeiti un nezin kas, lai visu saprastu, tad es domāju, ļoti vienkārši ir saprast, ja tu kādu sit, un, kad tev pašam vienreiz uzgāž pa to pakausīti, tad tu pats jūti, vai ne? Tad, kad tev pašam iesit, to tu jūti, pareizi? Kamēr tu pats nejūti, liekas, ka tas ir normāli sist citam. Piemēram, es zinu, ka mazi bērni to dara, un vecāki arī to mierīgi pieļauj, lai viņš sit. Tagad tā jāaudzina bērni – jāļauj darīt, ko viņš grib – viņš sit ar rokām, kož. Bērni ir bērni, viņi vēl visu nesaprot, tam uzmanību jāpievērš. Bet tad, kad viņš pats to sajūt, tas var mainīties, un tāpēc ir šis bauslis “mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu”. Īsāk sakot, nedari otram to, kas pašam nepatīk. Ja tev nav nianšu, tu neesi kādās neskaitāmās gudrības grāmatās izlasījis par šo attiecību tēmu, tas ir ļoti vienkārši. Padomā, kas tev nepatīk, un nedari to otram. Bet šeit ir maza nianse. Arī šeit, ja nav augstāks atskaites punkts, tev var patikt kaut kas tāds, kas otram var absolūti nepatikt. Varbūt tu esi sadomazohists. Otrs ir pavisam normāls cilvēks. Varbūt tu esi sadists, tev ir kaut kādas noslieces un tev patīk, ka tev iekniebj un sazin ko vēl dara. Bet otram tas nepatīk. Arī šeit ir augstāks atskaites punktus. Šeit, piemēram, tāda īpašība kā empātija – nedarīt otram to, kas tev nepatīk –, bet ir augstāks atskaites punktus.

Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. (Mateja evaņģēlijs 25:32-40)

Jēzus saka, ka būs tādas dienas, kad visi tiks sapulcēti vienā vietā un tiks šķirti kā avis no āžiem. Tāds lopkopības piemērs, kad šķir avis no āžiem. Tos šķirs, un liks āžus pa kreiso roku, avis liks pa labo roku. Tiem, kas pa labo roku tiks likti, Viņš saka tā: “Nāciet šurp un iemantojiet mūžīgo dzīvību jeb Mana tēva valstību, jo Es biju izsalcis, jūs Mani paēdinājāt, Es biju izslāpis, jūs Mani dzirdinājāt, Es biju svešinieks, jūs Mani uzņēmāt, Es biju pliks, jūs Mani apģērbāt, Es biju slims, jūs Mani apmeklējāt, Es biju cietumā, jūs pie Manis nācāt.” Un tad viņi prasīs: “Kad tad mēs pie Tevis bijām cietumā? Mēs slavēšanā tikai dziedājām “alleluja”, mēs Tevi pielūdzām. Tu esi pats svarīgākais mums.” Bet, redzi, ka bauslis skan nedaudz savādāk “mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu”. Viņš saka tā: “Nu pagaidiet, ko jūs esat darījuši vienam no šiem mazajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši.” To, kā mēs attiecamies pret cilvēkiem, Jēzus noliek vienā līnijā ar to, kā mēs attiecamies pret Dievu. Augstākais atskaites punkts ir, ja mēs saprotam, ka mūsu attieksme pret cilvēkiem ir saistīta arī ar mūsu attieksmi pret Dievu. Protams, ka Dievs ir prioritāri, un pēc tam cilvēks, un tomēr tāpēc ir visa bauslība kopā savilkta “mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu”, un ir ļoti grūti vai neiespējami mīlēt savu tuvāko bez augstāka atskaites punkta. Paveicies ir tiem cilvēkiem, kuri ir tādi izaudzināti, attiecīgā vidē bijuši, varbūt ka viņi paši īsti pat Dievu nepazīst, bet šie principi viņos jau ir, un, paldies Dievam, viņiem attiecībās būs ļoti labi viss. Bet jebkurā gadījumā arī tad, ja viņš Dievu noliedz, arī tad, ja šīs īpašības viņam ir jau ieaudzinātas, jebkurā gadījumā paliek Viņa principi, Viņa likumi, un tas ir šajā cilvēkā, tas nodrošina šim cilvēkam labas attiecības, un līdz ar to arī veiksmīgu dzīvi, savā ziņā. Jebkurā gadījumā šie likumi pieder Dievam, jo Dievs liek līt lietum ne tikai pār neticīgajiem, bet arī pār ticīgajiem.

[..] jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. (Mateja evaņģēlijs 5:45)

Vakar bija foršs laiks, ne? Brīnišķīgs laiks bija, varēja apbrīnot. Es attaisīju lielos logus vaļā Rīgas dzīvoklī un vienkārši baudīju. Spēra zibens, bija pērkons, tāda sajūta bija, kā man pašā mājā spēra. Varbūt ka arī bija. Tur mājai ļoti liela, augsta antena augšā ir. Var būt, ka tur arī spēra, bet nu viss drebēja. Miķeļa un Citadeles ielu krustojumā vienkārši viss pludoja, tur bija ezers.

Šodien no rīta braucu. Vai redzējāt, kāds brīnišķīgs tagad Zemitānu tilts izbūvēts ir? Trīs joslas katrā virzienā, plus arī riteņbraucējiem un gājējiem diezgan platas joslas, kaut gan tur vēl bišķi kaut ko taisa. Es ieņēmu labo joslu, griezīšos, bet bija jāpārdomā, jādara savādāk, jo tur bija ezers priekšā. Kārtīga lietas gāze bija bijusi. Un vai tā peļķe, kas man bija jāapbrauc, un visi tie zibeņi –  vai tie bija tikai pār cilvēkiem, kas netic Dievam, vai arī tiem, kas tic? Dievs liek lietum līt pār ticīgiem un neticīgiem, un Viņa principi darbojas visiem vienādi. Pat arī tad, ja viņš nepazīst Dievu. Bet Bībelē teikts, ka, tie, pazīdami Dievu, Viņu liek negodā. Arī pagāni izpilda bauslību, pašu Dievu negodājot. Bet, ievērojot Viņa likumus, jebkurā gadījumā cilvēki dzīvo labāk. To nozīmē – augstāks atskaites punkts. Es ticu, ka aiz šiem likumiem stāv arī pats Dievs kā persona.

Mums bija slavēšanās daļa tikko. Kad mēs draudzē pielūdzām Dievu, tas bija ļoti jaudīgs instruments, lai mēs būtu spējīgi mīlēt Dievu. Mēs izsakām mīlestību Viņam, un lai mēs caur mīlestību pret Viņu arī varam mīlēt cilvēks. Tas ir ļoti jaudīgs instruments. Draudze kā tāda ir ļoti jaudīgs instruments, tas patiesībā ir vienīgais instruments, lai cilvēki varētu augt Viņā un attiecīgi arī balstīties Viņa likumos. “Ko jūs esat šim vienam mazajam darījuši, tu jūs esat darījuši arī Man.” Un tālāk Viņš turpina: “Un āžus pa kreiso roku. Ejiet mūžīgā sodībā, jo jūs nenācāt pie Manis uz cietumu, un jūs Mani nepaēdinājāt, jūs Mani neapģērbāt. Es biju slims, Jūs mani neapmeklējāt.” “Kā tad mēs Tevi neapmeklējām? Mēs nācām uz draudzi, mēs tur visu darījām, mēs tur pielūdzām.” “Nē, jūs neapmeklējāt, jums bija attiecību problēmas. Jums bija ļoti smaga attiecību krīze.” Iespējams tajās toksiskajās kaut kur bija attiecības, pašā pēdējā līmenī – ļoti smagas ] attiecības. Tu nevēlies augt, nevēlies mainīties, tu nonāc tik tālu: “Ejat nost no manis!” “Nu kur tad mēs Tevi?” “To, ko jūs neesat šim mazākajam darījuši, to jūs neesat Man darījuši.” Jēzus un evaņģēliji kā tādi ļoti sasaista kopā Dievu un attiecības.

Būs tālāk tāds punkts “piedošana”, arī par piedošanu ļoti strikti runā. Nav jau tik traģiski, kā tas viens teikums “ja jūs nepiedodat, tad Es jums nepiedodu”. Nav cilvēku, kas nekad neaizvainojas vai tamlīdzīgi, bet ļoti saistīts tas ir, cik tālu attiecībās var iet, lai nepazaudētu pašu svarīgāko. Pirmais punkts ir augstāks atskaites punkts, un tas ir Dievs.

2. Mīlestība kā apzināta izvēle.

Pie psihoterapeita arī līdzīgu kaut ko dabūtu, visticamāk. Mīlestība un rūpes par otru cilvēku kā apzināta izvēle. Šeit svarīgi ir saprast, ka nav runa par emocijām. Šeit ir runa par izvēli, nevis par emocijām. Emocijas seko izvēlēm. Ne tikai jūtas, bet regulāra rīcība. Kas ir pretstats mīlestībai? Egoisms. Kad tu pastāvīgi noliec savas vajadzības augstāk par cita cilvēka vajadzībām. Attiecības kļūst vienpusējas un egoistiskas. Tas ir arī biznesā un visur citur, ir princips: win-win. Abpusēji izdevīgas, nevis vienpusīgas. Un tā ir izvēle, nevis emocijas. Es vispār par tām nerunāšu šodien, nav tēma par emocijām, tās vispār te neietilpst. Tomēr emocijas ir svarīgi, jo mēs jūtam, bet tas nav svarīgākais. Tev nepalīdz tas, ka tu kaut ko jūti vai nejūti un vadies no tā, kā jūties. Tas tev nepalīdz attiecībās. Attiecībās palīdz apzinātas izvēles. Saprāta vadītas izvēles arī veidot apziņas nosacītus, normālus ieradumus.

Kad es klausos, ko kalpotāji runā, es atceros sevi pirms kādiem desmit gadiem. Es redzu sevi pirms desmit gadiem tajā, ko šodien runā, dzīvo, kā māca vai kā vada kaut ko kalpotāji. Es redzu pats sevi. Es tā mācīju, es tāds biju. Bet es eju uz priekšu, un šī ir viena lieta, kas ir izmainījusies. Es absolūti dodu šim cilvēkam personīgo telpu būt tādam, kāds viņš ir. Arī tad, ja tur ir kaut kādas tādas detaļas, ka vari iziet no savas sektantiskās domāšanas un paskatīties apkārt, ka ir ļoti dažādi cilvēki.

Un es domāju par mīlestību kā apzinātu izvēli. Kad šī apzinātā izvēle ar laiku, kad tu esi trenējies, mēģinājis tā domāt, tu esi mēģinājis pieņemt, dara tevi tādu, tu kļūsi tāds. Tu skatīsies uz cilvēkiem kādreiz un liksies, ka ir galīgi traki, galīgi dulli. Nu to noteikti es pie sevis nodomātu: “Nu, tu esi galīgi dulls!” Bet forši. Esi pats, manā klātbūtnē tev nav jājūtas kaut kādām stīvam. Tev manā klātbūtnē ir jājūtas miljons dolāru vērtam! Manu dzīvi izmainīja: pirmkārt, tikšanās ar Dievu, otrkārt, viena Džona Maksvela grāmata, kurai sekoja simtiem grāmatu. Un viena no pirmajām, ko es lasīju, bija par komandas veidošanu. Un tas man labi palika atmiņā un to uzreiz sāku praktizēt, jo viņš mācīja: tu nepiedzimsti par līderi, to var iemācīties. Man liekas, ka pat bija tāds nosaukums “Domā kā veiksminieks!” Ir tāda filma “Miljons dolāru mazulīte”. Tur bija par sievieti boksā. Trenerim bija tēvišķas attiecības ar bokseri. Kopumā bēdīgs stāsts, bet labs. Ir pagājuši daudzi gadi, bet es to praktizēju. Es esmu mēģinājis darīt to, kas ir pareizi, lai cilvēki var justies labi, lai nejustu nosodījumu. Es neticu, ka ar pastāvīgu kritiku, ar pastāvīgu mācīšanu, kādam tev ir jābūt, ar pastāvīgiem norādījumiem, ka tā cilvēks var mainīties. Es neticu, ka ģimenē ar zāģēšanu, ar pieprasīšanu kaut kas var mainīties uz labu. Tieši otrādi – otrs cilvēks sāk audzēt bruņas. Tāpēc ir laiks apzinātai izvēlei mainīt pašam savu attieksmi. Un cik gadu ir pagājuši, un šodien klausies, esi tu pats, man nav problēmu. Es esmu es, tu esi tu. Ja mums ir kaut kas kopīgs darāms, mēs izrunājam kopā un pieņemam viens otru tādus, kādi mēs esam, un mēs viens otru nemainām. Mēs otru nevaram izmainīt. Cilvēks tikai pats var mainīties, vērojot tevi. Es zinu, ka mani izmainīja viena grāmatiņa.

Vakar bija viesis. Stāstīja, ka dzīvoja pie drauga un mācījās vidusskolā, vecāki tā gribēja, jo tā bija lētāk. Draugam mājās bija Kena Robinsona grāmata, līdzīgi kā Džona Maksvela grāmata. Viņš nekad līdz tam nebija lasījis grāmatas. Viņš saka: “Es nezinu, kāpēc, bet es to paņēmu un sāku lasīt.” Jo draugs, pie kura viņš dzīvoja, bija kustīgs, darbīgs, kas gribēja kaut ko sasniegt. Viņš sāka lasīt šo grāmatu, un grāmata viņu pilnībā izmainīja. Viena grāmata. Es runāju par attiecībām, tieši šīs zināšanas izmainīja visu, ja mēs to vēlamies, ja mēs apzināmies, cik svarīgas ir attiecības. Ja mums ir augstāks atskaites punkts, tad mainīties ir vēl vieglāk, jo tu zini, ka tas ir patīkami Dievam. Tā ir Dieva griba. Ja mēs izprotam, cik vispār svarīgas ir attiecības, lai labi justos, būtu laimīgs, lai kaut ko sasniegtu, veidotu komandu, visur ir svarīgas attiecības.

Attiecības ar cilvēkiem ir svarīgākas par visu. Es nesaku, ka es tur veidoju ideālās attiecības, bet to, ka man ir svarīgi, lai attiecības ar cilvēkiem ir labas. Es gribu iedvesmot cilvēkus, nevis kritizēt. Es neticu, ka ar mācīšanu, kā pareizi dzīvot, tikai ar to pietiek, lai cilvēks būtu veselīgs un lai būtu vērtīgs. Lūk, mīlestība kā apzināta izvēle.

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. (Jāņa evaņģēlijs 3:16-17)

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Tā ir beznosacījuma mīlestība. Dievs parāda Savu mīlestību, kad mēs vēl bijām grēcinieki, tagad mēs esam glābti žēlastībā un mums ir piedots. Viņš mūs pirmais ir mīlējis, jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis. Lūk mīlestība: jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Viņš pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Dievs mani nav sūtījis norādīt uz jūsu trūkumiem un kritizēt. Atceries, kritikai ir sava vieta, tā nav, ka tu neko nevari aizrādīt, bet pašā pamatā patiesība ir kaut kur pa vidu. Nevis lai kādus cilvēkus tiesātu, apsūdzētu, bet lai dotu un cilvēkus celtu.

Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Bet Viņš uz to sacīja: “Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?” Un tas atbildēja un sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi.” Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tad Jēzus atbildēja un sacīja: “Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja. Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām. Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām. Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās. Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa. Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu. Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?” Tas atbildēja: “Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja.” Tad Jēzus uz to sacīja: “Nu tad ej un dari tu arī tāpat.” (Lūkas evaņģēlijā 10:25-37)

Kāds rakstu mācītājs prasīja: “Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?” Un Jēzus atbildēja: “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.” Bet viņš prasīja Jēzum: “Kurš tad ir mans tuvākais?” Tas nozīmē, ka viņš šķiroja cilvēkus, kuriem viņš piedos, pret kuriem attieksies labi un pret kuriem nē. Bet Jēzus saka:

Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus [..]. (Mateja evaņģēlijs 5:44)

Par ko šeit ir runa? Par cilvēka iekšējo stāvokli. Nevis par cilvēku šķirošanu vai nešķirošanu, bet par to, ka tu pret vieniem izturies iekšēji savādāk un pret citiem citādi. Tas ir, ka tu vadies no tā, kas tev ir izdevīgāk. Bet beznosacījumu mīlestība ir kā dzīves stils. Skaidrs, ka mēs šķirojam, ka tuvākie ir svarīgāki, bet iekšējais stāvoklis ir mīlestība. Jēzus saka, ka mīliet savus ienaidniekus, to Viņš parādīja pie krusta.

Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.” (Lūkas evaņģēlijs 23:34)

Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhs. Tad Jēzus sacīja Pēterim: “Bāz zobenu makstī! Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?” (Jāņa evaņģēlijs 18:10-11)

Un arī Pēteri Jēzus nenosodīja. Viņš teica: būs problēma, ja tu tā darīsi.

Tad Jēzus saka tam: “Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.” (Mateja evaņģēlijs 26:52)

Jo visas problēmas nevar risināt ar ieročiem, ir jāmainās no iekšienes. “Tu pats Mani tūlīt aizliegsi.”

Jēzus atbild: “Savu dzīvību tu par Mani atdosi? Patiesi, patiesi Es tev saku: vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu Mani jau trīskārt būsi aizliedzis.” (Jāņa evaņģēlijs 13:38)

Ar ieročiem to neatrisināsi, tev pašam ir jāmainās. Tātad – beznosacījuma mīlestība. Jēzus stāsta līdzību par samarieti. Cilvēks tika aplaupīts, sasists gulēja pusdzīvs. Garām gāja priesteris un pagāja garām. Gāja garām levīts un pagāja garām. Gāja garām samarietis, atstumtais no Dieva tautas. Un viņš apkopa viņu un samaksāja par ārstēšanu. Kurš bija tuvākais? Jā, samarietis. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, bez nosacījumiem. Tātad otrais pamatlikums ir beznosacījuma mīlestība jeb mīlestība kā apzināta izvēle. Pretstats ir egoisms, kā šis priesteris un levīts, kuri vērtē savas vajadzības augstāk par citu vajadzībām. Bet atceries, ka tev ir arī savas vajadzības. Tas būs cits princips par personīgo telpu. Tev ir savas vajadzības, bet arī citam ir viņa vajadzības.

3. Savstarpēja cieņa.

Neliec otru cilvēku zemāk par sevi, neizsmej, nepazemo un nenoniecini.

Tad Cebedeja dēlu māte nāca ar saviem dēliem pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. Un Viņš tai sacīja: “Ko tu gribi?” Viņa saka Tam: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu?” Tie saka Viņam: “Varam gan.” Un Viņš saka tiem: “Manu biķeri jums būs gan dzert, bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, to dot Man nepiederas; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, viņi apskaitās par šiem diviem brāļiem.  Bet Jēzus pieaicināja tos un sacīja: “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja evaņģēlijs 20:20-28)

Tad Cebedeja dēlu māte nāca ar saviem dēliem pie Viņa, metās zemē un lūdza, lai izpilda kādu lūgumu. “Es gribu lai abi mani dēli sēž Tavā valstībā: viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.” Viņa domāja, ka Jēzus būs karalis Hēroda vietā un valdīs. Gribēja, lai viņas dēli galmā ir svarīgākie ierēdņi. Jēzus atbildēja: kas no jums grib būt liels, tas lai ir otra sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps, jo Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš kalpotu. Savstarpēja cieņa nozīmē nepazemot otru cilvēku. Ja tas realitātē notiek reāli un regulāri, tad tās ir toksiskas vai kaut kādas pusnormālas attiecības.

4. Uzticēšanās.

Tev arī nebūs zvērēt pie savas galvas, jo tu nespēj padarīt ne vienu vienīgu matu ne baltu, ne melnu. Bet jūsu vārdi lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna. (Mateja evaņģēlijs 5:36-37)

Ko nozīmē uzticēšanās jeb uzticība? To, ko pateici, to tu arī dari. Tu esi uzticams, lai tavi vārdi atbilst darbiem. Tā jau ir tāda kā anekdote, bet tā nav anekdote, es to dzirdu visu laiku. Te dažas dienas bija silts, to momentā izmantoju, lai būtu pludmalē. Parasti braucu uz Saulkrastiem. Atnāk ģimene ar bērniem, tiklīdz mazais sāk pīkstēt un vecāki saka, ja tu te bļausi, mēs brauksim mājās. Viņš pīkst tālāk, bet viņi nekad nebrauc mājās. Droši vien ir kādi atsevišķi gadījumi, ka ar to pietiek, ka patiešām tēvs vai māte ir aizbraukuši mājās. Ja tu vienreiz pasaki, ka brauks mājās, tad ir jāklausa. Tas ir tāds vienkāršs piemērs, ar to grēko daudzi, nav jau tik traki, bet tik un tā. Tiklīdz bērns pamana, ka tavi vārdi neiet kopā ar taviem darbiem, viņš noteikti to izmantos. Tāpēc uzticība attiecībās ir, lai vārdi iet kopā ar darbiem. Nav neviena veiksmīga cilvēka, kurš norunā tikšanos un uz to neatnāk. Tāds cilvēks ir pēdējā attiecību līmeņa cilvēks. Uz viņu nevar paļauties, tur vispār nav attiecību. Apsolīja un neizdarīja. Ja tā ir daudz un bieži, bieži aizmirstās un bieži ir slimības lapas, tā nav īsta uzticēšanās.

Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots atziņā pēc viņa Radītāja tēla. (Kolosiešiem vēstule 3:9-10)

Nemelojiet cits citam, novelciet veco cilvēku un viņa darbus. Un apģērbiet jauno cilvēku, kas tiek atjaunots pēc viņa Radītāja tēla. Neiet kopā tas, kas tu esi un kādu masku uzliec, tas neiet kopā attiecībās, lai būtu uzticams cilvēks.

5. Piedošana.

Tas jau ir nopietni, neviens nav ideāls.

Ka jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja vienam ir ko sūdzēties par otru; tāpat kā mūsu Kungs jums piedevis, piedodiet arī jūs. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. (Kolosiešiem vēstule 3:13)

Tev ir kaut kas, ko sūdzēties par otru? Vai tev ir ko sūdzēties par otru? Jāpajautā tavam tuvākajam, vai ir ko sūdzēties? Nevajag tēlot, visiem ir par ko sūdzēties. Tur, kur ir attiecības, ir par ko sūdzēties, bet ir svarīgi, lai mēs to visu risinām. Un piedošana šeit ir būtiska. No kā veidojas nepiedošana? Pirmkārt, jau bīstamie cilvēki, mēs zinām, ja tu pastāvīgi apvainojies, tu pats vari būt bīstamais cilvēks. Kas tad notiek? Šie aizvainojumi krājas un veidojas nepiedošana. Nepiedošana var būt no daudz kā. Kaut vai no vienreizējas kaut kādas cilvēka agresīvas rīcības. Bībele saka: piedodiet cits citam, kā Kristus jums ir piedevis. Dzīve piedošanā.

Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis. (Efeziešiem vēstule 4:32)

Problēma ar to bija ebrejam Pēterim. Un šodienas ebrejiem ir tieši tāda pati problēma. Es nerunāju par visiem, bet ļoti daudziem, ar kuriem es esmu saskāries, ir tāda problēma. Arī publiskām personām ir šāda problēma. Viņi arī tā skaidri pasaka: “Šo nekad nepiedošu!” Kādi tā arī pasaka, ka holokaustu nekad nepiedošu. Viss pārējais ir forši, bet šo nekad nepiedošu. Kristus māca savādāk. Ebrejam Pēterim bija šāda problēma.

Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam, kas ar saviem kalpiem gribēja norēķināties. Un, kad viņš iesāka norēķinu, viņam pieveda parādnieku, kas tam bija parādā desmit tūkstošu talentu. Bet, kad tas nespēja samaksāt, tad kungs pavēlēja to pārdot ar sievu un bērniem un visu, kas tam bija, un samaksāt. Tad kalps krita pie zemes un viņu gauži lūdza, sacīdams: cieties ar mani, es tev visu nomaksāšu. Tad kungam palika kalpa žēl, un viņš to palaida un parādu tam arī atlaida. Bet šis pats kalps, izgājis ārā, sastapa vienu no saviem darba biedriem, kas tam bija simts denāriju parādā; viņš to satvēra, žņaudza un sacīja: maksā, ko esi parādā! Tad viņa darba biedrs krita tam pie kājām, lūdzās un sacīja: cieties ar mani, es tev samaksāšu. Bet viņš negribēja un nogājis to iemeta cietumā, tiekāms tas savu parādu samaksā. Kad nu viņa darba biedri to redzēja, tad tie ļoti noskuma, tie aizgāja un izstāstīja savam kungam visu, kas bija noticis. Tad viņa kungs to pasauca un tam sacīja: tu nekrietnais kalps! Visu šo parādu es tev atlaidu, kad tu mani lūdzi. Vai tad tev arīdzan nebija apžēloties par savu darba biedru, kā es par tevi esmu apžēlojies?  Un viņa kungs apskaitās un nodeva to mocītājiem, kamēr tas samaksā visu, ko viņš tam bija parādā. Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” (Mateja evaņģēlijs 18:21-35)

Nezinu, kurš tur grēkoja pret Pēteri, viņš piegāja pie Jēzus un prasīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim?” Viņiem tur bija savi ticējumi un kaut kāda sava kārtība – vai pietiek septiņas reizes? Un, ņemot vērā to kārtību, tad vairs nevar piedot. Tu dzīvo piedošanā, bet ne pa visam. Jēzus saka: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” Te nevajag sākt rēķināt, cik tas ir. Tas nozīmē vispār dzīvi piedošanā, jo runa jau nav par otru cilvēku, runa ir par mūsu pašu iekšējo stāvokli. Atceries, kamēr neesi piedevis, tu joprojām ļauj savu dzīvi noteikt citiem cilvēkiem. Mana dzīve, mana laime, manas sajūtas, mani panākumi, mana ģimene ir atkarīga no šī notikuma. Es par to neuzņemos atbildību, par to, kā es jūtos. Es to visu neatlaižu, un tas joprojām nosaka manu dzīvi. Tas ir ārkārtīgi spēcīgs bloķējošais faktors visām dzīves sfērām, kas neļauj mums pašiem uzņemties atbildību par sevi, ģimeni, par savu laimi. Tāpēc Jēzus saka, ka ne septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas. Un ar to mēs saskaramies visi. Es vakar līderiem minēju piemēru par Dāvidu, kad viņš bēga no Saula.

Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Ahiša, Gātas ķēniņa. Tad Ahiša kalpi viņam jautāja: “Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēniņš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma, kuru, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!” Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Ahiša, Gātas ķēniņa. Un tādēļ viņš izlikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā. Tad Ahišs sacīja saviem kalpiem: “Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs. Kāpēc jūs to esat pie manis atveduši? Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam maz bija atļauts ienākt manā namā?” (1. Samuēla grāmata 21:10-15)

Sauls vajāja Dāvidu, un tur ir rakstīts, ka viņš izlikās vājprātīgs. Jo viņš redzēja, ka arī šajā valstī cilvēki runāja: “Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēniņš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma, kuru, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!” Tiklīdz viņš dzirdēja, ka tur veidojas greizsirdība un tamlīdzīgas lietas, viņš tēloja vājprātīgo. Un Ahiša, Gātas ķēniņš, teica, lai sūta viņu projām, viņam jau tāpat pietiek šeit vājprātīgo. Dāvids, svaidīts ķēniņš, kurš vēl nebija ieņēmis ķēniņa godu, bet iekšēji ir svaidīts ķēniņš, bet viņš tēlo vājprātīgu. Tieši tāpat arī cilvēki tēlo vājprātīgus savās mājās. Reizēm draudzē es redzu vājprātīgus. Reizēm es pie sevis pamanu vājprātības pazīmes. Mums visiem ir instinkti, dabiskas reakcijas uz kaut kādiem izteicieniem, uz kaut kādām traumām ir dabiskas reakcijas. Ja tev nav ieraduma, dzīvot piedošanā jeb uzņemties atbildību par savu reakciju pret apkārtējiem apstākļiem, tad diemžēl šie apstākļi, šie cilvēki sāk tevi vadīt. Nevar teikt, ka tieši šis cilvēks tevi vada, bet caur šo cilvēku vai šo notikumu tev ir bloķējošs faktors. Tu saproti, ko lasi? Tas pats ir ar aizvainojumiem. Viens, divi, trīs, četri, pieci un es neeju uz draudzi, Bībeli nelasu, mācītāju neklausos. Tā, tev nemanot, izveidojas bloķi, un tu nevari uzņemties atbildību par savu dzīvi. Redziet: jūs cits citu panesat un cits citam piedodat, ja ir ko sūdzēties vienam par otru. Un tev daudz ir par ko sūdzēties. Dāvidam bija par ko sūdzēties. Dāvidam bija par ko atriebties Saulam, bet nē: viņš taču ir svaidīts ķēniņš. Kas pēc tam notika?

Tad Dāvids no turienes aizgāja un bēga Adullāmas alā. Kad viņa brāļi to dzirdēja un tāpat visa viņa dzimta, tad tie atnāca uz turieni pie viņa. Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija apspiesti, un visi, kam bija daudz parādu, un visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru. (1. Samuēla grāmata 22:1-2)

Dāvids slēpās alā, un cilvēki sāka nākt pie viņa. Kāpēc? Jo viņš ir ķēniņš arī tad, ja viņam galvā nav ķēniņa kroņa. Ir identitāte. Tu zini, kas tu esi. Uzspļauj visam pārējam. Viss notiks pēc tā, kas tu esi. Dievišķā identitāte nerodas pati no sevis, tā formējas draudzē. Tādā draudzē, kur māca ķēnišķīgus principus. Tādā draudzē, tādā vidē, ka tu veselīgi lasi Bībeli, ka tu veselīgi lūdz, veselīgi slavē, jo arī slavēšana var būt neveselīga. Var būt neveselīga lūgšana: “Dievs, atriebies viņam. Man vairāk naudas, man vairāk to, bez manas atbildības. Dievs sūti atmodu. Sūti tur to, lai politikā viss labi veicas.” Toksiskas lūgšanas, bez mūsu līdzdalības Dievs darīs. Teksasas štatā tikko likumu pieņēma, ka Bībele publiskajās skolās ir obligātā lasāmviela. Nevis gendera ideoloģija sociālajās zinībās un vēsture ārā. Iedomājies – mūsu vēstures stundās nav vārda “Bībele” un “komunisms”. Tur nav elementāru lietu, kurām būtu jābūt. Kāpēc tā nav? Jo mēs lūdzam Dievu. Vai tas nav toksiski? Un, jo vairāk tu tā lūdz, jo trakāks tu paliec.

Bet Dāvids bija ķēniņš. Viņš darīja dažādas dīvainas lietas. Bet tieši iekšējā identitāte formējas draudzē – veselīgā mācībā, veselīgās lūgšanās, kopā ar veselīgiem cilvēkiem, kuri savā ziņā arī ir “traki”. Paldies jums visiem, ka jūs varat mani pieņemt. Es arī daru dažādas trakulības – piemēram, tad mācītājs domā politikā iet, tad viņš izdomā izaugsmes klubu. Kas tas vispār ir? Tad mācītājs izdomā vēl kaut ko. Ko viņš vēl izdomās? To vispār nevar zināt. Bet tā ir mana darīšana, ko es izdomāšu. Tas ir cits jautājums. Tā ir mana personīgā telpa. Ne visu mēs varam saprast, mēs otra kurpēs nevaram iekāpt.

6. Empātija.

Empātija nozīmē, ka tu mēģini skatīties uz situāciju ar otra cilvēka acīm. Mums bieži ir gatavs spriedums par cilvēku, izejot no tā, kāds es esmu. Es ļoti ātri varu “nobliezt” cilvēku, tāpēc es laicīgi jau pasaku – piedodiet. Bet, ja tu vēl šeit sēdi, tad esi iemācījies mani saprast. Tu dzīvo piedošanā. Tie, kas var nākt un mani klausīties, dzīvo piedošanā. Nav jau tik traki vispār, bet reizēm varu “nobliezt”. Man arī ir emocijas. Bija tāds klipiņš par Znaroku, un tur saka: “Tu domā, ka man nav jūtu?” Tu domā, ka es reizēm nepalieku vājprātīgs? Bet to jau tu neredzi. Es varu šeit stāvēt un sludināt: “Tu vari, tev viss ir iespējams, Dievs ir brīnišķīgs!” Bet ir robežas visam.

Empātija – mēģini saprast, nevis uzreiz vērtēt pēc savas mērauklas. Kristus nav atnācis tiesāt, bet glābt. Tāpēc netiesā uzreiz, bet paskaties ar otra acīm. Es bieži tā daru – iejūtos cilvēka situācijā un saprotu: viņš citādi vienkārši nevar rīkoties. Man patika vakar intervijā dzirdētais, un to bieži saka veiksmīgi cilvēki: nav cilvēku bez trūkumiem. Bērnībā kādu bija sitis tēvs. Es jautāju: “Kā tu raksturo atmosfēru ģimenē?” Bet viņš skatās no cita skatupunkta. Es jautāju: “Bet kā tu toreiz juties?” – “Nekā.” Tā arī īsti neatklājās. Tagad viņš skatās tā: tēvs darīja tā, kā pats bija audzināts. Viņa tēvs bija stingrs, vectēvs arī. Un viņš jau audzināja mazliet labāk. Tur neko nevar darīt. Mīli savu tēvu tādu, kāds viņš ir. Un, kad tu vari pajautāt: “Kāpēc viņš tāds ir?” – tu saproti, ka viņš citādi nevar. To var mainīt tikai ar personīgo piemēru. Ne tikai ar runāšanu, bet ar dzīvi.

Kad cilvēki nāk pie Dāvida: “Jo tu esi ķēniņš.” Bībele saka: “Jūs esat ķēnišķīgi priesteri.” Jūs esat radīti pēc Dieva līdzības. Tā ir pati labākā lieta – Dievs ir radījis tevi pēc Savas līdzības. “Jūs esat dievi” – rakstīts, bet tikai tādā nozīmē, ka esam dievišķi, nevis paši Dievs. Ja tu zini, ka tev blakus ir “princis un princese”, tad tu citādi attiecies pret cilvēku. Mēs reizēm esam vājprātīgi, bet tomēr dzīvojam piedošanā un skatāmies ar empātiju – caur cita skatu punktu.

Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība, tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi, ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām. Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! (Filipiešiem vēstule 2:1-8)

Jo vairāk tu izproti vienkāršus attiecību principus, jo vairāk saproti, cik Kristus upuris ir nozīmīgs. Viņš nomira, lai mēs dzīvotu piedošanā un redzētu cilvēkus ar Viņa acīm.

Lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties. (Jēkaba vēstule 1:19)

Empātija nozīmē arī klausīties, ne tikai runāt. Agrāk es domāju, ka galvenais ir stāstīt savas idejas, bet izrādās – vispirms jāieklausās. Par cilvēku vairāk var spriest pēc jautājumiem, nevis atbildēm.

Kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. (Mateja evaņģēlijs 1:18-19)

Esat lasījuši, kā slavenības šķiras? Nomelno viens otru publiski. Tā ir empātija – ne uzreiz publiski iznīcināt cilvēku, bet meklēt risinājumu. Empātija vispirms nav empātiska izjūta, emocija, piemēram, iežēlojoties par dzīvnieciņiem, primāri tas ir – skatīties no cita cilvēka skatu punkta un pieņemt viņu. Nevar pēc ārēja izskata spriest par cilvēku, ir kādi uzņēmēji, kas ģērbjas ikdienas drēbēs kā bomži, bet iekāpj savā Ferrari. Ne visi valkā uzvalkus un smalkus pulksteņus.

7. Kopīgas vērtības un mērķi.

Ja ir nesaderīgas prioritātes un vērtības, ilgtermiņā rodas konflikti. Ir grūti saglabāt attiecības, ja virzieni ir pilnīgi atšķirīgi. Tāpēc svarīgi ir kopīgi mērķi un vērtības. Tāpēc ir normāli, ka kristieši precas ar kristiešiem, lai ir kopīgs pamats un mērķi.

[..] turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi. (Filipiešiem vēstule 2:2)

Ko nozīmē būt vienotiem dvēselē? Prāts, emocijas un griba – vienotībā. Katra draudze atšķiras, ja vēlies saskaņu ģimenē, tad izvēlies precēties ar kādu no savas draudzes.

8. Atbildība.

Atbildībai pretstats ir manipulācija un kontrole. Mana attieksme pret notiekošo ir mana atbildība. Tas, kā es jūtos un kā tieku galā – tā ir mana atbildība. Tu nevienam neesi parādā, un neviens tev nav parādā. Katram sava personīgā telpa. Arī ģimenes, kad izvēlas dzīvesvietu, vēlams, lai katram ir sava istaba.

Nesiet cits cita nastas [..]. (Galatiešiem vēstule 6:2)

Jo ikkatram jānes sava paša nasta. (Galatiešiem vēstule 6:5)

Tas nozīmē – ir gan savstarpēja palīdzība, gan personīgā atbildība. Es nevaru pateikt cilvēkam, kā viņam “pareizi” dzīvot – es varu tikai teikt, kā es darītu konkrētajā situācijā. Katrs pats nes savu nastu – kā es attiecos, kā es dzīvoju, kā es respektēju robežas. Cilvēks, kas pārkāpj tavas personīgās robežas, sāk pieņemt lēmumus tavā vietā. Nesiet cits cita nastas – tas nozīmē, ka es atbildu par saviem cilvēkiem, man ir kaut kāda atbildība, es runāju ar viņiem, bet ievēroju viņu personīgo telpu. Ja kāds tevī ieguldījies, tad nevar tev pieprasīt, ka esi parādā. Ja to neievēro, tad ir pretējs efekts, un par to mēs tūlīt parunāsim.

Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni! Neviena nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ļauns Tā kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja. Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem – gluži kā amorieši, kurus Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā. (1. Ķēniņu grāmata 21:24-26)

Jezabele spieda zīmogus viņa vietā, viņa kārtoja ķēniņa lietas. Viņš bija Izraēla ķēniņš, kurš bija svaidīts dievbijībā vadīt valsti. Viņš bija paņēmis par sievu Baala pielūdzēju, aktīvu šamani, nevis nedaudz virspusēju, bet reāli elku kalpībā esošu. Viņa to vēlējās ieviest visas valsts mērogā, tur nebija nekādas demokrātijas – Kristu ārā, sātanismu iekšā. Kā arī šodien ir dažas partijas, kas ko līdzīgu grib izvest, savas ideoloģijas – Izraēls ārā, kristietība ārā, islāms, imigranti iekšā, tādas radikālas pārmaiņas. Nav neviena tāda kā Ahabs, kas būtu padevies darīt to, kas ļauns. Ne tikai tas, ka tu ar kādu manipulē, bet tu ļauj ar sevi manipulēt. Tu neesi parādā, un tev nav parādā, katram personiskā telpa. Kas bija Ahabs? Izraēla ķēniņš. Kas bija Jezabele un kā viņa visu to beidza?

Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!  (1. Ķēniņu grāmata 21:24)

Tāpēc ka viņš neievēroja personīgās telpas atbildības principu un to, ka viņa augstākais atskaites punkts, kā ķēniņam, nebija Dievs vai veselīgais saprāts, bet šī sieviete Jezabele. Kā šādu vīrieti tautā sauc? Vīrietis „zem tupeles”. Es kristīgajā grupā redzēju interesantu karikatūru. Tie, kas zem kontroles, stāv garā rindā, un tur galā rakstīts, ka viņi ir zem tupeles. Otrā rindā stāv viens cilvēks, un viņi rāda uz to vienu brīvo un saka, ka viņš ir „zem tupeles”. Tā doma ir tāda, ka šī ir ļoti izplatīta parādība, un tas nenozīmē, ka tikai vīri zem sievas tupeles, tas nozīmē personīgās telpas pārkāpumus attiecībās. Viens saka, ka nevar bez vīra, otrs saka, ka nevar bez sievas, nevar bez tā un šitā. Pareizāk būtu teikt, ka man ir svarīgas veselīgas, normālas attiecības, nevis es nevaru bez tā. Kas tad notiks, kad šīs personas nebūs vai kaut kas nebūs, kas tad notiks pēc tam? Ahabam bija problēma, viņam nepatika kārtot kaut kādas lietas. Tas nav īsti pareizi, bet ļoti gribas, tad lai sieva izkārto manā vietā.

Samsons un Delila. Delila būtībā bija aģente, slepenais filistiešu dienests. Visi slepenie dienesti lieto šo metodi, piesūta sievietes, vīrieši iemīlas, uztaisa romānu un izvelk informāciju.

Tad viņa tam sacīja: „Tu gan saki, ka tu mani mīlot, bet tava sirds nav pie manis, trīs reizes tu esi mani pievīlis un neesi man pateicis, kur tavs lielais spēks slēpjas.” (Soģu grāmata 16:15)

Kas tas bija? Manipulācija. Dažas manipulācijas un kontroles pazīmes.

1) Pārmērīga uzraudzība. Bāriņtiesa lieto terminu – pāraprūpe. Tāda arī pastāv. Arī pieaugušo attiecībās – pieprasīt, visu zināt, ar ko tu esi runājis, līst otra telefonā, korespondencē. Tā ir tava personīgā telpa. Manā skatījumā, līst otra telefonā, es negribu nevienu apvainot, bet tas ir pretīgi, tā ir tāda neliela izvarošana, jo tā ir tava personīgā telpa. Nelien citu personīgā telpā, dabūsi pa galvu. Es domāju, ka šeit tu vari traks palikt. Katram ir sava telpa, arī ja cilvēki ir laulībā. Ja es gribu stāstīt visu, katru detaļu, zvanīt desmit reizes dienā, tad es to daru, ja vien tas ir forši, tad viss kārtībā. Ja cilvēks pasaka, ka viņam tas ir par daudz, bet otrs uzskata, ka viņam tas nav par daudz. Bija karikatūra, kur vīrs ar sievu pie psihologa. Psihologs vīram uzdod jautājumu, vai viņš zina, ka sieva viņu kontrolē, bet sieva atbild, ka viņš nezinot. Pārmērīga uzraudzība. Ja tas abus neapmierina, tad ir jārespektē, jo tas katram ir individuāli, katram ir sava personiskā telpa. Ja tu pieprasi atskaitīties, tad tā ir manipulācija, bet, ja tas notiek labprātīgi, tad tas ir normāli.

2) Nepatika pret dažādiem kontaktiem ārpusē, nepatika pret citu cilvēku draugiem, ierobežošana.

3) Lēmumu pieņemšana. Jezabele pieņēma lēmumus Ahaba vietā, līdzīgi kā Samsonam, kad Delila teica, ja viņš viņu mīlētu, tad pastāstītu viņai savus noslēpumus. Tā ir manipulācija, tāda vainas sajūtas izraisīšana, kad saka, ja tu mani mīlētu, cienītu, tad tu darītu.

4) Attaisno greizsirdību kā mīlestību. Greizsirdība ir ļoti postoša, viņa nav tikai starp laulātajiem, draugiem, bet arī attiecībās starp parastiem draugiem. Greizsirdību var traktēt arī kā manipulāciju.

5) Attiecībās var būt arī finansiāla kontrole, bet tas ir subjektīvi un individuāli.

6) Robežu neievērošana, kad cilvēks jau saka nē. Zini, kas būs? Būs traki. Īpaši laulībā, ja tu nedzirdi nē. Sievām bieži galvas sāp, viņas nevar kaut ko darīt, bet ja tas otrs to nē nedzird, tad tā ir problēma, tad tu jau lien personīgā telpā. Ilgtermiņā rodas emocionālā barjera, rodas aizsardzība un attiecības pēc gadiem izirst, dzīvo zem viena jumta, bet nekā kopīga vairs nav. Kā teica Uldis Dumpis: „Volejbolu tu neskaties, nekas garīgs mūs vairs nesaista.” Kas seko, ja nerespektē vārdu nē? Kaut kāda kritika, noniecināšana, atgādināšana, tam seko zāģēšana. Šādā veidā tu samazini otra pašcieņu.

Tu pats uzņemies atbildību par savu personīgo telpu, tu pats uzņemies atbildību, kā tu izturies pret otru cilvēku, tu pats dod otram brīvi izvēlēties, kopīgi pieņemat lēmumus, es neļauju citam manā vietā izdarīt lēmumus, kā arī neizdaru cita vietā lēmumus. Tagad es runāju par ideālām attiecībām. Šie ir veselīgu attiecību likumi. Kā jau es teicu, ka nemēdz būt ideālas attiecības, tomēr ir etapi, kas ir tuvu ideālam, ir normālas, neveselīgas un toksiskas. Neveselīgas un toksiskas attiecībās jau ir liela problēma, jo tur ir stress, emocionālā spriedze un pat vardarbība. Es nerunāju par atsevišķām situācijām, bet kopumā par principiem. Katram pašam ir jānes sava nasta.

Vai tu esi redzējis tās bildītes, es klātienē esmu redzējis, es nenoniecinu citas reliģijas, bet dīvaini izskatās? Esmu redzējis pludmalēs, īpaši dienvidos, ka veči ar dēliem normāli peldenēs pluņčājas un viņu sieviete, satuntulēta melnajos hidžābos, maliņā sēž. Es saprotu, ka tā ir to tautu kultūra, viņi var darīt, kā vēlas, bet mūsu apstākļos šeit, tu manipulē ar to, ka tu vari un viņa nevar. Es varu, bet tu nevari, dubultie standarti. Es kaut ko varu, bet es kontrolēju tevi par to pašu, ko es varu, bet tu nevari. Nav vairs līdzvērtības, vienādības. Kontrolējošs cilvēks, kurš sev atļauj to, ko aizliedz citam. Svarīgākais ir atbildība. Tu pats atbildi par savu attieksmi, un personīgai telpai šeit ir ļoti liela nozīme. Manā skatījumā personīgai telpai ir ļoti liela nozīme. Arī kopdzīvē tomēr katrs atsevišķi ir personība, jā, tā ir viena miesa, bet tomēr tās ir divas personības.

9. Laiks un uzmanība.

Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā. Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos. Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: „Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz. Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” (Lūkas evaņģēlijs 10:38-42)

Jēzus bija kādā ciemā pie Martas, Marijas un Lācara. Marta apkalpoja, bet Marija sēdēja pie Jēzus kājām un pavadīja laiku. Marta sūdzējās Jēzum, kāpēc Viņš nesaka, lai Marija nāktu palīgā Martai. Būtībā tā bija manipulācija, nekas briesmīgs, bet manipulācija tā bija. Marta zināja labāk, kas Jēzum vajadzīgs. Marta zināja labāk, arī kas Marijai vajadzīgs. Viņa pati nevarēja panākt, tāpēc viņa ņēma palīgā Jēzu, lai Viņš nāk un saka. Ko Jēzus atbildēja? Ka viņa zūdās par daudzām lietām, bet svarīgākais ir kopā pavadītais laiks, nevis skraidīšana apkārt. Man ļoti nepatīk grupiņā, ka mēs ēdam un vieni mazgā traukus. Man ļoti nepatīk, ka ir mājas grupiņa, šie cilvēki domā par sevi. Labi, mēs jau varam būt empātiski, vajag ātri visu novākt, jo kad visi aizies, viss jau būs novākts un pārējie palīdzēs. Sēž virtuvē, traukus klabina, gaida trīs stundas, kamēr ēst uztaisīs, divi runājas istabā, trīs runājas virtuvē, es viens pats sēžu un runājos ar Daigu, piemēram. Edīte vienmēr kādam palīdz. Pieci cilvēki, sanāk piecas grupiņas vienā grupiņā. Šito es tikko izdomāju, bet es tā vienkāršu atceros, ka tā nav tā foršākā sajūta, tā nav arī briesmīga, bet atbilst situācijai ar Martu un Mariju. Jēzus saka, ka labāk normālu grupiņu noturēt. Skaidrs, ka grupiņai ir jāēd, ka Marta arī ir vajadzīga, bet kopā kvalitatīvi pavadīts laiks ir svarīgs.

10. Komunikācija un konfliktu risināšana.

Komunikācija un spēja risināt konfliktus. Konflikti ir normāli. Man bija konflikts, domstarpība, sajutos šausmīgi, esmu sagrēkojis – nē, tas ir normāli. Konflikti vienmēr būs, jo kur ir cilvēki, tur ir problēmas. Konflikts nav strīds, nav apvainošana, nav manipulācija, nav personīgās telpas pārkāpums. Konflikts jeb dažādi uzskati, kur ir jārunā, jāveltī laiks, ir kopīgi jārunā – komunikācija. Nevis izvairīties no konfliktiem, bet konstruktīvi, cieņpilni risināt konfliktu.

Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi. (Mateja evaņģēlijs 5:23)

Tad, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra, atnāc uz draudzi, slavē Dievu, šis upuris uz altāra būtu ziedojuma daļa. Tu atminies, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad neziedo, liec atpakaļ kabatā un ej pa priekšu un izlīgsti ar savu brāli, tad tikai nāc un upurē savu dāvanu. Tur, protams, vajadzēs garāku sarunu, satiecies un izrunājies. Pat ļoti tuvi cilvēki kopā var nerunāt. Piemēram, ja ir ilgstoša emocionāla vardarbība ģimenē, grupiņā, starp draugiem, kaut kādas toksiskas attiecības, cilvēki norobežojas, noslēdzas. Tas notiek automātiski, emocionāli noslēdzas, tā ir aizsargbarjera, tiek uzaudzētas bruņas. Bieži vien neglābjami un nemaināmi. Vienmēr var mainīt, bet laika var nepietikt tādām pārmaiņām, kas tik ilgi uztrauc, mūris, kas tik ilgi celts, tik viegli nevar tikt sagrauts.

Es esmu bijis Prūsijas teritorijā, Hitlera bunkurā kaut kad sen, es domāju, ka tur tikai drupas būs, bet tur bija betona bluķi, ko neviens nevar iznīcināt. Tas šodien nav apdzīvojams, bet pilnībā nav iznīcināti, nenormāli biezi dzelzsbetona bloki, jā, tur viss sagāzts, bet pilnībā nav iznīcināti. Tādus mūrus vairs nav tik vienkārši nojaukt, ko ar cilvēkiem tik ilgi esi cēlis. Arī dažādas politiskās situācijas, kaut kādas represīvās, autoritārās varas skalo smadzenes un dara pāri cilvēkiem, tad baigā bruņa tiek izaudzēta, nepiedošana, pēc tam seko revolūcijas un asins izliešanas. Tā notiek, tas vairs nav tik vienkārši risināms. Tāpēc ir jārunā, ja uz draudzi attiecas, tad savā starpā ir jārunā, vadītājiem ar cilvēkiem ir jārunā, laulātiem cilvēkiem ir jārunājas, kopā jāpavada laiks, tajā pašā laikā jādod personīgā telpa.

Esi labprātīgs savam pretiniekam bez kavēšanās, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka pretinieks tevi nenodod soģim un soģis tevi nenodod sulainim, un tevi neiemet cietumā. Patiesi Es tev saku: tu no turienes neiziesi, kamēr nenomaksāsi pēdējo artavu. (Mateja evaņģēlijs 5:25-26)

Nespēja risināt konfliktu. Tu zini, kā es draudzē risinu konfliktus? Vienkārši paklausos, ko cilvēks stāsta. Es neko vairāk tādu nedaru. Es paklausos ko stāsta, kā es mācu, tu jau zini, es būtu tā rīkojies, bet tu dari tā, kā gribi. Tu komunicē, runā, tu nevari nerunāt, šīs lietas izrunā. Ja kādam ir kāds aizvainojums uz otru, tur pat vajag ilgāku laiku runāt. Aizvainojumi krājas, ja tos neizrunā.

Kas norobežojas no citiem un turas pats par sevi, tas meklē savu iegribu un pretojas visam, kas labs. (Salamana pamācības 18:1)

Kas norobežojas, kas neiet uz konfrontāciju, uz sarunām. Politika ir lieliska sarunu māksla, politiķi var atrisināt dažādas lietas, viņi visu var kārtīgi sabojāt un arī atrisināt, un tas viss ir ar komunikāciju.

Kopsavilkums: pastāv ideālu attiecību pamatkritēriji, bet nepastāv ideālas attiecības. Pastāv attiecības tuvu ideālam, pastāv normālas attiecības, pastāv neveselīgas un pastāv toksiskas attiecības. Pie toksiskām ir jau izsaukuma zīme, bet no katras bezizejas ir vairākas izejas, bet ne vienmēr tās izdodas atrast vai grib atrast.

Desmit veselīgu attiecību pamatlikumi:

1. Augstākā atbildība un atskaites punkts ir Dievs attiecībās. Ir veselīgas attiecības, ja mums ir augstāks attiecību kritēriju punkts, kas ir Dievs.
2. Mīlestība kā apzināta izvēle. Pretstats tam ir egoisms.
3. Savstarpēja cieņa. Pretstats tam ir necieņa, noniecināšana, izsmiešana.
4. Uzticēšanās. Pretstats tam ir uzticēšanās zudums. Nedrošas attiecības.
5. Piedošana. Pretstats tam ir nepiedošana, aizvainojuma krāšana. Atceries to anekdoti par zupu. Vīrs ar sievu ēd zupu. Vienā brīdī vīrs sievai ar karoti pa pieri. Sieva brīnās, par ko tas? Vīrs atbild, ka atceras, kā sieva strēba zupu. Ja tu nepārtraukti atgādini vecos grēkus, tad tā var būt pazīme nepiedošanai. Un nedomā, ka tu esi baigi labais vadītājs, tu nedomā, ka tev tavā dzīvē tāda var nebūt, jo nepiedošana katram nemanot var pielavīties. Pāri visam sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība. Sargā savu sirdi, savu personisko telpu. Esiempātisksun piedodošs pret citiem. Meklē izlīgumu un veselīgas attiecības, bez kurām mēs nevaram, jo mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.
6. Empātija.
7. Kopīgas vērtības un mērķi.
8. Atbildība par attiecībām, tā ir arī personīgā telpa. Tev neviens nav parādā, un tu nevienam neesi parādā. Pretstats tam ir manipulācija un kontrole. Manipulācija un kontrole ir diezgan pretīga lieta, kura arī var pienākt nemanot, jo mana mamma tā dara, es tā daru, bet to visu var atrisināt.
9. Laiks un uzmanība.
10. Komunikācija un spēja risināt konfliktus.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Desmit veselīgu attiecību pamatlikumi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija