Tie, kas ir līderi, zina – ja vēlies cilvēkam pateikt kādu negatīvu lietu,
kritiku, kas šim cilvēkam ir nepieciešama, tad pirms tam ir jāpasaka kaut kas pozitīvs. Bez kritikas nav iespējams pieaugt ne garīgi, ne fiziski. Dažs labs teiks, ka ir jāpasaka trīs labas lietas un pēc tam jāpasaka tas negatīvais, jo tās trīs labās lietas kompensē negatīvo, un cilvēks ir priecīgs. Piemēram, tad, kad policists tevi apstādina par ātruma pārkāpšanu. Man tā ir gadījies, bet ļoti sen. Tagad es nepārkāpju noteikumus tādā mērā, lai mani sodītu. Tomēr agrāk bija vairākas reizes, kad gadījās pārkāpt ātrumu un daļā no šiem gadījumiem policists rīkojās šādi: viņš nosaka ātrumu, ar kādu esmu braucis un attiecīgi pielīdzina sodu. Viņi piemēro sodu un tad pasaka: „Tu pārkāpi ātrumu un brauci ar 127 km/h, bet es tev ierakstīju nedaudz mazāk – 115 km/h.” Sods attiecīgi ir mazāks, un es laimīgs braucu tālāk. Kaut arī es taču dabūju sodu, braucu tālāk laimīgs, jo dabūju mazāku sodu. Man šķiet, ka tas tā nav bijis vienu reizi vien, un esmu pamanījis, ka policisti tā rīkojas. Es domāju, ka viņus māca tā darīt – tā ir policijas etiķete. Bet, ja tā nav, tad man vienkārši ir gadījušies labi policisti, kuri soda mazāk, bet es laimīgs braucu tālāk, lai gan tomēr dabūju sodu.
Tad, kad tu gribi pateikt kādam kādu kritiku, kas viņam ir nepieciešama, tad vispirms ir jāpasaka kādas labas lietas par šo cilvēku, un viņš kļūst laimīgs.
Šodien es gribu pateikt kritiku. Pārsvarā visi iepriekšējie sprediķi ir bijuši ļoti uzmundrinoši un arī šis tāds būs, bet tikai ar nedaudz citādāku nokrāsu. Visas iepriekšējās svētrunas ir bijušas „Urrā! Aleluja!”. Mēs esam cēluši pašapziņu, pašvērtējumu, ticību Dievam un esam uzvaras apziņas, apņēmības pilni, mērķtiecīgi, brīvi, dziedināti un laimīgi. Es nepiekrītu tiem mācītājiem, kuri saka, ka draudzē viss ir jāsludina pozitīvā gaisotnē, jārunā tikai pozitīvais. Jēzus nerunāja tikai pozitīvi. Absolūti nē! Lasi evaņģēlijus! Bet tad, kad tu lasi Veco Derību, tad vispār „mati ceļas stāvus”. Kā Dievs var pateikt kaut ko tādu – „Es satriekšu zobus un sasitīšu kupliem matiem noaugušo galvu.” Mums liekas – kā Dievs var pateikt kaut ko tādu? Dievs taču ir labs! Mīlošs tētiņš, Kurš sargā savu ģimeni un rūpējas par savu bērnu labklājību un disciplinētību. Dievs ir labs, un velns ir slikts.
Tātad, kad ilgu laiku ir celta tava pašapziņa, tad tā pašapziņa paceļas augstāk nekā vajadzīgs. Lūk, kāpēc Bībelē viss nav tikai pozitīvs. Bībele kopumā ir pozitīva un ved tikai pie pozitīva rezultāta, bet pa ceļam ir daudzas nepatīkamas lietas, kas mums ir jāizmaina pie sevis. Mums ir jādzird, jāklausās, un jālasa, kā Dievs pret mums izturas, kā saukā mūs par odžu dzimumu, farizejiem, meļiem, krāpniekiem, tāpēc, lai deguns nepaceltos pārāk augstu un mums nesāktu likties, ka paši to visu sasniedzām un esam labi, īpaši. Tev liekas, ka tu esi īpašs, taču tu neesi īpašāks par citiem. Tu neesi tik īpašs, ka vari atļauties pārkāpt Dieva noliktas normas. Mani uzrunāja Luīzes teiktais par to, ka taisnais ir tas, kas pilda Dieva likumus. Es daudz dzirdu runas par to, ka tagad vairs nav bauslība un likumi, bet ir tikai mīlestība un tā tālāk. Kā nav likumi? Dievam ir likumi, kurus neievērojot ir sekas! Tu dzīvo brīvā, demokrātiskā valstī – Latvijas Republikā, un tev ir likumi, kas ir jāievēro, jo pretējā gadījumā būs sekas. Tieši tāpat arī Dievam ir likumi un taisnais ir tas, kas dzīvo pēc Dieva likumiem.
Šodienas svētrunas tēma ir „Īpašie paliek tuksnesī”. Es runāšu par īpašiem cilvēkiem. Vai zini to, ka Dieva acīs tu esi īpašs? Tu esi individuāls. Nevienam nav tāds deguns vai tādi zobi kā tev. Kad Hitlers izdarīja savu leģendāro pašnāvību, tad viņu varēja atpazīt tikai pēc zobiem, jo nevienam nebija tādu zobu kā viņam. Pēc tam Staļins ievietoja Hitlera līķi munīcijas kastē, kur glabā lādiņus, un vadāja no vienas kara daļas uz otru vēl daudzus gadus pēc kara. Sabiedrotie meklēja Hitlera atliekas, bet nevarēja atrast. Taču Staļins tās pārvadāja. Īpašais pārvadāja īpašo.
Mēs katrs esam īpašs Dieva acīs. Mums katram ir savas acis, raksturs, kas atšķiras no cita cilvēka rakstura. Mums katram ir sava ādas nokrāsa. Kaut arī mūsu asins grupas ir vienādas, tomēr tajā visā ir atšķirības. Mēs esam dažādi un īpaši. Tu esi īpašs, un Dievs tevi īpaši mīl. Dievs mīl mani īpaši, un arī tevi Viņš mīl īpaši, jo tu esi īpašs, neatkārtojams un unikāls. Ikkatrs no jums, kas jūs šeit šodien esat, un ar kuru man nākas saskarties, runāt, būt kopā, priekš manis esat citāds un īpašs. Manā mājas grupiņā, kuru es vadu, visi ir īpaši un citādi. Ar Luīzi es nevaru runāt tā, kā ar Sandiju, bet ar Sandiju nevaru runāt tā, kā ar Arvi. Ar savu sievu es nevaru runāt tā, kā ne ar vienu no mūsējiem, jo reakcija ir pilnīgi cita. Citāda veida reakcija, cits cilvēks, raksturs, cits stāvoklis. Katrs ir īpašs, dažāds, labs un mīļš un „ar savām blusiņām”. Mēs esam īpaši. Es teicu, ka būs slikts, negatīvs sprediķis, bet jau esmu pateicis tik daudz labu lietu par jums! Arī mēs viens otram esam īpaši un dārgi. Taču es nerunāšu par tādiem cilvēkiem, kuri ir īpaši Dieva acīs, bet par to, ka cilvēks sāk domāt par sevi kā par īpašāku nekā cits cilvēks, jeb kad cilvēks sāk domāt, ka viņam ir īpašas privilēģijas, un ka viņš var atļauties darīt kādas lietas Dieva priekšā un viņam nebūs sekas. Kādam citam būs sekas, bet viņam nebūs. Mācītājam būs sekas, bet tev nē, jo mācītājam ir lielāka atbildība. Īpašie cilvēki ir tie, kas sāk justies vai domāt par sevi, pat neko neapjaušot, nesaprotot sāk rīkoties un dzīvot tā, it kā viņi būtu pārāki par citu cilvēku vai pārāki par Dieva gudrību. Viņi paši uzskata, izdomā un apsver kā ir pareizi, bet kas nav saskaņā ar Dieva gribu. Lūk, īpašie cilvēki. Man tev šodien ir brīdinājums – īpašie paliek tuksnesī!
„Dievs vada viņu mājās vientuļos, vada tos, kam nemaz nav māju, izved gūstītos brīvībā, bet atkritēji paliek tuksnesī.” (Psalms 68:7)
Kas ir atkritēji un kas paliek tuksnesī? Ja tu esi lasījis Mozus grāmatas un iedziļinājies, tad esi ieraudzījis, ka Dievs izveda savu tautu no Ēģiptes zemes, no verdzības un gribēja viņus ievest apsolītajā zemē. Dievs izveda viņus no verdzības, lai ievestu brīvībā, debesīs, zemē, kur piens un medus tek, lai ievestu viņus tur, kur tie kļūtu par personībām, par brīviem cilvēkiem – tādiem, kuri paši spēj noteikt savu dzīvi, mīl Dievu un cilvēkus, un dzīvo sakārtotu un pilnvērtīgu dzīvi; par tādiem, kuri manto mūžīgo dzīvību. Dievs izveda savu tautu no Ēģiptes, lai ievestu to apsolītajā zemē un Viņš lietoja savu kalpu Mozu. Izraēls izgāja no Ēģiptes un virzījās pa tuksnesi līdz nonāca pie apsolītās zemes. Mozus izsūtīja uz apsolīto zemi 12 izlūkus. Šajā zemē dzīvoja liela auguma cilvēki un tā bija ļoti laba, varena zeme. Tieši tāda, kā Dievs to bija teicis – „kur piens un medus tek”. Bet desmit no Mozus izsūtītajiem izlūkiem kurnēja: „Mēs likāmies niecīgi šo cilvēku acīs. Mēs to nevaram. Labāk celsim sev vadītāju un iesim atpakaļ uz Ēģipti.” Visa tauta sāka kurnēt, izņemot Jozua un Kālebu. Jozua un Kālebs teica: „Dievs mums to ir devis, un mēs iesim un ar varu to paņemsim.” Taču pārējie desmit kurnēja. Viņi bija līderi, tādēļ ar kurnēšanu aplipa visa draudze un viņi atteicās iet apsolītajā zemē. Rezultātā šie cilvēki, viss Izraēls, palika tuksnesī 40 gadus. Ja papēta Bībelē un komentāros, tad var lasīt, ka viņi visus šos gadus klīda dažu simtu kilometru teritorijā no apsolītās zemes. Viņi staigāja riņķī un apkārt, bet tikai ne apsolītajā zemē. Viņi staigāja 40 gadus, kamēr visi izmira, bet Jozua un Kālebs izdzīvoja un kopā ar jauno paaudzi iegāja apsolītajā zemē. Taču pārējo miesas krita tuksnesī. Kāpēc? Jo šie desmit izlūki un visi tie, kuri ticēja tam, ko viņi teica, sekoja šo izlūku vārdiem un atteicās ieiet, jutās īpaši. Viņi uzskatīja, ka ir īpaši un labāk zina, kad, kur un kā vajag iet un darīt. Viņi sacēlās pret Mozu, pret saviem vadītājiem. Kad Jozua un Kālebs teica, ka „mēs iesim un ieņemsim šo zemi”, tad tauta atbildēja, ka „viņus vajag nomētāt ar akmeņiem”. Viņi bija par mata tiesu no nāves par to, ka viņi bija paklausīgi Dievam un bija tajā vietā, kur Dievs viņus bija ielicis. Īpašie paliek tuksnesī. Četrdesmit gadu laikā klaiņojot, neieejot apsolītajā zemē, viņi izmira.
Kas ir tuksnesis un kas ir apsolītā zeme?
Tuksnesī ir plēsīgi zvēri. Bībelē var lasīt, ka bieži kā lāsts tiek minēti plēsīgi zvēri. Velns, dēmoni, apstākļi, cilvēki – lūk, plēsīgas lietas, kas tev uzbrūk un no kurām tu neesi pasargāts. Lūk, tas ir tuksnesis. Taču Dieva valstībā ir aizsardzība no plēsīgiem zvēriem.
Tuksnesī nav ceļu. Tur iet karavānas, bet faktiski ceļu nav. Tātad tuksnesis ir tad, kad tev nav mērķu, nav konkrēta virziena. Tu klaiņo un klīsti no vienas vietas uz otru un tā arī neko nesasniedz. Tu kaut ko dari un ej, bet neko nesasniedz. Taču Dieva valstībā ir mērķi, konkrētība un stabilitāte.
Tuksnesī ir akmeņaini, kalnaini apvidi, un tā ir vieta ar nepārvaramiem šķēršļiem. Savā dzīvē kādā vietā tu esi nobremzējis un palicis uz šķēršļa, kuru tu nevari pārvarēt, taču ar Dievu viss ir iespējams. Apsolītajā zemē, draugi, viss ir iespējams. Tuksnesī šie cilvēki klīst apkārt Dieva apsolījumiem, bet tomēr neko no tā nedabū. Tā ir kā mirāža. Dieva valstībā tu reāli lūdz, reāli strādā un reāli dabū. Tu nedzīvo kā pasakā. Draugi, mēs esam reāli cilvēki, un mēs sasniedzam reālus rezultātus. Taču tur, tuksnesī, tas ir kā mirāža – tu dzenies, strādā, pelni naudu, un nauda tev nenes laimi. Tu cel ģimeni un tavā ģimenē nav tas, ko tu no tās gaidīji. Tu šķiries un precies, un tas nenes tev mierinājumu.
Tuksnesī nav cilvēku. Tātad tuksnesis ir vieta, kur tev ir nepareizas attiecības ar cilvēkiem, vieta, kur tu esi vientuļš un nespēj normāli, pareizi komunicēt. Taču debesu valstībā tu spēj piedot un spēj sadzīvot.
Tuksnesī nav ūdens. Dieva vārds saka, ka Jēzus ir dzīvā ūdens avots, kurš veldzē mūsu prātu, miesu un dvēseli.
„Jēzus viņai atbildēja: “Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, – tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.” (Jāņa 4:10)
Tuksnesī tā visa nav, bet tev vajag vēl, vēl un vēl, un tev nekad nav pietiekami. Tu dari kādas lietas, bet tev nekad nepietiek. Tu vari būt miljonārs, bet tev nekad nebūs pietiekami, jo tā nauda ir sapuvusi.
Tuksnesī nav pārtikas, taču Dieva valstībā Jēzus ir dzīvības maize, Viņš gādā par tevi.
Tuksnesī dienā ir karsts un naktī ir auksts. Iedomājies, vai nu auksts, vai karsts – nav normāla temperatūra. Cilvēks tuksnesī ir cilvēks, kurš nekad nejūtas normāli. Paskaties uz sevi – vai kaut kas neatbilst tev? Tev ir vai nu auksti vai karsti. Nekad nav labi. Tev nekad nebūs valdība Latvijā, kas tev būtu laba; sieva nekad nav laba, vīrs nekad nav labs un pats nekad neesi labs. Nekad nekas nav labs. Tu nekad neesi apmierināts ar dzīvi un nevari tā pa īstam atpūsties.
Tuksnesī nav dzīvības. Tur ir nelielas dzīvības formas, bet pamatā tur dzīvības nav. Taču Dieva valstībā Jēzus ir patiesība, ceļš un dzīvība. Aleluja! Tuksnesī cilvēki faktiski ir miruši. Īpašie paliek tuksnesī un mirst. Viņi klīst, iet, bet neieiet apsolītajā zemē un izlaiž garu. Cilvēks tuksnesī var būt garīgi miris cilvēks. Varbūt ne visos gadījumos, bet viņš var būt garīgi miris.
Tuksnesī aug ērkšķi. Tavs raksturs kļūst jeb ir ērkšķains. Tu nespēj piedot. Es satiekos ar pasaulīgiem cilvēkiem un, protams, tas nenozīmē, ka es ar katru tūlīt runāju par garīgām tēmām. Šonedēļ es satikos ar diviem cilvēkiem un man nebija patīkami runāt ar viņiem. Viņi bija normāli, savā jomā zinoši cilvēki, bet viņos bija kaut kas tāds, kas mani atgrūda. Es jutu, ka viņi mani saredz kā ienaidnieku, pretinieku. Viņi to neteica, viņi to arī nevarēja teikt, bet es iekšēji to jutu. Es šodien braucu mašīnā un domāju, kāpēc tā. Tas tāpēc, ka viņiem ir ievainojumi, un viņi visur un visā redz tikai ienaidniekus. Ērkšķaini, nedziedināti cilvēki tuksnesī, kas klīst un nespēj ieiet apsolījumos, un kam vienmēr notiek vienas un tās pašas lietas, kas velk viņus atpakaļ. Viņi negrib savu dziedināšanu un jūtas īpaši. Iedomājies, ērkšķains, nedziedināts, tāds, kuru ir jāpažēlo, un tomēr viņš pats ir tas, kurš jūtas īpašs. Viņš nespēj pieņemt piedošanu un dziedināšanu, jo viņš ir īpašs.
Tuksnesī mājo jodi – velni.
„Tur apmetīsies pelikāni un eži, tur mājos pūces un kraukļi; Viņš, Tas Kungs, izstieps pār to Savu mērījamo auklu tās pārvēršanai neauglīgā kailatnē un pakārs pār to tukšuma mērītāju – svina svērteni. Seno dižciltīgo vairs nebūs, nebūs kam izvēlēt ķēniņu, visi zemes lielkungi nebūs nekas. Tās pilīs augs ērkšķi, un tās staltajos namos nātres un dadži, tie būs mājokļi šakāļiem un strausiem. Tur sastapsies tuksneša zvēri ar meža vilkiem, tur jodi sasauksies, tur nakts biedēkļi apmetīsies uz dusu. Tur čūska taisīs ligzdu, dēs olas un perēs un pavēnī kops savus izperētos, tur salasīsies ērgļi.” (Jesajas 34:11-15)
Te tiek runāts par tuksnesi – neauglīgu kailatni – par vietu, kur kādreiz bija dzīvība, bet tagad ir tikai gruvešu kaudzes. Draugi, cilvēks tuksnesī ir pilns ar garīgām būtnēm, kuras sauc par velniem, ļauniem gariem. Tas ir cilvēks, kurā Svētajam Garam atliek maz vietas.
Tātad, īpašie paliek tuksnesī. Īpašie ir tie, kas kaut kādā brīdī sāk par sevi domāt jeb viņi pat īpaši nepiedomā, bet rīkojas tā, it kā viņi būtu pārāki par Dievu un par cilvēkiem. Ādams un Ieva bija pirmie divi cilvēki. Dievs teica, lai viņi neēd no laba un ļauna atzīšanas koka.
„Un Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.”” (1. Mozus 2:16-17)
Taču sātans, čūskas izskatā, kārdināja Ievu pie aizliegtā koka augļiem: „Vai tad jums Dievs aizliedzis ēst no visiem kokiem? Dievs negrib, ka jūs esat īpaši, jo zina, ka, ja jūs ēdīsiet no šī koka, jūs būsiet īpaši.”
„Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?” (..) Tad čūska teica sievai: “Jūs mirt nemirsit, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tā ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami labu un ļaunu.” (1. Mozus 3:1, 4-5)
Viņi jau bija kā Dievs, viņi jau bija īpaši, bet velns viņiem meloja, „skaloja smadzenes”, ka viņi būs īpaši. Viņi jau bija īpaši, bet viņiem piedāvāja to, kas viņi jau bija. „Jūs būsiet īpaši!” Bet par kādu cenu? Nepaklausot Dievam. Ieva nepaklausīja Dievam un baudīja no aizliegtā. To pašu darīja arī Ādams, paklausot savai sievai. Viņi tika izdzīti no Ēdenes dārza, un lāsts ienāca viņu dzīvēs un līdz ar to arī mūsu dzīvēs. Viņi gribēja būt īpaši, bet īpašie paliek tuksnesī.
„Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu esi nogāzts pie zemes, tu, kas tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos!” (Jesajas 14:12-13)
Tā ir rakstu vieta par Luciferu – sātanu. Sātans ir Dieva radīts eņģelis – viņš bija skaists, perfekts. Viņš bija debesīs kopā ar Dievu, visiem eņģeļiem. Kāds ir Lucifera grēks? Īpašs. Draugi, ir cilvēki, kas ir apdāvināti. Viņi ir piedzimuši apdāvināti, bet daži – ne tik apdāvināti. Ir tādi, kuriem ir paveicies un mamma ar tēti viņus ir ļoti labi audzinājuši. Šie cilvēki daudz ko māk. viņi prot runāt ar cilvēkiem un viņiem ir īpaši bīstami kļūt lepniem. Esmu ievērojis, ka ar cilvēkiem, kuri ir pazemīgāki, nav tā ieaudzināti un tik apdāvināti, ir vienkāršāk. Apdāvinātajiem reizēm sakāpj galvā. Es reizēm stāvu tur pie durvīm, jo man patīk sagaidīt cilvēkus. Un reizēm dažs labs nāk iekšā un paiet garām nepasveicinot. Viņi ir īpaši, un mācītājs viņiem nav nekas. Tādiem deguns ir mākoņos.
„Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais! Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē!” (Jesajas 14:13-15)
Jo īpašie paliek tuksnesī! Neglābjami un nemaināmi! Tādi ir Dieva likumi! Ikviens, kurš sāk domāt par sevi, kā par īpašu, kurš sāk rīkoties kā īpašs pret Dievu un cilvēkiem, kaut arī viņš jau ir īpašs, kā Ādams un Ieva bija īpaši. Taču viņi tika kārdināti būt īpašiem, kas viņi jau bija un tādēļ viņi tika izdzīti no Ēdenes dārza. Tādi ir Dieva likumi. Tie ir un būs, jo Dievs valda, un Viņa likumi ir nemainīgi. Vēl to var saukt arī par lepnību. Tam ir arī daudzi citi vārdi.
Vai kāds ir lasījis par ķēniņu Saulu un Dāvidu? Es redzu, ka esat. Kādi malači draudzes „Kristus Pasaulei” apmeklētāji! Mēs lasām Bībeli! Mēs esam īpaša draudze! Citas tādas draudzes kā mūsējā, nav, taču tajā brīdī, kad es sākšu domāt, ka tiešām mēs esam tik īpaši un pārāki par citām draudzēm, es esmu Lucifera grēkā. Mēs esam īpaši, bet arī citas draudzes ir īpašas Dieva acīs. Īpašās draudzes paliek tuksnesī. Mēs esam skaisti, labi, radikāli, mēs darbojamies, augam un viss notiek. Mēs esam īpaši, bet ne īpašāki par citiem.
Tātad notikums ar ķēniņu Saulu, kas ir aprakstīts 1.Samuēla grāmatā 13. nodaļā no 1.-16. pantam. Upurēt drīkstēja tikai priesteris, un šajā gadījumā tas bija Samuēls. Bija kara stāvoklis un pirms kara darbības bija jāupurē, un tas bija jādara Samuēlam. Samuēls vēl nebija atnācis, bet karavīri jau sāka izklīst, un Sauls nolēma, ka pats upurēs, un viņš upurēja. Uzreiz pēc tam nāca Samuēls.
„Tad Samuēls atbildēja Saulam: “Tu esi aplam darījis; tu neesi izpildījis Tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev bija pavēlējis; patlaban Tas Kungs būtu tavu ķēniņa varu pār Israēlu apstiprinājis uz mūžīgiem laikiem, bet nu tava ķēniņa valsts nepastāvēs. Tas Kungs jau ir izmeklējis Sev vīru, kas ir pēc Viņa sirdsprāta, un Tas Kungs tam ir nolicis būt Savai tautai par valdnieku, jo tu neesi izpildījis, ko Tas Kungs bija tev pavēlējis.” (1.Samuēla 13:13-14)
Es Samuēla vārdus vēl papildināšu: „Tāpēc, ka tu jūties tik īpašs – īpašāks par Dievu un par mani, tad ķēniņa valsts vara no šīs dienas tev ir atņemta un nodota citam – Dāvidam.” Sauls turpināja valdīt un viņam pat izdevās, taču pēc gadiem viņš beidza savu dzīvi pašnāvībā, un viņa vietu ieņēma Dāvids. Tas, ka tu šodien vēl staigā, kalpo un kaut ko dari, nenozīmē to, ka tu nevari būt tuksnesī. Sauls vēl kalpoja, vēl karoja un pat guva uzvaras. Tu arī šodien vari vēl gūt zināmas uzvaras, taču patiesībā būt jau tuksnesī. Laiks to parādīs.
Dāvidam bija uzticams karavadonis Joābs. Viņš bija tik uzticams, ka izpildīja katru viņa vēlmi. Joābs bija cilvēks, kas bija kopā ar Dāvidu no paša sākuma. Zini, ka tie cilvēki, kas ir kopā ar mani no paša sākuma, ir visuzticamākie, visvērtīgākie. Jo ilgāk kāds ir kopā ar mani, jo labāk. Tāpat arī tev – tie, ar kuriem tu esi ilgāk kopā, ir pārbaudīti cilvēki. Joābs bija uzticams un reiz pat, kad Dāvids lika netaisni nogalināt Ūriju, Joābs, neuzdodot jautājumus, izdarīja to. Pilnībā uzticams. Ķēniņš teica, un viņš darīja. Taču Ūriju Dāvids nogalināja aiz savām seksuālajām kārībām, lai dabūtu Batsebu, Ūrijas sievu. Dāvids pavēlēja Joābam nolikt Ūriju priekšējās rindās kara darbības vietā, kur viņu noteikti nogalinās. Viņš visu izpildīja. Taču bija kāda reize, kas aprakstīta 2. Samuēla 3.nodaļā no 20-29 pantam, kad bija karadarbība – pilsoņu karš.
„Kad Abners divdesmit vīru pavadībā ieradās pie Dāvida Hebronā un Dāvids sarīkoja Abneram un viņa vīriem, kas bija viņam līdzi, dzīres, tad Abners sacīja Dāvidam: “Es tagad celšos, iešu un sapulcināšu visu Israēlu še pie sava kunga un ķēniņa, lai tie ar tevi noslēdz derību; tu būsi ķēniņš pār itin visu, ko vien tava dvēsele vēlēsies!” Ar to Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja mierā. Un redzi, pašreiz atgriezās Joābs ar Dāvida kalpiem no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu, bet Abners vairs nebija pie Dāvida Hebronā, jo viņš to bija atlaidis, un tas ar mieru bija aizgājis. Kad Joābs un viss tas karotāju pulks, kas bija pie viņa, atgriezās mājās un Joābam tika sacīts: “Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa, un tas viņu ir atlaidis, ka viņš ar mieru ir aizgājis,” – tad Joābs gāja pie ķēniņa un sacīja: “Ko tu esi izdarījis? Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis; bet kāpēc tu esi viņu atlaidis, ka tas ir aizgājis? Tu gan Abneru, Nera dēlu, pazīsti, ka tas bija nācis tevi pierunāt, lai izzinātu tavu iziešanu un tavu atnākšanu un lai izprastu visu, ko tu dari!” Un Joābs aizgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus pakaļ Abneram, un tie viņu atgrieza atpakaļ no Sīras avota, bet Dāvids to nezināja. Kad Abners atgriezās atpakaļ Hebronā, tad Joābs viņu ievilināja vārtu vidū, it kā viņš gribētu klusībā ar to parunāt, un tur viņš tam iedūra šķēpu vēderā, ka tas nomira, lai tā atriebtu sava brāļa Asahēla asinis. Kad Dāvids to tikai pēc tam dzirdēja, tad viņš sacīja: “Es un mana ķēniņa valsts vara Tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem esam nenoziedzīgi par Abnera, Nera dēla, asinīm! Lai tās nāk pār Joāba galvu un pār visu viņa tēva namu! Lai Joāba namā turpmāk netrūkst nedz ar dzimuma slimībām saslimušo, nedz spitālīgo, nedz tādu, kas kritīs no zobena, nedz tādu, kuriem pietrūks maizes!”” (2.Samuēla 3:20-29)
Pretējās nometnes vadītājs Abners atnāca pie Dāvida, lai salīgtu mieru. Dāvids salīga mieru ar Abneru un atlaida viņu, bet Joābs viņu slepeni izsekoja un nogalināja. Joābs uzskatīja, ka viņš zina labāk. Viņš izdarīja pretēji tam, kā bija pavēlējis Dāvids.
Vēl vēlāk, kad Absaloms, Dāvida dēls sacēlās pret tēvu, Dāvids pavēlēja dēlu Absalomu nenogalināt, bet paņemt gūstā. Joābs viņu nogalināja. Un kad es lasu tās rakstu vietas, tad man liekas, ka Joābs it kā rīkojas loģiski – Dāvida niknākais ienaidnieks ir jānogalina, tomēr Dāvids pavēlēja nenogalināt. Tātad pilnīgi uzticams cilvēks, kurš patiesībā nav uzticams. Zini, ko Dāvids izdarīja? Kad viņš pirms nāves nodeva savu varu dēlam Salamanam, viņš pateica viņam, lai nogalina Joābu, ka tas neaiziet mierā savā nāvē. Iedomājies, ka tev blakus no paša sākuma var būt absolūti uzticams cilvēks, bet viņš jūtas īpašs tikai tāpēc, ka ir kopā ar tevi. Joābam bija liela vara, viņš bija varonis. Viņš bija īpašs Dāvidam un citiem cilvēkiem, un tomēr viņš bija nodevējs. Tieši viņš vēlāk nostājās pretī Dāvida gribai celt Salamanu tronī, bet cēla citu – sazvērnieku. Pēc tam viņš zaudēja savu dzīvību.
Un Absaloms. Iedomājies, ko domāja Absaloms. „Es taču esmu ķēniņa dēls! Skaists, man ir vara, un mans tēvs nevar mani nogalināt. Es varu rīkoties tā, kā es rīkojos, un mans tēvs mani nenogalinās.” Tēvs viņu nenogalināja, bet Joābs gan. Lūk, īpašais dēls. Viņš jutās īpašs tikai tāpēc, ka bija ķēniņa dēls.
Piemēram, mācītāja meita, dēls, tuvākie cilvēki mācītājam. Viņi uzskata, ka var atļauties kādas lietas, ko citi nevar un domā, ka ir tuvāk mācītājam, un viņš viņus nenogalinās. Mācītājs nenogalinās, bet kāds cits gan. Kāds parūpēsies par tevi, jo īpašie paliek un paliks tuksnesī.
Tagad ir periods, kad paliek siltāks un visi automašīnām maina riepas – ņem nost ziemas riepas un liek vasaras. Ar vasaras riepām ziemā brauc tikai pašnāvnieki un arī ziemas riepas vasarā nav īpaši drošas, bet ir labāk nekā vasaras riepas ziemā. Pirms nedēļas vai divām bija ļoti saulaina un silta diena un es nolēmu automašīnai nomainīt riepas. Pakonsultējos ar meistaru, bet viņš teica, ka vēl var būt sniegs. Es gan teicu, ka man tās ziemas riepas jau ir padilušas un tāpat slīdēs, bet meistars apgalvoja, ka vasaras riepām ir cits sastāvs, un kaut arī ziemas riepas ir nodilušas, tās tomēr ir mīkstākas un labākas par vasaras riepām. Es domāju, ka jaunas vasaras riepas ir labākas nekā vecas ziemas riepas. Riepas tika nomainītas un iekrita tieši tā, ka no ceturtdienas līdz svētdienai katru vakaru bija jābrauc mājās no Rīgas. Pa dienu bija snidzis un lijis, un vakarpusē bija uzsalis. Rezultātā es braucu mājās ar ātrumu 50 km/h. Es domāju, ka ar mani tā nenotiks, un mans gadījums ir īpašs, taču pastāv likumi arī uz automašīnām un riepām. Kaut kādā brīdī es sajutos īpašs un maksāju savu cenu. Paldies Dievam, ka ne pārāk augstu. Bija jābrauc nedaudz lēnāk un tas bija nogurdinošāk, taču mācība ir. Vai es to visu nezināju? Es zināju. Man ir pieredze automašīnas vadīšanā, bet tomēr tas bija riskanti. Lūk, tajā brīdī, kad tu sāc justies īpašs, ka tavā gadījumā tā nebūs un uz tavu gadījumu Dieva likumi neattiecas, tad tu domā, ka esi īpašs. Dieva likumi attiecas uz visiem gadījumiem. Draugi, īpašie maksā augstu cenu. Īpašie paliek tuksnesī.
Lūk, man te tāds īpašs zīmulītis. Kas tas ir? Es dāvinu savai grupai dāvanas, bet reiz kāds cilvēks svētku dienā arī katram uzdāvināja paliekošu dāvanu. Šis zīmulis ir apdrukāts un tur virsū ir draudzes mērķi un teikums: „Kurš tad, ja ne es!” un G12 emblēma. Kāds cilvēks jutās īpašs. Mācītājs sveic savu komandu, rūpējas par viņiem un šis cilvēks arī gribēja rūpēties un apsveikt. Viņš jutās īpašs ar to, ka varēja darīt to pašu, ko es. Darīt manā komandā to pašu, ko es daru. Ja tu domā, kas gan te slikts, uzdāvināt zīmulīti, tad tev vienkārši vēl ir jāpaaugas, jo dažas lietas tu vēl neesi sapratis. Tu, piemēram, vēl nevari iesākt savu biznesu, jo nepazīsti cilvēkus. Tā bija īpaša dāvana no cilvēka, kurš uzskatīja sevi par īpašu un caur to viņš izplatīja savu ietekmi un savas idejas. Šis īpašais cilvēks šodien ir uztaisījis savu draudzi ar mūsu idejām. Draudzē ir divi cilvēki – viņa un vēl viena. Šobrīd viņas dzīvo kopā vienā istabā vai vienā mājā – sieviete ar sievieti un jūtas labi. Cilvēki, kas viņu ir redzējuši, saka, ka viņa izskatās arvien dīvaināka. Draugi, īpašie paliek tuksnesī. Nelien tur, kur tev nelūdz līst. Šis cilvēks vienmēr gribēja darīt to, kas bija jādara man. Viņš centās būt visām pudelēm par korķi. Latviešiem ir tāds sakāmvārds. Viņa gribēja vadīt visas kalpošanas draudzē. Kad viņa rīkoja savus neformālos pasākumus, tad tur bija puse no manas draudzes. Es to redzēju, bet situāciju bija grūti atrisināt. Beigās viņa palika divatā ar kādu cilvēku. Palika tikai divi, jo īpašie neizbēgami paliek tuksnesī. Paldies Dievam, ka šajā draudzē ir gudrs mācītājs. Citādi mēs šodien te nesēdētu tādā skaitā un mums nebūtu tik labi kā ir tagad, ja es būtu ļāvis šim cilvēkam turpināt dāvināt dāvaniņas maniem cilvēkiem. Tā nav vienkārši dāvaniņa, bet tā ir viņas ideja, uzrakstiņš un mērķis.
Līderu skolā tika uzdoti mājas darbi, bet dažs labs no jums ir īpašs, jo viņš var nepildīt uzdoto, jo nekas jau nebūs. Būs! Draugs, tu paliksi tuksnesī. Ja tu uzskati, ka visiem ir jāpilda, bet tev nē, tad tā ir pazīme, ka tu sāc justies īpašs. Un visas tās manas īpašās meitiņas un dēliņi, kuri ir piekļuvuši man tuvāk, un es jau mīlu katru, tomēr paliks tuksnesī, ja tikai tāpēc, ka es pret jums citādāk izturos, jūs atļausieties kādas lietas, kas ir pretrunā ar Dieva gribu. Tas attiecas arī uz ģimeni, uz visu. Īpašie kontroldarbi, kuri īpaši netiek izpildīti. Padomā kāpēc! Vai tu staigā pa māju un domā, ka mācītājs nezina, ka tev nav laika, ka tev ir daudz darba un vēl šis un tas, kāpēc tu nevari izpildīt mājas darbu? Tu vēl atļaujies bubināt. Mācītājs zina visu. Mācītājs zina to, ka tu esi aizmirsis, kāpēc tev ir tas, kas tev ir šodien. Tāpēc, ka es un mana komanda, un visi, kas kalpo šajā draudzē, ir maksājuši savu cenu tieši tāpat, kā mēs maksājam tagad. Esam lūguši, strādājuši, devuši un veltījuši, upurējuši savu laiku, lai tu šodien būtu brīvs, dziedināts un laimīgs. Tu esi aizmirsis! Draugs, tu esi aizmirsis, kāpēc tu šodien esi tāds, kāds tu esi un kur tu biji vēl vakar. Cik cilvēki ātri aizmirst, kas viņi ir bijuši – bezpajumtnieki, neveiksminieki, nulles. Es arī biju nulle. Es negribu, lai jūs visu mūžu jūtaties man parādā, bet, draugi, ir labi atcerēties, lai nekļūtu īpaši un nepaliktu tuksnesī. Draugs, kas tu biji? Nekas. Kad mūsu filmētājs pirmo reizi atnāca uz draudzi, tad viņš sēdēja aizmugurē un visu laiku vārtījās pa zemi. Viņš uzvedās kā plānprātiņš un viņam uz muguras bija liels krusts. Šodien viņš ir Dieva vīrs un viņam ir raksturs, viņš vada savu ģimeni. Labi ir atcerēties, no kurienes esam nākuši. Tu varbūt domā, ka tu atnāci normāls un esi īpašs. Tu domā, ka tu draudzei esi vajadzīgs un neviens tevi nevar aizstāt. Draugi, nav neviena neaizstājama un arī tu te neatnāci nekāds īpašs. Tas viss ir tavā galvā. Kad būsim debesīs, tad domāsiet, ka labi gan, ka bijāt draudzē „Kristus Pasaulei”, ka jums neļāva kļūt par īpašiem un klīst tuksnesī, bet tagad varat baudīt debesu labumus. Dievs ir labs!
Ir īpaši cilvēki, kas vienmēr atļaujas kavēties. Visiem ir jānāk laikā, bet tu vienmēr vari atnākt vēlāk. Tu vienmēr vari neierasties laikā. Draugi, īpašie, kas vienmēr kavējas, paliek tuksnesī.
Kādi vēl ir īpaši cilvēki? Tu sēdi pie interneta un skaties manu sprediķi. Tu neesi Antarktīdā un vari ierasties uz dievkalpojumu, bet tu esi īpašs, jo vari iztikt no tā, kas ir internetā. Bet Dieva vārds saka, lai neatstājam savas sapulces. Tu esi īpašs, bet īpašie paliek tuksnesī. Īpašie, kuriem nevajag disciplinētu laiku ar Dievu. Tad, kad gribas, kad ir problēmas, tad sākam lūgt Dievu. Viss pareizi un normāli, vai ne? Tu esi īpašs. Nē, draugs, tu paliksi tuksnesī.
Īpašie, kam nevajag inkaunteru. Tev liekas, ka tev nav nekādas nepiedošanas un velnu, tev nevajag inkaunteru. Bet īpašie paliek tuksnesī.
Mūsu draudzē ir Bībeles skola. Bet tev nevajag nekādu Bībeles skolu, jo tu esi bijis piecās draudzēs un jau izgājis visas Bībeles skolas. Tu esi īpašs. Grupu vadītāji, kuri nepiedāvā saviem cilvēkiem Bībeles skolu, uzskata, ka viņi ir īpaši, jo taviem cilvēkiem nevajag zināšanas. Bet ko darīja Jēzus, kad piecēla Jaira meitiņu? Ko Viņš teica? „Dodiet viņai ēst”. Kad tu izglāb cilvēkus, tad dod viņiem ēst! Nedomā, ka tev ir īpaša grupiņa, cilvēki, un tu esi īpašs.
Sazvanīšanās draudzē. Tev nevajag, nevari izturēt, viss ir kārtībā? Tev vienalga, kad zvana un tev nevajag veidot šo komunikāciju? Kad tev jautā, kā iet, vienmēr vienā teikumā viss ir labi? Tādā gadījumā tu esi īpašs, bet īpašie paliek tuksnesī, kur jodi dejo.
Desmito tiesu arī nevajag. Tu ziedo tā apmēram un domā, ka būs labi. Ziedojumi? Ja tu tāpat jau dod nabagiem, tad tu esi īpašs.
Grāmatas mums nevajag lasīt. Arī manā grupā mēs pasūtījām grāmatas, paši maksājām, bet daži no mums ir īpaši, jo lasa citas grāmatas. Mēs esam īpaši. Līderiem vajag lasīt grāmatas, bet draudzē nevajag. Pārāk daudz zināsiet. Mums vajag kā viduslaikos, kad katoļu baznīca pieslēdza Bībeli, kas bija latīņu valodā, pie altāra ar lielu ķēdi, lai latviešu zemnieks neiedomājas lasīt viņu gudrības, bet, lai viņš dara to, ko viņam saka. Ja tu domā, ka tev nevajag lasīt grāmatas, tad tu esi īpašs.
Internetā ir sprediķi, kurus vari noklausīties vēlreiz, bet, ja tev nevajag, jo tev ir fenomenāla atmiņa, tad tu esi īpašs.
Attiecības ar pretējo dzimumu. Dieva vārdā ir teikts, ka „tev nebūs laulību pārkāpt”. Dieva griba ir, ka pirms laulībām nav intīmu, seksuālu attiecību, un lai no tām izbēgtu, nav arī tikšanās divatā, jo gars ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. Bet tu esi īpašs, jo tava miesa ir stiprāka nekā visiem citiem. Interesanti, ka pasaulē lielākās draudzes mācītāja Jongi Čo kabinetam ir stikla durvis, lai tad, kad uz konsultāciju nāk sievietes, sekretāre visu redzētu. Tā viņš nodrošinās, lai nenotiek nepareizas attiecības. Bet tu jau esi īpašs un daudz pārāks par viņu, vai ne?
Tu esi īpašs, jo tu vari aiziet uz tualeti un apčurāt poda vāku, jo tu esi īpašs. Īpašie aiz sevis nenovāc, jo viņiem ir īpašs stāvoklis šajā vietā. Gan jau kāds aiz tevis novāks. Lai draudze rūpējās par tevi.
Dažs labs atstāj dievkalpojumā atkritumus aiz sevis – izdzer un nomet savu Colu, atstāj aiz sevis papīrus. Tu taču esi īpašs. Kārtības kalpotāji labākajā gadījumā novāks.
Grupiņā vai draudzē nolemj kādas lietas, piemēram, rīkot neformālo, bet tev to nevajag, jo tas ir negarīgs pasākums. Tu nāksi uz grupiņām, bet uz neformālo nenāksi, jo tu esi īpašs un tev patīk tuksnesī.
Vēl ir īpašie cilvēki, kas, ienākot draudzē bija trūcīgi un tad viņi pamazām sāka pelnīt naudiņu, parādījās labs darbs, kāds biznesiņš. Pēc tam kādā brīdī viņi aizmirsa, ka Dievs bija tas, kas viņus cēla un draudze tā, kas palīdzēja. Viņi sāka aizmirst šo avotu, no kura viņiem ir šīs svētības. Viņi sāka justies īpaši. Īpašiem ir tuksnesis. „Katram savs”, kā Hitlers rakstīja. Kam tuksnesis, kam debesu valstība.
Man bija viens īpašais, kuram es zvanīju un visu laiku fonā bija kaut kāds troksnis. Prasīju, ko viņš tur dara, bet viņš atbildēja, ka ēd. Pēc tam sekoja pusstundu gara lekcija par to kā ir pieklājīgi un kā nē. Tas gan bija sen. Reizēm mēs sava stulbuma dēļ sākam būt īpaši, paši to nemaz nesaprotot.
Pastāstīšu par Sandiju. Ir inkaunters, kur visiem pateikts, ka līdz septiņiem nevar traucēt citiem miegu. Ap pieciem, sešiem no rīta dzirdu – žvīks, žvāks! Kāds kaut kur uzkāpj augšā, kādā telpā virs manas istabas, skaļi staigā un runā mēlēs. Vēl ir pateikts, ka konkrētā laikā ir jābūt uz sapulci, bet Sandija, kurai uz rokas ir liels pulkstenis, visu laiku ir vēlāk. Īpaša. Cik daudz problēmu viņai bija pēc tam! Tā ir pieredze. Tu domā – vai, kāda Sandija bija! Bet kāds tu pats esi? Īpašie paliek tuksnesī, ja viņš nesāk saprast, ka nav nekāds īpašais. No šodienas mēs sāksim saprast un domāt kā par īpašiem Dieva priekšā, nevis cits cita priekšā, un nevis pārāki par Dievu.
Īpašie ir tie, kas domā, ka tam, kas nestrādā, būs ko ēst. Visi tie dullie, kas domā, ka viņi nestrādās un viņiem būs ko ēst, jo Dievs par viņiem gādās un ieskaitīs kontā naudu un viņi pat neprasīs bankā, no kurienes tev tas viss ir, domādami, ka tas ir lielais brīnums no debesīm, ir īpašie. Bet vai tu zini, ka bankā kļūdās?
Vēl ir īpašā kārta, kas uzskata, ka viņiem nav jāevaņģelizē. Lai Juliāna iet, jo viņai ir evaņģēlista dāvana. Draugi, bet kur paliek lielā pavēle – ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas? Mūsu visu pienākums ir vest cilvēkus pie Dieva. Bet mēs domājam, ka esam īpaši. Lai Luīze, Indra, Dainis un Kristīne iet, bet mēs paši paliksim draudzē. Pēc tam tikai izstāstiet, kā jums ir gājis un lai auglīgāk, tad atvedat katrs vismaz vienu cilvēku. Īpašie paliek tuksnesī.
Vēl ir īpašie, kuriem nevajag nevienu līderi, mācītājus. Es šo tēmu nemaz neturpināšu.
Vai zini, ka draudzē ir sava kārtība. Piemēram, ir kārtības kalpošana, kur vara tiek deleģēta no augšas uz leju. Ja tu neesi apmierināts ar kādu no kārtības kalpotājiem, tad tu neesi apmierināts arī ar mācītāju. Tie, kas konfliktē ar mācītāja ieceltiem kalpotājiem konkrētā vietā, konfliktē arī ar mācītāju. Cilvēki, kuri bieži konfliktē ar kalpotājiem draudzē, ir īpaši un nav uzticami. Es taču teicu, ka šodien nebūs vieglais sprediķis. Es pateicu ļoti daudz labas lietas, bet tagad saku arī negatīvo.
„Bet viņiem vajag pavēlēt, lai sargās no apgānīšanās ar elkiem, no netiklības un no nožņaugtu dzīvnieku un asins baudīšanas.” (Apustuļa darbi 15:20)
Te ir dažas lietas, kas ir īpaši svarīgas mums, Jaunās derības kristiešiem. Netiklība ir viens no nopietnākajiem grēkiem, jo tas pieder pie miesas grēkiem un atstāj smagas sekas. Bet mums ir īpašie, kuri var dzīvot kopā, neuzņemties atbildību viens par otru, neslēgt nekādus līgumus ne valsts, ne sabiedrības, ne Dieva priekšā un dzīvot īpašā laulībā – civillaulībā. Mums ir īpaša laulība – civillaulība. Varbūt tev, kas mūs skaties internetā, šobrīd ir īpaša laulība. Es tev pateikšu, kas ir civillaulība. Tā ir maucība! Varbūt tu domā – kā tā var runāt! Nenākšu vairs. Nenāc! Tu esi īpašs un īpašie var nenākt un dzīvot kā viņi grib. Es saprotu, ka ir cilvēki, kuri šodien nāk pie Dieva, un viņi vēl nezina tās lietas un aug. Bet, ja tu jau ilgu laiku esi draudzē un arvien turpini dzīvot kopā ar kādu, tad tā ir netiklība. Kāpēc cilvēks nekristās? Tāpēc, ka viņš nav pārliecināts, ka viņš grib visu savu dzīvi veltīt Dievam. Cilvēks ir īpašs, ja neprecas, bet dzīvo kopā. Varbūt viņi kādu mēnesi atturas un tad uztaisa aktu. Bet pēc tam mēnesi nožēlo un atkal dara to pašu. Viņi nevar izturēt. Otrā puse viņu magnētiski pievelk. Vēl arī paklausās tās saldās un nostalģiskās dziesmiņas – īpaši paklausās īpašas dziesmas, un tad izbauda magnētismu. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka, ja ir šādas attiecības un cilvēki neprecas, tad tas ir kaut kas vairāk, nekā netiklība. Velns tā aizmālē acis un tev liekas, ka visi jūsu lēmumi un pašas attiecības ir nopietnas, bet patiesība ir tāda, ka tev nav nekādu tālāk ejošu mērķu attiecībā uz šo cilvēku un tu gribi apmierināt tikai savu miesu. Sliktākajā gadījumā tevi izmanto un labākajā – tu izmanto. Tevi izmanto miesīgu vēlmju apmierināšanai. Kaut kādos gadījumos tu esi tas, kas izmanto, citos gadījumos – tevi pašu izmanto. Viņai vai viņam vajag apmierināt savas miesas kāres un tas, ka viņš neprecas, norāda uz to, ka viņam vajag tikai miesas kāres, vairāk neko citu. Vai tev vajag vairāk pierādījumus? Vai tas nav pierādījums? Darbi runā paši par sevi. Ja neslēdz līgumu un neuzņemas atbildību viens otra priekšā, tad tas norāda, ka ir tikai iekāres un izmantošana.
Man pirms kāda laika bija sprediķis par laulību, kurā es stāstīju par kādu civillaulības gadījumu, kas tika apspriests internetā tērzēšanas vietnē. Viens čalītis sašutis bija uzrakstījis internetā, ka viņam civillaulībā notiek interesantas lietas un ko viņam tagad darīt. Un cilvēki viņam atbildēja. Lūk, es jums nolasīšu.
Viņš uzdeva jautājumu: „Vai tas, ka es jau divus mēnešus dzīvoju pie sievietes, kas mani apģērbj, pabaro un apmīļo, liecina par to, ka esmu civillaulībā? Man šajā dzīvoklī nekas nepieder, tikai radio. Un vai sievietes tēvs, man nezinot, drīkst aizņemties man piederošās zeķes un apakšbikses no mana plauktiņa? Vai es varu sākt arī protestēt?”
Puisis uzsver, ka viņš ir civillaulībā. Tam seko lasītāju komentāri:
1. „Kamēr laulība nav oficiāli reģistrēta un nav nokārtotas tiesiski mantiskās attiecības, sievietes tēvam ir visas tiesības valkāt jebkuras apakšbikses un zeķes, kas atrodas jebkur viņa dzīvoklī, jo pēc likuma tevis šajā dzīvoklī vispār nav!”
Lūk, civillaulība. Es šeit nerunāju par Dieva prātu un gribu, bet par sekām, kas būs pasaulē caur šādām attiecībām.
2. „Pēc visām pazīmēm tas var arī liecināt, ka tu dzīvo pie mammas”.
3. „Ja viņa tevi ģērbj un baro, tad tu esi viņas vergs. Ja vēl arī apmīļo, tad mīļākais vergs.”
4. „Zābaks tu esi un vēl dzīvo ar zosi!”
5. „Ļoti pozitīvs moments šajā ģimenē ir tas, ka zeķes un apenes aizņemas no plauktiņa, ja sāks aizņemties no vannas istabas veļas groza, tad gan tu esi briesmās!”
7. „Apakšbikses un zeķes nemaini visu laiku, turi tikai pie sevis, un ja sieviete vēl joprojām tevi baro un mīļo, tad reizi pa reizei apenes ar brūno svītru noliec plauktiņā atpakaļ. Radio sabojā, lai nav lieku kreņķu, citādi klausīsies arī vēl to.”
8. „Nu priekš kam tev apenes un zeķes, tu tak tāpat neko nedari, sievietes tēvs noteikti strādā, lai tak ņem un izskatās svaigāks par tevi, bet protestēt laikam tomēr nevarēsi, jo tu tak tai dzīvoklī esi kā mēbele, tad labāk klusē, citādi tevi var padzīt kā sunīti!”
Draugi, īpašie civillaulībā, paliek tuksnesī. Šis grēks ir īpašs grēks, jo tas atnes sekas. Cilvēcīgi es varu saprast, ka gribas, bet vai Dievs to var saprast? Domāju, ka nē. Es nerunāju par tādu saprašanu, ka Viņš nesaprot, kā to var izdarīt, bet par to, vai tam ir attaisnojumi. Ja nenokārto šādas attiecības, tad agri vai vēlu jūs abi būsiet pilnīgā purvā. Draugi, pārstāsim būt īpaši un īpašās laulībās. Dosimies Dieva laulībā! Un nekādas attiecības pirms laulības. Tu nesaproti kāpēc nevar? Varbūt tu pirmo reizi saskaries ar tādām lietām? Protams, ka pirmo reizi, ja tev jau ir kāda piecdesmit piektā sieviete vai divi simti divdesmit trešais vīrietis.
„Un Viņš nāca Kapernaumā, un, mājās būdams, Viņš tiem jautāja: “Par ko jūs runājāt ceļā?” Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies ceļā, kurš esot lielākais. Un Viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” Un Viņš ņēma kādu bērnu, to nostatīja viņu vidū un, to apkampis, uz tiem sacīja:”Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet, kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.”” (Marka 9:33-37)
Līdzīgs gadījums ir aprakstīts Mateja evaņģēlija 20. nodaļā. Jānis un Jēkabs kopā ar māti gāja pie Jēzus. Izskatās, ka šeit ir mammas iniciatīva. Laba mamma, kura rūpējas par bērniem.
„Tad Cebedeja dēlu māte nāca ar saviem dēliem pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa. Un Viņš tai sacīja: “Ko tu gribi?” Viņa saka Tam: “Saki, lai šie abi mani dēli sēd Tavā valstībā viens Tev pa labo, otrs pa kreiso roku.” Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs nezināt, ko lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu?” Tie saka Viņam: “Varam gan.” Un Viņš saka tiem: “Manu biķeri jums būs gan dzert, bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, to dot Man nepiederas; tas pienākas tiem, kam Mans Tēvs to sagādājis.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, viņi apskaitās par šiem diviem brāļiem. Bet Jēzus pieaicināja tos un sacīja: “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.”” (Mateja 20:20-28)
Necenties būt īpašs! Centies kalpot Dievam un cilvēkiem.
Kad Pēteris gāja sludināt pie Kornēlija, tad Kornēlijs godināja Pēteri kā Dievu un krita viņam pie kājām.
„Pēterim ieejot, Kornēlijs viņam nāca pretim un godināja viņu, mezdamies pie viņa kājām. Bet Pēteris viņu piecēla, sacīdams: “Celies, arī es esmu tikai cilvēks!” (Apustuļa darbi 10:25-26)
Tas, ka Kornēlijs godināja Pēteri kā Dieva kalpu, ir pareizi darīts, taču no manas un tavas puses ir nepareizi justies īpašam tikai tāpēc, ka tevi godina. Ir normāli godināt savus līderus, kalpotājus, darba devējus, valsts vadītājus. Nav normāli izteikt glaimus un arī pašam uzķerties un domāt par sevi kā par īpašu un neaizvietojamu. Es neesmu īpašāks par tevi, un tu neesi īpašāks par mani, bet mēs katrs esam savā vietā draudzē. Tāpat arī pasaulē, savā darba vietā, kur ir priekšnieks un esi tu, ir vēl kāds cits un ikviens ir savā vietā. Arī skolā un ģimenē katram ir sava vieta, bet mēs neviens neesam cits par citu augstāk. Bet, lai mēs spētu funkcionēt, Dievs ir paredzējis katram ieņemt savu vietu un, pirmkārt, Dieva, ne cilvēku priekšā. Vai tu zini kā pareizi strādāt? Bībele ir teikts, ka „visu, ko dariet, dariet Dievam par godu”. Ja tu strādā, tad dari to Dievam par godu, un tev būs arī alga. Es nesaku, ka tev obligāti jāstrādā tur, kur tev nebūs alga, bet pirmkārt, dari to Dievam par godu, nevis cilvēkiem. Strādā no visas sirds Dievam, un tev būs arī alga. Es vienmēr esmu tā darījis. Kā jauns kristietis izlasīju to Bībelē, dzirdēju no brāļiem, ka viņi tā mācīja un strādāju. Es vienkārši strādāju. Es biju gatavs strādāt vienalga kur tikai tāpēc, lai strādātu Dievam par godu, un es pat neinteresējos, cik man maksās. Es domāju, ka nav pareizi neinteresēties, cik tev maksās, bet es tā toreiz darīju. Mani nekad nekur neapkrāpa. Man nekad nav bijis tā, ka man nesamaksā algu. Mans darba kolēģis gāja ar zāģi pie priekšnieka, lai izspiestu algu, bet man ne reizi nav bijis jāiet kaut ko izspiest, jo man vienmēr viss ir bijis samaksāts. Varbūt ir bijušas kaut kāda kavēšanās, bet nekad nav bijušas tādas problēmas, ka nesamaksātu. Es gāju un strādāju, jo zināju, ka Dievs grib, lai es strādāju. Kas es kāds īpašs, ka es nestrādāšu un man būs ēst? Nē, man jāiet strādāt.
„Bet Pēteris sāka runāt, sacīdams: “Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā Viņam ir tīkams, kas Viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļa darbi 10:34-35)
Dievs neskatās uz tavu stāvokli – cik tu esi apdāvināts vai cik daudz dari Dievam un cilvēkiem, kāds ir tavs sociālais statuss, cik tu esi bagāts vai nabags, kāds ir tavs izskats – garš, īss, izskatīgs, neizskatīgs, ar lielu vai mazu degunu. Dievs uz to neskatās. Viņš skatās uz tavu sirdi, vai tu dzīvo taisnu dzīvi un bīsties Viņu – ka tu esi kalps ar kalpa sirdi un kalpo Viņam un cilvēkiem.
„Es likšu upēm iztecēt no kailiem kalniem un atvēršu strautus klajumos; Es darīšu tuksnesi par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem.” (Jesajas 41:18)
Dievs liek tuksnesim uzziedēt un dara to tajā brīdi, kad tu pārstāj par sevi domāt kā par īpašu pār Dievu un īpašu pār cilvēkiem. Kad tu atmet savas privilēģijas, ko tev šķietami sniedz cilvēki vai tev šķiet, ka tās tev dod Dievs, un nostājies savā vietā kopā ar katru ierindā – ar Kristus kareivi, ar draudzi, ar savu ģimeni. Nostājies savā vietā, kurā Dievs tevi ir ielicis, un kur tu pildi savu funkciju. Esi kalps.
Es lūdzu, Tev, debesu Tēvs, ka Tu dari mūs brīvus. Ka Tu katru vienu dari mūs brīvus no lepnības gara, ka mēs nedomājam par sevi kā par īpašiem citu priekšā un nepiesavināmies privilēģijas, ko Tu mums neesi devis. Ka mēs nesākam domāt augstāk nekā Tu esi nolicis, ka nesākam lekt augstāk, nekā Tu esi nolicis. Es, lūdzu, dziedini ikvienu draudzes „Kristus Pasaulei” cilvēka sirdi, dziedini katra sirdi, kas šajā brīdī klausās tevi internetā. Pieskaries šajā brīdī! Atbrīvo no lepnības, lai ikviens var baudīt Tavu svētību. Lai katrs var iziet no tuksneša un ieiet apsolītajā zemē – baudīt debesis, baudīt visus tos apsolījumus un svētības, ko Tu esi paredzējis, Kungs. Veldzē dvēseles. Piepildi mūs ar Savu garu, ka mēs ejam un uzvaram, ejam un paņemam visu to, ko Tu mums esi piešķīris. Āmen!
Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska
