Kur bēgt kara jeb neokomunisma apvērsuma gadījumā?

Mēs dzīvojam laikā, kas dažādu apstākļu dēļ var radīt un rada nedrošības sajūtu. Ne tikai sajūtu, bet arī reālu apdraudējumu gan konkrētām cilvēku vērtībām, gan reālai valsts drošībai. Manas svētrunas tēma ir “Kur bēgt kara jeb neokomunisma apvērsuma gadījumā?”. Šobrīd šeit, Latvijas teritorijā, tas otrais man šķiet reālāks nekā pirmais. Skatoties uz priekšu nākotnē, pirmais varētu būt nopietnāks drauds, bet tuvākā nākotnē otrais. Ir arī citas dažādas lietas, no kurām cilvēkiem ir bail, un tas arī ir ne bez pamata. Mēs zinām, ka lielākā daļa baiļu nav pamatotas un tās nekad nepiepildās, bet, ja ticam bailēm, tad tas, no kā mēs baidāmies, mēdz piepildīties konkrētā cilvēka paša emocionālajā dzīvē, kā minimums, un iespējams arī fiziskajā pastāvēšanā. Kur bēgt? Uzreiz varu pateikt, ka nerunāšu par bēgšanu un nestāstīšu, uz kuru valsti aizbraukt. Šis ir intriģējošs nosaukums, kas vairāk palīdzēs cilvēkiem atvērt šo svētrunu un noskatīties, tai ir klikšķa nosaukums. Tomēr es runāšu patiesību saskaņā ar tēmu, kuru minēju. Tu esi dzirdējis tādu teicienu: “Nebēgt bet pastāvēt.” Jēzus lūdz un saka:

Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. (Jāņa evaņģēlijs 17:14-16)

Runa ir ne tikai par mācekļiem, bet arī par mums – tevi un mani. “Es nelūdzu, lai Tu viņus izņemtu no pasaules, bet lai pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.” Jēzus saka, ka Viņš nav no pasaules un tai pašā laikā Viņš ir pasaulē konkrēto laika sprīdi, un Viņš lūdz Tēvu par Saviem mācekļiem, bet lūdz arī par mums. Tā ir divus tūkstošus gadus veca lūgšana, kas šodien vēl joprojām darbojas. Jēzus nelūdz, lai Dievs viņus izņemtu ārā no šīm ciešanām un izņemtu ārā no šīs pasaules. Bībele saka, ka taisnais Lats mocījās Sodomā un Gomorā. Bībele to saka, ka taisnais cilvēks mokas, viņam ir diskomforts bezdievības vidū un ir jāmaksā sava cena nebēgt, bet pastāvēt.

Mēs zinām, ka dažādos laikos ir bijušas konkrētas vietas, tāda kā, piemēram, Hernhūte, kur vajāšanu gadījumā kristieši varēja patverties. Hernhūtieši jeb brāļu draudzes locekļi, kuri atnāca arī līdz Latvijai, deva startu mūsu Latvijas valstij, kurā mēs dzīvojam. Mūsu Latvijas dzimšanas pamatā bija jaunpiedzimšana jeb Kristus caur brāļu draudzēm, kuri nāca no kādas Hernhūtes, kādas pilsētas Saksijā. Tur viss gan likumdošanā, gan viss varas ešelons tika pakārtots tā, ka šī bija neitrāla vieta, kur varēja uzturēties kristieši. No turienes cilvēki tika izsūtīti misijā arī uz Latviju. Šie vācu brāļi, lai šeit varētu kalpot, iemācījās runāt latviski. Tas bija 18. gadsimts, kad latvieši pirmo reizi apzinājās sevi kā vienotu nāciju. Kad viņi pirmo reizi sāka pulcēties ārpus sava barona teritorijas un sētām, kad apzinājās, ka viņu ir daudz un ka visiem ir viena valoda dažādos dialektos. Un viņi sanāca kopā Jēzus Kristus vārdā. No turienes arī ir himna “Dievs, svētī Latviju!”. Arī Baumaņu Kārlis nāk no hernhūtiešu aprindām. Paldies Dievam, ka mums ir šī lūgšana – mūsu himna. Šis arī ir svētku priekšvakars, tuvojas 11. novembris un 18. novembris, kurā mēs pieminām dienu, kad tika proklamēta jeb nodibināta Latvijas valsts. Un 11. novembris bija gadu vēlāk, kad mūsu tautai, mūsu karavīriem ar asinīm nācās samaksāt par brīvību. Mums nav jābēg no šīs pasaules, bet tas nenozīmē, ka nevari parēķināt, kur kara gadījumā dzīvosi vai kur patversies. Tas nenozīmē, ka nevajag nemaz gatavoties vai būt gatavam tumšākai stundai. Bet Jēzus mums māca nebēgt no šīs pasaules, bet pastāvēt.

Pirms vairākiem gadiem ar sievu bijām Grieķijā. Mēs tur esam bijuši vairākas reizes. Tā ir valsts, kur man vislabāk patīk uzturēties Eiropas teritorijā. Vieta, kas patīk ar savu atmosfēru, un vairāk atbilstoša tieši man: gan kalni, jūras, ielejas, arī kristietības vēsture un vēsturiskais konteksts. Man patīk atrasties šajās vietās, patīk arī temperatūra. Mēs gājām pa kādu aizu, man liekas, ka tā ir Eiropas garākā un dziļākā aiza. Mēs gan līdz galam pa to neaizgājām, jo ar vienu dienu tur bija par maz un tā ir ļoti liela. Šajā takā mēs nesastapām cilvēkus. Abās pusēs iespaidīgas stāvas klintis, ne visur bija ceļa rādītāji, tādēļ varēja arī nomaldīties. Tur nav ūdens, ir sauss, un vienā vietā mēs uzgājām lielu avotu, kas burbuļoja, no kura iztek kristāldzidrs ūdens. Šī avota krastā atrodas mazs klosterītis. Klosterītis ir tik mazs, ka tur varēja dzīvot tikai viens mūks. Acīmredzot senos laikos viņš tur ir dzīvojis. Šodien to neizmanto, tas ir pamests, bet jumts vēl joprojām ir un tur pāris cilvēku var pārgulēt. Bija redzams, ka tūristi to izmanto, lai pārnakšņotu guļammaisos. Tie bija grieķu cilvēki 10. gadsimtā un arī citos laikos, kuri vai nu vajāšanu dēļ, vai vienkārši filozofijas dēļ nošķīrās no pasaules, lai meklētu Dievu un būtu tikai Dieva tuvumā. Viņi meklēja vientulību un patvērumu. Tā viņi sacēla savus patvērumus – savus klosterus. Arī šajā vietā kāds vientuļnieks mūks bija uzcēlis vietu, kur patverties. Bijām arī citā vietā, kura bija grūti pieejama, tur bija skaists ūdenskritums, bet lai pie tā nokļūtu, bija jāiet pa stāvu kalna taciņu cauri vecām drupām, kur arī ir bijis klosterītis. Grieķijas teritorijā tādu ir ļoti daudz. Visiespaidīgākā no šādām vietā ir Meteora, kuru iesaku apmeklēt ikvienam cilvēkam. Tev tur ir jāapbruņojas ar kādu gāzes baloniņu, jo ir klaiņojoši suņi. Mums sekoja kādi 50 suņi, kas rūca, tas nebija patīkami. Vispār ir vajadzīgs ierocis. Kaķus un suņus tur neviens nekontrolē, viņi klīst un ir bīstami. Bet Meteora ir vieta, kura atrodas stāvu klinšu augšā, tādu klosteru tur ir daudz. Ir klosteri, kuri atrodas pat vairāku 100 metru augstumā. Mēs bijām vienā vai divos. Tie atrodas stāvās, gludas klints virsotnēs augšā, un nav saprotams, kā viņi visu to ir uzcēluši. Klintīs ir veselas komūnas. Meteora sastāv no vairākiem klosteriem. Nepieciešams daudz spēka, lai uzkāptu augšā, ir jākāpj pa stāvām kāpnēm. Ir vietas, kur var piebraukt tuvāk ar automašīnu. Mēs Meteorā sēdējām augšā un sagaidījām saulrietu. Tā ir interesanta vieta. Paši klosteri nav ļoti ietilpīgi, nav paredzēti lielam cilvēku skaitam, bet tos ir daudz. Ir darbojošies klosteri un ir pamesti. Tas liecina par to, ka ticīgi cilvēki bija aizgājuši no pasaules – vieni vajāšanu dēļ, citi savas ticības un filozofijas dēļ, lai kļūtu svētāki, meklētu divvientulību ar Dievu. Mūsu laikos arī ir klosteri, bet tas nenozīmē, ka viņi ir tikai klosterī nošķirti no pasaules, jo šos cilvēkus savos tērpos var redzēt arī uz ielām. Viņi dara kādus labdarības vai evaņģelizācijas darbus, bet citos gadījumos viņi ir pavisam nost no pasaules. Jēzus saka, ka “Es nelūdzu, lai tu viņus paņemtu no pasaules”, bēgt problēmu gadījumā. No sevis, mīļais draugs, aizbēgt nav iespējams.

Bet to, brāļi, es saku: laiks ir īss. Tādēļ turpmāk precētie lai ir kā neprecēti; un kas raud, kā tādi, kas neraud; un kas priecājas, kā tādi, kas nepriecājas; un kas pērk, kā tādi, kas to negrib paturēt; un kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet. (1. Korintiešiem vēstule 7:29-31)

Mēs lietojam šo pasauli, bet mēs neesam no šīs pasaules. Ikviens, kas tic Jēzum Kristum, ir saņēmis Svēto Garu savā sirdī, kurš ir piedzimis no augšienes, ir jauns radījums, viss, kas bijis, ir pagājis un tapis jauns, tu pirmkārt esi piederīgs debesīm, piederīgs mūžīgai dzīvībai, tu esi piederīgs pirmdzimto draudzei debesīs un arī virs zemes. Draudze, kas sākas virs zemes un turpinās debesīs, draudze, kas ir debesīs un arī virs zemes. Tava piederība ir debesis. Jau 1. Mozus grāmatā, lasot par paradīzes dārzu, no kurienes tika cilvēks izdzīts, jo pats centās noteikt, kas ir labs un kas ļauns, ignorējot Dieva prātu. Mēs varam saprast, ka paradīzes dārzs nav ne reāls koks, ne reāls dārzs, bet gan cilvēka sirds. Mūsu savienojums ir ar debesīm. To neviens nevar šeit virs zemes atdarināt un līdz galam izprast, ka šīs debesis ir mūsu sirdīs.

Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. (1. Korintiešiem vēstule 2:9)

Šis sirds debesu turpinājums ir pēc tam debesīs, kad mēs būsim atstājuši šo laicīgo telts mājokli, kurā mēs šodien dzīvojam. Tāpēc Pāvils saka: “Šajā pasaulē dzīvo tā, it kā tā nebūtu tava pēdējā instance, tā nav tava pamatpiederība. Tu lieto pasauli un lieto visu, kas šajā pasaulē kā tāds, kas nelieto. Kad tu kaut ko pērc, tu esi tāds, kas negrib to paturēt. Kad precies, esi kā neprecēts.”

Jēzus saka, ka tur jau ne precas, ne šķirās. Tur visi ir vienādi.

Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. (1. Korintiešiem vēstule 15:19)

Mīļais draugs, tu esi debesu cilvēks un tavs pamats, tava cerība ir mūžīgā dzīvība, tava cerība ir debesis. Pāvils skaidri saka, ja tu dzīvo šeit, šajā pasaulē, un savā ticībā aprobežojies tikai ar to, ko tu vari saņemt šeit, virs zemes, tad tu esi visnožēlojamākais cilvēks, jo tev nav cerības par nākotni, debesīm un mūžīgo dzīvošanu. Jēzus saka:

“Patiesi, patiesi Es jums saku: kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jāņa evaņģēlijs 6:47)

Pāvils mums māca nepieķerties pasaulei. Lieto šo pasauli, dzīvo veiksmīgu un laimīgu dzīvi par patikšanu Dievam, sev, ģimenei un cilvēkiem, un pasaulei, lai šī pasaule kļūtu labāka caur Jēzu Kristu, caur jaunpiedzimšanu, caur Viņa mācību. Tanī pašā laikā nepieķerties tik ļoti, ka novērsies no paša svarīgākā – no debesu piederības. Tālāk, šajā pašā rakstvietā, ir teikts, ka Kristus ir uzmodināts no miroņiem

Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā caur cilvēku nāve, tā arī caur cilvēku miroņu augšāmcelšanās. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. (1. Korintiešiem vēstule 15:20-22)

Tu esi dzīvs darīts Jēzū Kristū. Tava piederība ir debesis. Jēzus mūs māca nebēgt no pasaules, bet pastāvēt tajā, cerot uz mūžīgo dzīvību. Cerot uz Kristu, ne tikai šajā dzīvē, bet arī nākamajā dzīvē.

Es šeit esmu tikai tāpēc, ka tajā dienā, kad es biju nolēmis darīt sev galu 2000. gada marta sākumā, kad es izpūtu savu pēdējo dūmu, jo tā domāju: “Šis ir mans pēdējais dūms,” un pie plīts tupēju un domāju, kā es pārgriezīšu savas vēnas ar nazi, kuru es nespēju uzasināt, īsti nebija ne spēka, ne iespēju to izdarīt. Es biju ļoti cieši nolēmis to izdarīt, jo nevarēju vairs normāli dzīvot, bet es nevarēju arī nomirt. Kāpēc? Jo tajā brīdī, kad es sēdēju un gatavojos to izdarīt, skaidri iekšā sajutu pārliecību, nevis dzirdamu balsi: “Nekas tev nebeigsies, viss turpināsies pēc nāves, bet tikai tā kā caur pastiprinātāju.” Tā kā man patīk audio lietas, es saprotu un varu uztvert pasauli arī šādā veidā. Es sapratu, ka es nokļūšu ellē. Es sapratu, ka mana dzīve neaprobežojas tikai ar šo eksistenci virs zemes, tā turpinās mūžībā. Galu galā, es nespēju ne dzīvot, ne arī mirt. Paldies Dievam par kristīgo radio, paldies Dievam par visiem tiem cilvēkiem, kuri man ir sludinājuši evaņģēliju, kuri ir rādījuši savu priekšzīmi un dzīvojuši evaņģēlijā Kristū. Viņi ir devuši man cerību, ka attiecīgajā brīdī es spēju lūgt: “Dievs, piedod manus grēkus, nāc manā sirdī un Esi manas dzīves Kungs!” Notika brīnums un es piedzimu no augšienes, mana dzīve mainījās un mana piederība ir debesis. Šo piektdien agri no rīta bija lūgšanu brokastis. Jau no paša rīta šī bija tāda interesanta diena. Es apmēram ap sešiem no rīta izgāju ārā. Man bija tāds mazs 40-50 minūšu treniņš Kronvalda parkā. Tur ir kanāls un pāri kanālam ir tiltiņš. Es uz tiltiņa taisu savus pietupienus un pēkšņi redzu krītošu zvaigzni. Es nekad nebiju redzējis tik lielu. Manas acis to uztvēra bumbas lielumā. Tas bija tikai mirklis. Es to izstāstīju arī lūgšanu brokastīs, kur bija augstākās amatpersonas. Viņi bija tur un klausījās liecību ar aizkustinājumu un asarām. Tas bija 33 minūtes. Dievs darbojās šajā vietā. Viss bija lieliski noorganizēts, un šī liecība trāpīja tieši sirdī. Un es stāstīju šo pašu gadījumu. Kāds cilvēks, kas dzirdēja to, ko es stāstu, man atsūtīja video, kur meteorologi bija nofilmējuši meteorītu. Tāds tiešām ir bijis dažas minūtes pāri sešiem. Tas bija neparasti liels, nofilmēts no citas vietas, kur nedaudz bija mākoņu sega priekšā. Tāpēc tas bija tāds, tā kā krītošs zibens. Kronvalda parkā, kur es to redzēju, nebija mākoņu, un tāpēc skaidri redzēju krītošu zvaigzni. Man prātā bija – uzreiz bija jāievēlas vēlēšanās – ir tāds ticējums. Man jau nav bail izmantot kaut ko tādu un ievēlēties, jo es zinu, ka mana piederība ir debesīs un man nav grūti izvēlēties. Saproti? Tu pats sevi tā pat vari pārbaudīt. Lūk, tā ir tava iespēja, šitāda zvaigzne nogāzās, un noteikti tas, ko tu ievēlēsies, tas tev arī būs. “Ātri! Ko ievēlēties? Lai nāk Tava valstība, Tēvs.” Viss ir ļoti vienkārši. Iedomājies? Cik vienkārši ir tiem cilvēkiem, kuru piederība ir debesis. Cik vienkārši ir izdarīt pareizas izvēles, pateikt pareizos vārdus un būt pareizā vietā, izdarīt pareizos soļus, kas ir patīkami Dievam un kas atnes svētību tev un citiem. Cik vienkārši tas ir tiem, kas meklē Dievu, tiem, kam Dieva Vārds ir sirdīs, kam Dieva Gars ir sirdīs, nevis kaut kas abstrakts, bet reāla Dieva klātbūtne tavā dzīvē, un kuriem tāds jautājums “Kur bēgt kara gadījumā, vai kaut kādu tur neokomunistu apvērsuma gadījumā”, kas ir ļoti iespējams. Patiesībā tas jau ir noticis. Es domāju, ka cilvēki, tieši šī iemesla dēļ atstāj valsti.

Kura tad ir tā drošā vieta pasaulē? Kādu brīdi var kāda vieta būt drošāka, bet kādā citā brīdī viss var mainīties. Tāpēc – pats svarīgākais ir drošība Kristū, mīļie draugi. Nebēgt, bet pastāvēt. Lūgšanu brokastīs es liecībā stāstīju par mūsu draudzi un teicu, ka mums ir ļoti laba demogrāfija. Bija vilnis, kad visi precējās. Tagad ir vilnis, ka visi dzemdē bērnus. Es teicu, ka mums ir laba demogrāfija un neviens nebrauc prom uz ārzemēm, kā tas ir parasts sabiedrībā. Mums ir ļoti mazs procents cilvēku, kuri aizbrauc uz ārzemēm. Es viņiem teicu, ka ja jau miniatūrā mums ir iespējams kaut kas tāds, tad arī Latvijā tas ir iespējams. Tas ir veids, kā darbojas Dievs. Viņš sēj Savu vārdu, nevis tikai sausu un aukstu, bet ar reālu piemēru. Kad Jēzus runāja, Viņš runāja kā tāds, kam ir vara, kam ir spēks, kas pats zina un dzīvo tajā, ko Viņš runā. Tāpēc – nebēgt, bet pastāvēt un būt kā tie, kas šo pasauli lieto un tajā pašā laikā nelieto. Mēs esam debesu cilvēki.

Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu. (Jēkaba vēstule 1:27)

Bēgt un mainīt apstākļus vai pastāvēt un sevi un savu sirdi pasargāt neapgānītu? Lūk, tava primārā pamatkalpošana šeit, virs zemes, kamēr esi cilvēka miesā – pasargāt sevi neapgānītu. Es nolasīšu 23. psalmu.

Tas Kungs ir mans gans, man netrūks nenieka. Viņš man liek ganīties zāļainās ganībās. Viņš mani vada pie skaidra ūdens. Viņš atspirdzina manu dvēseli un ved mani pa taisnības ceļiem Sava Vārda dēļ. Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā [..]. (Psalms 23:1-4)

Dieva un konservatīviem cilvēkiem šodien nav gaišā ieleja, nav gaišais laiks. Tumsas spēki šodien ir aktivizējušies ļoti spēcīgi, un tas pieņemsies tikai spēkā, ar klusējošu draudzes piekrišanu. Man reizēm ir sajūta, ka es esmu viens pats. Bet es neesmu viens, jo ir vēl daži, bet kopumā ar klusējošu piekrišanu.

Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina. (Psalms 23:4)

Gana vēzda, ieliekta nūja, ar ko var pievilkt avi klāt. Zizlis, ar ko var atgaiņāt arī plēsīgus dzīvniekus vai pārmācīt kādu nepaklausīgu aunu.

Tu klāj man galdu, maniem ienaidniekiem redzot, Tu svaidi ar eļļu manu galvu, mans kauss ir piepildīts pilns līdz malai. (Psalms 23:5)

Šīs ir svētības, ko Dievs ir paredzējis katram, kas Viņu mīl. Šeit ir atslēgas vārds.

Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu Tā Kunga namā vienumēr. (Psalms 23:6)

Šo psalmu varētu sākt arī otrādi: ja es palikšu Tā Kunga namā vienumēr, tad Viņš mani vadīs pie skaidra ūdens, tad Viņš tos plēsīgos zvērus atgaiņās, tad Viņš klās manu galdu, maniem ienaidniekiem redzot. Tad, kad staigāšu tumšā ielejā, es ļaunuma nebīšos, jo Tu esi pie manis un Tavs gana zizlis un gana vēzda mani iepriecina. Tad – kad tu esi Dieva namā. Tieši esot Dieva namā, tā ir vieta, kur tu uzturi un audzē savu ticību. Bez ticības Dievam nevar patikt. Tur tu audzē savu ticību, cerību un mīlestību. Es arī vēl lūgšanu brokastīs teicu: “Ticība, cerība un mīlestība un lielākā no tām ir mīlestība.”

Mēs tā domājam, ka visi ir dzirdējuši mūsu liecības, zina Kristu, nebūt tā nav. Pasaule ir izslāpusi pēc Dieva vārda, mīlestības un pieņemšanas. Tas ir sagādāts Kristū – pieņemšana, grēku piedošana. Viņš mūs pieņem kā pazudušo dēlu un dāvā jaunu dzīvi un mūžīgu dzīvību. Mēs esam Viņa miesa, rokas un kājas, labās vēsts nesēji, tā ir patīkama smarža uz dzīvību tiem, kas šo smaržu sajūt un kam to aiznesam. Svētīgi ir miera nesēji. Viss minētais ir tiem, kas paliek Kunga namā. Jautājums – kur bēgt? – ir atbildēts: paliec savā namā, zemē, ceri uz To Kungu un dzīvo ar godu. Tas nozīmē būt Kristus miesā, būt savā draudzē, turpināt iesākto līdz galam. Bībele min, ka pasaules uzvarētājs ir tas, kas tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls, un ticība ir redzama rīcība. Kas ir uzvarētājs? Tas, kas nebēg un pastāv, nenodod vērtības. Kas balsojumā par Stambulas konvenciju to neatbalsta. Tas ir pasaules uzvarētājs. Tas nav viegli, tas viss ir jānes, attiecīgos brīžos tas nav izdevīgi, uz tevi ir spiediens, tevi demonizē. Lai nāk Dieva valstība manī un caur mani pasaulē, tas ir kods visām pārējām lietām, jo Bībelē teikts:

Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. (Mateja evaņģēlijs 6:33)

Tu darīsi pareizas lietas, veidosi biznesu, kalposi, bet tu tiksi apgādāts, pārējās lietas tiks pieliktas, ja liksi par prioritāti debesu valstību. Tu esi debesu cilvēks.

Jo mēs zinām, ka no mirušiem uzmodinātais Kristus vairs nemirst: nāvei nav vairs varas pār Viņu, jo mirdams Viņš reiz par visām reizēm nomiris grēkam, bet, dzīvs būdams, Viņš dzīvo Dievam. Tāpat spriediet arī jūs pār sevi, ka esat miruši grēkam, bet Jēzū Kristū dzīvojat Dievam. (Romiešiem vēstule 6:9-11)

Rūpējies par savu ticību, cerību, esot Dieva namā, klausoties sprediķus, ierakstus. “Es esmu miris grēkam, bet Jēzū Kristū es dzīvoju Dievam,” tā domā par sevi, līdz tas nostiprinās tavā sirdī, līdz visas darbības liecības nosaka, ka tu patiešām piederi Kristum un tev nav grūti izdarīt izvēles. Tā ir tava paradigma, tev ir vara pār grēku un pār savu miesu. Apliecini, ka esi satvēris savu miesu, nebēgsi, bet pastāvēsi. Es staigāšu tumšā ielejā, es nebīstos, jo Tu, Kungs, esi pie manis un klāsi man galdu, maniem ienaidniekiem redzot. Visi vaicās, kāpēc tu esi priecīgs, kāpēc tev tā veicas?

Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Romiešiem vēstule 12:2)

Ne jau no vārdiem, bet pēc augļiem būs pazīt. Jēzus saka:

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. (Mateja evaņģēlijs 7:21)

Bērnu samaitāšana ir sarkanā līnija jebkādā līmenī, tur nevar piedalīties.

Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Romiešiem vēstule 12:2)

“Pastāvēs tas, kas pārvērtīsies,” tie ir Raiņa vārdi. Uz kurieni bēgt? Pārvērties, tev nav jāiet uz klosteri, nav jāatstāj valsts (izņemot reāla kara gadījumā). Jāvelk nost vecais cilvēks, jāvelk virsū jaunais, jābūt patstāvīgā procesā un jākalpo cilvēkiem.

Viss, kas ir dzimis no Dieva, uzvar pasauli, un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība. Kas ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1. Jāņa vēstule 5:4-5)

Šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasaulē, mūsu ticība – ne tikai prātā, bet sirdī. Kurš domā par to dienu un nakti, lai atjaunotos garā un ticībā uz Kristu. Mēs skatāmies uz Kristu, krustā sisto. Pāvels min: “Viss pārējais priekš manis ir mēsli. Miesas vingrināšana maz kam der, salīdzinājumā ar Kristus pārāko godīgumu, tas ir nekas salīdzinājumā ar gara vingrinājumiem, lai līdzinātos Tam Kungam.” Arī tu esi debesu cilvēks, kas meklē Viņu un līdzinās Viņam. Mums ir arī klubs, daudz dažādu grāmatu pieejams ar pareiziem Bībeles principiem, un arī Rainis pateica bībeliskus vārdus – pastāvēs, kas pārvērtīsies.

Raini var uzskatīt par cilvēku, kurš, sācis kristīgo ticību, novirzījās no ceļa, jo Jānis Rainis tev ir zināms tāpēc, ka padomju laikā par viņu skolās mācīja kā par paraugkomunistu, paraugsociālistu, kaut gan viņš nebija nekāds lielais komunists, bet viņš stāv pie pašas saknes. Viņš runā pareizas lietas, bet tikai bez Kristus. Viņš vairāk bija saistīts ar humānisma filosofiju, līdzīgi kā šodien augstskolās ir humānisms, svarīgi, lai nav desmit baušļi un nav pieminēts Kristus vārds. Tieši viņš realizēja sociālistisko ideju izplatību Latvijā. Rainis ir kristīts luterāņu baznīcā, bet viņa filosofija nebalstījās Bībelē, tika uzsvērta viņa personīgā sirdsapziņa, iekšējā un garīgā attīstība kā augstākā autoritāte, piemēram, Antiņš, kurš devās uz zināšanu kalnu. Galvenais ir izglītība, zināšanas, bet mēs redzam, uz kurieni tas ved bez Kristus. Mēs redzam, kur aizved ticība un cerība bez mīlestības, bez virziena. Jānis Rainis bija aktīvs jaunās strāvas dalībnieks, pasaules pārveidotājs, kurš ticēja labākai nākotnei, komunistu iedīglis, kurš kritizēja baznīcas autoritāti, kā arī iestājās par cilvēku tiesībām. Šis cilvēks arī bija sociāli demokrātiskās partijas biedrs. Jānis Rainis kā mākslinieks tiešām ir labs, bet tā lielā kļūda ir – bez Kristus, kas noveda pie asinīm, verdzības, posta un revolūcijas. Taisnīgi, bet bez Kristus. Viņš gan nebija tas, kurš aicināja uz nogalināšanu vai totalitārismu. Pastāvēs tas, kurš pārveidosies. Citējot šos Raiņa vārdus, mums ir jāatceras arī Pāvila teiktais, kurš balstījās uz Kristus vārdiem, visu teica Svētajā Garā un viņa pamats bija Kristus, un visu pārējo viņš uzskatīja par mēsliem.

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. (Lūkas evaņģēlijs 17:11-16)

Tāda bija viņu kārtība, ja aizgāja pie priestera un viņš redz, ka tev vairs nav šīs ādas problēmas, tad varēja atgriezties sabiedrībā no vietas, kur biji izolēts. No desmit dziedinātiem tikai viens atgriezās – Jēzum pateicās samarietis. Cilvēks, kurš ir bijis bandīts, narkomāns, laupītājs, cietumos atsēdējis, un viņš tagad ir parlamentā un stāsta savu liecību augstākajam amatpersonām. Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā. Dieva valstība nenāk ārēji redzamā veidā, bet no mūsu sirds, no mūsu sirds pārmaiņām, no Svētā Gara mūsos un caur mums. Dievs ir labs un brīnišķīgs.

Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” (Lūkas evaņģēlijs 17:15-19)

“Tava ticība tev ir palīdzējusi,” šos vārdus nedzirdēja pārējie deviņi, kuri bija dziedināti un bija kaut ko saņēmuši, bet tas viens nāca atpakaļ un Dievu teica. Mums katram ir jārūpējas, lai mēs audzējam savu ticību. Jo pastāvēs tas, kurš pārvērtīsies Kristū, līdzībā uz Viņu. Tas, kurš paliek Dieva namā, ir uzvarējis. Pasaules uzvarētājs ir tas, kurš tic, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.

Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. [..] Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi. (1. Jāņa vēstule 2:15;17)

Ir kāds stāstiņš – trīs cilvēki atrada laimi bedrē, un visi viņi varēja ievēlēties vēlēšanos. Pirmais vēlējās daudz naudas, aizgāja un palika laimīgs, jo ieguva kāroto. Otrais ievēlējās viskaistāko sievu pasaulē, ieguva to un aizgāja laimīgs. Bet trešais izvilka laimi no bedres, un laime sekoja viņam pa pēdām. Mūsu misija ir iet un darīt par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Tas ir mūsu ietekmes pamats, Kristus ir mūsu pamats. Mēs ejam pie cilvēkiem, pazīstam Viņu un paliekam savā namā un dzīvojam ar godu savā zemē, ejam pie cilvēkiem un darām viņiem Kristu zināmu, atklājot Kristus pārbagāto bagātību. Viņa godību atklājam cilvēkiem un Latvijai. Mums savos lēmumos nav jāšaubās. Mums nav jādomā un jāievēlas vēlēšanās, kad ir krītošā zvaigzne, mēs zinām, kā spert savus soļus un kurā virzienā.

Debesu Tēvs, es lūdzu par katru vienu, par katru, kas lasa. Aizskar sirdis, Svētais Gars, dari pārmaiņas mūsu sirdīs, radi un palīdzi mums no savas puses darīt visu, lai mums būtu vēlme, neatkarīgi no apstākļiem, vērst savus skatus uz augšu, uz Tevi, Kungs, uz krustu! Ka mēs pastāvam lūgšanās, pielūgšanās, aizlūgšanās, ka mēs pastāvam Tavā namā un Tavā kalpošanā, ka mūsu laime ir kalpošanā Tev, Dievs, un cilvēkiem! Ka mūsu laime ir tajā, ka mūsu piederība ir debesīs! Es lūdzu par katru, kam ir kādas kaites vai veselības novirzes, aizskar, Svētais Gars! Es Tev pateicos, Dievs, ka ar Tava Dēla Jēzus Kristus brūcēm mēs esam dziedināti! Pieskaries šajā pašā brīdī, lai aiziet vājums, depresija, skumjas un lai nāk Tava valstība, Tavs prieks, veselība! Es lūdzu par finansiālo stāvokli, par krustcelēm, grūtiem lēmumiem, ka Tu apskaidro prātu un palīdzi mums, ka mēs pieņemam pareizus lēmumus, ka Tu vari svētīt mūsu soļus, draudzi, ģimenes! Mēs lūdzam par Latviju un tās iedzīvotājiem, lai izplatās Tava gaisma caur Tavu draudzi, svētīgas tās kājas, kas nes miera evaņģēliju, ka mēs esam apāvuši savas kājas nest evaņģēlija miera vēsti! Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek mūsu valstī, Eiropā, pasaulē! Mēs Tev pateicamies, ka neatkarīgi no tā, kas ir šeit, virs zemes, mūsu piederība ir debesis, Jēzus vārdā! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kur bēgt kara jeb neokomunisma apvērsuma gadījumā?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija