Dievs nerāda visu karti, bet rāda nākamo soli. Visu karti kā vīziju, kā redzējumu, Dieva plāns manai dzīvei, kā tu esi to iztēlojies, tas, ko tu gribi sasniegt kalpošanā vai personīgā dzīvē. Šī vīzija tev var būt, un ir svarīgi, ka tāda ir, bet Dievs nerāda visu šo maršrutu, kā tu to sasniegsi. Bībele saka, ka Dieva domas nav mūsu domas un mūsu domas nav Dieva domas. Tas nozīmē, kā teikts Bībelē: cik daudz pārākas ir Dieva domas pār mūsu domām, ka ne vienmēr notiek tā, kā mēs esam iztēlojušies, bet notiek, ja mēs speram nākamo solīti. Dievs nerāda visu karti, visu ceļa maršrutu, bet Viņš parāda konkrēto solīti šodien.

Pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis. Kad Viņš nāk pie Sīmaņa Pētera, tas Viņam saka: “Kungs, vai Tu man mazgāsi kājas? Jēzus atbildēja viņam: “Ko Es daru, to tu tagad nezini, bet pēc tu to sapratīsi.” Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Jēzus atbildēja viņam: “Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis.” Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. Arī jūs esat tīri, bet ne visi.” Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: “Ne visi jūs esat tīri.” Kad nu Viņš viņu kājas bija mazgājis, Viņš paņēma Savas drēbes un atkal apsēdās. Tad Viņš sacīja: “Vai jūs zināt, ko Es jums esmu darījis? Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu. Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. Ja jūs to zināt, svētīgi jūs esat, ja jūs tā darāt! Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus esmu izredzējis. Bet jāpiepildās rakstiem: kas Manu maizi ēd, pret Mani pacēlis savu kāju. Jau tagad Es jums to saku, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka Es tas esmu. Patiesi, patiesi Es jums saku: kas uzņem, ko Es sūtu, tas uzņem Mani, bet, kas Mani uzņem, uzņem To, kas Mani sūtījis.” To sacījis, Jēzus, garā satriekts, liecināja un sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos!” Mācekļi paskatījās cits uz citu neziņā, par kuru Viņš runā. Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja. Tam Sīmanis Pēteris pamāj un saka viņam: “Vaicā, kurš tas ir, par ko Viņš runā!” Tas, noliecies pie pašas Jēzus krūts, saka Viņam: “Kungs, kurš tas ir?” Jēzus atbild: “Tas ir tas, kam Es, kumosu iemērcis, to došu.” Un, kumosu iemērcis, Viņš to ņem un dod Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam. Un pēc šī kumosa tanī iegāja sātans. Bet Jēzus viņam saka: “Ko tu dari, to dari drīz!” Bet no tiem, kas pie galda sēdēja, neviens nekā nesaprata, kādā nolūkā Viņš tam to sacīja. Jo dažiem šķita, ka Jēzus tāpēc, ka Jūdam bija maks, tam būtu sacījis: iepērc uz svētkiem, kā mums vajag, – vai: dod kaut ko nabagiem! Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts. Kad viņš bija izgājis, Jēzus saka: “Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts un Dievs paaugstināts Viņā. Bet, ja Dievs paaugstināts Viņā, tad arī Dievs Viņu paaugstinās Sevī un Viņu drīz vien paaugstinās. Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsit, bet, kā Es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku: kurp Es eimu, jūs Man nevarat sekot. Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” Sīmanis Pēteris Viņam saka: “Kungs, kurp Tu ej?” Jēzus viņam atbild: “Kurp Es eimu, turp tu tagad Man nevari sekot, bet vēlāk sekosi.” Pēteris saka: “Kungs, kāpēc es Tev tagad nevaru sekot? Savu dzīvību es par Tevi atdošu!” Jēzus atbild: “Savu dzīvību tu par Mani atdosi? Patiesi, patiesi Es tev saku: vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu Mani jau trīskārt būsi aizliedzis.” (Jāņa evaņģēlijs 13:5-38)

Šis notikums bija pirms Pasā svētkiem, pirms Jēzus tika nodots un arestēts. Pirms Viņa nāves un augšāmcelšanās bija pēdējais vakarēdiens Jēzum ar Saviem mācekļiem. Tur bija moments, ka vakarēdiena laikā Viņš traukā ielēja ūdeni, lai mazgātu kājas. Mūsu kultūrai nav šīs kāju mazgāšanas, tas ir citādi jāsaprot, bet tajā laikā tas bija saprotams, kalpi jeb vergi mazgāja kājas. Tu nāci ciemos, ja tas bija tāds viesis, kurš bija cienīgs, tad kalps mazgāja viņam kājas. Tajā laikā viņi staigāja sandalēs, bieži vien bija dažāda netīrība, putekļi, un, lai tu ienāktu tīrā mājiņā ar tīrām kājām, līdzīgi kā šajā brīdī, tā ir augšistaba, tās ir vakariņas. Viņi bija pusguļus, ne tā kā mēs esam pieraduši sēdēt pie galda. Nav īsti forši, ka tu pusguļus guli un tev ir netīras kājas, kas tikko ir pārgājušas pāri miskastei. Gājis pa šo šauro ieliņu un esi iekāpis atkritumos, un tu guli un baudi vakarēdienu kopā ar Jēzu un mācekļiem. Kā tur rakstīts, ka tas mīļais māceklis Jānis sēdēja pusguļus, tā kā pie Jēzus krūts, nākamais, iespējams, bija Pēteris, kas ostīja Jānim kājas. Tāpēc, nākot ciemos, vergs mazgāja kājas, tas bija tādiem, kam bija vergi, attiecīgi pēc statusa. Šajā gadījumā viss ir nedaudz savādāk, rakstīts, ka tas notika Viņš vakariņu laikā. Iespējams, ka tur nebija tādas kārtības, kājas nemazgāja, kādi viņi atnāca, tā tur darbojās. Jēzus apsēja priekšautu, ielēja bļodā ūdeni un mazgāja mācekļiem kājas, un žāvēja ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis.

Kad Viņš nonāca pie Sīmaņa-Pētera, teica: „Kungs, Tu man mazgāsi kājas?” Es domāju, ka viņam tā izteiksme bija ļoti tāda saprotama. Jēzum, visiem pārējiem mācekļiem bija saprotama viņa intonācija balsī. Kā mēs zinām, ka ne tikai vārdi vien, bet arī intonācija, kā cilvēks izrunā vārdus, daudz ko pasaka. Tu man mazgāsi kājas? Šajos vārdos Jēzus, mācekļi sajuta pretestību tam, ko Jēzus gribēja darīt Pēterim, ko Viņš darīja arī ar citiem mācekļiem. Tu man mazgāsi kājas? Jēzus atbildēja: “To, ko Es tagad daru, tu tagad nezini, bet pēc tam tu to sapratīsi.” Pēteris, kurš šeit ir attēlots, jāņem vērā, ka šis ir Jāņa evaņģēlijs, viņš šeit ir attēlots kā impulsīvs. Jānis pats sevi ir attēlojis kā mīļo mācekli pie Jēzus krūts. Pēteris ir attēlots kā impulsīvs cilvēks, kurš ne vienmēr visu labi saprot. Pēteris saka: “Tu man nemūžam nemazgāsi kājas!” Intonācija visu pasaka – pretestība. Pirmais solis – Jēzus mierīgi paskaidro. Tu vienkārši šobrīd nesaproti, tev labāk ir tikai paklausīt. Tu tagad to nesaproti, rīt sapratīsi. Ko dara Pēteris? „Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!” Nākamais solis – nemūžam nemazgāsi kājas. Jēzus jau aizrādīja, ka viņš vienkārši nesaprata, ka šis ir solītis. Kas tur īpašs, kāpēc tu neļauj Man mazgāt kājas? Kas tev tie par tādiem aizspriedumiem? Labi, Es esmu Kungs, Esmu mācītājs, bet Es Esmu Tas Kungs, paklausi Man. Pārējie mācekļi bija paklausījuši. Viņš teica, ka Jēzus nemūžam nemazgās viņam kājas. Jēzus atbild tikpat radikāli, cik Pēteris uzstājās. Nemūžam nozīmē kategorisks noliegums, ka nekad tas nenotiks.

Esmu redzējis cilvēkus, starp citu, bieži, kuri radikāli pasaka “nē”, bet tas viņa “nē”, pēc kāda laika ir “jā”. Radikāls nē pēc laika ir jā. Ja mēs runājam par ticības jautājumiem, tad biežāk, kuri sākumā ir nē, vēlāk ļoti tic, pieņem Kristu un tic Viņam un ir auglīgi savā kalpošanā. Arī to es esmu pamanījis, ir dažādi šie veidi.

Nemūžam. Jēzus tik pat radikāli atbild: „Ja tu Man to neļausi darīt, ja Es tev nemazgāšu kājas, tev vispār nebūs daļa pie Manis.” Vai nu viņš tagad paklausa, vai viņam nav daļas pie Jēzus. Pēteris saka: „Kungs, ne vien manas kājas, bet arī manu galvu.” Atkal kārtējā galējība, ne tikai kājas, bet arī galvu mazgāt. Ja Jēzus viņu tagad atstums, izmetīs, tad lai mazgā arī galvu. Jēzus to vairāk domāja par nākamo valstību, par nākamajiem soļiem, bet jebkurā gadījumā Viņš saka, ka tev tas jādara šodien. Ne tikai kājas, bet arī rokas un galvu. Jēzus saka, ka viņam nevajagot mazgāt galvu, pietiek, ka mazgājot kājas. Jo viņi visi jau esot tīri, izņemot vienu. To Viņš runāja par Jūdu, kurš izgāja no vakarēdiena un pārdeva Jēzu par 30 sudraba gabaliem.

Mācība: ir lietas, ko mēs šodien nesaprotam, ir lietas, kad mācītājs sludina, tu nesaproti, bet rīt sapratīsi. Kas ir svarīgi visā šajā kontekstā? Varbūt nemācīsimies no Pētera būt tik impulsīviem, uzreiz pateikt nē vai jā. Kā minimums var paklusēt, ja tas ir saistīts ar savstarpējām attiecībām, attiecības ar cilvēkiem, draudzes locekļiem. Varbūt labāk ir paklusēt. „Tu man nemūžam nemazgāsi kājas!” Tu šodien nesaproti, bet rīt tu to sapratīsi.

Ja mēs to pārnesam uz Jauno Derību, tad tā bija draudze, kur Jāzeps piedzima. Jēkabs, Jāzepa brāļi, kas Jāzepu ienīda, jo viņš sapņoja sapni un publiski to pateica. Viņš redzēja sauli, mēnesi un 12 zvaigznes, viņam klanoties. Tas bija ļoti nepārprotami, gan brāļi, gan tēvs saprata, ka šis sapnis ir par to, ka Jāzepam ir īpaša loma no Dieva dota viņu pašu dzīvē un Izraēla tautas dzīvē. Tāpat viņš redzēja labības kūlīšus, kur viņa kūlītis stāv, bet pārējie klanās. Tēvs vairāk vai mazāk saprata, bet viņš teica, ka to publiski nevajag tā uzsvērt. Vai viņš vēlas, lai māte un tēvs publiski viņam kalpo? Līdz galam tēvs pat nesaprata, bet brāļi vispār nesaprata un pārdeva Jāzepu verdzībā. Tas notika tā, ka viņi Jāzepu gribēja nogalināt. Brāļu starpā nebija vienprātības, un viņi Jāzepu iemeta bedrē. Tas ir tas pats Jāzeps, kas sapņoja sapni. Tas pats Jāzeps, kurš draudzē piedzimis, kura identitāte ir Kristus, Kristus miesa. Tas pats cilvēks, kurš sapņoja lielus sapņus. Tas pats, kuru tēvs lutināja un darināja labāku apģērbu nekā brāļiem. Viņš ir bedrē.

Un te ir tāds pats jautājums, kad Jēzus atbild Pēterim. Kāpēc tu nemūžam to nedarīsi? Tagad tu to nesaproti, rīt tu to sapratīsi, bet šodien tev ir jāizdara šīs lietas. Mazais solis paklausībā. No bedres viņš tika izvilkts un pārdots verdzībā. Viņš nonāca Potifara namā kā vergs. Viņš labi pārvaldīja viņa namu, un viņš nonāca grūtībās, jo Potifara sieva bija uzmetusi aci uz viņu. Viņš izdarīja ļoti mazu un nepopulāru solīti. Abos gadījumos viņam draudēja problēmas, ja viņš guļ ar viņu, ir problēma, jo tas agri vai vēlu nāks gaismā. Viņu vai nu nogalinās, vai noteikti cietums, jo viņš ir vergs. No otras puses, ja viņš nepaklausīs un neies gulēt ar Potifara sievu, viņa noteikti atriebsies, cik garš, tik plats. Un viņa tiešām atriebās. Viņš izdarīja pareizu, ne vienkāršu lēmumu, bet viņš izdarīja šo solīti un nonāca cietumā. Es taču visu izdarīju pēc Dieva prāta, es izdarīju solīti, viss, kas man ir, tā ir vīzija, redzējums, ko es redzēju bērnībā sapnī. Tikai tas, ko es stāstīju tētim, ko stāstīju brāļiem, ka es esmu kaut kam vairāk radīts. Es esmu bedrē, tad es esmu vergs Potifara namā, es esmu uzdienējis, jo es labi pārvaldu, man viss labi izdodas, jo Dievs mani svētī. Bet tajā pašā laikā ir problēma – es izdaru mazo solīti un es esmu cietumā. Tad viņš ir bedrē, tad vergs, tad cietumā. Tu tici, ka Dievam ir plāns tavai dzīvei? Vai tu vari iedomāties, iespējams, ka tas plāns, pēc kura tu ej, vispār nav Dieva plāns? Ka tos solīšus, kurus tu sper, šodien vispār nav Dieva plānā? Vai vari iedomāties, ka tas, kas ir Dieva plāns šodien, tevi ved uz bedri vai kaut ko nepopulāru? Tu vari iedomāties, ka tas ir līdzīgi kā Pēterim, šodien tu to nesaproti, bet Bībeles konteksts, varbūt kāds vispārīgs mācītāja padoms, ka vajag šādi spert šo mazo solīti. Varbūt mazu nepopulāru solīti. Varbūt šis solītis rada problēmas, šodien tu to nesaproti, rīt sapratīsi. Vai Pēteris vēlāk saprata? Jā, Pēteris vēlāk saprata.

Tajā pašā Jāņa evaņģēlija 13. nodaļā Jēzus turpināja, Viņš Pēterim un mācekļiem izstāstīja pestīšanas plānu. Viņš teica, ka tur, kur Viņš tagad iet, viņi nevar sekot. Pēteris kārtējo reizi to pārprot: “Kāpēc es Tev nevaru sekot?” Viņš saprata, ka runa ir par kaut ko, ka briest problēmas, bet Pēteris ir nolēmis, ka viņš ar Kristu ies līdz galam. Jēzus konkrēti saka, ka tu nevari Man šeit sekot. Pēteris saka, ka viņš var. Tad kārtējo reizi Jēzus saka: labi, Es zinu vairāk nekā tu pats zini, Es saprotu arī tevi. Atkal tu vari, kājas tu neļāvi mazgāt. Tu zini labāk. To, ka tu nesaproti, to visiem pasaki – es nesaprotu. Tev klibo ar elementāru paklausību. Tu esi ar galējībām. “Labi, ja tu, Pēteri, gribi zināt, vēl šonakt, pirms gailis dziedās trīs reizes, tu Mani aizliegsi.” Pēteris saka, ka sekos Jēzum cietumā un nāvē. Pēteris saka, ka viņš var. Es visu saprotu. Kā balodis latviešu pasakā teica: “Protu, protu, es zinu, es pats saprotu.” Vai mēs varam pieļaut, ka mūsu domas nav Dieva domas. Ir vīzija, ir redzējums, ir plāns, ir Dieva plāns tavai dzīvei, ir kādi solīši, kas neliecina par to, ka tas darbotos. Un tomēr tas atbilst Dieva vārda kontekstam. Tu sper mazos solīšus, bet tu vēl šodien Mani trīs reizes aizliegsi. Vai tā notika? Tā notika. Ko darīja Pēteris? Raudāja. Kādu mēs redzam Pēteri vēlāk? Tādu, kurš lūdz, kurš ierakstās Dieva plānā, kurš varēja izdarīt to, ko viņš nevarēja izdarīt pirms tam. Viņš aizgāja labprātīgā nāvē pie krusta, un, pēc tradīcijas, esot palūdzis bendēm piesist sevi krustā ar galvu uz leju. Tā droši vien ir kārtēja pārmērība, ar kuru viņš netika galā līdz sava mūža beigām, bet Pēteris teica, ka viņš nav cienīgs mirt pie krusta kā viņa Kungs. Tas atgādina Pēteri, ka tā arī tas varētu būt. Apustuļi bija ļoti dažādi, bet ir lietas, kuras tagad tu nezini, bet vēlāk sapratīsi. Ir lietas, kuras tagad nav patīkami, varbūt arī viss ir labi, bet mēs nezinām, kāpēc šodien ar mani notiek kā notiek. Šeit ir kādi, kas esat bedrē, esat konkrētā bedrē, tā kā Jāzeps. Tu, kas lasi, es garīgi jūtu, ne visi, bet tu esi bedrē. Tu esi Potifara namā tādā pašā situācijā, krustcelēs kā Jāzeps, kuram uzmācās Potifara sieva, un pieņēma nepopulāru lēmumu, un viņa sieva viņu apsūdzēja, un viņš nokļuva cietumā. Viņš atkal ir bedrē. Viņam ir Dieva aicinājums, ir Dieva plāns, bet viņš ir bedrē. Ja mēs to attiecinām uz mūsu dienām, tad Jāzeps tika izmests no draudzes. Izraēls ir mūsdienu draudze. Izraēls nav tikai teritorija vai konkrēta tauta, bet tā ir Dieva tauta, tie ir ticīgie Kristum, tā ir Kristus miesa. Tā ir konkrēta lokāla draudze. Ideālais variants katram, kur viņš ir piedzimis, kuru viņš ir pieņēmis par savu ģimeni. Viņš ir bedrē. Viņš ir cietumā. Un tur darbojas viņa dāvanas. Tas notiek Ēģiptē, un cietumā nonāk galvenais dzērienu devējs un galvenais maizes cepējs. Viņi faraona priekšā bija nonākuši nežēlastībā un nonāca tajā pašā kamerā, kur bija Jāzeps. Bet Jāzepa dzīvē ir Dieva svaidījums. Un viņš pareģo, kas ar viņiem notiks. Vai to bija baigi labi darīt? Vai gribi pateikt cilvēkam, ka tu nomirsi, bet otram – dzīvosi. Bet viņi vēlējās, un Jāzeps pateica to, ko viņš redz, ka vienu faraons apžēlos, un otru tur putni knābās. Un notika tā, kā viņš teica.

Kas pēc tam notiek? Ēģiptē briest bada gadi. Faraons redz sapni, septiņus pārticības un septiņus bada gadus. Redz treknās govis un kārnās govis, tāpat vārpas viņš redz, un neviens šo sapni nevar iztulkot. Kur tajā brīdī ir Jāzeps? To, ko viņš lūdza, lai viņu piemin faraonam, vai tas notika? Nē. Viņš tika aizmirsts. Viņš ir bedrē, viņš ir cietumā un ir aizmirsts, arī tad, kad paaugstināja vienu no šiem galminiekiem. Viņš ir aizmirsts. Galminieks ir ticis ārā un par Jāzepu ir aizmirsis, ka viņam Jāzeps to pareģoja. Varbūt tu esi situācijā, kurā esi aizmirsts, jūties kā aizmirsts. Jūties kā bedrē, kā cietumā? Un es zinu, ka kādi arī tā jūtās. Un es zinu, ka kādi varbūt tik ļoti nejūt, bet viņi tur ir kā cietumā. Tas ir fakts. Tas nenozīmē, ka te ir runa par kādiem ar narkotikām, kas arī protams var būt, vai vispār par kādām smagām lietām. Ir virsū kaut kāds bloķis un ir bloķis izaugsmei, personīgai dzīvei, emocionāls bloķis, iestrēgšana. Vienkārši esi iestrēdzis, tu esi bedrē. Tu tagad to nesaproti, bet Jēzus saka: “Rīt tu to sapratīsi.” Tagad nevari saprast, tev šobrīd ir jāizdara konkrēti mazie solīši kopā ar Dieva prātu. Tikai tad, kad faraons prasīja iztulkot sapni un neviens to nevarēja, tikai tad šis galminieks atcerējās par Jāzepu, un viņš konkrēti teica, ka tur cietumā bija tāds čalis, man tagad ir jāatgādina mani grēki, kad es biju cietumā un viņš pareģoja, kas notiks. Kas notiek pēc tam? Jāzeps izskaidro faraona sapni un nonāk premjerministra krēslā. Jo viņš dod gudru padomu, ko darīt, kā rīkoties, cik gadus vajag uzkrāt labību, lai pēc tam varētu to izsniegt. Viņš faraonu padarīja par turīgāko un bagātāko. Būtībā viņš padarīja Ēģipti par varenāko valsti. Viņš veiksmīgi kalpoja un strādāja. Bet pati sāls un pats galvenais, iedomājies situāciju, tu vari nākt uz draudzi, vari nākt un vari nenākt, vai ne? Tu vari lasīt Bībeli un vari nelasīt. Bet galvenais – draudze. Ja mēs salīdzinām ar Jāzepu un viņa brāļiem, un tēvu, viņš tika izsviests no draudzes. Tas nav tā precīzi jāattiecina, ka cilvēks ir izsviests. Ja tevi Latvijā izsviež no draudzes, visticamāk tam ir cita veida problēma, kas bija Jāzepam. 99,9999% būs pavisam cits iemesls, tas ir pašam tevī. Bet tas ir jāsaprot tā, ka viņam pat nebija draudzes, viņš bija bedrē, cilvēki, kas bija ap viņu, bija viņa ienaidnieki, tur pat tēvs neko nespēja darīt. Brāļi meloja tēvam, ka viņa mīļo dēlu ir saplosījuši plēsīgi zvēri. Tās ir īpašas situācijas, līdzīgi kā Mozum. Tagad lasi uzmanīgi, Jāzeps nekļuva par ēģiptieti. Mozus nekļuva par ēģiptieti. Bībele saka – neatstājiet savas sapulces.

Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši [..]. (Ebrejiem vēstule 10:25)

Zinātne vispār saka, ka nav variantu – zināšanas un vide formē cilvēku. Vide, kurā tu atrodies. Ja mēs runājam par savu garīgo izaugsmi, par savu garīgo identitāti, tad tā ir draudze, tā ir vide – Kristus miesa. Jāzeps piespiedu kārtā tika izstumts, bet viņš nekļuva par ēģiptieti. Un mācība, morāle ir vienkārša, tu esi bedrē. No šīs bedres, acīmredzot, bez citu palīdzības, šajā gadījumā bez pārdabiskas Dieva palīdzības, kas viņam bija, tu pats neizkāpsi. Dievs, draudze palīdz izkāpt. Tev sāk parādīties kaut kāda stabilitāte, tu sakārto ģimenes dzīvi, tu sakārto kaut kādas attiecības, tu sakārto finansiālo jomu. Jāzeps kļuva par premjeru, bet viņš nekļuva par ēģiptieti, un nepazaudēja savu garīgo identitāti. Kas tālāk notiek? Vai Jāzeps pilnībā saprata visu, kas ar viņu notiek? Nē! Vai Jāzeps, kad kļuva par premjeru, par otro cilvēku aiz faraona, vai tiešām viņš visu līdz galam izprata? Nē! Kad bads bija tik briesmīgs, ka pat tēvs sūtīja viņa brāļus uz Ēģipti pēc labības. Ko Jāzeps gribēja? Atriebties. Viņš apsūdzēja brāļus zagšanā, ko viņi nebija darījuši, viņš pat viņus arestēja. Bet galu galā viņš piedod. Un kāpēc viņš varēja piedot? Nepiedošanas bedre, kaut kāda attiecību vai finansiālā bedre, cietums, kalpošanas bedre, ka tu nevari izlauzties. Ka tev priekšā ir bloķis, un tavi vecie aizspriedumi, kas kavē tevi, un iespējams ir iemācīti draudzē, un sazin kur tu esi to visu ieguvis, ka Dievs visu darīs un metīs no debesīm. Ir dažādi aizspriedumi. Jēkabs jeb Izraēls, kas ir kodols, ne tikai izdzīvo bada laikā, bet viņi pārvācas uz Ēģipti. Pats svarīgākais: pirms nāves, kad Jāzeps devās pie saviem tēviem, kādas norādes viņš deva? Tad, kad jūs iziesiet no šīs zemes kā liela tauta, jūs neaizmirstiet manus kaulus paņemt līdzi.

Mozus arī paņēma līdzi Jāzepa kaulus, jo tas izraēliešiem bija licis solīties ar zvērestu, sacīdams: Dievs jūs lūkodams uzlūkos; tad paņemiet manus kaulus līdzi no šejienes. (2. Mozus grāmata 13:19)

Viņš sevi neidentificēja ar ēģiptieti un tā dzīves stilu, viņa saknes ir Kristū un Dieva tautā. Jāzeps pareģoja, ka paies 400 gadi, jūs būsiet vergi, tā kā es biju. Jūs būsiet vergi Ēģiptē, bet tad jūs iziesiet. Viņš zināja un bija pārliecināts. Jūs iziesiet, paņemiet manus kaulus līdzi. Iedomājies šo lielo tautu, kas iet ārā no Ēģiptes zemes Mozus vadībā ar Jāzepa kauliem. Kādā veidā tie kauli tika glabāti, par to zinātnieki strīdas, bet visticamāk, tā bija mūmija. Es nezinu. Jāzepa kaulus veda šī tauta Dieva un Mozus pavadībā. Kad gaisma jeb eņģelis kā gaisma naktī, kā uguns stabs naktī, dienā kā mākonis viņus veda pāri jūrai. Kad viļņi pāršķēlās, tad pēc gadiem iegāja apsolītajā zemē, no kuras ir cēlies mūsu Kungs un Pestītājs Jēzus Kristus, un caur Viņu Viņa mācekļi. Un arī mēs esam ieguvuši šo dievišķo identitāti, mūsu Tēvs ir Dievs. Mūsu identitāte ir Kristū un Kristus miesā, jo Viņš ir galva, un mēs esam Viņa miesa. Kāda ir mācība? Jāzeps nezināja, kāpēc viņš ir bedrē, viņš palika uzticīgs Dievam. Viņš nezināja, kāpēc viņš ir cietumā, kāpēc tā, Dievs? Kāpēc tas notiek manā dzīvē? Kāpēc ar labiem cilvēkiem notiek briesmīgas lietas? Kāpēc ar tiem, kas tic, un ar  viņiem nekas nenotiek? Kāpēc tā? Bet mēs redzam, ka viņa dzīves beigās viņš apzinās, kāds ir bijis Dieva plāns. Viņš nekļuva par ēģiptieti, un viņš nepazaudēja savu identitāti, pat tad kad bija premjerministrs. Arī tad, kad viņam bija faktiski visa pasaules vara. Tai laikā Ēģipte bija viena no varenākajām valstīm. Kur Pēterim bija problēma?

Pēteris Viņam saka: “Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas! [..]” (Jāņa evaņģēlijs 13:8)

Mēs redzam, kāds ir Dieva plāns, un kādi ir tie soļi no Dieva. Mēs zinām, cik svarīga ir draudze un kalpošana. Mēs zinām daudzas lietas. Piemēram, kā pareizi darbā uzvesties, kā pelnīt un tamlīdzīgi. Mēs daudz ko iemācāmies, šie mazie solīši. Bet mēs saputrojamies. Mēs uzskatām šīs Dieva svētības par Dieva plānu. Dieva svētības ir caur to, ka tu seko Viņam. Dieva plāns nav premjerministrs vai Potifara namā būt vadītājam. Dieva plāns nav cietumā būt par priekšnieka palīgu. Dieva plāns bija Dieva tauta – pestīšanas plāns. Un kad mēs sajaucam svētības, ko mēs iegūstam, sekojot Viņam, mēs sākam pelnīt, sākām veidot komandu un sākām labāk dzīvot. Mēs sajaucam, kas bija tas galamērķis. Patiesais galamērķis ir Dieva valstības iešana plašumā.

„Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos.”

Svētība nav ticības gala produkts. Svētības, kuras mēs saņemam, nav ticības gala produkts. Tāpēc, sēžot bedrē, nekādi neredzi vairs izeju un nesper vairs pareizus solīšus, jo tas jau ir galaprodukts. Gala produkts – manta, nauda, kaut kādas attiecības. Es esmu pamanījis, ka lielākā daļa, protams, tur būtu jāveic pētījums, lai precīzi procentus pateiktu, bet manā skatījumā, lielākā daļa ticības problēmu cilvēkiem rodas no attiecībām – no neveselīgām attiecībām. Un neveselīgas attiecības veidojas no vājas identitātes Kristū un draudzē. Kas es esmu? Es esmu bedrē, nezinu, ko darīt. „Tu man nemūžam kājas nemazgāsi!” Kas tas tāds priekšā runā? „Tu man nemūžam kājas nemazgāsi!” „Un visu mani mazgā!” “Nu nevajag to visu mazgāt, es varu. Nē, nu, tu nevari!”

Sīmanis Pēteris saka Viņam: “Kungs, ne vien manas kājas, bet arī rokas un galvu!” Jēzus saka viņam: “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs. [..]” (Jāņa evaņģēlijs 13:9-10)

Kad tu biji mazs bērns, tevi, iespējams, mamma, tētis vai pat skolā piespieda doties pie zobārsta. Tiem bērniem parasti ir ļoti lielas problēmas ar zobiem. Viņi saldumus ēd, grauž konfektes un ēd visādus našķus, un tad ātrāk bojājas, jo netīra zobus. Ja vecāki neseko līdzi, tad zobi ātri izkrīt. Un tad tu ej pie zobārsta. Vai bērniem patīk iet pie zobārsta? Mamma un tētis saka: „Nu, tagad tu to nesaproti, bet vēlāk sapratīsi, kad zobu vairs nebūs, jeb arī tad, kad visi zobi būs veseli, tad tu arī sapratīsi.” Kad redzēsi, ka kādam bomzītim visi zobi izkrituši, tad tu sapratīsi, ka negāja pie zobārsta. Zobārsts nav tā foršā vai patīkamākā vieta, kur doties. Kopumā pietiek tikai ar zobu higiēnu. Ja ir zobu higiēna, tad zobiem ir grūti bojāties. Ja tev ir bērns un jautā: „Kāpēc?” “Tagad tu to nezini, bet rīt sapratīsi.”

Sēžot virtuvē, es skatos pa logu un redzu pretējo māju, kur notiek renovācija. Krāns ir uzstatīts. Mājai notiek renovācija, liek paneļus apkārt, un diezgan ātri viņi strādā. Bet vispār tie darbi ir diezgan sen sākti, pirms pāris mēnešiem. Kaut ko rok, un tad tur reizēm neviena nav kādas trīs dienas. Tu tā sēdi un domā, kāpēc viņi tur rok? Kāpēc viņu šodien nav? Slikti strādāt? Un šie gan labi strādā. Tu kļūsti par baigo ekspertu. Tad ar āmurīšiem skursteni jauc nost bijušai katlumājai. Kāpēc vienkārši nevar nogāzt? Nojauc līdz pusei un stāv. Interesanti, kāpēc nojauc tikai līdz pusei? Kāpēc to bedri rok? Tagad ir pagājis kāds laiks, un es skatos. Tagad es zinu, kāpēc tur bedri rok. Tur būs stāvlaukums. Tur sametīs visus būvgružus, un atveda bruģa ķieģeļus, kur būs jauns bruģis. Atbraucu vēlu naktī mājās un skatos, ka pagalmā saceltas mazas mājiņas. Domāju, ka kādi imigranti šeit, bet tie bija savesti bloki, kurus izmanto siltināšanai. Bet tā pirmā doma, tagad ir redzams viss konteksts, ko biju redzējis pa logu, kāpēc viņi izraka tās bedres un kāpēc bija vajadzīgs krāns, jo viņi liks tos blokus. Ir dažādas lietas, ko mēs redzam šodien, bet tas nenozīmē, ka mēs tās redzam pareizi, bet vislabākais ir paklausīt. Paklausība veselīgam Dieva vārdam, un paklausīt tiem, kam ir pieredze Dieva un garīgajās lietās. Bet nevis akla paklausība, bet tādi, kas domā līdzi, kas pārdomā. Jo arī Pēteris nebija labākais variants, skaļi iebilda, bet tomēr viņš paklausīja, jo Pēteris teica: „Tev nebūs daļas pie Manis, ja tu nedarīsi.” Un ko tad Jēzus gribēja iemācīt? Būs jābūt jūsu starpā, kā Es Esmu jums kājas mazgājis. Arī jūs esat cits citam kalpi, lai neviens nepaaugstinātos augstāks vai zemāks. Jūs visi esat brāļi un māsas, ir sava kārtība draudzē, un lai draugi ir vienoti, un lai draudze var pastāvēt. Un lai vēsts no krusta top tautām zināma un pielietojama.

Ja nu Es, jūsu Kungs un Mācītājs, esmu jūsu kājas mazgājis, arī jums pienākas cits citam kājas mazgāt. Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis. Patiesi, patiesi Es jums saku: kalps nav lielāks par savu kungu, nedz sūtnis lielāks par to, kas viņu sūtījis. (Jāņa evaņģēlijs 13:14-16)

Nav nekā brīnišķīgāka kā evaņģēlija vēsts, nav nekā brīnišķīgāka kā jauns radījums, jauns cilvēks Jēzū Kristū. Tu atskaties atpakaļ savā dzīvē, kāpēc tieši tad man tas notika? Vai notiek tas? Tu pēc kāda laika redzi: „Bet man tas bija labāk.” Tu nevarēji citādāk. Vai zini, kas ir labākais mācību veids? Darīt visu nepareizi, un domāt pēc tam: „Nu, nestrādā, labāk tomēr ir paklausīt.” Labāk paklausīt uzreiz. Tas nestrādā un tu lēnām mācies uzticēties. Piemēram, iemācieties to, ko sludina. Tu vienmēr klausies – tā ir vai nav? Nevar vienu reizi atnākt un būt eksperts. Tu kādu laiku esi mani klausījies un sāc salīdzināt, kā arī atzīt, ka man varbūt bija taisnība. Pārbaudi, vai tā ir, vai nav. Vai tas veicina tavu garīgumu vai ne? Vai tu kļūsti par ēģiptieti vai ne? Arī esot draudzē, attiecības ar cilvēkiem ir jāizvēlas — kurš tev ir autoritāte un ar ko tu ciešāk draudzējies. Parādi man savus draugus, un es pateikšu, kas esi tu. Neizbēgami. Nav nekā cita kā vien vide un zināšanas.

Kad kāp lidmašīnā, tu pārzini aerodinamikas likumus? Vai tu zini likumus, pēc kuriem tā lido? Vai pazīsti kapteini? Tu iekāp lidmašīnā un lido, jo gribi nokļūt no punkta A uz punktu B. Tu uzticies, vai ne? Un visbiežāk lidmašīna tevi nogādā galamērķī. Lidmašīna ir salīdzinoši drošs transportlīdzeklis. Ar automašīnu un kājām pārvietoties ir bīstamāk. Bet tu vienkārši uzticies.

Tajā dienā, kad es iepazinu Kristu un piedzimu no augšas, es pārdabiski sadzirdēju: „Bībele, lūgšana, draudze.” Man iedzina pašu pamatu. Ko es pēc tam darīju? Ņēmu Bībeli un lasīju. Sāku ar Jauno Derību. Mani tas kaitināja, jo es neko nesapratu. Bet es vienkārši piespiedu sevi lasīt. Kāpēc? Es uzticējos Tam, kurš mani aicinājis un izglābis. Es uzticējos, ka šis ir tas ceļš — ka man ir jālasa. Jo vairāk lasi, jo vairāk saproti. Prasi padomu un meklē kādu, kurš izprot. Klausies mācītāju, mācies un studē skolā. Es arī esmu studējis, pabeidzis dažādus kursus, un man ir diplomi. Tu mācies un iemīli Bībeli. Šodien es patiesi mīlu Dieva vārdu. Nav nekā labāka par to. Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes. Es izprotu Dieva vārda pamatu. Jo vairāk to lasi, jo vairāk audz, pat ja šķiet, ka vēl zini maz. Gribās vairāk.

Mani fascinē Jēzus vārdi, kad lasu, kā Viņš runā ar mācekļiem. Nesen lasot nodomāju: „Šādus vārdus var pateikt tikai Dievs.” Varbūt gribi apšaubīt, vai tas ir Dieva vārds. Katram cilvēcīgi var būt šaubas, vai tiešām Viņš nāca cilvēka miesā. Varbūt Viņš bija cilvēks – vēsturiska persona, pravietis. Es neredzēju Jēzu, miesā nākušu, un kopā ar Viņu nestaigāju. Mācekļiem jau bija problēmas, kur nu vēl man. Es vienkārši ticu.

Kad lasi un iemīli Dieva vārdu, saproti, ka to nevar izdomāt cilvēks. To nevar pateikt cilvēks — tas ir Dieva vārds. Kristus ir Kungs. Dievs ir radījis debesis un zemi, mani un tevi. Dievs ir iedibinājis Savu valstību un Savu institūciju — draudzi, lai Viņa daudzveidīgā gudrība caur draudzi kļūtu zināma. Dieva daudzveidīgā gudrība ir augstāka par ikvienu varu, valdību vai spēku. Viņš, Kristus ir pāri visam šajā un nākamajā laikmetā, ir nolikts par galvu draudzei. Un visu Viņš ir nolicis zem Kristus kājām, zem draudzes, kas ir Kristus miesa, kājām. Evaņģēlijs ir barība garam un dvēselei. Tu vienkārši lasi un studē.

Vai zini visu Dieva plānu? Vīzija ir tāda, ka visa pasaule ir glābta. Kāda ir realitāte? Vai ar latviešu valodu un latviešu mentalitāti var izglābt pasauli? Nē. Bet ar dievišķo — jā.  Vai tu vari izglābt pasauli? Nē. Bet tu vari izglābt vienu cilvēku, divus cilvēkus. Tu vari padarīt labāku viena cilvēka dzīvi. Tu vari padarīt labāku 20 cilvēku dzīves. Jo vairāk, jo labāk. Ir vīzija, redzējums. Vai pietiek dzīves laika, lai izglābtu pasauli? Nē. Vai vari izdarīt šodien to, ko var izdarīt? Jā.

Galvenais ir nekļūt par ēģiptieti, kad Dievs sāk tevi svētīt. Tas notiek nemanāmi. Velns nestaigā apkārt kā lauva no karikatūras ar zilu aci, kas ieklīdis ne tur, kur vajag. Realitātē tu pats staigā ar zilu aci un sēdi bedrē. Bet no katras bezizejas vai bedres ir trīs izejas. Sper šos mazos solīšus. Sper tos Dieva ideālajā plānā, kādu tu to redzi šodien, nevis savā plānā. Varbūt tu šodien kaut ko nesaproti. Vienkārši uzticies, sper šos mazos solīšus. Kad ieraudzīsi lielo svētību, atceries savu identitāti. Tava identitāte ir Kristus un draudze.

Esmu domājis par cilvēkiem, kuri nepieder nevienai draudzei. Kāds būs iznākums? Iznākums būs Ēģipte. Tas, kādā vidē tu atrodies, tāds tu kļūsi. Var būt izņēmumi. Tādi bija Jāzeps un Mozus. Bet vai tu esi Jāzeps vai Mozus? Tie bija īpaši Dieva aicināti cilvēki ar īpašu Dieva svaidījumu. Pats Jēzus uz zemes veidoja draudzi. Viņam apkārt bija mācekļi. Viņā mērķis bija celt Savu draudzi:

“Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja evaņģēlijs 16:18)

Ir tāda īpašība kā pateicība. Dzīvot pateicībā nozīmē nevainot apstākļus un citus cilvēkus, bet uzņemties pilnu atbildību. Dzīvot pateicībā Dievam par to, kas tev ir. Esi pateicīgs! Cik labi ir slavēt Dievu un būt Viņam pateicīgam! Cik labi, ka tu kaut vienu reizi nedēļā atnāc uz draudzi, pacel rokas un slavē Dievu. Pateicies Dievam! Mēs kopīgi pateicamies Dievam. Mēs kopā pielūdzam Viņu. Viņš ir brīnišķīgs!

Lai kādā bedrē tu šodien atrastos, Dievam ir plāns tavai dzīvei. Viņam ir ideālais plāns. Tu nezini visus soļus šajā ideālajā plānā, bet tu zini elementārus solīšus, kurus šodien vari spert. Un Dieva svētība tavā dzīvē parādīsies. Kad tā parādīsies, atceries savas saknes. Esi pateicīgs Dievam. Atskaties uz to, kas ir noticis tavā dzīvē — kad esi uzticējies Dievam un kad neesi Viņam uzticējies. Kādas ir bijušas sekas? Kādas ne tik pozitīvas lietas, kas ar tevi ir notikušas, kāda bedre, ir kalpojušas tam, lai tu šodien būtu laimīgāks, pilnvērtīgāks un veiksmīgāks. Mēs ne visu izprotam brīdī. Bet, paldies Dievam, ka Pēterim bija Jēzus, ka draudzē ir mācītājs un vadītāji, ka ir pasaulē atzītu teologu grāmatas. Sasniegumi un izaugsme ir ļoti labi, bet neatstājiet savu pamatu. Nekļūsti par “ēģiptieti”!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Dievs nerāda visu karti, bet rāda nākamo soli” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija