Es runāšu par tādu lietu kā statuss. Tas ir saistīts ar izjūtu, ar nozīmības izjūtu, statuss var būt sociāls sabiedrībā, tas var būt šeit, draudzē, ka tev ir atzinība no cilvēkiem, tu esi konkrētā struktūrā, esi noderīgs, tu esi savā statusā. To var attiecināt uz daudz un dažādām parādībām un lietām, bet es vairāk gribu runāt par garīgo statusu. Jo svarīgāks ir nevis tas statuss, kādu tu ieņem šeit, virs zemes, bet tas statuss, kādā tu esi Dieva priekšā, jo Dievs skatās citādāk, nekā cilvēki. Viena no manām lūgšanām, kuru es apliecinu un lūdzu regulāri: “Es neskatos uz cilvēkiem. Es skatos uz Tevi!” Tā ir mana personīgā lūgšana. Man ir vienalga, ko citi cilvēki par mani domā. Īpaši šobrīd, kad es esmu aktīvā politikā, man vēl jo vairāk jābūt vienalga, ko par mani domā, ko par mani raksta un tamlīdzīgi. Man ir savs uzdevums un es eju un realizēju to. Bet arī ārpus politikas katram vienam no mums svarīgāk ir nevis tas, ko cilvēki par mums domā, bet ko Dievs par mums domā. Es šeit nerunāju par cilvēku vai viņu labo lietu atdarināšanu, lai mēs sasniegtu to pašu, ko viņi, es šeit nerunāju par māceklību kā par tādu, kad mēs mācāmies no cilvēkiem, es runāju par to, kas ir svarīgāk, jo Dieva vārdā ir teikts: “Vairāk dzenieties pēc debesu valstības, un tad pārējās lietas jums tiks pieliktas.”
Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. (Lūkas evaņģēlijs 12:31)
Tas nozīmē, ka mēs dzenamies pakaļ cilvēkiem un mācāmies no cilvēkiem, bet vairāk mēs dzenamies pēc Dieva. Protams, ka šeit to var dažādi traktēt, un var arī “iebraukt auzās”. Kā nu kurš uzskata to, kāds ir Dievs un kā Viņš runā. Tāpēc ļoti uzmanīgi ar visu to, ko tu dzirdēsi šodien, bet vārds šodien ir diezgan nopietns. Būs daudzas Rakstu vietas.
Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva. Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja. Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties. Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni, un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot. Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis. Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā. Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem, bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu! Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs, bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.” (Lūkas evaņģēlijs 15:11-32)
Līdzība par pazudušo dēlu. Mantojums bija jāmanto, un pirmkārt mantojums pienācās vecākajam dēlam. Jaunākais dēls saņēma savu mantojumu ātrāk, tēvs vēl bija dzīvs. Ir rakstīts, ka viņš tālās zemēs šo mantojumu izšķērdēja, palaidnīgi dzīvodams. Manta, ka mums ir uzticēta, ir mūsu laiks, mūsu iespējas, mūsu pašu spējas vērst savus skatus uz augšu.
Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. (Kolosiešiem vēstule 3:2)
Vairāk domājiet par debesu lietām, nevis zemes lietām. Bībelē ir skaidri teikts, ka tad pārējās lietas jums tiks pieliktas. Būs arī līdzība par talentiem un farizeju un muitnieku, būs līdzība par Saulu un Dāvidu, arī par Pēteri un Jūdu un arī par vēl citām personām – dažādi cilvēki un dažādi likteņi. Un tev šodien tajā vajag ieraudzīt sevi. Mūsu kontekstā šis mantojums ir garīgais mantojums – tas, cik tu spēj būt Kristū, cik tu spēj Viņa augšāmcelšanās spēkā mainīties, un cik tu spēj pakārtot savu raksturu, savas iekšējās pārmaiņas, sākot ar sevi, pilnu atbildību Dieva priekšā par sevi, nevis, ko citi saka, nevis, ko viņi domā, nevis ar pretenzijām pret draudzi, pret mācītāju, pret Dievu, bet pilnībā uzņemoties atbildību. Tikai tad Dievs var tevi mainīt, tikai tad tu vari mainīties. Un tikai tad, kad tu mainies arī tavā kalpošanā ir augļi, arī tavā personīgajā dzīvē ir augļi. Ja tu cel savu biznesu, visas piemetamās lietas Dievs saviem mīļajiem dod miegā, ir rakstīts. Tās piemetamās lietas nevar būt tas pats svarīgākais. Pats svarīgākais ir dzīties pēc debesu valstības. Pats svarīgākais ir personīgas attiecības ar Dievu. Pats svarīgākais ir stādāt nevis pie citiem, bet pie sevis pirmkārt. Ar lūgšanām, ar konkrētām darbībām, lai mainītos, lai saskaņotu savu dzīvi, savas domas, savu iekšējo pasauli, savu paradigmu, savus ieradumus, lai tos pakārtotu tam, kāds ir Viņš, kāds ir Dievs.
Un ir ļoti grūti ir kaut ko mainīt sevī, ja vienmēr vainīgi ir citi. Katram vairāk vai mazāk kādā brīdī gribas vainot citus, visiem tā ir. Vainot valsts iekārtu, vainot valdību, vainot kādu cilvēku, kas ir tavā kalpošanā, ja tā ir kāda garīga organizācija, vainot mācītāju, draudzi, kas ir vispopulārāk. Likumsakarīgi ir tas, ka šādi cilvēki nespēj augt Kristū, nespēj vairot savu garīgo mantojumu.
Šis mantojums ir paredzēts ne jau lai izšķiestu, šeit rakstīts, ka viņš izšķieda savu garīgo mantojumu, palaidnīgi dzīvodams. Esmu novērojis, ka to, par ko cilvēks nemaksā, viņš nevērtē. Es kalpoju cilvēkiem, es veidoju komandu, es gribu pacelt ne tikai vadītājus, bet arī līderus, es ceru, ka tas arī izdosies. Savā kalpošanā esmu pamanījis, ja es kaut ko esmu sasniedzis un nododu to viņiem, ne vienmēr tas tiek vērtēts. Un, ja arī tiek vērtēts: “O, jā, forši, es to varu saglabāt!” Bet zini, vecākais dēls palika, un viņa statuss bija tāds, ka vēlāk, kad tas pazudušais dēls atgriezās, viņš brīnījās par to, kāpēc tēvs ir nokāvis baroto teļu, kāpēc ir līksmība un svētki namā. Viņš brīnījās par to. Viņš teica: “Tu man, tēvs, ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem.” Un tēvs teica: “Bet tas viss, kas ir mans, ir tavs! Tu taču vecākais dēls. Mēs kopā šeit, tēva namā, saimniekojam, tu varēji to darīt.” Vecākais dēls bija tas cilvēks, kurš saglabāja savu statusu. Jaunākais dēls vispār visu nolaida, draudzes kontekstā to varētu teikt tā: es atceros vienu cilvēku, tas jau bija ļoti sen, mēs vēl pulējāmies Zinātņu akadēmijā, viņš pateica ļoti godīgi: “Es tagad gribu papīpēt zālīti.” Viņš atnāca un pateica: “Mācītāj, es gribu pagrēkot. Es gribu zālīti pamēģināt, es gribu tā padzīvot.” “Nav problēmu.” “Dod man pienākošos daļu, un es eju.” Tā daļa jau bija cilvēkam iedota – viņš jau kādu laiku bija draudzē jaunietis, bija iemācījies lūgt, bija iemācījies dzīvot svētu dzīvi, un viņa dzīvē jau bija notikušas kādas pārmaiņas. Vienā brīdī: “Es tagad padzīvošu savādāk.” Šāds cilvēks atšķiras no vecākā dēla, viņš nolemj, ka visu nolaidīs. Viņš, iespējams, nedomāja, ka būs tik slikti. Bet es zinu, ka arī šādā veidā, ja tu neatgriezies, tev mainās paradigma, mainās iekšējā pasaule, un galu galā tu vari kļūt arī ļauns pret Dievu, noliedzošs pret cilvēkiem, egocentrisks. Tas var notikt vēlāk, kas pat varbūt ir labāk, tas teikts arī Bībelē.
Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. (Atklāsmes grāmata 3:15)
Labāk auksts – tāds galīgs atkritējs, dzīvo pasaulē, nekā tāds remdens statusā. Kāpēc? Jo tā bija tajā laikā Izraēlā problēma reliģiskajā pasaulē, tāpēc arī Jēzum nācās iet pie krusta. Kāpēc arī cilvēki bļāva, sauca: “Sit viņu krustā!” Tie paši cilvēki, kurus Viņš dziedināja, tie paši sita Viņu krustā. Politiķu maldināti un manipulēti, reliģiozo vadoņu manipulēti cilvēki sita Jēzu krustā. Tā bija tā laika problēma – šie cilvēki turējās pie sava statusa. Viņi bija nozīmīgi, viņi mācījās reliģiskajās skolās, viņiem bija tituli: rakstu mācītāji, farizeji, saduķeji. Bija dažādi novirzieni, tāpat jūdu valdība nebija iedomājama bez priesteriem, bez tempļa kalpošanas un tamlīdzīgi, bet atnāca Jēzus un izdzina visus no tempļa. Jēzus apgāza naudas mijēju galdus.
Un Jēzus iegāja Templī un izdzina laukā visus, kas Templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus un saka tiem: “Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, – bet jūs to padarāt par slepkavu bedri.” (Mateja evaņģēlijs 21:12-13)
Atnāca Jēzus Kristus un kritizēja visu šo iekārtu, šo statusu. Šiem cilvēkiem bija statuss, kas deva viņiem bagātību, kas deva viņiem zināmu drošību, bet nenodrošināja mūžīgo dzīvību, pat nenodrošināja valsts pastāvēšanu patiesībā. Tajā brīdī viss bija normāli vēl, bet pēc tam sekoja dažādas sacelšanās, 70. gadā Jeruzāleme tika nopostīta. Un Jēzus to pravietoja.
Bet Jēzus atbildēja tiem un sacīja: “Vai jūs visu to neredzat? Patiesi Es jums saku: šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts.” (Mateja evaņģēlijs 24:2)
Nav svarīgi šis statuss, šī celtne kā statuss, kādas organizācijas varenība jeb politiska ietekme, vai kāda draudzes ēka kā statuss, vai amats draudzē, kalpošana draudzē kā statuss. Vai tas, ka pats esi izdomājis, ka tu esi ar Kristu, ka tev ir kaut kāds statuss, bet vienīgais, kas nosaka, kādā statusā tu esi, ir Dievs. Kā to saprast? Pēc veselīga Dieva vārda konteksta, vai tava dzīve saskan ar to.
Vēl vairāk, atnāca Jēzus un nomainīja kārtību. Līdz Jēzum, izņemot dažus cilvēkus, piemēram, tādus kā Dāvids un citi, kuriem patiešām bija lielas iekšējās, garīgās pārmaiņas. Es arī nevaru izprast Bībeles mācības kontekstāa jau Svētais Gars nemājoja cilvēkos pirms Kristus, tad tomēr mēs lasām Bībelē, ka kaut kas vismaz līdzīgs ir noticis arī tajā laikā, ka Dieva Gars mājoja šajos cilvēkos. Tā ir konkrēta mācība, mēs pie tā turamies, ka Svētais Gars var mājot mūsos tikai caur Jēzus Kristus upuri. Tomēr mēs lasām Bībelē, ir arī atsevišķi Bībeles zinātnieki, kas uzskata, ka dažiem cilvēkiem tomēr Dieva Gars bija dots. Mēs nezinām, kā tas viss izskatās, bet, vienkāršiem vārdiem sakot, ja Vecajā Derībā pietika ar to, ka tika ievērotas konkrētas ārējas reliģiozas normas, bet iekšēji tu turpināji domāt citādi, iekšēji pats sevi salīdzināji ar cilvēkiem, nevis ar Dievu – tas nestrādāja. Tas arī bija jūdu tautas nedienu cēlonis. Jēzus atgriezās un teica: “Tas neder. Mums jāmainās no iekšpuses.” Viņš mira pie krusta, augšāmcēlās un teica: “Ikviens, kurš tic, ka ir augšāmcēlies kopā ar Mani, tas ir jauns radījums.” Sākam ar iekšpusi. Ja tev acs ir vesela, arī visa tava iekšiene būs vesela. Ja acs ir nevesela, arī iekšiene ir nevesela. Ja koks ir labs, tad būs labi arī augļi. Ja koks ir slikts, būs slikti arī augļi. ”Kas tajā sirsniņā ir, tas tur arī izaugs. Tas, kas ir sirsniņā,” es te citēju kādu, kas runāja priekšā, man patika, kā viņa pateica. Bet tas, kas ir tavā garā, kas ir tavā sirdī. Ka mēs rūpējamies par savu iekšējo pasauli, ka mēs iekšēji pieskaņojamies Viņam. Un tad no iekšpuses, saskaņojot sevi ar Viņu, protams, mācoties no cilvēkiem, izmantojot draudzes resursu, esot draudzē. Šī jautājuma kontekstā pat netiek izskatīts, būt vai nebūt draudzē, Viņš ir galva, mēs esam Viņa miesa, un tikai tā mēs varam mainīties no iekšpuses. Un, ja maināmies no iekšpuses, mēs maināmies arī no ārpuses. Atnāca Kristus un pateica: “Jāsāk ir ar sevi.” Visas pārmaiņas, kuras tu vēlies, varbūt kāds jau ilgu laiku kaut ko vēlas, diemžēl, nav ne mācītāja, ne draudzes, ne kāda cita cilvēka, ne vīra vai sievas, pat ne Dieva, tā ir tava personīga atbildība. Kas tev šodien ir vai kā nav šodien. Ko tu vēlies, kā vēl nav, un vai rīt būs, vai aizparīt, vai pēc gadiem, tas atkarīgs no pārmaiņām, kuras tu panāksi, pats meklējot Dievu, esot draudzē, kalpojot, kuras tu panāksi pie sevis pats – nevis skatoties uz cilvēkiem, bet pirmkārt skatoties uz Dievu.
Vecākais dēls un jaunākais dēls: jaunākais dēls ir līdzīgi kā cilvēks pie krusta, kad Jēzus tika sists krustā. Ir rakstīts, ka viņi bija trīs, bija vēl kopā divi noziedznieki, ka Viņš tika pielīdzināts ļaundariem, slepkavām, tur bija arī kādi noteikti politiskie dumpinieki, kuri bija, iespējams, pat dumpī bija nogalinājuši cilvēkus. Viņi bija pie krusta kopā ar Kristu. Viens Viņu zaimoja. Šim otrajam cilvēkam bija ticība. Iedomājies, cilvēks pie krusta, un viņam ir ticība! Viņš ir izdarījis grēku, par ko viņš saņem nāves sodu. Smags grēks, visticamāk, slepkavība. Tāpat vien krustā nesita.
Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!” Bet otrs to norāja un sacīja: “Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis.” Un viņš sacīja: “Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!” Un Jēzus tam sacīja: “Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē.” (Lūkas evaņģēlijs 23:39-43)
Uz kā pamata? Uz iekšēju pārmaiņu pamata. Tu esi pieņēmis pašu koncepciju Kristū. Es esmu kopā ar Kristu jauns cilvēks. Šis cilvēks pie krusta teica, ka viņi cieš savu grēku dēļ, bet Viņš ir nevainīgs – šis cilvēks pie krusta pilnībā uzņēmās atbildību par saviem grēkiem. Viņš bija atklāts. Kā jau minēju, ir dažādi cilvēki, kas tā arī pasaka, ka viņiem ir tāda vai šāda problēma. Bet ir tādi, ar kuriem pat grūti parunāt – tu redzi, ka vienmēr vainīgs ir kāds cits noteikti, kādi apstākļi vai kādi cilvēki, bieži vien mācītājs. Skaties, ko cilvēki teiks! Un kāpēc viņam tā? Tāda lepnība kopā ar skaudību. Kāpēc viņam? Kāpēc man? Ja tu tā skatīsies, kāpēc kādam ir vairāk vai kādam mazāk, sāksi sevi salīdzināt ar cilvēkiem, nevis ar Dievu, nekur tālu tikt tā nevar. Visu laiku būsi garīgā un mentālā diskomfortā, nevarēsi būt efektīvs. Mums ir jāsalīdzina sevi ar Dievu. Pārmaiņas sākas konkrēti ar pašu cilvēku. Jaunākais dēls bija līdzīgs šim cilvēkam pie krusta – viņš nonāca tādā nabadzībā, kad visu bija izšķērdējis, ka viņš tika cūkas ganīt pie kāda tās zemes pilsoņa. Priekš izraēlieša cūkas bija kaut kas neiedomājams, aizliegts, tās nebija govis. Bet tur viņš nonāca zemāk par cūkām, jo ir teikts, ka viņš ļoti gribēja ēst, un viņam nedeva pat cūku barību. Tā cūku barība bija labāka par to, ar ko barojās viņš. Lūk, kādā stāvoklī viņš bija nolaidies. Sliktāk nekā Rīgas bezpajumtnieki, kas pa miskastēm staigā, jo viņi visu kaut ko labu vēl atrod. Un tad viņš domāja: “Man ir ļoti slikti, bet mana tēva namā visa kā bija diezgan. Iešu atpakaļ. Es teikšu tēvam, ka esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi. Es saprotu, ka par dēlu vairs netikšu, ka par dēlu mani vairs nepieņemsi.” Tajā laikā tas nebija normāli. Šāda tipa cilvēks bija izslēgts no sabiedrības. Senākos laikos nepaklausīgus dēlus pat nogalināja un nāvessodus izpildīja tikai tāpēc, ka viņi neklausīja vecākus. Bet tajā brīdī, kad viņš atgriezās, tēvs skrēja viņam pretī, lai arī tad nebija tipiski tajā laikā, skriet pakaļ, krist ap kaklu, vēl jo vairāk grēciniekam. Tajā laikā ticīgajiem, farizejiem, bija statuss, un viņi nicināja muitniekus, grēciniekus un šāda tipa cilvēkus. Viņi nicināja šos visus cilvēkus, kas grēkoja, kas dzīvoja savādāk, arī nabagos viņi nicināja. Tēvs skrēja pretī, jaunākais dēls pateica savus vārdus: “Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.” Tā vien izskatās, ka tēvam īpaši neinteresēja, ko viņš runā, vai viņš vispār to nedzirdēja.
Viņš veda dēlu mājās, lika gredzenu pirkstā, vilka kurpes kājās, kas liecina par to, ka viņš tika atjaunots dēla vietā. Bet ne tikai, uzreiz viņš atguva savu agrāko statusu arī kā saimnieks. Tas nenotika tāpēc, ka būtu sliktas attiecības ar vecāko dēlu. Zini – es savu garīgo mantojumu nevairoju, tāpēc garīgi neaugu, un līdz ar to arī fiziskajā kalpošanā neaugu. Jo redziet – es skatījos uz cilvēkiem: viņi tā dara, un kāpēc man tas būtu jādara? Šodien tas nav topā. Viņš teica, ka es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi. Viņam tika piedots. Viņš tika atjaunots. Bet otrs cilvēks, vecākais dēls, izdzirdēja, ka ir nokauts barotais teļš, mājās ir līksmība un svētki. Interesanti, ka viņš nejautā tēvam, bet kalpam: “Kas notiek?” Padomā – kādā statusā bija vecākais dēls? Viņš taču ir saimnieka dēls, viņš visu pārvalda. Viņa manta nav izšķērdēta, tā ir viņam, bet viņš to nelieto. Statuss ir, bet viņš to nelieto. Viņš nāk pie kalpa. Jautājums – kādas viņam attiecības bija ar tēvu? Ar Dievu? Ar tēva namu? Ar kalpiem – jā, bet ar tēvu – nē.
Viņam bija pretenzijas pret kārtību tēva namā. Pretenzijas – kāpēc tu esi nokāvis baroto teļu, kāpēc viesības un līksmība? Jūda rīkojās līdzīgi: “Kāpēc šī eļļa nav pārdota un izdalīta nabagiem?” Jūda zināja labāk, kā vajadzēja rīkoties, viņš kritizēja Jēzus rīcību. Vecākais dēls kritizēja tēva rīcību: “Tu man pat kazlēnu neesi devis, lai es ar draugiem varētu līksmoties.” Tēvs aicina vecāko dēlu iekšā, bet viņš, protams, neiet. Tēvs saka: “Viss, kas ir mans, ir arī tavs.” Brālis, kurš bija pazudis, tagad ir atrasts, un tagad bija jālīksmojas. Vecākais brālis nespēja līksmoties. Lūk, garīgais stāvoklis – statuss ir, bet spējas priecāties nav. Galu galā – statuss, kas neļauj iegūt mūžīgo dzīvību. Statuss, kas degradē. Statuss, kuru cilvēks pats ir izdomājis. Jaunākais dēls izšķieda savu garīgo mantojumu, bet vecākais to nelietoja. Un, ja tu kaut ko nelieto – tu degradējies. Un tajā, protams, vainīgs ir tēvs. Cilvēki vienmēr meklē vainu citos – draudzē, cilvēkos, sievā vai vīrā. Nekad neklausies, kad sieviete vienpersoniski stāsta par savu vīrieti, vai vīrietis – par sievieti. Neklausies un labāk vispār nelien tajā iekšā. Tu nezini, kas tur patiesībā notiek, kāpēc viņi nevar sadzīvot. Jo, ja abi viens otru vaino, tad nevienam nav taisnība. Skaties uz Dievu. Skaties uz to, ko tu pats vari darīt, kā tu vari mainīties.
Atmoda sākas ar cilvēka iekšējām pārmaiņām, nevis ar mēģinājumu noņemt no sevis atbildību.
Starp citu, es cenšos vārdus velns un sātans pieminēt maz, jo man nepatīk, kā kristieši viņu visur vaino. Atceries – sātans nav vainīgs. Viss, kas notiek tavā dzīvē, ir tavas personīgās izvēles rezultāts. Un pat ja kaut kas notiek ne tevis dēļ, bet samaitātās pasaules dēļ – tava attieksme pret to ir tava atbildība un tava izvēle, nevis sātans. Tā ir ļoti viegli dzīvot, ja visu novel uz viņu: “Mani kārdināja sātans, iekritu kārdināšanā.” Nē – tu pats nolēmi tā rīkoties. Tu neizturēji – tu savārīji. Labāks ir tas cilvēks, kurš ir atklāts, kurš atzīst savas vainas un nāk pie Dieva arī tad, ja viņš vēl šobrīd dara kādas nepareizas lietas. Tas ir process – to nevar mainīt vienā dienā. Var būt pat tā, ka cilvēks, kurš ir gadiem draudzē, nav garīgi augstāks par cilvēku, kurš nesen sācis attiecības ar Dievu. Tas, kas nesen ir ar Dievu, var būt labākā statusā Dieva priekšā nekā tas, kurš saglabā savu “statusu” draudzē – cilvēku atzīts, viss šķiet ļoti labi. Patiesībā Dieva acīs var būt labāks tas, kurš nesen ir sācis būt ar Viņu.
Divi dažādi cilvēki – Pēteris un Jūda. Pēteris Jēzum teica: “Es ar Tevi iešu kopā cietumā un nāvē.” It kā viņam bija ticība, ar vārdiem viņš apliecināja, ka spēs to izdarīt. Taču, kad pienāca brīdis, izrādījās, ka Pēteris iekšēji nebija gatavs, viņš nebija izaudzis tik dziļi. Bet kas notika pēc tam? Kā Jēzus teica, tā arī notika, jo Viņš pazina Pēteri. “Pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Bībele stāsta, ka vienā evaņģēlijā, kad Jēzus uzlūkoja Pēteri augstā priestera pils pagalmā, viņš izgāja ārā un sāka raudāt.
Bet tas Viņam sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.” Bet Viņš sacīja: “Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu Mani pazīsti.” (Lūkas evaņģēlijs 22:33-34)
Un, kad tie uguni bija sakūruši pagalma vidū un kopā sasēdušies, Pēteris apsēdās pie viņiem. Un kāda kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja viņu un sacīja: “Šis arī bija pie Viņa.” Bet tas Viņu aizliedza, sacīdams: “Sieva, es Viņu nepazīstu.” Un pēc maza brīža vēl cits, viņu redzēdams, sacīja: “Arī tu esi no viņiem.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēk, es neesmu.” Un pēc kādas stundas cits to apstiprināja, sacīdams: “Patiesi, arī šis ir bijis pie Viņa, jo tas arī ir galilietis.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēk, es nezinu, ko tu runā.” Un tūliņ, viņam vēl runājot, gailis dziedāja. Un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās Tā Kunga vārdu, ko Tas viņam bija sacījis: “Pirms gailis šodien dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi.” Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt. (Lūkas evaņģēlijs 22:55-62)
Pēteris nevienu nevainoja. Par ko viņš raudāja? Viņš nevienam nepārmeta par to, ka aizliedza Jēzu Kristu. Par Jūdu redzam, ka viņš vainoja – viņam nepatika, kā Jēzus Kristus rīkojās. Pēteris nepārmet Jēzum, viņš pilnībā uzņēmās atbildību. Lūk, kāpēc Jēzus viņu pazina un teica – Viņam nemaz nevajadzēja būt īpašam pravietim. Pēteris bija atklāts cilvēks. Viņš atzīst savas vainas, meklē Dievu, ir impulsīvs, skarbs, bet nekad nesaka, ka vainīgs ir kāds cits. Viņš vienmēr skatās uz Jēzu un uz Debesu Tēvu. Viņš vēl nav pietiekami izaudzis, vēl nav gatavs. Tādēļ Jēzus varēja teikt: “Pēteri, tu vēl neesi gatavs, tu pat vienu stundu nevari būt nomodā kopā ar Mani.”
Es piektdien lidoju uz Roterdamu uz konferenci ar Dāgu Hevardu-Millu. Bija cilvēki, kas arī teica, ka brauks. Jūs neņemiet ļaunā, bet tas ir vienkāršs piemērs. Jūs pat pirmdien netikāt kopā ar mani pastaigā, kur tad jūs vēl brauksiet uz Roterdamu? Labrītiņ no rītiņ`. Mēs ar tevi iesim cietumā un nāvē, bet jūs nekur neiesiet. Saprotiet – jūs pat tik tālu nevarat tikt, kur tad vēl aizbraukt uz Roterdamu. Tas maksā diezgan pieklājīgi – AirBaltic biļetes nav lētas. Šis nebija pārmetums, bet vienkārša ilustrācija. Braukt ar mani nezin kur Eiropā, bet pat uz pastaigu tu nevari tikt – nevar sakārtot savas lietas, nevar un droši vien arī negrib. Nu tas ir kā nu kuram. Protams, tas nebija obligāti – braukt kaut kur arī nav spiesta lieta. Tā ir vienkārša ilustrācija. Tā vienkārši ir – dzīve kā pasakā. Manā dzīvē ir tas, ko es pats izvēlos. Manā dzīvē ir tas, cik es pats izaugu Viņā, līdzinoties Viņam. Skaidrs, ka tu vari doties jebkurā virzienā, vari augt jebkurā citā virzienā. Protams, tas absolūti nav nekāds rādītājs – naudas izteiksmē, cik tev ir daudz naudas. Tas nav nekāds rādītājs.
Šeit ir līdzība – par bagāto muļķi.
Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis? Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” (Lūkas evaņģēlijs 12:16-21)
Kāds bagāts cilvēks – miljonārs, un viņa lauki bija nesuši pilnu ražu. Viņš sev teica: “Ko es darīšu ar visu šo lielo ražu? Es uzcelšu noliktavas, loģistikas centrus, to visu uzkrāšu.” Es tikko ziņās lasīju virsrakstu – Gerkens. Vai zināt, kas ir Gerkens? Bija firma “Gerkens un Co”, viens no pirmajiem veikaliem brīvajā Latvijā, viens no pirmajiem dažiem miljonāriem. Viņš saka – bagātība nav nekas. Es tikko redzēju virsrakstā: “Bagātība ir nekas. Bagātība nedod laimi.” Nu āmen taču. Nabagais priecājas par ābolu – viņā izdalās tie paši laimes hormoni, kas bagātajam par jaunu Ferrari. Bagātajam tas jau šķiet ierasts. Tur nav sāls. Nav svarīgs statuss sabiedrībā, vai tu esi politikā, vai kādā amatā. Debesu valstībā nav ne grieķu, ne jūdu, ne sievietes, ne vīrieša – tur ir vienlīdzība. Atšķirībā no tā, kā šodien vēlas “progresīvie” – visās jomās, gan ekonomiski, gan dzimumos vienlīdzība.
Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos – Kristus. (Kolosiešiem vēstule 3:11)
Šeit patiešām visiem ir vienlīdzība, bet tas neizslēdz katram savu lomu sabiedrībā un savas stiprās puses. Tas, cik tu esi sasniedzis un kādā statusā esi, nenozīmē, ka Dieva acīs tu esi tādā pašā statusā. Šis bagātais cilvēks uzkrāj savu bagātību šķūņos un teiks savai dvēselei: “Ēd, dzer, priecājies, līksmojies.” Un Jēzus saka: “Tu, bezprātīgais cilvēk, šajā naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam piederēs tas, ko tu esi sakrājis?” Tu jau zini – kapā nevari paņemt līdzi bagātību. Bet tu vari paņemt līdzi savu garīgo mantojumu – cik esi iepazinis Viņu, cik esi ieguldījies cilvēkos. Ne tikai cilvēkos kā tādos, bet iepazīstinājis viņus ar Kristu, padarījis labāku viņu dzīvi, cik esi ietekmējis citus uz labo, cik pats esi spējis augt.
Jo, ja mēs augam Kristū, mēs ietekmējam arī cilvēkus. Ja mēs augam paši, mēs ne tikai runājam ar cilvēkiem – mēs panākam pārmaiņas viņu dzīvēs. Pārmaiņu rezultātā viņi iemanto mūžīgo dzīvību. Kaut ko vienkārši pateikt cilvēkiem – tas nav daudz. Tas nav slikti, bet nav daudz. Daudz ir tad, kad tavas kalpošanas un pūļu rezultātā, strādājot komandā vai citādi, tu redzi, ka mainās cilvēku dzīves. Tā ir garīga ietekme. Lūk, garīgais mantojums. Pāvils saka:
Sargaities no suņiem, sargaities no ļauniem strādniekiem, sargaities no sagraizīšanas, jo apgraizīšana esam mēs, kas kalpo Dievam garā, lepojas ar Kristu Jēzu un neuzticas miesai; lai gan es varētu arī uzticēties miesai. Ja kāds cits domā uzticēties miesai, es to varētu vēl vairāk; astoņu dienu vecumā apgraizīts, no Israēla tautas, Benjamīna cilts, ebrejs no ebrejiem, bauslības lietās farizejs, savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams. Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata, lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem. Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 3:2-14)
Jo apgraizīšana – esam mēs, kas kalpojam Dievam garā. Tur bija cilvēki, kas lepojās ar to, ka viņi bija apgraizīti – tas nozīmē ar statusu. “Es esmu apgraizītais, man ir statuss, es piederu pie kādas konkrētas konfesijas, man ir konkrētie sakari. Es izpildu rituālus, daru labas lietas, man varbūt ir ietekme sabiedrībā.” Bet Pēteris saka – apgraizīšana esam mēs, kas kalpojam Dievam garā. Ko tas nozīmē? Pāvils saka, ka arī viņš tika apgraizīts astoņu dienu vecumā. Viņš varētu lepoties ar to. Bet viņš saka: kas man bija ieguvums, to Kristus dēļ es uzskatu par zaudējumu. Arī tagad Pāvils visu to uzskata par zaudējumu, salīdzinot ar Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu. To dēļ viņš visu to zaudējis un uzskata par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā. Pāvils saka – visu pasaules statusu viņš uzskata par mēsliem. Tev nav jādomā, ka viss ir mēsli – tas nav īsti pareizi. Pāvils bija radikāls, jo bija konkrēta problēma ar apgraizītajiem. Jūdu statusa cilvēki draudzē spieda jaunatgrieztos apgraizīties, it kā tas kaut ko mainītu sirdī. Bet sirds ir jāapgraiza. Pāvils saka, ka visu to – atpazīstamību, statusu – viņš uzskata par mēsliem. Tas, ka tu esi atpazīstama personība Latvijā – viss tas ir mēsli, salīdzinot ar Kristu, ar Viņa nepārspējamo, nesalīdzināmo bagātību.
Un tālāk ir teikts – lai iegūtu Kristu un atrastos Viņā, negūstot savu taisnību no bauslības. Par bauslību šeit nerunā, ka tu ievēro Dieva likumus, bet par visu šo statusu – ka tavs statuss ir svarīgāks par Pašu Dievu un tavām iekšējām pārmaiņām. Viņš saka – ne no bauslības, bet no Kristus ticības nāk taisnība no Dieva uz ticības pamata. Lūk, atslēga – lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku. Vienkārša ticība. Nevis tas, kas man jādara, nevis tas, ko man jāsasniedz, bet augšāmcelšanās spēkā man jākļūst par to. Es kļūstu par to, kas pēc tam parādās kā piemetamā lieta – ko arī, protams, daru, plānoju, vizualizēju un tamlīdzīgi. Es eju uz priekšu, strādāju, mācos. Tas netiek izslēgts, bet ir sekundāri. Es kļūstu par to iekšēji. Mums ir jāmainās. Ja mainos es, tad mainās viss visapkārt. Bet kamēr tu norādi uz citiem, kamēr nāc un saki, ka citi ir vainīgi, ka tu nemainies – tu nevari mainīties. Tas nav iespējams. Purvs. Tāds bija vecākais dēls. Viņam bija problēma ar subordināciju. “Man nepatīk, kā šajā organizācijā viss notiek.” Nevis man jāmainās, bet jāmainās viņiem. Nevis es, bet Dievs kaut ko nav sapratis. Nē, draugi – draudzē ir Dieva iedibināta kārtība. Kārtība ir katrā draudzē. Lai atzītu Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku – kontekstā ar šodienu, ar Kristus upuri, jaunākais dēls atzina augšāmcelšanās spēku. Es nāku tāds, kāds esmu. Es nevainoju nevienu, pilna atbildība ir uz mani, un mainos es. Es domāju, ka vecākais dēls bija gudrāks – viņš vēl nebija sabojājis daudz, viņš potenciāli bija labāks.
Vēl divi cilvēki – un tā pati problēma: muitnieks un farizejs.
“Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (Lūkas evaņģēlijs 18:10-14)
Muitnieks un farizejs nāk lūgt Dievu. Muitnieks bija nicināms cilvēks Izraēlā. Viņam bija statuss romiešu acīs, bet izraēlieši viņu neatzina: tas ir kreisais – ar to mēs nesastrādājamies. Viņš nāca pie Dieva, sita pa savām krūtīm un sacīja: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Blakus stāvēja farizejs. Muitnieks neteica: “Šis farizejs ir sabojājis manu dzīvi,” vai “tādi kā šitie ir sabojājuši manu dzīvi.”
Farizejs teica: “Paldies, Dievs, ka es neesmu kā citi. Paldies, ka man ir statuss, es dodu desmito tiesu, ievēroju baušļus, paldies, ka neesmu kā šis muitnieks.” Viņš noniecināja cilvēku, kas nāca pie Dieva un sita pie krūtīm, lūdzot žēlastību. Virspusēji skatoties, farizejs bija situētāks, “labāks” cilvēks, ieredzēts draudzē, sabiedrībā. Muitnieks bija kreisais, atstumtais. Valstī varbūt kāds statuss ir, bet vietējie viņu neatzīst. Un viņš saka: “Esi man, grēciniekam, žēlīgs.” Bībele saka – muitnieks aizgāja no šīs vietas taisnots, bet farizejs – nē. Jo Dievs lepniem pretī stājas, bet pazemīgiem dod žēlastību.
[..] raksti saka: Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību. (Jēkaba vēstule 4:6)
Āmen! Pilna atbildība – mani grēki, mana atbildība. Ne draudze, ne valsts, ne kāds cits, ne apstākļi nav atbildīgi par maniem grēkiem. Visiem šiem cilvēkiem – gan vecākajam dēlam, gan farizejam – bija problēmas ar attiecībām ar cilvēkiem. Viņi skatījās uz cilvēkiem: “Paldies, ka es neesmu kā citi.” Bet patiesībā tu neesi kā Dievs, jo izlaid svarīgu principu – statuss ir svarīgāks nekā iekšējas pārmaiņas. Viņiem arī bija problēmas: vainot citus un sevi salīdzināt ar cilvēkiem. Tāpat vecākais dēls nebija apmierināts ar to, kā tēvs izturējās un vadīja savu saimniecību.
Kamēr tu meklēsi problēmas draudzē vai citur, tikmēr pašam nevar notikt iekšējas, garīgas, pilnvērtīgas pārmaiņas. Kam jāpiedod – piedod. Ja esi slims, meklē, kam piedot. Es uzskatu, ka piedošana ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc cilvēks slimo. Jo Dieva vārds saka – ja tu nepiedod, arī Dievs tev nepiedod.
Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus, bet, ja jūs nepiedodat, tad arī jūsu Tēvs debesīs jūsu pārkāpumus nepiedos. (Marka evaņģēlijs 11:25-26)
Bez piedošanas tev nevar būt sakārtotas attiecības ar cilvēkiem. Piedot – ne tikai ar prātu. Piedot ar prātu ir pirmais solis, bet nepiedošana jāizņem no sirds. Sāc ar maziem solīšiem. Tā ir garīgā disciplīna, ko jāpraktizē katru dienu. Kur vēl metās slimības, kur “mīl sēdēt mušas”? Tur, kur ir silts – statusā. Mēs sēžam statusā, bet, mīļie draugi, draudzes kontekstā runājam par garīgo mantojumu, kuru ir jāpavairo.
Lūk, vēl kāds piemērs no Bībeles – līdzība par cilvēkiem. Kungs, kurš aizceļoja un atstāja saviem kalpiem talentus, kas ir sudraba svars, vienam piecus talentus – pieci talenti ir liels daudzums finanšu līdzekļi, otram kalpam divus talentus un trešajam vienu. Un šeit tu atkal vaino citus. Katram pēc spējām uzticēts, nesalīdzini mani ar sevi, tā ir liela kļūda. Katram pēc spējām, pēc tā, ko tu jau esi sasniedzis, ir arī daudzi citi faktori, tostarp vieta, kur tu atrodies. Tātad – katram pēc spējām. Kādas spējas varēja parādīt cilvēks pie krusta? Arī jaunākais dēls, kurš atnāca pilnīgi sagrauts un nekāds, bet viņš atnāca ar atvērtu sirdi: “Tēvs, piedod, es uzņemos atbildību, un man ir daļa pie augšāmcelšanās, un uz priekšu.” Pārmaiņas sākotnēji ir no iekšpuses, nevis ārpuses.
Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. (Mateja evaņģēlijs 25:19-20)
Ko tas nozīmē? Ka mums katram ir uzticēts garīgais mantojums pēc spējām. Kā mēs varam to vairot? Tas nozīmē, ka iekšējās pārmaiņas notiek regulāri, un šīs iekšējās pārmaiņas ir redzamas arī ārējā izpausmē. Vecākajam dēlam bija stagnācija, viņš nespēja priecāties un stagnēja garīgajā izaugsmē. Kāpēc? Vainīgs bija tēvs – problēma ar tēvu.
Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. (Mateja evaņģēlijs 25:22-23)
Kas notika tēva namā, kad atgriezās jaunākais dēls? Prieks un līksmība. Kas notika vecākajam dēlam? Viņš nevarēja priecāties un ieiet namā ne pirms tam, ne arī pēc tam. Mentāli un emocionāli var rasties problēmas no stagnācijas jeb statusa saglabāšanas. Tev nevajag statusu, tev vajag izaugsmi. Pirmkārt ir jārūpējas par savu garīgo izaugsmi, statuss sabiedrībā ir pēc tam, pirmkārt ir jānes augļi.
Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. (Mateja evaņģēlijs 7:17-18)
Trešais atnāca un teica, ka problēma ir kungā:
Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. (Mateja evaņģēlijs 25:24)
Esi varbūt kādreiz redzējis kādu video klipu, kā dzīvnieki tēlo. Tiem dzīvnieku mīluļiem, kam mājās ir dzīvnieki, piemēram, kaķi, arī māk tēlot, ka viņam pāri dara suns, ka viņš ir vainīgs. Māk tēlot, emocionāli paraudāt. “Man bija bail, mīlestības par maz un tā tālāk.”
Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē [..]. (Mateja evaņģēlijs 25:25)
Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. (Mateja evaņģēlijs 25:26-29)
Tas, kurš mēģina saglabāt savu statusu un garīgi negrib augt, tad tam atņem to, kas jau ir. Līdzīgi kā pazudušais dēls, kurš iztērēja visu un atgriezās. Un līdzīgi kā vecākais dēls – statusā, kas nevairo savu garīgo bagātību, uzskatot, ka kāds cits ir vainīgs. Jūda arī vainoja: “Kāpēc nav pārdota eļļa?” Viņš redzēja problēmas citur, īpaši vadītājos un cilvēkos, bet ne sevī.
Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. (Mateja evaņģēlijs 25:30)
Šie ir diezgan radikāli Jēzus vārdi, bet tā ir rakstīts, ka tā ir ar tiem cilvēkiem, kuri neuzkrāj garīgo bagātību. Jo Bībele saka tā:
Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. (Mateja evaņģēlijs 6:19-20)
Vairāk dzenieties vairāk pēc debesu valstības – un tad pārējais tiks pielikts. Nezūdieties, ko jūs ēdīsiet, ko jūs dzersiet.
Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas. Tāpēc nezūdīties nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. (Mateja evaņģēlijs 6:33-34)
Šeit nepārprotiet, visiem ir jātaisa bizness un jāstrādā, šeit par to nav runa, bet vairāk vajag veltīt laiku garīgām lietām. Statuss nevis ir tikai jāsaglabā, bet arī jāvairo.
Bībele saka par kādu cilvēku, kurš pērles kolekcionē. Viņš atrada vienu sevišķi īpašu dārgu pērli, aizgāja un pārdeva visu, kas viņam piederēja, un nopirka šo pērli. Debesu valstība ir līdzināma cilvēkam, kurš atrod apslēptu mantu. Viņš nopirka visu šo tīrumu, uz kura atradās šī manta, un viņš sēdēja un priecājās. Viņš pārdeva visu, kas viņam bija, un nopirka šo tīrumu. Koka sēkliņa, kas dēstīta, kļūst par lielu koku, kur putni nāk un ņem mājvietu. Debesu valstība ir līdzīga – kad kādai sievai, kas trīs mēros mīklas rauga iejauca, mīkla sarūga. Tas nozīmē, ka debesu valstības uzdevums ir nepārtraukti augt. Debesu valstība ir kā rūgstoša mīkla un kā augošs koks. Mūsu ticība ir augoša, un tam nevar būt atrunu. Kā Donalds Tramps ir teicis: atrunas ir baiļu simptoms. “Es baidījos un apraku zemē.” Kas par bailīgajiem ir rakstīts? Bailīgie, suņi, slepkavas, dzērāji un tamlīdzīgie neredzēs debesu valstību – tas ir teikts Atklāsmes grāmatā.
Šis vārds, ko es šobrīd runāju, ir dziļš un tajā pašā laikā vienkāršs. Ir jāaug Dievā un Kristū. Ir jāsāk ar sevi, un jāpārstāj skatīties uz cilvēkiem vairāk kā uz Dievu. Mēs skatāmies uz cilvēkiem, mēs mācāmies no viņiem, bet jāskatās uz Dievu, un nevis uz pašu izdomāto Dievu, bet tādu, kāds ir Bībeles kontekstā, pamatu pamatos. Tev nevajag īpaši nekādas nianses. Viņš tevi mīl, un tu audz Viņā.
Bībelē ir par Saulu un Dāvidu, 1. Samuēla grāmatā, Sauls bija pirmais Izraēla ķēniņš. Izraēlieši vēlējās, lai ir kā citām tautām: “Kā citām tautām, arī mēs gribam ķēniņu!” Sākotnēji Dievs nebija paredzējis, lai Izraēla tautai būtu ķēniņš, jo bija priesteri, tur bija sava kārtība, Dievs ir visa centrā. “Mēs gribam kā citiem” – mēs skatāmies uz cilvēkiem, nevis uz Dievu. Mozus uzkāpa kalnā, pēc 40 dienām nokāpa lejā, bet tur ir zelta teļš un visi dejo, un atrunājas, ka “mēs nezinām, kas ar to dievu bija noticis, kalnā uzkāpa, atpakaļ neatnāca, un Āronam prasījām celt mums citu dievu”. Un tā Sauls tika iecelts. Bībelē teikts, ka bija galvas tiesu pārāks par citiem, nebija otra izskatīgāka par viņu, bet iekšēji viņam bija kompleksi un mazvērtība. Bet ir rakstīts, ka Samuēls viņu svaidīja. Un viņš piedzīvoja Dievu, ir rakstīts tā, ka viņš kļuva par jaunu cilvēku, un Dieva gars nāca pār viņu, viņš kļuva par jaunu cilvēku. Viņš kļuva gatavs vadīt ķēniņa valsti, Dieva tautu. Bet Samuēls noteica: “Septiņas dienas gaidi, pirms savāks tautu, tu iesi cīņā ar filistiešiem.” Samuēls saka, ka viņš pienesīs upuri. Sauls septiņas dienas gaidīja, bet Samuēls septītajā dienā kavējās, un pats upurēja to, ko viņš nedrīkstēja darīt. Atnāk Samuēls un saka: “Viss, Dievam jau ir cits ķēniņš padomā!” Tas bija Dāvids. Vēl notika vienā karagājienā, cīņā ar Amaleku, Dieva pavēle bija pilnīgi visu iznīcināt. Atnāk Samuēls un redz – jēri blēj, ķēniņi saglabāti dzīvi, kas tas ir? Sauls taisnojās: es vairāk bijos karavīru, cilvēku un tamlīdzīgi. Šeit ir viena nianse par Saulu.
Kāpēc tu neesi klausījis Tā Kunga pavēlei, bet esi maldījies laupīdams un esi darījis to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs?” Tad Sauls sacīja Samuēlam: “Es esmu gan klausījis Tā Kunga balsij un esmu arī gājis pa to ceļu, pa kuru Tas Kungs mani ir sūtījis, un es esmu atvedis Agagu [..]. (1.Samuēla grāmata 15:19-20)
Agags bija jāiznīcina. Samuēls saka: “Viss, tava ķēniņa valsts nepastāvēs.” Ko saka Sauls?
Tad Sauls sacīja Samuēlam: “Es tiešām esmu grēkojis, jo es esmu pārkāpis Tā Kunga pavēli un arī tavus vārdus; patiesi, es vairāk bijos karavīrus un paklausīju viņu balsij.” (1. Samuēla grāmata 15:24)
Iedomājies, viņš nožēloja grēkus! Varbūt tu arī nožēlo grēkus, arī citi cilvēki nožēlo grēkus. Kāpēc viņš nepaklausīja? Viņš vairāk bijās karavīrus. Svarīgāks savs statuss karavīru acīs, bet, ja tev ir garīgais statuss, un tu no iekšpuses audz Viņā, tad šis statuss pats par sevi parūpēsies. Tev nevajadzēs izmisīgi saglabāt ar dažādām metodēm savu statusu. Samuēls saka: “Viss, tagad es ar tevi neko kopā vairs neupurēšu, jo ar tevi ir beigas.”
[..] “Es esmu tagad izdarījis grēku, bet pagodini mani manas tautas vecaju un Israēla priekšā un griezies ar mani atpakaļ, ka es varu To Kungu, tavu Dievu, pielūgt!” (1. Samuēla grāmata 15:30)
Un Samuēls arī aizgāja. Sauls lūdza: nāc, lai es nožēloju grēkus, bet nāc, lai cilvēki redz, ka tu kopā ar mani esi. Ja tu grēko, tu arī mirsi savu grēku dēļ, neatkarīgi no tā, ka varbūt mācītājs zina, piesedz vai tamlīdzīgi, tik un tā problēmas tev būs. Tā ir garīgā nāve, ja mēs garīgi neaugam, un arī no grēkiem vaļā nevar tikt, kamēr tu pats garīgi neaudz. Un tev nav jādomā, kā tikt no kaut kā vaļā, bet tev vienkārši ir garīgi jāaug. Mācījies skolā vai nemācījies skolā, viss ir ļoti vienkārši izskaitļojams: ja mācījies, tu garīgi audz, ja nemācījies, tu garīgi neaudz. Pats fakts vien, ka tu to nedari, jau nozīmē, ka tev ir savs statuss, savs virziens iekšienē. Tu negribi augt un to izmantot. Un tagad to nerunāju tāpēc, ka es kaut ko gribētu, lai kāds mācītos, jo nebūs šobrīd skola vairs, ne par to ir runa. Tas ir ļoti vienkārši — matemātika. Vai zini, kur ir problēma? Vienmēr citi ir vainīgi, kaut kur kāds cits vainīgs. Kamēr tu pilnībā neuzņemsies atbildību, tikmēr tev arī nav iespējams. Bet es ticu, ka ar Dievu viss ir iespējams.
Bet Dāvids kļuva par ķēniņu Saula vietā pēc vairākiem gadiem. Protams, bija cīņa, Sauls bija greizsirdīgs uz svaidīto, tur bija konflikts. Galu galā, Sauls gāja bojā, izdarīja pašnāvību kaujas laukā, un Dāvids kļuva par ķēniņu viņa vietā. Bija tāds notikums, ka Dāvids arī izdarīja grēku, un tas bija saistīts arī ar slepkavību. Atnāca pravietis Nātans un izstāstīja līdzību par nabaga cilvēku, kam bija nabaga viena aita, un to viņam atņēma. Dāvids pats izsprieda: jāsoda tāds cilvēks ar nāvi. Bet viņš runāja par sevi. Tiklīdz Nātans pateica viņa problēmu, bija: “Jā, es esmu grēkojis.” Tur bija problēmas, viņš atjaunojās un turpināja valdīt. Ir ļoti liela atšķirība starp tādiem cilvēkiem kā jaunākais dēls un tiem pareizajiem, statusu mīlošajiem cilvēkiem. Vai saprotat, ko es runāju? Muša nosēžas uz silta, nevis uz karsta, tāpēc jau Dieva vārds saka: labāk karsts vai auksts, bet ne remdens. Ko Pāvils saka par mūžīgo dzīvību? “Es dzenos pakaļ, cerībā iemantot mūžīgo dzīvību” — viņš nesaka, ka viņš iemantoja. “Es atnācu priekšā, noskaitīju lūgšanu un man tagad ir mūžīgā dzīvība.” Ir jāaiziet līdz galam, un tie ir gadi, viss šis laiks, kas tev tiek dots, ir mantojums. Izmanto savus resursus, pirmkārt garīgi augt un palīdzēt citiem cilvēkiem pilnveidoties. Es neticu, ja paturi visu sev, ka vari vispār augt, ir jādod tālāk. “Cik tālu? Kādos dziļumos man sevī jāiet iekšā?” Nē, man ir jāmainās, daudz kas ir jāuzlabo, man ir savas lūgšanas un apliecinājumi, kā es gribu mainīties. Mēs esam runājuši par afirmācijām, kas ir apliecinājumi lūgšanas formā. Tev nevajadzētu prasīt kaut ko, ko tu gribi iegūt, bet pirmkārt apliecināt pārmaiņas sevī. Es nezinu, kā ir tavā Bībelē, bet manā Bībelē ir rakstīts, ka būs tā diena, kad visi stāvēs Dieva priekšā, un būs tā, ka avis šķirs no āžiem. Viens pa kreisi un otrs pa labo roku, un visus, kas nebūs rakstīti dzīvības grāmatā, tos iemetīs mūžīgā ugunī. Tā ir rakstīts, dzīvības grāmatā nebūs tie, kas ir skaitījuši lūgšanu, bet gan kas ticību būs turējuši līdz galam – kas būs auguši, nevis stagnējuši –, jo stagnācija nozīmē lejupslīdi. Tas ir laika un gadu jautājums, reizēm pat īsāk, tāpēc bieži vien ir labāk atklāti arī pateikt un tikpat viegli var arī atgriezties, nekā tas, kurš sevi māna un neaug.
Pastāstīšu jums par vienu reālu eksperimentu, kas tika veikts ar pelēm. Es domāju, ka šādu tu nebūsi dzirdējis. 1950. gadā to veica Kurts Rihters (Kurt Richter) Džona Hopkinsa universitātē. Peles tika ievietotas stikla traukā un peldēja 15 minūtes, un tad tās noslīka. Un pēc tam eksperimenta peles, kad tuvojās 15 minūšu slieksnis, izņēma ārā un deva laiku atpūsties, attapties un atkal ievietoja traukā. Viņas peldēja 60 stundas, tas ir 240 reizes ilgāk, tā pati pele, kas peldēja 15 minūtes, pēkšņi varēja peldēt 60 stundas. Ko tas pierāda? Tad, ja cilvēkam ir cerība, viņš peld. Tas pierāda, ja cilvēkam ir ticība, ka ar Dievu patiešām viss ir iespējams, tad viņam arī viss ir iespējams. Tas nozīmē, ja tu neaudz, tev nav ticības, – viss ir ļoti vienkārši. Tu neesi spēris konkrētos soļus, lai savu ticību vairotu. Pāvils saka: “Es dzenos, lai būtu daļa pie Viņa augšāmcelšanās spēka. Tāpēc šis apgraizīšanas statuss man nav svarīgs, bet gan paša Dieva priekšā. Es dzenos pēc tevis, Kungs, iepazīt Tevi, Dievs, un vairot savu ticību, lai darītu darbus, kas man ir sagatavoti Tā Kunga godam un slavai!”
Šis piemērs par cilvēka potenciālu patiesībā ir ļoti šokējošs. Pietiek gulēt! Kad tu sāksi dzīvot? Kad tu būsi laimīgs? Kad tu sāksi priecāties? Vai tu tikai apmierināji un ieguvi savu serotonīnu? Kas ir nozīmīgs hormons, ko var iegūt dažādos veidos, piemēram, pat esot bandā. Cilvēki sanāk kopā un jūtas nozīmīgi viens otra acīs, pazemo kādu un jūtas nozīmīgi otra acīs. Pareiza nozīmība ir tad, kad tev ir kaut kādi sasniegumi. Tu audz Dievā un līdz ar to arī visās pārējās lietās tev ir apmierinājums, jo viss ir kārtībā. Šī ir tā žēlastība, ka tev viss tiek iedots, un piedoti visi tavi grēki, kas ir bijuši un kas vēl būs. Viss tiek piedots ar noteikumu, ka tu maksā cenu, lai mainītos. Es vienmēr esmu meklējis Viņu, man vienmēr svarīgākais ir svarīgākais. Un kas tad ir svarīgākais? Man svarīgākais ir Bībele, lūgšanas un draudze, viss pārējais ir pieliekamās lietas. Nevajag trīcēt par mazām lietiņām – to ir ļoti grūti saprast, ja tu pats nemeklē Dievu. Augot Dievā, tev nebūs svarīgs statuss, jo Dievs tiem, kas Viņu mīl, ir sagatavojis to, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis. Pietiek imitēt darbības, ejam uz rezultātiem, jo ja tev nav rezultātu, tad nav arī apmierinājuma – augšana ir izmērāma! Mēs esam piemērs valstij, arī mēs kā draudze. Mums ir jāaug un jāattīstās, jo mēs esam piemēri saviem cilvēkiem apkārt. Mums ir jāizstaro gaisma un jāspīd. Tev nav jāstaigā drūmam, attopieties un pamostieties visi, kas guļat! Mūsu draudzes kalendārā ir ieplānoti dažādi pasākumi, un cilvēki tajā visā ieliek pūles, lai mainītos cilvēku dzīves ārpus draudzes, lai draudzes ietekme vairotos.
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Šajā rakstvietā nav teikts par to, lai mēs imitētu šo darbību, bet lai reāli ietu un darītu. Personīgajā dzīvē arī neaizmirsti pamatu un esi veiksmīgs visā, ko dari.
Ir velti, ka jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm; saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā. (Psalms 127:2)
Ja tu dzenies pēc svarīgākā, tad tu nepamani, kā pārējās lietas tev tiek pieliktas un Dievs svēti tavu roku darbu.
Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. (Mateja evaņģēlijs 6:16)
Ir cilvēki, kuri lielās ar gavēšanu statusa dēļ. Iniciatīvai jānāk no tevis, no tavām personīgajam attiecībām ar Dievu, ka tu pats vēlies vairāk kalpot, ietekmēt cilvēku dzīves. Draudze politikā var izdarīt ļoti daudz. Mūsu darbam ir jābūt izmērāmam un ar rezultātiem, kā arī tavai dzīvei ir jābūt ticībā, kustībā un darbībā, vērstai uz rezultātiem. Sēžot statusā, nevar aiziet mūžīgajā dzīvībā. Mums nepārtraukti ir jābūt kustībā. Tablete nevar izārstēt kaulu slimības, ja tie jau ir nodiluši, atjaunot tos var svaigs gaiss un kustības. Tavu muguru satur kopā muskuļi, un padomā, vai tur vispār kaut kas ir palicis, kas to muguru satur. Kaut kas sāks mainīties, brīvprātīgi praktizējot un darot, nevis piespiedu kārtā, cenšoties saglabāt statusu. Ja es sāku kaut ko darīt, tad arī notiek, sēžot vēlme nerodas. Ir ļoti grūti tikt pāri tam, kas tu neesi. Draudzē ir dažādas kalpošanas, kur tu vari piedalīties, un tev nav obligāti jāceļ grupa. Ja tava kalpošana nes augļus, tad kalpo tajā, nevis piespiedu kārtā vadi grupu. Ja esi uzņēmies, ko darīt, tad dari no sirds! Visu, ko darām, darām no sirds. Kā tu attiecies pret Dievu, tā Viņš pret tevi. Man ir lūgšana: “Es visu daru skaisti, jo tu esi skaists un es pats esmu skaists, es daru labāko un atpakaļ saņemu labāko!” Šodien, ejot uz peldi, es slavēju Dievu. Mums arī ir kalendārs ar tekstu par brīnišķīgi radītiem cilvēkiem. Viss, ko es daru, daru vislabāk, uz 100%, tāpēc es arī saņemu labāko. Mēs nevaram kaut ko saņemt, ja nedarām labāko. Pirmkārt labākais ir paša pārmaiņas. Novēlu katram peldēt līdz galam ar cerību, ticību. Vairo savu ticību!
Un apustuļi sacīja savam Kungam: “Vairo mums ticību.” [..] Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda! Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi. (Lūkas evaņģēlijs 17:5; 7-8)
Tā ir mana paša atbildība izdarīt visu to, kas bija uzdots.
Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles? Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums. (Lūkas evaņģēlijs 17:9-10)
Lūk, arī atslēga visai ticībai. Kad būsi savu kalpošanu izdarījis uz 100%, tad tev būs augļi un tu būsi ļoti laimīgs.
7. novembrī es liecināšu valdībai, gan premjeriem, gan deputātiem, kā arī konfesiju vadītājiem par savu dzīves ceļu pie Dieva, no grāmatas “Kāpnes debesīs’’. Grāmatiņas beigās ir rakstīts, ka ceļš pie Dieva nāk caur Jēzu Kristu – Bībele, lūgšana, draudze. Izlasi manu šo grāmatiņu. Dievssvētīmūsu roku darbu. Ir cilvēki, kas lietas dara uz 100%, lai arī kā paši justos. Garīgais uzkrājums, statuss pie Dieva un cilvēkiem.
Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem. (Lūkas evaņģēlijs 2:52)
Statuss Dieva priekšā ir svarīgāks, un, ja tu pirmkārt rūpējies par to, ko Dievs teiks, tad arī pārējais statuss pats par sevi parūpēsies. Un ne jau visi tevi mīlēs, ja visi tevi mīl, tad kaut kas nav kārtībā. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Garīgais mantojums un statuss Dieva vai cilvēku priekšā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
