Es aizveru sētas durvis un atveru parādes durvis

Jēzus saka, ka Viņš ir durvis, un kas šīs durvis atver, kas caur tām ieiet, tas ieiet un iziet, un atrod ganības.

ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. (Jāņa evaņģēlijs 10:9)

Svētrunas tēma šodien ir “Es aizveru sētas durvis un atveru parādes durvis”. Kad mēs sekojam Viņam, kad atveram durvis, tad Viņš atver. Kad mēs tuvojamies Dievam, Viņš tuvojas mums. Un ja Viņš atver, neviens to nevar aizvērt, bet tas ir saistīts ar mūsu pašu darbību. Un pirmais solis, protams, ir tas, ka mēs nākam pie Kristus. Katram tā diena ir bijusi, kas tic uz Viņu, kas ir draudzē, tā bija tava pirmā lūgšana, ka tu nāci, atzini, ka bez Viņa esi pazudis, tu esi atzinis Viņu par Kungu savā dzīvē, tu saņēmi grēku piedošanu, saņēmi Svēto Garu, tu saņēmi jaunu dzīvi, jaunu sirdi. Tu iegāji un atradi ganības. “Es esmu durvis.” Un šeit ir atslēgas vārdi – “ja kāds caur Mani ieiet”. Ja Viņš ir durvis, tad caur tām ir jāieiet. Un vēl svarīgāk ir saprast, ka tad, kad esi iegājis, tev ir jāturpina iet, jo ieiešana pa durvīm nav tikai vienreizējs akts – tas ir tikai pirmais solis. Kad cilvēki apprecas, kāzas ir tikai pirmais solis. Daudzi šķiras jau pirmajā gadā. Tikai pirmais solis. Ja tava laulība nav balstīta uz stipra pamata, uz vienotas filozofijas, ticības filozofijas, tas ir sarežģīti, un jo grūtāk paliek sadzīvot. Un tāpēc tas ir tikai pirmais solis. Un arī tad, ja uz kopīga ticības pamata laulība ir balstīta, arī tad mums nākas ievērot šos principus, lai šo laulību ne tikai uzturētu, bet tā arī kļūtu pilnvērtīga. Tāpat ir ar Dievu, mēs varam salīdzināt arī ar Kristus līgavu, ar kāzām debesīs, ar kāzām šeit, virs zemes, ar mielastu. Līdzīgi, kā šī Rakstu vieta – tu ieej caur Jēzu Kristu, atrodi ganības, atrodi svētību un atrodi Dieva klātbūtni, bet tas nav vienreizējs akts.

Bet kāds Viņam jautāja: “Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?” Uz to Viņš atbildēja: “Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.” (Lūkas evaņģēlijs 13:23-24)

Tas nav tā, ka vienu reizi iegāji un izgāji, bet mums sava ticība ir ne tikai jāsaglabā, mums sava ticība ir jāaudzē. Jēzus ar mācekļiem bija laivā, kad vētra cēlās.

Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu. Un Viņš gulēja stūres galā uz spilvena; un tie Viņu modina un saka Viņam: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?” Un uzmodies Viņš apsauca vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un iestājās pilnīgs klusums. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?” (Marka evaņģēlijs 4:37-40)

Viņš apklusināja vētru, Pats izdarīja to, ko sagaidīja no mācekļiem. Kur ir jūsu ticība? Mēs lasām Dieva vārdā, ka mācekļi lūdz: “Vairo mūsu ticību!” Ticība nenāk tā automātiski tikai tāpēc, ka tu esi noskaitījis grēku nožēlas lūgšanu vai esi sācis sekot Kristum, ticība ir jāaudzē. Daudzi mācekļi no Jēzus atteicās tajā brīdī, kad Viņš krita nežēlastībā valdībā. Kad jūdu un romiešu valdība Viņu sita krustā, mācekļi bēga, slēpās aiz aizslēgtām durvīm. Daudzi no tiem, kurus Viņš bija dziedinājis, bija tie, kas uzstājās pret Viņu. Arī Ģetzemanes dārzā mācekļi nebija spējīgi būt pat vienu stundu nomodā ar Kristu, viņi nebija iemācījušies vēl kārtīgi lūgt, kārtīgi pavadīt laiku Dieva klātbūtnē. Jēzus kalpoja trīs ar pusi gadus viņiem, bet pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās tomēr sāka praktizēt savu ticību. Mēs šodien redzam, kā kristietība ir izpletusies, kāda ir Viņa ietekme, un kāda ir apustuļu ietekme šodien uz cilvēci kā tādu. Kristus ir vienīgais, kas satur pasauli. Uz zemeslodes ir pietiekoši saražots dažādu ieroču, arī jaudīgu ieroču, kas spēj iznīcināt šo zemi, kas spēj to pat no orbītas novirzīt, ir tāds uzskats. Tomēr mēs turamies vēl šeit, lai kādas mums te dažādas problēmas, lai kā mūs baida ar dažādām katastrofām un nebūšanām, tomēr šī planēta vēl turas. Tā ir Dieva žēlastība, tas ir arī, pateicoties tiem cilvēkiem, kas praktizē ticību. Jo Dievs skatās no debesīm, vai ir kāds gudrs un meklē Dievu. Sodoma un Gomora tika iznīcinātas tikai tad, kad šī kritiskā masa bija kļuvusi pārāk maza. Pat ģimenēs bija šķelšanās, jo Lata znoti palika Sodomā. Meitas kopā ar Latu tika izvestas no Sodomas, un pēc tam lija sēra un uguns lietus. Bībelē ir teikts par to, ka būs beigu laiki, un ka būs tā diena, kad viss izbeigsies, un arī katram vienam no mums būs tā diena, kad visi stāsimies Viņa priekšā un atbildēsim. Bībelē gan teikts, ka ticīgie tiesā nenāk, un tomēr. Ticīgie – tas nozīmē –, tie, kas cīnās ieiet, ne tikai vienu reizi ieiet, bet cīnās, lai viņi šajās ganībās varētu atrasties.

Saeimā ir tādas durvis, pret kurām var atdauzīt galvu. Tas nozīmē, kad es nāku ārā no savas frakcijas, man ir jāpāriet pāri ielai, tad es ieeju iekšā pa lielām Saeimas durvīm. Es izeju no frakcijas, tur ir vairākas durvis pēc kārtas, un šīs durvis ir apkaltas ar dzelzi. Apakšā apkaltas ar dzelzi tāpēc, ka cilvēki jau ir iemanījušies tās ar kāju attaisīt. Es arī to protu, jo tās ir tādas, ka, piemēram, tad, kad tūlīt sāksies sesija, tie cilvēki rindā iet ārā no frakcijas, un iet pāri ielai uz Saeimas sēdēm, un tad, ja tas pirmais attaisa šīs durvis, un tu neesi pieredzējis, tās veras ciet pēc tam. Tas nākamais, kas nāk aiz tevis, var dabūt pa galvu. Es domāju, ka kāds arī ir dabūjis tur. Tur ir jāprot, jāizvairās, jāpagaida, īsāk sakot, tās durvis ir jāatver. Durvis ir priekš tā, lai tu tās atvērtu un nokļūtu no vienas vietas uz otru. Tur ir jāpieliek pūles.

Esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs. (Lūkas evaņģēlijs 12:36)

Ar kungu šeit ir domāts Dievs, Kristus, un mums ir nepieciešams būt nomodā, lai mēs varētu atvērt durvis. Tāpēc mēs nevaram tulkot šo Rakstu vietu kā vienreizēju aktu, ka viņš ieies un izies, un atradīs ganības, jo Bībelē ir runa arī par svēttapšanu. Pāvils saka, ka viņš cīnās un dzenas pretim mērķim ne kā gaisu sizdams, bet iet cerībā, iemantot mūžīgo dzīvību, kuru šodien mēs esam mantojuši, taču cerībā, ka viņš paliks Viņa žēlastībā, ka paliks ticībā un saglabās šo mantojumu līdz galam.

“Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs. Jo, ja jūs tikai pēc tam, kad nama Kungs būs cēlies un durvis aizslēdzis, nostāsities ārā un klauvēsit pie durvīm, sacīdami: Kungs, atver mums,- Viņš atbildēs jums: Es nezinu, no kurienes jūs esat! Tad jūs sāksit stāstīt: mēs ar Tevi esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās. Tad Viņš jums atteiks: Es nezinu, no kurienes jūs esat, atkāpieties no Manis, visi jūs netaisnības darītāji! Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana, kad jūs redzēsit Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet paši sevi izmestus ārā.” (Lūkas evaņģēlijs 13:24-28)

Viņš saka: “Cīnieties tagad ieiet. Tagad!” Bet, ja jūs pēc tam, kad durvis būs aizslēgtas, centīsieties iekļūt ganībās, tad jūs klauvēsiet, bet Jēzus Kristus no otras puses paskatīsies pa actiņu: “Es tevi nepazīstu. Kas tu tāds esi? No kurienes tu esi? Staigā!” Te tā ir teikts. Un tad jūs sāksiet teikt: “Bet es taču biju draudzē “Kristus Pasaulei”, es tur biju vadītājs, biju līderis, es tur ļoti ziedoju, kalpoju un ticēju. Es Tevi tā mīlēju, Jēzu Kristu! Es tā piedzīvoju Dievu šajos dievkalpojumos, es tā labi sajutos, un vispār mācītājs mani vērtēja, man draugi šeit bija draudzē.” Un šeit ir tieši tā pati situācija, kas attiecas uz mums. Tātad ticības ceļš ir darbība visa mūža garumā, tā ir pilnveidošanās un arī kalpošana visa mūža garumā. Tas neatceļ visas dabiskas lietas, ko mēs darām, gan mācīšanās, gan darbs un bizness, kas nu kuram ir, tas to neatceļ, bet lai garīgais pamats tiktu veidots, lai šis nams pastāvētu, ticība nepārtraukti ir jāaudzē.

Pirmais punkts nozīmē to, ka Jēzus ir durvis, bet mēs paši tās atveram. Mēs paši tās arī varam aizvērt. Ir kaut kādas daļas, cik tad cilvēks ir atvēris durvis Kristum – var būt durtiņas tikai nedaudz atvērtas, var būt vairāk atvērtas – uz ganībām, uz svētībām, uz visiem tiem Bībeles apsolījumiem, kurus Dievs ir apsolījis, sākot ar mūsu pašu personīgām izmaiņām un beidzot ar dažādām svētībām no ārpuses. Durvis var būt plaši atvērtas. Dažādi cilvēki, atšķirīgs ticības līmenis, arī dažādi laika periodi, cik cilvēks vispār ir veidojis savu ticību. Un reizēm var būt, ka ir tikai tāda maza, maza sprauga, un tas jau ir tikai viens solis, lai durvis tiktu aizslēgtas.

Redzi, arī mēs, ticīgie, veidojam ieradumus. Ne visi ieradumi vienmēr, pat draudzē esot, ir pozitīvi un labi. Ne vienmēr visi cilvēki rīkojas pareizi, arī tas, kā mēs skatāmies uz līderiem, mēs skatāmies uz cilvēkiem. Mīļais draugs, svarīgi ir sekot Kristum, Viņš ir durvis, pa kurām mēs ieejam, izejam un atrodam ganības – caur Viņu. Un šodien es gribu parādīt tev to, ka tas nav kaut kas mistisks, ko tu iedomājies meditācijā. Tu iedomājies durvis. Es šeit arī esmu uzlicis durvis, tev būs labi atcerēties. Tāpēc tās ir šeit, lai tev būtu uzskatāms piemērs. Vakar gan ar šīm durvīm, kas stāv uz skatuves, notika visādas brīnumu lietas, tās tika sistas, dauzītas, pa tām tika staigāts, to šeit darīja desmitiem cilvēku. Šodien tās šeit ir tikai kā ilustratīvs priekšmets. Mēs paši atveram šīs durvis, paši varam arī aizvērt, kā es minēju. Ticības ceļš ir garš.

Arī, kad cilvēki dodas laulībā, iespējams, pirms tam viņiem ir daudz emociju, iemīlēšanās – tie ir normāli procesi. Man ir draugs, kurš nodarbojas ar visām tām dzīvnieku lietām, viņš ļoti labi saprot visus tos laikus, kā lopiņi vaislojas. Tas viss ir normāli, cilvēki tādi paši dzīvnieki vien ir, galvenokārt miesā viņi tādi paši vien līdzīgi ir. Cilvēks no dzīvnieka atšķiras ar to, ka viņam ir intelekts un gars. Dzīvnieks ir savādāks – instinktu vadīts, nespēj domāt un lēmumus pieņemt, viņā tā programma ir savādāka. Cilvēks pats var nolemt, kas būs viņa sirdī, bet instinkti jau saglabājas, tāpēc bez Dieva, bez Dieva gara un bez rūpēšanās par to, kas tavā sirdī, diemžēl, tie lēmumi ne vienmēr var būt pareizi. Laulībā sākumā ir daudz emociju, bet tad, kad sākas reāla dzīve, tad daudzi šķiras. Tas nav risinājums, jo pēc laulības šķiršanas tu dzīvo līdz pirmām problēmām ar nākamo partneri un atkal šķiries. Savas problēmas ir jārisina tur, kur tu esi. Tāpat ar Kristu. Ticības sākumā liekas, ka debesis ir vaļā, viss skaisti un rožaini, bet, kad jāsāk dzīvot reālo ticības dzīvi, tad saproti, ka durvis nebija līdz galam atvērtas. Nekad nebūs tā, ka atvērsi durvis Dievam un nepārtraukti sāks līt svētības.

Šodien, braucot uz dievkalpojumu, visos krustojumos bija jāstāv, jo luksoforos iedegās sarkanā gaisma. Citreiz atkal ir tā, ka visos luksoforos deg zaļā gaisma. Tieši tā ir arī dzīvē un ticībā. Ticības ceļā citreiz viss iet gludi, bet citu reizi šķiet, ka visur ceļam priekšā ir šķēršļi. Ja tev šodien viss ir tā, kā tu gribi, tad, esi reāls, un nedomā, ka tā būs vienmēr. Nav jādzīvo visu laiku, gaidot kādas problēmas, bet ir jārēķinās, ka tās būs. Jaunam kristietim bieži šķiet, ka nu visas durvis ir vaļā, ka Dievs kārtos visu dzīvi. Jēzus saka kaut ko citu, proti, ka tev pašam ir jātic, un, ieejot zaļās ganībās, pašam ir jāturpina cīnīties, lai turpinātu ticības ceļu. Tātad, ir jāpieliek pūles gan lai ieietu, gan turpinātu. Nesēdi pie durvīm un, izejot cauri, nesēdi ganībās. Katram ir posms, kad durvis ir atvērtas. Kristiešiem, esot draudzē, veidojas arī nepareizi ieradumi, piemēram, ignorēt Bībeles lasīšanu, lūgšanu, regulāru draudzes apmeklēšanu un kalpošanu. Tie ir negatīvi ieradumi, pie kuriem var ātri pierast un cilvēks pat var nezināt, ka tā arī nav iegājis pa durvīm vai arī ir izslīdējis atpakaļ.

Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:23)

Jēzus mudina būt garīgi modriem, dzīvot gatavībā, jo neviens nezina, kurā brīdī beigsies viņa iespējas.

Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg: esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs. Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atrod nomodā; tiešām, Es jums saku, ka viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos. Un, ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīti tie! (Lūkas evaņģēlijs 12:35-38)

Parādes durvīm priekš Jēzus jābūt vaļā, bet sētas durvis ir jāaizver.

[..] kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Tātad – aizver sētas durvis un atver parādes durvis nebeidzamām Dieva svētībām. Apmēram 15-16 gadu vecumā man jau bija sava dzīve. Nebija tā, ka vecāki mani neaudzināja, bija noteikts laiks, kad jābūt mājās, bet es bieži darīju, kā gribu. Parādi man piecus savus draugus, un es pateikšu, kas esi tu – tas ir precīzi teikts. Mani draugi nebija no labvēlīgām ģimenēm, un mana dzīve bija kopā ar viņiem, nevis ģimenē. Tur, kur tu ieliec savus bērnus, tādi viņi būs. Es nekontrolēti varēju tusēt, ar ko gribu. Kopā ar draugiem darīju lietas, ko vecāki noteikti neatbalstītu – sākās ballītes, diskotēkas ar visām tam līdzejošām lietām. Mans patēvs bija stingrs. Bija reizes, kad nokavēju noteikto mājās ierašanās laiku un smaržoju pēc alkohola. Zināju, kas sagaida mājās. Mani gan īpaši neviens nesita, vardarbības nebija, bet nedaudz rokas pacelšana bija normāla tai laikā. Reiz mēs, puiku grupa, stundu laikā aizgājām ārpus pilsētas robežām. Bijām netīri, nosmērējušies ar māliem. Mūs atrada milicija un atveda atpakaļ. Fizkultūras skolotāja paņēma sporta karogu un ar tā kātu visus mūs “zvetēja”. Mani sitot, tas karoga kāts salūza. Es nejutos, ka viņa darīja nepareizi. Nesen satiku viņu veikalā un teicu, ka atceros to dienu, kad dabūju pērienu. Viņa atvainojās, bet es, pasmejoties teicu, ka viss normāli un tādēļ man neradās sliktas sajūtas pret viņu. Atgriežamies pie mana stāsta par manu novēloto atgriešanos mājās. Tātad atnācu naktī mājās un durvis bija aizslēgtas. Man bija bail iet iekšā, jo cita varianta nebija kā zvanīt pie durvīm. Mobilā telefona nebija, lai uzrakstītu mammai, brālim vai māsai īsziņu, lai pa kluso ielaiž iekšā. Bija reizes, kad stundām ilgi sēdēju pie durvīm un nevarēju saņemties iet iekšā. Jo ilgāk sēdēju, jo it kā vēlāk ierados mājās un varēja sagaidīt bargāku sodu. Tā es ilgi mocījos, līdz sapratu, ka mūžīgi nevaru dzīvot uz kāpnēm. Piezvanīju. Un tajā reizē atvēra patēvs, lika uzpūst, un tad kā “deva man”, tā es burtiski ielidoju drēbju skapī. No rīta bija jāiet uz dārzu rakt zemi, es biju pohains, galva griezās, laikam biju dabūjis vieglu smadzeņu satricinājumu. Nesēdi pie durvīm! Katram ir kādas lietas, kuras grūti pārvarēt, bet tāpēc jau ir tādi instrumenti, kā draudze, mācītājs, mājas grupiņas, Bībele, lūgšana. Jēzus skatās sirdī un redz, ko tu tiešām šobrīd spēj vai nespēj. Jēzus nedara, kā man patēvs – uzreiz pa galvu. Ja tu neieiesi pa tām durvīm, tad gan kārtīgi “dabūsi” savā laikā. Virzies uz priekšu, cīnies.

“Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem [..].” (Lūkas evaņģēlijs 13:24)

Dari to tagad, kamēr durvis vaļā, jo pienāks laiks, kad tās būs ciet. Nesēdi, ej iekšā un izmanto visu, ko draudze sniedz, lai ganītos šajās ganībās. Un arī, ieejot tajās, seko tam, lai neapsēstos uz vietas, bet ietu tālāk un neizslīdētu ārā. Raugies, lai vienu dienu nenotiktu tā, ka durvis tavā priekšā ciet, tu klauvē, bet Jēzus saka, ka tevi nepazīst.

ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības. (Jāņa evaņģēlijs 10:9)

Ļoti skaista Rakstu vieta. Tev jāsaprot, ka ieiešana un iziešana ganībās nav tikai viena lūgšana. Pastāv mehānisms, kā tas notiek, un tas nav nekas mistisks. Daudziem ticīgiem cilvēkiem ir tieši šī problēma. Cilvēki domā, ka viņiem kaut ko ir teicis Dievs, bet Dievs ar viņiem nav runājis. Visbiežāk Dievs nerunā dzirdamā balsī. Ja tu dzirdi balsis, tā ir problēma. Tu lasi Bībelē Vecās Derības praviešus un domā, ka tā notiek ikdienā. Ja kāds tiešām ir dzirdējis balsi, tu to vari ņemt nopietni tikai tādā gadījumā, ja šis cilvēks atbilst Dieva Vārdam, viņš ir plaši atzīts kristīgā draudzē. Tad tiešām var ieklausīties, bet arī jābūt uzmanīgam. Pamata veids un kritērijs, kā runā Dievs, ir veselīga draudzes mācība, balstīta Bībeles konteksts. Jāsēž, jāieiet un jāiziet pa pareizām durvīm.

Jēzus stāstīja līdzību un mācīja par neatlaidību. Kāds cilvēks, kuram atnācis ciemiņš, naktī nāca pie drauga, lai aizņemtos kaut ko, ko celt priekšā ciemiņam. Drauga durvis ir aizslēgtas, un tās nebija viegli atverams.

Un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā; es nevaru celties un tev dot. Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag. Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. (Lūkas evaņģēlijs 11:7-9)

Pa durvīm ieejam un ganāmies caur garīgo disciplīnu. Visu laiku priekšā būs jaunas durtiņas, kur kārtējo reizi jāklauvē, jālūdz. Mācekļi Jēzum prasīja, lai māca viņiem lūgt. Uz šo lūgumu Viņš atbildēja, iemācot tēvreizi, pēc kuras stāsta šo līdzību par neatlaidību lūgšanā. Ieiešana ir reāla cīņa un darbība. Tā ir ikdiena. Garīgā disciplīna nozīmē – ikdienas padarīti darbi gan personīgajā izaugsmē, gan arī savā kalpošanā, ja tev tāda ir uzticēta. Mēs visi kaut kādā veidā kalpojam, bet draudzē ir cilvēki, kuriem ir uzticēti dažādi amati. Vadītājam ir īpaša atbildība, jo viņš visiem ir piemērs. Bībele saka, ka vadītāji nāk grūtākā tiesā. Tas ir pilnīgi kaut kas cits, kas neattiecas uz draudzes apmeklētājiem. Ja apmeklētājam par to, ko viņš atļaujas darīt, nebūs nekas, tad vadītājam tas jau būs grēks. Tas ir cits līmenis un cita atbildība. Tā kā vakar te kāds teica, ka šeit nav eņģeļu sapulce. Nav ideālu mācītāju, vadītāju un draudžu, nekas nav ideāls, kā tikai Dievs. Mēs tiecamies pēc ideāla, bet mēs, mīļie draugi, esam ļoti labā draudzē, kur patiešām cilvēki var labi attīstīties gan garīgi, gan pilnveidoties iekšēji, gan kalpošanā, gan kā draudze mēs varam būt avangardā un ietekmēt citus pozitīvi. Un tas ir brīnišķīgi. Tāpēc ir jāklauvē pie pareizām durvīm.

Runājot par neatlaidību, tad ceturtdien Saeimā notika tas gadījums, ka opozīcijas priekšlikumu pieņēma un Saeima nobalsoja par šo priekšlikumu. Parasti tas nenotiek, uz pirkstiem var saskaitīt, kad opozīcija kaut ko ir panākusi tikai tāpēc, ka ir smuki norunājusi. Es nolēmu, ka šajā gadā, cik es varēšu, koncentrēšos uz Saeimas darbu. Tagad mums šeit sāksies Bībeles skola visiem. Tad būs visgrūtāk savienot, bet es koncentrēšos uz šo skolu, protams, bet mēs varējām pastrādāt politikā. Tur tika izdarīts liels darbs, izgājām cauri visai darba kārtībai, tur pastrādāja arī Pēteris, un atradām kaut kādus punktus, kur es varu izpausties. Kā Pēteris pēc tam teica, ja nebūtu tas un tas runātājs, tad es būtu lielākais runātājs. Tā sanāca, ka sagatavojām tādas lietas, ko citi pat nepamanīja. Viena no tām lietām bija, ka vara vēlējās ieviest likumprojektu, ka Latvijas lielo uzņēmumu vadību padomēs būtu dzimumu kvotas. Tas nozīmē, ka ir jābūt līdzīgam skaitam vīriešiem un sievietēm. Piemēram, IT nozarē ir tikai 16% sieviešu. Šajā nozarē vīriešu ir vairāk, laikam vīriešiem tā puse ir stiprāka. Ko tad tagad darīt, ja ko tādu ievieš? Tad viņiem tagad ir jāatlaiž šie vīrieši un ir jāpieņem darbā sievietes, un uzņēmums līdz ar to ir pagrimis – pareizi? Tur ir runa par padomēm, bet tas ir tikai pirmais solis. No sākuma padomes un pēc tam visi ir vienādi, ādas krāsa visiem būs tāda pa vidu, starp baltu un melnu, dzimumu vispār var izdomāt, kāds kvadrobers grib būt, kā vēlies, tā staigā, un vēlāk būs tāda masa, kuru globāli spēlētāji visu var vadīt. Izveidot tādu skaistu feodālo pasauli. Tādus cilvēkus ir viegli vadīt, kas nezina savu identitāti, savu vēsturi, jo to skolās negrib mācīt. Es vēl pats ministrei uzdevu jautājumu, kā tagad skolās būs ar vēsturi, viņa uz to neatbildēja, jo viņi negrib skolās mācīt vēsturi. Kāpēc? Jo viņiem nevajag identitāti. Karavīrus vajag, vajag arī sievietes lai dienē, bet tieši identitāte, kas ir balstīta savas valsts vēsturē, viņiem nav tik svarīgi. Tā sanāk, ka viņiem vajag militāru spēku. Sagatavojām argumentus, es vienkārši aizgāju un izdarīju. Nav tā, ka man tur šausmīgi patīk iet un runāt. Kas notika? Norunāju par kvotām: tā ir ideoloģija, tas ir komunisms utt.. Kas notika? Es skatos, ka opozīcija nobalso pret, un valdības grozījums, ko viņi gribēja izdarīt, vienkārši nenotika. Sanāk tā, ka no manas iniciatīvas, vienkārši aiziet un izdarīt, spert mazu solīti, papildus vēl bija citi solīši, izaicināju runāt arī pretiniekus, viņi nāk un runā pretī: ko jūs darāt, būs sodi jāmaksā, mēs taču esam Eiropas Savienībā, ko nu vairs darīt? Un tā nobalsoja, jo no pozīcijas partijām bija cilvēki, kas arī nobalsoja pret šo priekšlikumu.

Līdzīgi arī tas ir ar garīgo disciplīnu, vienkārši tā, ja tev ir ieplānotas konkrētas darbības tavai personīgai izaugsmei, konkrētas darbības garīgai izaugsmei, un tās ir jāizdara. Ir arī citas lietas, kas ir jādara, bet garīgais ir pamatu pamats. Ja tavā kalpošanā ir ieplānoti konkrēti solīši un tu tiem seko, tev vienmēr būs kaut kāds rezultāts. Tas ne vienmēr būs pozitīvs, bet būs rezultāts. Tāpēc cīnīties ieiet pa šaurajām durvīm, nevis platajām, jo tur tu atrodi ganības, un tev plaši ir jāatver durvis, pa kurām tev nāk iekšā svētība. Plaši atvērt var tikai tad, ja tev ir garīgā disciplīna: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Te jau ir dažādi līmeņi, kā tu sev atver svētības durvis. Arī esot draudzē, no tevis ir atkarīgs, cik daudz tu atver svētību durvis. Svarīgi ir būt pie pareizām durvīm un nevis pie divām vai trīs durvīm, bet pie vienām durvīm. Jo Jēzus saka, ka “Es Esmu durvis un kas pa tām ieiet un iziet, tas tiek izglābts un atrod ganības”. Āmen! Man patīk tā aina filmā, kā tiem hobitiem bija mājiņas, tu ieej un atrodi tās ganības. Tas ir šis paradīzes dārzs manī un tevī. Pirmā Mozus grāmata tieši par to arī runā. Man liekas, ka vairāk runā nevis par konkrētu čūsku, vai par konkrētiem augļiem, bet par savu iekšējo paradīzes dārzu. Ka tu aiztiec to, kas tev nav jāaiztiek, vai tu tieši aiztiec to, kas tev ir jāaiztiek un esi pie pareizajām durvīm. Ka tu ne tikai sēdi, bet ej iekšā pa tām durvīm. Bet nu citreiz mēs ejam pa citām durvīm arī un bieži vien mums ir nedaudz atvērtas svētību durvis, kuras ir atvēris Jēzus, un tu saproti, ka tās durvis ir līdzīgas. Tā tu vari ieiet arī pa citām durvīm.

Bija arī tāds gadījums, tas notika vakar. Vakar te viss vēlu beidzās, bija jau tumšs, baigi vēlu jau nebija, mēs te vēl tā kārtīgi pastrādājām. Pēc tam es domāju iziet pastaigāt nedaudz, es teicu sievai, ka aiziesim augšā un es tikai pārģērbšos. Atnācu mājās un vairs neko negribas, bet tur pie ostas ir “Circle K” aizbraucu uzpildīt degvielu un skatos, ka stāv baigā māja, kuģis, tāds ļoti lielais, izlaidis kādus vairākus tūkstošus tūristu pa Rīgu. Ar viņiem bija pilnas ielas un staigāja pa nakti. Es iebraucu ar savu BMW un paņēmu degvielu. Es biju pie piektā sūkņa, cits pie ceturtā sūkņa arī BMW. Mans bija foršāks, bet tas arī bija foršs, arī bija melns. Zini, kas notika? Tik skaists kuģis, es nopērku degvielu, un sieva kaut ko tur nopērk, mēs nākam ārā no veikala, un viņa sēžas iekšā citā BMW. Labi, ka vēl neaizveda, viņa sajauca mašīnas, bet arī man pašam tā ir bijis, ka tu nāc ārā un redzi melnu mašīnu, un rausti durvis, bet netaisās vaļā. Tad saproti, ka tā jau nav manējā mašīna. Tā ir gadījies, un šeit bija līdzīgi, viņa neiesēdās iekšā, bet gribēja, un tas kuģis tik smuki tur stāvēja. Tās durvis jau tik ļoti līdzīgas, bet Jēzus saka, ka Viņš ir durvis. Sēdi pie pareizajām durvīm, centies domāt un spied zvana pogu, un ej iekšā, kas nu būs, tas būs, riskē, ej iekšā pa durvīm, Dievs saka: “Uzticies Man!” Uztici savu dzīvi Viņam. Redzi ir tāda rakstvieta:

Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs. (Psalms 37:5)

Ko tad nozīmē pavēlēt Tam Kungam savu ceļu? Uzticēties Viņam. Ko nozīmē uzticies? “Debesu Tēvs, Jēzu Kristu, es Tev uzticos!” Nē, mīļais draugs, uzticēties nozīmē saņemties un izdarīt tā, kā prasa Viņš, kā ir paredzējis, pēc instrukcijas. Izdari tā, un gan jau Viņš tad darīs. Tās daudzās durvis var būt dažādas. Varbūt kāds ir redzējis filmu ar Luiju de Finesu “Lielā pastaiga”, kas ir sena franču filma. Ļoti smieklīga komēdija. Vienmēr, kad skatos, es smejos, tur laikam bija par Franciju, kad lido fašistu lidmašīnas un lido sabiedroto lidmašīnas. Un tam fašistam galvā ir ķivere un šķības acis. Viņam lidmašīnas dubultojas, un viņš sēž pie zenīt artilērijas un šauj pa lidmašīnām. Bet tā kā viņam dubultojās, viņš šauj pa savējām fašistu lidmašīnām. Acis lielas, šķības un viņš skaidri neredz. Ja redze nav pareiza, lidmašīnas ir tik līdzīgas, tās durvis ir tik līdzīgas, notikumi tādi līdzīgi, tā ka ļoti grūti ir atšķirt, kas ir kas. Tā ka netīšām vari pavērt vaļā Pandoras lādi (Grieķu mitoloģijā – Prometeja brāļa sieva, kas, neievērodama aizliegumu, atver lādi, kur glabājas cilvēces nelaimes; tās izplatās pa visu pasauli.), un galu galā notiek arī tā, ka arvien vairāk veras ciet durtiņas, kas ved uz ganībām, vai arī ceļš ved ārā no ganībām, kā Ādams un Ieva tika izdzīti no paradīzes dārza. Tā arvien vairāk veras durvis uz pazušanu, jo ceļš ir šaurs, kas ved uz dzīvību un ceļš ir plats, kas ved uz pazušanu. Tas ir Dieva vārds.

Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mateja evaņģēlijs 7:13-14)

Kā tad realitātē izskatās ieiešana? Bija paredzēts, ka Kristus atnāca virs zemes, lai mirtu pie krusta un augšām celtos, un iedibināja draudzi. Bībele saka, ka Viņš ir galva un mēs esam Viņa locekļi.

Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva [..]. (Kolosiešiem vēstule 1:18)

Katrai draudzei, mūsu gadījumā tās ir Latvijas draudzes, ir sava funkcija, sava vieta. Draudzēm nebūtu vienai pret otru jācīnās. Nu nedaudz jau var kaut ko citreiz pateikt, bet mani tas neapmierina. Draudzes nav paredzētas, lai viena otru kritizētu, jo mums ir jābūt vienotiem. Draudzes ir dažādas, tāpat arī mēs draudzē esam dažādi cilvēki. Kā izskatās šīs durvis, kad tu ieej un izej, un kā tu vari turpināt iet? Skaties, kā tas izskatās. Atpazīsim paši, kam tu seko: Kristum, cilvēkiem vai pats sev. Ecēhiēla grāmatā ir rakstīts: “Es celšos pret tiem ganiem, kas gana paši sevi.”

Un atkal pār mani nāca Tā Kunga vārds: “Cilvēka bērns, sludini pret Israēla ganiem, saki šiem ganiem: tā saka Dievs Tas Kungs: bēdas Israēla ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt? Jūs viņu pienu gan dzerat, ar viņu vilnu ģērbjaties un kaujat taukās, bet jūs avis neganāt. Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi. Tā tās izklīda, tāpēc ka tām nebija gana, un izklīdušas tās kļuva plēsīgiem zvēriem par barību un pazuda. Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem, tās izklīdušas pa visu zemi, un neviens nerūpējas par tām un neuzmeklē tās. Tādēļ jūs, gani, uzklausait Tā Kunga vārdu! Tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs, tāpēc ka Manas avis kritušas laupītājiem par guvumu un lauku zvēriem par barību, jo tām nebija gana un Mani gani nerūpējās par Manām avīm, tie ganīja paši sevi, bet neganīja Manas avis, – tāpēc jūs, gani, uzklausait Tā Kunga vārdu! Tā saka Dievs Tas Kungs: Es celšos pret šiem ganiem, Es atprasīšu Savas avis no viņu rokas un izbeigšu viņu gana amatu, lai tie negana paši sevi. Es atraušu Savas avis viņu mutei, lai tās nav viņiem vairāk par barību. Jo tā saka Dievs Tas Kungs: redzi, Es pats tagad rūpēšos par Savām avīm un gādāšu par tām.” (Ecēhiēla grāmatā 34:1-11)

Un Efeziešiem vēstulē:

Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu. Tātad Kristus ir paredzējis, ka Viņš ieceļ amatos, ir kārtība, kā Viņš to ieceļ. Tas notiek caur cilvēkiem, tas nav tā mistiski. Ir konkrētās draudzes, konkrētās konfesijas, konkrēta mācība un konkrētie bīskapi, konkrētie mācītāji. Ir apustuļi, bīskapi, apakšbīskapi, mācītāji, skolotāji. Mūsu gadījumā tie ir grupu un dažādu kalpošanu vadītāji, bet pāri visam ir Kristus, tad ir Viņa mācība un zem tā apakšā ir visas draudzes struktūra. Tā ir katrā draudzē. Ja tā nav, tas ir bīstami, jo tas nav ilgtspējīgi. Un tas nav tas veids, kā Dievs to dara. Redzi, 1. vēstulē Korintiešiem Pāvils saka:

Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle. (1. Korintiešiem vēstule 14:37)

Pētera draudzēs bija citādi. Viņi ar Pāvilu pat sakasījās. Es nedomāju, ka Pāvils toreiz darīja visu pareizi, bet ne jau mums viņu tiesāt, tomēr es domāju, ka tas, kā viņš rīkojās, nebija vienīgais pareizais ceļš. Viņš publiski uzstājās pret Pēteri, par kuru rakstīts, ka tas liekuļoja, bet Pētera kurpēs īsti viņš pats jau nebija. Viņi sastrīdējās, un vienu brīdi tiešām bija problēmas. Par to, ka Jeruzalemes draudzes priekšā esi viens, un pagānu vidū – pavisam cits. Pāvils saka: viņa draudzēs ir sava mācība. Ja šo situāciju pārnesam uz mūsdienām, tad runa ir par to Rakstu vietu, kur sievietēm bija jānēsā lakats. Kas to neatzīst, paliek neatzīts. Katrā draudzē ir sava mācība, un Pāvila draudzēs bija sava mācība. Viņš raksta: ja kāds sevi tur par gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko Pāvils raksta, nav cilvēcīga pavēle, bet Tā Kunga pavēle. Ir lietas, kas ir tikai ieteikumi, bet ir arī tas, kas ir skaidri no Dieva dots. Tā ir Dieva noteikta kārtība, kas palīdz augt, kas dod spēku iet uz priekšu. Lai draudze būtu vienota, lai mēs kopā ietu uz vienu mērķi. Lai durvis uz svētībām būtu plaši atvērtas, bet durvis uz bojāeju – aizvērtas. Tāpēc vajadzīgi kalpotāji un visam jānotiek tā, kā Dievs to ir paredzējis. Šī iemesla dēļ Jēzus nodibināja savu draudzi. Un Pāvils saka: tā ir Tā Kunga pavēle.

Kā vēl to var saprast? Kas ir demokrātija, vai tu par to esi domājis? “Es gribu demokrātiju!” Es gribu darīt tā, kā es gribu.” Tu jau vari tā darīt, bet tās nebūs īstās durvis. Kādā brīdī tu saproti, ka esi klauvējis, bet neesi pareizi novērtējis. Laiks ir pagājis. Tu klauvē, un tevi vairs neviens nepazīst. Tā arī var gadīties. Labāk lai tevi pazīst un tu audz. Bet tad jāiet pie īstajām durvīm. Nevajag spēlēties — kāpt svešās mašīnās vai šaut pa savām lidmašīnām. Tātad, kas ir demokrātija? Latvijā ir daudz dažādu cilvēku grupu. Ir vairākas partijas, mums ir parlamentārā demokrātija, kur katra partija pārstāv kādu konkrētu cilvēka grupu, un priekšroka ir tiem, kas vairākumā. Bet man šķiet, ka mūsu parlamentārā demokrātija nedaudz pieklibo. Amerikā, manuprāt, modelis ir tiešāks, skaidrāks, saprotamāks. Tur ir divas lielās partijas — demokrāti un konservatīvie jeb republikāņi. Šeit ir citādi, un tas paver iespējas manipulācijām. Pēc tam viņi uzmet savu vēlētāju, jo parlamentārā sistēma ļauj ievēlētajiem pašiem savā starpā vienoties. Tad var sanākt tā, ka vairākums nemaz nav vairākumā. Arī tagad, tikko notikušajās pašvaldību vēlēšanās, vairākums uzvarēja, bet pēc tam visi vienojās un izdarīja tā, kā viņi grib. Kas tad ir demokrātija? Tas nozīmē, ka tu, pat ja tava partija vai tavas intereses nav pārstāvētas valdībā, pakļaujies vairākumam. Kāpēc? Latvijas dēļ, savas valsts un drošības dēļ. Sava bērna nākotnes dēļ tu savu balsi pakārto vairākumam — tā ir demokrātija. Vai esi par to padomājis? Ja tā nav, tad tā ir anarhija. Valstī pastāv represīvie orgāni — policija un citas iestādes, lai vairākuma politika tiktu valstī realizēta. Ja negribi klausīt un pakļauties, tad brauc uz citurieni. Bet tad jāsāk dzīve no jauna, no nulles. Āfrikā cūka arī ir cūka. Tāda ir tā demokrātija. Arī Pāvils saka:

Vispirms es dzirdu, ka jūsu draudzes sanāksmēs notiekot šķelšanās, ko es pa daļai arī ticu. Novirzieniem arī jābūt, lai taptu redzami jūsu starpā ticībā rūdītie. (1. Korintiešiem vēstule 11:18-19)

Īsāk sakot, vēstulēs redzam, ka tās ir tendētas uz draudzes vienotību. Tikai vienota draudze vienā mācībā. Arī tad, ja ne visam piekrīti, tu vienotībā pakļaujies Tam Kungam un apliecini, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Ir lietas, kas tev var nepatikt, bet tu tām pakļaujies. Kāpēc? Lai draudze varētu funkcionēt un augt un lai arī tu pats augtu. Tas ir labāk. Tā tas ir iedibināts. Tāpēc ir Kristus, konkrētas konfesijas un draudzes vadība. Tu vari sekot Kristum tikai tādā veidā, kā tas ir draudzē paredzēts. Tas nozīmē: ja kāds sauc sevi par vadītāju, bet neseko tam, ko māca mācītājs, tad var gadīties, ka viņš neseko Kristum. Tad tu ej pa citām durvīm un seko cilvēkam, jo Jēzus teica, ka Viņš ir durvis.

Jebkurā gadījumā Viņš bija gan Dievs, gan cilvēks. Var gadīties, ka tu seko nevis Dievam, bet cilvēkam. Ir teikts, ka pienāk laika posms, laika pārbaude, kad mēs klauvējam, un kāds skatās, bet varbūt vairs tevi nepazīst. Mūsu uzdevums ir ieiet pa šīm durvīm, kas ir Kristus. Es tikko parādīju, ko nozīmē ieiet pa šīm durvīm. Es parādīju, kas ir demokrātija valstī, un līdzīgi ir arī draudzē. Arī Pāvils saka: “Tas, kā es mācu šajā draudzē, tā šeit arī būs.” Mēs neko citu nepazīstam. Tas ir katrā normālā draudzē, un tikai tā Dieva slava var nākt un darboties pilnībā. Tikai tā mēs varam baudīt patiešām labu slavēšanu, garīgi augt, kalpot labās grupiņās, būt veselīgā mācībā, uzvarēt un aiziet līdz galam. Tikai tā tu vari būt demokrātiskā draudzē — brīvs.

Pāvils saka: “Nedodiet vaļu miesai [..].” (Galatiešiem vēstule 5:13)

Mēs esam aicināti brīvībai, svabadībai, bet ne tādai brīvībai, kas dod vaļu miesai. Tā ir miesa. Un ko Jēzus saka par draudzību? Mums ir draugi pasaulē, mums ir draugi draudzē, un tas ir labi. Bet mums ir jāpiedomā par draudzību kā tādu. Jēzus saka: “Jūs esat Mani draugi, ja jūs ejat pa Manām durvīm.” Tas nozīmē:

Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu. (Jāņa evaņģēlijs 15:14)

Nevis ka tu no rīta piecelies, atver Bībeli un jautā: “Ko Tu, Jēzu, man šodien pavēli?” Šodien Jēzus pavēl “satriec bezdievīgam zobus”, vai Jēzus šodien man pavēl “Jūda aizgāja un pakārās”, izvilki kaut ko bez konteksta no Bībeles. Mērķis ir katra cilvēka personīgā brīvība un izaugsme. Kopumā mēs kā draudze esam funkcionāli, mēs spējam sasniegt neiespējamo. Mēs jau tā esam daudz ko sasnieguši, un turpināsim iet uz priekšu.

Atklāsmes grāmatā teikts – Filadelfijas draudzes eņģelim raksti. Caur Jāni ir pravietojums, bet es nedomāju, ka šis pravietojums bija vienkārši saistīts ar atklāsmi no debesīm bez iepriekšējām zināšanām. Es domāju, ka Jānis šīs draudzes pārraudzīja, zināja draudžu problēmas, domāja par tām, lūdza, un tad saņēma no Dieva atbildes un pārdabiskas atklāsmes. Viņš tās pierakstīja, un līdz pat šodienai šie vēstījumi mums ir pieejami. “Draudzes eņģelis” nozīmē draudzes mācītāju. Un tur ir teikts: ja tu neievērosi šīs lietas, nostumšu tavu lukturi – septiņi lukturi un Jēzus vidū. Filadelfija – labs vārds, katram savas asociācijas. Kādam varbūt kaut kas slikts saistās ar Filadelfiju, neesmu tur bijis, bet ir tāda sena dziesma.

Filadelfijas draudzes eņģelim raksti: Tā saka Svētais, Patiesīgais, kam ir Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz; kas aizslēdz, un neviens neatver. Es zinu tavus darbus. Lūk, Es tavā priekšā esmu atvēris durvis, ko neviens nevar aizslēgt. (Atklāsmes grāmata 3:6-8)

Tad, kad tu durvis atver, Viņš tās atver. Viņa durvis vienmēr ir atvērtas, lai pa tām ieietu. Tu tās atver, tu tici un cīnies. Ja tu esi kustībā un ticībā, tad šīs durvis neviens nevar aizslēgt. Un, ja Viņš aizslēdz, neviens tās nevar atvērt.

[..] tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu. (Atklāsmes grāmata 3:8)

Šeit, Atklāsmes grāmatā, draudzei maz labu vārdu bija. Bet tev pašam, kam ir maz spēka, tu ej Manā mācībā, tu esi turējis to, un tev ir vaļā durvis. Tu esi svētīts!

Padodieties Dievam, stājieties pretī velnam, un viņš bēgs no jums. Tuvojieties Dievam, un Viņš tuvosies jums. Attīriet rokas, grēcinieki, un šķīstiet sirdis, jūs, kam divējādas domas. (Jēkaba vēstule 4:7)

Tad, kad tu tuvojies Dievam, Viņš tuvojas tev. Kāds cilvēks ir teicis: “Tas, ko vēlies tu – tas vēlas tevi.” Tā ir kā garīga likumsakarība, mehānisms un princips. Tā tas darbojas: tu tuvojies Dievam, un Viņš tuvojas tev. Tu atver durvis uz Kristu, un Kristus durvis; tu ieej un atrodies ganībās. Un šīs durvis neviens vairs neaizslēgs. Tu pats zini savas lietas, kur tev ir grūtības, mocības, kur negribas un vēl nesaproti, ver ciet šīs durvis. Veram sētas durvis ciet, un visu, kas traucē Dieva darbībai, veram ciet. Un viss, kas ir derīgs un vajadzīgs, taisām vaļā. Viņš ir durvis. Un tagad, kad mēs lūdzam, ieliec savā lūgšanā emocijas. Un saki: “Es aizveru sētas durvis un atveru parādes durvis. Es ieeju, izeju un atrodu ganības. Āmen, Aleluja!”

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Es aizveru sētas durvis un atveru parādes durvis” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija