Šodienas tēma ir “Cena”.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Šī ir rakstvieta, pants, ar kuru cilvēkus pārbaudīja komunisma laikā. To zināja arī čekisti — tā tika izmantota, lai, piemēram, iefiltrētos draudzē. Ar tās palīdzību pārbaudīja, vai cilvēks patiešām pieder draudzei. Ja viņš šo rakstvietu zināja, tas kalpoja kā apliecinājums abām pusēm — viņš ir vai nav piederīgs draudzei. Šī rakstvieta faktiski ir visas Bībeles jēga, centrs. Kaut arī tā nav viss konteksts, šeit ir skaidri norādīts mērķis, kāpēc Kristus ir nācis: lai cilvēks neapzustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. (1. Korintiešiem vēstule 15:19)
Iedomājies — “visnožēlojamākie”! Un tie ir Pāvila vārdi. Ja mēs ceram uz Kristu tikai šajā dzīvē, tad tas ir nožēlojami. Kristus atnākšanas mērķis nav vienīgi šīs zemes dzīve, lai gan arī tā ir būtiska un svarīga. Svēttapšana, pilnvērtīga, cienīgi nodzīvota dzīve Dieva godam un slavai. Tomēr centrālā tēma nav tikai šī dzīve, bet mūžīgā dzīvība. Un mūžīgā dzīvība tiek iegūta caur to, kā mēs nodzīvojam savu zemes dzīvi. “Ikvienam, kas tic” — lai būtu mūžīgā dzīvība.
Ticība nozīmē dzīvot Viņa slavai. Indikators – dzīve, kas nodzīvota Viņa slavai, ne tikai vārdos, bet arī darbos. Dievs skatās mūsu sirdīs. Viņš redz arī to, ko mēs šobrīd vēl nespējam. Bet mēs esam uz ceļa — uz ceļa, kas, lai arī negarantē pilnību, tomēr ved turp, kur mēs sākam spēt. Šis ceļš ir Bībele. Šis ceļš ir lūgšana. Šis ceļš ir draudze, kalpošana, un laiks, ko tu personīgi pavadi ar Dievu. Pirmām kārtām — lai saskaņotu savas domas, savu dzīvi, savu sirdi ar Viņu. Lai tu tās pieskaņotu Dievam un Viņa vārdam.
Ja es, tikai mirstīgs cilvēks būdams, esmu Efezā cīnījies ar plēsīgiem zvēriem, kāds labums man tur būtu? Ja mirušie neceļas augšām, tad: ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim. (1. Korintiešiem vēstule 15:32)
Korintas draudzē bija problēma — maldu mācības. Pāvils rakstīja korintiešiem, jo tur bija maldu mācītāji, kas lika uzsvaru uz šo dzīvi. Lasot kontekstu, redzams, ka bija cilvēki un mācības, kas noliedza Jēzus augšāmcelšanos. Līdz ar to tika noliegta arī ticīgo augšāmcelšanās — dzīve pēc nāves. Šajā Rakstu vietā Pāvils liek mums saprast: mēs esam ieguvuši mūžīgo dzīvību. Ir gan pazušana, gan debesis. Krustam ir jābūt centrā. Ja centrā nav mūžīgā dzīvība, ja krusts nav centrā, cilvēkiem zūd motivācija. Paliek tikai: “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mirsim.” Nav atbildības, nav mērķu. Pat citās reliģijās, lai arī dažādos veidos, tiek runāts par mūžīgo dzīvību — par cilvēka eksistenci pēc šīs zemes dzīves. Mēs šeit neiedziļināsimies citās reliģijās, bet ir vērts atcerēties: tā ir daļa no pasaules reliģiju mantojuma. Pat ja cilvēks, kas nav ticīgs, ar prātu noliedz, ir ateists un sirdī nevar visu izskaidrot, galu galā, kad viņš noskaidro šo mūžīgās dzīvības principu, tas viņu ļoti atvieglo. Jo šis jautājums viņā ir. Neviens nav to stāstījis, bet kaut kur sirdī, iekšējā programmā tas figurē.
Man jau bērnībā tas nedeva mieru, kad es mammai jautāju: “Mammu, kur es būšu tad, kad es nebūšu?” Es biju maziņš, knapi staigāju. Es atceros šo brīdi. Un, ja es to atceros, tas nozīmē, ka tas mani kā mazu bērnu ļoti nodarbināja. Acīmredzot man ļoti nepatika mammas atbilde: “Nekas nebūs.” Ko tad mamma atbildēja? To, ko skolā viņai mācīja. Mamma bija teicamniece, viņu sūtīja uz Arteku, viņa bija izcilniece. Tajā laikā Dievs bija ārpus politikas, ārpus sabiedrības valdošās domas — izstumts, izmests. Ja man tas bija tik svarīgi jau toreiz, tas nozīmē, ka katru cilvēku dziļi šis jautājums nodarbina. Jo mēs visi esam līdzīgi.
Tāpēc Jēzus atnākšanas galvenais mērķis ir tikt skaidrībā ar mūžīgās eksistences jautājumu. Jo tik ļoti Dievs tevi mīl, ka Viņš tev ir atklājies. Caur ko atklājies? Ja tu esi šeit, tad acīmredzot — caur mūsu draudzes darbu. Citā draudzē — caur tās darbu. Reizēm tu esi kaut kur sējis, cits ir pļāvis, bet vienā vai otrā veidā, caur kristīgo liecību, caur cilvēkiem, kas ir liecinājuši, strādājuši un kalpojuši, šī vēsts ir nonākusi pie tevis. Varbūt caur kādu grāmatu. Varbūt tieši caur Bībeli. Bet tā ir kļuvusi tev zināma. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” Un, ja cilvēkam par šo jautājumu nav skaidrības, tad attieksme kļūst – “ēdīsim un dzersim”, kā tas bija korintiešiem. Tāpēc tur bija tik daudz grēku un nepareizu lietu. Pat vakarēdienu viņi neuztvēra nopietni — piedzeršanās, haoss, bija aizmirsta vakarēdiena jēga.
Pāvils šajā vēstulē izsaka vienu no galvenajām problēmām, kas toreiz bija — augšāmcelšanās fakta noliegšanu. Tātad nav skaidrības par mūžīgo eksistenci. Viņš saka: ja jau mirušie augšām neceļas, tad mums vairs nav nekādas atbildības. Kaut arī dziļi sirdī zinām, ka kaut kas nav kārtībā, tomēr ar prātu noliedzam. Paši sev esam iestāstījuši, ka pēc nāves nekā nav, ka atbildības nav, un līdz ar to dzīves laikā varu darīt jebko – pārkāpt laulību, rīkoties nepareizi –, un tam nebūs nekādu seku. Būs. Arī virs zemes. Un pat ja virs zemes sekas neparādās uzreiz, jo sods nesākas tūlītēji, tās tik un tā pienāk. Dažādos veidos tu pats sev sarežģī dzīvi. Un, ja arī viss neizskatās briesmīgi un ja šķiet, ka arī mūžībā nebūs seku, tad — dzīvosim, dzersim, darīsim, kā gribam, jo rīt jau mirsim, un nekā vairs nebūs. Un, ja šis jautājums nav skaidrs arī mums, kristiešiem, tad zūd arī atbildības sajūta. Cilvēks tā ir uzbūvēts — mēs visi esam līdzīgi. Ja nav skaidrības par mūžīgo dzīvību, ja nav pārliecības, tad cilvēks sper nepareizus soļus. Jo tā mūžīgā dzīvība šķiet kaut kur ļoti tālu, nesaprotama. Tad sākas visādi attaisnojumi: glābšanu nevar pazaudēt, viss jau būs labi. Un cilvēks dzīvo, kā vēlas. Jo rīt taču mirs — un nekādas atbildības vairs nebūs.
Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus grāmata 2:16-17)
Šis ir labs Dieva vārds. Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs — tas sadrupina klintis, mūsu prāta cietokšņus. Paradīzes dārzā, Ēdenes dārzā, kāda bija galvenā cilvēku problēma? Tā nebija vīrieša vai sievietes problēma — tā bija cilvēku problēma. Dievs brīdināja: no visiem kokiem var ēst, tikai no viena nē — no laba un ļauna atzīšanas koka. Un, ja mēs nedomājam burtiski par dārzu ar augļiem, tad padomāsim — būtu diezgan nesaprotami un pat skarbi, ja pietiktu tikai kaut ko apēst, un mums ir beigas. Tā var notikt fiziski — ja apēd ko nepareizu, vari nomirt. Bet garīgi — tas ir citādi. Jēzus šo principu paskaidro.
Vai tad jūs nesaprotat, ka viss, kas ieiet mutē, noiet vēderā un tiek izmests laukā. Bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku. (Mateja evaņģēlijs 15:17-18)
Tas, ko tu saņem un pieņem no sirds uz sirdi, var tevi arī pazudināt. Ja tā ir barība, kas neatbilst Dieva vārdam, tā var pazudināt. Bija tikai viens noteikums: neizdomājiet paši, kas ir labs un kas – ļauns. Ir Dieva standarts – Bībele. Tā nav secīga grāmata, kur viss būtu sakārtots pa plauktiņiem, skaidri, ko drīkst, ko nedrīkst. Ir konteksts, ir arī zinātniska pieeja, kā šo kontekstu izprast. Tas atklājas arī draudzes mācībā. Arī mūsu draudzes pamatā ir tā pati mācība kā apustuliskajā draudzē. Mūsu pamats neatšķiras no citām kristīgajām konfesijām. Atšķiras nianses, stils — bet stilam nav nozīmes, viss pakļauts slāpēm pēc Dieva. Par stilu — tas jau ir cits stāsts, tam šeit nav sakara. Jēzus arī bija stilīgs savā laikā, kaut arī Viņu nesaprata. Bet doma bija tā pati — atgriezties pie Dieva.
Un tikai viena lieta — NĒ: neizdomāt pašiem, kas ir labs un ļauns. Viņi paši izdomāja. Velns kārdināja: “Auglis ir patīkams.” Viņi gribēja būt kā Dievs. Bet viņi jau bija kā Dievs. Tas bija blefs un maldi. Un cilvēks sagrēkoja, tika izraidīts no Ēdenes dārza. Izraidīšana no Ēdenes — tas nozīmē izraidīšanu no mūžīgās dzīvības, no mūžīgās svētlaimes. Bībeles konteksts norāda, ka Ēdenes dārzs bija vieta, kur nāve neeksistēja. Tikai pēc tam parādījās: sievietei būs dzemdēt, vīrietim smagi strādāt, gādāt par drošību, lai sieviete var turpināt dzīvību un darīt, ko viņa vēlas. Tas viss — pēc grēkā krišanas un pēc tūkstošiem gadu. Cik ilgs ir šis laiks, mēs nezinām. Var noteikt Bībeles tekstu vecumu, bet pirms tā — nezinām, kad tas notika. Ir notikusi degradācija. Viņi tika izraidīti no mūžīgās dzīvības. Tāpēc tas, kas notika pirms 2000 gadiem — ko izdarīja Kristus — ir būtiski. Jo tik ļoti Viņš mīlēja cilvēku, tevi, ka nomira pie krusta un augšāmcēlās, lai atvērtu ceļu atpakaļ ticībā uz Viņu – uz mūžīgo dzīvību, uz mūžīgu eksistenci. Nevis vienkārši eksistenci kaut kur, kur Dieva nav, bet eksistenci mūžībā kopā ar Viņu. Bībelē tas apzīmēts kā debesis un elle. Dažādi traktē, kā ir debesīs, dažādi — kā ir ellē, bet neviens to nezina un nezinās. Katrs redz to caur savu pieredzi, uztveri, smadzeņu “programmām”, zemapziņu — bet tas nemaina būtību.
Cilvēks ir trīsdaļīgs: gars, dvēsele un miesa. Bībeliski dvēsele sastāv no prāta, gribas un emocijām. Pāvils saka: miesa un asinis nevar iemantot mūžīgo dzīvību, bet gars un dvēsele var. Tas nozīmē, ka nāves brīdī gars un dvēsele atstāj cilvēku un nonāk vienā no divām vietām. Saskaņā ar Dieva vārdu — vai nu mūžīgā pazušanā, vai mūžīgā dzīvībā. Vai nu vietā, kur esi kopā ar Dievu, vai vietā, kur Viņa nav. Tikai divi varianti. Un tas viss tāpēc, ka cilvēks pats izdomāja, kas ir labs un ļauns, nevis uzticējās tam, ko saka Dievs, Viņa vārdam.
Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs. (Lūkas evaņģēlijs 10:20)
Mācekļi atnāca pie Jēzus un sacīja: “Pat ļaunie gari padodas mums Tavā vārdā!” Jēzus bija viņiem devis arī spēju — iet sludināt Viņa vārdā un darīt Viņa darbus. Tātad, precīzāk, Viņš izsūtīja mācekļus, lai uzceltu pamatu draudzei, kas bija arī Jēzus atnākšanas mērķis, lai Viņa vēsts caur draudzi izplatītos. Tieši draudze ir tā, kas iemanto mūžīgo dzīvību. Tā jaunā Jeruzāleme, kas nokāp no debesīm, ir draudze, nevis indivīds. Tā kā tas viss ir saistīts ar būšanu kopībā ar citiem ticīgajiem. Mācekļi atnāk un saka: “O, ļaunie gari mums padodas, mums cilvēki zemē krīt, es mēlēs runāju, man ir dāvanas un praviešu dāvanas. Es braukšu skatīties vienu, otru brīnumdari!” Viss jau ir ļoti labi, arī Jēzus darīja brīnumus. Un Jēzus saka tā:
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs [..]. (Jāņa evaņģēlijs 14:12)
Bet kāpēc tu to darīsi, un kāds būs efekts? Tāpēc Viņš saka: “Nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, nepriecājieties par harizmātiskajām dāvanām, bet pirmkārt priecājieties, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” Pirmkārt priecājieties par kādas kalpošanas augļiem. Tas viss ir ļoti labi, bet pirmkārt priecājieties, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs – Dzīvības grāmatā. Jo Bībele saka, ka tajā dienā, un šī diena pienāk katram, kad tavs gars šķiras no miesas, ka mēs visi stāvēsim tiesas priekšā un tiks atvērta Dzīvības grāmata. Nav jāuztver burtiski, ka tā būs tieši grāmata. Es nezinu visu šo kosmisko kompjūtera uzbūvi, kā tas viss tur notiek, un neviens to nezinās, bet viss ir uzskaitīts – tavi labie un sliktie darbi. Tiek atvērta grāmata un cilvēki tiek tiesāti pēc tā, kas ir rakstīts grāmatā. Un vēl ir rakstīts, ka ticīgie tiesā nenāk. Un tad ir jautājums, kas ir ticīgais?
Kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība, un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā. (Jāņa evaņģēlijs 5:24)
Ticīgais nav tas cilvēks, kas pats izdomā – kas labs un ļauns. Ticīgais nav tas cilvēks, kas nepraktizē personīgo laiku ar Dievu. Ticīgais nav tas cilvēks, kas neatzīst, ka Kristus miesa ir ārkārtīgi svarīga un būtiska, kurai ir jāpieder. Ticīgais nevar būt tas cilvēks, kurš dzīvo tikai sev. Ticīgais nevar būt tas cilvēks, kurš pamatlietas, pašu bāzi aizmirst, ka Viņš ir galva un mēs esam Viņa miesa. Tas neiet kopā. Jā, katram ir kaut kādi apstākļi, kaut kādas situācijas, kāpēc mēs kaut kur, kaut kad nevaram būt, bet tā nevar būt dzīves filozofija. Tās nevar būt dzīves nostādnes, ka, lūk, šādi ir jābūt. Nepriecājieties par to, ka jums gari paklausa, bet par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.
Bet pats miera Dievs lai jūs svētī caurcaurim, un jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi līdz mūsu Kunga Jēzus Kristus atnākšanai. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 5:23)
Es tikko teicu, ka cilvēks ir trīsdaļīgs un ka miesa un asinis nemanto mūžīgo dzīvību, bet manto iekšējais cilvēks – vai nu pazušanu, vai mūžīgo dzīvību kopā ar Dievu. Kas te ir teikts? Kas tad ir jādara ar savu garu, ar savu dvēseli un ar savu miesu? Tas nav kaut kas, kas tevī ir pašplūsmā, jo tava sirds nav kaut kas, kas strādā pašplūsmā, bez sava saprāta. Tavs gars nav kaut kas, kas izlem, ko darīt. Tu pats nosaki, kas būs tavā sirdī. Sirds gan nosaka tavu virzienu, bet tu pats izlem, kas būs tavā sirdī, pats izraugies vidi, kurā tu atrodies. “Jūsu gars, dvēsele un miesa visā pilnībā lai paliek bezvainīgi” – ko tas nozīmē? Vai es lasu no kādas citas grāmatas vai no Bībeles? Mīļie draugi, no Bībeles. Reizēm, mēs pārāk maigi gribam Bībeli traktēt, bet Bībele tāda nav. Ja es gribu runāt patiesību, tad tā ir, lūk, šāda. Lai paliek bezvainīga līdz tai dienai.
Jūs esat zemes sāls; bet, ja sāls nederīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, kā vien ārā izmetama un ļaudīm saminama. (Mateja evaņģēlijs 5:13)
Ko nozīmē – ļaudīm saminama? Ļaužu viedoklis, pūļa balss paņem tevi, tavu prātu un pēc tam arī sirdi tikai tāpēc, ka tu esi noniecinājis Viņa iestādi. Es nesaku, ka tieši tu. Es runāju, cik svarīgi ir saprast pamatlietas.
Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. (Mateja evaņģēlijs 5:14-16)
Jūsu gaisma lai spīd ļaužu priekšā. Par ko te ir runāts? Mūsu gars, dvēsele un miesa lai paliek bezvainīgi. Tas nozīmē – nepārtraukts svēttapšanas process, nepārtraukta pilnveidošanās Jēzū Kristū, nepārtraukta attālināšanās no pasaules un iekļaušanās Dieva valstībā. Tas ir ceļš, kas var izglābt tavu dvēseli.
Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga [..]. (Mateja evaņģēlijs 5:14-16)
Ko ierauga? Jūsu labos darbus! Tad, kad ļaudis redzēs jūsu labos darbus, tie godās jūsu Tēvu, kas ir debesīs. To saka Jēzus. Darbus – tātad ticība ir mūsu reālie labie darbi saskaņā ar Dieva prātu, nevis atkal ar kaut kādu pašizdomātu labdarību pēc mūsu prāta, kā tam visam būtu jābūt. Vai pēc mūsu prāta – kas ir labs un kas ir slikts. Tik ļoti viss ir pasaulē sajaukts, ka vairs dzimumi un dažādas citas lietas globāli un valstiskā līmenī tiek saukts par labu, melns tiek saukts par baltu un balts par melnu. Cilvēki tam tic, jo viņiem nav orientiera. Un orientiera nav tāpēc, ka pati sāls reizēm ir nesālīga un nav kas pienes šo vēsti un aizsniedz cilvēkus. Un pati sāls ir sabojājusies, ne tikai lai vēsti pienestu, bet arī lai parādītu darbus, kas Dievā darīti. Šeit pat tālāk septiņpadsmitais pants.
Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. (Mateja evaņģēlijs 5:17)
Bet piepildīt. Tātad, Jēzus Kristus, tik ļoti ir mīlējis pasauli, ka devis Savu Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu.
Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Mūžīgā dzīvība caur ko? – caur ticību Viņam. Un ticība Viņam nozīmē, ka Viņš atnācis piepildīt to, ko Vecās Derības cilvēki nespēja. Tas skan tā, ja Vecajā Derībā bija: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot.” Tad Jaunajā Derībā Jēzus saka: “Vispār, tavs jā ir jā un nē ir nē.” Ja solījumu neizpildīji, jau ir auzas. Ja tu, piemēram, pārkāp laulību, tad bija dažādi priekšraksti, cilvēki šķīrās un atstāja savas otrās puses, un bija atļauts pat šķiršanās rakstus rakstīt. Bet Jēzus saka, ka vispār tas no iesākuma tā nav bijis.
Viņš saka tiem: “Mozus jums atļāva šķirties no savām sievām jūsu cietsirdības dēļ, bet no iesākuma tas tā nav bijis.” (Mateja evaņģēlijs 19:8)
Viņš saka: kas sievu uzskata iekārodams, tas jau ir pārkāpis laulību un sagrēkojis.
Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. (Mateja evaņģēlijs 5:28)
Daudz tālāk Jēzus runā par iekšējā cilvēka saturu, ka jāsāk ar savu iekšieni. Kā mēs varam sākt ar iekšieni bez draudzes, bez lūgšanas? Kā mēs varam sākt ar savu iekšieni bez pilnvērtīgas Dieva Vārda studēšanas, nevis paviršas lasīšanas? Kā tu vari sākt ar iekšieni? Kā tu vari nekļūt par pasaules upuri? Bet uz spēles ir tava mūžīgā dzīvība. Jo Viņš saka: nedomājiet, ka Esmu atnācis atmest bauslību.
Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. (Mateja evaņģēlijs 5:17)
Mēs varam izdomāt daudz ko, ka mums kaut kas vairs nav jādara. Nē, tev vispār nav jādomā, ka kaut kas tāds būtu jādara. Tev vienkārši ir jāmainās no iekšpuses. Jābūt tajā vietā, kas tev palīdz to darīt un jāpalīdz citiem to darīt. Tu kalpo un tev kalpo. Tātad, Jēzus atnākšanas galvenais mērķis ir mūžīgā dzīvība un piešķirt spēju tev būt Viņa gribā, jo Viņa Vārdā un Viņa principos ir spēks pašos sevī. Un tas izšķir dzīves virzienu, kas notiek ar tevi šajā dzīvē. Šīs zemes dzīve ir viens, bet galvenais ir mūžīgā dzīvība. Kas notiek ar mūsu mūžīgo dzīvību?
Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. (Mateja evaņģēlijs 3:2)
Šajos dažos vārdos var saprast, ka debesu valstība un mūžīgās debesis un dzīvība ir tieši saistītas ar tavu dzīvesveidu šodien šeit, virs zemes. Nevis tikai ar to – es ticu Jēzum –, nē, bet ar dzīves veidu. Piemēram:
Ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs. (Mateja evaņģēlijs 16:19)
Saikne starp mūsu dzīvesveidu šeit, virs zemes, ar mūžīgo dzīvību.
Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs. (Efeziešiem vēstule 2:6)
Tas nozīmē, ka jau tagad tie, kas tic uz Viņu, kas meklē Viņu, viņu sirdis ir savienotas ar debesīm. Mēs jau esam paaugstināti debesīs. Mēs jau daļēji debesis baudām kaut kādā veidā šeit, virs zemes. Mūsu dzīvesveids par to liecina, un galā mēs mantojam mūžīgo dzīvību. Mēs jau tagad esam daļēji debesīs jeb arī otrādi, kuru dzīvesveids neliecina par to un pamatlietas tiek aizmirstas. Bībele saka, ka daudziem, par nožēlu, jāsaka, ka ticības laiva ir sadragāta.
[..] Savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta. (1. Timotejam vēstule 1:19)
Pāvils runā par cilvēkiem, kas ir bijuši ar viņu, par kalēju Aleksandru un dažādiem citiem cilvēkiem. Par līderiem, kas ir bijuši ar viņu un pēc tam ir uzstājušies pret viņu. Viņš brīdina, lai nesaietās ar tiem, kas ir iekrituši sātana valgos. Un viņš runā par šādiem cilvēkiem, ka viņu ticības laiva tiek sadragāta. Kaut kur jau tas viss sākās. Un sākums visam tam jau ir tavās attiecībās ar Dievu, attiecībās ar cilvēkiem arī draudzē. Visur tur tas sākums arī ir. Attieksme pret kalpošanu, attieksme pirmkārt pret garīgām lietām. Mums vajag saprast, no kurienes ir piens, no kurienes ir visa tava dzīve. No tavām garīgajām saknēm. Tēma šodien ir “Cena”. Cena ir jāmaksā šodien. Vakar mēs klausījāmies par prokrastināciju. Tas ir psiholoģisks termins, kas nozīmē – lēmumu atlikšana. Kristietībā tas ir –lēmumu atlikšana ticības lietās. Tu zini, kas ir pareizs, bet tu vienkārši atliec un atliec un galu galā tev tā dzīve paiet, un tu neesi izdarījis kaut kādas pamatlietas un tava dzīve ir aizgājusi galīgi ne tur, kur tu vēlies, ne to, ko tu sapņoji. Šodienas lēmumi ietekmē mūžību. Jēzus ļoti dramatiski runā.
Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. (Mateja evaņģēlijs 18:6)
Bērnus atveda pie Jēzus Kristus, un mācekļi nelaida pie Viņa. Bet Jēzus iet vēl tālāk šajā stāstā. Viņš pāriet uz cilvēkiem, uz garīgiem bērniem. Nu šis vairāk atteiktos uz līderiem, piemēram, tiem, kam ir atbildībā cilvēki. Kas apgrēcina vienu no tiem cilvēkiem, kas ir tavā atbildībā, būs sekas. Bībele saka, ka mācītāji nāks grūtākā tiesā, tas nozīmē, ka katrs vadītājs, kalpošanas vadītājs, kas uzņēmies ir grupas vadību, nāk grūtākā tiesā. Viņam nav tādas mērauklas kā visiem citiem, tā ir atbildība arī citu cilvēku priekšā.
Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā. Pagāniskajā pasaulē bija tāds soda veids. To akmeni vilka ēzelis, nu tāds smags akmens. Piesien šo akmeni un noslīcina cilvēku. Nu salīdzinājums diezgan briesmīgs, bet tā nav Vecā, tā ir Jaunā Derība. Tāpēc es nesaprotu cilvēkus, kuri saka: “Vecā ir Vecā un Jaunā ir Jaunā Derība.” Tās nav vispār šķiramas, jo viss ir Dieva Vārds, un Vārda centrā ir Kristus, viss ir pirms un pēc Kristus. Vai zini, ar ko viņi apgrēcina savus cilvēkus? Ar savu piemēru. Tu nelūdz Dievu, viņi nelūdz Dievu, tu neesi tur, kur tev jābūt, viņi nav tur, kur tev jābūt. Tās lietas ir ļoti vienkāršas. Mēs tā lasām: “Kas apgrēcina….jā, bet tas nav par mani.” Tas ir tieši par tevi. Kā tu pats kop savas personiskās attiecības ar Dievu, kā tu pats veic savu kalpošanu. Ja tavas vainas dēļ pazūd cilvēks? Šeit nerunāju par kaut kādiem niekiem. Tur pastrīdas vai pakaujas arī. Nu labi, to nevajag darīt, bet gadās arī tādas lietas kādreiz. Apgrēcībai ir jānāk, tikai caur ko šim cilvēkam tā nāk?
Tāpēc, ja tava roka vai tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to un met to prom; jo tas tev labāk, ka tu tizls vai kropls ieej dzīvībā, nekā kad tev ir divi rokas vai divi kājas un tevi iemet mūžīgā ugunī. Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to un met to prom; tas tev labāk – ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā kad tev ir divi acis un tevi iemet elles ugunī. (Mateja evaņģēlijs 18:8-9)
Ja tava roka vai kāja apgrēcina, nocērt to – tas nav burtiski domāts, tev nav jāsit sevi krustā. Tie ir Jēzus vārdi līdzībā, bet tas ir nopietni, kad uz spēles ir mūžīgā dzīvība, kādēļ Jēzus ir atnācis, lai tu to iemantotu. Ja tu spēlējies ar grēku un tava roka vai kāja tevi apgrēcina, nocērt to un met prom, jo tas tev ir labāk, ka tu kropls ieej dzīvībā, nevis ka tev ir divas rokas un kājas, un tevi iemet mūžīgā ugunī. To vietu, kur Dieva nav, sauc par mūžīgo elli. Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izmet to. Labāk ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā ar divām mūžīgajā ugunī. Šī ir iedarbīgākā metode, lai tu būtu svētīts. Motivācija ir labi, bet tavam iekšējām kodam jābūt atvērtam, ne tikai uz spēles ir tava dzīvība uz zemes, bet arī mūžīgā dzīvība, kas nosaka to, kas būs pēc tam. Ne pēc darbiem mēs tiekam glābti, bet žēlastībā, taču darbi liecina par mūsu ticību. Jēzus nav nācis atmest standartus, bet gan tos paaugstināt. Viņš dara mūs spējīgus caur Savu nāvi un augšāmcelšanos, ticībā uz Viņu, ar instrumentiem – draudzi, lūgšanu, kalpošanu, mācītāju, dažādām dāvanām – tas palīdz realizēt Dieva gribu mūsu dzīvēs, ka esam svētīti. Caur ko pilsēta ir svētīta? Mēs esam jaudīgi. Labāk ar vienu aci ieiet dzīvībā, nekā ar divām mūžīgā ugunī, kas nepiekrīt, ņemiet paši, lasiet un izdomājiet, kā to visu apiet. Bet nu nekā.
“Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem. Es esmu Alfa un Omega, Pirmais un Pēdējais, Sākums un Gals. Svētīgi, kas mazgā savas drēbes, lai tiem būtu daļa pie dzīvības koka un varētu pa vārtiem ieiet pilsētā. Ārā paliek suņi, burvji, netikļi, slepkavas, elku kalpi un visi, kas mīl un runā melus.” (Atklāsmes grāmata 22:12-15)
Visi jūsu panākumi ir pie vienas vietas, ja jūs zaudējat mūžīgo dzīvību. Jēzus saka: “Ko tas dod, ja cilvēks iemanto pasauli, bet pazaudē dvēseli?” Tu nevari ne par kādu naudu izpirkt savu brāli no mūžīgās pazušanas. Tas nav iespējams, tā ir katra paša personīgā atbildība. Divas mals, vienu paņems, otru – atstās. Divas kopā strādās, vienu paņems, otru – atmetīs. Pēc kā? Pēc tava stāvokļa, kurā esi bijis šodien, biji aktīvs vai neaktīvs. Aktīvi ir domāts svētīšanās procesā. “Pēc darbiem atmaksāt” – neviens nav ideāls, bet žēlastība vēl joprojām darbojas. Ja mēs neesam uz ceļa, Dievs caurskata mūsu sirdīs tā kā rentgenā, galu galā, mums būtu jābīstas un jābūt nomodā. Jēzus saka – “esiet nomodā, jo šī diena nāk kā zaglis naktī!” Tāpēc jau mēs nezinām šo laiku, savu nākotni mēs arī varam plānot, bet mēs nevaram paredzēt, gaismai jābūt iededzinātai, eļļai jābūt pietiekamai, kad līgavainis nāk, lai esi gatavs ieiet.
Sprediķis radās no šīm rakstvietām.
Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: “Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu.” Bet Jēzus uz viņu sacīja: “Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu.” Un uz kādu citu Viņš sacīja: “Nāc Man līdzi!” Bet tas sacīja: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Un atkal kāds cits teica: “Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā.” Bet Jēzus uz to sacīja: “Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai.” (Lūkas evaņģēlijs 9:57-62)
Jēzus runā par cenu, vai mēs tiešām esam gatavi? Sekošana Jēzum maksā šodien un tagad. Ko nozīmē – apglabāt tēvu? Vecākie dēli bija nama mantinieki, tur bija saimniecība, iespējams, kalpi un bizness. Vecākais dēls bija tas, kas mantoja visu zemi, saimniecību, biznesu. Vecākais dēls bija tas, kurš kļuva par galvu pēc tēva nāves, tā bija tradīcija, ka šim dēlam vajadzēja būt klāt bērēs. Tieši šajā rakstvietā nav runa par to, bet vispirms pa priekšu dēlam jāmanto bizness. Bet Jēzus aicina tagad, bet ir atrunas. Pirms personīgām interesēm pa priekšu lūgšana. Ir normāli jāpavada laiks ar Dievu, nevis kaut kur ceļā skrienot. Problēma, piemēram, vīrietis zina, ka viņam ir jāgādā par ģimeni. Bībele to māca, tas ir ideālais veids, kā būt attiecībās, sieviete ir jāsargā, viņa rada jaunu dzīvību, vīrietim ir smagi jāstrādā, lai nodrošinātu finanses, lai sieviete varētu darīt, ko viņa grib. Vīrietim ir šis smagais darbs, bet sievietei tas ir radīt bērnus un pēc tam tos auklēt. Tā tendence ir tāda, ka vīrietis strādā, bet mūžīgās dzīves jautājums kaut kur atpaliek. Citam mūžīgās dzīves jautājums ir ļoti svarīgs un darbs nav vajadzīgs – disbalanss kaut kur. Vajag to dzīvi sakārtot kopumā, lai centrā vienmēr, neatkarīgi, cik daudz tev ir jāstrādā, lai vienmēr tu būtu tur, kur tev jābūt, lai parūpētos pats par savu un ģimenes mūžīgo dzīvību, ne tikai par dzīvi uz zemes. Bībele saka, kad šodien ir labvēlīgs laiks, tā diena, ko mums Kungs ir devis, tajā ir savas grūtības, ir sava cena. Vai mēs pa priekšu liekam savas intereses vai tomēr Dieva? Ir slikti izdomāt, ka darbs svarīgāks par ģimeni. Bieži vien ir tā, ka cilvēks atstāj Dieva principus ģimenes interešu dēļ. Un tad viņš zaudē pašu ģimeni, jo tas ir kā kāršu vai sērkociņu namiņš, izrauj sērkociņu jeb ignorē vienu principu, un jūk arī citi. Piemēram, kredīts, ko tu nespēj samaksāt, un ģimene izjūk. Vai tu aizbrauc uz ārzemēm, ģimene arī izjūk. Es neticu, ka var ilgi tā dzīvot: viens ārzemēs, otrs – Latvijā. Visticamāk, tur ir jau divas ģimenes.
Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu. (Filipiešiem vēstule 2:5-11)
Kāpēc Dievs Viņam dāvināja, paaugstināja Viņu? Jo Viņš pazemojās. Viņam šis jautājums, kas vispirms, bija svarīgāks. Pie mums bija ciemiņš konferencē – Sergejs Šidlovskis, es domāju, ka tā nebija pēdējā reize, mums ir izveidojusies draudzība, labprāt noteikti vēlētos atbraukt pie mums, un tā ir ar visiem, kas šeit ir bijuši. Sergejam ir ļoti izteikta viena lieta savā mācībā: vispirms turiet lūgšanas, aizlūgšanas un pielūgšanas. Papriekš ir ģimenes lietas, papriekš lūgšana – un tad ģimene tiek nolikta novārtā? Nē, es par to nerunāju. Visam jābūt balansā. Prioritātei jābūt garīgām lietām, lai viss pārējais būtu svētīts un piederētu Dievam. Kad apejam Viņa gribu – lai kāda iemesla dēļ –, mēs sākam zaudēt. Tu nekļūsti laimīgāks, tieši otrādi. Tas attiecas uz šīs zemes dzīvi. Bet šodien vairāk runājam par to, kāpēc Jēzus patiesībā ir atnācis.
[..] lai neviens, kas tic Viņam nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa evaņģēlijs 3:16)
Ne tikai šīs zemes dzīvībai, bet mūžīgajai dzīvībai. Tāpēc ir ļoti paaugstinājis, un paaugstina un svētī tos, kas izvēlas vispirms turēt garīgo disciplīnu. Vispirms – garīgā disciplīna. Lūk, tas ir evaņģēlijs. “Viss tev sanāks, aleluja” – tas nav evaņģēlijs, tā ir motivācija. Tā arī ir laba un vajadzīga, bet evaņģēlijs ir, lūk, šis – kāpēc Dievs ir atnācis.
Kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. (2. Korintiešiem vēstule 9:16)
Kā tu celsi, tā tev notiks. Kad atgriezos pie Dieva, mans pirmais darbs bija mūrētājs. Strādāju visu ko – kas pagadās. Bija dažādi objekti, kur vajadzēja mūrēt sienas un fasādes. Dažreiz pats pieskatīju fasādi, dažreiz mūrēju viens pats. Piefiksēju vienu lietu – siena izaug tik liela, cik tu viņu uzmūrē. Cik ķieģeļus saliec vienā, otrā, trešā dienā – tik tā siena arī veidojas. Mūrēšana ir ilgs darbs, vienu māju var apmūrēt pat mēnesi. Cik tu strādā, cik ķieģeļus saliec, tik tā siena veidojas. Galvenais, lai dari pareizi, lai nav vēlāk jājauc nost. Padomju armijā, tālajos austrumos, mums bija jāiet celtniecībā – cēlām kaut kādu māju. Brigadieris nebija atnācis, un mūsu oficieris pats izdomāja, kā vajag celt. Mēs mūrējām esošo sienu. Pēc pāris dienām atbrauca brigadieris, paskatījās – nav pēc plāna. Dabūjām visu jaukt nost un celt no jauna. Kādi mēs mūrētāji – armijas puikas. No būvlietām un pulverīšiem paši taisījām sprāgstvielas, likām pakās un metām pret sienu, pret fasādi. Tur palika melni caurumi, tādi kā pleķi. Arī Latvijā var redzēt tādus pleķus uz sienām – tie ir puikas, kas paši taisa sprāgstvielas no būvmateriāliem. Par to bija nepatikšanas, bet neviens neatzinās, nezināja, kurš bija vainīgs. Bet tā siena aug tik, cik tu viņu mūrē. Un galvenais – pareizi mūrēt. Bībelē ir teikts: nams, kas celts uz klints, tas pastāvēs. Pa priekšu jāceļ savs garīgais līmenis – “next level”.
Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim. (Galatiešiem vēstule 6:9)
Vārdi – ja nepagursim. Vai kāds ir bijis Siksta kapelā? Mikelandželo to apgleznoja. Jābrauc skatīties – es pats tur neesmu bijis, Vatikānā gan esmu bijis, bet ne Siksta kapelā. Mikelandželo, itāļu mākslinieks, ir radījis daudz šedevru, un viens no tiem ir šīs kapelas gleznojums, ko šodien visi tūristi apbrīno. Pāvests Jūlijs viņam pasūtīja uzgleznot divpadsmit apustuļus, bet viņš uzgleznoja 400 figūras dabiskā lielumā, deviņas ainas no Bībeles. Četrus gadus viņš gulēja uz muguras un strādāja. Viņš to darīja Dievam – viņš bija ticīgs cilvēks. Katrs stūrītis bija perfekti izstrādāts, ne tikai redzamās vietas. Mēs bieži taisām tikai redzamās lietas, lai labi izskatās, bet neredzamākās atstājam. Kāpēc viņš tik rūpīgi apgleznoja arī tās vietas, kuras neviens neredz? Viņš atbildēja: “Dievs redz.” Kad dari savu darbiņu kā Dievam, un tas arī bija Dievam – tā bija kapela, veltīta Viņam. Es nesaku, ka mums tā būtu jādara, bet visam ir sava cena. Šim šedevram bija sava cena –viņš sabojāja redzi, novājēja un teica: “Jūtos tik vecs un noguris kā Jeremija, lai gan man ir tikai 37 gadi.” Draugi nepazina viņā to veci, par ko viņš bija kļuvis. Tā noteikti nevajag strādāt, bet tas ir spilgts piemērs tam, ka arī, kalpojot Dievam, var nākties ciest. Bez grūtībām nav panākumu – “no pain, no gain”. Visam ir cena.
Tāpēc arī nevaru piekrist tam, kā cilvēki tiek aicināti pie Kristus – tas nav pareizi. Noskaitīšu lūgšanu, un viss būs kārtībā – tā nav patiesība. Jēzus teica: lapsām ir alas, putniem ir ligzda, bet Man nav kur galvu nolikt. Izdomā, ko tu darīsi pa priekšu. Vai tu patiešām sekosi Jēzum, vai darīsi savas lietas? Tev jāapsver. Jēzus saka, ka cilvēks, kurš grib celt torni, aprēķina izdevumus. Kad armija cīnās par teritoriju, tā aprēķina, vai ir vērts cīnīties, kādi ir pretinieki, un varbūt labāk padoties, lai veltīgi nezaudētu dzīvības. Visur ir jāveic aprēķini, tāpat arī debesu valstībā. Tev jābūt stingram lēmumam un jāizdara tas, ko esi apņēmies, jo vajadzīga enerģija un vilkme, lai paveiktu darbu līdz galam. To dod draudze un īpaši paša lūgšanas – ne tikai prasīt Dievam, bet uzturēt veselīgas attiecības ar Viņu. Kalpošana ir cilvēkiem, ne tikai sev un savam godam. Jo Dievs tik ļoti pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazust, bet dabūtu mūžīgo dzīvību!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Cena” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
