Šodien ir brīnišķīga diena, ko Tas Kungs mums devis. Priecāsimies un līksmosimies šinī dienā. Jādzīvo ir ne rīt, bet šodien, jo Bībele saka, ka mūsu dzīve ir kā tvaiks. Dieva vārdā ir rakstīts, ka mēs nezinām par rītdienu. Mēs plānojam un ceram par rītdienu, bet mēs nezinām un nevaram skaidri zināt visu par rītdienu. Tāpēc jādzīvo ir šodien, jo šodien ir brīnišķīga diena.
Šodien būs aizlūgšanas. Komanda lūgs par katra vajadzībām, kam tādas ir un kas tic, ka šādā veidā viņa vajadzība varētu tikt atrisināta. Vai tā būtu miesas, dvēseles dziedināšana, bet prāta dziedināšana šeit neietilpst (es jokojos), bet ar aizlūgšanas palīdzību prātu tā nevar izmainīt. Tā vienkārši bija jucis un pēkšņi kļuva normāls. Tādi gadījumi ir Bībelē, piemēram, apsēstais cilvēks, bet tur nav rakstīts, ka viņš bija prātā jucis, viņam bija dēmoniska apsēstība. Ar prātu ir jāstrādā katram pašam, bet, ja ir tāda problēma, arī par to varam lūgt. Ja tās ir kādas finansiālas lietas vai kādi nākotnes izaicinājumi, attiecību lietas, par to visu mēs šeit varam lūgt, un to mēs arī darīsim, jo mums ir aizlūgšanu dievkalpojums. Pirms mēs nākam uz lūgšanu, es gribu tev dažas lietas darīt zināmas. Kā darbojas šis mehānisms, kad tu nāc un par tevi aizlūdz?
Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēkaba vēstule 5:14-16)
Jēzus Kristus gāja šeit, virs zemes, Savā kalpošanas laikā trīs ar pus gadus un patiešām masveidā dziedināja cilvēkus, pat uzcēla mirušos. Arī pasaules, draudzes vēsturē ir atstātas liecības par brīnumiem, zīmēm un pārmaiņām. Kā tas viss notiek un kā tas darbojas? Vai mums ir atļauts? Pāvils saka, ka viss mums ir atļauts, bet ne viss man der. Vai ir derīgi cerēt tikai vienīgi uz to, ka par tevi aizlūgs un viss mainīsies? Vai tas ir derīgi? Vai tas var notikt, ka tev viss mainās, tāpēc ka par tevi aizlūdza. Lai to varētu saprast, tad, kad tu nāksi uz lūgšanu, tas ir jāapzinās. Bībele saka, ka Tas Kungs ir mūsu ārsts, Lielais ārsts. Piemēram, vajag saprast, ka cilvēks iet pie ārsta, tad viņš nosaka, dažreiz, tikai uz tevi paskatoties, paskatās acis, pulsu pamēra, viņš kaut kādas lietas jau var secināt. Ārstam ir pieredze ar cilvēkiem, viņš redz viņus katru dienu. Var veikt arī analīzes un tad var noteikt kādu virzienu, kas tev ir jāuzlabo uzturā vai vajadzīgas kādas zāles. Ja tev ir kādas veselības sūdzības, tu ej pie ārsta un viņš meklē tev šo problēmu. Ir dažādi ārsti ar dažādiem novirzieniem, un parasti viņi pārzina tikai to savu, ja viņš ir ķirurgs, tad viņš domā savā virzienā, ka kaut ko nogriezt, izņemt ārā, piešūt. Tā tas ir, es to esmu redzējis. Tu ej pie viena ārsta, tev, piemēram, atrod ādas problēmu, un ārsts tev ārstēs ādu, bet ādas slimībai visbiežāk ir cita problēma, un tur ir vajadzīgs cits speciālists. To, ko es gribu tev pateikt, ka kaut kādiem ārējiem simptomiem ir dziļāka problēma, tā var būt kaut kāda slimība, vīruss, infekcija, tagad ir dažādas dīvainas slimības. Es par Laima slimību bieži esmu dzirdējis, jo cilvēki sāk slimot, šķaudīt, klepot, netiek galā ar slimībām, pēkšņi sāk vairāk slimot. Kaut kādas artrīta pazīmes, kuras kādreiz nav bijušas, it kā vesels cilvēks, viss ir normāli, bet netiek galā. Staigā pie viena speciālista, pie otra, trešā, kaut ko ārstē. Visi šie simptomi ir pamatā, piemēram, Laima slimības infekcijai. To nosaka ar speciālām analīzēm. Tāpat ir daudz un dažādas infekcijas, vīrusi, kurus nosaka ar speciālām analīzēm, kuri pat kopējās analīzēs neuzrādās. Analīzēs viss ir kārtībā, tu staigā, bet patiesībā ir vajadzīga specifiska izmeklēšana un specifiskas analīzes. Tad, kad tu sāc ārstēt šo pamata iemeslu, tikai tad ārējie simptomi pazūd. Mēs visi esam cilvēki, arī ārsti ir cilvēki, un visi kļūdās.
Doma, ko es tev gribu pateikt, ka visam ir kaut kāds pamats, kaut kas ir apakšā, arī tiem pašiem brīnumiem, ko mēs lasām Bībelē, ir kaut kāds pamats. Kad tu nāksi uz lūgšanu, tam mehānismam, kā notiek šī lūgšanas darbība, arī tam ir kāds dziļāks pamats, nekā tikai tas, ko mēs ārēji redzam. Es neapgalvoju, ka es visu zinu. Es mūžu dzīvoju un mūžu mācos. Es daudz studēju Bībeli un ne tikai, pieredze krājas, gudrība aug, un izprotu, ka viss jau nav tik viennozīmīgi, viss nav tik vienkārši. Viss ģeniālais ir vienkāršs, bet patiesībā nav tā, kā mēs mēdzam paši uzskatīt. Es domāju tieši par kristiešiem, ka mēs paši izdomājam, ka ir tā, jo mēs tā lasījām vai ir vispār pieņemts, ka ir tā un mēs tam ticam. Tiklīdz kāds pietuvina realitātei, norāda uz tava paša atbildību, tad pēkšņi, lai to pierādītu, ka tev ir vienīgā, absolūtā patiesība, vienīgā, pareizā saprašana, tu sāc meklēt vainas tajos cilvēkos, kas spēj tev palīdzēt. Piemēram, sāc meklēt vainas draudzē, mācītājā vai kur citur, tāpēc ir svarīgi saprast, ka tā kā ir virspusēji pieņemts, kā mēs virspusēji lasām Bībeli, ne vienmēr ir precīzi tieši tā, jo Bībele nav nekāda instrukciju grāmata. Tur nav instrukciju, kā katrā situācijā rīkoties. Tur ir desmit baušļi un tur nav nekādu stratēģiju, norādījumu vai A, B, C, D punktu, kā rīkoties, piemēram, kā uzcelt biznesu, kā veidot attiecības, tur nav precīzi, tur ir vispārpieņemti principi. Tur ir daudz un dažādu stāstu, citi ir izdomāti, citas ir pasakas, piemēram, par Jonu zivs vēderā. Protams, kā katrs to uzskata, es domāju, ka tā ir leģenda, kas ir ielikta iekšā, bet ir lietas, kas ir patiesas. Mēs visu nevaram pilnībā atšķirt, bet Bībelē pati doma un evaņģēliji, kas ļoti atšķiras viens no otra, Marka, Mateja, Lūkas, Jāņa, vienu un to pašu notikumu dažādi cilvēki raksta citādi, no citāda skatu punkta viņi skatās uz to visu. Tu neesi pamanījis, ka evaņģēlijos ir pretrunas? Nē, pretrunu tur nav. Tur ir dažādi cilvēki ar dažādu domāšanu, kas ir dzīvojoši dažādos laika posmos, dažādās kultūrās, pat dažādās cilvēku grupās. Viņi ir atstāstījuši, pierakstījuši dažādas mutvārdu liecības un arī kaut kādu savu pieredzi no sava skatu punkta un no savām leģendām, no saviem uzskatiem. Tāpēc evaņģēliji atšķiras. Viens un tas pats notikums. Kas tā bija par Mariju? Kāpēc šī Marija tur bija tāda, šeit bija cita Marija, citas darbības viņa dara pilnībā. Tas ir tas pats notikums, bet cits atstāstītājs, kurš to stāsta bez sava subjektīvā vērtējuma, bet tas nemazina jēgu, morāli un mācību šim notikumam, kas tur ir noticis. Tas neatceļ to, ka Dievs sūtīja Savu Dēlu pasaulē, jo tik ļoti mīlējis ir pasauli, ka sūtījis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Tas to neatceļ, tas ir būtību pamatā. Ir daudz un dažādu detaļu.
Tāpat arī par lūgšanu mēs daudz ko lasām Bībelē. Kā darbojas lūgšana, kad mēs nākam uz aizlūgšanu? Šī nav visa vienīgā absolūtā patiesība, ko es tev tagad gribu pateikt, bet tā ir ļoti būtiska. Es patiešām neizprotu, es domāju, ka neviens nekad tā perfekti nevarēs uzzīmēt shēmu, kā tad Dievs pilnībā darbojās. Vienu gan es zinu, par Dievu ir teikts psalmā „Mans Dievs ir debesīs un visu, ko Viņš grib, to Viņš dara.”
Mūsu Dievs ir debesīs, ko Viņš grib, to visu Viņš dara. (Psalms 115:3)
Ko Viņš grib un kā Viņš grib, to Viņš dara, bet Dievam ir Savi likumi, kā Viņš visu to dara, bet neviens netraucē Viņam, kādos atsevišķos gadījumos kaut ko pacelt ārpus normalitātes, kā mēs redzam Dieva vārdā, ka cilvēki bariem nāca pie Kristus. Kas Jēzu aizskāra, tie kļuva veseli. Arī mēs mūsdienās redzam, ka notiek brīnumainas lietas, ko mēs nevaram izskaidrot. Mūsu pašu dzīvēs notiek dažādas interesantas lietas, par kurām mēs pateicamies Dievam. Nav svarīgi, vai mēs pilnībā visu paši esam sasnieguši, kas patiesībā nemēdz būt, ka pilnībā visu paši, bet ar Dieva žēlastību. Jebkurā gadījumā ir labi par to visu patiekties Dievam, jo Viņš ir visa sākums. Viņam nav ne sākuma, ne gala, jo Viņš ir visa sākums. Viņš ir tavs autors, Viņš tevi ir brīnišķīgi radījis. Tu esi brīnišķi radīts. Mums ir Viņa ieteikumi, Viņa instrukcijas, kā mēs patiešām varam dzīvot, arī baudīt šo dzīvi, kā mēs varam dzīvot mūžīgi, aiziet līdz galam. Šis vārds ir ticība. Es šodien no viena aspekta parādīšu, kas notiek šeit lūgšanās, kad mēs lūdzam par cilvēkiem. Kas notiek, tad, kad tu mājas grupiņā lūdz par cilvēku vajadzībām? Kas notiek, kad tu kā vecāks, mamma vai tētis, lūdz par saviem bērniem? Kas notiek? Es atkārtoju, tas ir viens aspekts. Es neizprotu visu šo mehānismu, bet vienu es zinu, ka Dievs ir radījis cilvēku ar absolūti brīvu izvēli. Cilvēks ir unikāls. Sākot ar dzīvniekiem un augiem, nav izvēles. Piemēram, paklājam nav izvēles, kaut arī tas ir no Dieva radītiem materiāliem cilvēku veidojums. Augiem, kas nav cilvēku veidojums, kas izaug paši, nav izvēles, tie darbojas pēc noteiktas sistēmas. Dzīvniekiem nav daudz izvēles, tie ir instinktu vadīti, nedomā tā kā cilvēks. Viņiem intelekts, ja kaut kur ir, tad minimāls. Par delfīniem un par kaut kādām augstāk attīstītām sugām ir dažādi stāsti un leģendas, bet cilvēks ir pāri tam visam. Cilvēkam ir brīva izvēle, dzīvniekiem tādas nav. Dzīvnieki neizvēlas, viņi vienkārši reaģē instinktīvi. Instinktīvi reaģē, līdzīgi kā mazi bērni, kamēr vēl nav attīstījies intelekts, ir konfekte, ir pareiza darbība un otrādi. Pēc tam bērns mācās, taču viņam ir dota brīva izvēle, tāpat kā tev.
Tas ir pretrunā ar Dieva vārdu, ka tu vari izmainīt cilvēku, tāpēc ka tu lūdzi konkrētā dienā par konkrēto cilvēku. Tu lūdz, bet viņš pats izvēlas, kā rīkojas, tu nevari izmainīt cilvēku. Nevienam cilvēkam nevar palīdzēt, ja viņš to pats nevēlas. Es nedomāju par vispārīgu palīdzību, tu vari dāvināt naudu, bet arī vienkārši kaut ko dāvināt, pašam nemaksājot cenu, nav nemaz veselīgi. Pārmaiņas nevar panākt dzīvē, piespiežot cilvēku kaut ko darīt, arī ar garīgām metodēm – lūdzot, garīgi iedarbojoties. Cilvēki iet pie zīlniekiem, grib uzzināt savu nākotni, zināt kaut ko skaidru, noteiktu, lai pašam nebūtu jāuzņemas atbildība. Cilvēki negrib atbildēt par to, ko paši ir savārījuši. Aiziet pie zīlnieka, viņiem pasaka kādas sekas būs, bet arī viņi ir gudri un neteiks visu skaidri, lai pašam nav problēmu pēc tam. Un arī skaidri viņi nemaz nevar zināt. Cilvēkam paliek vieglāk, viņam pateica, kas būs, piemēram, labas lietas, cilvēks vairs par neko nedomā un nesatraucas. Dieva vārds to nemāca, bet ka mums pašiem ir jātic. Kad mācekļi gulēja laivā un bija ļoti liela vētra jūrā, laiva jau sāka grimt, bet Jēzus gulēja uz spilvena, mācekļi sāka celt augšā Jēzu, un prasīja: “Vai Tu nebēdā, ka mēs grimstam?” Jēzus piecēlās, apsauca jūru, viļņi palika mierīgi un iestājās klusums, tas ir pārdabiski un nav izprotams, kā tas ir iespējams. Es esmu mēģinājis mākoņus trenkāt, tie nekustas. Es neesmu mākoņu stūmējs, zinu, ka ar dažādām vielām var panākt mākoņu kustību, bet uz šādām lietām mums nav jāpaļaujas, ka mēs lūgsim un varēsim izmainīt laikapstākļus. Šādi laikapstākļi, kā mums ir šodien, tev varbūt vajag tādus, taču citam savādākus, visi lūdz Dievu, interesanti, kā tas ir, katrs grib pa savam. Dievs ir debesīs, un kā Viņš grib, tā dara. Es nedomāju, ka Dievu uztrauc, cik dienas te nolija. Zemniekiem vajag lietu, tie, kas grib sauļoties, tiem vajag sauli. Cilvēkam ir pilnīga atbildība pašam par savu dzīvi. Kad mācekļi modināja Kristu, viņiem bija nepieciešama palīdzība, viņi paši nevarēja tikt galā ar šo problēmu, Jēzus apklusināja jūru. Un tad sekoja slavenie vārdi, kurus es bieži pieminu:
Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā un samaitātā cilts, cik ilgi Es vēl būšu pie jums?” (Mateja evaņģēlijs 17:17)
Ir dažādas epizodes, kur ir līdzīgas situācijas, kad mācekļi kaut ko nevarēja, viņi nevarēja palīdzēt epilepsijas slimniekam, kuru tēvs bija atnesis, Dievs runāja ne tikai ar mācekļiem, bet arī ar tēvu: “Cik ilgi Es būšu un darīšu visu jūsu vietā? Cik ilgi Es jūs mācīšu un demonstrēšu ticību, tā vietā, lai jūs paši sāktu to praktizēt?” Jēzus vienmēr ir uzsvēris, ka katra paša atbildība ir katra paša personīgā ticība. Es pieņemu, kad mēs nākam uz aizlūgšanu un mums nav personīgās ticības, tad pilnībā nekas nenotiks, bet, ja atnāc uz dievkalpojumu galīgi nekāds, sašļucis un nekādas ticības, tad tas demonstrē, ka kaut maza cerība un ticība tev ir. Jēzus min, ka tas sinepju graudiņš izaug, ja to aplaista un kultivē. Uz tās mazās ticības bāzes kaut kas arī var notikt, bet pamatslimību izārstēt tā nevar, tev viss tas atkārtosies. Teiksi: redzi, es atnācu, palika labāk un pēc tam viss sākās no gala.
Atceros vecu dievkalpojumu pirms 20 gadiem, tas notika Grobiņā. Bija daudz tādu pilsētu Kurzemē, kur nāca ļoti daudz cilvēku un ticēja, ka Dievs var dziedināt, piemēram, Aizpute, Tukums, Talsi. Īpaši vienā dievkalpojumā atnāca cilvēki, es lūdzu un tiešām redz pārmaiņas, sāpēja kāja, vairs nesāp vai nevar pieliekties, bet tagad var un tamlīdzīgi, es vienmēr to savās kalpošanās esmu novērojis. Pagāja kaut kāds laiks, un es dzirdēju atsauksmes, ka visas tās vainas, kuras viņam likās, ka ir pazudušas, ir atgriezušās, un Dievs nedarbojās. Ir nepieciešama tava paša ticība, nevis tam mazajam pieskārienam, bet pilnīgai dziedināšanai no iekšienes – ka tu pats sāc ticēt ne tikai vienai dziedināšanai, bet sāc ticēt tā, ka tu pats spēj apklusināt vētru savā dzīvē. Bībele min, ka jālūdz par cilvēkiem. Es nezinu visu mehānismu, kā Dievs darbojas, bet pirmkārt, ja mēs ņemam vērā, ka cilvēkiem ir brīva izvēle, šī lūgšana, darbojos nevis pie tā cilvēka, par kuru tu lūdz, bet pie tevis. Lūgšana darbojas pie tā, kas aizlūdz, nevis par kuru lūdz. Cilvēks varbūt nemaz nezina, ka par viņu lūdz. Man bija kolēģis darbā, kopā krāsnis mūrējām, es biju ticīgs cilvēks jau. Viņš nodarbojās ar ezotēriku, savukārt es – ar Dieva lietām. Viņš man dzīvoja kaimiņos. Bija vēls vakars un zvana pie durvīm, zinot, ka esmu kristietis, un saka: “Tu nelūdz par mani, es tev to aizliedzu darīt, man zobs sāp.” Es lūdzu par viņu Dievu, bet ne jau, lai viņam zobs sāpētu, bet lai viņš spētu atrast Kristu un spētu sekot Viņam. Viņš nebija gājis pie zobārsta, bet bija izdomājis, ka zobs sāp no manām lūgšanām. Būtu jau ļoti labi, ja mēs palūgtu viens par otru un viss būtu kārtībā, viss nokrīt no debesīm. Tā nenotiek, ir vajadzīga katram pašam personīgā ticība. Skaties, mana mamma te sēž, viņa desmit gadus par mani lūdza Dievu. Būtu jau labi, ja mēs varētu lūgt Dievu viens par otru un viss tā notiktu. Es patiešām nezinu visu mehānismu, bet tā bija mana ticība, kas sāka lūgt. Es to darīju, es redzēju savu ticīgo mammu, tā bija viņa, kas mēģināja kaut ko pastāstīt, kas teica, lai atnāku uz baznīcu, es aizgāju uz baznīcu un gaidīju, ka man būs pārvērtības, tikai tāpēc, kad devos turp. Es atnācu uz baznīcu un domāju, ka iziešu laukā un vairs nesmēķēšu. Es izgāju no baznīcas un pēc 200 m sāku smēķēt, tajā laikā es īsti nesapratu baznīcas un ticības lietas. Par savu ticību man arī nebija skaidrības. Kas notiek aizlūgšanā? Mēs lūdzam par cilvēkiem, un tas maina mūsu attieksmi pret cilvēkiem. Vispirms lūgšana maina mani, mēs esam Kristus vēstule, skaidri salasāma visiem cilvēkiem, un mums pirmkārt ir jālūdz par sevi. Jo es zinu, kāpēc es piedzimu no augšienes, pārdabiskais elements jaunpiedzimšana ir Dieva rokās, tas, kā es nācu pie Viņa. No kurienes?
Es sāku lūgt trīs reizes dienā bezizejas situācijā, kad vairs ne ēst bija, ne siltuma, tas bija vistumšākais brīdis manā dzīvē, ir pagājuši 25 gadi, 17. martā es piedzimu no augšienes cietuma kamerā. Februāris bija tumšākais laiks manā dzīvē. Man pašam lika lūgt un griezties pie Dieva radio aparāts, mūzikas pauzē “Kristīgajā Radio” skanēja kādas meitenes balss un teica: “Piesauciet Jēzus vārdu un Viņš izmainīs jūsu dzīvi,” kā tas notika ar meiteni. Es nedzirdēju Bībeles pantu vai vārdus, es dzirdēju šīs meitenes ticību. Viņas ticība manī aizdedzināja manu ticību. Es saucu pēc Dieva, un Viņš nolaida debesis un nokāpa lejā, un man palīdzēja. Saprotiet, nevar būt vienpusīga ticība, jābūt ir mijiedarbībai. Mēs nevaram paļauties, ka pa mums aizlūgs un viss mums mainīsies. Mums katram ir nepieciešams domāt par savu ticību, par savu disciplīnu Dieva lietās un arī garīgās disciplīnās, kā, piemēram, draudzes apmeklējums, lūgšanas mājās pašam, personīgās Bībeles studijas. Pašiem ir jākultivē sava ticība, pašiem ir jālūdz, jāapliecina un pašiem ir jārīkojas. Kāpēc es saucu pēc Dieva? Es cietumā biju dzīvā dievkalpojumā, kur ir vairāki simti cietumnieku. Tur bija atbraucis Riks Renners (Richard Raymond Renner) ar slavētājiem. Riks Renners aicināja cilvēkus pie Kristus. Es vēl toreiz stāvēju un sapratu, ka man pēc idejas ir jāiet, bet mana izvēle vēl nebija nobriedusi, man vajadzēja, lai vēl viss ir sliktāk, lai varētu saukt pēc Dieva. Es dzirdēju, ko viņš sludina, ir pagājuši kādi 30 gadi, un vēl es atceros sprediķi. Iedomājies, es tajā laikā neticīgs cilvēks, atceros sprediķi. Viņš runāja par katakombām Romā, viņš tur bija bijis. Viņš stāstīja par Pāvila ciešanām. Es to atceros. Kas tad mani uzrunāja? Vai es kaut ko sapratu, ko viņš runāja? Mani uzrunāja viņa ticība, un tas ir tādā ziņā, ka tā mijiedarbojās ar mani pašu, motivēja mani pašu ticēt. Es redzēju tos cietumniekus, kas izgāja priekšā un pieņēma Jēzu kā savu glābēju, un redzēju pārmaiņas viņu dzīvēs. Es redzēju šo Kristus vēstuli, es redzēju ticību šajos cilvēkos. Es nesapratu šos vārdus, Bībeli es nesapratu, kas un kā tur ir. Šo ticību var saprast. Pirmais, kas ir jāizdara, draugi, jālūdz par sevi. Ko tu tur citiem stāsti par Kristu, ko tur lūdz par kaimiņu, ja tu vēl nelūdz par sevi? Jo tikai lūgšanā mēs mainām sevi. Lūgšanā mēs Dievam dodam iespēju darboties mūsos tā, ka mēs varam mainīties. Mūsu pārmaiņas un mūsu ticība iedvesmo citus. Šī draudze ir tāpēc, ka es ticu. Ne tāpēc, ka es esmu gudrākais, skaistākais vai labāk pārzinu Bībeli. Es esmu skaists, gudrs arī, bet ne tāpēc. Tā ir mana ticība, kas tevi ir iedvesmojusi tev pašam ticēt. Un tava ticība tev ir sniegusi dziedināšanu un pilnvērtīgu dzīvi. Ne tāpēc ka mēs grupiņā lūdzam viens par otru. Mums ir jāpatur prātā, kad tu lūdz par citu cilvēku, ne jau tas, ka tu lūdz tagad, viņu ietekmēs un viņam tur kaut kas mainīsies. Un pasarg Dievs, tu vēl izdomāsi, kas tā vispār ir pieņemts, lūgsim Dievu par tiem cilvēkiem, lai Dievs rada tādas situācijas, ka viņi tur slīkst un būs salmiņš, kuram viņš pieķersies un sauks pēc Dieva. Es domāju, ka daudzi no jums tā arī domā, labāk bez rokas, bez kājas, bet debesu valstībā. Nevajag tādas lūgšanas lūgt. Vajag motivēt un iedvesmot ar savu ticību, jārāda piemērs ar savu dzīvesveidu. Lūk, kur ir dziedināšana – tu pats tici dziedināšanai.
Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)
Tas visu spēj, kas tic. Tu šeit lasi un tu no tā iedvesmojies. Reizēm ne pašiem vārdiem ir tā nozīme, bet dzīvais Dieva vārds, kas ir dzīvs pašā cilvēkā, kurš tic šim vārdam, kura dzīvē tas darbojas. Nevajag mums tādus skolotājus, kuru dzīvēs tas nedarbojas. Mums vajag tādus skolotājus, mācītājus visā, kuru dzīvēs tas darbojās. Es tiešām mīlu Dievu un cilvēkus. Es gribu iedvesmot, gribu, lai tu celies, ej un dedz.
Vakar mums klubā bija viesis no Liepājas. Ļoti labi tiku iedvesmots, un arī tas man lika atcerēties notikumu, ka 2013. gadā savā sprediķī esmu teicis: “Šodien nomira pēdējais cilvēks, ar kuru es sāku kopā lietot narkotikas.” Ir pagājuši jau 12 gadi. Šodien jau ir nomiruši visi pārējie, ar kuriem es esmu bijis saskarē, ne sāku, bet ar kuriem turpināju lietot narkotikas. Es domāju, ka lielākā daļa ir miruši. Pat mans draugs Aleksandrs, kurš bija ticīgs, kopā mēs pārdzīvojām arī cietumu. Viņš man mācīja cietumā kādu gadu par elli, brīnumiem, Bībeli. Mēs bijām draugi. Kad abi atbrīvojāmies, viņš arī dzīvoja ticības dzīvi, spēlēja ģitāru, kaut kur gāja kādā draudzē. Tad ieklīda kādā čigānu dzīvoklī, apprecēja čigānieti, kura tirgoja narkotikas. Apprecējās nepareizi, nezinu, kāpēc viņš tā izdarīja. Zini, kā tādā dzīvoklī nāk un iet, kur visi dzīvo? Es neatceros, kas tur viss bija un kā, bet viņš nomira. Ne es tur esmu soģis vai tiesnesis, bet arī viņš nav dzīvs, nomira, bijušais narkomāns. Viņu Dievs izglāba, bet pēc tam nomira. Nezinu, vai tāpēc, ka dzīvoja šajā dzīvoklī, bet visticamāk tas kaut kā ietekmēja, jo tā nav veselīga vide. Pat tādi cilvēki ir daudzi miruši. Arī tādi, kas ir ar Dievu, ir miruši. Piemēram, “Jaunatne ar misiju.” Kuldīgā bija Naira, kalpoja cilvēkiem, bet nomira. Jūs saprotat, ka tam visam ir sekas? Visam, ko jūs šodien darāt, visam ir sekas, arī tad, kad tu nāc pie Dieva. Saproti? Ne visu tu tā vari atrisināt. Tāpēc es saku, ka Dievs ir debesīs, ko Viņš grib, to Viņš dara.
Mūsu Dievs ir debesīs, ko Viņš grib, to visu Viņš dara. (Psalms 115:3)
Bet mums ir šodiena, un šodien ir vajadzīga tava ticība. Un tā vienkārši nav izjūta, tās ir konkrētas reālas darbības, ka tu audzē pats savu ticību. Un es esmu glābts ne tāpēc, ka kādi gudrie runāja ar mani, bet no tiem cilvēkiem, kas ar mani runāja, saņēmu ticību, cerību. Viņiem tas dzīvē strādā, tad, lūk, kāpēc katram pirmkārt ir jārūpējas par sevi. Lūk, kāpēc, ja tu nāc pie cilvēka pēc aizlūgšanas, ko viņš tev dos? Lūk, tad tu klausies sprediķi, tas tev dos gudrību, kas arī ir labi, vai tomēr iedos ticību? Ticība ir kaut kas vairāk nekā zināšanas.
Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. (Ebrejiem vēstule 11:1)
Ticība ir pārliecība par neredzamām lietām. Tur ir uzskaitīts, Ābrahāms, Īzāks, Jēkabs, kas ir dzīvojuši ticībā.
Ticībā viņš apmetās apsolītajā zemē kā svešinieks, dzīvodams teltīs ar Īzāku un Jēkabu, tā paša apsolījuma līdzmantiniekiem. Jo viņš gaidīja pilsētu ar stipriem pamatiem, kuras cēlējs un radītājs ir Dievs. Ticībā arī tā pati Sāra spēja kļūt māte, neraugoties uz vecumu, jo turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu. Tāpēc arī no viena cilvēka, kas turklāt vēl bija vecuma nespēkā, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un kā neskaitāmas smiltis jūrmalā. Šie visi ir miruši ticībā, apsolītās lietas nesaņēmuši, bet no tālienes tās redzēdami un sveikdami, un apliecinājuši, ka viņi ir svešinieki un piemājotāji virs zemes. (Ebrejiem vēstule 11:9-13)
Ticībā miruši, pat apsolījumus neredzēdami. Bet viņi ir ticējuši pat neredzēdami apsolījumus, viņi ir ticējuši. Ticība ir ļoti dārgi. Ticība cerība, mīlestība, bet mīlestība ir pāri visam. Kam tu tici un kāpēc tu tici? Tev ir ticība tikt dziedinātam. Tev ir ticība, lai atrisinātu savas problēmas. Tev tā ir jāuztur, jāuzpūš liesma. Šodien aizlūgšanās lai notiek, lai iedegās liesma, lai iedegas tagad. Tev nekas nav neiespējams, jo ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Kā jau es minēju, no Dieva žēlastības mums ir šodiena, un vispār ir arī rītdiena. Laba rītdiena, atkarībā no tā, kā mēs šodien rīkojamies.
Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: “Skaties uz mums.” Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; tie viņu pazina un zināja, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis. Viņam pie Pētera un Jāņa turoties, visi ļaudis izbijušies saskrēja pie tiem tā sauktajā Salamana ailē. To redzēdams, Pēteris uzrunāja ļaudis: “Israēlieši, ko jūs brīnāties par to un ko jūs skatāties uz mums, it kā mēs paši ar savu spēku vai dievbijību būtu panākuši, ka šis staigā? Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, mūsu tēvu Dievs, ir godā cēlis Savu kalpu Jēzu, ko jūs esat nodevuši un aizlieguši Pilāta priekšā, kad tas gribēja Viņu atbrīvot. (Apustuļu darbi 3:1-13)
Pēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Šis ir tāds pirmais lielais brīnums, kas notika ar apustuļiem pēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās, debesīs braukšanas, pēc Svētā Gara saņemšanas. Apustuļi iet un dara to pašu. Kad cilvēki iet uz dievkalpojumu, lai ziedotu vai palīdzētu tizlajam cilvēkam. Iznesa cilvēku, kurš nekad nebija staigājis. Visa pilsēta zināja šo cilvēku, viņš vienmēr sēdēja, jo pats nevarēja atnākt, viņa kādi draugi, vai viņi ņēma kādus procentus, vai vienkārši aiz laipnības atnesa viņu un nolika, lai viņš varētu lūgt dāvanas no tiem, kas nāk garām. Tā viņš eksistēja un dzīvoja. Kad Pēteris ar Jāni gāja garām, viņš cerēja no viņiem kaut ko saņemt. Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: “Skaties uz mums.” Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko saņemt. Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā – staigā!” Un, satvēris pie rokas, to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva taisni, un viņš lēkāja un slavēja Dievu, un kopā iegāja ar viņiem templī, slavēja Dievu. To visi, redzēja saskrēja pūlis, un Pēteris sludināja. Šī zīme kalpoja, lai pievērstu uzmanību. Visi ir šokā, visi pazina šo cilvēku. To neviens nevarēja noliegt. Viņus pēc tam sinedrijā pratināja, un neviens nevarēja noliegt, ka ir noticis brīnums. Kā notika šis brīnums? Pēteris sludina un viņš saka:
Un tāpēc, ka šis, ko jūs redzat un pazīstat, ir ticējis Viņa Vārdam, Viņa Vārds to ir dziedinājis, un ticība, kas ar To nāk, tam devusi veselību jūsu visu priekšā. (Apustuļu darbi 3:16)
Iedomājies, viņi iedvesa ticību. Tu saproti, ka Pēteris un Jānis atnāca lielām acīm, jo viņi zināja, kas viņiem ir un ka šis cilvēks to spēj izmantot. Viņš ticēja un piecēlās, viņi palīdzēja, bet viņš pats piecēlās. Viņš staigāja, viņš slavēja un pats pateicās Dievam, to viņš darīja. Šeit mijiedarbojās trīs cilvēku ticība. Un tā svarīgākā ir šī paša cilvēka ticība. Un mūsu uzdevums ir iedvest ticību cilvēkiem. Cilvēkiem ir cerība, un mēs esam šīs cerības nesēji.
Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: “Celies stāvus uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja. Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt, likaoniešu valodā sacīdami: “Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši zemē pie mums.” Un tie sauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc ka viņš bija runātājs. Zeva priesteris, kura templis atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt. (Apustuļu darbi 14:8-13)
Listrā, kur Pāvils sludināja, sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kā rakstīts, “kas vēl nekad nebija staigājis”. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams, redzēja ticību šajā cilvēkā. Šim cilvēkam bija ticība tikt dziedinātam.
Sacīja skaļā balsī: “Celies stāvus uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja. (Apustuļu darbi 14:10)
Līdzīgi kā templī pie Pētera un Jāņa. Un, kad ļaudis redzēja šo brīnumu, viņi domāja, ka Pāvils un Barnaba ir dievi, gribēja viņiem vēršus upurēt.
Kad apustuļi Barnaba un Pāvils to dzirdēja, viņi saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū, saukdami. Un sacīdami: “Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi cilvēki kā jūs, kas jums sludinām evaņģēliju, lai jūs no šiem nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tur iekšā.” (Apustuļu darbi 14:14-15)
Viss, kas viņiem bija, tā bija viņu ticība, apustuļi sludināja evaņģēliju, iedvesa dzīvo Dieva vārdu, motivēja un iedvesa cilvēkiem ticēt dzīvam Dieva vārdam, Viņš no Sava vārda nav šķirams. Visi, kas tic Viņa vārdam, netiks kaunā.
Ieeita pa šaurajiem vārtiem, jo vārti ir plati un ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod. (Mateja evaņģēlijs 7:13-14)
Mums pašiem patīk izdomāt, kādi ir pareizie vārti un kāds ir šis ceļš, bet ir tikai viens – ticības ceļš –, un nevis kaut kam abstraktam, bet dzīvam Dievam un Viņa vārdam. Pirmkārt tas nozīmē lūgšana pašam par sevi, un dzīvošana pēc Dieva gribas. Es nolasīšu rakstvietu, kur ir konkrēti rakstīts.
[..] jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīga dzīvība. (Romiešiem vēstule 6:22)
Ieguvums ir mūžīgā dzīvība. Vai saproti, ko tas nozīmē? Tu nevari pats kļūt par svētu, tu nevari ieiet Dieva gribā bez lūgšanas palīdzības. Bet pirmkārt jālūdz par sevi, nevis citiem. Piemēram, man ļoti patīk fotografēt. Es domāju, ka ir maz cilvēku, kas saprot tādu lietu, varbūt neviens, bet ir dažādi failu formāti, kā var fotografēt, un ir failu formāti “jpeg” un “raw” formāts. “Raw” formātu ir jāmācās, lai to varētu apstrādāt un kaut ko jēdzīgu izveidotu, “jpeg” ir universāls formāts – ko nofotografēji, tas tev arī ir, un pēc tam tur vairs neko nevari izmainīt. Parasti visiem ir “jpeg”, ko mēs paši izmantojam, bet “raw” formāts ir sarežģīts, bet tajā ir iespējams veikt korekciju bildēm un izvedot veselu mākslas darbu. Es pats skatos un mācos, kā tieši to visu var izdarīt, un tad praktizēju to, tas nav tik vienkārši. Un kāpēc es sāku to darīt? Cilvēki ir dažādi, prasot: “Priekš kam tev to vajag? Tāpat internetā visas bildes izskatās vienādi, kam tas ir vajadzīgs?” Foto kursos un dažādi blogeri, kur māca fotografēt, atbildot uz jautājumu, kādā formātā uzņemt bildes, viņi saka “raw”, dažiem ir vienalga. Un kāpēc es to sāku darīt? Ne tāpēc, ka kāds teica, ka ir tāds formāts un šāds ir, bet tāpēc, ka ir divi konkrēti cilvēki, kuriem es sekoju. Un tad, kad viņi nonāca līdz šai tēmai, kādā formātā fotografēt un kāds ir apstrādes veids. Tas veids, kā viņi to pateica – tikai šādā formātā, man pat tur vairs nav īpaši vārdi jādzird, viņi zina, kā ir jābūt. Labākās līmeņa bildes ir tikai šajā formātā, nu varbūt vēl kāds cits zina vēl labāku, bet es nezinu. Mani uzrunāja sākt to darīt nevis tikai zināšanas, ka ir dažādi formāti un tas ir labāks tāpēc, bet ka šajā cilvēkā es redzu, viņš tam tic, nevis kaut kam abstraktam, bet viņš lieto dabisko ticību. To var redzēt cilvēkā, vai viņam ir, vai nav. Mīļie draugi, tu nevari dot to, kā tev nav. Pēteris teica: kas mums ir, to mēs dodam. Un šī ticība spēja un iededzināja šajā cilvēkā ticību vienā mirklī, viņš piecēlās. Cik draudžu, tik dažādību, cik cilvēku – tik atšķirību. Nozīme ir tam, vai šie cilvēki paši dzīvo pēc Dieva gribas. Vai viņam ir šī jauda un ticība, lūk, tas dod enerģiju un pārmaiņas. Jēzus ir brīnišķīgs, Dievs ir brīnišķīgs, bet tas ir šaurais ceļš.
Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo barību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvībai. (Jāņa evaņģēlijs 6:27)
Viņš saka: “Es Esmu dzīvības maize.” Tas ir mūsu uzdevums, barot sevi ar Dieva vārdu un klausīties to. Mīli savu tuvāko kā sevi pašu, bet pirmkārt parūpēties par sevi un savu ticību, ka tu vari dalīties ar savu ticību un ar visu to, kas izriet no tā.
Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa. (Jāņa evaņģēlijs 3:36)
Tas ir evaņģēlijs – ticība un paklausība ir vienā pantiņā. Kas tic, tam ir mūžīgā dzīvība. Ko man klausīt? Ir Dieva principi un ir Viņa griba, kura pamatā ir ticība. Ar ticības palīdzību mēs spējam būt Viņa gribā un baudīt visus tos labumus, kas ir pie Viņa. Ekumeniskajā lūgšanā man bija jālūdz par Edgars Godiņu no baptistiem. Viņš par mani lūdza, un es par viņu, ko es lūdzu? Es lūdzu, lai Debesu Tēvs dod visus tos labumus, kas Dievam ir, garīgos, intelektuālos, emocionālos un fiziskos labumus, lai tie ir bagātīgi viņa dzīvē. Es ticu, ka viņi var būt arī tavā dzīvē, viss var būt tavā dzīvē, es ticu, ka tu vari iededzināt daudzus cilvēkus ar savu ticību!
Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” (Jāņa evaņģēlijs 11:25-26)
Jēzus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies, bet jautājums ir, kāda ir mūsu ticība attiecībā pret Viņa upuri? Vai mēs ticam, ka mēs esam jauns radījums? “Jā, es ticu!” Kāda ir tava dzīve, kāda ir tava jauda?
Jo kas ir Jēzū Kristū ir jauns radījums, kas bijis ir pagājis, redzi viss ir tapis jauns (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Tu esi iegājis dzīvībā, tu esi dzīvs, un šaurais ceļš nozīmē, ka tu maksā cenu.
Mans jūgs ir patīkams, nasta ir viegla. (Mateja evaņģēlijs 11:30)
Un Viņš sacīja uz visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.” (Lūkas evaņģēlijs 9:23)
Baigais krusts, patīkama nodarbošanās ar sevi. Rūpējies par savu ticību! Jēzus teica Pēterim:
Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. (Lūkas evaņģēlijs 22:32)
Tas nozīmē, ka Viņš lūdza par mācekļiem, lai viņu ticība nemitētos un lai notiek dziedināšana, zīmes un brīnumi. Marka evaņģēlija pēdējā nodaļā ir rakstīts:
“Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās, tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. Neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” (Marka evaņģēlijs 16:17-18)
Centrā ir ticība, nāc un saņem savu pieskārienu!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kā darbojas aizlūgšana?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija