Būt svētītam – tas ir vienkārši

Šodienas svētrunas tēma ir “Būt svētītam – tas ir vienkārši” un atslēgas frāze ir – būt altāra tuvumā. 

Neceliet Man blakus nedz sudraba dievekļus, nedz zelta dievekļus. Celiet Man altāri no zemes un upurējiet uz tā savus dedzināmos upurus un savus pateicības upurus, savus sīklopus un savus liellopus; ikvienā vietā, kurā Es likšu pieminēt Savu Vārdu, tur Es nākšu pie tevis un tevi svētīšu. Bet, ja tu Man taisīsi akmens altāri, tad necel to no cirstiem akmeņiem, jo, ar dzelzi strādājot, tu to apgāni. (2. Mozus grāmata 20:23-25)

Kā noteikums ir nevis zelta altāris, bet gan no zemes. Ir teikts, ja arī to cel no akmeņiem, tad necel no cirstiem. Tiem, kas rūpīgi lasa Bībeli, to pēta un studē padziļināti, vajag laiku, lai saprastu, ko tas nozīmē. Tā ir vienkāršība. Altāris ir vieta, kur tu nes savus upurus. Jaunās Derības kontekstā tas nozīmē tavu darbību attiecībā pret Dievu, pret sevi un cilvēkiem. Kad mēs veicam darbības, kas atbilst Viņa vārdam, tad Dievs apsola savu svētību. Altāris no zemes nozīmē vienkāršību, tuvumu un pieejamību. Tas ir veids, kā Dievs mūs svētī. Dieva vārds ir grāmata, kas tapusi vairāku tūkstošu gadu laikaposmā, to rakstījuši dažādi cilvēki no atšķirīgām kultūrām, tiek lietoti dažādi ne pārāk saprotami vārdi, kas sarežģī Bībeles uztveramību. Tāpat mēs mēdzam sarežģīt savu dzīvi, bet viss ģeniālais ir vienkāršs. Viss, ko Jēzus darīja virs zemes, bija vienkāršs. Dievs saka, lai neceļ Viņam blakus ne sudraba, ne zelta dievekļus. Tajā laikā bija parasts, ka pagānu tautas cēla saviem dieviem tempļus, kas bija bagātīgi greznoti ar zelta tēliem. Tā vietā, lai pielūgtu Dievu, kas radījis debesis un zemi, viņi pielūdza šos rokām darinātos greznos tēlus, kas bija gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem līdzīgi. Kad Mozus uzkāpa kalnā, tad Ārona vadībā tauta ātri vien sāka pielūgt zelta teļu, domādami, ka ar Mozu kas noticis. Tas norāda, ka cilvēki Mozu bija nolikuši Dieva vietā, jo, kamēr Mozus bija klātesošs, kalpoja Dievam, tiklīdz bija uzkāpis kalnā, sāka kalpot elka tēlam. Mums nav jāmeklē sarežģītas formulas, jo Dieva svētība ir pieejama ļoti vienkāršā veidā.

Dāvida dziesma. Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties? (Psalms 27:1)

Bailes ir emocijas, tās var būt pārmērīgas. Katram cilvēkam ir normālas bailes, bet, ja ļaujam tām pārkāpt robežai un dodam bailēm vaļu vairāk, nekā tas ir veselā saprāta robežās, tad tās rada problēmas mūsu ticībai un ir pretrunā ar Dieva vārdu. Tās var bremzēt izaugsmi, attīstību, finansiālo izaugsmi, dažādas attiecības. Līgatnē, kur es staigāju, ir daudzas ugunskura vietas, kur esmu ar savu komandu un citiem cilvēkiem pavadījis laiku. Bija laiks, kad telpās nedrīkstēja pulcēties un tad es šajās vietās noturēju dievkalpojumus. Mediji toreiz laikā ziņoja: “Vīruss, nāve, nāve, vīruss,” biedējot cilvēkus. Toreiz likās, ka nekad nebeigsies tie bezjēdzīgie ierobežojumi, baidīšana un citas lietas. Ejot garām šīm vietām, es bieži atceros to laiku, kad sludināju tieši par bailēm. Mudināju cilvēkus neļaut bailēm sevi bremzēt, paralizēt un pārstāt būt normāliem cilvēkiem. Sludināju to, ka viss šis beigsies ātrāk, nekā gaidām. Vienkāršība Dieva lietās ir tā, kas ļauj tev saglabāt cilvēcību, attiecības ar Dievu, palikt altāra tuvumā un būt svētītam, neskatoties uz to, kas notiek visapkārt pasaules viļņojošā okeānā. Arī šādā laikā tu vari no rīta piecelties un teikt: “Šī ir tā diena, ko Tas Kungs man devis. Es priecāšos un līksmošos. Šodien ar mani notiks tikai labas lietas.” Tas, ko tu pasaki no rīta, tāda arī būs tava diena. Vai tiešām vienmēr notiek tikai labas lietas? Priekš manis jā, jo, lai kas arī nenotiktu, es vienmēr cenšos tajā saskatīt kaut ko, ko varu iegūt no dotās situācijas. No visa varu kaut ko mācīties, saskatīt savu atbildību, nemeklēt problēmu citos cilvēkos, bet redzēt, kā pats izturos šajā situācijā un kā varu mainīties. Ja tev ir šāda dzīves filozofija, tev ir vieglāk dzīvot. Būt svētītam – tas ir vienkārši.

Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, ai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs. Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības. (Psalms 27:2-3)

Mums visiem ir emocionālas bailes. Ja pārāk ilgi uzkavējamies medijos vai arī darba vietā, kur cilvēki dzīvo baiļu naratīvā – karš, karš, vīruss, vīruss, vētra, vētra – tas ietekmē. Arī Dāvidam bija negatīvas emocijas, bet viņš pats sev teica: “No kā man baiļoties?” Kad ļaundari lauzās virsū Dāvidam, viņi klupa un krita, un iebiedējošās darbības, panika Dāvidu neskāra, jo viņš izvēlējās par sevi domāt tā, kā Dievs domā. Kad bruņoti pulki bija nostājušies pret viņu, tad Dāvida sirds bija bez bailēm. Ja jau cilvēks saka, ka viņa sirds ir bez bailēm, tad kaut kādas baiļu emocijas bija, bet Dāvids pateica pats sev, ka viņa sirds ir bez bailēm. Tālāk seko panti, kas ir centrālā Rakstu vieta šajā svētrunā.

Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā, [..] Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam! (Psalms 27:4-6)

Altāra tuvums, celts no zemes – vienkārši vārdi, vienkāršas darbības, vienkārša attieksme un lietas. Piemēram, svētdienā es esmu dievkalpojumā savā draudzē un kopā ar brāļiem un māsām paceļu savas rokas un slavēju Dievu. Viņš ir mūsu galva, mēs esam Viņa miesa. Izraēla centrā bija desmit baušļi, desmit pamatlikumi, caur kuru pildīšanu Dievs varēja svētīt Savu tautu. Viens no tiem ir: “Tev būs turēt sabatu.” Mums tā ir septītā diena pēc mūsu kalendāra, kas ir brīvdiena un tiek veltīta Tam Kungam. Zinu, ka bieži vien pirmajos dievkalpojumos cilvēkiem mēdz būt grūti pacelt rokas. Tomēr kādu reizi tev jāuzdrošinās un jāsaka sev: “Es nesīšu šo upuri, vienalga, ko citi teiks.” Viena māsa, kura mācās par psihologu, stāstīja, kā kāds psihiatrs palīdzēja cilvēkam, kurš netika galā ar to, ko citi par viņu teiks. Šis psihiatrs kopā ar pacientu izgāja uz ielas un iedeva viņam vilkt pa ielu striķīti ar banāna mizu. Tā šis cilvēks piedzīvoja, ka neviens īpaši pat nepievērš uzmanību šai viņa darbībai. Atnāc labāk uz draudzi, beidzot pacel rokas un pasaki Dievam: “Es tevi mīlu!” Cilvēki braukā uz dažādām vietām, meklē īpašo formulu, kā piedzīvot Dieva klātbūtni, bet Viņš ir klātesošs tur, kur cilvēks vienkārši uzceļ no zemes altāru un upurē uz tā, vienmēr turas altāra tuvumā. Cilvēki domā, ka tas nevar būt tik vienkārši. Reiz kādā dievkalpojumā, kad es sludināju, ka cilvēkiem vajag vienkāršās lietas – lasīt Bībeli, lūgt, apmeklēt draudzi un kalpot Dievam, kāds liela auguma cilvēks pienāca klāt un teica: “Nevar būt, ka viss ir tik vienkārši!” Viņš tam neticēja, un es nezinu, kur šis cilvēks ir šodien. Visas ģeniālās lietas ir vienkāršas. Tas, ka mēs esam šeit un slavējam Viņu, ir mūsu lūpu auglis Dievam – to saka Bībele.

Slavētājs ar instrumentiem ir vienmēr savā vietā. Kā tas ir saistīts ar svētību? Viņi palīdz mums ieiet Dieva klātbūtnē un piedzīvot kaut ko emocionālu. Tā ir mūsu pateicība Dievam mūzikas pavadījumā un dziesmu vārdos, kas ir vērsti uz Dievu. Kur divi vai trīs ir sapulcējušies, tur Viņš ir mūsu vidū. Mums ir dziesma ar vārdiem: “Tu jūti vai nejūti – Tas Kungs strādā. Tu jūti vai nejūti – Dievs darbojas.”

Mēs nevaram visu izprast. Mums nav jāmeklē apslēptas maģiskās zinātnes vai dziļas kristīgās zinātnes. Viss ir ļoti vienkārši – tu atnāc uz dievkalpojumu, pacel rokas un slavē Dievu. Mājās rīta stundā vai vakarā (ja esi “pūce”), atver Bībeli un vienkārši lasi. Nav nekas īpaši jāsajūt. Lasi divas nodaļas no Vecās Derības, divas nodaļas no Jaunās Derības. Tik, cik pats esi nolēmis – 15 minūtes, 20 minūtes, pusstundu, stundu, reizi nedēļā, divreiz nedēļā vai katru dienu. Bet regulāri. Un pateicies Dievam. Centies, mācies no Dieva vārda. Salīdzini savu dzīvi ne ar citu cilvēku dzīvēm, bet ar Dieva Vārdu, ar to, ko māca mācītājs un kāda ir draudzes mācība. Izdari secinājumus un skaties uz dzīvi caur to prizmu, ko māca Dieva vārds. Lūk, ko nozīmē skatīties uz krustu un uz Viņu.

Svētība un būt svētītam – tas ir vienkārši. Altāris no zemes ir pieejams, Viņš ir tuvu – tuvs un vienkāršs. Ne zelts, ne kādi īpaši altāri nav nepieciešami. Tos var celt, bet neaizmirst tajā visā vienkāršību. Nav vajadzīgi zelta kupoli. Tas nav aizliegts, to var darīt, bet tas nav vajadzīgs. Nav vajadzīgs milzīgs krusts kaklā. To var likt, bet – kāpēc to dari? Ja aizmirst pašu vienkāršību, un evaņģēlijs tiek tik ļoti sarežģīts, ka vairs neko nevar saprast, tā ir problēma. Cilvēks nebūs pazudis, bet tas sarežģī pieejamību, jo Kristus upuris nav par detaļu meklēšanu un dziļu pētīšanu, kā viss notika. Tas nav būtiski. Svarīga ir jauna sirds un jauna dzīve. Tas ir lēmums – dzīvot jaunu dzīvi, sākt praktizēt vienkāršas darbības. Tas ir altāris no zemes. Dāvids psalmos saka: “Es turēšos altāra tuvumā. Tā ir vieta, kur gribu palikt visu savu mūžu.” Svarīgākās pamatlietas ir Bībele, lūgšana, draudze un arī kalpošana.

Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, [..] (Psalms 27:4)

 [..] es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm [..]. (Psalms 27:6)

Vecajā Derībā uz altāra tika pienesti dzīvnieku upuri. Cilvēks apzinājās sevi kā grēcīgu, apzinājās, ka sava nepareizā dzīvesveida dēļ ir jāmirst. Tika upurēts nevainīgs dzīvnieks, panākot izlīdzināšanu. Taču arī Vecās Derības laikā bija nepieciešamas sirds izmaiņas, kas, kā redzam Rakstos, daudziem cilvēkiem nepiemita. Dāvidam tās bija – viņam tas bija svarīgi. Par Jēzu ir rakstīts:

Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, Lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, Un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus Kristus ir Dieva Tēva godībā. (Filipiešiem vēstule 2:8-11)

Lai notiktu šī īpašā svētība, Dievs paaugstināja Kristu caur to, ka Viņš pazemojās.

Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas Svētajā Garā pats sevi bezvainīgu upurēja Dievam, tīrīs mūsu sirdsapziņu no mirušajiem darbiem, lai kalpotu dzīvajam Dievam. (Ebrejiem vēstule 9:14)

Lūk, Kristus upura jēga – asinis šķīsta mūsu sirdsapziņu. Var filozofēt, kā tas notiek, bet patiesībā – vienkārši: tu nāc uz draudzi, piedalies vakarēdienā, dari pamatlietas, kas maina sirdi. Sirdsapziņa nav tikai prāta izpratne par lietām, bet arī sirds spēja sajust, kā rīkoties pareizi. Pārbaudi ar prātu, bet tas ir ieradumos un dziļākajā būtībā jaunpiedzimušam cilvēkam. Līdzīgi kā altāris no zemes, arī Kristus upuris ir ļoti vienkāršs. Ikdienā mēs rūpējamies, lai mūsu sirdsapziņa atbilstu Dieva vārdam. Izmantojam instrumentus, ko Dievs devis – Bībeli, lūgšanu, apliecināšanu, gribu, prātu, draudzi, grupiņu, mazos pienākumus un darbus ikdienā, arī vārdus, ko runājam. Mēs cenšamies, un ieradumos un sirdī kļūstam tādi, kādus Dievs mūs vēlas redzēt. Mēs žēlastībā esam izglābti, un Dievs caur Savu upuri pieliek to, ko mēs nespējam. Mērķis ir, ka mēs topam svēti. Pāvils Filipiešiem vēstulē saka: “Nevis manā klātbūtnē vien, bet tagad daudz vairāk manā prombūtnē, gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti.” Kā tas domāts? Jārīkojas pamatlietās, kas ir instrumenti, kas palīdz mainīt sirdi.

Jo Kristus neiegāja rokām darinātā svētnīcā, kas būtu patiesās atveids, bet pašās debesīs, lai no tā brīža stāvētu par mums Dieva klātbūtnes priekšā. (Ebrejiem vēstule 9:24)

Tas nav altāris no zemes tiešā nozīmē, tas nav templis vai saiešanas telts. Tā nav sarežģītā tempļa kalpošanas kārtība.

Viņš neiegāja, lai daudzkārt sevi upurētu, kā augstais priesteris reizi gadā ieiet vissvētākajā vietā ar kādām citām asinīm, jo tad kopš pasaules radīšanas viņam būtu vajadzējis daudzkārt ciest, bet nu viņš, laiku beigās reizi par visām reizēm ir atklājies, lai izdeldētu grēkus, sevi pašu upurēdams. (Ebrejiem vēstule 9:25-26)

Viņš ir iegājis debesu svētnīcā. Debesis un mūsu sirds nav tādas, kā mēs tās šeit redzam – kā telpu vai apvārsni –, viss nav saprotams šādā veidā. Mēs nevaram izprast Visumu, bezgalību, makro pasauli un arī debesis. Tas ir saistīts ar mūsu sirdīm. Debesis ir tavā sirdī, mūžība ir sirdī. Jēzus ir iegājis tavā sirdī. Pirmie kosmonauti tika izsmieti ar jautājumu, vai viņi kosmosā redzēja Dievu. Dievs nemājo uz planētas kā Mazais princis. Dievs mājo mūsu sirdīs, Dievs mājo mūsu vidū. Nav jādomā dažādas sarežģītas stratēģijas par to, kur un kā dzīvo Dievs. Viņš mājo tavā sirdī.

Kā ir rakstīts – ja Viņš ir upurējis šo upuri, pats Sevi, tad Viņš ir iznīcinājis grēku. Tavā sirdī grēks ir iznīcināts. Iepriekšējā tempļa kārtība, zemes altāris, akmens altāris bija nākamo laiku kārtības ēna. Mēs pieņemam, ka esam jauni radījumi, ka esam jauns cilvēks un sākam praktizēt – apmeklēt draudzi, lasīt Bībeli, lūgšanas, apliecināšana, darām mazos darbiņus un arī lielākus darbus, kas kopsummā maina mūsu sirdis. Viņš pats bezvainīgi upurēja Sevi Dievam, lai šķīstītu mūsu sirdsapziņu, lai mums būtu ticība Dievam ne tikai prāta, bet arī sirds līmenī.

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. (1. Pētera vēstule 2:5)

Rakstvietas, kuras minēju iepriekš, ir lai šķīstītu sirdsapziņu. Bet šeit ir runa par to, lai mēs topam par draudzi. Draudze virs zemes ir patiesības balsts un pamats. Tā draudze, kas turas pie Bībeles vērtībām, kas lūdz un pārveidojas. Mēs ceļam draudzi katrs individuāli, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.

Kā mēs ceļam zemes altāri? Kā mēs turamies altāra tuvumā? Ko tu darīji brīvdienās? Es brīvdienās varēju veltīt vairāk laika Dievam. Es rakstu grāmatu, kurā būs mana liecība. Tās nosaukums būs “No narkotikām un kriminālās pasaules līdz ietekmīgam mācītājam, motivatoram un parlamenta deputātam”. Šī grāmata būs visās grāmatnīcās, visās pašvaldībās, to lasīs ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Tāds ir mērķis. Pie tā jāstrādā. SMART princips nosaka, ka visam jābūt ar beigu termiņu un izmērāmam. Pie tā mēs strādāsim. Lai grāmatu izplatītu, nepietiek to tikai iespiest. Katru dienu ir pie kāda jādodas un jāstāsta par grāmatu. Nekas nenotiek pats no sevis. Tas ir upuris. Grāmatā kopā ar manu liecību būs strukturēti principi, kurus es mācu Izaugsmes klubā. Tie ir dievišķi principi, kas ir vajadzīgi ikvienam Baltijas valstīs un Eiropā. Grāmata ir jāizplata tik tālu, cik vien iespējams. Tāpēc es katru dienu rakstu šo grāmatu līdz brīdim, kad tā būs pabeigta. Mērķis ir to pabeigt līdz februārim. Upuri ir dažādi. Tā ir svētība – būt Dieva svētītam ir vienkārši. Ir dienas, kad nav iedvesmas vai nedomājas, vai gribas domāt par citām lietām, bet grāmata ir jāpabeidz. Dari ikdienā pareizas lietas, tās, ko vari izdarīt. Tās, ko nevari – sāc darīt, un izrādīsies, ka vari. Tas nozīmē – uzceliet no sevis pašiem, nesot garīgus upurus. Svētība ir vienkārša. Būt svētītam ir vienkārši. Cilvēks, kurš pazīst Dievu, kuram svarīgas Bībeles vērtības, svarīga sava draudze, nes savu upuri ikdienā. Altāris no zemes.

Neceliet Man blakus nedz sudraba dievekļus, nedz zelta dievekļus. Celiet Man altāri no zemes un upurējiet uz tā savus dedzināmos upurus un savus pateicības upurus, savus sīklopus un savus liellopus; ikvienā vietā, kurā Es likšu pieminēt Savu Vārdu, tur Es nākšu pie tevis un tevi svētīšu. (2. Mozus grāmata 20:23-24)

Jēzus stāstīja līdzību: sēkla, kas krita dažādās zemēs, un tikai viena krita labā zemē. Sēkla ir Dieva vārds. Šī viena sēkla, kas krita labā zemē, uzdīga un auga, bet blakus izauga nezāles. Redzi, kad tu vienkārši pieej pie lietas un vienkārši dari ikdienas lietas, šie zelta un sudraba dievekļi jeb šī nezāle nevar izaugt. Mēs neviens neesam pasargāti. Mūsu sirds nepārtraukti skenē apkārt notiekošo. Tad, kad tu ieej svešā vietā, kad tev pretī nāk svešs cilvēks, tu viņu skenē, lai kā tu tēlotu, ka tu viņu neredzi, tu viņu skenē, jo tas ir tavos instinktos un tavā sirdī. Dzīvnieki dara tāpat, jo tas ir instinkts. Tas ir dziļi, dziļi garā, dziļi zemapziņā, dziļi zemākajos slāņos. Tas ir automātiski, jo tu novērtē situāciju.

Es atceros vienu reizi: man ir savas vietas, kur es eju pastaigās. Bija jau satumsusi melna tumsa, tur kādreiz spīd mēness un var iziet mežā, pa takām nav ieteicams, bet pa asfaltēto ceļu. Tādā tumsā vispār neko neredz, pilnīgi melna tumsa. Es domāju ir jāiet daži kilometri, bet neko neredz. Mani pārņēma nelaba sajūta, un es pagriezos un gāju atpakaļ uz mājām. Tajā reizē nekur negāju. Vai es darīju pareizi? Es domāju, ka jā. Bet kas tas bija, kāpēc man pēkšņi bija tāda izteikta sajūta, ka ir jāiet atpakaļ? Es vispār neko neredzu, tas ir saglabāšanās instinkts, jo tu nekontrolē to, kas notiek apkārt, tu jūties apdraudēts. Tas ir normāli, tāpēc tu attiecīgi rīkojies. Tieši tāpat arī tas, kas tev notiek apkārt pasaulē, šīs bailes, kuras kultivē dažādas antikristīgās kustības, un izglītības sistēma kultivē neiecietību. Dievs no turienes tiek stumts ārā, tas ir visās valstīs. Amerika šobrīd rāda piemēru, ka var arī savādāk, bet lai tajā pastāvētu, lai tu neuzsūktu kā švammīte, arī mazi bērni kā švammītes visu uzsūc. Lai tu šo pasauli neuzsūktu sevī, tev nepārtraukti ir jāturas altāra tuvumā. Un ne sarežģītā altāra tuvumā, zelta vai sudraba, bet vienkārši altāra tuvumā, nesot vienkāršus upurus ar pateicību. Cik evaņģēlijs ir vienkāršs! Jo Jēzus ir iegājis patiesā debesu svētnīcā un pats Sevi ir upurējis. Kāpēc? Lai iznīcinātu grēku tavā sirdī, lai šķīstītu tevi no nedzīviem darbiem, lai šķīstītu tavu sirdsapziņu. Tu šobrīd lasi Dieva vārdu, un šajā brīdī Viņš šķīstī tavu sirdsapziņu. Jo vairāk tu tiec šķīstīts, jo Dievs vairāk var darboties tavā dzīvē.

Cik daudz vairāk Kristus asinis, kas mūžīgā Gara spēkā pats Sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. (Ebrejiem vēstule 9:14)

Un Dievs darbojas tavā dzīvē. Tevī darbojās pats Dievs, tas jau vien ir ievērojami, ka tu vari būt mierīgs šajā pasaules viļņojošā okeānā. Kad citi baidās, citi izdara neapdomīgus stulbus lēmumus, tu paliec uz stipra pamata, jo nams, uz kura tu cel savu namu, ir uz stipra Dieva vārda pamata. Visas tās dīvainas idejas, ka es braukšu citur piepelnīties un tā tamlīdzīgi, atstāt savu draudzi, atstāt savu altāri. Es domāju par pastāvīgu pārcelšanos kaut kur. Mēs zinām, ka cūka arī Āfrikā ir cūka. Kāpēc tu domā, ja tu šeit nevari un tur tu varēsi? Nav pareizi teikt, ka domā, jo tu domā nepareizi, tas vispār nav iespējams. Tu esi tas, kas tu esi, cik daudz tu ļauj Dievam tevi šķīstīt. Cik pats tu ļauj Dieva svētībām darboties tavā dzīvē. Dieva svētība, mīļie draugi, nav atkarīga tikai no tā, cik tev daudz ir naudas. Naudu vajag laimei, bet tikpat labi Pāvils saka, ka viņš spēj būt laimīgs arī bez.

Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem vēstule 4:12-13)

Visās šādās situācijās es nekrītu galējībās, arī tad, kad es esmu nabadzībā, kad nepietiek līdzekļu. Abos gadījumos esmu laimīgs, es teicu sevi laimīgu arī savās ciešanās.

[..] mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās [..]. (Romiešiem vēstule 5:3)

Evaņģēlijs, Bībele, Dieva vārds nav zinātniskā fantastika, tas ir fantastiski un tas ir reāli. Tas ir brīnišķīgi! Dievs ir brīnišķīgs. Cilvēks ir tā uzbūvēts, ja viņš saņem informāciju kopā ar emocijām, tas ir daudz spēcīgāk nekā informācija bez emocijām. Kāpēc tev kaut kādas vecākas dziesmas patīk vai nepatīk, izraisa kaut kādas pozitīvas, negatīvas emocijas? Ir bijis kāds dzīves notikums ar kaut kādu konkrētu mūzikas izpildījumu, laba mūzika un konkrēta informācija. Tad ieradums vai sētā informācija var daudz ātrāk un labāk iesakņoties, un pat neatgriezeniski var notikt pārmaiņas. Par draudzi Pēteris saka:

Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu. (1. Pētera vēstule 2:5)

Jēzus atnāca virs zemes ar Savu uzdevumu, katru cilvēku ievest personīgās attiecībās ar Sevi. Caur ko? Caur Savu draudzi. Viņš nodibināja draudzi. Mūsu uzdevums ir celt draudzi. Celt draudzi nozīmē aizsniegt cilvēkus un palīdzēt cilvēkiem dzīvot Kristū un iemantot mūžīgo dzīvību.

Draudzē ir puisis, kas pienāk pie manis un saka: “Mācītāj, es mūrēju skursteņus. Es nekad to nebiju darījis, bet sāku mūrēt skursteņus.” Un viņš pateica, cik daudz skursteņu viņš jau ir uzmūrējis. Viņš Izaugsmes klubā ir jau kādu brīdi, klausījās, un viņš kaut ko saprata un sāka kaut ko darīt – un sāka mūrēt skursteņus. Ja līdz šim tev bija grūtāk ar ienākumiem, tad tagad tie ir, jo tu pats to dari. Un kaut kur tu to esi dzirdējis, kaut kādā vidē saņēmi, varbūt arī piedzīvoji kaut ko īpašu. Tāpēc draudzē ir svarīga slavēšana, pielūgsme, māksla, kultūra, tāpēc arī ir svarīgs sprediķis, tāds, kas uzrunā, lai vārds var iekrist dziļi sirdī.

Zemes altārim mēs katrs iedodam to savu daļiņu un ceļam Dievam namu. Dieva nams, ko mēs ceļam, svētī mūs pašus. Šķirsts tika novietots Obed-Edoma namā un pēc laika Dāvids dzird, ka šis nams ir svētīts, jo tur atrodas šķirsts. Pēc tam saņēmās un šķirstu atveda uz Jeruzālemi. Kad mēs ceļam Dievam namu, Viņš ceļ mūsu namu.

Pirms ļoti daudziem gadiem pirmo reizi mūžā es biju Jaltā, siltajās zemēs, ar sarkanu BMW markas auto un brīnījos, kāpēc mani aptur, vainīga bija mašīna. Priekš Latvijas šis auto bija vecs, bet priekš Ukrainas tas bija jau kaut kas, jo lielākoties visi braukāja ar žiguļiem, tikai lielajās pilsētās bija labākas markas auto. Tas bija oktobris, Krimā jau bija diezgan vēss, bet Jaltā bija ļoti silts. Pirmo reizi mūžā redzēju palmas, un es atceros, ka mēs šķērsojām kalnus un ceļmalā cilvēks tirgoja šašliku, tajā laikā tās naudas bija tik, cik bija, bet ēst gribējās. Tas cilvēks man krieviski teica, lai es izdaru sievai labu, un tad viņa man izdarīs labu, tas bija domāts par šo ēdienu. Tāpat arī ir Dieva lietās, ja tu Dievam izdari labu, tad arī Viņš tev izdarīs labu.

Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja evaņģēlijs 22:37-39)

Tomēr jūs labi darījāt, ņemdami dalību manās bēdās. [..] Ne it kā es meklētu dāvanu, bet es meklēju augli, kas vairotos jums par labu. [..] Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 4:14; 17; 19)

Pāvils runā par došanu, ka Dievs apmierinās katru tavu vajadzību, kad tu būsi devējs. Šajā rakstvietā doma ir par naudu, bet vispār tas ir attiecināms uz visām lietām, īpaši uz zemes altāri, kas ietver mūsu ikdienā darāmos vienkāršos darbiņus, sākot ar to, ka atveram Dieva vārdu ikdienā, lūdzot, apmeklējot grupas un dievkalpojumus, kā arī darot mazās lietiņas Dievam par godu. Jārūpējas par savu sirds saturu, jo, kas ir tavā sirdī, tas tur arī izaugs.

Jēzus izdzina tirgotājus no Sava nama – tā bija vienkārša darbība. Jēzum nav vienmēr jāievēro etiķete, kā pieņemts cilvēku aprindās, un iespējams, ka pat pēc kaut kādiem kritērijiem Viņš nemaz nedarbosies. Kad Jēzus visus izdzina, tad pie Viņa nāca farizeji un mēģināja pieķert vārdos.

Un jautāja Viņam: “Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari, vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?” (Lūkas evaņģēlijs 20:2)

Pasaules ierobežojošā kārtība, cilvēku vidū ieceltā kārtība. Bērnudārzs, skola, augstskola – sistēma. Tev ieliek galvā to, kas nepieciešams sabiedrībai, tu dzīvo tā, kā to vēlas valsts, bet Jēzus nedzīvoja šādās robežās un nedzīvoja arī tajās, kas tajā laikā it kā bija Dieva noliktas. Tajā laikā viņiem bija savas noliktās lietas, bet Jēzus iegāja templī, izdarīja nekārtības, visus izdzenāja un apgāza naudas mijēju galdus.

Sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” (Lūkas evaņģēlijs 19:46)

Un jautāja Viņam: “Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari, vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?” (Lūkas evaņģēlijs 20:2)

Ja tev ir savs zemes altāris un ja tu to visu praktizē, būs svētība. Tu esi ārpus noliktajām robežām, tevi nekas neapturēs. Jēzum nevajadzēja pilnvaras, un nekāda pasaules kārtība Viņu nevarēja ierobežot. Jēzu tas ietekmēja, bet neierobežoja.

Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? (1. Korintiešiem vēstule 15:55)

Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1. Jāņa vēstule 5:5)

Viņš ir elli un nāvi uzvarējis ar Savu nāvi un augšāmcelšanos. Un tieši tā jums ir jādomā par sevi, ka esat miruši grēkam un augšāmcēlušies kopā ar Viņu jaunai dzīvei. Lai arī kur Jāzepu neiemeta, viņš nokļuva virsotnē, un tu esi tieši tāds pats, ja tev ir savas zemes altāris un tu ar pateicību nes Viņam upurus ikdienā. Būt svētītam ir vienkārši!

Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā [..] Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam! (Psalms 27:4; 6)

Celiet Man altāri no zemes un upurējiet uz tā savus dedzināmos upurus un savus pateicības upurus, savus sīklopus un savus liellopus; ikvienā vietā, kurā Es likšu pieminēt Savu Vārdu, tur Es nākšu pie tevis un tevi svētīšu. (2. Mozus grāmata 20:24)

Mēs Tev pateicamies, Kungs, par tik vienkāršu evaņģēliju, par tik vienkāršu Tavu vārdu! Es lūdzu par katru vienu šeit, par draudzi, par visiem tiem cilvēkiem, kas caur mūsu vārdiem vēl ticēs, ka Tava vienkāršība ir pamatu pamatā, ka Tavs zemes altāris, šis vienkāršais mehānisms, lai vienmēr ir mūsu prātā, ka mēs ņemam sevi un liekam uz altāra, ka mēs savu ikdienu un ikdienas darbības saskaņojam, Kungs, ar Tevi – dzīvais Dievs! Es Tev pateicos, ka ikviens, kurš vienkārši uztver un rīkojas, ka Tava svētība un valstība nāk katra šī cilvēka dzīvē ārpus cilvēku noteiktām robežām, ārpus ārstu uzstādītām diagnozēm, ārpus bērnībā izskalotām smadzenēm ar nabadzības domāšanu, ārpus zema pašnovērtējuma, tu pacelsies augstāk, virs vidējā. Tu neesi ierobežots! Pāvils saka, ka mēs visu varam Tā spēkā, kas dara mūsu stiprus. Ar Dievu visas lietas ir iespējamas! Debesu Tēvs, svētī katru vienu, lai Tava svētība bagāti izlīst par katru vienu šodien, reāla, sataustāma un izmērāma svētība! Pirmkārt emocionālas svētības, vairāk laimīgu brīžu, cilvēku, vairāk cilvēku sakārtotās attiecībās ar Tevi, Kungs! Vairāk finansiālu svētību, vairāk cilvēku, kas pazīst Tevi, Kungs! Vairāk Tavas slavas un godības! Lai nāk Tava valstība, Tēvs, lai nāk Tava godība! Slava Tev, dzīvais Dievs!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Būt svētītam – tas ir vienkārši” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija