Tēma ir “Garīgās dinamikas termometrs”, es jau dažam pirms dievkalpojuma pateicu, ka man būs tēma par garīgo dinamiku, tas izraisīja viņos iekšēju jautrību. Pieklājības pēc viņi to skaļi neizpauda, bet bija iekšēja jautrība. “Garīgās dinamikas termometrs”. Labi, varam arī citu nosaukumu ielikt – “Plaisu pielīdzinātājs” – arī diezgan nesaprotami, vai ne? “Plaisu pielīdzinātājs” jeb “Garīgās dinamikas termometrs”, galu galā, var arī kādu citu nosaukumu beigās izdomāt un ielikt.
Tas gan nav bieži, kad man uzdod šādu jautājumu: “Kādas ir tavas panākumu atslēgas?” jeb: “Kādas ir tavas galvenās atslēgas?” “Pilnvērtīgai dzīvei kādas ir panākumu atslēgas, jeb kādi ir laimīgas dzīves noslēpumi tieši tavā dzīvē,” tādu jautājumu parasti nav. Tas arī ir sabiedrības garīgās dinamikas termometrs, kāpēc nav šādu jautājumu, bet nav jautājumu pareizā vietā. Tad mana atbilde būtu un vienmēr būs: “Manas atslēgas ir šī grāmata, Bībele. Lūk, šī grāmata.” Un ne grāmata kā tāda, bet manas personīgās attiecības ar Dievu, mana saikne ar Viņu. Lūk, tas ir svarīgākais manā dzīvē. Kad cilvēkam ar āmuru pa kāju iesit, tad nāk ārā tas, kas viņā ir iekšā. Un kad šad tad kāds kaut kur arī kristīgajā vidē “svētais cilvēks” dabū ar āmurīti pa kāju netīšām, tā pēkšņi tad lec ārā arī lamuvārdi. Lamuvārds arī nav rādītājs, bet kaut kādas zināmas bažas arī var radīt par to, kas tur iekšā ir cilvēkam. Bet arī tādos brīžos, kad nedomājot kaut ko pēkšņi pasaku, es zinu, ka tas būs no Bībeles, jo tas ir dziļi manā prātā, dziļi manā sirdī, tās ir manas personīgas attiecības ar Dievu, tās ir jākopj. Un personīgas attiecības ar Dievu nav tikai kaut kāds individuāls pasākums. Šodien, sēžot šeit, esot Kristus miesā svētdienā, tu kop savas paša personīgās attiecības ar Dievu. Mēs pagājušajā dievkalpojumā, vispār pagājušajā sestdienā un svētdienā kopumā trīs reizes skatījāmies šo filmiņu par komandas nozīmi. Moriss Vilsons bez alpīnista pieredzes, bez attiecīga aprīkojuma uzkāpa ievērojamā augstumā, bet aizgāja bojā. Pirmie cilvēki, kas izdarīja to, ko viņš viens pats gribēja izdarīt, bija gandrīz 400 cilvēku liela komanda. Viņš to izdarīja viens pats un komandas nozīme jeb draudzes nozīme, kas arī ir komanda, to nevar nepārvērtēt, tā ir ārkārtīgi būtiska, Jēzus saka: “Es esmu galva, jūs esat miesa.” Mēs esam Kristus miesa, tā mums to atklāj Bībele. Viņš ir galva, mēs – Viņa miesa, locekļi, savā starpā saistīti, tāpēc draudze un kalpošana, Bībeles studijas, Bībele kā tāda, lūgšana, pateicība, visa šī garīgā disciplīna, ko tu kop savā dzīvē, un īpaši jau tas, ko tu šeit iegūsti, ka tu privāti praktizē arī lūgšanu, pārdomas, meditāciju.
Bībelē mēs redzam apustuļus, tur ir Pāvils, Pēteris un citi, bet galvenā persona, protams, ir Dievs – Jēzus Kristus. Kad mēs lasām Dieva vārdu, mēs meditējam, tās ir pārdomas, tās ir filozofiskas pārdomas, un tas ir ļoti svarīgi. Un ir ļoti svarīgi izdarīt secinājumus, kas atbilst Dieva vārda kontekstam, nevis kaut ko pašam ”izzīst no pirksta”, izdomāji un pieskaņoji Bībeli sev, bet Dieva vārda kontekstam, desmit baušļiem kā pamatu pamatam. Kopsavilkumā tas ir – mīlēt Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu ne tā, kā tu pats esi izdomājis, kas ir labs un ļauns, bet tā, kā to māca Dieva vārds, kontekstā, nevis fanātiski, bet garā, un tajā pašā laikā, neiztulkojot to, kā tev pašam iepatīkas, bet tā, kā tur ir atklāts. Piemēram, lai tu varētu saprast, es šonedēļ lasīju no Bībeles vēstuli Korintiešiem, nodaļu, kura sākas ar vārdiem “cilvēkam ir labi sievu neaizskart”.
Bet attiecībā uz to, ko man rakstījāt, – cilvēkam ir labi sievu neaizskart. (1. Korintiešiem vēstule 7:1)
Tu vari to izlasīt un tā arī darīt, jo tāda problēma bija korintiešu draudzē, tur bija pārsvētie cilvēki, kuri neprecējās, es nezinu, kā viņi tur dzīvoja, šajā draudzē bija dažādas problēmas, bet šī vēstule ir atbilde uz korintiešu problēmu. Pāvils pasaka to, ko korintieši saka. To apgalvo korintieši, tātad viss ir otrādi. Tu nevari tā vieglprātīgi pieiet Dieva vārdam, Bībelei – lūk, ir tā, jo tur tā ir rakstīts. Tur vispār runa nav par to, ka ir slikti doties laulībā, tur nav runa arī par to, ka ir slikti neprecēties, tur vispār nav par to. Pāvils paskaidro, ka tagadējos bēdu laikos, ja tu esi šķīries, paliec, kā ir, un viss. Un arī tajā ir daudzas lietas, ko Pāvils pats domā, kā tas ir, nevis, ko saka Kungs. Bet ir lietas, ko saka Kungs, kas ir ļoti skaidri Bībelē definētas, un tas viss ir jāizprot, nevis tā, kā mēs paši iedomājamies, bet tā kā ir kontekstā Dieva vārdā, Dieva vārds ir jāstudē. Dieva vārds ir jāstudē, un tās ir tavas personīgās attiecības ar Dievu, tas ir jāstudē, un tas ir jāpārdomā un jātur acu priekšā. Ja man jautā, kas ir pats svarīgākais manas enerģijas, izaugsmes, laimes un pilnvērtīgas dzīves avots, es atbildu, ka tā viennozīmīgi ir Bībele. Pirmkārt, tā ir Bībele, otrkārt, tā ir lūgšana saskaņā ar Dieva vārdu, un, treškārt, tā ir Dieva vārda praktizēšana, tā nemaz nav tik grūta. Ja tu praktizē lūgšanu, ja tu praktizē Dieva vārdu kā tādu, Dieva vārda iepazīšanu, ja tu to dari, ir neiespējami nekustēties, jo tas izraisa uguni un vēlmi rīkoties. Tāpēc viennozīmīgi, ja nav vēlmes rīkoties, nav vēlmes mainīties, kalpot, tas ir tikai tāpēc, ka tu nepietiekami velti laiku Bībelei. Tu varbūt arī neregulāri apmeklē dievkalpojumus. Viss komplekss, garīgā dinamika, arī tas, kā tu iesaisties draudzē, kā tu praktizē lūgšanu, slavēšanu, kā tu uzņemies atbildību draudzē par kādu pozīciju, katrs savā vietā, katrs pēc savām spējām. Cik regulāri, cik disciplinēti tu velti laiku Dieva vārdam mājās, kā tu skaties uz Dieva vārdu – kā pats vēlies vai kā veselīga mācība māca? Kā tu lūdz, kā tu slavē, vai tu vispār to dari, vai tu to dari pietiekami? Vai tiešām tas, ko tu lasi, to, ko tu saproti, kas būtu jāmaina, ko Svētais Gars mums norāda caur Rakstiem, kas mums būtu jāmaina savās dzīvēs, cik tu maksā cenu, lai to mainītu? Tikai tajā brīdī, kad es kaut ko mainu pats, tikai tad arī Dievs var svētīt, nevis otrādi. Dievs svēta caur Saviem likumiem un baušļiem, un, kad mēs spējam izmainīt kaut ko no tā, ko mēs gribam izmainīt savā dzīvē saskaņā ar Viņa gribu, tad tur arī nāk Viņa svētība. Jebkāda veida svētība.
Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina (Salamana pamācības 4:22)
Zāles visai mūsu miesai, kad tu turies pie Dieva vārda, skaties uz Dieva vārdu, klausies Dieva vārdu, praktizē Dieva vārdu, tās ir zāles visai miesai, tā ir dzīvība visiem, kas to atrod.
Es biju jauns un kļuvu vecs, bet nekad es neredzēju taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi. (Psalms 37:25)
Šeit ir teikts par finansiālu svētību. Visas svētības ir Dieva vārdā, bet nevis otrādi, ka vispirms svētība un pēc tam Viņš. Otrādi. Tāpēc pats svarīgākais ir personīgas attiecības ar Dievu, un garīgā dinamika, kā es arī ieliku nosaukumā “Garīgās dinamikas termometrs”, ir tas, kā kaut kas mainās ap tevi, vai nu iet uz augšu, vai iet uz leju, tas var būt kā līkne – augšā – lejā, tas ir līdzīgi kā dažiem cilvēkiem, cilvēki ir dažādi – citiem garastāvoklis ļoti strauji mainās, ik pa piecām minūtēm, citam ik pa stundām, citam pa dienām – tas viesiem tā ir, citiem tas ir ļoti izteikti, mēs paši zinām, kam un kad arī izteiktāk, un nevajag uztvert nopietni vienmēr viņus visus, jo paies kāds laiks un viss atkal būs labi. Bet kopumā, kur mēs virzāmies, kādi tad ir mūsu dzīves augļi, kādi ir mūsu kalpošanas augļi, kā mēs vispār dzīvojam, šī garīgā dinamika, pirmkārt to nosaka garīgums – kāda ir mana garīgā dinamika, tas nozīmē, kā es pats pirmkārt kopju savas personīgās attiecības ar Dievu. Kā es tās kopju, un tas arī nosaka šo dinamiku. Termometrs rāda, kāda ir tava garīgā dinamika. Lūk, tas, kā tu kop savas personīgās attiecības, tas arī ir termometrs tavai garīgai dinamikai, kā tas izpaužas tavā dzīvē. Un nevajag aizmirst, ka Bībelē rakstīts, ka cilvēkam ir nolemts vienreiz piedzimt, vienreiz dzīvot un vienreiz mirt, un pēc tam ir tiesa, tas nozīmē, ka mūsu gala mērķis ir pestīšana. Mēs jau gan sakām, ka mēs esam pieņēmuši Jēzu kā savu glābēju un esam pestīti. Tu neesi pilnā mērā pestīts, kamēr neesi iemantojis mūžīgo dzīvību, kamēr tu neesi realitātē to iemantojis. Tas nozīmē, ka tad, kad mēs esam sākuši ceļu ar Dievu, mums ir jāaiziet līdz galam. Tas ir tik nesaprātīgi atstāt draudzi, piemēram. Tik nesaprātīgi atstāt Dieva vārda lasīšanu. “Es jau Bībeli esmu izlasījis un es visu zinu.” Ja tu tā saki, tu jau neko nezini tādā gadījumā. Tu pat nesaproti ne tikai garīgos principus, tu pat nesaproti psiholoģiju, pat nedaudz nesaproti. To pat visi skolotāji, visi to saprot, ka tieši atkārtošana ir tā svarīgākā. Atkārtošana! Tu nevari Bībeli izlasīt. Kāpēc tu skaties vienas un tās pašas filmas, kuras tev patīk? Katru dienu, katru reizi tu atklāj kaut ko jaunu. Bībelē ir tik daudz notikumu, tik daudz, ko studēt, ka tu nevari to izstudēt dzīves laikā. Tu pilnībā Bībeli nevari izstudēt. Tur vienmēr būs simtiem un tūkstošiem jautājumu, uz kuriem tu nevari atbildēt, es domāju par detaļām. Vispārīgi – jā, garīgo kursu un visu to saņem šeit, stiprinājumu arī tu šeit saņem, bet ir vēsturiskas detaļas, kuras nekad neviens varbūt neuzzinās vispār. Tur ir daudz lietu, ko var atklāt no jauna. Un īpaši tad, ja ir kādi komentāri, ir cilvēki, kas palīdz, kad tu esi draudzē, Bībeles studijas ir. Šogad būs divi apjomīgi kursi “Panākumi uz Bībeles pamatiem”. Lūk, tā ir tā vieta, kur vajadzētu katram būt, ja tu patiešām gribi, lai tavs garīgais termometrs būtu pareizā temperatūrā 36,6. Iespējams būt par daudz vai par maz, ir arī pārmērības Dieva lietās, un ir arī tas, kad ir trūkumi Dieva lietās, vajag, lai tas ir balansā, lai mēs esam normāli.
Bet notika Joasa divdesmit trešajā valdīšanas gadā, ka priesteri nebija namā plaisas izlabojuši. Tad ķēniņš Joass aicināja priesteri Jojadu un pārējos priesterus, un viņš tiem sacīja: “Kādēļ jūs neesat izlabojuši nama plaisas? Un tagad jūs vairs turpmāk neņemsit naudu no saviem pazīstamiem, bet tā ir jānodod nama plaisu labošanas darbiem.” (2. Ķēniņu grāmata 12:7-8)
Ķēniņš Joass bija dievbijīgs ķēniņš, vismaz pirmo brīdi, kamēr dzīvs bija priesteris Jojada, tā ir rakstīts. Kamēr bija, kas viņu māca, kamēr viņam bija garīgais skolotājs, ko viņš respektēja. Joasa 23. valdīšanas gadā priesteri nebija namā plaisas izlabojuši, šeit tā rakstīts. Tā bija Izreaēla svētnīca jeb templis, kas bija centrālā vieta. Arī savos klejojumos, kad vēl nebija iemantojuši zemi, tuksnesī, arī tad Izraēla visas šīs daļas pa ciltīm tika izkārtotas ap centrālo vietu, ap šo pārnēsājamo telti jeb ap šķirstu, saiešanas telti, ko izjauca attiecīgi tad, kad devās tālāk ceļojumā. Pēc tam atkal konkrētajā vietā salika visu kopā, tur bija simtiem, ja ne tūkstošiem dažādu kalpotāju, kas nodrošināja visu šo darbu. Kad zeme tika iemantota, Salamans uzcēla templi, ko Viņam pēc Dieva vadības Dāvids sagatavoja. Salamana templis – tā to sauc. Tā bija centrālā izraēliešu vieta. Es atgādinu, ka tu esi jaunais Izraēls. Tu esi Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs, Jāzeps, pravieši, Dāvids, Salamans, Jānis Kristītājs, Jēzus Kristus, divpadsmit mācekļi, un tad nākam mēs. Tā ir tā secība, viņi ir mūsu garīgie tēvi . Mēs neesam pēc konkrētās tautības, bet mums ir viņu garīgais mantojums. Dievs, kas radījis debesis un zemi, izvēlējās šos cilvēkus, lai caur viņiem mēs iegūtu ticību. Tas ir brīnišķīgi, un centrālā vietā vienmēr ir bijusi svētnīca. Jaunajā Derībā Jēzus norāda, ka svētnīca ir mūsu sirds. Tāpat ir rakstīts par to, ka svētnīca ir draudze. Tā ir svētā vieta, kur cilvēki sanāk kopā Jēzus Kristus vārdā. Bet pirmām kārtām tā ir mūsu sirds, kas ir mūsu svētnīca. Tāpat ir rakstīts, ka Jēzus šobrīd ir augstais priesteris, kurš kalpo. Tas ir līdzībās rakstīts, bet Viņš vairs nekalpo redzamā teltī šeit, virs zemes, tā laika templī, kurā arī tiešām bija Dieva godība tajā laikā, bet ir rakstīts, ka Viņš sēž pie Dieva labās rokas, Viņš valda debess templī. Šodienas templis ir debesīs un debesis ir mūsu sirdīs. Tā tam vajadzētu būt, ja mēs kopjam savas attiecības ar Dievu, tad debesīm ir jābūt sirdīs. Mīļie draugi, viss ir ļoti labi un pareizi.
Josija uzzināja, ka priesteri nebija labojuši plaisas templī. Templis bija nozīmīgs un tika uzturēts. Visi izraēlieši trīs reizes gadā nāca uz templi un viņi tur pielūdza Dievu. Tur bija dažādi svētki, kas tika svinēti, un tas darbojās vienmēr, tā bija centrālā svētvieta. Vispār centrālā reliģiskā, kultūras vieta, kur Izraēls nāca pielūgt Dievu. Šis templis bija jāuztur, tam bija domātas desmitās tiesas, ziedojumi, tur bija simtiem un tūkstošiem kalpotāju. To var lasīt Bībelē, Dāvids nodibināja levītu un slavētāju kalpošanu. Tur bija pa divpadsmit cilvēku grupās pa divpadsmit. Simtiem slavētāju un dziedātāju, kas nāca konkrētos laikos, lai kalpotu Dievam ar savu dziedāšanu un tamlīdzīgi. Tur bija durvju sargi, priesteri, kas gāja vissvētākajā vietā vienu reizi gadā, tikai viens priesteris. Tā bija ļoti apjomīga kalpošana, un visa šī Vecā Derība, par ko tu ļoti daudz lasi Bībelē, ja godīgi, to pat visu tā nevar aptvert, ko viņi darīja, kāda tur bija kārtība, kādas tur bija olektis kā viss bija izveidots, kā bija jākalpo, un tas viss bija jāievēro. Tur bija ļoti daudz dažādu noteikumu. Un Joass uzzināja, ka nav templim labotas plaisas. Tad viņš aicināja priesterus un teica: “Kādēļ jūs neesat izlabojuši nama plaisas, un tagad jūs vairs turpmāk neņemsiet naudu no saviem pazīstamiem.” Īsāk sakot, saregulē finanšu lietas tā, lai šīs plaisas tiktu labotas. Šeit ir iesaistītas arī finanses. Finanses ir ne tikai tas, kas mums ir vajadzīgas eksistences nodrošināšanai, bet arī komfortam un dzīvošanai. Ir atalgojums par to, ko mēs ieguldām citos. Tas nozīmē, ka mums kaut kāda daļa no sava laika, finansēm, jo laiks arī ir finanses. Finanses nevar tikai mērīt papīra gabalos, tas tikai ir papīrs. Mums ir jāvelta tam, lai mēs labotu plaisas, jeb precīzāk, lai mēs uzturētu savas personīgās attiecības ar Dievu, lai termometrs rādītu pareizi. Lai garīgā dinamika mūsu dzīvē notiktu pareizi. Lai mūsu sirdīs patiešām būtu Viņa gaisma, mīlestība. Mums pašiem par to ir jārūpējas, tieši tāpat kā priesteri rūpējās, lai svētajā vietā vienmēr degtu eļļas lukturi. Gaismai bija jādeg vienmēr. To ir pārņēmušas arī dažādas tautas, kā arī mūžīgā uguns Brāļu kapos, olimpiskā uguns. Es domāju, ka pirmsākumi pat nav Bībelē meklējami, tie ir vēl senāki. Es nedomāju no pašiem iesākumiem, bet arī citās tautās bija šāda parādība – vienmēr ir jādeg ugunij.
Tie ir notikumi Jesajas grāmatas 58. nodaļā, pēc tam, kad Izraēls pastāvīgi atkāpās no Dieva likumiem. Ciešanu viņiem bija gana daudz, gan tajos laikos, gan arī šodien, vēl Otrais pasaules karš mums ir atmiņā. Mēs tur paši nepiedalījāmies, bet mūsu tautieši piedalījās šo cilvēku iznīcināšanā. Viņi te piedalījās. Man mājās ir bieza grāmata, vienīgais šāda augsta ranga cilvēks, kas tika tiesāts, bija Arājs un viņš ir latvietis. Tāda tiesas prāva nebija nevienam, tikai Arājam. Citus šos noziedzniekus pat tā normāli nenotiesāja, viņus pieņēma dažādās vietās, valstīs, protams, ieskaitot Ameriku. Tas viss ir, pateicoties tam, ka ir bojāts garīgais termometrs. Man tā pateica, tā tagad ir trendā, tā ir jārīkojas, tagad ir panika, tagad ir jābēg vai tagad ir jāsit – jo tā teica. Ne mums pēc tā ir jāvadās, mums ir jāvadās no tā, kā Dievs mūs vada, mīļie draugi. Pēc tā, kas ir rakstīts Bībelē, un tas ir pats svarīgākais. Tāpēc cilvēki, kuri nekopj savu garīgo dinamiku, kad tā ir nevis uz augšu, bet uz leju, ja netiek pielīdzinātas plaisas un attiecības netiek uzturētas, tad arī attiecīgos apstākļos šādi cilvēki krīt lamatās, viņi sāk vajāt savus līdzcilvēkus, es tikko pieminēju Arāja kungu. Par kungu viņu pat ir grūti nosaukt. Viņš to darīja personīgi ar saviem dzērājiem, visādiem kaušļiem. Viņš bija novācis komandu, nacionālistus, kas visās savās neveiksmēs un nelaimēs vainoja ebrejus. Pat vārds “žīdi” nav nepareizs, bet tas skan ar nicinājumu. No kurienes tas? Cilvēki nelasa Bībeli, garīgais termometrs ir pavisam auksts, mana vecā mamma domāja tā, tāpēc ka Arāja kungs tā domāja, tāpēc arī mēs tā domājam. Redzi, šis ir tāds biedinošs piemērs, kur nonāk cilvēki, kad atdziest viņu garīgais termometrs. Tāpēc es atgādināju šo laiku, kas bija, to visu mēs esam griezuši tikai par labu. Mēs uzaudzējam tikai jaudu un kļuvām vēl stiprāki. Mēs nesalūzām, mēs tā nelūstam. Mēs nesekojam visām pasakām, jo pirmais orientieris vispirms ir Dieva vārds. Izvēles brīvību, jo to Dievs ir devis katram, īpaši jau demokrātiskā valstī. Izvēle, kas mums bija jāizdara, bija diezgan grūta, bet patīkama, ka tu saglabā savu brīvību. Tu ne tikai iekšēji esi brīvs, bet esi brīvs. Lūk, tas ir spēks, tas ir tad, kad garīgais termometrs iet uz augšu un rāda pareizu temperatūru, kad tiek pielīdzinātas plaisas. Tu izej no dievkalpojuma un nedēļas laikā parādās plaisiņas, atnāc uz dievkalpojumu, un plaisiņas tiek saremontētas. Tu aizej kaut kādā savā vidē, kur nu katrs dodas, kaut ko jau katrs dara, ir kaut kādas ikdienas situācijas, parādās kaut kādas plaisiņas. Tu aizej vakarā vai no rīta, es to daru tikai no rīta, ļoti reti vakarā. Laiks ar Dieva vārdu, laiks lūgšanām un tu pieregulē, ļoti viegli salabo šīs plaisas un temperatūra atkal ir normāla. Tu iedzer savu aspirīnu, kas noregulē temperatūru. Es nedaudz atkāpos, lai saprastu nedaudz, par ko ir runa. Izraēliešiem gāja slikti, jo viņi pastāvīgi neatjaunoja savu svēto vietu. Jeb, sakot citiem vārdiem, pat Hēroda laikā šī svētā vieta bija atjaunota, bet, kā saka Jēzus, ka “šeit akmens uz akmens nepaliks”, jo ne jau par šo templi ir runa. Runa ir par jūsu iekšējo templi, par draudzi un par katra cilvēka sirdi, kāda ir iekšējā garīgā temperatūra. Bet jebkurā gadījumā, Vecajā Derībā centrālā vieta bija konkrētais templis. Lūk, Jesaja saka tā, kad kārtējo reizi izraēlieši nerūpējās par templi, tikai tāpēc ka šī temperatūra bija lejā, viņi tika kaut kur izsūtīti, atkal atnāca kaut kādi sīrieši, tad atnāca kaut kādi filistieši un sazin kas vēl. Atnāca romieši un nopostīja templi, par ko pravietoja Jēzus – šeit akmens uz akmens nepaliks. 70. gadā mūsu ērā nopostīja templi un to vairs neatjaunoja. Ir palikusi viena siena, kas nav zināmas, vai tā ir tempļa siena vai kas tas ir – raudu mūris. Jēzus brīdināja, ja jūs nerūpēsieties par savu templi, tad tas tiks nopostīts. Tas ir piemērs. To Viņš teica, runājot par templi. Tas pats notika arī Jesajas laikā.
Un Tas Kungs tevi vienmēr vadīs un paēdinās tavu dvēseli arī tukšās vietās un stiprinās tavus locekļus, ka tu būsi kā auglīgs dārzs un kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju. Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par Tā Kunga svēto dienu un to turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām. (Jesajas grāmata 58:11-13)
Tu būsi kā auglīgs dārzs, forši vai ne? Tu būsi kā auglīgs dārzs, kā ūdens avots, kurā ūdens neizsīkst. Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un skaties, tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju, kurš būs kā auglīgs dārzs, kurš dzīvos drošībā – tas, kurš pielīdzina plaisas. Saki par sevi, ka esi plaisu pielīdzinātājs. Es rūpējos par savu garīgo templi. Skaties tālāk, ir interesanti: tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku un par Tā Kunga svēto dienu, un to turi godā. Mīļie draugi, Tā Kunga svētā diena šodien ir svētdiena. Un ne jau pašā dienā ir sāls, bet sāls ir tajā, ka tu esi draudzē. Tu rūpējies par savu garīgo namu, savu iekšējo namu un tāpat mēs mijiedarbojamies un rūpējamies par savu garīgo namu – draudzi. Lūk, kad tu turi Tā Kunga svēto dienu. Es šodien ieliku Vinstona Čērčila citātu: “Neceliet veselību un bagātību, jo uz Titānika visi bija bagāti un veseli, taču veiksmīgs izrādījies vien retais!” esot uz grimstoša kuģa. Jebkas, ko tu dari savā dzīvē, ja tev garīgais kompass nav pareizs, nav iestatīta pareizā garīgā temperatūra, tu nezini, kurā virzienā tu dodies. Tu jau vari teikt, ka es dzīvoju, man izdalās laimes hormoni, kaut ko savārīju, atkal hormoni izdalījās, jutos laimīgs, bet kurā virzienā tu dodies? Kas tur ir tālāk rakstīts? Kad tu svēto dienu turi godā, neizlietodams to saviem ceļiem, sava veikala nokārtošanai un tukšām valodām. Mēs daudz ko varam, bet ko parasti svētdienās dara? Marinē gurķus. Nevis ir jāmarinē gurķi. bet ir jānāk uz dievkalpojumu. Skaties tālāk.
Sešas dienas tev jāstrādā, bet septītajā dienā tev jābūt mierā, arī aramā un pļaujamā laikā tev jāietur miers. Ievēro arī nedēļas svētkus: Kviešu pirmās iepļaujas svētkus un Savākšanas svētkus gada beigās. Trīs reizes gadā ikviens vīrs lai rādās Dieva Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā. Es izdzīšu svešas tautas tev pa priekšu, lai paplašinātu tavas robežas, un nevienam nebūs iekārot tavu zemi, kamēr tu rādies Tā Kunga, sava Dieva, priekšā trīs reizes gadā. (2. Mozus grāmata 34:21-24)
Iedomājies, tu esi drošībā, tu esi neieņemams cietoksnis, tev viss ir labi, kamēr tu rādies sava Kunga priekšā trīs reizes gadā. Izrēķini, ka trīs reizes gadā tev ir jāatnāk uz dievkalpojumiem? Tas ir līdzīgi, kā Pēteris jautāja Jēzum, cik reizes ir brālim jāpiedod, vai pietiek septiņas reizes.
Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: “Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?” Jēzus saka uz to: “Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.” (Mateja evaņģēlijs 18:21-22)
Jēzus atbild, ka ne septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas, citiem vārdiem, dzīve piedošanā. Tātad Dieva nams, lūgšana, visa garīgā disciplīna, garīgās pārdomas, arī kalpošana, praktizēšana, arī tas ir viss mūsu dzīves galvenā daļa. Tas ir garīgais ģenerators. Man tas ir pats svarīgākais. Es zinu, ka tikai tāpēc es kaut ko vēlos, tikai tāpēc es dzīvoju, to nopietni saku, es tā dzīvoju, ka es savai miesai reizēm pat neļauju dzīvot. Tas ir tā interesanti, bet tā ir. Tu tā dzīvo, ka tev vienkārši miesa netur līdz. Tu iekšēji esi dzīvs, kamēr tu rādies sava Kunga priekšā. Tu esi pils, tu esi dārzs, tu dzīvo drošībā, ja tev ir garīgā enerģija. Ja tev šis viss ir balansā, ja tu rūpējies, pielīdzini plaisas, rūpējies par garīgo templi. Dieva vadība nav nekas abstrakts, ja tu vienkāršoti, pavirši pie tā pieej, tas pats Stenlijs, pagājušajā gadā aizgāja uz debesīm 90 gados, viņš 14 gados sāka kalpot. Viņš vienu un to pašu runāja, neko jaunu, ja nepaprasīji Dieva vadību, tad tā arī nebūs. Ja tu vienkāršoti pieej, neejot nekādās Bībeles studijās, neiedziļinoties, nekomunicējot ar normāliem kristiešiem, kam ir galva uz pleciem, kas veselīgi izprot Bībeli. Tā nav Dieva vadība, ja redzi melnu kaķi, ielu pārejam, vai sapnī kaut ko redzēji, kad speķi biji saēdies. Dieva vadība ir, pārzinot Dieva vārdu, pašam izvēlēties, kurā virzienā iet, bet saskaņojot ar veselīgu Bībeles mācību, un tas ir tikai iespējams, ja regulāri savus soļus ikdienā saskaņo ar Viņa gribu, ka tas tiešām ir tavā zemapziņā, sirdī dziļākajos kambaros, ka Dieva vārds ir tur, jo Jēzus Kristus vakar un šodien, tas pats un mūžīgi. Dieva vārds nav kā zieds, kas uzzied īsu mirkli, novīst, sakalst, nē, Dieva vārds paliek mūžīgs.
Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. (1. Pētera vēstule 1:24)
Bija man tāda ķīmijas skolotāja – Ķelle. Es nezināju, ka viņa ir atgriezusies pie Dieva, es pats atgriezos, pagājis ir laiks, apmēram 22 gadi kopš tās dienas, es uzzināju, ka mana padomju laika skolotāja ir ticīga, aizgāju ciemos pie viņas, netālu dzīvoja turpat, Limbažos. Cilvēks jau gados, es tajā laikā biju puišelis, kam mācīja ķīmiju, mēs nesām viņu cauri, brilles slēpām, ar redzi problēmas bija jau tad, vienreiz palikām viņas brilles zem stikla uz skolotāja galda, bija tāds stikls virsū, apakšā visādi papīri un mēs tās brilles palikām apakšā, viņa atnāca un nevarēja tās brilles ilgi paņemt, un mēs smējāmies, visādi mēs darījāmies kā palaidņi. Aizgāju pie viņas ciemos, un viņa man teica vienu lietu, Bībele stāvēja blakus, psalmi, viņa teica tā: “Es mācos psalmus no galvas,” kāds bija iemesls? “Kas būs, kas notiks ja es nevarēšu redzēt?” Paliek cilvēks vecāks un viņa domā, ka akla viņa var palikt. Viņa nesaka, ka atnāks Jēzus un dziedinās, ka nekas nav jādara, nē. Viņa mācās psalmus no galvas, ja tā būs un viņa neredzēs, tad viņai viss būs sirdī. Galvā un sirdī, viņa vēl joprojām varēs pārdomāt Dieva vārdu. Šādi ir Dieva cilvēki, viņi rūpējas par savu sirdi, mīl Dievu, mīl sevi un citus cilvēkus. Viņi nav lupatas, tie rīkojas noteikti un skaidri, viņi ir kā jauns lauva aitu pulkā, tā ir rakstīts par Izraēlu. Visur, kur viņš noklīst, visus ar savām kājām saplosa, nomin, ka nekur no viņa nav nekāda glābiņa. Tas nozīmē, ka mums ir kronis, mēs esam dievišķīgi priesteri, ķēniņi un pirmkārt ķēniņi par sevi, mēs nosakām, kā mēs skatāmies uz situācijām, kā rīkojamies mēs paši, mums ir izvēles brīvība, mums ir garīgā prakse, dinamika uz augšu, jo mēs plaisas labojam, par to rūpējamies, temperatūra ir pareiza, tāpēc es izvēlos to, kas nes svētību man un citiem. Kamēr cietoksnis un pils tiek uzturēta, tikmēr ir svētība, ir jāuztur pašam, lūk, tāpēc Dievs atnāca ar vienu domu, ne tikai pie krusta mirt un augšāmcelties, bet Viņš atnāca un jautāja: “Kā tevi sauc? Sīmanis? Tu vairs nebūsi Sīmanis, būsi Pēteris, klints, jo uz tevis Es celšu savu draudzi.” Viņš atnāca un izveidoja draudzi, un atstāja aiz Sevis draudzi un vārdus, darbus, ko Viņš darīja šeit, virs zemes, prezentēja Dievu, kāds Viņš ir.
Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu. (2. Mozus grāmata 34:29)
Kā tu domā, vai Dievs pats uzrakstīja uz akmens šos desmit baušļus? Tā ir rakstīts, bet zini, es no rīta pārlasīju šīs rakstvietas un vienā no tām ir rakstīts, ka Viņš uzrakstīja, bet citā rakstvietā ir minēts, ka Mozum lika uzrakstīt. Ne vienmēr ir tā, kā mēs burtiski lasām. Es nezinu, bet domāju, ka Mozus uzrakstīja, bet atstāju 10% iespēju, ka varbūt arī pats Dievs to uzrakstīja. Vai Mozus satikās ar Dievu? Jā, viņš kāpa kalnā, bija 40 dienas, un tur saņēma desmit baušļus, akmenī kaltus. Es divreiz esmu bijis Ēģiptē, tur var braukt ekskursijā uz Sinaja kalnu, bet es nebraucu, kāpēc? Man nav pārliecības, ka tas ir īstais kalns, uzkāps ne īstajā kalnā un kas tad? Man nav pārliecības, kas tas ir īstais vai domāts priekš tūristiem, kur atbraukt. Sinaja pussala kopumā tā ir. Tad naktī jābrauc, jākāpj kaut kur, nav jau slikti, bet vai tur es atradīšu Dievu, es nezinu, varbūt kādreiz būs jāuzkāpj. Mozus nezināja, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo bija runājis ar Dievu. Arī Jēzus saka:
Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. (Mateja evaņģēlijs 5:15)
Tad, kad tu esi runājis ar Dievu, tavas plaisas ir visas salabotas jeb arī uzturētas, tad tu spīdi, tā ir iekšēja gaisma. Zini, šī iekšējā gaisma Mozum bija tādā mērā, ka to varēja redzēt cilvēki. Mozus, kad runāja ar cilvēkiem, aizklāja vaigu. Tur cilvēki bijīgi trīcēja, nerādījās kalnam tuvumā. Viņi teica, lai Dievs ar viņiem nerunā vairs, bet Mozus. Viņš aizklāja vaigu, lai tie cilvēki kaut cik var normāli justies, kaut ko no viņa dzirdēt, savādāk būs tikai bailes, stresa hormon. Viņš aizklāja, jo bija runājis ar Dievu, tad, kad esi runājis ar Dievu, tevī iedegas iekšēja uguns, un tavos darbos, dzīvē tā ir redzama, reizēm to var arī redzēt sejā. Jēzus ir brīnišķīgs. Personīgo attiecību laikā ar Dievu tevī notiek reakcija, es nezinu visu sistēmu, bet Luīze teica, ka ir iestājusies kādā roņu klubā, es varbūt pārspīlēju, bet profesionāls ronis mācīja roņu lietu, veda peldēt un mācīja visu, kā pareizi. Un tad viņiem stāstīja, kas notiek tajā brīdī organismā, kad cilvēks iegremdējas aukstā ūdenī, tad ķermenī notiek reakcija, visus vīrusus izdedzina laukā, jo tev temperatūra kaut kādā brīdī paceļas un nolaižas, uz sevis es to jūtu, kad esmu to izdarījis, kāds ir tonuss, un kāds tas ir, kad neesi izdarījis. Varbūt ne katru reizi viss ir vienādi, bet tonusu dod, norūda, uzlabo imunitāti, bet tā ir miesa. Garīgajā pasaulē tās nav peldes, protams, ja tu nerūpējies par miesu, tad būs grūtāk arī ar garīgo pasauli, pamatu pamatā ir garīgā temperatūra, tad, kad tu runā ar Dievu, tevī izdedzina garīgās plaisas, visu kas lieks.
Pirmajā kristiešu draudzē bija tādas divas lielas grupas – hellēnisti un ebreji. Hellēnistu diaspora bija atbraukuši atpakaļ uz Jeruzālemi, Jūdu, bija sabraukuši, kas bija izmētāti pa pasauli, grieķu valodā runājošie, viņiem bija cita kultūra nedaudz. Un tad bija vietējie ebreji. Viņiem savā starpā radās kurnēšana par to, ka hellēnistu atraitnes netiek apkalpotas, draudze rūpējās, mums ir sociālā sistēma, bet tur to draudze nodrošināja, bija konkrēta sistēma, kā par viņām bija jārūpējas, tur bija noteikumi, kā jābūt, par pabalstiem pēc tam, kad tika zaudēts vīrs, nav arī dēlu, viņa viena pati paliek. To līdz šim darīja apustuļi, viņi darīja arī tehniskās lietas, administrēja, tad viņi saprata, kas tas ir par daudz, šis ir pēdējais piliens, viņi sasauca mācekļus un teica, ka izredzēs no sava vidus, citus cilvēkus, pa diakoniem viņus vēlāk nosauca, kas var viņus aizvietot un ir Svētā Gara pilni, uzticami, lai šo pienākumu var deleģēt viņiem. Kāpēc?
Bet mēs gribam arī turpmāk Dievu lūgt un kalpot ar vārdu. (Apustuļu darbi 6:4)
Kalpošana nedrīkst aizvietot tavas lūgšanas, tavu garīgo dinamiku jeb plaisu pielabošanu, tempļa uzturēšanu
Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt. (Lūkas evaņģēlijs 18:1)
Tas ir pamatu pamats, tas ir pats svarīgākais.
Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā? Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja evaņģēlijs 26:40-41)
Trīs reizes Viņš nāca un mācekļi gulēja. Viņi visi nodeva Kristu. Bet vēlāk mēs lasām, ka tas pats Pēteris, kas slīka, kad Jēzus teica nākt, kad Jēzus bija pavadījis viens pats laiku ar Dievu, pēc tam nāca pie mācekļiem, pa jūras virsu staigādams. Iedomājies kāda jauda, kāds spēks, kad tu esi runājis ar Dievu. Viņi domāja, ka tas ir spoks, izbijās. Galu galā, Pēteris sacīja: ja Tu tas esi, liec man arī nākt pa ūdens virsu. Un Viņš saka: nāc! Jēzus stāv, un Pēteris nāk pa ūdens virsu, tad viņš izbijās, sāka grimt. Jēzus pastiepa roku, izvilka ārā un teica: kāpēc tu šaubījies, mazticīgais? Tas ir pirms nāves un augšāmcelšanās. Vēlāk mēs redzam, ka Pēteris ceļ draudzi, Pēteris pieceļ mirušos, vēlāk mēs redzam, ka tas ir tas pats Pēteris, kurš gulēja Ģetzemanes dārzā, Viņš darīja to pašu, ko Jēzus Kristus.
Nākamajā dienā, kad tie bija ceļā un tuvojās pilsētai, Pēteris ap sesto stundu uzkāpa uz jumta lūgt Dievu. (Apustuļu darbi 10:9)
Un, no rīta gaiļos cēlies, Viņš izgāja un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza. (Marka evaņģēlijs 1:35)
Jēzum bija konkrēts laiks un konkrēta vieta, tieši tāpat kā templī. Templī bija trīs lūgšanu stundas dienā. Tas bija trešā, sestā un devītā.
Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. (Apustuļu darbi 3:1)
Trešā stunda pēc mūsu laika būtu deviņos no rīta, sešos ir divpadsmitos un deviņos ir trijos pēcpusdienā. Jēzus no tempļa izdzina ārā visus pārdevējus un naudas mijējus, un teica, ka Dieva nams ir lūgšanu nams, bet viņi to ir padarījuši par slepkavu bedri – tie bija Viņa vārdi. Bet galvenā funkcija ir Dieva vārds, lūgšana, tas ir primāri. Manas lūgšanas izriet no draudzes, un draudze izriet no manas lūgšanas. Tas viss ir nesaraujams un nedalāms.
Tajos apstākļos, kur es no augšas piedzimu, tur nebija vietas, kur es varēju viens pats lūgt Dievu, bet man Dievs teica: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Es to daru, bet kā es to darīju? Sega uz galvas un lūdzu, un Bībeli es normāli varēju lasīt. Man nebija vietas, kur palikt vienam pašam. Es sāku no pirmās dienas un daudz, es nezināju, kā to pareizi darīt, bet es darīju, sāku Bībeli studēt, bija cilvēki, kas palīdzēja Bībeli saprast. Bija draudze no pirmās dienas, un tā nu tas aizgāja. Tie apstākļi ne vienmēr ir tādi, ka tu esi viens pats. Bet Jēzus aizgāja vientuļā vietā Dievu pielūgt.
Ja mammai piedzimuši pieci bērni, tad kāda tur lūgšana, bet būtu labi atrast laiku, kad esi viens. Tāds ir tas periods, visu mūžu bērni nedzims. Apstākļi ir savādāki, bet ir jāatrod laiks. Arī Pēteris konkrētajā laikā bija uz jumta, vietā, kur viņš varēja būt viens pats. Arī par Daniēlu bija rakstīts, ka viņš kārtīgi lūdza Dievu. Viņš atvēra logu uz Jeruzālemes pusi un trīs reizes dienā pielūdza Dievu. Mums katram ir nepieciešams šis laiks vienam ar Dievu. Tas ir ļoti svarīgs. Ja runāsim par manām panākumu atslēgām, tad tas ir numur viens. Tieši tur es saņemu, viens ir konferences, dievkalpojumi, grāmatas, tu dzirdi un salīdzini, bet secinājumus tu pielīdzini Dieva vārdam visu, tieši tur izdari pareizus secinājumus un izdari pareizus lēmumus. Kādu laiku sākumā dzīvoju pie mammas, tur divas mazas istabiņas, bet kur atrast vietu, kur palūgt Dievu vienatnē. Bet vēlāk apprecējos, bija savs dzīvoklītis, bet bija tikai viena istaba un mēs bijām divi. Un man tā bija virtuve. Un tad sekoja daudz evaņģelizācijas dievkalpojumu pa visu Latviju, Ukrainu, Igauniju. Un kur Dievu lūgt? Un tās bija vannas istabas, tās bija tualetes. Vienmēr mūs uzņēma vietējā draudze, mēs gulējām kalpotāja mājās, atceros, tur bija tāds mūrītis un uz tā mūrīša tāda guļamvieta bija, kam tāds aizkariņš priekšā, ja tu gribi iziet ārā, attaisi aizkariņus un blakus guļ simtgadīga tantiņa, tā kā pasaku filmās. Bet tev visur ir vienmēr jāatrod vieta, kur lūgt. Kad mācījos Bībeles skolā divus gadus mācījos, klātienē braucam, un tad arī es domāju, kur lai Dievu lūdzu. Un es gāju pie skolas vadītājas un teicu, ka man vajag vietu lūgšanai. Un viņa man piešķīra lielo dievkalpojuma zāli. Un es katru rītu gāju un lūdzu Dievu tur. Limbažos es braucu kaut kur ārā mežā, tur arī bija auksti un dubļi brīžiem. Kad noīrējām dzīvokli Siguldā, bija beidzot pašam sava istaba. Visu bērnību biju sapņojis, ka man būs pašam sava istaba. Tā bija mana darba istaba, man nebija nekur jāiet, bija sava istaba. Tas brīdis man palicis atmiņā kā liels notikums. Man bija sava lūgšanu vieta. Katram jādomā, kā pavadīt laiku ar Dievu, lai tu varētu spīdēt kā Mozus. Jēzus ir brīnišķīgs! Draudze ir brīnišķīgi! Ticība Dievam ir brīnišķīgi!
Mēs pateicamies par šo privilēģiju, ka mēs esam Tevi iepazinuši, paldies, ka mēs varam būt kopā, ka mums īr šī vieta, kur Tevi pielūgt un slavēt, vieta, kur mēs varam uzlādēties, pielīdzināt plaisas un noregulēt savu temperatūru, kur mēs dinamiku varam virzīt uz augšu. Paldies par katru ikvienu šajā vietā! Mēs lūdzam, lai Tava svētība un bagātība ir pār katru, kas meklē Tevi, un dod katram iekšējo vēlmi caur Savu Vārdu, ko Tu iedēstīji šodien, lai šis vārds nes augļus, trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgus augļus. Lai katram vienam, šajā vietā esošam, šis Tavs iedēstītais vārds tiešām nes augļus, ka mēs visi meklējam Tevi, ka mums ir garīgā dinamika, ka mēs rūpējamies par savu svēto vietu, par savu sirdi, par savu prātu, ka mēs varam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, jaudīgu dzīvi, laimīgu dzīvi un, galu galā, iemantotu mūžīgo dzīvību kopā ar Tevi, Debesu Tēvs! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Garīgās dinamikas termometrs” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija