Jēzus ir mūsu pamats. Viņa upuris, nāve un augšāmcelšanās ir evaņģēlija centrā. Tu caur Viņa upuri esi jauns radījums Jēzū Kristū, viss, kas bijis ir pagājis, viss ir tapis jauns. Es regulāri gatavoju un publicēju dažādus citātus – gan pats savus, gan no grāmatām, kuras lasu. Nesen sagatavoju kādu citātu, kuru vēl nepublicēju, jo pagaidām nelikās piemērots. Tas skan vienkārši: “Daudzi ceļ mājas, kurās neviens nedzīvos.” Gan Latvijas laukos, gan ārzemēs staigājot, šad tad var redzēt pamestas mājas. Liela daļa ir sen pamestas, bet ir arī tādas, kas atstātas novārtā nesenā pagātnē. Šādas mājas lēnām sabrūk. Doma, ar kuru gatavoju šo citātu, ir sekojoša: cilvēks pats ir izdomājis savu dzīvi – viņš ceļ lielu māju, domā, ka būs daudz bērnu un mazbērnu, kuri dzīvos šajā mājā, bet bieži vien tā nenotiek, un cilvēks savā mājā paliek viens pats. Ir daudz dažādu iemeslu – gan ekonomiski, gan politiski, piemēram, varas maiņa, kad cilvēki ir spiesti aizbraukt dzīvot uz citu valsti. Tā tās mājiņas stāv tukšas. Kāds savā laikā ir licis pamatus katrai mājai. Rakstos ir daudz pieminējumu par cilvēkiem un valstīm, kurām nav pareizs garīgais pamats, kas nav celts uz Dieva principiem. Bībelē rakstīts, ka smiltis apklāj vietas, kur reiz bija pilsētas, tur ūpis gaudo tuksnesī, apkārt skraida šakāļi. Vienmēr šādi teksti ir vērsti uz cilvēku grupām, kam nav pareizais garīgais pamats jeb, citiem vārdiem sakot, kas nebīstas Dieva. Mājas pamats ir viena lieta, bet garīgais pamats ir pavisam kas cits. Kad mājai ir ielikts pamats un, kad tā uzcelta, ir jāturpina nepārtraukti to kopt un uzlabot. Tā ir arī ar garīgo pamatu – kad esi to ielicis, tev tas ir jāatsvaidzina, jāturpina pieaugt.
Jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts. (1. Pētera vēstule 1:16)
Tas nozīmē, ka ir jāturpina garīgi augt un pilnveidoties. Šodien būs ļoti garīgs sprediķis – “Garīgās dzīves pamats”. Sekošana Kristum ir nopietna, daudz nopietnāka, nekā mēs paši domājam un jūtamies. Mēs vienmēr nejūtamies vienādi, un es tai skaitā. To ietekmē tas, ir rīts vai vakars, vai arī citi apstākļi. Par vienā dienā tu vari justies dažādi. Sievietēm tas ir izteiktāk, sajūtas mainās biežāk. Reizēm ir tā, ka no rīta viss šķiet ļoti labi, bet vakarā jau domā, ka viss ir pavisam slikti. Tomēr, ja tev ir pareizs garīgais pamats, tad, neatkarīgi no tā, kā jūties, tu zini, kā ir patiesībā Dieva vārda gaismā. Lūk, tādēļ jārūpējas par savu garīgo pamatu, lai tu pareizi saprastu un koriģētu savu dzīves virzienu, lai māja, kuru esi cēlis, ir celta uz klints. Bībelē ir līdzība par diviem cilvēkiem, kuri cēla namu.
“Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints. Bet, kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un, kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela.” (Lūkas evaņģēlijs 6:48-49)
Koku pazīst pēc viņa augļiem – ne pēc tā kā tu jūties, bet gan pēc taviem darbiem. Šonedēļ es publicēju Džona Raskina citātu: “Tas, ko mēs domājam, zinām vai kam ticam, beigu beigās gandrīz neko nenozīmē. Nozīme ir tikai tam, ko darām.” Rezultāts ir tikai tam, ko dari. Lai tu darītu to, kas ir patīkams Dievam, lai līdzinātos Viņam, tev nepārtraukti ir jārūpējas par savu garīgumu – savu garīgo pamatu.
Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem. (Lūkas evaņģēlijs 6:44)
Tas nozīmē, ka svarīgs ir tavs garīgais saturs.
Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. (Lūkas evaņģēlijs 6:45)
Atkarībā no tā, ko tu krāj, to tu arī izdod uz āru. Šodien tu esi izvēlējies būt dievkalpojumā, un tas ir garīgais pamatu pamats. Viņš ir galva, mēs esam miesa un katrs par sevi locekļi. Mēs esam piederīgi Kristus miesai. Atrasties sarakstā, ka tu esi kristīts, svētīts, laulāts baznīcā, nav piederība pie Kristus miesa. Tikai reāli būt draudzē, dzīvās attiecībās, kalpošanā, piederēt pie konkrētas draudzes, kurai ir kopīgi mērķi, kuros tu vari iekļauties, lai Dievs varētu pagodināties un svētīt to vietu, kur tu atrodies un dzīvo, un tevi pašu. Galu galā mēs nerunājam tikai par šīs zemes svētībām.
Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki. (1. Korintiešiem vēstule 15:19)
Pāvils saka, ka mums jādomā par debesu balvu. Ne ar darbiem mēs tiekam izglābti, bet tomēr mūs pazīst pēc augļiem. Katram jāaiziet savs ceļš līdz galam. Tev, tiekot glābtam, ir piešķirta mūžīgā dzīvība, un tā mums ir šodien, bet tev ir jārūpējas par savu garīgo pamatu, lai vari pilnveidoties un Dievs var svētīt tikai tur un veikt izmaiņas, kur cilvēks pats ir gatavs mainīties.
Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! – bet nedarāt, ko Es saku? (Lūkas evaņģēlijs 6:46)
Viena lieta ir slavēt Dievu, būt dievkalpojumā, bet tas ir jāizmanto, lai darītu pareizas lietas un nestu labus augļus. Tai jābūt nevis ārējai darbībai, bet izmainītam sirds saturam, jo tieši sirds saturs nosaka mūsu darbības.
“Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, – Es jums rādīšu, kam viņš līdzināms. Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints. Bet, kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un, kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela.” (Lūkas evaņģēlijs 6:47-49)
Te ir rakstīts, ka cēla namu bez pamata. Idejiski, lai celtu ēku, kaut kādam pamatam ir jābūt, bet vienam pamats bija uz klints un otram – vājš pamats smilšainā zemē, nepareizi ievietots. Viss bija atkarīgs no tā, kāds pamats bija ielikts. Mēs liekam pamatus. Tas nav vienreizējs akts, piemēram, izejot Bībeles skolu. Tā ir ikdiena, dzīves filozofija – mūsu augstākā balva ir pestīšana, tā mums ir jau šodien, bet galīgā pestīšana ir tikai nākotnē. Dieva vārds Bībeles kontekstā runā par to, ka mēs visi nākam Dieva priekšā un Viņš sver sirdis un lemj, kur mēs pavadām mūžību. Izrādās, ka tieši darbiem, kurus mēs darām, ir liela nozīme. Katrā dievkalpojumā atgādinu un turpināšu to darīt arī turpmāk, ka garīgais pamatu pamats ir Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Bībele, lūgšana un draudze ir svarīgākas nekā kalpošana, bet no šīm trīs lietām izriet ceturtā. Tas veido tavu sirds saturu un garīgo pamatu. Tev par to jārūpējas, jo sekošana Kristum ir nopietna, un šodien centīšos to tev parādīt no Lūkas evaņģēlija 14. nodaļas.
Jēzus bija ielūgts un ciemojās kāda ievērojama farizeja namā uz mielastu. Viņš vēroja, kā viesi ieņem labākās vietas un uzrunāja viņus, lai parādītu, ka ne visi, kas labi runā, labi izskatās, ir tie, kas iemantos Dieva valstību un mūžīgo dzīvību. Bībele saka, ka ir gan nāves, gan piedodams grēks. Kas ir nāves grēks? Tas ir, kad tu apzināti izvēlies atstāt garīgo pamatu. Ja to atstāj, ar laiku tava dzīves ēka sāk trunēt un agri vai vēlu tam seko nama gāšanās – ja ne šīs dzīves laikā, tad nākamā dzīve var tikt aizslēgta. Tātad, viss atkarīgs no tā, kā mēs šodien rūpējamies par savu garīgo pamatu. Un – Jēzus sēdēja farizeja namā un aizrādīja, ka, nākot viesos, labāk ieņemt pēdējās vietas. Es nesaku, ka mums draudzē tā obligāti jādara, kā arī, ejot viesos, tā nav jādara. Tomēr Jēzus ar to vēlējās pateikt, ka tie cilvēki, kuri ieņem labākās vietas, ne vienmēr ir paši garīgākie. Šie cilvēki domāja par sevi labi, bet Dieva acīs tas tā nebija.
Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts, un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta. (Lūkas evaņģēlijs 14:8-9)
Reizēm draudzē nemaz nepalūdz, bet vienkārši pasaka – tā mana vieta, ej prom. Tas nav pareizi. Ja ciemiņš ir atnācis, viņš sēž, kur vēlas, un tu viņu neaiztiec. Šeit vispār nav uzrakstīts, kur katram jāsēž, jo katrs var sēdēt, kur vēlas. Nav obligāti jāsēž pēdējā rindā, es noteikti neiešu aicināt kādu uz priekšu. Ļoti labi saprotu, kāpēc cilvēks sēž aizmugurē vai priekšā. Aizmugurē ir labi, bet mēs visi zinām, ko skolā nozīmē sēdēt priekšējā un pēdējā rindā. Kopumā Jēzus gribēja pateikt līdzību caur šo notikumu.
Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” (Lūkas evaņģēlijs 14:15)
Jēzus zināja, ka šis cilvēks domā, ka viņš ir cienīgs un viss kārtībā ar viņu, ka viņam ir Ābrahāma Dievs, šajā pilsētā pieejams templis, bet neizprot garīgā pamata būtību. Vari apliecināt, ka esi glābts, dziedināts, bet ir jāizprot realitāte. Tāpēc Jēzus teica:
[..] “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu.” (Lūkas evaņģēlijs 14:16)
Tajā laikā viesības parasti notika agrā vakarā. Viesi tika iepriekš aicināti, un tie, kas bija apstiprinājuši savu ierašanos, reizēm saņēma vēl papildu atgādinājumu — saimnieks sūtīja kalpu, lai atgādinātu, ka šodien notiek viesības. Tas pats par sevi bija pagodinājums, jo šāds žests vairāk tika izrādīts īpašiem viesiem. Mateja evaņģēlijā šī pati līdzība ir atspoguļota daudz skarbāk nekā šeit. Es nesludinu un nemācu tā, kā to reāli darīja Jēzus tajā laikā, bet Bībelē tas ir uzrakstīts. Mateja evaņģēlijā vārdi ir ļoti asi, šeit tie skan maigāk, taču būtība nemainās. Es aicinu katru pārdomāt, izmeklēt savu sirdi un jau rīt tiekties kļūt labākam. Pats svarīgākais ir garīgais pamats — tas nav nekas izdomāts vai izrauts no zila gaisa.
Tu šodien lasi šeit Dieva vārdu — un tas vēl nav viss. Ne tikai lasi, bet arī piedzīvo. Jā, tu vari pats lasīt Bībeli, tu vari dažādos veidos dzirdēt Dieva vārdu, bet draudzē tas ir īpaši. Es līdz galam neizprotu visus šos garīgos instrumentus, varbūt kaut ko var psiholoģiski izskaidrot, bet pilnībā es nezinu. Vienu gan zinu — draudzē ir spēks. Bībelē, Ebrejiem vēstulē, ir rakstīts, ka mums nevajag atstāt savas sapulces, kā daži pieņēmuši darīt. Ja cilvēks to ignorē, tad paliek tikai briesmīga tiesas gaidīšana un uguns liesmas, kas aprīs pretiniekus. Šie vārdi tur patiešām ir, un tie ir stingri. Tie nav vienīgie, bet tie ir daļa no konteksta, kas atrodams Bībelē. Lasot šos vārdus, es pats pārdomāju savu dzīvi un kalpošanu. Es to vienmēr daru, lasot Dieva vārdu — pirmkārt salīdzinu ar sevi, nevis ar citiem. Draudzes darbs ir ļoti svarīgs. Un es aicinu ikvienu jau tagad izmeklēt savu sirdi un pieņemt lēmumus, jo dievkalpojums ir pirmais garīgais pamats.
Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. (Lūkas evaņģēlijs 14:17)
Viesi bija uzlūgti. Arī mēs, kad aicinām viesus, darām līdzīgi. Administratore Luīze rūpējas par visām šīm diplomātijas lietām. Mēs sveicam bīskapus, konfesiju vadītājus. Dažkārt ielūgumi tiek pasniegti personīgi, citreiz iepriekš ir bijusi sazināšanās pa telefonu, vai arī es pats esmu ticies un saņēmis piekrišanu, pēc tam tiek sūtīts atsevišķs ielūgums. Šādi rīkojamies arī mēs, un tieši tā bija arī toreiz. Arī šodien nav patīkami, ja kāds atsakās nākt. Jo tas ir pagodinājums, ja cilvēks piekrīt. Mateja evaņģēlijā ir teikts, ka viesībās aicināja ķēniņš, bet Lūkas evaņģēlijā vienkārši cilvēks. Taču atteikties no šāda ielūguma tajā laikā bija ārkārtīgi nepieklājīgi, pat nepieņemami. Tā bija ļoti liela necieņa pret nama saimnieku, pret cilvēku, kas bija aicinājis. Tāpēc šādi gadījumi bija reti. Tāpēc Jēzus, būdams viesu namā, redzēja cilvēkus, kuri bija pārliecināti par sevi. Viņiem šķita, ka viss ir kārtībā: mums ir reliģija, mums ir Dievs, ir savi farizeji un saduķeji, dažādi novirzieni. Politiskā situācija nav tāda, kādu gribētos, bet viņi taču ir Ābrahāma bērni, viņiem ir savi apsolījumi, un ar to pietiek. Taču Jēzus zināja, ka patiesībā viss nav kārtībā. Tāpēc Viņš saka: tie, kas ir pirmie, būs pēdējie un, kas pēdējie, var būt pirmie. Viņš stāstīja līdzību par uzlūgtajiem viesiem, kur visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Tas nav tik vienkārši kā pateikt: “Man šodien nav laika,” un neko īpašu tajā brīdī nejūti. Nē — tas nozīmē atteikties no dievkalpojuma, izvēlēties kaut ko citu. Tas nozīmē atteikties būt grupiņā, atteikties šodien pavadīt laiku ar Bībeli, atteikties mainīties. Šis ir garīgais pamats, no kura izriet mūsu darbi un augļi. Jo no sirds pilnības mute runā, un ir lietas, ko tu pats sevī uzkrāj. Tāpēc tas ir garīgais priekšnoteikums, tie ir instrumenti, ar kuriem mēs varam augt.
Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. (Lūkas evaņģēlijs 14:18)
Šis viesis jau bija uzlūgts, un tā bija ļoti nepieņemama rīcība. Tie, kas sēdēja pie galda, ļoti labi saprata, par ko Jēzus runāja, un tas bija liels pārkāpums.
Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. (Lūkas evaņģēlijs 14:19)
Mēs vienmēr izdomājam labu aizbildinājumu. Es domāju, ja tu tagad skaties dievkalpojumu internetā, bet neesi šeit, draudzē, tev ir ļoti labs aizbildinājums. Ļoti labs, pieņemams, pret kuru īpaši šajā jaunajā laikmetā neko nevarētu iebilst. Īpaši jaunajā virzienā, ko esmu iesācis — ka tikai brīvprātīgu upuri Dievs mīl. Tam ir arī otra puse. Tā ir īslaicīga tendence, kas ļauj saprast: ja es gribu iekļauties komandā, kur ir arī disciplīna, es to daru brīvprātīgi. Vienmēr atradīsi labu iemeslu, jo tu jau zini, ka tas nav pareizi, bet tomēr izdari, jo tev ir ļoti labs aizbildinājums. Arī viņiem bija labs aizbildinājums — ka viņi bija iegādājušies piecus jūgus vēršu.
Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. (Lūkas evaņģēlijs 14:20)
Trešais vispār neaizbildinājās, bet vienkārši teica, ka nevar. Nevarot, jo piedzimuši bērni, tikko apprecējušies, ir medusmēnesis. Šeit ir trīs tipa cilvēki. Cilvēki, kas kaut ko iegādājušies — vienkāršākā izteiksmē, tas ir laicīgais darbs. Bizness, tas jau ir kaut kas cits; pašnodarbinātie, tas jau ir ļoti labi. Es, pēc personiskās pieredzes, — kalpoju jau 25 gadus, vairāk nekā 20 gadus kā mācītājs — redzu, ka ļoti maz cilvēku, kas ienāk draudzē un iesāk savu biznesu, spēj saglabāt ticību. Daudzi joprojām domā, ka ir ticīgi, bet viņi vairs nav draudzē, kaut kur pazūd. Tā ir tendence, ko Bībele nemāca. Ja skatāmies šaurāk, cilvēks ienāk draudzē bez darba, dabū darbu, un tad viņam vairs Dievs nešķiet vajadzīgs. Tas ir ļoti vāji. Pēc pieredzes skatoties, kad cilvēkam ir pirmie panākumi un atzinība, šeit viņš tika iedvesmots, ka viņš var, bet tomēr apmēram 90% cilvēku atkrīt. Es nezinu, kāpēc tas notiek tik traki. Acīmredzot cilvēki nav gatavi nekam. Tas parāda, cik vāja ir izpratne par garīgo pamatu. Kāda ir iekšējā motivācija — kāpēc es vispār kaut ko daru? Kāpēc man ir darbs? Tikko dabū darbu, un tas šķiet svarīgāks par dievkalpojumu, par kalpošanu. Es nesaku, ka ģimene nav svarīga, bet es runāju to, ko saka Jēzus.
Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. (Lūkas evaņģēlijs 14:20)
Mateja evaņģēlijā ir skarbāk Viņš lika viņus visus nokaut. Lūkas evaņģēlijā nav tik briesmīgi.
Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. (Lūkas evaņģēlijs 14:22-23)
Kas ir lūgtie viesi? Tradicionāli raugoties, tie ir stagnējoši cilvēki draudzē, kas ir vairums. Varbūt ir kāda mini izaugsmīte, bet nekas būtisks. Ja no šāda skatupunkta lasām Bībeli, tad lūgtie viesi bija farizeji, saduķeji, tā laika valdības vīri — tie, kas noraidīja Kristu un piesita Viņu krustā. Tā nav nepareizi domāt, jo arī par viņiem bija runa. Nākamais solis, ko domājam par lūgtajiem viesiem, kuri nebija cienīgi. Tie ir cilvēki, kuriem sakām: „Ir dievkalpojums,” bet viņi neatnāk. Vai arī tie, kam stāstīji par Jēzu Kristu, bet viņi noraidīja. Daudzi ir aicināti, bet maz ir izredzēto. Tie ir tie lūgtie viesi. Ņemot vērā, ka vispirms sods sākas Dieva namā — vispirms jāpadomā par attiecībām ar Dievu, par sevi un savu attieksmi — tad lūgtie viesi esam mēs, kas esam iepazinuši Dievu. Šie vārdi ir aktuāli arī šodien, jo mēs esam šajā mielastā Dieva namā. Katrs, kurš nerūpējas par savu garīgo pamatu un atstāj pašu pamatu, nevar nest augļus. Ja nav kustības pareizajā virzienā — tad 100% notiek kustība citā virzienā, pavisam citā, bez variantiem, pat ja cilvēks to nezina.
Ja cilvēks ir svētīts un ēdīs maizi Dieva valstībā, tad tas būs pazīstams pēc augļiem. Cilvēks pie krusta nevarēja parādīt savus augļus, bet viņš nokļuva debesīs. Tur jau ir tā lieta: tu neesi pie krusta, tu vari darboties. Tu neesi kā tas noziedznieks, kurš pie krusta neko nevarēja parādīt, uzrādīt savus darbus. Tas ir nepārtraukts process, garīgā kustība, bet, lai tas notiktu, vispirms jāievēro pamats — nepieciešamais minimums. Lūgtie viesi esam mēs, mēs esam aicināti. Kā saka Pāvils — ir jāaiziet līdz galam, jo daudzi ir aicināti, bet maz izredzētu. Nebūtu pareizi domāt, ka tie “daudzi aicinātie” ir vienkārši cilvēki, kurus mēs paši esam aicinājuši. Nē — tevi Dievs ir aicinājis. Īpaši draudzē, kur jau notikusi paaudžu maiņa, kur bērni ir piedzimuši draudzē un tagad paši kļuvuši par kalpotājiem, kur tie, kas reiz bija bērni, lēnām pieaug. Tā ir paaudžu maiņa, un tāpēc šeit nevar runāt tikai par cilvēkiem “ārpusē”. Tas attiecas uz mums — uz aicinātajiem, uz izredzētajiem, uz lūgtajiem viesiem. Dieva vārds šajā kontekstā saka, ka mēs esam šajās viesībās. Bet var būt tā, ka kaut ko nesaprotam, un tad skan šie Jēzus vārdi. Un tie ir vienkārši saprotami — kāda ir mana attieksme pret pamatdisciplīnām? Tev vienmēr būs labs aizbildinājums: ka esi sievu ņēmis, ka ir darbs, bizness un tā tālāk.
Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu. (Lūkas evaņģēlijs 14:24)
Acīmredzot, tas šeit notiek kontekstā, tas ir cits notikums, bet tas turpinās šajā pašā nodaļā. Jēzum sekoja daudz ļaužu, kam Viņš teica:
“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)
Mateja evaņģēlijā tas skan labāk: “Kurš vairāk mīl nekā Mani.” Šajā evaņģēlijā ir vārds “ienīst”. Es šo Rakstu vietu esmu pastudējis. Lūka bija demokrātisks cilvēks, bet viņš ielicis tieši šo vārdu. Tas nav tulkošanas kļūda — tur tiešām ir vārds “ienīst”. Tas nozīmē: tik ļoti mums Viņš jārespektē – augstāk par visu, kas tev dārgs, ieskaitot savu dzīvību. Jēzus to saka, tas attiecas uz mani, uz tevi, uz mums visiem. Mēs esam lūgtie viesi, bet Viņš saka: ja mēs nerūpēsimies par garīgo pamatu, bet tikai izmeklēsim labākās vietas, sēdēsim un domāsim, ka viss ir kārtībā, aizmirstot pamatlietas, mēs sāksim ierūsēt. Augļu nebūs, kustības nebūs. Galu galā — tas ir nāves grēks, ka pamatu tu esi atstājis. Tu vari teikt, ka viss ir kārtībā, bet kā var glābt cilvēku, kā var mainīties cilvēks, ja lietas nesauc īstajos vārdos? Cik labi, ka ir Dieva vārds, ka šeit skan tīrs Dieva vārds, nevis kaut kādi pekstiņi, kas pēdējā laikā kļuvuši diezgan populāri un neatbilst Dieva vārda kontekstam. Pravieši, kas cits par citu gudrāki, kas nekur nepieder un kas neko neceļ — viņi vispār neceļ draudzes. Viņi tikai sev iestāsta, ka kaut ko ceļ. No kā viņi ceļ? No citu draudžu cilvēkiem. Viņi neiet pie cilvēkiem. Bībelē ir teikts: ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, ejiet un sludiniet pasaulei. Diemžēl, pēc pieredzes, visi cilvēki, kas šādā veidā tiek savaldzināti, apmānīti, atkrīt no Dieva pilnībā. Mums ir jāiet līdz galam.
Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis. Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai. (Lūkas evaņģēlijs 14:27-28)
Par visu jāmaksā sava cena. Acīmredzot, Jēzus šeit redzēja cilvēkus, lūgtos viesus, kuri uzskatīja, ka viņiem attiecībās ar Dievu viss ir kārtībā. Bieži vien viss ir savādāk. Divi cilvēki stāvēja svētnīcā un lūdza Dievu – muitnieks un farizejs. Muitnieks, pēc jūdu uzskatiem, bija sabiedrības atkritums, kas pārdevies varai. Muitnieks sita pa krūtīm un teica Dievam: “Esi man, grēciniekam, žēlīgs.” Farizejs teica Dievam: “Paldies, ka es neesmu kā muitnieks.” Kāda augstprātība! “Sāciet ar saviem grēkiem, līdz citu grēkiem nemaz netiksiet,” kas arī bija nesen publicēts kā citāts. Ja sāksim ar saviem grēkiem, tad līdz citu kritizēšanai nemaz nenonāksim.
Es esmu 25 gadus jauns. Es esmu viens no jaunākajiem parlamenta deputātiem. Esmu 25 gadus jauns veiksminieks, reti kurš 25 gados kļūst veiksmīgs. Kāpēc 25 gadi? Līdz 2000. gadam mana paradigma, iekšējais cilvēks bija pilnīgi samaitāts, es nespēju dzīvot normālu dzīvi. Mana dzīve sākās pirms 25 gadiem, viss, kas tika apgūts, paveikts, ir tikai pēc tam – tāpēc var teikt, ka 25 gadu vecumā. Es neesmu piedzimis laimes krekliņā vai ģimenē, kur viss ir pareizi mācīts un ielikti pareizi pamati, nav bijusi pareizā vide un sabiedrība. Bija jātiek no tā visa vecā vaļā un visu jauno jāiegūst, un tas 25 gadu periodā. Man bija cilvēki, kas aicināja uz dievkalpojumiem, piemēram, mūzikas skolas skolotājs Jānis Ansons, kā es satiku viņu uz ielas, tā man stāsta par Jēzu Kristu, es pretī par ezotēriku. Viņš ir ļoti labs cilvēks, sāka stāstīt par Dievu, bet vilcinājos ar to, ka man nav laika. Man nebija laika paklausīties evaņģēliju. Kāds aizbildinājums! Degradējies cilvēks, kam nav nekā, tikai doma, ar ko apdullināties, kaut kur plivināties, novilkt šo dzīvi.
Viss sākas ar garīgo pamatu, kad esi iemantojis mūžīgo dzīvību. Tu esi Dieva valstībā, attiecībās ar Viņu, tu esi mielastā jau šodien. Tu tiksies ar Svēto Garu vaigu vaigā, kad pabeigsi šo dzīvi virs zemes. Ir vajadzīgs nepieciešamais minimums, lai aprēķinātu izdevumus. Kādā darba vietā tu strādā? Cik daudz tu velti laika darbam? Piemēram, svētdienas, grupiņas, neformālie pasākumi, tu veic aprēķinus – vai tev ar to pietiks? “Cik svētīgs tas, kas sēdēs Dieva valstībā.” Jēzus saka: “Kas grib celt torni, bet neaprēķinās izdevumus?” Visam ir sava cena.
Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla. (Mateja evaņģēlijs 11:30)
Vai zini, cik viegli ir, kad esi zirgā un uz viļņa? Tās negatīvās domas un lietas aiziet otrajā plānā, jo tu esi uz izaugsmi tendēts. Mušas uz karstas virsmas nesēžas.
Lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam. Vai arī – kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru. Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis. (Lūkas evaņģēlijs 14:29-33)
Tie ir Kristus vārdi, bet tas nenozīmē, kad jāpārdod īpašumi, bet jādzenas vairāk pēc Dieva valstības. Pārējās lietas nevis tiek piemestas, bet svētītas. Pāvilam bija pareiza filozofija par vēderu. Viss ir atļauts, bet ne viss der. Var ēst un neēst – neder tas, kas ir pāri Dieva principiem, jo tas kaitē mūsu garīgajam namam un garīgajam pamatam.
Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot? Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird! (Lūkas evaņģēlijs 14:34-35)
Paskaidrošu ar dažādām ilustrācijām to būtību, ko cenšos pateikt. Es arvien vairāk lasu, ka mākslīgo intelektu (MI) izmanto, lai ārstētos, saņemtu psiholoģisku atbalstu. To pārsvarā izmanto jaunieši. Viņiem rodas problēmas ar to, ka atbildes nav precīzas. Un viņi rīkojas tā, kā pateica mākslīgais intelekts. Kāpēc tā notiek? Ja cilvēks uzdod jautājumu mākslīgajam intelektam, bet pats labi nepārzina šo tēmu, viņš nevar zināt, kur MI kļūdījies, viņš pat nevar precīzi noformulēt jautājumu, un tiks izmesta vispārēja atbilde. Ir ļoti precīzi un pareizi jāuzdod jautājums, MI ir super rīks, man patīk ar to strādāt, bet ja es šo tēmu nepārzinu, saņemšu kļūdainas atbildes, bet ne jau MI vainīgs, bet es pats, jo neesmu iedziļinājies šajā tematā. Tāpat ir arī ar garīgo pamatu. Atbildes, kuras ir tev vajadzīgas dzīves krustcelēs, ikdienā, kā rīkoties. Tu jau parasti ar prātu visu nepieņem, bet dari dažas lietas automātiski, un atbildes ir nepareizas, un tu pēc tā rīkojies. Es nerunāju par MI, bet sirds stāvokli, ko tu esi uzkrājis, vai rūpējies par uzkrājumu un vai to audzē. Vai arī tu pavadi laiku citur? Tad sāk mainīties sirds stāvoklis. Ja tu patstāvīgi neesi uzasināts, diemžēl atbildes būs nepareizas, un tā būs tava ikdiena, bet tu domāsi, ka viss ir kārtībā, jo tu apmeklē draudzi. Bet realitātē tu reti esi draudzē, bieži izvēlies būt kaut kur citur, ir atrunas, kā bizness un citas lietas. Bet te nav neviena cilvēka, kam būtu milzīgs bizness, šeit ir iesācēji. Tāpēc jau Jēzus par bagātībām runā. Viņiem lielas problēmas, kad negatavs cilvēks atnāk mācīties par izaugsmi un ir beigas. Man ir bijība Dieva priekšā. No kurienes tā ir? Es mācu Dieva vārdu, ko esmu lasījis mājās un pārdomājis, un atkal šeit es to runāju un nepārtraukti baroju savu garu.
Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mateja evaņģēlijs 4:4)
Man jau sen ir neliela aizraušanās, ir sakrātas daudzas dažādas audio kastītes, caur kur mūziku klausās, man patīk klausīties kvalitatīvu mūziku un baudīt labu skaņu. Man atnāca jauna kastīte, kas sver 28 kg, pirkta internetā. Man bija jāuznes augšā, jāatpako, jāpieslēdz, lai saprastu, ka viena tumba neskan. Šī viena lieta, kas nestrādā, sita laukā korķus. Šķita, varbūt jau nav traki, un es izmēģināju visādus variantus. Saprotu, ka jaunais aparāts ir vainīgs, rakstu sestdienas dienā pārdevējam. Tā ir liela ņemšanās: visu sapakot atpakaļ, atdot kurjeram. Ko es daru? Es sapakoju lielā plēvē, tas man aizņēma pusotru stundu. Tālāk es sēžu, lasu grāmatu, un man pēkšņi ienāca ideja, ka varētu paņemt citu komponentu. Tas bija sarežģīti, jāsamaina, jāpamēģina atkal, es eksperimentēju un pēc divām stundām sapratu, ka šis aparāts ir vesels, bet tur, Itālijā, cilvēks jau kārto visu, lai kurjers brauktu pakaļ. Es uzrakstīju viņam, ka pats tikšu galā, ka ielikšu pozitīvas atsauksmes par labu preci, labu komunikāciju un ka ar sūtījumu viss ir kārtībā. Tas bija tāds amizants notikums. Un man vakar nevajadzēja iet sportot, jo es stiepu kasti uz pagrabu un atpakaļ. Lielo kasti jau biju nonesis lejā uz bagāžnieku. Bagāžnieks bija jāizkrāmē no liekām vasaras pludmales lietām. Nesu kasti atkal augšā, visu slēdzu klāt, izmēģināju – viss kārtībā! Tā vaina bija citam aparātam. Mums visiem gadās šādi notikumi.
Šajā stāstā redzu, ko var mācīties – ka pirmais spriedums šķiet absolūti pareizs, ja nepārzini lietu. Jo sirdī jutu, ka cits preces piedāvājums bija labāks. Bet tam nebija preces atgriešanas garantijas, un es izvēlējos šo itāli. Bet it kā vajadzēja klausīt sirdij. Kā dziesmā dzied: “Mamma man teica – seko saviem sapņiem!” – kas nozīmē arī sekot sirdij. Tie, kas iedomājas, ka ir baigie pravieši un iekšēji visu jūt, bieži kļūdās. Jo Jēzus saka: “Pēc augļiem būs pazīt” – ko tu liec iekšā, tas arī ir. Kāpēc es turpināju pārbaudīt aparātu? Jo man ir pieredze. Sākumā domāju: kā vispār var nepārbaudīt preci pirms nosūtīšanas? Jau gribēju sniegt negatīvu atsauksmi, bet iekšēji tomēr nolēmu nogaidīt un parunāt, jo komunikācija bija laba. Mana sajūta un pieredze ar šādām lietām ļāva pagaidīt un iedziļināties. Un beigās viss izrādījās citādāk. Līdzīgi ir ar mākslīgo intelektu – tas sniedz atbildes, un cilvēks domā, ka tā ir absolūta patiesība. Tāpat ikdienā, ja mēs nerūpējamies par savu garīgo pamatu, mums ir nepareizi lēmumi. Tie nevar būt pareizi attiecībā pret Dievu. Tas nenozīmē, ka cilvēkam dzīvē ies slikti, bet var būt dažādi, jo nav pareizos atbilžu.
Kad tika runāts par to, ka svētīgs tas, kurš ēdīs maizi Dieva valstībā, Jēzus teica, ka vēl jāiziet līdz galam, ka viņi nesaprot cenu tam – ja kāds neatsakās no visa, kas tam pieder, ja neienīst pats savu dzīvību, tāds nevar būt Viņa māceklis. Vai vārds “māceklis” te domāts par divpadsmit apustuļiem vai par visiem? Mākslīgais intelekts saka, ka tas attiecas uz visiem. Un, kad jautāju MI par līderiem, par kuriem teikts, ka viņi nāks grūtākā tiesā, atbilde bija, ka taisnība – taču šajā nodaļā un kontekstā tiek runāts par visiem. Bet, kas tad būs ar līderiem, ja šī Rakstu vieta ir par visiem cilvēkiem? Tie, kam ir atbildība, nāks vēl grūtākā tiesā.
Bet, kad ķēniņš to dzirdēja, viņš sadusmojās, un nosūtījis savu karaspēku, nonāvēja šos slepkavas un nodedzināja viņu pilsētu. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: Kāzas gan sarīkotas, bet tie, kas bija aicināti, nebija cienīgi. Tāpēc izejiet krustceļos un aiciniet kāzās, ko vien atradīsiet! Un viņa kalpi izgāja uz lielceļiem un saaicināja visus, kādus atrada: ļaunus un labus; un kāzu nams pildījās viesiem. Bet ķēniņš ienāca aplūkot viesus un ieraudzīja cilvēku, kas nebija tērpies kāzu drānās. Un viņš sacīja tam: Draugs, kā tu šeit ienāci, nebūdams kāzu drānās? Bet tas cieta klusu. Tad ķēniņš sacīja kalpiem: Sasieniet viņam rokas un kājas, metiet viņu ārējā tumsā! Tur būs raudāšana un zobu griešana. Jo aicināto ir daudz, bet maz izredzēto. (Mateja evaņģēlijs 22:7-14)
Nav cita ceļa. Ja esam tikai pozitīvi un neredzam realitāti, neapzināmies nopietnību, to nevar saukt par kārtīgu garīgo pamatu. Tā nav Jēzus mācība. Pat tad, ja cilvēks ceļ garīgo pamatu, ir aicinātais un lūgtais, viņam kāzu namā var nebūt kāzu drēbju. Tas nozīmē, ka cilvēks nav pestīts. Kas ir pestīts? Tas nav piedzīvojums. Pestīts cilvēks ir tad, kad viņš ir cieši nolēmis iet līdz galam – viņam ir kāpumi un kritumi, bet kopumā viņa garīgā dzīve ir vērsta uz priekšu, notiek kustība. Bez stipra garīgā pamata nevar neaptraipīt kāzu drēbes. Esi pareizā vietā un laikā, un tu aiziesi līdz galam. Un Jēzus saka, ka visas pārējās lietas tev tiks pieliktas.
Debesu Tēvs, mēs Tev pateicamies par Tavu namu. Tēvs, šis ir Tavs nams. Es Tev pateicos par Tavu draudzi, Tavu namu mūsu valstī, mūsu zemē, par katru mācītāju un katru kalpotāju. Es Tev pateicos, ka arī mēs esam daļa no visas Kristus miesas Latvijā, un Latvijas draudze ir daļa no draudzes citos kontinentos. Paldies, Kungs, ka mēs esam tik dažādi, un ka Tu mūs vieno. Nekādi augstumi, ne platumi, ne garumi, ne dziļumi mūs nešķirs no Tavas mīlestības. Paldies Kungs, ka Tu pirmais esi mūs mīlējis un ka Tu māci mūs mīlēt Tevi, citam citu un draudzi. Paldies, Kungs, par katru klātesošo, katru draudzes patriotu. Paldies, Kungs, ka mūsu sirdis ir kā dārgakmens Tavā sirdī, Tavās rokās, ka Tu mūs veido un cel. Mēs Tevi godinām un slavējam, Tēvs. Tu esi brīnišķīgs. Es Tev pateicos par Tavu slavu un godību šajā vietā. Pateicos par pārmaiņām katra cilvēka dvēselē un sirdī. Es Tev pateicos, ka Tavs garīgais pamats ir un vienmēr būs pamats šajā draudzē. Es Tev pateicos, Kungs, ka esi mūs izredzējis, ka esi mūs kādās lietās nolicis avangardā. Palīdzi mums saprast šo atbildību Tavā un cilvēku priekšā. Lai nāk Tava valstība un Tavs prāts, lai notiek, Tēvs, es lūdzu! Tu redzi katru sirdi, katra viena problēmas, ikdienas lietas. Šeit katrs cilvēks ir atnācis pie Tevis, uz draudzi, uz Tavu namu. Tavā namā ir mīlestība. Tavā namā ir dziedināšana. Tu redzi šo problēmu – lai kāda tā nebūtu.
Noformulē savu lietu – lielu vai mazu -, par kuru tu cīnies, par kuru jāpieņem lēmums. Lūgsim kopā, lai tu atrodi pareizās atbildes. Lai tavā ceļā ir pareizie cilvēki no Dieva. Jo tie, kas Dievu meklē, tie Viņu atrod. Kas meklē atbildes, tās saņem. Tu esi paredzēts svētītai un pilnvērtīgai dzīvei. Noformulē savu vajadzību, kas var būt par tavu ikdienu, kalpošanu, veselību. Ieraugi soli, kas tev jāsper, ieraugi risinājumu. Esmu pārliecināts, ka šajā brīdī notiks tas, ko mēs spēsim iztēloties. Iztēlojies, ka esi jau spēris šo soli, ka rezultāts jau ir noticis. Tikai bīsties iztēloties to, kas nav Dieva prāts, jo arī tas mēdz piepildīties.
Debesu Tēvs, mēs nākam pie Tevis Tavā valodā – vārdu un tēlu valodā. Lai Tava svētība ir šajā brīdī. Visas vietas, kur Tu liksi savas kāju pēdas, tev piederēs. Es Tev pateicos, ka Tu piepildi sapņus, piepildi mūsu vēlmes. Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Paldies, Tēvs, ka Tu atver katru vajadzību, ka Tu atver jaunas durvis un aizver tās, kas nav bijušas no Tevis, kas novecojušas. Paldies, Svētais Gars, par dziedināšanu, par brīvību. Paldies, Kungs, ka šajā brīdī Tu dziedini, atbrīvo un virzi uz priekšu. Tu apveltī mūs ar spēku no augšienes iet tālāk priekā un būt laimīgiem Tevī, Dievs. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Garīgās dzīves pamats” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
