Mēs dziesmā dziedājām, ka Jēzus ir vienmēr klātesošs. Bet tas nav tā, kā mēs to iedomājamies — Viņa klātesamība. Jā, Viņš ir visur, taču reāla Viņa klātbūtne ir izmērāma mūsu sirds pārmaiņās. Reāla Kristus klātesamība ir redzama viena cilvēka dzīvē. Tā reizēm ir redzama konkrētā cilvēku grupā, tā var būt kādas organizācijas ietvaros, draudzes ietvaros, tā var būt redzama kādā atsevišķā ciematā vai pilsētā, vai novadā. Tā var kļūt redzama pat valsts mērogā — lielākas vai mazākas valsts, pat valstu apvienību mērogā. “Kristus Pasaulei” — tāds ir arī mūsu draudzes nosaukums. Dievs grib, lai Viņa valstība nāk ne tikai vienā valstī vai vienā cilvēkā, bet lai Viņa valstība reāli būtu virs zemes.
Ir Ziemassvētku jeb Kristus dzimšanas svētku laiks. Un saistībā ar šiem svētkiem Bībelē, Lūkas evaņģēlijā, ir Rakstu vieta.
“Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūkas evaņģēlijs 2:14)
Tātad Dieva godība viena cilvēka sirdī un viņa dzīvē, Dieva godība arī konkrētā draudzē, konkrētā grupā, konkrētā valstī, jo mērķis ir, lai Viņa valstība nāktu virs zemes pilnā mērā. Tāds ir Viņa plāns.
Svētrunas tēma šodien ir “Kā atklājas Dieva godība?”, un kas vispār ir Dieva godība. Es iesaku lasīt uzmanīgi un vēlreiz klausīties pēc tam, kad būs ieraksts, es iesaku pārrunāt ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, pārrunāt savās grupās, ņemt to nopietni, pārrunāt un pārdomāt arī savā lūgšanu laikā.
Kas tad ir Dieva godība, un kā tā atklājas? Mēs visi esam lasījuši daudz dažādu grāmatu, redzējuši dokumentālās filmas par to, kā Dieva godība izpaužas kādā konkrētā vietā vai caur kādu īpašu cilvēku. Mēs lasām par brīnumiem, zīmēm, par pārmaiņām pat valsts mērogā. Pagājušā gadsimtā “Tallinas vējš” ar Dieva godību, kad Olivestes baznīcā izcēlās Dieva inspirēta atmoda jeb Dieva godības klātesamība. Kad Marijas kambarī bija sanests pilns ar kruķiem un dzirdes aparātiem. Tā ir Dieva godība. Es gan nezinu — es pats neesmu redzējis tās kaudzes, tā runā, bet jebkurā gadījumā tam ir kaut kāds pamats. Dieva klātesamība, Dieva darbība īpašā veidā dažādos laikos, dažādos reģionos un pie dažādiem cilvēkiem. Tas vienmēr sākas ar vienu cilvēku, kurš spēj nodot to citiem. Tas var sākties arī, ja kāds cilvēks ir spējis nodot to kādai cilvēku grupai — tad caur šo cilvēku grupu vēl jo vairāk Viņa godība kļūst redzama. Viens cilvēks ir viens cilvēks, bet, kur vairāki cilvēki vienā prātā sanākuši kopā, tur Dievs ir viņu vidū, teikts Dieva vārdā.
Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū. (Mateja evaņģēlijs 18:20)
Tie ir Jēzus vārdi. Un, ja draudzes mērogā Dieva godība nonāk draudzē, tad šī draudze spēj ietekmēt arī savu valsti. Un vienmēr viss sākas ar vienu cilvēku, kas aizdedzina citus cilvēkus. Dieva godība Bībelē ir Viņa klātbūtnes redzamā izpausme, kas atklājas gan individuāli vienā cilvēkā, gan cilvēku grupā jeb kopienas kontekstā, jeb arī vesela reģiona kontekstā — lielu cilvēku grupu kontekstā.
Bībelē mēs lasām un mācāmies par Israēlu. Israēls ir piedzīvojis Dieva godību. Arī Latvija ir piedzīvojusi Dieva godību. Latvija ir dzimusi caur brāļu draudžu kustību, caur cilvēkiem no Vācijas, kas pazina Dievu, kas iemācījās latviešu valodu un kalpoja šeit latviešiem, kuri vēl nebija tauta, kuri vēl pat neapzinājās mazajā Latvijā, kas bija piesaistīti zemēm, ne savām zemēm, bet muižkungu zemēm un muižkungiem. Kad latviešu vidū izcēlās atmošanās jeb garīgā atmoda, jeb Dieva godība caur šiem vācu brāļiem parādījās latviešos, kas sāka apzināties, staigāja uz dievkalpojumiem. Lauku sētās, kur zemnieki, kas kļuva turīgāki, rīkoja speciālus saiešanas namus. Cilvēki sāka staigāt uz dažādām mājām, un latvieši sāka sevi apzināties kā vienu tautu, kas ir ietekmējis mūsu valsts dzimšanu jeb rašanos. Un neviens nav atcēlis saknes, kāpēc mūsu valsts ir radusies. Tā var pastāvēt tikai un vienīgi, turoties pie Viņa principiem.
Un šis sprediķis ir par to, kā atklājas Dieva godība, kāds ir mehānisms un kas tas tāds ir. Viņa klātbūtne redzamā veidā. Ir dažādi atslēgas cilvēki, piētisti, kas arī šeit ir strādājuši un veidojuši skolas – Grāfs Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs, Magdalēna Elizabete fon Hallarte. Tu vari aizbraukt uz Valmiermuižu vai Ungurmuižu. Es esmu izstaigājis Ungurmuižu — tā ir atjaunota, tur ir labi gidi, kas šo visu vēsturi pārzina, kas var labi pastāstīt. Tika ierīkotas skolas bērniem, un tur galvenā grāmata bija Bībele. Mūsu valsts saknes ir Dieva vārdā — Bībelē. Un ne vienkārši klāt esoša Bībele, bet Bībele cilvēku sirdīs, kas no bērnības ir ieaudzināta. Tie ir cilvēki, kas ir piedzīvojuši Dieva godību. Arī Latvija un latviešu tauta ir piedzīvojusi Dieva godību, arī Israēls ir piedzīvojis Dieva godību. Dieva godība ir Viņa klātbūtne redzamā izpausmē.
Manā dzīvē ir Dieva klātbūtne jeb Dieva godība redzamā izpausmē. Viens cilvēks, kurš ir piedzimis no augšas, kurš rūpējas par to, lai Dieva vārds būtu centrā, kurš rūpējas par to, lai tas nebūtu tikai prātā, bet arī sirdī. Cilvēks, kurš sper vajadzīgos solīšus — tos, ko viņš šodien var izdarīt. Un Dieva klātbūtne kļūst redzama.
Es ienīstu ļaundaru sabiedrību un nesēžu kopā ar bezdievīgajiem. Es mazgāju savas rokas nevainībā un turos tava altāra tuvumā, ak, Kungs, pauzdams Tev pateicību skanīgā dziesmā un daudzinādams visus Tavus brīnumus. Kungs, man ir mīļa Tava mītne Tavā namā un vieta, kur mājo Tava godība. (Psalms 26:5-8)
Mēs pieņemam, ka tas ir Dāvida psalms, un Dāvids saka, ka viņam ir mīļa tā vieta, kur mājo Tā Kunga godība — tā vieta Viņa namā, kur mājo Viņa godība. Vecās Derības kontekstā Dieva godība mājoja templī, pirms tam — Saiešanas teltī. Dieva godība atradās Israēla centrā. Bet, kā mēs redzam, vēlākos laikos — ne tikai vēlākos, bet periodiski — tas kļuva tikai par karkasu, par sistēmu bez Dieva godības, par ēkām bez Dieva godības, par cilvēkiem bez Dieva godības, par cilvēkiem, kas pieturas pie pašu izdomātiem principiem, bet bez Dieva godības. Attiecīgi arī tam visam bija kaut kādas sekas.
“Mīļa Tava godība,” saka Dāvids. Atceries, ka Dāvids pildīja ķēniņa funkcijas. Dāvids bija cilvēks, kura dzīvē darbojās Dieva godība — kura dzīvē bija Dieva godība. Dāvids izdarīja kļūdas, mēs visi kļūdāmies, bet Dieva godība bija klātesoša viņa dzīvē. Tas bija redzams, jau sākot ar uzvaru pār Goliātu, ar lingu un akmeni vēl jaunībā. Tas, kā viņš spēja ticībā uz Dievu organizēt Israēlu, nodibināt kalpošanu Saiešanas teltī, sagatavot visus tempļa celtniecības darbus. Un arī šis psalms ir Dāvida psalms, kas parāda, ka Dieva godība ir būtiska. Tas ir pamatnosacījums, lai Dievs varētu darboties tavā dzīvē, lai Dievs varētu darboties cilvēkos, kas ir tev apkārt, tavā grupā, tavā draudzē, un galu galā arī mūsu valstī. Ir dažādi līmeņi: ir cilvēka līmenis, grupas līmenis, draudzes līmenis, reģiona vai pilsētas un visas valsts, un tā tālāk. Dažādos līmeņos, bet nosacījums ir, ka ir “mīļa tā vieta, kur mājo Tā Kunga godība”, lai tā būtu mīļa.
Templī vissvētākajā vietā bija aizliegts ieiet. Tajā laikā vēl nebija tempļa — bija Saiešanas telts. Nav nekur rakstīts, ka viņš ir iegājis vissvētākajā vietā, bet ir rakstīts, ka viņš ēda skatāmās maizes, ir rakstīts, ka viņš līdzīgi kā priesteris apklājās ar efodu, veica rituālus un upurēja kā priesteris. To varēja darīt tikai priesteri un attiecīgie kalpotāji. Tas nozīmē, ka Dāvids bija vienlaicīgi ne tikai ķēniņš, bet arī kā priesteris. Un tā ir šodienas līdzība. Jaunajā Derībā atnāca Jēzus Kristus — vienlaicīgi ķēniņš un arī priesteris. Dieva vārdā par mums ir teikts, ka mēs esam ķēnišķīgi priesteri. Un mums ir nepieciešams, lai Dieva godība būtu mūsu dzīvēs, lai tā būtu mūsu draudzē – Viņa klātbūtnes redzamā izpausme.
Un ir svarīgi saprast, ka Viņa klātbūtnes redzamā izpausme nav tas, ko darām mēs, bet to dara Dievs. Ir daļa, ko darām mēs, un pat tas, kas ir mūsu garā. Mūsu dvēselē jeb garā ir apslēpts milzīgs potenciāls. Bet tas ir punkts, kur pats Dievs darbojas mūsu dzīvēs. Cilvēks spēj daudz, ļoti daudz, bet cilvēks pats sev nespēj izvēlēties pareizu virzienu, ja viņam tas nav atklāts, ja viņam nav saiknes ar Visaugstāko, kurš radījis debesis un zemi, ja viņam nav Dieva vārda. Bet tajā pašā laikā Dieva godības izpausme ir paša Dieva darbība. Es gribu, ka tu šodien mācies un saproti mehānismu, kā Viņš var darboties tavā dzīvē. Viņš pats darbojas. Kas ir Dieva darbība un kas nav Dieva darbība? Ko mēs paši izdomājam, un kas patiešām ir Viņa reāla darbība? Viņa darbība vienmēr ir izmērāma — tā ir redzama. Dieva darbība ir redzama.
Tātad: “Man ir mīļa Tava mītne Tavā namā un vieta, kur mājo Tava godība.” Zini — mana vieta. Mēs paši radām apstākļus, lai Dieva godība varētu parādīties. Kaut vai tavās paša emocijās. Kaut vai, lai tev Dieva vārds atklātos vairāk, dziļāk. Kaut vai tā, ka tu kļūsti spējīgs un vēlies spert nākamos soļus tajā virzienā, ko tu esi saņēmis. Kaut vai tajā, ka tev ir reāls kontakts ar Dievu. Vispirms kaut kādi soļi mums pašiem ir jāizdara.
Ja runājam par lūgšanu kambari, tad “mīļa vieta Tā Kunga namā, kur mājo Tava godība” kontekstā man, kā individuālam cilvēkam, tā ir mana istaba, kur es katru rītu esmu viens pats — es radu attiecīgus apstākļus. Tagad tā sarežģītāk, jo agros rītos ļoti tumšs, diezgan bīstami, jo ledus vēl uzsalis ir, bet pēdējā laikā pirmais, ko daru — uzreiz velku sporta drēbes un dodos ārā, ielienu aukstā ūdenī, pēc tam 40–50 minūtes ir dažādi vingrinājumi, izkustos kārtīgi. Es nāku atpakaļ, un tad ir laiks, ko es pavadu ar Bībeli, pie Dieva vārda pārdomās, lūgšanā. Šis ir mans laiks. Es esmu viens pats — tikai es un Viņš. Šāds laiks man bija arī pagājušajā pirmdienā. Tas, ko es šodien runāju, ir saņemts tieši šādos apstākļos. Es publicēju arī “Facebook”. Cik daudzi redzēja to postu, kurā es apsolīju, par ko būs tēma šo svētdien? Tiem, kas nav redzējuši, es iesaku sekot man un skatīties manus ierakstus. Es iesaku to darīt, jo tas ir no manas lapas, manā personīgajā profilā. Ja man ir kaut kādas īpašas pārdomas, es tās publicēju. Pie mana rīta rituāla pieder arī kafijas krūzīte, bet ne katru dienu — es varu nedzert kādu nedēļu vai dzert katru dienu. Un bija ieplānota kafijas krūzīte, ko no rīta izdzert, bet man bija tāds enerģijas pieplūdums, un prāts bija tik ass tajā brīdī, ka, kaut biju aplējis kafiju un tā smaržoja, bija sajūta, ka kafija nav nepieciešama. Man sāka nākt atklāsmes tikai no viena psalma. Es atvēru Bībeli un sāku lasīt: “Man ir mīļa Tava mītne Tavā namā un vieta, kur mājo Tava godība.” Es izlasīju vienu reizi – kaut kas tur ir, bet īsti nesaprotu. Lasu vēlreiz, lasu trešo reizi, un pēkšņi Dieva vārds kļuva dzīvs — tā to varētu paskaidrot. Es pazīstu vienu cilvēku — savu klases biedru. Tajā laikā es jau kādu laiku biju piedzimis no augšienes. Par saviem bijušajiem klases biedriem neko daudz nezināju, kā viņiem klājas. Kādu dienu es viņu satiku uz ielas, un mēs sākām sarunāties. Sarunas laikā es viņam stāstīju arī par Bībeli. Es nezinu, kā viņam klājas tagad, bet toreiz viņš bija nonācis ļoti grūtā situācijā — viņš atradās slimnīcā. Pie viņa nāca kristieši, ticīgi cilvēki, man šķiet, no adventistiem, un iedeva viņam arī Bībeli. Viņš mēģināja to lasīt. Viņam bija nopietnas veselības problēmas. Viņš man stāstīja šādi: “Vienā reizē pēkšņi Bībele kļuva gaiša.” Ne tā, kā tas bija man — ne fiziski redzamā veidā. Viņš teica: “Fiziski es redzēju tumsu.” Palātā bija tumšs, viņš neko neredzēja. Viņš atvēra Bībeli, un Bībele bija gaiša. Tas ir pārdabiski. Tā ir Dieva godība, tas ir brīnums. Viņš lasīja Dieva vārdu, un tas atbalsojās viņa sirdī. Bībele kļuva gaiša — tā ir Dieva, Svētā Gara manifestācija. Tas noteikti notika tāpēc, ka viņš pats meklēja Dievu, tāpēc ka pie viņa atnāca cilvēki un par viņu lūdza. Tas viss radīja šo situāciju. Bet tas, kas padarīja Bībeles lapas gaišas, bija Viņa godība. Tā bija Viņa klātbūtne redzamā veidā.
Līdzīgi bija arī man. Man gan nebija gaišas lapas, bet šādi notikumi man nav reti — tie notiek bieži, pastāvīgi. Tomēr šoreiz tas bija īpaši, nedaudz īpašāk nekā pēdējo divu, trīs mēnešu laikā. “Vieta, kur mājo Tava godība” — man ir mīļa šī vieta. Es sāku par to domāt, sāku pētīt padziļināti. Var teikt, ka Svētais Gars mani tajā vadīja. Ja man šī vieta ir mīļa, tad tieši tur es no Viņa varu arī saņemt. Ja es radu šos apstākļus no rīta, nevis vakarā. Katram cilvēkam bioloģiskais cikls ir no rīta. Tu mosties līdz ar dabu, kad tā mostas, tas ir visefektīvākais laiks. Protams, to var darīt jebkurā laikā, kad tas ir efektīvi, bet bioloģiski tas ir iekārtots tā, ka putni dzied no rīta — tad, kad ir vairāk enerģijas, kad prāts ir skaidrāks. Un Dievam vajag tavu prātu. Tev ir jālieto savs prāts. Tev ar savu gribu ir jārada apkārt sev kaut minimāli apstākļi, lai tu varētu Viņu dzirdēt. Un man pats svarīgākais ir Viņu dzirdēt. Jo es apzinos, ka esmu arī draudzes mācītājs. Es nevaru vienkārši atnākt un parunāt par kaut ko. “Par ko mēs šodien parunāsim? Ko jūs vēlaties?” Nē. Es gribu Viņu dzirdēt un dot cilvēkiem to, kas viņiem šodien ir vajadzīgs. Es gribu dot draudzei to, kas tai ir vajadzīgs šodien. Es gribu dot Latvijai, tiem, kas mūs skatās internetā, to, kas tev šodien ir vajadzīgs.
Arī tās darbības, ko mēs veicam kā draudze, ar to nebeidzas. Mēs neaprobežojamies ar to, ka Dieva godība ir tikai manā dzīvē. Dieva godība ir draudzē. Mēs gribam, lai Dieva godība, Viņa klātbūtnes redzamā izpausme, pārmaiņas cilvēku dzīvēs notiek arī visas valsts kontekstā. Tas izskaidro, kāpēc politika ir svarīga. Tas izskaidro, kāpēc bizness ir svarīgs. Tas visu izskaidro, ja tu saproti pašu pamatu — kur mājo Dieva godība un kā tā var darboties. Kā tā var būt ne tikai viena cilvēka dzīvē, bet arī visas valsts kontekstā un pat “Kristus Pasaulei” — plašākā mērogā. Lūk, es esmu tas, kas izdara priekšdarbus, lai būtu klusumā un dzirdētu Viņu. Un šajā pirmdienā es visu šo sprediķi jau uzbūvēju — aptuveni pus dienas laikā. Vēl sestdienu pavadīju pie tā apmēram pusi dienas. Sākumā tas bija kā divreiz izplestas rokas — tik daudz visa bija sarakstīts. Sestdien, pēc pus dienas, tas jau kļuva kā viena izplesta roka. Un šodien agri no rīta es to vēl saīsināju. Man ir mīļa šī vieta. Un es ļoti labi atceros to brīdi, kad pirmo reizi sapratu: ja es gribu, lai Dieva godība parādās manā dzīvē un caur mani draudzē un Latvijā, man pašam ir vairāk jābūt Dieva godībā. Tad man ir nepieciešams vairāk būt šajā vietā un vairāk mīlēt šo vietu, kur mājo Viņa godība.
Es ļoti labi atceros to reizi. Man vēl bija tāds sarūsējis “Opel Kadett” — mašīna, ar kuru, kad es braucu mājās no meža, sieva jau pa gabalu varēja dzirdēt, ka esmu ieradies un var sākt gatavot pusdienas, jo izpūtējā bija daudz, daudz, daudz caurumiņu. Man nevajadzēja likt nekādus speciālus izpūtējus, lai mani dzirdētu. Tam bija 1,2 litru motors. Vienreiz bijām apvienībā dabūjuši kaut kādus miltus, ko dalīt cilvēkiem. Ielikām aizmugurē vienu vai pat divus 70 kilogramus smagu miltu maisu, pa Siguldas kalnu gandrīz netika augšā. Un ar šo mašīnīti, pikapu, es devos mežā, pa meža stigām. Es sev teicu: “Lūk, šodien būs pirmā reize manā mūžā, kad es divas stundas pavadīšu ar Dievu. Iemīlēšu šo vietu.” Tad es sāku lūgt, sāku pārdomāt. Viena stunda — “nolauzta”. Un tālāk? Un tad es sapratu, cik tas ir grūti. Tāpēc ir vajadzīgas kaut kādas papildu zināšanas. Manā apkārtnē, tajā vidē, kur es biju, cilvēki to nepraktizēja. Bet es to praktizēju. Man tā viena stunda bija jau no paša sākuma, no pirmās dienas. Bet divas stundas!? Es turpināju to darīt, pat īsti nemākot un neizprotot, ko sevī ietver šis klusais laiks ar Dievu. Ir bijuši periodi manā dzīvē, kad bija divas stundas Bībele, divas stundas lūgšana un divas stundas grāmatas. Vairāk nekā sešus vai septiņus gadus — precīzi nezinu. Stingri cēlos no rīta sešos, neatkarīgi no tā, kur atrados. Tas bija diezgan traki, patiesībā, bet tas izveidoja manī ieradumu. Šodien man tas ir ļoti dabiski. Es citādi nemaz nevaru — tas ir kļuvis par manu dzīves sastāvdaļu. Laika gaitā es nedaudz esmu visu vienkāršojis. Jo tu jau darbojies un lūdz tajā brīdī tā, kā saproti tajā brīdī. Šodien es saprotu, ka attiecības ar Dievu, klusais laiks ar Dievu ir ļoti daudzšķautnains un īpašs. Tā arī bija šajā pirmdienā, kad es varēju saņemt šo Dieva vārdu – vieta, kur mājo Tā Kunga godība – pateicoties tam, ka man šī vieta ir mīļa. Ja mēs runājam par plašāku kontekstu, tad tā ir draudze – Dieva nams. Kristietības kontekstā Dieva godība mājo vienā cilvēkā un Dieva godība mājo draudzē. Vārds “mājo” ir nosacīts, ja Dievu neredz, tas nozīmē, ka Dieva godība nemājo. Mēs slavēšanā dziedājām “Jēzu, Tu klātesošs”. Jā, Viņš jau ir klātesošs, bet Viņa godība nav klātesoša. Viņš ir klātesošs, jo Dievs ir visur. Psalmos ir teikts: ja es nobrauktu ellē, bezdibenī, arī tur Tu būtu.
Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. (Psalms 139:7-8)
Dievs kontrolē visu, bet Viņa godība ir redzamā veidā. Atceries – Jēzus ir Dieva godības centrs, Jēzus Kristus virs zemes, Dievs cilvēka miesā, ko cilvēki varēja aptaustīt, dzirdēt, brīnumi un zīmes pavadīja Viņa kalpošanu, bet Viņa mērķis nebija brīnumi un zīmes, tā ir vienkārši automātiska Dieva godības izpausme. Bībelē ir rakstīts, ka cilvēki lauzās pie Viņa aizskart kaut Viņa drēbju vīli, un tie, kas aizskāra, kļuva dziedināti. Un ir rakstīts, ka visi tapa dziedināti, mums nav jāieciklējas, ka tiešām pilnīgi visi, ka tā vienmēr viss notiks, bet ir tādas rakstvietas Jaunajā Derībā: kad vakars metās, Viņš palika viens pats, un tad cilvēki sabrauca pie Viņa. Viņš noturēja dievkalpojumu, mācīja, un visi, kas Viņam pieskārās, kļuva dziedināti, lai piepildītos pravieša Jesajas vārdi, kas saka:
Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. (Jesajas grāmata 53:4)
Tā ir Dieva godība virs zemes redzamā veidā. Lūk, Kristus dzimšanas svētku noskaņā:
Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts. (Lūkas evaņģēlijs 2:14)
Lai nāk Dieva valstība. Mīļie, draugi, Dieva valstība ir Dieva manifestācija redzamā veidā. Šodien mēs runājam par Viņu neatkarīgi no mūsu darbībām. Tā ir atkarīga no mums, tie nevar būt bez mums, tie bez mums nedarbojas. Dievs tā ir iekārtojis, tie ir Viņa principi, mums ir jāveic kaut kādi priekšdarbi, un, lai dzirdētu Dievu, ir vajadzīgas personīgas attiecības ar Dievu. Lai no Dieva saņemtu vārdu, kas patiešām ir no Viņa, ir jāpārzina Bībeles konteksts. Tev regulāri ir jāpiepildās ar Dieva vārdu, ar veselīgu mācību pareizā kontekstā. Lai patiešām tavā dzīvē darbotos Dieva godība, mēs nevaram ignorēt – Bībele saka neatstāt savas sapulces. Tāpat arī ziedošanas darbs, atbildība par savu namu, atbildība par savu draudzi – tas viss to ietver. Sagatavošanās darbi, lai manā dzīvē varētu būt Dieva godība, un sagatavošanās darbi vienā grupā vai draudzes kontekstā. Un caur vienu draudzi, ja tā spēj vienot arī citas draudzes, tad tā ir Dieva godība visas Latvijas mērogā.
2005.-2006. gadā es biju kādā draudzē Ukrainā, vēlāk šī draudze izauga, tā bija Vladimira Muntjana draudze, pēc tam viņam tur bija dažādi piedzīvojumi, bet tajā laikā viņi bija kādi 600 cilvēki. Vienu draudzi vadīja viņa sieva Viktorija, un otru vadīja viņš pats. Es tiku uzņemts kā evaņģēlists un dzīvoju viņa dzīvoklī. Viņš dzīvoja parastā trīspadsmitstāvu mājas dzīvoklī. Es tur tiku uzņemts, un viņš pats tajā laikā bija izbraucis uz lūgšanu. Un es tieši viņa istabā pavadīju savu kluso laiku ar Dievu. Protams, ka man iznāca arī ar viņu runāt. Protams, ka es viņam uzdevu dažādus jautājumus. Bet uz mani atstāja iespaidu tas, ka es redzēju dievkalpojumu kārtību, redzēju viņa kalpotājus, līdzīgi kā Sābas ķēniņiene, kas atbrauca pie Salamana, bija par viņu dzirdējusi, par bagātību, varenību, un viņa gribēja no Salamana mācīties. Ķēniņiene nāca viņu pārbaudīt ar mīklām, un pēc tam viņa teica, kad redzēja, kā Salamana galmā un valstī ir sakārtota visa struktūra, no tā viņa izjuta Dieva godību un bija fascinēta. Līdzīgi bija arī toreiz, man jau tajā laikā bija draudzes Limbažos, Valmierā un Cēsīs. Tajā laikā tās bija mazas draudzes ar nelielu ietekmi, kur man tajā laikā nebija īsti saprašanas, kas vispār ir draudze. Un līdz galam man nebija skaidrs, kā celt, jo ir svarīgi, ka tu to dari un ej uz priekšu, virzies, un Dievs rāda un vada, ja tev ir mīļā vieta, kur mīt viņa godība. Es redzēju viņa kalpotājus, redzēju viņa slavētājus. Viņi profesionāli labi dziedāja, draudze bija tik liela kā šodien mūsējā. Man ir laba dzirde, bet nedzirdēju nekādas kļūdas slavēšanā, es redzēju, kā pēc tam tiek veiktas pārrunas, jo kaut kas nebija tā kā vajag. To zināja tikai viņi paši. Es biju aizbraucis ar sarkanu BMW E34. Mani milicija katrā pilsētā stopēja pa vairākām reizēm, jo bija sarkans BMW ar Latvijas numuriem. Es aizbraucu pie viņa ciemos, viņš paprasa, vai nevajag nomazgāt mašīnu? Iedod savam kalpotājam gan savas, gan manas mašīnas atslēgas, un viņa kalpotāji aizveda nomazgāt manu mašīnu. Es runāju arī ar viņa kalpotājiem un viņa komandas cilvēkiem, un es redzēju viņus pašus, un uz mani tas atstāja iespaidu. Kā viens mācītājs, arī viņa sieva, kurš ir piedzīvojis Dievu, kura dzīvē ir Dieva godība, kurš ir spējis strukturizēt, lai šī Dieva godība spētu izpausties vienas draudzes apmērā. Viņš ir spējis panākt, ka kalpotāji katrs ieņem savas vietas, un tā ir atslēga – Dieva godība nevar nākt draudzē, kamēr katrs neizdara savus pienākumus uz 100% un 110%. Godība nevar nākt, nevar izpausties redzamā veidā, nevar būt reāla ietekme, es šobrīd runāju par paša Dieva darbību, kamēr mēs šeit, virs zemes, neesam to sakārtojuši. Jaunās Derības izteiksmē svētā vieta ir mūsu sirds un arī draudze. Draudzes kontekstā, kur divi vai trīs ir sanākuši Viņa vārdā, tur Dievs ir viņu vidū. Ja tas ir valsts līmenī un tas ir izglītības sistēmā, kultūras sistēmā, finanšu sistēmā, visur ir Dieva vārds un viss ir uz Dieva vārda pamata, tad tas ir valsts mērogā, kur pats Dievs var darboties, Viņa manifestācija, kas vairs nav atkarīga no mums. Ja mēs savu galdu esam uzklājuši, kad paši savu sirdi esam strukturizējuši un sakārtojuši, kad esam ar savu pieejamo gribu, ar lēmumu izveidojuši savu lūgšanu kambari, kad ar savu gribu esam pacēluši pēcpuses un esam ieradušies dievkalpojumā, kad mēs esam priekšmetu aiznesuši no punkta A uz punktu B, tā kā ir pateikts, tā ka mācītājs ir nolicis jeb palīgkalpotāji ir nolikuši, kā visam ir jābūt, kad cilvēks nāk un mācās Bībeles skolās, kad izmanto visas draudzes piedāvātās iespējas – tad Viņš pats var nākt un darboties.
Viens jaunpiedzimis draudzes cilvēks, kas tagad ir aizbraucis ieplānotajā ceļojumā, nopirka visas manas grāmatas un paņēma tās līdzi atpūtā uz trīs nedēļām. Viņš tās visas izlasīs. Es domāju, ka viņš to arī izdarīs. Lūk, ko nozīmē slāpes pēc Dieva. Lūk, ko nozīmē, ka Dieva godībai tiek sagatavots ceļš, lai patiešām Viņš varētu darboties mūsu dzīvēs. Kas ir Dieva godība, kā tā darbojas, kas mums būtu jādara? Redzi, man ir mīļa Tava mītne Tavā namā un vieta, kur mājo Tava godība – mums ir jāiemīl tā vieta, kur mājo Dieva godība, mums ir jāstrukturizē kalpošana un savas paša darbības.
Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem. (1. Timotejam vēstule 2:1)
Tas ir rakstīts Dieva vārdā – vispirms ir lūgšana. Tāpat arī draudzē – vispirms lūgšanas. Mums no savas puses jāizdara uz 100% to, kas mums ir uzticēts, bet, ja mēs gribam draudzes mērogā, tad tas ir jādara kā Salamanam, līdzīgi kā šim mācītājam Ukrainā, viņam ir jāspēj draudzē visu tā sakārtot un panākt atbildību no cilvēkiem, ka ir mīļa šī vieta, kur mājo Kunga godība, lai Viņš spētu darboties visas draudzes kontekstā. Iepriekšējos dievkalpojumos es mācīju un pravietoju:
“Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis! Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs.” (Jesajas grāmata 43:18-19)
Kurš atcerējās un domāja par to, ko es runāju pagājušo reizi? Tikai daži, puse atceras. Tas jau vien norāda, vai mīļa Dieva klātbūtnes vieta, tas, kas šeit no šīs vietas skan, tas ir Dieva vārds, ko mācītājs savai draudzei runā, tas ir ārkārtīgi būtiski visai draudzei. “Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat?” Dievs grib veikt ko jaunu tavā dzīvē. Dievs grib veikt ko jaunu visas draudzes dzīvē. Dievs grib darīt ko jaunu Latvijā. Viņš grib parādīt Savu godību. Mozus, pirms kalnā kāpšanas, lūdza Dievu, lai Viņš parāda Savu godību.
Lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu Savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. (Efeziešiem vēstule 2:7)
Viņš pēc Savas žēlastības grib mums piešķirt Kristū Jēzū pāri plūstošu bagātību. Un šis viss jaunais un pāri plūstoša bagātība ir saistīta ar to, vai mēs mīlam to vietu, kur mājo Tā Kunga godība. Vai mēs ļaujam Viņam darboties pilnā mērā mūsu dzīvēs? Mīļie draugi, mēs runāsim par Mozu. Mozum viss sākās 80 gadu vecumā, jo tikai 40 gadu vecumā viņš aizbēga no Ēģiptes, viņš piemita midiāniešu zemē, apprecēja midiāniešu priestera meitu. Un 80 gadu vecumā notika sekojošais:
Mozus ganīja Jetrus, sava sievastēva, Midiāna priestera, avis. Viņš aizdzina avis pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega. Tad Mozus sacīja: “Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.” Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: “Mozu, Mozu!” Mozus sacīja: “Te es esmu.” Un Tas Kungs sacīja: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.” (2. Mozus grāmata 3:1-5)
Iedomājies, Mozus tika audzināts Ēģiptes galmā kā princis. Viņš ganīja sievas tēva, Midiāna priestera, avis, kur nu vēl zemāk. Un viņš nonāca pie Dieva kalna Horeba. Acīmredzot midiānieši uzskatīja šo kalnu par svētu. Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un krūms dega un nesadega. Un tur ir teiks tā, ka viņš tikai piegāja paskatīties, kas tas ir, kāpēc ērkšķu krūms deg, bet nesadeg. Un tad atskanēja balss: “Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!” Tā bija Dieva godības izpausme, kas Mozum īpaši neko nenozīmēja. Viņš kaulējās ar Dievu kad Dievs teica: “Ej un izved israēliešu tautu, Manu tautu, jo Es Esmu dzirdējis, ka ir brēkšana Ēģiptē! Ej un izved viņus no Ēģiptes zemes!” Tur bija ilga kaulēšanās, kas beidzās ar to, ka Dievs sadusmojās, kad Mozus teica: “Sūti ko sūtīdams.” Tāpēc Dieva godība, ko redz cilvēki, neko nenozīmē, kamēr tā nav nonākusi cilvēka sirdī. Kad Dieva vārds ir cilvēka sirdī, cilvēka centrālajā vietā, tad notiek arī izpausmes un konkrētas darbības no cilvēka puses – un tad parādās arī paša Dieva godība un darbība.
Dievu neviens nekad nav redzējis [..]. (Jāņa evaņģēlijs 1:18)
Dievu nekad neviens nav redzējis. Ko tad cilvēki redzēja, kas tad bija šis uguns stabs un mākoņu stabs, kas bija šī jūras pāršķelšana? To, ko visu mēs lasām Dieva vārdā, dažādas Dieva godības izpausmes, ka priesteri pat nevarēja nostāvēt, kad Dieva godība piepildīja templi – kas tas viss bija? Tā bija Viņa izpausme, bet ne pats Dievs. Dievu nekad neviens nav redzējis. Viņu nevar redzēt.
Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Nāc pie Manis augšā kalnā un paliec tur, Es tev došu akmens plāksnes ar likumiem un baušļiem, ko Es esmu rakstījis, lai viņi tajos tiktu mācīti.” (2. Mozus grāmata 24:12)
Mozus, kurš bija piedzīvojis Dieva godību, tika aicināts kāpt kalnā Dieva godībā, lai rakstītu uz akmens plāksnēm vārdus ar mērķi, lai šie vārdi nebūtu tikai Mozum, lai šie vārdi nonāktu Israēla centrā, un Jaunās Derības kontekstā cilvēku sirdīs. Kamēr Dieva vārds nav sirdī, tikmēr Dieva godība nevar darboties tavā dzīvē. Ja Dieva vārds ir sirdī, Dievs pats var darboties. Kamēr draudzes centrā nav Dieva vārds, Dieva vārds draudzes sirdī, nevis vienkārši centrā. Kā Israēlā centrā bija tukšs templis, kur pirka un pārdeva, un no Dieva godības nebija ne vēsts. Ja draudzes centrā ir Dieva vārds, kuru ievēro cilvēki, praktizē, tad tas ļauj Dievam neatkarīgi darboties un parādīt Savu godību. “Nāc pie Manis augšā kalnā, Es tev došu akmens plāksnes.” Mozus uzkāpa kalnā, un to apsedza mākonis.
Un, kad Tas Kungs bija beidzis runāt ar Mozu Sinaja kalnā, tad Viņš deva Mozum divas liecības plāksnes – akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas. (2. Mozus grāmata 31:18)
Ir rakstīts, ka viņš neēda un nedzēra 40 dienas, nemēģiniet to atkārtot. Un, kad Tas Kungs bija beidzis runāt ar Mozu Sinaja kalnā, tad Viņš deva Mozum divas liecības plāksnes – akmens plāksnes, kas bija Dieva pirksta aprakstītas. Es tev nolasīšu vārds vārdā to, ko es pierakstīju tajā brīdī, kad es piedzīvoju spēcīgi Dieva tuvumu, vārdus, kas man ar prātu šķiet neticami, jo man ir indikācijas, es pazīstu draudzes cilvēkus, pazīstu savus kalpotājus. Es saprotu visu situāciju, un man ar prātu šķiet nereāli, bet šis nav ar prātu, šis ir no Dieva sirds manā sirdī, un tagad es to saku tev.
Un Dievs teica man tā: “Draudzē parādīsies Dieva godība, kad šķirsts tiks ienests vissvētākajā vietā.” Un šķirstā bija tika desmit baušļi, visa mācība, vārds, struktūra, kādai ir jābūt saiešanas teltij, kādai ir jābūt dievkalpojumu kārtībai, kādiem ir jābūt kalpotājiem, kādai ir jābūt struktūrai visā Israēlā. Šī telts tika novietota Israēla vidū, lai visā tautā varētu parādīties Dieva godība. “Tad, kad šķirsts tiks ienests vissvētākajā vietā, kad tiks pabeigti priekšdarbi, un priekšdarbi tuvojas noslēgumam, mums ir jābūt gataviem, draudzes struktūrai ir jābūt perfekti atstrādātai un draudzei ir jābūt perfekti vienotai.” Un tā ir jūsu daļa, katram ir sava daļa un uzdevums ieņemt savu vietu, pozīciju un stāvēt līdz galam, Dievs grib darīt jaunu, un Dievs dara jaunu. Katram ir savs uzdevums. Mans uzdevums ir pārraudzīt, vadīt un to, ko es šobrīd daru, un ko es esmu saņēmis, nodot tev. Ja es saku – tava daļa – par struktūru, lai katrs ir savā vietā, tad tā ir tava daļa un visu atbildīgo kalpotāju daļa. Tā vairs nav mana daļa. Bet kopumā tā ir mūsu visu kopējā atbildība. Draudzē parādīsies Dieva godība.
Mozus bija uzkāpis kalnā. Ir teikts kad viņš nokāpa no kalna, viņa sejas āda spīdēja, cilvēki nespēja viņā skatīties. Viņš bija runājis ar Dievu.
Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: “Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis.” Tad Ārons tiem atbildēja: “Noplēsiet zelta auskarus, kas ir jūsu sievu, jūsu dēlu un jūsu meitu ausīs, un atnesiet tos man.” Tad visa tauta noplēsa zelta auskarus, kas bija to ausīs, un atnesa tos Āronam. Un viņš tos paņēma no viņu rokām, zīmēja metu ar zīmuli un no tiem izlēja teļa tēlu; tad tie teica: “Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.” Kad Ārons to redzēja, viņš uzcēla tā priekšā altāri un lika izsaukt: “Rīt ir svētki Tam Kungam!” Un tie cēlās agri no rīta un upurēja dedzināmos upurus un pienesa pateicības upurus, un tad tauta apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu: “Ej, nokāp zemē! Tava tauta, kuru tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, dara lielu grēku. Tie ātri novirzījušies no tā ceļa, ko Es tiem pavēlēju; tie ir darinājuši sev lietu teļa tēlu un ir to pielūguši, un tam upurējuši un sacījuši: šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi ir izvedis no Ēģiptes zemes.” Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Es esmu vērojis šos ļaudis, un redzi, tie ir spītīgi ļaudis. Un nu laid Mani, ka Manas dusmas iedegtos pret tiem un ka Es izdeldēju tos; bet tevi Es darīšu par lielu tautu.” Tad Mozus par viņiem aizlūdza Tā Kunga, sava Dieva, priekšā, un sacīja: “Ak, Kungs! Kāpēc Tavas dusmas iedegušās pret Tavu tautu, kuru Tu esi izvedis no Ēģiptes zemes ar lielu spēku un stipru roku? Vai ēģiptieši lai saka: Viņš tos ir ievedis postā, lai tos nogalinātu kalnos un lai tos izdeldētu no zemes virsus? Remdini Savu dusmu karstumu un apžēlojies par Savu tautu, ka Tu to neizposti. Piemini Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu, Savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie Sevis, esi solījis un sacījis: Es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu pēcnācējiem par mūžīgu mantojumu.” Tad Tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš Savai tautai bija gribējis darīt. Un Mozus griezās atpakaļ un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas. Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs. Kad Jozua izdzirdēja tautas trokšņošanu, kā tie deva vaļu priekam, tad viņš sacīja Mozum: “Nometnē ir kara troksnis.” Bet viņš sacīja: “Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet es dzirdu dziedāšanu.” Un notika, kad viņš tuvojās nometnei, viņš ieraudzīja teļu un dejošanu; tad Mozus iekaisa dusmās, izmeta plāksnes no savām rokām un sasita tās kalna pakājē. (2. Mozus grāmata 32:1-19)
Un, kāpjot lejā no kalna, Dievs saka Mozum: “Klausies, kamēr tu kalnā, viņi ir novērsušies no Manis, viņi ir uzcēluši zelta teļu un pielūdz to.” Iedomājies, ir pagājušas 40 dienas, šajās dienās tauta domā, kas ar to Mozu ir noticis. Viņi iet pie Ārona un saka: “Āron, mēs nezinām, vai tas Mozus atnāks vai neatnāks, rādi mums dievu, dod mums dievu, ko pielūgt.” Un uzcēla zelta teļu. Kad Mozus nokāpa no kalna, viņš redz: troksnis kā kaujas troksnis, cilvēki dejo apkārt teļam. Iedomājies, tur tūkstoši, viņiem ir ballīte. Un šīs akmens plāksnes, ko mācītājs bija saņēmis, šīs Dieva godības akmens plāksnes, viņš tās izmeta no rokām un sasita. Un tieši tāpat, ja cilvēks klausās sprediķi un to vārdu laiž gar ausīm, šis vārds nenonāk līdz viņa sirdij. Ja kalpotājs dzird, kas ir jādara un nedara, tad tas ir līdzīgi kā Mozum, viņš tiek izmests, un turklāt tas cilvēku vēl pašu kaitina. Mozus bija dusmīgs. Ko viņš izdarīja? Viņš izdarīja to, ko es nevaru izdarīt. Un es tā arī negribētu darīt, bet tie bija citi laiki. Viņš prasīja: “Kurš ir ar mani, nāciet pie manis!” Visi levīti sastājās kopā ar Mozu. Un viņš pavēlēja apkaut visus. Un viņi sāka kaut ar zobeniem savus brāļus, māsas. Un viņi kāva viņus, līdz brīdim kamēr apturēja. Ar Jauno Derību tas ir pretrunā kaut ko tādu darīt, bet tādas lietas notiek starpvalstu līmenī. Tur nešķiro, tur kauj, tur vienkārši nogalina. Ja tu esi pretinieks, tevi vienkārši nogalina. Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums mācītājam un kalpotājam, bet to godību, ko tu esi saņēmis, lai šī godība parādītos vairāku cilvēku grupā, ir jāpanāk kā Salamanam, kā Dāvidam, kā Mozum, ka kaut kādā mērā kalpotāji ieņēma savas vietas, lai šī Dieva godība varēja plūst.
Pagānu priesteris jeb Mozus sievastēvs Jofors prasa Mozum: “Ko tu tur dari? Cauru dienu sēdi ar cilvēkiem un runā. Tu cauru dienu skaidro, ka no punkta A uz punktu B viss ir jāiznes. Tu tā ilgi nevarēsi izturēt, tur vairs nebūs Dieva godības.” Mozus prasa: “Ko man darīt?” “Dari tā, sadali visus pa desmitiem, pa piecdesmitiem, pa simtiem, pa tūkstošiem, lai viņi to dara. Iecel tiesnešus un levītus, lai viņi to dara.” Mozus paklausīja un atbrīvoja sev rokas. Un tieši tāpat arī mums, kamēr nav atbildības katram pašam, kas ieņem draudzē kādu vietu, jo mēs jau draudzē neesam 20 cilvēku grupa, mūsu ir daudz, mums ir plaša, ietekmīga draudze. Kamēr netiek nodibināta šī struktūra, izdarīta, kamēr atbildīgie cilvēki to neizdara pareizi, pašam Dievam visas draudzes kontekstā netiek dota iespēja izpausties. Mozus šīs plāksnes nometa zemē – rakstītās plāksnes, kas bija Mozus sirdī. Viņš bija piedzīvojis Dieva godību viņš bija tajā, ir teikts, ka viņš redzēja Dievu vaigu vaigā un ka pēc viņa nebija neviena cita, ne pēc brīnumiem, ne pēc tā, ka Dievu redzējis vaigu vaigā. Bībeles kontekstā tas nebija vaigu vaigā, bet viņš redzēja Dieva godības izpausmi. Jo Jāņa evaņģēlijā ir skaidri rakstīts, ka Dievu neviens nevar redzēt – tā bija Viņa izpausme. Bija brīži kad Dievs teica: “Tu Mani neredzēsi vaigā, bet redzēsi no muguras.” Bet, jebkurā gadījumā, Dievs cilvēka acīm šādā veidā nav redzams, bet cilvēka acīm ir redzami Dieva darbi, ir redzama Viņa izpausme caur konkrētiem cilvēkiem, caur konkrētām draudzēm. Dievs grib atklāt Savu godību Savā draudzē. Dievs bija dusmīgs, Viņš teica, ka iznīcinās visus nepaklausīgos, bet Mozu darīs no jauna – par jaunu tautu. Mozus lūdza par savu tautu, Dievs atsaucas uz šo lūgšanu un Viņš saka:
Pēc tam Tas Kungs sacīja uz Mozu: “Izkal sev divas akmens plāksnes, tādas kā iepriekšējās, un Es uz plāksnēm rakstīšu tos vārdus, kas bija uz abām iepriekšējām akmens plāksnēm, kuras tu sasiti.” (2. Mozus grāmata 34:1)
Pēc šiem vārdiem Es esmu slēdzis derību ar tevi un ar Israēlu. Nevar Dievs slēgt derību ar Israēlu, ja Mozus nav slēdzis derību, ja Mozus nav godībā. Un nevar Dievs slēgt derību ar Israēlu, ja viņi Mozum neklausa. Vēlreiz šos vārdus uzraksta, un viņš atkal bija 40 dienas un 40 naktis kalnā, maizi neēda, ūdeni nedzēra, un viņš uzrakstīja uz akmens plāksnēm derības vārdus, desmit vārdus un visus norādījumus, kādam jābūt ir templim, kādam ir jābūt šķirstam. Dāvids saka, ka viņš ir uz cēlis templi pēc tiem norādījumiem, kas Mozum kalnā tika parādīti. Viņam atklāj, kā jābūt, tad tālāk tiek uzdots konkrētiem cilvēkiem, kam tas ir jāievieš.
Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu. (2. Mozus grāmata 34:29-30)
Mozus pat nezināja, ka viņa āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu. Dieva godībā cilvēkā ir redzama. Dieva godība parādās, kad tiek veikti priekšdarbi.
Un Tas Kungs pavēlēja Mozum, sacīdams: “Pirmā mēneša pirmajā dienā uzcel Saiešanas telti.” (2 Mozus grāmata 40:1-2)
Tātad viņiem telts vēl nebija. Bija Mozus, kalns, attiecības ar Dievu un bija mēģinājumi sakārtot tā, lai viss Israēls būtu Dieva godībā. Mozum jāmazgā Ārona dēlu ūdenī, tas nenozīmē, ka viņš mazgāja viņiem kājas. Viņš panāca to, ka viņi ir svēti, ka viņi ir atbildīgi, ne vienmēr tas tā bija, bet uz šo brīdi viņš panāca ievērojamu progresu. Uzvelc Āronam svētas drēbes, svaidi viņu, iesvēti viņu, ka tas top par priesteri. Liec viņa dēliem nākt, ietērp viņus amata tērpos.
Un Mozus darīja visu tā, kā Tas Kungs to viņam bija pavēlējis, tā viņš darīja. (2. Mozus grāmata 40:16)
Mozus darīja tā, kā viņam bija pavēlēts. Un notika, ka otrā gada pirmā mēneša dienā, mājoklis bija uzcelts. Mozum Dievs teica, un Mozus panāca, ka cilvēki strādā un izdara.
Tad viņš ņēma liecību un ielika šķirstā, pielika nesamās kārtis šķirsta sāniem un uzlika šķirstam salīdzināšanas vāku. (2. Mozus grāmata 40:20)
Rakstītais vārds ir Dieva godības izpausme. Tas, ko es šobrīd sludinu, ir Dieva godības izpausme. To ir grūti uzņemt, ja tu aizej mājās un, kad tev prasa, par ko bija sprediķis, tu atbildi – par Dievu –, tas nestrādā. Bet svarīgi, ka to, ko tu dzirdēji, tas ir tavā sirdī un tu to lieto. To, ko mēs dzirdam, tas ir uzreiz reāli jāpraktizē. Tātad rakstītais vārds ir Dieva godības izpausme, tā ir Dieva atklāsme cilvēkiem. Lasi, pieņem, praktizē! Kad Dieva vārds nonāk mūsu sirdīs, kad ticam, neatkarīgi no mums Viņa darbība parādās mūsu dzīvēs, parādās draudzes dzīvē un pat valsts dzīvē, ja tiek sagatavoti visi priekšnoteikumi.
Ienesa šķirstu mājoklī un uzkāra priekškaru, aizsegdams ar to liecības šķirstu, kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis. (2. Mozus grāmata 40:21)
Viņš nolika galdu, sakārtoja maizes, lukturi, uzlika tam eļļas lukturīšus, zelta altāri, uz kura kvēpināja dārgas zāles, tur bija daudz noteikumu, kas bija jāizdara, un Mozus precīzi izdarīja, kā no Dieva bija saņēmis. Mazgājamo trauku nolika, kur Mozus, Ārons un viņa dēli mazgāja rokas un kājas, tur viņi šķīstījās. Kad viņi iegāja teltī un tuvojās altārim, viņi mazgājās, kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis. Ir svarīgi, kad kalpotāji runā ar cilvēkiem, saka: “Tā mācītājs teica.” Cik svarīgi to pieminēt!
Un viņš uzcēla pagalmu visapkārt mājoklim un altārim un pielika priekškaru pagalma vārtiem. Tā Mozus pabeidza visu darbu. Tad mākonis apklāja Saiešanas telti, un Tā Kunga godība piepildīja mājokli. (2. Mozus grāmata 40:33-34)
Godība atklājas, kad viss tiek sakārtots, visa struktūra sakārtota, un šķirsts jeb Dieva vārds ir ienests vissvētākajā vietā. Jaunās Derības kontekstā vissvētākā vieta ir cilvēka sirds. Par draudzi runājot, ir daudz šādu cilvēku, kam Dieva vārds ir sirdī, kur divi vai trīs ir kopā, bet ar vienu noteikumu, ka draudze ir disciplinēta tajās disciplīnās, kas ir būtiskākās, tā ir vienota. Pāvils saka – lai ir vienoti ar vienu mērķi.
Un Tā Kunga šķirsts palika šā gātieša Obed-Edoma namā trīs mēnešus; un Tas Kungs svētīja Obed-Edomu un visu viņa namu. (2. Samuēla grāmata 6:11)
Ir pagājis ļoti ilgs laiks, simtiem gadu pagājuši un te ir teikts kad šķirsts palika gātieša Oben-Edoma namā trīs mēnešus. Tas notika tad, kad Dāvids vēlējās šķirstu pārvest, šķirstam bija savas nedienas, tas ceļoja no vienas vietas uz otru, sākotnēji tas nebija jūdu ciltī, tad nonāca pie filistiešiem, tika atņemts Israēlam. Līdz ar to Dieva godība tika atņemta Izraēlam, un ir teikts, ka Dāvids, kad visu bija sagatavojis, nolēma pārvest šķirstu, bet pa ceļam notika negadījums. Pa ceļam kāds kalpotājs izstiepa roku pret šķirstu un nomira. Dāvids nobijās un atstāja šo šķirstu pa ceļam kāda cilvēka mājās. Un šķirsts palika gātieša Oben-Edoma namā trīs mēnešus, un Tas Kungs svētīja viņa namu. Vienkārši – atstāja šķirstu, kāds svaidījums uz tā un kāds spēks, un cilvēks tiek svētīts. Un Dāvidam tika pateikts, ka tajā namā, kur ir šis šķirsts, tur ir Dieva godības izpausme, viņam viss notiek un viss sanāk. Un tad Dāvids ņēma šķirstu un pārveda uz Dāvida pilsētu Jeruzālemē. Tā šķirsts nonāk Jēruzālemē. Dāvids pats neuzceļ templi, jo viss notiek Saiešanas teltī, bet viņa dēls Salamans uzceļ, Dāvids visu sagatavoja. Kad Salamana templis tika pabeigts, kā Dāvids bija mācījis, slavēšana koris, dažādas struktūras un kalpošanas, nodokļi, finansējums templī – viss tika sakārtots – tā bija svētku diena, un priesteri ienesa derības šķirstu savā vietā.
Un priesteri ienesa Tā Kunga derības šķirstu savā vietā, nama iekšējā svētnīcā, vissvētākajā vietā, zem ķerubu spārniem. Jo ķerubu spārni bija izplesti pāri šķirsta novietnei, un tā ķerubi apklāja šķirstu un tā nesamās kārtis no augšas. Un nesamās kārtis bija tik garas, ka kāršu gali no šķirsta bija redzami iekšējās svētnīcas priekšā, bet ārpusē tie nebija redzami; un tā tas ir līdz pat šai dienai. Šķirstā nekā vairāk nebija iekšā kā vienīgi divas akmens plāksnes, kuras Mozus bija ielicis Horeba kalnā, kad Tas Kungs noslēdza derību ar Israēla bērniem pēc viņu iznākšanas no Ēģiptes. (1. Ķēniņu grāmata 8:6-9)
Dieva vārds tika ienests Israēla sirdī – centrālajā vietā. Mūsu gadījumā tas ir draudzes sirdī un individuāli – viena cilvēka sirdī. Tas ir redzams: nav augļu, nav Dieva darbības.
Un notika, tikko priesteri iznāca no svētnīcas, mākonis piepildīja Tā Kunga namu. Un priesteri nevarēja nostāties, lai kalpotu šī mākoņa dēļ, jo Tā Kunga godība piepildīja Tā Kunga namu. (1. Ķēniņu grāmata 8:10-11)
Dieva godība nolaidās, tas bija sajūtams un saredzams. Vai viņi spēja saglabāt un palikt šajā struktūrā un saglabāt Dieva godību? Nē. Pats ķēniņš Salamans atkrita. Pēc tam viņa valsts tika sadalīta. Visā Bībelē mēs redzam, ka tā ir Dieva godības izpausme īpašās reizēs, un arī tad ne visu līdz galam saprot, palaiž vējā. Mēs ejam uz draudzi, ejam uz grupiņu, skatāmies teātrus, noziedojam ko, darbojamies ar savām stiprām pusēm, un mums liekas, ka tas viss pats par sevi saprotams. Nē, mīļie draugi, Dievs saka – esiet modri, esiet nomodā! Visās tajās vietās, kur Dieva godība ir nonākusi, tas ir kaut ko darījis, paša Dieva darbība ir bijusi. Tallinas atmoda tika sagatavota uz čekistu bāzes, jo čekisti nodomāja veikt eksperimentu. Viņi nolēma vienā telpā salikt visas konfesijas, domājot, ka viņi sastrīdēsies un apstāsies visa kustība. Čekisti saprata, ka tik viegli nevar iznīdēt, arī sadzenot pagrīdē, kontrolēs visu, bet tas beidzās tā, ka cilvēkiem pat vīzijās un sapņos sāka rādīties augsts tornis, un krieviski runājošie cilvēki sāka braukt uz Tallinu. Arī vasarsvētku bīskaps tur nokļuva un piedzīvoja Dieva godību, un tā tapa Vasarsvētku apvienība, caur cilvēku, kurš piedzīvoja Dieva godību.
Laiks un vieta, kur atradās derības šķirsts: 1440. gads pirms mūsu ēras, Sinaja tuksnesis. No 1406. līdz 1450. gadam Šilo, Efraima teritorija Palestīnā. No 1050. līdz 1047. gadam filistiešu pilsētā, filistiešu rokās, atrodas šķirsts, līdz 1003. gadam – Jūdas teritorija. Ap 1003. gadu trīs mēnešus ir Oben-Edoma namā. Līdz 959. gadam – Jēruzālemē. No 959. līdz 586. gadam – Salamana templī. Un neviens nezina tagad, kur ir Dieva šķirsts. Viņi pazaudēja savu šķirstu, pazaudēja Dieva tuvumu. Kamēr meklēja izjūtas un piedzīvojumus, pazaudēja paša Dieva vārdu un Viņa principus. Pēdējais zināmais posms bija Bābeles gūsts, un neviens nezina, kur palika šķirsts. Israēls pazaudēja Dieva godību, Dievs nevarēja darboties.
Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības. (Jāņa evaņģēlijs 1:14)
Dievs saka, ka pēdējais, ko vēl var izdarīt Savā mīlestībā pret cilvēkiem, pirmkārt pret Izraēlu tautu un arī pret visiem cilvēkiem, sūtīt Savu Dēlu pasaulē, to taču viņi neatstums. Un Dievs nāca cilvēka miesā Jēzū Kristū, dzīvoja starp cilvēkiem, mācīja cilvēkus, sagatavoja mācekļus, sagatavoja struktūru draudzei, atstāja Savus apustuļus.
Jēzus Kristus ir arī vārds – Dieva godības atspulgs un iemiesojums. Četros evaņģēlijos un Apustuļu vēstulēs ir iemiesots Dieva vārds burtos, vārdos, idejās, kuru mēs uzņemot, praktizējot, Viņa godība parādās mūsu dzīvēs. Ja mums sanāk organizēties, kad katrs ir savā vietā, Dieva godība parādīsies mūsu draudzē. Dieva vārds ir nemainīgs. Zāle nokalst, novīst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. Dieva vārds tevi iemet mūžīgā dzīvībā. Dieva godību šajā dzīvē nosaka tavu Dieva godību rītdienā. Viņa principu ignorēšana un vieglprātīga izturēšanos pret tiem norāda uz kaut kādu degradāciju un atkāpšanos. 586. gadā, kad šķirsts noklīda un pēc vairākiem simtiem gadu vārds tapa miesa, un mēs skatījām Viņa godību. Un kad šodien redzi draudzi, kura aug, kur notiek jaunpiedzimšana, kas ir brīnums, kas nosaka cilvēka turpmāko virzienu, kas meklē Tā Kunga vaigu, ka viņš grib kalpot, un godība parādās, ka mēs to redzam.
Es nesen biju uz ekumēnisko tikšanos, kas notiek katru gadu un katru reizi citā baznīcā, šoreiz Mateja baznīcā, tur bija slavēšana, pielūgšana, bija kopā mācītāji, un tad tur slavēja un teica: ja kādam ir ko teikt, tad varat teikt šajā brīdī. Un es arī pateicu: “Mēs gribam brīnumus un zīmes, dziedināšanas un velna izdzīšanas, kas viss ir normāli, tās ir dabiskas sekas, kad dēmoni satiekas ar Dieva godību, viņi manifestējas, un tas bija gan ar Pāvilu, gan ar Jēzu tā bija. Mēs slāpstam pēc pravietojumiem, pēc zīmēm, pēc Dieva godības šādā izteiksmē, bet tas, ka mēs esam šeit vienoti, tas jau ir brīnums. Ka esam vienoti – tas ir pats lielākais brīnums no visiem brīnumiem. Tas visur tā nav un tā ir liela dāvana Latvijai. Tas netiek pilnā mērā izmantots. Cik jauki un mīļi, kad brāļi dzīvo kopā vienprātībā.” Dieva godība tavā sirdī, tavā iekšējā pasaulē kontakts ar Dievu. Draudzes vidū Dieva godība ir tas, ko draudze spēj paveikt, jo, esot jaudīgā draudzē, tu kļūsti jaudīgāks.
Jo Dievs, kas ir sacījis, lai gaisma aust no tumsības, ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. [..] Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību. (2. Korintiešiem vēstule 4:6; 17)
Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. (Mateja evaņģēlijs 17:1-2)
Tā bija Dieva godība. Ne velti Bībelē ir teikts, lai mēs uzmanāmies no viltus brīnumiem, parādībām, jo pārdabiskās lietas notiek ne tikai caur Kristu, bet arī no dažādām pagāniskām praksēm. Pat medicīnā un psiholoģijā notiek brīnumu lietas. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Dieva godība ir no Dieva vārda, ka tavs vaigs spīd – konkrēti izmainīta dzīve ar konkrētam darbībām.
Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs. (Mateja evaņģēlijs 18:18)
Debesis ir mūsu sirdīs.
“Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū.” (Mateja evaņģēlijs 18:19-20)
Nevis vienkārši sapulcējušies, bet Dieva vārdā. Dieva godība ir tur, kur divi vai trīs ir vienā prātā.
Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši. [..] Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Zēlots Sīmanis un Jūda, Jēkaba dēls. Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem. Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū – tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku. (Apustuļu darbi 1:4;13-15)
Jēzus bija nodibinājis struktūru, kurā konkrēti piedalījās 120 cilvēki. Arī mūsu draudzē ir gandrīz 100 vadītāji. Katrā ziņā, viņu nebija vairāk kā mūsu šodien. Visi vienprātīgi palika lūgšanās – tas nozīmē, ka tur bija cilvēki, kuri par to atbildēja, lai viss būtu kā vajag.
Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū – tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku, sacīja: “Brāļi, bija jāpiepildās rakstiem, ko Svētais Gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu, kurš bija vedis Jēzus gūstītājus. Jo tas bija pieskaitīts mums un saņēmis to pašu kalpošanu. Tas, ieguvis tīrumu par netaisnības algu un uz vaiga nokritis, ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās. Tas kļuva zināms visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, tādēļ arī šis tīrums viņu valodā nosaukts Hakeldama, tas ir, asins tīrums.” (Apustuļu darbi 1:15-19)
Šajā rakstvietā Pēteris vēlējās pateikt, ka viens no viņiem bija nodevējs. Jēzus sagatavoja 12 mācekļus, bet viens Viņu nodeva, un palika tikai 11 mācekļi. Viņiem bija jāsakārto struktūra, kurā bija robs.
Un tie izraudzīja divus, Jāzepu, sauktu Barsabu, ar pievārdu Justs, un Matiju. Un, Dievu pielūguši, viņi sacīja: “Kungs, Tu visu siržu pazinējs, rādi, kuru no šiem abiem Tu esi izredzējis uzņemties kalpošanu un apustuļa darbu, ko Jūda ir atstājis, lai noietu savā vietā.” Tie deva viņiem meslus, un mesli krita Matijam, un viņš tika pieskaitīts vienpadsmit apustuļiem. (Apustuļu darbi 1:23-26)
Struktūra tika sakārtota, jo viņi gaidīja Dieva Garu jeb manifestāciju ko Jēzus bija apsolījis.
“Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8)
Gaidot šo nosacījumu, viņi vispirms visu sakārtoja: lūgšana, vienprātība un struktūras sakārtošana.
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:1-4)
Kad visi piepildījās ar Svēto garu, tad Pēteris sludināja un tajā dienā viņiem pievienojās vairāki tūkstoši dvēseles. Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanās. [..] Viņi mēdza ik dienas vienprātīgi sanākt Templī, pa mājām tie lauza maizi un baudīja barību ar gavilēm un vientiesīgu sirdi, slavēdami Dievu, un viņi bija ieredzēti visā tautā. Bet Tas Kungs ik dienas pievienoja viņiem tos, kas tika izglābti. (Apustuļu darbi 2:41-42; 46-47)
Lūk, Dieva darbība! Dievs pats uzrunā caur to, ko mēs darām, uz mūsu sirds un draudzes pārmaiņu pamata. Mēs kā draudze piedzīvosim un redzēsim Dieva godību, staigāsim Viņa godībā, bet ir jāpabeidz daži strukturizēšanas darbi.
Es reizēm domāju, kā tas ir, ka Pāvils bija absolūts pretinieks, kurš vajāja un lika cietumā kristiešus, bet, saņemot vēstules no augstajiem priesteriem, tam devās uz Damasku, kur viņu apspīdēja gaisma, un tas ir interesanti, ka cilvēks vienkārši dodas darīt savu netīro darbu un negaidīti viņu apciemo Kristus un notiek izmaiņas. Bet tam visam ir konteksts. Viens no diakoniem, Stefans, kurš sludināja jūdiem un saduķejiem evaņģēliju, runāja tā, ka grēki tika atklāti. Viņi dusmās grieza zobus un uzbruka Stefanam, lai nonāvētu.
Bet viņš, Svētā Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas un sacīja: “Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.” Bet tie, skaļā balsī brēkdami, aizsedza savas ausis un visi kopā viņam uzbruka un, izgrūduši no pilsētas ārā, nomētāja akmeņiem. Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kura vārds bija Sauls. (Apustuļu darbi 7:55-58)
Nolikt drēbes pie kājām – tas nozīmēja, ka viņi bija gatavi darbam kādu nonāvēt. Drēbes nolika pie Saula kājām, un viņš piedzīvoja Dieva godību, līdzīgi kā Mozus pie degošā ērkšķu krūma, un kaut kādā mērā Dievs bija sācis darbu pie viņa. Stefans tika nogalināts, un Pāvils to paturēja gan savā sirdī, gan prātā. Viņš atcerējās Stefana drošsirdību, ticību un to iespēju caur Stefanu, ka viņš saskārās ar Dieva godību. Stefans nomira Kristus dēļ.
Tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.” Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!” To sacījis, viņš aizmiga. (Apustuļu darbi 7:59-60)
To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: “Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī. [..] Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā.” Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:24; 29-31)
Sauls pēc jaunpiedzimšanas uzreiz sāka sludināt, ka Jēzus ir Kungs. Lielākā daļa Jaunās Derības ir par Pāvilu, super apustulis, labs Dieva kalps. Tā bija lūdzoša draudze, kurā bija Dieva godība. Tie bija cilvēki Dieva godībā, caur kuriem Dievs darbojās, tāds bija arī Stefans, ar kuru saskārās Sauls un piedzima no augšienes. Dieva godība ir Dieva redzamā izpausme. Mēs dzīvojam citos laikos, kad ir brīvprātība, un man kā mācītajam ir desmitkārtīgi grūtāks uzdevums, nekā tas bija Mozum. Mozum bija instrumenti – sodi, bet kā mēs zinām, tas nekur tālu neved, ja nav iekšējos sirds pārmaiņu. Man ir viens instruments – degt pašam, iededzināt citus un sagatavot draudzi, bet ne es, bet tu uzraugi struktūru. Es iedvesmoju un tu dari, un, ja tu nedari tad Dieva godība nevar izpausties.
Ir tāds teiciens, ka velns slēpjas detaļās, un tāpēc šodien kaut kādas detaļas liecina, ka tev savā dzīvē kaut kas jāsakārto vai jāmaina. Kad cilvēkam kaut kas notiek, un viņš man pasaka pāris vārdu, tad man ir skaidra problēma, bet šim cilvēkam vai cilvēka grupai tas nav nekas, tas šķiet normāli. Tāpat bija ar israēliešiem, jo Mozus zināja problēmu, bet cilvēki šo problēmu nesaprata. Cik svarīgi būt uzticamam Dieva lietās un sakārtot šos apstākļus, sirdi un novietot Dieva likumus, Dieva vārdu vissvētākajā vietā – mūsu sirdī. Lai draudzē izpaustos Dieva godība, Viņa vārdam jābūt centrā.
Blakus Saeimai ir kāds restorāns, kur pasniedz ātrās biznesa pusdienas, un es tur parasti eju paēst. Oficianti un pati saimniece mani mīl, un vienreiz pat uzsauca par brīvu kūkas gabalu, es viņai uzdāvināju mūsu kalendāru. Šie cilvēki zina, kurā politiskajā spēkā es atrodos un mūs atbalsta, tāpēc ka zina, cik grūti uzturēt šajos laikos biznesu, domāju tieši ēdinātājus, jo tur šobrīd ir nelielas problēmas. Pagājušajā nedēļā es apsēžos un pie manis nāk oficiants ar svaigi spiestu, remdenu apelsīnu sulas glāzi, tādu, kādu es gribu, un noliek uz galda, bet es neko nepasūtīju. Tādā veidā viņi mani pārsteidza, un līdzīgi ir ar Dievu un Svēto Garu, ar Viņa darbību un godību. Kad Dievs sāk saprast, ka tu esi uzticams, ka tev ir atkārtotas pareizas darbības, lai tev un cilvēkiem būtu pārmaiņas, tad Viņš atnāk un uzliek tev sulu bez tavas prasīšanas. Apustuļu darbos, kad nāca Svētais Gars, ir rakstīts, ka Tas nāca pēkšņi. Es arī negaidīju šo sulas glāzi, un šādi notiek, kad mēs meklējam Tā Kunga vaigu, apzināmies draudzes svarīgumu, atbildību savā kalpošanā.
Piemērs: ja es katrā telpas galā nolikšu akustiskās klavieres un uzspiedīšu minoru vienai no tām, tad otrām klavierēm vibrēs tieši tā pati stīga. Skaņa ir vibrācija, un zinātniski pierādīts, ka domas ir materiālas, tā ir enerģija, un, ja Dieva godība ir vienā cilvēkā un viņš domā tā, kā māca Dieva vārds, tad Dieva godība izpaužas viņa dzīvē un tas rezonē citu cilvēku sirdīs.
Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas šim darbam ir derīgs? (2. Korintiešiem vēstule 2:16)
Arī šādos cilvēkos rezonē, bet viņi nevēlas atteikties no savas vecās dzīves. Ja viens cilvēks deg, tad tas rezonē citu cilvēku sirdīs, un var izraisīt uguns vētru, ka arī atmošanos, bet ar vienu noteikumu – jāsakārto stīgas, jānoregulē mehānisms, pašam sava dzīve, kā arī kalpošanas jāsakārto, lai rezonē. Domām ir spēks. Tavā dzīvē notiek tas, kā tu domā. Piemēram, ja domājam par naudas lietām, un tu tās apspried ar savējiem un izskanēs, kāds teksts par daudz un par traku, tad zini, ka tur ir domāšana, kas pievelk maz, jo tu pievelc to, par ko kļūsti iekšēji. Mēs pievelkam to, kā mēs domājam. Tas, ko mēs domājam un ar ko barojamies, kļūst par mūsu sirds daļu. Mums ir jārūpējas par sirds augsni, lai tā būtu Dieva godības vieta. Ja tev ir ļoti daudz laika, lai skatītos seriālus, tad tur nav vietas Dieva godībai. Tev nevar visu laiku un regulāri būt laiks seriāliem, protams, var būt neliels atslodzei. Visām detaļām ir nozīme, un tas redzams ikdienā gan dzīvē, gan kalpošanā. Kam ausis tas, lai dzird!
Svētais Gars, lai Tavs vārds krīt auglīgā augsnē un nes trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus! Lai Tava godība nāk, lai Tava valstība nāk katra viena dzīvē, katra viena ģimenē, draudzē un caur draudzi citās draudzēs un caur draudzi Latvijā, mūsu valstī! Un mūsu valsts lai kļūst pat valsti uz, kuru cilvēki brauc, ne bēg, kur ir dzimstība, kur Dieva vārds ir godā, kur ir Dieva godība un brīnumi seko tam! Aleluja!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā atklājas Dieva godība?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
