|
Varbūt tev šis nosaukums liekas dīvains un tu domā, Ja tu vēlies iegādāties jaunu kreklu, tev ir jānopelna konkrēta summa naudas, jādodas uz konkrētu veikalu, jāsamaksā nauda un tu dabū šo preci. Konkrētām darbībām ir konkrēts rezultāts. Bet kāpēc mums bieži nav tas rezultāts, ko mēs gaidām? Tāpēc, ka ne vienmēr mums ir pareizas darbības. Kāpēc tās nav? Tāpēc, ka mums ir miesa, kas negrib darīt pareizas darbības. Mēs lasām Dieva vārdu, mēs sēžam dievkalpojumos un klausāmies svētrunas, mēs pārdomājam to grupiņās, pārrunājam to. Mēs nākam savos lūgšanu kambaros un Dieva vārdā redzam, kas ir pareizs un kas ir nepareizs. Mēs redzam, kur ir tumsa un kur ir gaisma, kur ir Dievs un kur ir sātans, kur ir grēks, un kur ir patiesība un svētums. Mēs redzam Dieva apsolījumus, ko Viņš vēlas mums dot un mēs redzam, ko Viņš vēlas, lai mēs izdarām. Un Dievs saka: „Izvēlies pats – svētību vai lāstu!” Svētība vai lāsts, tas ir atkarīgs no mūsu rīcības attiecībā pret Dievu un cilvēkiem. Punkts. Pareizas darbības spēj darīt tikai stipra un nelokāma rakstura cilvēki. Ja tu vēlies reālus rezultātus savā dzīvē pie sava rakstura, ģimenē, savā laicīgajā nodarbošanās jomā, dvēseļu glābšanā, kalpošanā, ja tu gribi izcilus rezultātus jebkurā citā jomā, tev ir nepieciešams stiprs un nelokāms raksturs. Tikai tad, ja tev tiešām būs nelokāms raksturs, tu spēsi darīt reālas lietas. Tikai tad Dievs tavā dzīvē varēs darīt patiešām lielas lietas. Bet ja nu mums nav stiprs un nelokāms raksturs? Mums vajag tādu iegūt, bet mums nav! Tu vari to iegūt. Daudzi no mums jau ir spēruši pirmos soļus un kaut ko sasnieguši savā ticībā. No nekā jau kaut kas ir radies pie tevis paša, tavām finansēm, citiem cilvēkiem, kuri ir blakus tev. Kaut kādas rakstura izmaiņas noteikti mums jau ir, taču mēs nevaram apstāties. Mums ir vajadzīgs stiprs un nelokāms raksturs. Lai piepildītu Dieva dotos mērķus mūsu dzīvē, lai Viņš varētu strādāt caur mums, mums ir vajadzīgs stiprs raksturs. Un, lūk, par to arī ir Ģetzemanes mācība, kā iegūt stipru un nelokāmu raksturu. Un pašā centrā, protams, ir personīgas attiecības ar Dievu. Nekur citur, kā pirmkārt, savā lūgšanu kambarī! Kas ir Ģetzemane? Rakstu vietas šai svētrunai būs no Mateja 26. nodaļas (visa nodaļa), Marka 14 (visa nodaļa), Lūkas 22. un Jāņa 18. nodaļas. Tās ir paralēlās rakstu vietas četros evaņģēlijos, kur runa ir par Ģetzemani. Tā ir vieta, kur Jēzus pēc pēdējā vakarēdiena kopā ar mācekļiem, nodziedājuši pateicības dziesmu, devās. Viņi devās uz dārzu, un tur Jēzus lūdza Dievu. Tieši no šī dārza gūstītāji Viņu arestēja un aizveda, lai notiesātu un sistu krustā. Ko nozīmē vārds Ģetzemane tulkojumā? Ģetzemane nozīmē tulkojumā „Prese olīvu spiešanai”. Šis dārzs bija Tempļa kalna pakājē, ļoti tuvu Jeruzālemei. Apmēram pāris kilometru no augšistabas, kur viņi baudīja vakarēdienu. Tātad – eļļas spiestuve. Arheologi uzskata, ka vieta, kur viņi pulcējās bija ala, kur kādreiz bijusi eļļas spiede. Daži uzskata, ka tieši šajā alā Jēzus lūdza Dievu un ka tieši tur viņi sapulcējās. Tā bija īpaša vieta Jēzum ar mācekļiem. Eļļa ir svaidījuma un svētīšanas, spēka simbols, atribūts, pārpilnības simbols. Tātad eļļu spiež Ģetzemanē – tajā vietā, kur Jēzus bija viens pret viens ar savu Tēvu lūgšanā. Ģetzemane visticamāk, bija privāts dārzs Eļļas kalna pakājē, kur Jēzum ar mācekļiem bija atļauts iet. Tā bija vieta, kur Jēzus ar mācekļiem bieži pavadīja laiku un lūdza Dievu. Jēzum bija sava vieta ne tikai Ģetzemanē, bet arī tuksnešainos apvidos, kalnā, dažādās vietās un laikos, kur Viņš lūdza Dievu. Ģetzemane bija viena no lūgšanas vietām. Debesu Tēvs es Tevi lūdzu, ka šie vārdi, kurus mēs dzirdam, un kuri ir dzīvi vārdi, ka Tu runā uz mums un izmaini mūs, dod mums slāpes, vēlmi būt viens pret vienu ar Tevi. Lūgt, pielūgt, slavēt! Ne tikai tāpēc, lai iegūtu stipru raksturu, bet pirmkārt, tāpēc, ka Tu esi mūsu Tētis, mūsu vadītājs, un tas ir mūsu pienākums būt ar Tev sadraudzībā. Un tieši šādā veidā, ka tu maini mūs un svētī. Spied eļļu! Eļļa tiek spiesta zem spiediena. Jēzus Ģetzemanes dārzā bija zem spiediena. Viņš zināja, ka Viņu nodos Viņa tuvākais māceklis. Jēzus zināja, ka Viņu atstās visi Viņa mācekļi, un ka Pēteris, kurš zvērēja, ka paliks ar Viņu, ies nāvē un cietumā, nodos Viņu. Jēzus zināja, ka Viņam ir jāmirst pie krusta un jāizpilda Dieva griba. Vai Jēzum gribējās mirt pie krusta? Bībele saka, ka nē! Ģetzemane bija vien pāris kilometru no augšistabas, kur Jēzus turēja vakarēdienu ar mācekļiem. Lai tiktu līdz glābjošajam tuksnesim, bija burtiski desmit minūšu gājiens. Viņš bija ļoti tuvu malai, no kuras mierīgi varēja glābties, bet tieši tur Jēzus lūdza Dievu. Jēzus nevēlējās mirt. Vai tev ir tādas lietas, ko tu nevēlies darīt? Atceries, ka Jēzum bija lietas, ko Viņš nevēlējās darīt. Vai tev vienmēr gribas piedot savam pāridarītājam? Vai nav tā, ka tev ir vēlēšanās pakļauties citu cilvēku spiedienam, nevis Dieva gribai? Vai nav tā, ka gribas pakļauties miesas kārībām, nevis Dieva gribai? Jēzus to ir piedzīvojis, un Viņš atstāja mums atslēgu, noslēpumu – Ģetzemanes mācību, kā panākt un izdarīt Dieva gribu, un kā iegūt stipru raksturu un izdarīt to, ko vēlas Dievs. Kā ieiet svētībā un uzvarēt sātanu, savu miesu un ieiet pilnībā. Ģetzemanē tu spēj pakļaut savu prātu, miesu. Tā ir vieta, kur mūsu miesa pakļaujas mūsu garam. Mana miesa pakļaujas man. Mans gars ir savienots ar Kristus garu. Bībele saka, ka Jēzus nāks un atradīs mājvietu mūsos, un ka Svētais Gars ir mūsos. Kristus ir manī. Viņš ir visuresošs. Viņš ir tevī, ārpus tevis, viņš ir visur – neizmērojams un bezgalīgs. Visur. Šī mācība ir par to, kā panākt, lai mana miesa klausa manam garam. Dievs ir Trīsvienīgs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars, un Viņi ir absolūtā harmonijā. Viņi ir viens. Kā panākt šo vienotību, kad mans gars ar miesu ir tik vienots, ka es daru Dieva prātu elementāri? Es nedaru to, ko grib mana miesa, bet mana miesa dara to, ko gribu es. Es daru to, kas ir pareizs, jo man ir stiprs un nelokāms raksturs. Kā to panākt? Lūk, Ģetzemanē to var panākt. Tātad tā ir tā vieta, kur tu pārdabiskā veidā savienojies ar savu Debesu Tēvu, kur tavs gars savienojas ar tavu miesu. Ģetzemanes mācībā manā interpretācijā ir 29 punkti. Iesākumā šos punktus gribēju runāt tikai ar savu grupu, bet tad es nolēmu, ka tas ir jādzird arī jums. Tas Kungs ir šeit, Svētais Gars ir šeit, un Viņš māca mūs. Šie punkti būs par priekšrocībām tiem, kas lūdz, kam ir attiecības ar Debesu Tēvu, un kas lūdz pēc Tēva prāta regulāri un nopietni un tiem, kas nelūdz. Pirmos es saukšu par lūdzējiem un otros – par haltūristiem. Tātad divas cilvēku grupas – lūdzēji un haltūristi. Ģetzemanes mācība ietvers mācību par haltūristiem un lūdzējiem. Par priekšrocībām lūdzējiem un to, ko palaiž garām tie, kas halturē un kārtīgi nelūdz. 1) Lūdzēji zina īstos laikus un brīžus, kad un kā rīkoties. Lūdzēji ir tie, kas Ģetzemanes dārzā, kā Kristus, lūdz, lai notiek Tavs prāts, Dievs. Ne mans prāts, bet Tavs prāts, lai notiek. Lūdzēji zina īstos laikus un brīžus, kad un kā rīkoties. Kā to saprast? Lūk, Mateja evaņģēlijs 26. nodaļa. Bet Viņš sacīja: “Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis Es turēšu Pashā ar Saviem mācekļiem.” (Mateja 26:18) Tas bija pirms vakarēdiena, kad Viņš sūtīja mācekļus to sagatavot. Jēzus zināja savu laiku, kad Viņš taps nodots, un kad Viņam ir jāiet mirt pie krusta. Jēzus visam zināja laikus. Tā ir Ģetzemanes mācība. Cilvēcīgi Jēzus negribēja mirt pie krusta. To pierāda lūgšana, kādu Viņš lūdza. „(…) “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mateja 26:39) Jēzus lūdza: „Mans Dievs, es negribu, ka mani nodod, es negribu šos pārdzīvojumus, un nevēlos, ka mācekļi mani atstāj. Tēti, es negribu ciest šīs šausmīgās mokas, šo pazemojumu. Es negribu.” Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemes. Viņš tik karsti lūdza, trīcēja un Viņa miesa fiziski pretojās tam, kas Viņam bija jāpārdzīvo. Miesa fiziski pretojās Dieva gribai. Viņš trīcēja un negribēja mirt. Bet tad Viņš lūdza: „Tēvs, Tavs prāts, lai notiek, ne mans.” Tātad Ģetzemanes mācība ir, ka mēs ejam savā lūgšanu kambarī un visās tajās reizēs, kur miesa negrib darīt pareizas lietas, mēs sakām: „Debesu Tēvs, Tavs prāts, lai notiek konkrētajā lietā un situācijā!” Ir lietas, ko mēs cilvēcīgi nevaram izdarīt, bet mēs varam lūgt. Kad mēs sākam lūgt, mūsu gars aktivizē miesu, un tad mūsu miesa stipri un nelokāmi dara pareizas lietas, un tad ir vēlamais rezultāts. Bībele skaidri saka, ka tajā brīdī, kad Jēzus lūdza, Dievs atsūtīja eņģeli, un tas stiprināja Viņu pārdabiskā veidā. Draugi, lūgšana – tas ir pārdabiski! Ja tev ir lūgšanu kambaris, un tu lūdz par visām lietām, ko tu negribi, tu esi pārdabisks! Ja tev, piemēram, ir grūti piecelties no rīta uz savu lūgšanu kambari, tad lūdz: „Dievs, palīdzi man piecelties! Tavs prāts, lai notiek! No tikiem līdz tikiem es būšu nomodā!” Dievs palīdzēs tev, tu cīnīsies un tā notiks. Tev veidosies stiprs un nelokāms raksturs. Tātad pirmais ir, ka šie cilvēki, kas zina šo lūgšanas spēku, viņi zina laikus. Vai tu zini, cik tas ir svarīgi? Itin visā visam ir nepieciešami pareizie laiki. Ja tu kaut ko pasāksi par ātru, tad tu izgāzīsies, bet ja par vēlu, tad viss – vilciens aizgājis. Arī tev ir jāzina īstie laiki no Dieva un to vari uzzināt tikai lūgšanu kambarī un daudz lasot Dieva vārdu. Bībele ir jālasa visa, gan Vecā Derība, gan Jaunā Derība, lai ir balanss. Bībele nav jālasa kā romāns, bet tā ir jālasa kārtīgi un jāpārdomā, jāpārdomā un vēlreiz jāpārdomā. Tā jau ir lūgšana, kad tu lasi Dieva vārdu un pārdomā. Ārpus Bībeles lasīšanas tu slavē, lūdz, pielūdz un apliecini caur šīm rakstu vietām, ko tu esi lasījis. Apliecini un lūdz to, ko redzi Dieva vārdā: „Tavs prāts, lai notiek…” Nevari sadzīvot savā ģimenē? Tad ej savā lūgšanu kambarī un lūdz: „Debesu Tēvs, lai Tavs prāts notiek! Es redzu sevi kā tādu, kurš ģimene ieņem to vietu, ko Tu man esi paredzējis. Dievs, notiks Tavs prāts!” Vīrieši būs vīrieši, sievietes būs sievietes un bērni būs bērni! Tā notiks normālās ģimenēs, kuras zina Ģetzemanes noslēpumu. Bet tur, kur būs haltūristi, tur būs jukas un haoss! Šis vārds ir dzīvs, un kad es sludinu vārdu, tas mani pašu dedzina. Kad es mācu jūs, tad es pats arī mācos. Kad Dievs runā caur mani uz jums, Viņš runā arī uz mani! Mani tas sajūsmina! Dievs ir pavisam labs!
2) Lūdzēji pazīst cilvēkus, mācekļus. Izšķir īstus nodevējus no neapzinātiem grēciniekiem „Un, tiem ēdot, Viņš sacīja: “Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos.” Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita Viņam sacīt: “Taču ne es, Kungs?””(Mateja 26:21,22) Vai Jēzu nodeva tikai Jūda? Nē, viņi visi aizbēga tātad visi nodeva! Pēteris trīs reizes pēc tam Viņu aizliedza, bet Jēzus saka, ka tikai viens nodos. Kur šeit ir loģika? Jēzus pazina cilvēkus. Viņš zināja viņu motīvus. Jēzus vērtēja atšķirīgi Pēteri un citādi Jūdu, un tāpēc viņu likteņi atšķīrās. Pēteris izmantoja Ģetzemanes noslēpumu. Kad Jēzus lūdza, Pēteris gulēja. Tāpēc viņš bija vājš un nevarēja pastāvēt. Vēlāk viņš ņēma vērā šo mācību, ko viņš dabūja šajā dārzā, raudāja, nožēloja un atgriezās. Ģetzemanes dārzā, pirms krusta nāves Jēzus ņēma līdzi savus mācekļus. Viņš paņēma atsevišķi Pēteri, Jāni un Jēkabu, pagāja mazliet nost no pārējiem un teica: „ Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.” (Mateja 26:41) Jēzus teica, ka mācekļu gars nebūs savienots ar miesu un tie Viņu atstās, nodos. Vai viņi lūdza? Nē, jo tad, kad Jēzus nāca pēc stundas lūgšanas, viņi gulēja. Un tā trīs reizes. Jēzus lūdza trīs stundas, bet viņi – nevienu. Viņi vēl nebija sapratuši lūgšanas svarīgumu. Viņi vēl nesaprata Ģetzemanes mācību. Un tad, kad pienāca aresta brīdis, mācekļi bēga. Pēteris nodeva Jēzu un aizliedza Viņu trīs reizes. Kāpēc tā notika? Tad Jēzus saka tiem: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.- Bet pēc Manas augšāmcelšanās Es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.” Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: “Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos.” Jēzus sacīja tam: “Patiesi Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Pēteris saka Viņam: “Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu.” (Mateja 26:31-35) Taču tad, kad pienāca šis brīdis, Pētera vārdiem nebija nekādas vērtības, jo viņš nespēja izdarīt to, ko pats runāja. Kāpēc? Viņš bija vājš! Viņš daudz gribēja un maz varēja. Vai arī tev nav tā, kad tu klausies sprediķi, tad tev ir lielā apņemšanās: „Es iešu, es darīšu, sludināšu, kalpošu, es taisīšu biznesu. Ģimenē un raksturā man viss mainīsies!” Bet tad, kad izej ārā, tad tūlīt jau aiz durvīm sākas lielais strīds. Kāpēc tā notiek? Tu daudz gribi un maz dabū, jo tu esi vājš. Starp citu, Jūda nebija vājš, viņa motīvi bija egoistiski, viņu vadīja skaudība, mantkārība, auksts aprēķins, neuzticība un grēks. Viņš bija zaglis. Jūda nebija no tiem, kas teica, ka ies nāvē ar Jēzu. Viņš jau bija zaglis un piesavinājās naudu no kases. Viņš arī nodeva Kristu par 30 sudraba gabaliem. Tad, kad Marija Jēzu svaidīja ar eļļu, tad tieši Jūda nepiekrita Jēzus vārdiem un tam, ko Viņš darīja. Jūda teica: „Kāpēc šī eļļa nav pārdota?” Jēzus atļāva svaidīt ar eļļu, bet Jūda zināja labāk. „Kāpēc šī eļļa nav pārdota?!” Vai tu esi pamanījis tādus cilvēkus, kuri vadītājiem runā pretī – vajag tā, vajag šitā! Tā ir Jūdas slimība. Stūrgalvība! Viņš necienīja savu vadītāju, un viņa motīvs nodevībai bija cits, nekā Pēterim. Jūda to darīja apzināti. Viņš nodeva ar aprēķinu un egoistisku motīvu dēļ. Bet Pēteris gribēja palikt ar Jēzu, taču nespēja. Tieši tāpēc Jēzus šajā situācijā saka, ka viens no jums Mani nodos. Viņš tā pa īstam kā uz nodevēju skatījās tikai uz Jūdu, bet uz pārējiem – kā uz tiem, kas mācās. Jēzus teica Pēterim: „Kad tu atgriezīsies, stiprini Manus brāļus.” Jēzus zināja, ka Pēteris atgriezīsies. Viņš nodos, sagrēkos un pēc tam celsies. Vai arī tu esi kritis un atkal cēlies? Jēzus pazina cilvēkus. Ja tu lūgsi, arī tu pazīsi cilvēkus, viņu motīvus un spēsi izšķirt nodevējus no vienkāršiem, vājiem grēciniekiem, kuri ir ceļā uz lūdzēju statusu – uz stipru un nelokāmu cilvēku. Jo visi tie, kuri ir bijuši vāji, ja viņiem ir lūgšanu kambaris, tad viņi iet uz priekšu un kļūst par stipriem cilvēkiem. Jēzus Pēterī redzēja draudzes vadītāju. Viņš teica: „Tu esi Pēteris – klints, un uz tevis Es celšu Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt!” Bet visi mācekļi apgalvoja, ka viņi paliks ar Jēzu līdz galam. „Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita Viņam sacīt: “Taču ne es, Kungs?”” (Mateja 26:22) Neviens negribēja nodot. „Bet Jūda, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: “Taču ne es, rabi?” Viņš saka uz to: “Tu to teici.” (Mateja 26:25) Jēzus zināja un redzēja situāciju, jo Viņš bija lūdzējs. Viņam bija tiešs kontakts ar Dievu. Jēzus zināja, ka Pēterim un pārējiem mācekļiem ir normāli motīvi, vienkārši viņi vēl nav iemācījušies kārtīgi lūgt Dievu, bet Jūda pat nedomā mācīties. Šis cilvēks grib apzināti nodot. Jēzus redzēja, ka Jūda grib Viņu nodot un ir gatavs to izdarīt. Svarīgs ir motīvs. Tātad ir dažādi nodevēji, bet Jēzus tikai uz dažiem skatās kā uz īstiem nodevējiem. Uz visiem citiem, kā mēs, kuru motīvs ir vienkārši vājums, Viņš skatās kā uz cilvēkiem, kuri rīt būs stiprāki, kuri mācīsies no tā, ka atkal izgāzušies, nodevuši un sagrēkojuši. Viņš skatās uz tevi kā uz stipru un nelokāmu cilvēku. Jo tu mācīsies no šodienas sprediķa un no savām kļūdām! Jūda vai Pēteris – kas tu esi? Lāsts vai svētība? Jūda – lāsts, Pēteris – svētība. Nodevēji ir visi. Kas esi tu? Ja tavs motīvs ir spītīga turēšanās pie savas taisnības, tad tas jau velk uz Jūdas pusi. Ja tavs motīvs ir vājums, bet tu turpini cīnīties un censties, tad tu esi Pēteris. Ļoti vienkārši. Ir tādi cilvēki, kuriem ir personīgas attiecības ar Dievu, bet viņi tik un tā nodod. Viņi krīt un neceļas. Esmu par to domājis. Ir divi trūkumi tiem, kas lūdz, bet tomēr kļūst par Jūdu: a) Viņi apgalvo, ka lūdz un domā, ka lūdz, bet tomēr nelūdz. Viņi saka, ka viņiem ir laiks ar Dievu, bet patiesībā nav. Šis laiks ir tāds – kaut kā, kaut kur, pa ceļam uz darbu, tātad nepilnvērtīgs. b) Viņi lūdz nepareizi. Pareizi lūgt, nozīmē lūgt: „Dievs, Tavs prāts, lai notiek.” Lasi Dieva vārdā, draudzes mācībā, kur viss tiek skaidrots. Dari, lūdz pēc Dieva prāta, lai tas notiek tavā dzīvē. Jūdas lūgšana varētu būt šāda: „Dievs, palīdzi man kļūt bagātam. Dievs, palīdzi man ieņemt amatu par nodokļu savācēju. Dievs, svētī mani, mani un mani. Dievs, svētī arī manu mammu, tēti, brāļus, lai viņiem labi klājas. Dievs, svētī manu dēlu, lai viņš nedzertu un manu meitu, lai viņa nav palaistuve.” Lūk, nepareizs motīvs. Mans uzdevums nav lūgt par cilvēku, lai viņš nav palaistuve vai dzērājs. Kāda starpība, kas ir cilvēks, ja viņš ir bez Dieva? Tam nav nekādas nozīmes. Jūda pretojās draudzes mācībai, vadītājiem grupā. „Kāpēc šī eļļa nav pārdota un izdalīta nabagiem?” Viņš zināja labāk, kā jābūt. Viņš nelūdza par Tēva prātu. Lūdz, lai Dieva prāts notiek. Dieva prāts ir nevis glābt manu dēliņu, lai viņš nedzertu, bet glābt viņa dvēseli no pazušanas ellē. Tad, kad viņš tiks glābts, viņš tiešām nedzers. Lūdz nevis tikai par dēliņu, bet arī par kaimiņu un par visiem citiem, lūdz par valdībām un varām. Dievs ir labs. Atšķirība starp Pēteri un Jūdu. Paskaties sevi – vai neatbilst arī tev kāda īpašība? Pēteris: mācījās no savām kļūdām. Viņam bija vēlme un apņemšanās sekot Kristum visā pilnībā. Kļūdas Pēteris pieļāva aiz nezināšanas un vājuma. Bet Ģetzemanē viņš iemācījās izprast Dieva gribu un pakļaut miesu garam. Pēteris: a) Neizprata Dieva gribu; b) Bija vājš; c) Nebija apguvis mācību Ģetzemanē; d) Viņš cīnījās – piecēlās un gāja tālāk.
Jūda: nebija apņemšanās sekot Kristum pilnībā. Kļūdas darīja apzināti, aiz egoistiskiem motīviem. Jūda: a) Egoistiski, grēcīgi motīvi; b) Aprēķināta, apzināta darbība, stūrgalvība; c) Nebija apguvis Ģetzemanes mācību; d) Necīnījās. Cīņa, pirmkārt, notiek lūgšanu kambarī – Ģetzemanē. Tātad Ģetzemane nosaka, vai tu būsi Pēteris, vai Jūda. Vai tev rīt, parīt, aizparīt būs efektīvs lūgšanu kambaris? Vai tev būs karstas personīgas attiecības ar Dievu? Tas izšķirs to, vai tu būsi Pēteris vai Jūda. Kad es redzu, ka cilvēkiem sejas paliek tādas bālas un skābas un es jau redzu, ka viņi drīz pazudīs no draudzes, tad es viņiem saku: „Galvenais lūdz Dievu!” Jo es zinu, ka viņi to nedara. Tie, kas lūdz Dievu, nestaigā tādām sejām, jo Viņš atspirdzina tavu dvēseli! Ved mani pa taisnības ceļiem Sava vārda dēļ! Jā, viņi var raudāt un ciest, bet viņiem nebūs tās tukšās acis un iekritušās sejas, kurās vairs nav Dieva gaišuma. 3) Lūdzēji zina nodevības sekas. „Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis.”(Mateja 26:24) Jūda pakārās. Tas bija briesmīgi. Vai viņam nebija iespēja atgriezties? Viņš spītīgi turējās pretī patiesībai un tajā brīdī, kad viņš atnesa atpakaļ naudu templī un nožēloja, tad jau bija par vēlu. Viņš bija apsēsts, pilnīgā vainas apziņā, jo Jēzus bija viņu atstājis. Jēzus atstāja Jūdu, bet neatstāja Pēteri. Abi bija nodevēji un vienu atstāja, bet otru – mēģināja celt. Jo viņiem bija atšķirīgi motīvi un attieksme. Jēzus raugās, vai cilvēks cīnās, vai necīnās. Nodevējiem ir briesmīgs liktenis. Tas, ka visiem mācekļiem bija izcili panākumi vēlāk, norāda, ka Jēzus neuzskatīja 11 mācekļus par nodevējiem. Jēzus atstāj tos, kuri necīnās, kuriem ir nepareizi motīvi. Gals ir briesmīgs. Man ir žēl visus nodevējus. Elle ir reāla. Šī dzīve ir reāla, īsta un katrai tavai darbībai ir sekas. Tiem, kas lūdz, ir skaidra saprašana kādas ir sekas mūsu darbībām. 4) Lūdzēji skaidri zina savus mērķus un nešaubās par to sasniegšanu. „Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā.” (Mateja 26:29) Jēzus skaidri zināja savu mērķi un to, ka paveiks savu mērķi. Viņš pilnīgi uzticējās Tēvam. 5) Lūdzēji paredz notikumus uz priekšu un sagatavojas tiem. Vai tribi būt tas, kas ir gatavs uz priekšu dažādiem pārbaudījumiem un notikumiem? „Tad Jēzus saka tiem: “Jūs visi šinī naktī pret Mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.-”(Mateja 26:31) Jēzus paredzēja visu savu mācekļu grēku, nodevību. Tāpat Viņš paredzēja viņu nožēlu un atgriešanos. Viņš pazina savus mācekļus. Ja es lūdzu, es paredzēšu gan savus notikumus un apstākļus, gan citu cilvēku rīcību uz priekšu. Tās ir vērtīgas lietas. Tas ir pārdabiski. 6) Haltūristi runā to, ko viņi nevar izdarīt. Viņi tic, bet nevar. „Bet Pēteris atbildēja un uz to sacīja: “Kad visi pret Tevi apgrēcinātos, es nemūžam neapgrēcināšos.”(Mateja 26:33) Pēteris runāja to, ko nevarēja izdarīt. 7) Lūdzēji zina, ka haltūristu vārdiem ir ļoti maza vērtība. Es skaidri redzu, kuri ir balamutes, un kuri tiešām ir nopietni. Jēzus paredz Pētera nodevību jau pēc dažām stundām. Pēteris nodeva Jēzu trīs reizes un teica, ka Viņu nepazīstot. Pēteris cilvēku priekšā lādējās un dievojās. Jēzus uzlūkoja Pēteri un viņš sāka raudāt. Vai Jūda raudāja? Ja arī raudāja, tad viņš raudāja zirga asaras. Pēteris raudāja grēku nožēlas asaras. Viņš saprata savu vājumu, viņš grib, bet nevar. Jēzus saprata, ka tieši šis nodevējs, Pēteris, būs klints, un Jēzus cels savu draudzi uz viņu. Arī uz tevi Dievs cels Kristus draudzi, bet visi Jūdas ies bojā. Trīsdesmit piecus gadus vēlāk Pēteris bija iemācījies Ģetzemanes noslēpumu. Bībele saka, ka pirms Kornēlija nama brīnuma viņš bija uzkāpis jumta istabā un lūdza Dievu. Viņš bija iemācījies attiecības ar Debesu Tēvu. Pēc trīsdesmit pieciem gadiem Romā, vajāšanu laikā, mācekļi pierunāja Pēteri iziet no Romas. Kāds vēsturnieks raksta, ka izejot pa pilsētas vārtiem, Pēteris ir saticis Jēzu, kritis Viņa priekšā ceļos un prasījis, kur tu ej, bet Jēzus atbildēja: „Es eju, lai Mani atkal sit krustā.” Romā, Nērona laikā, bija kristiešu vajāšanas. Šajā reizē Pēteris izdarīja to, ko viņš nevarēja izdarīt pirms trīsdesmit pieciem gadiem. Šajā gadījumā viņš labprātīgi pagriezās, aizgāja un teica: „Sitiet mani krustā, bet tikai ar galvu uz leju, jo es neesmu cienīgs mirt kā mans Kungs.” Pēc tradīcijas, viņš tika piesists krustā ar galvu uz leju. Viņš nomira Sava Kunga dēļ. Labprātīgi. Lūk, kā vāji cilvēki kļūst par stipriem un nelokāmiem, tādiem, kuri ir gatavi un kuru gars ir tā savienojies ar miesu, ka viņi var atdot pat savu dzīvību. 8) Haltūristi nav pilnīgi uzticami. „Pēteris saka Viņam: “Jebšu man būtu jāmirst ar Tevi, taču nemūžam Tevi neaizliegšu.” Tāpat arī visi citi mācekļi sacīja.”(Mateja 26:35) Pēteris un mācekļi dievojās un zvērēja, ka nemūžam nesagrēkos un nenodos Jēzu, taču aizliedza. Tātad, tajā brīdī viņi nebija pilnībā uzticami. Vājš cilvēks nav pilnībā uzticams, bet Jēzus visu redz. 9) Lūdzējiem ir emocionāli satricinājumi un spēcīgi kārdinājumi. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” (Mateja 26:38) Jēzus trīcēja un baiļojās, Viņam sviedri tecēja kā asins lāses, bija konvulsijas. Draugi, tiem, kas patiešām lūdz, pazīst savu Tēvu, būs spēcīgs kārdinājums un nepatīkami emocionāli pārdzīvojumi. 10) Lūdzēju miesa pretojas garam. Jēzus teica: „Ne mans, bet Tavs prāts, lai notiek, Dievs.” Miesa pretojās. 11) Lūdzēji lūdz, lai notiek Dieva prāts viņu dzīvēs. „Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.””(Mateja 26:39) Jēzus teica: „Ne mans, bet Tavs prāts, lai notiek.” Lūk, atslēgas vārdi vienmēr! „Ne mans, bet Tavs prāts, lai notiek.” „Un Viņš paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt,”(Marka 14:33) Miesa negrib. Tu negribi, trīci, baiļojies, nevari un esi šausmās par to, ko Dievs grib no tevis, bet tu ej lūgšanā un saki: „Dievs ne mans, bet Tavs prāts lai notiek.” Un notiks Dieva prāts, jo viss, ko mēs lūgsim pēc Viņa prāta, Viņš darīs. Pirmkārt, mums jālūdz par sevi, ka izdarām Dieva gribu un šajā spiestuvē iemantojam eļļu, kas svētī un svaida. Es vakar biju lūgšanu brokastīs un tur bija sajūtama Dieva klātbūtne. Tur runāja mācītāji, arī Sergejs Šidlovskis. Inese Šlesere bija šī pasākuma organizatore. Viņa savāca kopā visu konfesiju un draudžu vadītājus, valdības pārstāvjus. Viņa šo pasākumu iesāka ar Dieva vārdu. Arī pārējie runāja no Bībeles. Tur bija Dieva klātbūtne. Mūsējie ir visur! Tie ir tie, kas tic Bībeli un pielieto to. Inese Šlesere stāstīja, ka nesen kāds žurnālists ir salīdzinājis viņas ģimeni ar kādu nabadzīgu ģimeni. Viņa ir jaunpiedzimusi kristiete un ir tā, kas palīdz un ziedo nabadzīgām ģimenēm. Viņa nodarbojas ar labdarību. Žurnālists salīdzināja tieši viņu. Un viņas ģimene bija tā ļaunā un bagātā, bet tā otra, nabadzīgā, bija labā. Viņa stāstīja, ka lasījusi komentārus, ko cilvēki raksta. Es pēc tam piegāju pie viņas un teicu: „Nevajag lasīt.” Viņa sacīja: „Es zinu.” Nedrīkst ilgi lasīt tādus komentārus. Viņa tos lasīja un saprata, ka pēkšņi galvā ir doma, ka nekad vairs nevienam nepalīdzēs. Tas bija uz īsu brīdi, sekundi, bet viņa saprata, ka tās nav viņas domas. Bez lūgšanu kambara Dieva prāts nenotiks. Pāris komentāri, apsūdzības, apmelojumi, un tu jau esi peļķē, mēslos līdz ausīm. Ja tev nav regulārs kambaris, tad tu nevari tikt ar to galā. Lūdzējiem ir emocionāli satricinājumi un spēcīgi kārdinājumi, bet Ģetzemanē tu tiec ar to galā, jo tev ir stiprs un nelokāms raksturs. Es jūs ļoti mīlu. Es vēlos, lai mums visiem būtu stiprs un nelokāms raksturs un mums būs tāds. Mums jau ir tāds! 12) Lūdzēji zina, ka minimālais lūgšanu laiks ir viena stunda. „Un Viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar Mani nomodā?” (Mateja 26:40) Viņš trīs reizes tā teica. Jēzus lūdza trīs stundas, bet mācekļi – nevienu. 13) Lūdzēji zina, ka miesa bez lūgšanas neklausīs garam. „Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā, gars ir gan labprātīgs, bet miesa ir vāja.”(Mateja 26:41) 14) Lūdzēji agri vai vēlu sāk lūgt vairāk nekā vienu stundu. Jo Jēzus lūdza trīs stundas. Tiem, kas sāk lūgt, būs nepieciešamība lūgt vairāk nekā stundu. „Un Viņš tos atstāja un atkal nogāja un lūdza Dievu trešo reizi, tos pašus vārdus sacīdams.” (Mateja 26:44) 15) Haltūristi neredz garīgo pasauli. „Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem un saka uz tiem: “Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās.” (Mateja 26:45) Mācekļi neizprata, ka viss, ko Jēzus runāja, ir patiesība. Viņi neizprata garīgo pasauli un nesaprata, cik svarīgi ir saprast, kas notiek tur. Tie, kas nelūdz, neizprot lietas, kas notiek garīgajā un fiziskajā pasaulē un palaiž garām iespējas. Lūgšanu brokastīs es satikos ar dažādiem cilvēkiem. Es satiku tur arī savu paziņu, kurš agrāk bija ļoti atvērts, bet tagad es pamanīju viņā cietību pret mani. Mūsu starpā bija pamatīga barjera. Es skaidri redzēju šo garīgo situāciju. Tas nav mani dēļ. Cilvēkam ir daudz runāti meli par mani. Es jau neesmu tiesnesis, bet, ja cilvēkam ir pilnvērtīgs lūgšanu kambaris, tad viņš izšķir melus no patiesības. Vismaz lielākā mērā. Kaut kādos sīkumos mēs kļūdāmies, bet lielās lietās mēs izšķirsim. 16) Lūdzēji spēj piedot un neienīst ienaidnieku. Kad Ģetzemanes dārzā Jēzu arestēja, Jūda Viņu nodeva ar skūpstu. Viņš bija devis zīmi, ka Tas, Kuru jāapcietina ir Tas, Kuru es skūpstīšu. „Bet Jēzus tam sacīja: “Draugs, kāpēc tu esi šeit?” Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika Tam rokas un To saņēma.(Mateja 26:50) Vēl Jēzus teica: „Jūda, tu nodod Cilvēka Dēlu ar skūpstu?” Jēzus nesita, nebļāva, bet teica – draugs! Tomēr Jēzus atstāja Jūdu un ļāva viņam iet pazušanā. Arī tā bija Viņa mīlestība. Es domāju, ka Jēzus mīlēja Jūdu līdz pēdējam brīdim, tomēr Viņš atstāja viņu. Jēzus nevar būt ar nodevēju, kuram nav pareizi motīvi, kurš necīnās. Jūda nonāk velna varā, un velns viņu iznīcina. Jēzus atstāj Jūdu, bet tajā pašā laikā Viņš viņu neienīda, bet piedeva viņam. Jēzus pat pie krusta piedeva saviem pāridarītājiem. Tie, kas lūdz, tie spēj piedot! Es spēju piedot! Ja tev miesa saka, ka nevari, tad ej lūgšanu kambari un saki: „Dievs, lai notiek Tavs prāts, ka es varu piedot brālim, omei, vīram, māsai, mācītājam un valdībai. Ka es varu piedot Zatleram, Obamam, Hitleram un Staļinam.” Latviešu tautai ir liela nepiedošana. Lūgšanu brokastīs kāds vīrs no organizācijas „Sibīrijas bērni” uzstājās ar runu, un kāda pazīstama režisore bija uztaisījusi filmu par nāves nometnēm Krievijā, kurās iznīcināja latviešus. Tur, nāves nometnēs, viņi atklāja, ka ir ierīkots muzejs cietuma sargiem – tiem, kas strādāja šajās nometnēs, bendēja cilvēkus, bet ne viņu upuriem. Tajā filmiņā bija sižets, kur rādīja šos Sibīrijas bērnus, kuri tagad jau ir veci, uz tēva rokām. Filma saucās „Kur palika tēvi?” Šie bērni savus tēvus pēdējo reizi redzēja mājās vai kaut kur dzelzceļa stacijā, kad viņus arestēja. Bērni tika nošķirti no vecākiem. Šis vīrs stāstīja, ka viņa māti un tēvu nošāva šajā nometnē, bet kapu vietas viņiem nav. Viņi bija aizbraukuši uz to vietu, uzlika krustu, bet precīzi kapa vieta nav zināma. Man šķiet, tur bija atvesta Latvijas zeme. Tūkstošiem un tūkstošiem nāves. Vārds latvietis tur bija lamuvārds. Šis vīrs, kurš uzstājās, uzkāpa uz skatuves un teica: „Par piedošanu es te nevaru runāt.” Tas atspoguļoja visas tautas nepiedošanu. Es piekrītu, ka šis ļaunums, kas nodarīts ir nepiedodams, bet tad, kad tu iesi Ģetzemanes dārzā un teiksi: „Dievs, Tavs prāts, lai notiek. Piedod man manus parādus, kā arī es piedodu saviem parādniekiem. Lai notiek Tavs prāts, ka es piedodu pāridarītājiem.” Dievs tevi pārdabiskā veidā stiprinās, un tu piedosi. Tu piedosi un atbrīvosi svētību, apturēsi ļaunumu. Tu piedosi to, ko nevar piedot. Visās pasaulē tauta pret tautu cīnās. Šlesere teica, ka, ja tu esi ar tautu, tu esi pret valdību, bet ja tu esi ar valdību, tad tu es pret tautu. Nē! Es esmu ar Kristu un neesmu ne pret tautu, ne pret valdību. Es esmu ar Kristu, ar savu draudzi un ar mūsu valdību. Es esmu ar tautu un ar jebkuru cilvēku šajā valstī. Man personīgi pat emocionāli nav nekādas nepiedošanas. Es esmu brīvs. Šidlovskis pēc tam lūdza Dievu krievu valodā, jo viņš ticēja, ka, ja lūgs krieviski, atnāks dziedināšana. Viņš bez tulkojuma lūdza krieviski. Atnāca tāds svaidījums! Dievs tur, Ģetzemanē, izcīnīja piedošanu nodevējiem. Viņš izcīnīja to, ka Viņš var normāli attiekties pret cilvēkiem, arī pret Jūdu. Tev būs piedot! Punkts. Ej kambarī un izcīni! 17) Haltūristi pieļaus ļoti smagas kļūdas. Pēteris lādējās, dievojās un teica, ka nepazīstot Kristu. „Tad viņš sāka lādēties un dievoties: “Es to Cilvēku nepazīstu.” Un tūdaļ gailis dziedāja.” (Mateja 26:74) 18) Haltūrists, kurš sapratīs lūgšanas nozīmi, kļūs par lūdzēju. „Un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi.” Un viņš izgāja ārā un gauži raudāja”(Mateja 26:75) Pēteris raudāja, nožēloja, iemācījās kaut ko no Ģetzemanes un kļuva par Dieva vīru numur viens. Es esmu Dieva sieva numur viens; es esmu Dieva vīrs numur viens! Mēs esam numur viens aiz Kristus! Dievs ir brīnišķīgs. 19) Haltūristam ir haltūrista liktenis neatkarīgi no tā, ka viņš ir dievkalpojumā, bauda vakarēdienu, ziedo un kalpo. „Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu,”(Marka 14:26) Mācekļi tikko baudīja vakarēdienu, nodziedāja pateicības dziesmu un tad aizgāja nodot Kristu! Tas, ka tu esi dievkalpojumā, kalpo, baudi vakarēdienu, nes desmito tiesu, negarantē to, ka tu esi lūdzējs. 20) Lūdzēji lūgšanā uzvar miesu, velnu, apstākļus un cilvēkus. „Bet Jēzus sacīja: “Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.” (Marka 14:62) Reizēm jāuzvar cilvēki pat vairāk nekā velnu. Viņu spiediens, griba, ka tev ir jādzīvo tā un šitā. Bet mēs dziedam – tā ir mana dzīve, un tā es dzīvošu. 21) Haltūrists var kļūt par lūdzēju, ja garīgais tēvs tic un lūdz par viņu. Ja tu šodien esi vājš, bet tev ir garīgais tēvs, kurš lūdz un tic par tevi, tad tu kļūsi stiprs. Jūdam arī bija garīgais tēvs, bet Jūda apzināti nemeklēja garīgo apsardzību. Pēteris meklēja. „Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!””(Lūkas 22:31-32) Jēzus paredz nodevību un problēmas. Jēzus zina, ka viņš atgriezīsies. Kurš par viņu lūdza? Viņa grupas vadītājs. Ja tev nav kas par tevi lūdz, tad tev būs ļoti grūti. Zini, kāpēc es esmu šeit? Es atceros brīdi, kad biju velnu apsēsts – es redzēju un dzirdēju velnus. Viņi teica, ka es nedrīkstu dzīvot, man ir jāizdara gals. Velns mani izveda uz balkona un teica – lec lejā. Es gatavojos lekt lejā. Tā sajūta, kad tu esi velna apsēsts, pilnīgi bezspēcīgs, ir neaprakstāma. Tu esi pilnīgi gatavs izbeigt savu dzīvi, jo vairs nevari to izturēt. Es izeju uz balkona un pēkšņi manā priekšā uz balkona stāv mans brālis. Velns man saka – ej uz vannas istabu un griez vēnas! Es ieeju vannas istabā un meklēju skuveklīšus, laužu viņus, un pēkšņi man priekšā atkal stāv mans brālis. Bet man tā vajag izdarīt pašnāvību! Tā bija simtprocentīga vēlme. Tā bija apsēstība. Vēlāk, kad man apskaidrojās galva, es uzzināju, ka nekāda brāļa tur nebija. Vēl es uzzināju to, ka mana mamma desmit gadus lūdza par mani Dievu. Kāds par mani lūdza Dievu, un Dievs bez lūgšanas nedara neko. Mana mamma lūdza Dievu, un Dievs sūtīja man eņģeli. Kas bija Jēzum Ģetzemanē? Kas Viņus stiprināja? Eņģelis. Atnāca eņģelis un stiprināja Viņu, ka Viņš varēja aiziet pie krusta, nomirt un piedot, ka varēja paņemt visus pasaules grēkus uz Sevi. Dievs man sūtīja eņģeli caur lūgšanām. Vai tev ir savs līderis, savs mācītājs, kurš lūdz par tevi Dievu? Es lūdzu par jums, bet īpaši par saviem vadītājiem. Vadītāji savukārt lūdz par jums. Dievs mūs mīl. Dievs mīl mūs un mūsu draudzi. Lūk, kāpēc sātans tā pretojas un izmanto cilvēkus, kas uzbrūk ar dažādiem melu tekstiem. Tas ir tāpēc, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Dievs mūs spiež. Viņš ir sagatavojis mums svētības. 22) Lūdzēji spēj turpināt darīt Dieva darbu neatkarīgi no kritikas un nodevības. 23) Lūdzējiem ir ieradums disciplinēti lūgt un savas vietas, kur lūgt. „Un izgājis Viņš gāja pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi.”(Lūkas 22:39) Kas bija Jēzum? Ieradums lūgt Dievu regulāri vienā vietā. Vai tu esi kāds īpašāks par Kristu? Viņam vajadzēja lūgt, lai piedotu, bet tev nevajag? Viņam vajadzēja lūgt, lai gars pakļauj miesu, bet tev nevajag? Iemācīšu jums vienu patiesību. Lai zinātu, vai cilvēks ir vājš vai stiprs, ir jāuzdod viens jautājums: „Vai tev ir personīgas attiecības ar Dievu?” Un jānoskaidro arī, kādas šīs attiecības ir. Ja cilvēks sāk runāt, ka lūdz mašīnā pie stūres vai pa ceļam uz darbu, tad viņš ir vājš un ilgi tā neizturēs. Ja viņš neredz garīgo pasauli, tad ir kļūda pēc kļūdas, un dzīve nepārtraukti viņu „zvetē”. Tu nespēj atgūties un piecelties, jo tev nav kambaris. 24) Lūgšanā Dievs pārdabiskā veida sūta eņģeļus un apvelta ar spēku izdarīt konkrētas lietas. „Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.”(Lūkas22:43) Lūgšanā eņģelis pārdabiski deva Jēzum pārdabisku spēku izdarīt to, ko Viņš lūdz pēc Tēva prāta. 25) Lūdzēji lūgšanā pieliek visu savu spēku. Vismaz cenšas. „Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.”(Lūkas 22:44) 26) Lūdzēji lūgšanā tiek apveltīti ar pārdabisku svaidījumu. Svaidījums ir pārdabisks spēks konkrētām lietām. „Kad nu Viņš teica: Es tas esmu, – tie atkāpās un nokrita pie zemes.”(Jāņa 18:6) Svaidījums. Gūstītāji, kareivji atnāca pēc Jēzus, bet nevarēja dabūt nevienu vārdu pār lūpām. Pēc lūgšanas Jēzus gūstītāji krita pie zemes no svaidījuma. Tajā vietā kur Jēzus lūdza, svaidījums plūda no Viņa. Lūdzēji pēc Ģetzemanes parauga tiek apveltīti ar īpašu svaidījumu. 27) Lūdzēji iecietīgi izturas pret tiem haltūristiem, kuri kļūs par lūdzējiem. Tātad, ja tu esi stiprs, tad tu esi iecietīgs pret vājajiem. Tu spēj tāds būt. Jo Jēzus teica tā: “No tiem, ko Tu Man esi devis, Es nevienam neesmu ļāvis iet bojā.”(Jāņa 18:9) Vai zini, kāpēc Viņš tā teica? Aresta brīdī Viņš teica, lai tie, kas ir pie Viņa, aiziet. Jēzus zināja visu scenāriju, un Viņš gribēja pasargāt viņus. Jēzus jau pirms tam brīdināja savus mācekļus. Jēzus viņus sagatavoja, lai pasargātu. Jēzus ir mīļš. Viņš rūpējas par cilvēkiem. Kaut arī mēs tā varētu! Mēs tā varēsim, mēs centīsimies. Mēs kļūdīsimies, bet iesim tālāk. 28) Lūdzēji zina, kas ir Ķēniņš pār Ķēniņiem. „Tad Pilāts Viņam sacīja: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?” Jēzus atbildēja: “Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” ”(Jāņa 18:37) Iedomājies, Jēzus ķēniņam saka, ka Viņš ir Ķēniņš. Aizej pie prezidenta un saki: „Es esmu prezidents.” Tie, kas lūdz, zina, Kurš ir Ķēniņš, Kuram pieder vara un Kura priekšā zemoties. Aleluja! Viņi zina, kam pieder visa vara kā Debesīs tā arī virs zemes. Aleluja! 29) Lūdzēji izpilda savus Dieva dotos mērķus, neskatoties ne uz ko. „Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?” Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: “Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.” (Jāņa 18:38) Viņi izdara, neskatoties ne uz ko! Neskatoties ne uz savu miesu, ne apstākļiem, ne cilvēkiem, ne velniem! Vai Dievs tevi šodien pacēla un uzmundrināja? Vai tu saprati to, ka tu vari jebko? Vai saprati, ka esi pārdabisks, ka tev ir svaidījums? Ja tev nebija kambaris, no šīs dienas tev būs! Bīskaps Pēteris Sproģis, kura meitiņa Belliņa nesen nomira, lūgšanu brokastīs sludināja vārdu – visu par Belliņu. Viņš runāja kādas četrdesmit minūtes. Es atkal raudāju. Bet ko viņš ir iemācījies caur to visu? Šādās reizēs vienmēr gaisā virmo jautājums – kāpēc, Dievs? Viņš saka, ka dažādi komentētāji raksta vēstules: „Vai padomāji, kāpēc tev ir tas viss?” Viņš teica, protams, ka es padomāju. Viņš dalījās ar to, ko viņš no Dieva ir sapratis caur visu šo notikumu. Tev nav jānodod Kristus kā Pēterim. Tev ir jāmācās no Pētera. Mācies no Ģetzemanes notikuma. Tev nav jāpārcieš, ka nomirst tavs dēls vai meita, jo jau kāds cits to ir izcietis. Kāds cits to jau ir analizējis, no Dieva saņēmis un dalās ar tevi. Tev nevajag gaidīt šos pārbaudījumus savā dzīvē, jo tu vari mācīties no citu dzīvēm. Sergejs Šidlovskis bija šajā seminārā un mācīja to, ko bija saņēmis trīs mēnešu gavēņa laikā. Man nevajag trīs mēnešu gavēni kā viņam, jo es no viņa dabūju to vienā stundā. To, ko tu tagad dabū, tam nav vērtības. Tas, kas ir Bībelē, tam nav nosakāma vērtība. Tev nav tas jāpārdzīvo, lai to saprastu. Tu vari to pieņemt šodien ticībā. No Pētera Sproģa sprediķa, ko es dzirdēju, nav atbildes uz šo jautājumu „Kāpēc?” Viņš stāstīja, ka viņa meitiņai patika spēlēties arpuzli. Reizēm viņa visu salikusi un ir viens nepareizi ielikts gabaliņš un tad ir caurums. Arī mūsu dzīvē ir šie nezināmie caurumi, un mēs nezinām, kāpēc notiek tas vai šis. Mēs visu nezinām, bet svarīgi ir mācīties no Ģetzemanes mācības un no savas puses darīt tā, kā ir pareizi. Lai notiek kas notikdams, es darīšu tā, kā Kristus māca. Pētera meitiņa vienkārši aizrijās. Tur bija feldšeris, kas pārzināja šādus elementārus gadījumus. Pēteris teica, ka meitiņa bez elpas skatījās uz tēti. Kāpēc viņa tā skatījās? Jo tētis vienmēr var palīdzēt. Taču tētis vienmēr nevar palīdzēt. Un mēs nezinām, kāpēc notiek tā vai kā citādi. Viss, kas tu esi, draugs, ir no Dieva žēlastības. Šeit mums nekas nepieder un vienā brīdī viss var izbeigties. Šī dzīve ir tik īsa. Sprediķi beigšu ar vārdiem, ko Pēteris Sproģis teica, un es tā sapratu, ka tas bija tas, ko Dievs bija viņam atklājis ar šo notikumu. Viņš teica: „Nekam nav nozīmes šeit, kā tikai tam, ko tu saki cilvēkiem šodien.” Jo savai meitiņai pirms nāves viņš bija teicis: „Tu esi skaista. Es tevi mīlu.” Ko tu saki šodien saviem tuvākajiem? Rīt viņš var nebūt. Ir nozīme tam, ko mēs darām šodien, jo rītdienas var nebūt. Tu nezini, kas būs rīt. Svarīga ir šodiena, pārējam nav nozīmes. Tas nenozīmē, ka mums nav jāplāno, jāstrādā, bet tas nozīmē to, ka dzīve ir īsa. Vai tu esi Jūda vai Pēteris? Vai tu mācies no Ģetzemanes notikuma, no tā, ko es šodien sludinu? Pieņem šo mācību. Ieej šajā eļļas spiedē, lai atveras debesu logi. Lai tiek izspiesta eļļa kas svaida, ceļ, dziedina, dod spēku, vada, satuvina mūs ar Dievu. Ģetzemane. Mīļais debesu Tēvs, Tu esi mīļš, labs, labsirdīgs, bezgalīgi labs. Tēvs, Tu redzi mūsu vājumu, mēs atzīstam, ka savā spēkā mēs nespējam ne piedot, ne ko sasniegt, ne Tev paklausīt un pat ne lūgt. Mēs atzīstam, ka paši saviem spēkiem neesam šajā pasaulē ienākuši. Paši saviem spēkiem neesam šajā pasaulē neko ienesuši. Mēs apzināmies, Visvarenais Dievs, ka viss ir no Tevis, caur Tevi, no Tavas žēlastības pret mums. Mēs neesam pelnījuši žēlastību, mēs esam grēkojuši. Mēs esam darījuši pretīgas lietas. Arī šodien mēs nespējam pilnībā izpildīt neko no Tavas gribas, no taviem baušļiem. Neko nespējam pilnībā izpildīt. Es slavēju Tevi un pateicos par Tavu mīlestību, ka tu nāci cilvēka miesā un atstāji Ģetzemanē mums mācību. Ka Tu nomiri pie krusta un augšāmcēlies. Tu esi mūsu vidū un klātesošs. Tu piedod mums mūsu grēkus, ko esam darījuši, ko darām un vēl darīsim. O, Tēvs, Tu redzi, cik nodevīga ir mūsu daba. Dari mūs stiprus, palīdzi mums lūgt, lai mums katram ir disciplinēts laiks ar Tevi. Palīdzi mums lūgt, lai Tavs prāts notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes. Palīdzi man katru rītu būt lūgšanu kambarī. Katru rītu efektīvi lūgt. Daudz, daudz lasīt Bībeli, slavēt, lūgt, pielūgt, Dievs. Palīdzi man nebūt stūrgalvīgam, lai man nebūtu savtīgi, egoistiski motīvi. Palīdzi, Dievs, ka esmu tas, kurš nožēlo savas kļūdas, atzīst un cīnās. Ka es neesmu tas, kurš stūrgalvīgi turas pretī. Jēzu, Tava žēlastība mūs glābj! Aleluja! Slava Tev, Kungs! Es pielūdzu Tevi. Mēs pielūdzam Tevi. Es meklēju Tavu vaigu. Nav nekā labāka kā būt Tavā tuvumā, Tava altāra tuvumā, Tavā godībā un slavā. Ar taviem spārniem apsegts, Tavā aizsardzībā, Tavā gribā. Jēzu, palīdzi, ka mēs nekļūstam par nodevējiem. Dievs Tēvs! Slava Tev! Mēs slavējam Tevi un gribam Tevi iepazīt vairāk. Dziedini mūsu sirdis un dvēseles. Pieskaries katram šodien! Tagad. Aleluja! Svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska. |
