Ko tev izsaka teiciens: “Jēzus Kristus vārdā!”? To kristieši lieto ļoti bieži. Daudzi uzskata, ka ar šādu frāzi obligāti jānoslēdz lūgšana, piemēram, ja pirms maltītes baudīšanas pateiksies par ēdienu un noslēgumā nepateiks: “Jēzus Kristus vārdā!”, tad lūgšana nebūs pilnīga. Es nesaku, ka tā būtu nepareizi lūgt, bet jāizprot, ko tas nozīmē. Paši par sevi šie vārdi neko nemaina. Bībelē ir teikts:
Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mateja evaņģēlijs 7:13)
Šis šaurais ceļš nav tas, pa kuru gribas iet. Mēs gribam mainīt pasauli, mainīt savu vīru, sievu, bērnus, bet negribam mainīties paši. Reizēm domājam, ka pateiksim: “Jēzus Kristus vārdā!”, un tas izmainīs mūs. Tas mainīs tad, ja veselīgs Dieva vārds ir iesakņojies tevī, ja tam paklausi un staigā Viņa ceļos.
Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs. (Psalms 37:5)
Dieva svētība ir tad, ja tava dzīve ir Jēzus Kristus vārdā jeb ir izmainīti prāta uzstādījumi. Paklausībai ir divi veidi. Viens ir, kad tu vienkārši paklausi, pat līdz galam to neizprotot. Otrs veids ir tad, kad esi jau pārbaudījis un pārliecinājies savā dzīvē par to, un Dieva vārds ir kļuvis par daļu no tevis, par prāta, dvēseles uzstādījumiem. Tas, ka Elija aizgāja tuksnesī, viņš jutās viens un gribēja mirt, bija viņa prāta uzstādījums, sajūtas. Viņš ēda, dzēra un devās uz Dieva kalnu Horebu, un Dievs gāja garām.
[..] Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss. (1. Ķēniņu grāmata 19:12-13)
Cilvēkiem iekšēji ir divu veidu “balsis”, iekšējā izjūta, intuīcija. Bieži, kad ir kaut kas negatīvs, sakām: “Sātan, atkāpies!” Arī no šīs frāzes vien nekas nemainās. Būtībā abas šīs frāzes bieži vien ir reliģioza forma, kā kristieši pieraduši runāt, lūgt, kā attiecas pret Dieva vārdu un cilvēkiem. Dieva vārda spēks sākas tad, kad tu pats mainies, dzīvo Jēzus Kristus vārdā. Pirmais līmenis ir, vienkārši paklausot. Tad, kad šis vārds jau ir tevī, tavā dzīvē, ieradumos, dvēselē, emocijās, nav runa par Dieva svētību caur paklausību, bet gan par reālu Dieva vadību, klātbūtni. Es apjaušu savā dzīvē Dievu un Viņa klātbūtni. Viss, kas mums ir nepieciešams, būt uz viļņa, jo Dieva vārdam, likumiem, principiem ir spēks pašiem sevī. Arī Jēzus par sevi saka, ka Viņam ir spēks pašam sevī.
Šodien no rīta es izdzēru kafijas tasīti. Tam bija rezultāts. Kāpēc tu dzer kafiju, ēd dzer? Tādēļ ka tam ir rezultāts. Ja tu guli saulē, sauļojies, āda iedeg. Tā Dievs ir iekārtojis šo pasauli. Ir ne tikai bioloģiskie, fizikas likumi, bet arī garīgie likumi, un tajos ir spēks pašos sevī. Tev apkārt ir nemainīgi principi un ir nepieciešams būt “uz viļņa”, būt šajos principos. Vecās Derības templī pašā centrā, Vissvētākajā vietā, šķirstā bija Dieva vārds. Vienmēr visapkārt tev ir un būs dažādas izpausmes, emociju vētras vai tukšuma sajūta. Kādai balsij tu paklausi? Vārds Jēkabs tulkojumā nozīmē krāpnieks, melis. Tāds viņš arī bija. Atbilstoši savam vārdam, viņš ar viltību bija dabūjis lielu bagātību no sava radinieka Lābana. Viņa dzīve pie radinieka nebija īpaši veiksmīga – pēc kalpošanas par savu mīļoto Rāheli, tika pievilts un viņam izprecināja tās māsu. Arī pirms tam no tēva nama viņam nācās bēgt pēc tam, kad ar mātes palīdzību ar viltu bija saņēmis tēva svētību. Viņa vecākais brālis gan bija pārdevis savu pirmdzimtību, bet nebija īsti korekti tā rīkoties. Jēkaba vārds bija atbilstošs tam, kā viņš rīkojās. Viņš ar savām sievām, lielu pulku lopiem atgriezās savā dzimtajā zemē. Esot ceļā, uzzināja, ka brālis Ēsavs ir devies viņam pretī. Ēsavam nebija tie labākie nodomi, vismaz tā domāja Jēkabs, redzot situāciju caur savu prizmu.
Un sūtņi atgriezās pie Jēkaba, teikdami: “Mēs nogājām pie tava brāļa Ēsava, un tas jau nāk tev pretī, un četri simti vīru ir ar viņu.” Un Jēkabs ļoti izbijās, un smagas rūpes nospieda viņa sirdi, un viņš sadalīja ļaudis, kas bija ar viņu, tāpat sīklopus, liellopus un kamieļus divos pulkos, un viņš domāja: ja Ēsavs uzbrūk vienam pulkam un to sakauj, tad atlikušais var mesties bēgt. (1. Mozus grāmata 32:7-9)
Arī Elijam smagas rūpes nospieda sirdi, domājot, ka palicis viens pret Jezabeli. Tā nebija patiesība, viņš nebija palicis viens, to teica viņa nogurums, emocijas, vilšanās. Tīri cilvēcīgi katram iekšēji ir dažādas emocionālās vētras. Tīri cilvēcīgi caur tām ir grūti sadzirdēt Dieva balsi. Cilvēki bieži to meklē ugunī un vētrā.
Kad Vasarassvētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. (Apustuļu darbi 2:1-3)
Kristieši lasa šādas Rakstu vietas, un tieši tas patīk. Arī Elijam bija dažādas parādības, bet centrā bija lēna balss. Templī centrā bija Dieva vārds – Viņa principu kopums. Tajos ir spēks pašos sevī, jo aiz tiem stāv Dievs. Dievs nav cilvēks, kas melotu, ne cilvēka bērns, kuram kaut kas būtu vajadzīgs. Viņš ir Dievs, kas ir radījis debesis un zemi, Viņš ir tas, kas iekārtojis visus šos principus. Principi ir nedalāmi no Viņa. Ja mēs uzsēžamies uz Viņa likumiem, principiem, tie mūs nes un Dievs svētī. Ja mēs tos ignorējam, tad Dievs nevar svētīt. Tāpēc ir dažādas dzīves sfēras, kalpošanas sfēras, garīgās, emocionālās, attiecību sfēras, bizness, darbs, karjera, izglītība, dažādās sfēras lietas var iet dažādi. Vari justies dažādi un iet dažādi. Var būt dažādi mainīgi panākumi, vai vispār to neesamība, un viss ir saistīts, vai tu Dievam ļauj nest, vai tu ļauj Viņam darboties. Šaurais ceļš, mīļie draugi, ir tas ceļš, kuru parasti kristietis negrib iet, jo tas ir saistīts ar pārmaiņām sevī jeb ar prāta uzstādījumiem.
Jēkabs ļoti izbijās 400 vīru, smagas rūpes nospieda viņa sirdi, un viņš sadalīja ļaudis, kas bija kopā ar viņu. Kāpēc? Viņš domāja, ja viņš sadalīs cilvēkus dažādās grupās, sievas bērnus un citus cilvēkus pa pulciņiem, tad, ja uzbruks pirmajai grupai, tad tās pārējās grupas varēs paglābties. Tāpat viņš sagatavoja arī dāvanas, ko sūtīt Ēsavam, un viņš arī pateica, kas ir jāsaka ar cilvēcīgu, kārtīgu ebreju gudrību. Jēkabs, viltnieks, taču bija kārtīgs ebrejs, kā viņš bija ieguvis no Lābana, sava tēvoča, ganāmpulku, tāpat kā viņš ar mātes palīdzību ieguva pirmdzimtību no sava brāļa Ēsava, izkrāpa arī tēva svētību, un tāpēc viņam nācās bēgt no tēva nama. Arī tur viņam ne īpaši veicās, un tomēr ar savu gudrību viņš daudz ko panāca. Mēs redzam, cik veiksmīgi darbojas arī bankas, cik gudri, cik sistemātiski un sakārtoti notiek darbs, kredītu izsniegšana vai neizsniegšana. Banku darbs ir absolūti bez riska, smalki matemātiski, auksti aprēķini, lai viss ir labi. Tāpēc es Jēkaba gudrību arī visā šajā posmā pielīdzinu šādai gudrībai. Gudrība ir svarīga, un tomēr tas vēl nav viss. Viņš nonāca situācijā, ka 400 vīri nāk pretī, un viņš ir nobijies, sadalīja visus un sūtīja dāvanas pa priekšu ar normālu cilvēcīgu gudrību. Tajā visā var atrast arī dievišķus principus, bet kaut kas nav tā. Vienas sievas vietā viņš dabūja divas sievas, dabūja no kalponēm bērnus, un bērnu ir vesels bars. Algu viņam tur neskaitāmas reizes sagrozīja. Viņam tur nācās, izdzīvot cīnoties. Kaut kas nav riktīgi. It kā viss ir labi, viņš ir patriarhs, mūsu ticības tēvs, Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs.
Un viņš tos deva savu kalpu rokās, katru ganāmpulku atsevišķi, un sacīja saviem kalpiem: “Ejiet manā priekšā, bet tā, lai paliek atstarpe starp vienu un otru pulku.” Un viņš pavēlēja pirmajam un sacīja: “Kad tev nāk pretī mans brālis Ēsavs un prasa tev, sacīdams: kā vīrs tu esi, un kurp tu ej, un kam pieder tie, kas tavā priekšā? – tad saki: tavam kalpam Jēkabam tie pieder, tā ir dāvana, ko viņš sūta savam kungam Ēsavam, un arī viņš pats nāk aiz mums.” Un viņš pavēlēja tāpat arī otram un trešajam, un arī visiem, kas ar ganāmpulkiem nāca aiz viņa, sacīdams: “Tā jums jāsaka Ēsavam, viņu sastopot. (1. Mozus grāmata 32:17-20)
“Ejiet manā priekšā, bet tā, lai paliek atstarpe starp vienu un otru pulku.” Un viņš pavēlēja pirmajam un sacīja: “Kad tev nāk pretī mans brālis Ēsavs un prasa, sacīdams: kā vīrs tu esi? Saki tā un saki šādi. Tavam kalpam Jēkabam tie pieder un tās ir dāvanas, tur ir dažādi lopi, ko viņš sūta savam kungam Ēsavam, un viņš pats nāk aiz mums.” Un Jēkabs pats domāja, ja no priekšas atnāks ziņas, ka dāvanas nav pieņemtas un ir sākusies izrēķināšanās, tad viņš paspēs nosvīst.
Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. Un tas teica: “Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” Un tas vaicāja: “Kā tevi sauc?” Viņš atbildēja: “Jēkabs.” Bet tas viņam sacīja: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” Un Jēkabs jautāja un sacīja: “Pasaki jel savu vārdu!” Bet tas sacīja: “Kādēļ tu man prasi manu vārdu?” Un Viņš to tur svētīja. (1. Mozus grāmata 32:25-30)
Šajā situācijā ir rakstīts, ka Jēkabs palika viens pats. Mums grāmatu plauktā ir grāmata “Pniēla”. To ir uzrakstījis Sergejs Šidlovskis, kas pārstāv Dieva meklētāju kustību. Tā ir laba grāmatiņa cilvēkiem, kuri sāk tikai lūgt. Pats pamats tur ir ļoti labs. Pniēla – viņš palika viens pats šajā vietā. Arī šī grāmata ir par šo notikumu, šo vietu nosauca par Pniēlu, jo viņš cīnījās ar Dievu un uzvarēja. Grāmatā ir arī aprakstīts, ko nozīmē katrs no Dieva Vārdiem: Elohim, Jahve, El-Šaddai, El-Roi. Ko tas tev dod, ja tu zini Dieva Vārdus? Ir šaurais un platais ceļš. Ko tas dod, ka tu lasīji šo grāmatiņu un zini Jēzus vārdu, un zini visus Viņa Vārdus. Ko tas var mainīt tavā dzīvē? Redzi, kad Dieva vārds ir vissvētākajā vietā, tad var mainīt, un arī tā vēl nav visa patiesība. Es eju un daru atbilstoši savai jaunajai identitātei, es eju un rīkojos.
Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nelietīgi valkāt, [..]. (2. Mozus grāmata 20:7)
Tas ir bauslis – kāpēc? Tāpēc ka tajā apsolītajā zemē, ko Dievs apsolīja Izraēlam, šajās pagānu tautās bija pieņemts, ja tu zini dieva vārdu, dievi, kam viņi tur kalpoja, tad tu vari dievu kontrolēt. Viņš var izpildīt tavas vēlmes, kā Džins pudelē. Tāpēc izraēliešiem bija pavēle, ka nebūs Dieva Vārdu nelietīgi valkāt. Tas nav tā, ka tu nevari pieminēt Dieva Vārdu, tas nav par to, ka cilvēki pārprot. Galvenais nepieminēt Jēzus vārdu, nepieminēt Dieva vārdu pārāk bieži visur. Tas nav precīzi par to, bet gan par nelietīgu valkāšanu jeb izmantošanu. Es zinu Dieva Vārdus. Mīļie draugi, dzīvs Dieva vārds tevī, nevis izrauts no konteksta, nevis kaut kāds atsevišķs princips, bet Dieva vārda kopums tevī, ka tu rūpējies, lai Viņš mājo tevī.
Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai. Uz “Pniēlas” grāmatas vāka ir attēls, kā eņģelis cīnās ar Jēkabu. Pniēla ir veltījums tiem, kas meklē Dievu. Te ir tā teikts ka, tā ir arī viela pārdomām. Kad tas redzēja, ka nespēj viņu pieveikt, tas aizskāra viņa ciskas kaulu, tā ka Jēkaba ciskas kauls izgriezās, cīnoties ar viņu. Un tas teica: “Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.” Es zinu tavu vārdu. Jēkabs prasīja: “Kā tevi sauc?” Viņš neatbildēja. Jēkabs jautāja: “Pasaki jel savu vārdu!” Bet tas sacīja: “Kādēļ tu man prasi Manu Vārdu?” Kāpēc tev vajag manu vārdu? Mēs domājam, ka es braukšu uz inkaunteru, man būs tikšanās ar Dievu. Kas ir tikšanās ar Dievu? Uguns, vētra, sajūtas jeb lēna balss, jeb Vārds tevī? Kad ir pārmaiņas? Šajā gadījumā Dievs neuzskata, ka Jēkabam vajadzētu zināt Viņa Vārdu, bet te, 28. pantā, tā ir rakstīts: un viņš vaicāja Jēkabam: “Kā tevi sauc?” Viņš atbildēja: “Jēkabs.” Bet tas viņam sacīja: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Izraēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” Tātad Jēkabs pasaka savu vārdu, bet Dievs viņam Savu Vārdu nepasaka. Jēkabs izgāja no šīs vietas ar jaunu vārdu, un 33. nodaļā ir rakstīts, ka Jēkabs devās pretī savam brālim.
Bet Ēsavs steidzās tam pretim un to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja. (1. Mozus grāmata 33:4)
Viss bija pavisam citādāk, nekā Jēkabs to bija izdomājis. Tas bija līdz kuram brīdim? Līdz tam brīdim, kad viņš satikās ar Dievu. Ko nozīmē satikšanās ar Dievu? Tas ir emocionāls piedzīvojums vai vārda nomaiņa? “Turpmāk tevi sauks Izraēls – daudzu tautu tēvs.” Tevi vairs nesauks Jēkabs, krāpnieks, melis, tevi sauks Izraēls. Notika identitātes maiņa. Un šo nevajadzētu uzskatīt, ka šeit varēja cīnīties ar Dievu un Viņu uzvarēt. Tas, ko tu vari uzvarēt, tikai pats sevi. Uzvarēt tikai pats sevi. Un “Jēzus Kristus vārdā” katras lūgšanas galā, mīļie draugi, nepietiek. Tas ir tā kā burvju formula: galvenais ir pateikt Jēzus Kristus vārdā. Galvenais ir pateikt, ka es kaut ko esmu sajutis, piedzīvojis un tāpēc mani Dievs svētīs. Nē, Dieva svētība ir Viņa likumos, principos, Viņš stāv pār to visu. Ja tu uzsēdies uz tiem, tad tie tevi nes, Dievs tevi nes. Tāda ir Viņa kārtība.
Piemēram, vēja enerģija, Latvijā šobrīd ceļ diezgan apjomīgus vēja parkus. Šiem parkiem ir arī pretinieki, bet tur lieto vēja enerģiju, tev tikai atliek izmantot šo vēja enerģiju. Tu iedzer kafiju, un tu tad arī sajūti enerģijas pieplūdumu. Tāpat, kad tu ēd kaut kādu noteiktu pārtiku, tad ir arī attiecīgs rezultāts. Tu dari attiecīgus vingrinājumus sporta zālē, tev būs attiecīgs rezultāts. Visam ir savi principi, savi likumi un ir pamatprincipi, Bībeles pamatprincipi. Vārda nomaiņa nozīmē jaunu identitāti jeb tā identitāte, kas tu esi garā. Kas bijis, ir pagājis, viss ir tapis jauns, jūs esat jauni radījumi – jauns cilvēks.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
[..] Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi. (Ecēhiēla grāmata 36:26)
Jauns cilvēks, garā jauns cilvēks. Tas, kas mums nepieciešams, ir ieraudzīt sevi tādu, kāds esi garā, ar prātu, ar savu gribu. Vai nu pirmais solītis: vienkārši paklausot. Vai otrais solītis: šis vārds kļūst par daļu no tevis.
Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi. Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis, kuru ebrejiski sauc Betzata (Betezda), ar piecām stabu ailēm. Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja; kurš tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība. Tur bija arī kāds cilvēks, kas trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels. Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam: “Vai tu gribi vesels kļūt?” Slimais Viņam atbildēja: “Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts; bet, kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā.” Jēzus viņam saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt. Bet tā diena bija sabats. Tad jūdi sacīja tam, kas bija dziedināts: “Šodien sabats, tev nav brīv gultu nest.” Bet viņš tiem atbildēja: “Kas mani darīja veselu, Tas man sacīja: ņem savu gultu un staigā.” Tie jautāja viņam: “Kas Tas bija, kas tev sacīja: ņem savu gultu un staigā?” Bet izdziedinātais nezināja, kas Tas bijis, jo Jēzus bija nozudis pūlī, kas bija tanī vietā. Pēc tam Jēzus to atrod Templī un saka viņam: “Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks.” Tad cilvēks nogāja pie jūdiem un viņiem sacīja, ka Tas, kas viņu dziedinājis, ir Jēzus. Un jūdi tāpēc sāka Jēzu vajāt, ka Viņš to bija darījis sabatā. Bet Viņš tiem atbildēja: “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos.” (Jāņa evaņģēlijs 5:1-17)
Jēzus dziedināja cilvēku pie Betzata dīķa, kurš 38 gadus bija slims. Te ir rakstīts: pie Avju vārtiem ar piecām stabu ailēm. Bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi, un šajā dīķī gulēja liels pulks slimnieku. Cik tas varētu būt liels? Ne dīķis, bet baseins ar stabu ailēm, apmēram 100 metri. Tur bija tāda dīvainība, ka šo dīķi vai ūdens krātuvi baroja lietus ūdens. Iespējams, šo vietu baroja arī apakšzemes avoti. Valdīja ticējums, tur ir rakstīts, ka šie cilvēki gaidīja uz ūdens kustēšanu. “Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu kas gaidīja uz ūdens kustēšanu. Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja, kurš tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība.” Viņi ticēja, ka tas, kas iekāps pirmais, tas bija ticības jautājums, ka tas kļuva vesels. Jēzus tur pastaigājās un redzēja šo cilvēku, kurš 38 gadus bija gulējis nevesels, un Jēzus prasa viņam: “Vai tu gribi būt vesels?” Viņš vaicāja: “Kā es varu būt vesels, ka vienmēr kāds, kad sakustās ūdens, aiziet man pa priekšu?” Iespējams, viņam enerģijas bija mazāk, un tāpēc viņš vienmēr nokavēja. Tu gribi vesels kļūt? Bet ir tikai viena doma – tikai tad, ja ūdens sakustēsies. Nav neviena cilvēka, kas aiznestu līdz dīķim.
Slimais Viņam atbildēja: “Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts [..].” (Jāņa evaņģēlijs 5:7)
Jēzus viņam saka: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jāņa evaņģēlijs 5:8)
Viņš cēlās, ņēma gultu un staigāja. Viņš pat nezināja, kas Tas bija, kas viņu dziedināja. Šī lieta notika sabatā, tas ir tāds reliģiozs aizspriedums – sabatā nedrīkst dziedināt. “Kas tevi dziedināja?” Viņš atbild: “Es nezinu, kā viņu sauc, kas mani dziedināja.” Vēlāk šis cilvēks satiek Jēzu un uzzina Viņa vārdu. Jā, tas ir Jēzus, un viņš iet atpakaļ pie cilvēkiem, kas šo lietu izmeklēja, un viņš saka: “Jēzus viņu sauc”. Bībelē ir teikts, ka sabata dienā:
[..] “Šodien sabats, tev nav brīv gultu nest.” (Jāņa evaņģēlijs 5:10)
Un jūdi par to Viņu kārtējo reizi nolēma vajāt. Mani uzrunāja rakstvieta 17. pantā, kur jūdi sāka vajāt Jēzu, jo Viņš to bija darījis sabatā. Un Jēzus atbild:
[..] “Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, tāpēc arī Es darbojos.” (Jāņa evaņģēlijs 5:17)
“Mans Tēvs aizvien darbojas, tāpēc arī Es darbojos.” Kāpēc Jēzus darbojos? Jo Tēvs darbojas. To ir grūti saprast, kā tas ir, Tēvs darbojas un Viņš darbojas. Ikreiz, kad es ievēroju dievišķos principus, Viņš darbojas.
“Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksiet, jums piederēs.” (Jozuas grāmata 1:3)
Vienkāršs likums un princips. Tiklīdz es tur lieku kāju, tas man piederēs. Ikreiz, kad tu trāpi desmitniekā, Viņš darbojas. Dievs darbojas. kad es darbojos saskaņā ar Viņa gribu, tad Viņš darbojas.
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. (Mateja evaņģēlijs 28:19)
Tie, kas gāja un darīja par mācekļiem, tad Dievs caur viņiem darbojās. Un šeit nevajag jaukt Dieva spēka manifestāciju, ka tu sajūti un piedzīvo kaut ko, arī dziedināšanas un brīnumi. Vasarsvētku dienā, kad uguns un skaņa bija dzirdama, un interesantas parādības bija. Kā, piemēram, Elijam bija vētra, uguns un zemestrīce. Lēna balss, lai arī kādi nebūtu ārējie apstākļi, kas tevi grib ietekmēt, vienmēr paklausi Dieva balsij, kas nav emocijās, bet vienkārši Dieva principos. Ir ļoti grūti paklausīt, ja tas nav tevī un neesi pārbaudījis. Tā vienkārši akli uzticēties un pirmo reizi izdarīt, tas ir grūti. Es zinu, ka cilvēkiem, kas atnāk uz draudzi, ir grūti pirmo reizi pacelt rokas slavēšanā. Pirmo reizi izdari to, ko Bībele akceptē. Tēvs vienmēr darbojas. Viņš nav miris, Viņš ir dzīvs. Joprojām darbojas tas Dievs, kas radījis debesis un zemi. Viņš ir mūsu vidū caur Jēzu Kristu. Viņš mājo mūsos. Debesis ir mūsos. Vienkārši paklausi, bet, kad tas kļūst par tavu ieradumu. Gandrīz visiem bija grūti pacelt rokas slavēšanā pirmajās reizēs. Es nezinu, kam tu esi gājis cauri: stagnācijai, attiecību problēmām, ģimenes šķiršanai, finansiālām problēmām, depresijai, slimībai, nospiestībai, bet svarīgi ir paklausīt Dieva balsij, ne mistiskai, bet elementārai, veselīgai Dieva vārda izpratnei kontekstā. Darīt to ikdienā un darīt to vienmēr.
Pavēli Tam Kungam savu ceļu un ceri uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs (Psalms 16:5)
“Mans Tēvs aizvien vēl darbojas, un tāpēc Es darbojos.”
Gan cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no Tā Kunga nāk, kas mēlei jāsaka. Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu. Uztici Tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies. (Salamana pamācības 16:1-3)
Cilvēks gan apņemas darīt tā vai šā, bet vienmēr notiek pēc Dieva vārda. Jēzus saka, ka Viņš ir akmens, ko namdari atmetuši. Jo viss notiek pēc tā, kā Dievs ir iekārtojis šo pasauli, viss notiek pēc Viņa gribas. Attiecīgi no tā, vai individuāli cilvēks to ievēro vai neievēro, un arī kādā līmenī viņš to dara. Vai viņš joprojām neuzņemas atbildību, bet vaino citus, apstākļus, savu vīru, vai savu sievu. Mēs zinām, ka visbiežāk tie, kas bedri rok citam, paši tajā iekrīt. Bet visbiežāk viņi tā arī nezina, ka viņi tajā ir iekrituši. Viņi to nemaz neapzinās, ka ir izrakuši šo bedri un rīkojušies pretēji Dieva gribai, bet viņi noliegs. Redziet, cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no Tā Kunga nāk atbilde. Ikvienam cilvēkam viņa ceļš šķiet šķīsts, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu. Un paldies Dievam par Dieva vārdu, un ka ir veselīgi skaidrojumi, traktējumi un ka tu vari būt elastīgs. Ka tu vari būt tiešām normālā vidē, kur Dieva vārds tiek veselīgi pasniegts.
Ar Tā Kunga vārdu ir radītas debesis, un viss debesu spēks ir radīts ar Viņa mutes elpu. (Psalms 33:6)
Ar vārdu radītas debesis un viss ar elpu – ar Garu. Tātad ir divi veidi: viens prāta līmenī, un otrs, negribu teikt, ka gara līmenī, drīzāk – dvēseles un ieradumu līmenī. Ja gribi, var teikt arī gara līmenī, bet gars ir kaut kas tāds, ko mēs nevaram pilnībā izskaidrot. Tā ir tā vieta, kur mājo Kristus un Svētais Gars. Tā ir tā vieta, kas ir kļuvusi perfekta. Viss vecais ir pagājis, viss ir tapis jauns. Tavs jaunais radījums, un jaunais cilvēks ir garā. Bet, apzinoties ar prātu, mēs velkam ārā ar savu gribu to, kas atrodas mūsos. Pakāpeniski mēs velkam nost veco cilvēku un uzvelkam jauno. Saskaņojam sava prāta mindest jeb prāta uzstādījumus. Un ne tikai prātā. “Ar Tā Kunga vārdu arī debesis, un viss debesu pulks ar Viņa mutes elpu.” Tad, kad vārds sāk darboties mūsu dziļākajos slāņos, nevis tikai tu paklausi un izdari, tur ir Dieva svētība. Bet tad, kad tas ir tevī, tas ir vairāk kā tikai svētība. Tu izjūti to, tu dzīvo tajā, tev ir Dieva vadība. Tas ir parasti tas, par ko cilvēki nevēlas maksāt cenu lasot, apliecinot, lūdzot un kalpojot. Un pirmkārt – uzņemoties pilnu atbildību.
Jo Viņš runāja, un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās. (Psalms 33:9)
“Tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, un Viņa sirds nodomi ir spēkā uz audžu audzēm.” (Psalms 33:11)
Viņa nodomi ir spēkā dienu no dienas, paaudzi pēc paaudzes, visā dzīvē. Dievam ir plāns tavai dzīvei. Bet tagad nedaudz paskaidrošu šo plānu. Šis plāns nerealizēsies, ja tu neiesi Viņa gribā. Kā lai es zinu, kas ir Viņa plānā? Viņa plāns ir vienkāršs – tu sāc strādāt ar sevi. Tu sāc mainīties saskaņā ar to, kas esi iekšēji. Jaunais radījums, tu sāc mainīt savus prāta uzstādījumus. Un, kā es pagājušo svētdien teicu, vārdam “disciplīna” jābūt mīļam un patīkamam vārdam. Tas ir process. Teikt “Jēzus Kristus Vārdā, izej sātan”, piemēram, ja tas nav tavā gara līmenī, un iekšējie zemapziņas iestatījumi nav ar to saskaņoti, būtībā mums nebūtu jākoncentrējas uz velnu kā tādu, ko bieži iztēlojamies mēs paši. Lielākais ienaidnieks esi tu pats sev. Pakļauj savus ceļus Tam Kungam. Tā Kunga padoms pastāv mūžīgi. Viņa vārds pastāv mūžīgi.
Piemēru minēšu, visiem gribas lētāku degvielu, vai ne? Bet Tramps tirgojas ar Hesbolāhu un visiem šiem teroristu grupējumiem, ar Irānu, kas būtībā atbalsta viņus. Un arī mūsu politiskie spēki Latvijā šo atbalsta, bez kuriem nekādi iztikt nevaram. Viņi tirgojas, mēģina noslēgt. Bet viss sakārtosies. Amerika būs pirmajā vietā, un arī kļūs arvien varenāka. Tā nav, kā mums mediji pasniedz, viss ir pārdomāts, viss ir plānots. Un Amerika kļūst tikai spēcīgāka. Bet par Izraēlu es gribu pateikt. Par ko viņi cīnās? Par apsolīto zemi, kur piens un medus tek. Un viņi šo zemi redz tur, Kānaāna zemē. Tā ir viņu apsolītā zeme, par to viņi cīnās. Un viņi nezina, ka šī zeme ir viņos. Lūk, ir atšķirība starp uguni, vētru un atombumbu.
Maldās, kas visas uzvaras cerības liek uz zirgiem: arī viņu spēka nepietiek glābiņam. (Psalms 33:17)
Viņš īpatnēji izveidojis visu viņu sirdis un vēro visus viņu darbus. (Psalms 33:15)
Dievs ir īpatnēji radījis cilvēka sirdi, ne ar spēku, varu, bet ar Manu spēku – saka Tas Kungs. Ne lielie sasniegumi, bet, pirmkārt, manas pārmaiņas sevī, un, otrkārt, tad lielie mērķi. Tu nekad nevari paturēt to, kas tev nav dots, ja tev no debesīm nav dots. Ja tava iekšējā programma nesaskan ar to, ko tu gribi iegūt. Šaurais ceļš ir pilnveidošanās, tā ir Dieva meklēšana. Tā ir ne tikai Dieva vārda zināšana, bet arī sava rakstura veidošana, ļaut Viņam darboties mūsos caur to, ka mēs pieņemam šo rakstura īpašību sevī, sākumā ar prātu un sirdi, emocionālā līmenī un dziļi cilvēka būtībā. Un maldās tie, kas visas uzvaras liek uz zirgiem, uz tankiem un ieročiem. Tas viss ir svarīgi – armija, valsts aizsardzība un drošība. Bet maldās tas, kas visā šajā liek akcentu tikai uz fiziskām darbībām, kas nav saskaņotas ar Dieva gribu, bez iekšējām pārmaiņām.
Jēzus ir pasaules Glābējs. Mums nebūtu jāgaida, ka Viņš nāks un glābs. Viņš to dara caur mums. Mēs ejam, un Viņš iet. Kad mēs sākam domāt pēc Viņa prāta, Viņš sāk darboties mūsu prātā. Kad mēs sākam rīkoties pēc Viņa prāta, Viņš sāk darboties caur mūsu soļiem. Mēs sākam izjust un piedzīvot Viņu īpašā veidā. “Ikvienam cilvēkam viņa ceļš šķiet šķīsts, bet Tas Kungs sver sirdis.” Es vēl vienreiz gribu uzsvērt, ka šī ir ļoti grūti saprotama lieta tiem, kas negrib uzņemties 100% atbildību par savu dzīvi. Tāpēc to sauc par vieglo ceļu. Un tāpēc vieglāk ir pateikt “Jēzus Kristus vārdā atkāpies!”. Un atrast to Bībelē ir vieglāk nekā pašam mainīties. Tā ir reliģioza maska, reliģiozas darbības bez seguma. Vai Izraēla šodien varētu šīs kara darbības veikt, ja nebūtu atomieroču? Es domāju, ka nē. Vai viņi to varētu, ja viņu brāļi Amerikā nebūtu pumiljardieri, politiķi un profesori, un doktori? Vajadzīgs segums. Bet ar cilvēka gudrību nepietiek. Dieva klātbūtne un Dieva darbība nodrošina mūsu pašu pārmaiņas ka mēs ejam savā Pniēlā un nomainām savu vārdu, savu iekšējo būtību. Un tu ej, un tavs brālis nāk pretī, izrādās viņš nenāca ar tevi karot. Sanāk tā, ka tas viss jau bija Jēkabam prātā. Brālis nāk mani un manus bērnus nogalināt. Šeit var pieņemt, ka tas bija viņa prātā. Un tu nevari izkustēties, kamēr tu nenomaini savus prāta iestādījumus, bailes, nedrošību.
Svētais Gars, es Tev pateicos par Tavu klātbūtni, es pateicos par katru cilvēku, kas ir izslāpis pēc Tevis, kas ir izslāpis pēc pārmaiņām, kas ir izslāpis nevis pēc emocijām, bet pēc Tavas darbības savā dzīvē, kam seko piedzīvojumi un emocijas. Kas ir izslāpis pēc Tava vārda, pēc Tevis, dzīvais Dievs. Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mēs esam izslāpuši pēc Tevis. Mums vajag vairāk Tevis un Tavas klātbūtnes caur Tevis iepazīšanu, caur maziem solīšiem, ko mēs speram. Es lūdzu, svētī katru ikvienu, kas tevi meklē, katru ikvienu, kam ir savs kambaris, kur viņš aizslēdz durvis aiz sevis un divvientulībā pavada laiku ar Tevi, Kungs. Tevi, Tavu vārdu studējot, veselīgi izprotot, pieņemot, ejot. Es tev lūdzu, Kungs, svētī katru vienu, kurš sper soļus tajā virzienā, kā Tu esi to atklājis. Lai Tava svētība bagātīgi izlīst pār katru ikvienu, kas iet tavos ceļos! Lai tava žēlastība darbojas pie katra ikviena, pat ja mēs neapjaušam visu pilnībā! Savā žēlastībā piepildi to, kas trūkst! Mēs pateicamies, ka esam glābti un dziedināti. Es esmu jauns radījums, jauns cilvēks Jēzū Kristū. Tā pilnība, kas ir mūsos, lai tā parādās, ka Tu darbojies, spēcīgi darbojies, lai nevienam šeit netrūktu atbildības, disciplīna iet uz priekšu, iet līdz galam, sapņot ambiciozus sapņus, nepadoties!
Tu esi savā vietā un savā līmenī, katram tas ir citādāks. Sapņo ambiciozi! Dievs nevar darboties bez vīzijas un mērķiem, bez plāna, Viņš darbojas tad, kad tu darbojies Viņa vārdā, kad tu sper soļus Viņa vārdā, kad strādā ar sevi. Dievs darbojas, kad tu nesāc automātiski atsēdēt dievkalpojumus un domāt, kad tad beigsies.
Paldies Tev, Svētais Gars, ka Tu darbojies mūsu vidū, darbojies pie katra, kas Tevi uzņem, kas uzņemas atbildību par savu dzīvi, par savu ģimeni, par savu kalpošanu, un paldies, ka mūsu nodomi sekmējas un sekmēsies. Mani nodomi sekmēsies!
Uztici Tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies. (Salamana pamācības 16:3)
Mēs uzticam Tev, Kungs, savu prātu, savas sirdis, lai sekmējas mūsu nodomi, lai sekmējas mūsu darbi, lai sekmējas mūsu pārmaiņas pašos, mūsu prātā, mūsu sirdīs, notiek garīgās pārmaiņas. Mēs lūdzam arī par savu valsti, par politiķiem, par partijām, lai Tavs vārds, lai Tava griba, lai Tavs Gars var darboties politikā. Lai politiķi var pieņemt lēmumus attiecīgi pēc Tava prāta, pēc Tavas gribas. Lai šie nodomi var sekmēties, lai Tava žēlastība, Tava svētība atbilstoši mūsu himnai “Dievs, svētī Latviju!” patiešām var realizēties mūsu valstī.
Kamēr mēs nedarām Dieva gribu, tikmēr tas nedarbojas. Kamēr tu lūdz par lielo atmodu Latvijā un neej politikā, diemžēl nekas nevar mainīties. Nekas nevar mainīties, kamēr mēs neizdarām savu mājasdarbiņu. Pulkstenis iet. Daudzi saka: “Man šķiet, ka laiks sācis ātrāk iet!” Bet es paskatījos kādas atziņas, nevis laiks ātrāk skrien, bet kamēr bērns ir maziņš, viņam ir simts darbiņu, atklājumi, viņš visu laiku kaut ko jaunu atklāj, viņš ir maziņš, viņš ir pusaudzis, viņš ir jaunietis, visu laiku ko mācās un ko atklāj. Un viņam tas šķiet vesela mūžība. Tā arī mums bija, kad bijām maziņi, katra diena bija kā piedzīvojums. Bet, kad ir pieaudzis cilvēks, tad vairs neko jaunu nevēlas, vairs grāmatas nelasa, jaunus mērķus neliek, jaunus sapņus vairs nesapņo un tad viņam sāk šķist, ka laiks ātri skrien. Šodien ir saulaina diena, un tā nespīd pār tavu kapu, bet spīd pār tevi, lai tu ietu un darbotos. Ka mēs dzīvojam saskaņā ar Dieva plānu un Dieva gribu, ka Viņš akceptē, un tas darbojas tevī un caur tevi. Vienkārši sper solīšus, jo visur, kur tu savas kājas liksi, tev viss piederēs. Tu vairs neesi Jēkabs, tu esi Izraēls. Es neesmu melis, krāpnieks, bet man ir jauna identitāte. Ja arī kaut kur spraucas vecais cilvēks, tomēr man ir jauna identitāte. Tad nu dzīvo saskaņā ar to, kas tu esi, jauns radījums Jēzū Kristū. Ar Dievu viss ir iespējams. Tev viss iespējams, viss ir tavā galvā. Nomaini vārdu, tu esi lauva no Jūdas cilts. Tev nav nekā neiespējama! Tavā jomā, tavā virzienā būs augļi! To, ko tu esi pieņēmis savā sirdī, Dieva ideju, tas arī notiks. Tēvs joprojām darbojas, tāpēc ka es darbojos. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Identitātes maiņa” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
