Es jūs apsveicu šajā jaunajā gadā! Es apsveicu, ka jūs esat izturējuši 2025. gadu un ka jūs esat zemajā startā 2026. gadā — Dieva svētību gadā, Dieva mīlestības, žēlastības un dažnedažādu svētību gadā. Vai tu tam tici? Jā, jo Dieva vārds saka, ka mums ir jātic. Tad, kad mēs neticam, mēs nevaram neko saņemt. Tev neko nevar iedot, jo tu netici. Dieva vārds saka, ka tev ir jātic. Dievs meklē ticīgos — ticīgos tam, ko Dieva vārds apsola. Dievs tevi ļoti stipri mīl. Viņam nav nelaimes domas par tevi šajā gadā, Viņam ir cerības domas, svētības domas par tevi. Dievs grib tevi svētīt. Viņš grib tevi celt. Vienalga, vai tu sēdi pirmajā rindā, vidū vai aizmugurē, vai vispār bērnu istabā, koridorā – Dievs grib tevi svētīt, tevi celt, un Viņam ir vislabākās domas par tevi, par tavām visām situācijām.
Varbūt tu neesi iedomājies paprasīt, ko Dievs domā par šo vai to lietu, jo Dievam ir daudz domu. Mums arī vienmēr par kaut ko ir viedoklis. Ja tev paprasīs, ko tu domā par jaunā gada sagaidīšanas svinībām, mums šeit katram būs kāds viedoklis. Vai tu biji vai nebiji, tev būs kāds viedoklis. Domā, ka Dievam nav viedokļa, domu par dažādām lietām tavā dzīvē? Ko tu plāno, ko tu gribi darīt — par taviem darbiem, par taviem kalpošanas darbiem, par tavām ģimenes lietām, par visu, visu. Dievam ir Savas domas, un tu vari Viņam jautāt. Tu vari Dievam paprasīt, ko Viņš domā par to un to. Kā Dievs domā — kā man vajadzētu darīt to un to.
Tas, par ko es šodien gribu runāt, ir tas, kā dzirdēt Dieva balsi. Kā saņemt Dieva virzienu — iet tur, kur jāiet, lai tu nevandītos pa grāvju malām. Ja mašīna neiet taisni, tad to nēsā no vienas puses uz otru, bet mums vajag tā, ka mēs braucam taisni pa ceļu, lai neiebrauktu nožogojumos vai grāvjos. Bet jauns gads pats par sevi neko nedos, jo tā ir tikai ideja — jauns gads neko automātiski nemaina, mainies tu pats. Cilvēkam psiholoģiski ir iestrādāts, ka ir jauns gads, ka viņš grib kaut ko mainīt. Viņš atskatās uz iepriekšējo gadu: kas ir bijis labs, kas slikts. Rodas doma, ka gribas kaut ko mainīt, kaut ko darīt citādi. Ir jauns gads, bet ir svarīgi, lai tu pats sevi veido, pats sevi maini, lai tavs jaunais gads varētu būt vēl labāks, vēl svētīgāks nekā iepriekšējais.
Dievs grib, lai mēs dzīvojam progresā, nevis regresā. Viņš nevēlas, lai mums katru gadu ir arvien sliktāk un sliktāk, lai mēs kļūtu vājāki un vājāki. Tieši otrādi — lai tu kļūtu spēcīgāks. Neatkarīgi no tā, ka tu paliec vecāks, tu vari kļūt gudrāks un stiprāks. Ja tu staigā, kusties, ej uz zāli, skrien, tu kļūsti stiprāks arī fiziski. Ir cilvēki, kuri saka, ka savos 40, 50 vai 60 gados jūtas stiprāki nekā savos 20 gados. Tas ir tāpēc, ka cilvēks trenējas. Un trenēties vajag visās lietās — gan fiziskajās, gan garīgajās, gan emocionālajās jeb dvēseles lietās. Cilvēks ir trīsdaļīgs: fiziskā miesa, dvēsele un gars. Tajā visā mums ir jātrenējas, jāattīstās un jāmācās dzirdēt Dieva balsi.
Gudrs cilvēks tiecas pēc gudras rīcības, bet muļķis sāk skriet daudzos virzienos vienlaikus. (Salamana pamācības 17:24) (tulk. no angļu val.)
Ja tu gribi būt gudrs, tev jātiecas pēc gudras rīcības, lai tu neesi samalstīts uz visām pusēm, kaut kur skrien, ķer un grāb un galu galā neko nesasniedz. Es gribētu, ka mēs visi varam iet skaidrā, Dieva dotā virzienā. Tas būs arī, par ko es šodien runāšu, ka mēs varam dzirdēt Dieva balsi, ka varam saskaņot savu gribu, savus plānus ar Dieva plāniem, gribu un ka mēs varam dzīvot svētītu dzīvi, nevis tikai vienkārši dzīvot.
Nāciet, dziedāsim līksmi Tam Kungam, gavilēsim mūsu glābiņa un pestīšanas klints patvērumam! Iesim ar pateicību Viņa vaiga priekšā, uzgavilēsim Viņam ar mūsu slavas dziesmām! Jo Tas Kungs ir liels Dievs un liels ķēniņš pār visiem dieviem, kā rokā ir zemes dziļumi un kam pieder arī kalnu galotnes; Viņam pieder jūra, jo Viņš to ir radījis, un cietzeme – Viņa rokas to ir veidojušas. Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus Tā Kunga, sava Radītāja, priekšā! Jo Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa tauta, avis, ko Viņa roka gana. Šodien uzklausiet Viņa balsi: “Nenocietiniet savas sirdis kā Meribā, kā Masas dienā tuksnesī, kur jūsu tēvi Mani kārdināja, Mani pārbaudīja, lai gan redzēja Manus darbus. Četrdesmit gadus Man bijušas raizes ar šo tautu, un Es teicu: tie ir ļaudis, kuru sirdīm patīk maldu ceļi, viņi nezina Manas tekas. Tādēļ Es esmu zvērējis Savās dusmās: tiešām, tie nenāks Manā miera vietā!” (Psalms 95)
Šo dievkalpojumu mēs iesākām ar līksmām, brīnišķīgām dziesmām, ar svētīgiem, priecīgiem vārdiem, par to, ka Dievs ir šajā vietā un mēs Viņam varam dziedāt un priecīgi gavilēt. Tā arī Dievs vēlas, lai mēs nākam Viņa vaiga priekšā ar pateicību un gavilēm.
Vispirms cilvēki meklē Dievu — esat to dzirdējuši? Es esmu dzirdējusi, ka kosmonauti ir bijuši kosmosā, viņi paskatījās, un Dieva tur nav. Vai jums skolā tādas lietas neteica? Vai neteica, ka Dievs ir, ka Dievs tevi radīja? Es kādreiz biju dzirdējusi, ka kosmonauti ir bijuši kosmosā, bet Dievu viņi neatrada, tāpēc savā dzīves sākuma posmā domāju, ka Dieva nav, jo Viņš nav atrasts, Viņa nav debesīs. Zinātnieki izgudro arvien jaunas tehnoloģijas, un ir tādi teleskopi, ar kuriem var redzēt visdažādākās zvaigznes, galaktikas un Piena Ceļu. Ir pat teleskopi, kas ir palaisti kosmosā — nevis mēs no šejienes skatāmies, kā tur viss izskatās, bet tos palaiž augšā, daudzus, daudzus kilometrus no mums, un no turienes pēta visu kosmosu. Arī viņi saka, ka joprojām Dievu tur nav atraduši. Mūsdienu tehnoloģijas Dievu joprojām nevar saredzēt. Bībele ir mūsu vienīgais drošais ceļvedis. Bībele mums atklāj, kā dzirdēt Dievu, kāds vispār ir Dievs, kā Viņš runā un kā mēs varam ar Viņu runāt. Kāds zinātnieks reiz teica, ka viņš netic Dievam, bet viņš zina, ka Dievs ir. Pēc tā, ko zinātnieki atklāj, viņi saprot, ka ir jābūt kaut kam augstākam, lielākam, kas to visu neaptveramo skaistumu rada.
Dievs ir neaptverams. Viss Visums ir neaptverams. Kad to visu sāk pētīt, tu saproti, ka tu neesi kripatiņa vai puteklītis, bet puteklīša puteklīšu puteklīša puteklītis — un pat vēl mazāka daļiņa. Pat visa mūsu Zeme ir kaut kas ļoti mazs, salīdzinot ar visu Visumu un tā plašumu. Ir jāpieliek lielas pūles, lai noticētu, ka nav kāda augstāka saprāta, kas to visu ir radījis, jo tas viss ir brīnišķīgs, skaists un matemātiski precīzs. Tāpēc ir jābūt ārkārtīgi ticīgam, lai neticētu, ka Dievs ir. Tā kā mēs šeit esam ticīgi, mēs ticam, ka Dievs ir. Dievs pats mums atklāj, kā mums Viņu dzirdēt, meklēt un Viņam sekot. Tāpēc mēs lasījām šo 95. psalmu. Šajā psalmā ir teikts, ka ir jānāk pie Dieva, Viņš jāslavē un Viņam jāpateicas. Šajā psalmā ir teikts, ka jānāk Viņa vaiga priekšā ar pateicību. Pateicīga sirds ir tā, kas ved mūs tuvāk Dievam.
Esat pamanījuši — tad, kad tev viss ir kārtībā, tu esi pateicīgs, priecīgs, ir tas un tas labi, ir dāvaniņas, ar cilvēkiem viss ir labi. Tu tāds labs esi, tāds atvērts. Bet tad, kad tev ir kāda “škrobe”, kad tev liekas, ka tev nepareizi izdarīja, tevi apdalīja, tev kaut kas nenotika tā, kā tu gribēji, tu paliec nepateicīgs, tu paliec pieprasošs un dusmīgs. Kāds tu paliec? Tu paliec tāds aizvērts. Tu nevari vairs neko saņemt, jo tu esi ar nepateicību un rūgtumu pilns. Līdz ar to šādos brīžos Dieva vārds saka, lai mēs nākam ar pateicību, slavēdami, priecīgi Dieva priekšā. Tad tu varēsi dzirdēt Viņu un saņemt no Dieva. Ja tu nāc ar neapmierinātību un rūgtumu, tu nevari dzirdēt Dievu. Tev vispirms jānokrata nost šī nepateicība, šis rūgtums, sliktās sajūtas.
Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus Tā Kunga, sava Radītāja, priekšā! (Psalms 95:6)
Pie Dieva mēs nākam ar pielūgsmi. Pielūgsme nozīmē — zemosimies, nolieksimies, paklanīsimies. Dieva vārds saka, ka mums ir jānoliecas, jāpaklanās Dieva priekšā. Mums jāparāda Viņam godbijība. Mums jāparāda, ka Viņš ir Kungs un mēs esam Viņa bērni, Viņa padotie. Kad tu pielūdz Dievu, tu atzīsti, ka Viņš ir Dievs un mēs esam Viņa ganības avis. Bībelē tā ir rakstīts. Dieva vārds saka — avis seko sava gana balsij. Mēs esam Dieva avis, un, ja tu esi Viņa avs, tad tu dzirdi sava gana balsi. Ir ļoti svarīgi dzirdēt sava gana balsi, lai ietu tur, kur vajag iet, nevis tur, kur nevajag.
“Nenocietiniet savas sirdis kā Meribā, kā Masas dienā tuksnesī.” (Psalms 95:8)
Tur ir piemērs, kad Izraēla tauta gāja pa tuksnesi, viņi nocietināja savas sirdis. Sākumā viņi bija priecīgi, ka Dievs viņus ved ārā no Ēģiptes gūsta — viss notiek, jo Dievs ir ar viņiem. Viss notika, pat jūra pašķīrās, bet pēc tam viņi gāja, gāja, un nekas īpašs vairs nenotika. Visu laiku bija jāēd viena un tā pati manna, nekas tāds vairs nenotika, un tad viņi sāka kurnēt, ka iepriekš bija labāk. Bez Dieva bija labāk. Tu pats kādreiz pamani, ka domā: ja tu būtu bez Dieva, tad jau tev tagad būtu bizness, māja un vēl kaut kas, bet ar Dievu — ne tur, ne šur. Varbūt tu skaties atpakaļ, nevis uz priekšu, un arī sāc kurnēt. Tāpēc Dieva vārds mūs brīdina: kad šodien dzirdēsiet Viņa balsi, neapcietiniet savas sirdis. Tad, kad tava sirsniņa ir apcietināta, tu domā: kāpēc man ir tā, bet varēja būt citādi. Tu nevari dzirdēt, jo tavs fokuss, tavas acis ir uz kaut ko citu, nevis uz Dievu un Viņa labumu.
Kad dzirdēsim Dieva vārdu? Tad, kad esi pateicīgs, kad tu esi pielūgšanā, kad tu klanies Dieva priekšā un kad esi Viņa klātbūtnē. Tev jābūt Dieva klātbūtnē — tad vari sadzirdēt no Dieva. Kāpēc mēs slavējam dievkalpojuma sākumā? Lai mēs varētu pārslēgt savas domas no tās vides, no kuras mēs atnācām, un pieslēgties Dievam. Lai mēs varam fokusēties uz Viņu, Viņa priekšā nomierināties, atvērties un sadzirdēt no Dieva. Mums ir jānonāk Dieva klātbūtnē un jābūt nomierinātiem. Mums jābūt tādiem, kas dzird.
Kas mums traucē dzirdēt? Kas mums traucē apstāties un dzirdēt? Tas ir tā sauktais žurku skrējiens. Vai tāds ir dzirdēts? Mums pagājušajā gadā bija viesis, kurš pieminēja žurku apli jeb žurku skrējienu — ka mēs esam līdzīgi šīm žurkām skrējienā. Iedomājies žurku, kuru dzenā ar hokeja nūju. Puiši paņēmuši nevis hokeja ripu, bet žurku. Ja tu viņai šajā brīdī prasītu: “Vai tu vari tagad pielūgt Dievu? Vai tu vari dzirdēt Viņa balsi?” Ko tev žurka atbildētu? “Liec mani mierā! Man nav laika, mani dzenā.” Ja iedomājies sevi savās situācijās, vari domāt: “Kāds Dievs? Man ir problēma pie problēmas, es esmu kā ripa, kuru dzenā ar nūjām. Man nav laika domāt par Dievu, svētībām un Dieva balsi.” Tā mēs dzīvojam – skrienam, steidzamies, risinām problēmas. Bieži esam drausmīgi nopietni. Domājam, ka esam pasaules naba, kas pati atrisinās savas problēmas. Bieži gadiem tās risinām un tomēr neatrisinām. Varbūt vajag pacelt acis uz Dievu un palūgt, lai Viņš palīdz, dod gaismu, kādu pavedienu kā atrisināt savas problēmas.
Mēs reaģējam uz lietām, kas notiek apkārt, esam nemierīgi. Mēs nevaram dzirdēt Dieva balsi kamēr esam kā žurciņas, kuras trenkā. Nevaram dzirdēt, ja esam pilni ar bailēm. Ir situācijas, kurās galvā uzreiz ienāk sliktas domas, kas izraisa bailes. Kaut kas mazliet iesāpas – man ir ļauna slimība, viss būs slikti. Cilvēkiem domas strādā dažādos ātrumos. Man domas strādā ļoti ātri. Vīriešiem esot vieglāk – viņi, iespējams, vairāk pasargāti no baiļu varas. Bieži esam pilni ar iekšējām drāmām. Mūsu galvā notiek dialogi ar dažādiem iedomātiem cilvēkiem — kolēģiem, priekšniekiem, padotajiem. Mēs tur izsakām visu, ko par viņiem domājam. Pat ja reālā situācija nav tik traka, savā iekšējā dialogā esam attīstījuši drāmu. Mēs sadomājamies, sadramatizējam un sākam ticēt šiem meliem tik ļoti, ka, satiekot šo cilvēku dzīvē, vairs nespējam viņam paskatīties acīs un parunāt, jo savā galvā jau esam ar viņu nenormāli sastrīdējušies. Arī tad, ja klausāmies nepareizās balsis, mēs nevaram dzirdēt Dieva balsi. Kādas ir nepareizās balsis? Tās ir balsis, aiz kurām stāv velns. Jau no Paradīzes dārza laikiem, kad bija Ādams un Ieva, nāca velns čūskas izskatā un čukstēja: “Vai tad tiešām tā bija?”
Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū. (2. Korintiešiem vēstule 11:3)
Ādams un Ieva – pirmie cilvēki, brīnišķīgi un skaisti radīti – dzīvoja sadraudzībā ar Dievu un visu radību, līdz kamēr paklausījās nepareizās balsis. Ir ļoti svarīgi dzirdēt Dieva balsi. Tas ir tas, ko mēs šodien mācāmies, ka ir svarīgi klausīties nevis nepareizās balsis, velna projicētajās balsīs, kas var nākt caur cilvēkiem, apstākļiem vai nepareizām domām galvā, kuras runā melus, bailes, šaubas un izbailes. Dievs meklēja un sauca Ādamu, bet Ādams jau bija nobijies. Viņš teica: “Mēs slēpjamies, jo esam kaili.” Viņi sev jau bija sataisījuši drēbes no lapām. Dievs jautāja, kurš viņiem teicis, ka viņi ir kaili. Jo pirms tam tas bija normāli, cilvēkam bija dabiski staigāt kailam. Līdz brīdim, kad ienāca grēks, tad viņi sāka saprast, ka ir pliki un ir jākaunas.
Tāpat kā Ādamam par kailumu, Dievs arī tev jautā: “Kurš tev pateica, ka tu neesi pietiekoši labs, lai izdarītu to, kas jāizdara? Kurš tev pateica, ka tu nederi? Kurš tev pateica, ka tu esi nesmuks, ka neviens negrib ar tevi runāt un draudzēties? Kurš tev to pateica? Dievs? Kurš tev pateica, ka tu Dievam arī nepatīc, ka esi neizdevies, ka Dievam nav tev pielietojuma? Kurš tev pateica, ka tu nebūsi vesels, ka tev ir slimība, jo kaut ko izdarīji ne tā? Kurš tev to pateica? Vai tas ir Dievs?”
Tas ir velns, kurš nāk un čukst caur dažādām situācijām, kas katram ir savas. Un tu sāc baidīties. Domas ir ārkārtīgi svarīgas, jo tās paver durvis, kuras velns pasper vaļā un nāk iekšā pilnā mērā ar visu savu “godību” – bailēm, nedrošību, pašnosodījumu vai tieši lepnību. Bet caur ticību Jēzum tev pieejama sadraudzība ar Dievu. Dievs gaida tevi, meklē tevi. Dievs dod tev Savu Vārdu, lai vari Viņu atrast un runāt ar Viņu, lai vari ticēt Viņa balsij. Tici, ka Dievs ir labs. Sen atpakaļ man bija jāsludina sprediķis “Dievs ir labs, un velns ir slikts”. Arī šo sprediķi varētu tā nosaukt. Reizēm mums šķiet, ka Dievs ir labs, bet kaut kur tālu, aizņemts ar citiem. Bet jāzina, ka slikts ir velns un Dievs ir labs. Viss, ko Dievs dara tavā dzīvē, ir labs, pat ja ir grūtas situācijas, pat ja Viņš audzina, pārmāca — tas ir labi un par svētību. Tāpēc jācenšas dzirdēt Dieva balsi, nevis citas balsis.
Būs piemērs par Pēteri vētrā. Mācekļi ieraudzīja Jēzu, kas nāca pie viņiem pa ūdens virsu. Mums to vieglāk iztēloties, jo esam to redzējuši filmās. Bet pēc fizikas likumiem pa ūdens virsu nevar staigāt. Kad Pēteris to redzēja, viņš aizdegās – viņam patika šīs pārdabiskās lietas.
Bet Pēteris atbildēja un sacīja: Kungs, ja Tu tas esi, pavēli man iet pie Tevis pa ūdens virsu! Un Viņš sacīja: Nāc! Un Pēteris, izkāpis no laivas, gāja pa ūdens virsu, lai ietu pie Jēzus. Bet viņš, redzēdams stipro vēju, izbijās un, kad sāka grimt, sauca, sacīdams: Kungs, glāb mani! Un Jēzus, roku izstiepis, satvēra viņu un sacīja: Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies? Un kad viņi iekāpa laivā, vētra apklusa. (Mateja evaņģēlijs 14:28-32)
Jēzum patika, ka Pēteris grib darīt kaut ko citādi — izkāpt ārā no savas ierastās laivas, no drošības, kur visi ieķērušies sēž. Bet, kad Pēteris izkāpa un gāja, vētra nebija mazinājusies, un viņš sabijās. Viņš zināja, ka Jēzus tur ir, bet vairs nevarēja uz Jēzu paskatīties, jo redzēja trakos viļņus. Kad Pēteris novirzīja fokusu no Jēzus uz viļņiem, tad viņš sāka grimt. Kad novirzām fokusu no Dieva, situācijas pārņem varu, domas kā mākoņi uzguļas virsū, un mēs tās gremojam sevī. Tas nenes neko labu. Dieva balss kļūst tāla, bet problēmas un vētras bļauj. Tāpēc savās problēmās nevajag fokusēties uz tām, bet uz savu Dievu, kurš iet pa ūdens virsu. Dievs ir pārdabisks, un Dievam ir pārdabiski risinājumi tavās problēmās. Reizēm šķiet, ka dabiskā ceļā nekas nevar atrisināties, bet Dievs ir pārdabisko lietu Dievs, pārdabisko atbilžu Dievs, pārdabiskos iejaukšanos Dievs tavā dzīvē. Ja tev ir Dievs, tev var notikt pārdabiskas izmaiņas arī tur, kur neredzi izeju. Ar Dievu tas ir iespējams. Tāpēc ir pareizi turēt fokusu uz Viņu arī tad, kad reālie apstākļi gremdē.
Stāsts par zirgu, ko var atrast internetā. Kādā ciematā dzīvoja vecs zemnieks, kuram bija skaists, balts zirgs. Visi ciematā viņu apskauda, cik ļoti viņam ir paveicies. Zemnieks atbildēja: “Nezinu, vai tā ir laime vai nelaime. Neviens jau nezina, kas notiks rīt.” Kādu dienu zirgs pazuda, un ciematā visi teica, ka kāda nelaime, ka zirgs pazudis. Zemnieks atbildēja: “Nezinu, kā ir, tā ir. Neviens jau nezina, kas notiks rīt.” Pēc dažām dienām zirgs atgriezās un atveda līdzi duci savvaļas zirgu. Cilvēki ciematā teica, ka tā ir zemniekam tāda laime. Zemnieks atbildēja: “Nezinu, kas tas ir. Neviens jau nezina, kas notiks rīt.” Kad zemnieka dēls mēģināja vienu no zirgiem iejāt, tas nokrita, savainoja kāju un kļuva klibs. Ciematnieki teica: “Kāda nelaime!” Zemnieks atbildēja: “Nezinu. Neviens jau nezina, kas notiks rīt.” Pēc kāda laika sākās karš un visus jaunos puišus iesauca armijā, izņemot zemnieka dēlu, jo viņa kāja bija savainota. Ciematnieki atkal teica: “Kāda zemniekam laime, jo dēlu nepaņēma karā!” Zemnieks atbildēja: “Neviens jau nezina, kas notiks rīt.”
Mēs arī nezinām, kas notiks rīt. Vienu brīdi mums notiek labas lietas, vienubrīd – sliktākas lietas. Neviens kristietis nav pasargāts no problēmām. Mums katram ir kāda problēma. Bet Dievs saka, ka mēs nevaram zināt. kas notiks rītdien. Mēs nezinām, kas gaida aiz stūra. Vai tāpēc visu laiku staigāt apjukušam? Nē! Zini, ka Dievs ir tas, kurš redz visu kopainu. Tu redzi šodienu – veiksmīgu, laimīgu vai “galīgi garām”, kad šķiet: kā Dievs varēja kaut ko tādu pieļaut manā dzīvē? Ir dažādas problēmas, bēdas, slimības un avārijas, kad jautājam: kāpēc?! Bet Dievs redz pilnu ainu. Dievs redz visu ceļu. Nav jāmeklē drošība tajā, kā ir šodien, kā bija vakar vai kā būs rīt. Jāmeklē drošība Tajā, kurš ir ar tevi. Nevis apstākļos, bet tajā, ka zini – pats Dievs ir ar tevi. Jēzum piedzimstot tika dots vārds Imanuēls, kas tulkojumā no ebreju valodas nozīmē “Dievs ar mums”. Pats svarīgākais, kas tev šajā gadā jāsaprot un jāzina – Dievs ir ar tevi. Ja ir grūta diena, tad rīt būs laba diena. Un var būt atkal kāda grūta diena. Bet visās šajās dienās, visā šajā ceļā Dievs ir ar tevi. Pārdabisko lietu Dievs. Visvarenais Dievs. Mūžīgais Dievs, kuram nav ne sākuma, ne beigas. Viņš ir ar tevi.
Ko darīt, kad ir nepareizas domas, situācijas, cilvēki, problēmas notiek dzīvē? Kā rīkoties? Domas bieži velk atpakaļ. Slinks prāts ir velna laboratorija. Ja prāts ir slinks, velns tur var taisīt eksperimentus vienu pēc otra. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi strādāt ar savu prātu, ar domāšanu. Tas ir tas, ar ko mēs vadām savu dzīvi. Ja neatpazīsi savas domas, tās sāks vadīt tevi. Tev ir jābūt noteicējam un līderim savā dzīvē. Nevis sajūtas un domas ved tevi, bet ka tu pavēli savām domām iet pareizos ceļus. Nelaidies dziļāk bedrē, jo tev ir slikti, bet ir jācīnās un jāanalizē savas domas. Jāķer tās ciet kā peles vai žurkas un jāmet ārā. Tu taču nepriecājies, ja mājās savairojas kodes? Tu sit tās nost. Un, kad nāk nepareizas domas, kas nav no Dieva, tās arī jāsit nost. Tās jāķer un jāmet ārā no sava prāta un savas dzīves. Tas nozīmē — prāts nav slinks, un tu domā, ko laid cauri savam domāšanas lielceļam. Tavas domas bieži vien noved tevi bailēs, tajā, kad tu esi sakauts, uzvarēts, bet tev ir jādzen šīs domas ārā, paņem slotu un izslauki tās sliktās domas ārā, kas ved uz bailēm, neticību, šaubām.
Kā sevi analizēt? Kā saprast, ka tev iekšā notiek dramatiskā teātra izrāde? Simptomi ir tādi, kad noskaņojums sāk kristies, tu pats sāc kaitināt sevi un apkārtējie kaitina, parādās nemiers. Jūties atsvešināts, draudzē, kaut kur citur tu jūties kā stikla kupols, tu visu redzi, esi turpat, kur visi pārējie, bet nevari ar to visu savienoties un attālinies. Tu sarunājies ar kādu savā galvā, ar cilvēkiem vai pats ar sevi runā, pierādi. Tad tu savā prātā izspēlē scenārijus, kas nav vēl notikuši, bet tu domā, ka būs visādi. Stop – šī nav Dieva balss! Tad tu vari izmantot “stop metodi”, kad jūti, ka domas aiziet nepareizā virzienā, tad pasaki stop: es to nedarīšu! Tur ir vajadzīga disciplīna, enerģija, apņemšanās. Ir tāds teiciens: “Tu nevari atturēt putnus lidināties virs galvas, bet viņu ligzdu tu vari izjaukt.” Apzināti pārorientē savas domas, tu esi savu domu pavēlnieks. Fizioloģiska metode ir smaids. Tad, kad tu smaidi, tas ietekmē mūsu fizisko organismu, kas atkal ietekmē mūsu prātu, un tas ietekmē mūsu garīgo stāvokli. Atceros tādu stāstu, par cilvēkiem ar smagām slimībām, ka viņi dodas projām no slimnīcas un neguļas zem nažiem, bet uzliek televizorā komēdijas un smejas. Var šķist dīvaini, bet tā ir metode, kas var palīdzēt. Psihologi iesaka skatīties komēdijas, nevis drāmas, tos jau dzīvē pietiek.
Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus. (Salamana pamācības 17:22)
Vēl dažas metodes, ko varam lietot – pateicības kastīte. Ja esi slinkāks cilvēks, ņem vienu lapiņu un uzraksti nedēļas beigās, kur tu redzēji Dieva darbību vai labas lietas, kas notikušas, un ieliec kastītē. Nākamajā nedēļā atkal to dari. Tu vari pārlasīt šo kastīti gada beigās, citreiz uznāk tādi skumīgāki brīži, paņem kastīti un atceries, ko Dievs darīja katrā nedēļā, un tā ir praktiska metode, lai tu vari pats sev palīdzēt domāt labas, pareizas domas. Čaklākiem cilvēkiem, ja varat, katras dienas vakarā uzrakstīt, kur jūs redzējāt Dieva darbību, kad tu fokusējies uz dažādām lietām, tu sāc tās vairāk redzēt. Ja tu liec fokusu uz to, katru dienu ieraudzīt, ko Dievs foršu dara tavā dzīvē, tu noteikti to ieraudzīsi. Nevajag domāt pašu lielāko brīnumu, var būt tev bija ļoti forša saruna ar kādu cilvēku, un tu pēc tam lidoji. Arī labs miegs naktī, ir svarīgi, jo Dievs atļauj saviem cilvēkiem kārtīgi izgulēties. Ir laba kafija, ir arī slikta. Paldies, ka man ir forša kafija šodien.
Afirmācijas nav maģija, bet ticības disciplīna, kas saskaņo tavu prātu ar Dieva vārdu. Tu apliecini tās lietas, kas ir Bībelē. Dievam ir simtiem apsolījumu mums. Noteikti tie visi nedarbojas mūsu dzīvē. Kāpēc? Jo neesam vēl aktivizējuši. Dieva lietas, apsolījumi ir jāaktivizē, tas nenotiek bez mūsu līdzdalības, afirmācija jeb Dieva lietu apliecināšana ir aktivizācijas process. Tu nedrīksti būt slinks un to nedarīt. Ko tu raudi, kad pats neko negribi darīt, lai labāk justos? Kāpēc mums ir vajadzīgi pretnostatījumi no Dieva vārda tam, kā domājam un runājam? Bieži vien mēs darām paši sev pāri, daudzas lietas, ko mēs sakām ar prievārdu “ne”, tie ir noraidījumi. Ja tu visu laiku runā slikti, kā tu vari sagaidīt labu? Tev ir jāpārslēdzas. Sāc vienkārši to darīt. Afirmācijas nozīmē apzināti izvēlēties vārdus un domas, kas tevi ceļ, nevis grauj. Lasi, meklē Dieva vārdā, ej pirkt grāmatas un lasi, kā pieaugt Dieva lietās, kā pazīt Dievu, sekot Viņa balsij. Tas ir pamatu pamats. Katrs vārds, ko tu saki, ir kā sēkla, tās ir tavas izvēles, kas veido tavu iekšējo atmosfēru. Vai esat pamanījuši, tu ielaidi nedrošību, bailes – es izslēdzu gludekli, taisnotāju? Un tad es domāju, es neatceros, kad izslēdzu. Tev ienāk nemiers uzreiz, kad nepareiza doma ienāk galvā. Ja augsne ir rūgta, tās sēkliņas neaug, ja augsne ir pateicīga, tad sēkla nes augļus. Pārstāj sūdzēties, kas ir negatīva apliecināšana. Negatīvi apliecināsi, tas arī notiks. Es atceros, kad strādāju ar bērniem, vienmēr domāju, ka kaut kas slikts notiks. Man bija jāved bērni uz kalniņu. Un es baidījos, ka viņi ar ragavām kokos neieskrien un smagi nesavainojas. Man divi bērni nobrauc no kalna un bļauj, un izrādījās, ka beigās bērns salauza pirkstu. Es varēju Jēzus vārdā pārsist šo domu, un tas iespējams nebūtu noticis.
Pārstāj sevi noniecināt, jo tie ir meli. Kad tu sevi noniecini, atceries, tu pats sevi neuztaisīji, bet Dievs gan, tev deva dzīvību, gribēja, lai tu esi. Un tu sevi noniecini, tu arī noniecini Dieva darbu, tev nav tiesību to darīt. Pārstāj runāt kā upuris, jo tas tevi tur ieslodzījumā, kad tu domā, ka visi citi ir vainīgi, īstenībā sevi tu ieslogi būrī. Tā ir riebīga sajūta. Neviens tev nav parādā, tu pats esi savas dzīves noteicējs, un ja kaut ko pieļauj, tad pats esi vainīgs, ka ir šāds rezultāts. Kāds vaino mācītāju, ka ir apprecējies, cits – ka neapprecējies. Vai tad mācītājs ar varu kādu spiež precēties? Protams, ka nē, paši gribējāt. Risini šīs lietas, nevis ieņem upura pozīciju. Tu neesi slikts cilvēks, ja neesi iemācījies pareizi domāt, tu vari sākt darīt to tagad. Tu vari sākt šodien domāt domas, kas ļauj tev justies labi. Iedomājies, mēs paši domājam domas, kas dzen zemē, tas ir absurdi un muļķīgi. Domā ticības domas, kas tevi ceļ. Cik forši, kad tu satver Dieva rokas, un esi uz viļņa, visas lietas paveras. Un tad kaut kāds vējiņš uzpūš, un tu kā balons izpūties. Bet tas ir treniņš, Dievs tevi pārbauda, ir lietas, kas jātrenē un jāpārvar. Ticība neizaug vienā dienā. Tad, kad pieņēmi Jēzu Kristu par savu glābēju, tad noteikti tev arī likās, ka tagad varēsi pārcelt kalnus visā pasaulē. Bet ticībai Dievam ir jāpieaug, jo Dievs ir progresa Dievs, un Viņš tevi ved uz priekšu. Tev ir jātic tālāk un plašāk par Dieva lietām savā dzīvē.
Izvēlies vārdus, kas saskan ar patiesību, nevis ar bailēm. Izvēlies runāt tā, kā Dievs runā par tevi, tieši tāpēc ir vajadzīga šī Dieva vārda apliecināšana un iedzīvināšana sevī. Un šī apliecināšana nav tikai, ka es kaut ko noskaitu, kā Dievs saka: es esmu brīnišķīgi radīts, āmen, un aizeju. Nē, tev tajā ir jāpaliek. Tev ir jāuzkarsē atmosfēra. Kāpēc tev ir dots lūgšanu laiks? Lai tu uzkarsētu savu garīgo atmosfēru, tev ir jāpaceļ sava temperatūra. Tu nevari gaidīt tikai, ka kāds svētdienā vienu reizi nedēļā tevi uzsildīs, un kas pēc tam? Tev katru dienu ir jādzīvo tā, ka tu ej Dieva tuvumā, tu ar savu lūgšanu, apliecināšanu, slavēšanu un ar vārda citēšanu pacel sevī iekšējo temperatūru, lai varētu redzēt un ticēt. Jo pirms tu sāc kaut ko darīt, bieži vien iezogas domas, ka nebūs. Tad tu sāc lūgt, apliecināt, slavēt, un tad tev pēkšņi paveras ceļš, un atkal pareizi redzi un turpini ticēt. Neticība mēdz izskatīties kā tāds pelēks mākonis virs tevis, kas nospiež. Ja pašam slavēt ir grūti, bet tieši uzliec slavēšanu skaļāk, lai mūzika ir skaļāka par tavām sliktajām domām. Lai slavēšana paceļ, un tu sāc slavēt līdzi.
Es atceros senos laikus, kad es ar Daci biju Krievijā, mums nebija neviena cita mācītāja blakus, tas bija viens latviešu ciemats. Un vienā brīdī Dace man saka: “Indra, jāslavē Dievs!” Tajā brīdī es domāju – tas ir pēdējais, ko es šobrīd gribu darīt. Bet es sapratu, mēs nedrīkstam neslavēt, mēs nedrīkstam nedarīt savas garīgās disciplīnas. Mēs ļoti stingri ievērojām kristīgo disciplīnu. Sešos no rīta cēlāmies, stundu lūgšanas, katru dienu sastādīts saraksts, par ko jālūdz. Trīs reizes dienā bija lūgšanas, ne tikai no rīta sešos. Mums viss bija savienots kopā – harizmātiskās, pareizticīgo lietas, ko zinājām, to darījām, jo bijām tālu prom no Latvijas, un mums bija jāturas, lai nepazaudētu Dievu un ticību. Es atceros arī, ka bija jādejo Dievam. Biju lasījusi grāmatu, kur bija teikts, ja tu dejosi Dievam, tad tu dejosi par kontinentiem, tad kaut kas atraisās, atnāks brīvība. Un mēs tiešām bijām kontinenta otrajā pusē – Sibīrijā. Un ziniet, cik ļoti riebās sešos no rīta dejot, cik ļoti negribējās? Tas bija drausmīgi. Bet mēs pašas sev to uzlikām. Mums bija speciāla istabiņa, kur mēs lūdzām Dievu. Un mums tad vēl nebija zināšanu par to, ka jālūdz vienatnē, tāpēc lūdzām kopā. Un Dace man jautā: “Indra, tu guli?” Lūgšanas nebija piecas minūtes, bet apmēram stundu, un tu blakus maliņā klusiņām šņāc. Jā, mēs tam piegājām diezgan drastiski, bet es domāju, ka tas mums ļoti palīdzēja turēties pie Dieva. Mēs divas jaunas meitenes esam kaut kur Krievijā, un tur nav neviena cita, tikai mēs un Dievs. Un cilvēki arī tur bija ļoti interesanti, ar dažādiem stāstiem, bet viss labi beidzās. Šis ir par to, ka tu vari daudz ko mainīt, tu vari runāt. Sāc vienkārši slavēt, arī tad, ja negribas slavēt, negribas lasīt Bībeli. Sāc lasīt, jo tas ir pagrieziens un atslēga, kad nomainās tava garīgā atmosfēra.
Bībelē ir tādas situācijas, ka Dievs mainīja cilvēkiem vārdus, lai viņi sāktu pareizi uz sevi skatīties. Es zinu, ka Ābrahāmam un Sārai bija kaut kāds pielikums vārdiem – Ābrāms un Sāraja –, viņiem nedaudz pamainīja vārdus, lai kļūtu par daudzu tautu tēvu un daudzu tautu māti. Viņiem tajā brīdī vispār nebija neviena bērna, un viņiem jau bija daudz gadu. Un Dievs viņiem iedeva šos vārdus kā apsolījumu. Un arī Jēkabam Dievs deva vārdu Izraēls, viņš bija tas, ar ko sākās izraēla tauta. Tad bija Sauls, kurš bija dusmīgs uz kristiešiem un slepkavoja viņus. Un Dievs viņam deva vārdu Pāvils, kas nozīmē “mazākais”, tāpēc laikam viņš bija tāds lepns sevī, ka viņam iedeva tādu vārdu. Citreiz cilvēkam ir jānomaina vārds, lai viņa identitāte un šis iekšējais cilvēks arī mainītos. Zinu, ka mūsdienās arī kristieši maina savus vārdus. Ir svarīgi tas, ko mēs domājam, nevis tikai kāds ir mūsu vārds, kā mēs dzīvojam, ko par sevi domājam. Jēzus mūs sauc par jauniem radījumiem, un Bībele saka, ka viss ir tapis jauns.
Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)
Ja tu Dievu ielaid savā dzīvē, tad viss ir tapis jauns. Viss vecais, kas ir mantots no ģimenes, šīm lietām ir jābeidzas tavā dzīvē, un dažkārt tās nebeidzas uzreiz. Un tāpēc jābrauc uz inkauteru, kur tu saņem atbrīvošanu no konkrētām lietām. Tas arī ir apsolījums, kurš jāaktivizē, un tāpēc inkauters ir brīnišķīga vieta tam. Man arī bija tā, ka es ar Dievu dzīvoju, bet kaut kādās lietās netiku uz priekšu. Un tieši inkauters bija tas, kas palīdzēja aktivizēt kaut kādas lietas, ka vari kļūt par to, kā Dievs tevi ir radījis – par galvu, nevis asti. Un arī fizioloģiski ir izpētīts, ka mūsu domas iet pa konkrētiem ceļiem – tā saucamiem neironu ceļiem. Bet cilvēkam ir dota spēja šos neironu ceļus pārstellēt, pārbūvēt. Tu vari sākt domāt savādāk, jo daudzas lietas mēs pārņemam no saviem vecākiem. Kāpēc mēs kaut kādās lietās visu laiku iekrītam? Tāpēc ka tie ir kaut kādi domāšanas tipi jeb domāšanas veidi. Lietas, ko mēs piesaistām un pievelkam savā dzīvē, tas tiek pārkopēts mūsu dzīvēs, kas arī ir bijis mūsu vecākiem. Mēs piesaistām tādus cilvēkus, kādi ir bijuši mūsu vecāki vai ģimenes locekļi, un mēs negribam, lai tā notiek, bet tas notiek. Tāpēc mums ar Dieva vārdu ir jāpārstrādā šie neirona ceļi savā galvā. Par to var papētīt vairāk, bet tā ir realitāte, šīs ir tādas fizioloģiskas lietas, kuras varam mainīt.
ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. (Jāņa evaņģēlijs 15:5)
Un tāpēc pārdomā šajā gadā, kādas ir tavas prioritātes, kas ir tavs numur viens. Jo, ja tavs numur viens nav Dievs, tad Dieva vārds saka:
Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī. (Jāņa evaņģēlijs 15:4)
Tev ir jābūt savienotam ar dzīvības devēju – Dievu. Un tas notiek tad, kad Viņš ir prioritāte tavā dzīvē. Nevis tavs bizness, darbs, vīrs, sieva vai bērni, vai kaut kādas savas problēmas, bet ka Dievs ir prioritāte numur viens. Un mīlēt Dievu vispirms ir ļoti svarīgi, jo ikviena laba lieta ir zem tā, ja tu nemīli Dievu kā numur viens, tad tās labās lietas tā īsti neizveidojas tavā dzīvē tā, kā tām vajadzētu būt. Bet, kad Dievs ir numur viens, viss veidojas pareizā kārtībā un pareizā secībā. Un vēl, ja tu cel Dievam namu, tātad ar savu dzīvi un kalpošanu, tā ir celšana Dievam, un tad Dievs cels namu tev. Tāds ir apsolījums – ja tu cel Dievam namu, tad Dievs namu cels tev. Un viss, ko Dievs ceļ, ir skaists un brīnišķīgs. Ja tu gribi drošību savā ģimenē, saviem bērniem, tad cel namu Dievam, jo Viņš ir tas, kurš varēs parūpēties par viņiem. Protams, tu pats rūpējies par savējiem, bet ne visu tu vari noteikt un ne visu ietekmēt. Bet tu zini, ka tev ir likumīgs pamats teikt Dievam: “Mans bērns Tevi nepazīst, un viņš neko nevēlas dzirdēt par Tevi.” Un tev ir likumīgs pamats Dievam prasīt, lai Dievs ienāk viņa dzīvē, lai Dievs nāk viņa sirdī, ja viņš gadījumā ir kaut kur bez Dieva.
Tu esi izredzētais un Dieva aicinātais. Un ko tas nozīmē? Iedomājies skapi ar krūzītēm, kas saliktas trīs plauktos. Un tad nāk kāds cilvēks, un viņš pataisa vaļā to skapīti. Skatās un paņem konkrētu krūzīti. Un krūzīte nav ne īpaši skaistāka vai savādāka, un viņš varētu paņemt jebkuru krūzīti, un katru reizi viņš paņem tieši šo krūzīti. Un tā ir ar mums, tu neesi krūzīte, tu esi cilvēks. Bet pasaulē ir tik daudz cilvēku, bet tieši tu šodien šeit sēdi, nevis kaut kur citur. Dievs tevi ir aicinājis un izvēlējies, varbūt tu neesi kaut kas šausmīgi īpašs citu acīs, bet priekš Dieva tu esi īpašs.
Kad mans tēvs vēl bija dzīvs, es aizbraucu pie viņa uz laukiem, un viņam tur bija ļoti nesmuka krūzīte, tāda ieplaisājusi un palietota. Un es uzdāvināju jaunu krūzīti. Bet tēvs visu laiku dzēra tikai no tās savas nesmukās krūzītes. Un es domāju, kāpēc? Viņš pat nedzēra no tās citas, smukākās krūzes, tikai no tās savas vecās. Un tā ir ar aicinājumu. Pat ja tev viss nav perfekti dzīvē, ja ir kaut kādas plaisas vai nosēdumi, tu esi Dieva aicinātais un izredzētais. Dievam vienmēr ir plāns no tās vietas, kur tu šobrīd esi nosēdies, kur tavai raķetei ir jābūt, kaut tā nav pašos augstumos, bet Viņam ir plāns, kā tevi pacelt. Jo Dievam par tevi ir labas domas, Viņš tevi ir izredzējis no daudziem, jo tieši tu esi atsaucies. Neatstāj Viņam kaut kādas paliekas vai drupačas, dod Viņam vislabāko. Nav runa tikai par desmito tiesu, bet par savu dzīvi, par spēku, ka tu no rīta celies un velti laiku Dievam. Un ne jau Dievs no tā kļūst bagātāks, tu kļūsti bagātāks. Dievs runā uz tevi, un katrā tavā situācijā, tad tev ir vajadzīgs Dieva spēks. Un kad tu vari to saņemt? Tad, kad tu lūdz, jo nav tam, kas nelūdz. Tāpēc es aicinu katram lūgt, meklēt un klaudzināt, jo Dieva vārds saka:
Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. (Mateja evaņģēlijs 7:7)
Beidzot – topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. (Efeziešiem vēstule 6:10)
Tev ir piešķirts varens Dieva spēks, ja vēl neesi aktivizējis, tad zini, ka tas jau tev likumīgi pieder. Gads ir garš, un tev ir gribasspēks. Kā mēs jaunajā gadā runājām, gada sākumā pilnas sporta zāles, daudz cilvēku, bet ar laiku gribasspēks iztek, un tev ir vajadzīgs Dieva spēks un svaidījums, lai aizietu līdz galam, līdz debesu mērķim, kur tu vēlies nonākt. Tas neizlietojas un neiznīkst. Dieva žēlastība atjaunojas katru dienu. Un svētīts gads nav tas, kurā viss izdodas, bet svētīts gads ir tas, kurā tu ej kopā ar Dievu. Ka tevī ir pārliecība, Dievs ir ar mani. Uz mani var bļaut vai kaut ko teikt, sūtīt notikumus un situācijas, bet manī ir dzīvais Dievs, un es Viņu pazīstu, un es zinu, ka Viņam ir labas domas par mani. Tā tu saņem Dieva virzienu un dzirdi Viņa balsi. Tu nezini, kas ar tevi notiks rīt, bet tu zini, kurš ir ar tevi. Jo ar tevi ir Imanuēls – Dievs ar mums. Un vēl Dieva vārds saka: “Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi.” Āmen! Tu ne tikai izdzīvosi, tu uzplauksi, vairosies un nesīsi daudz, daudz augļu Tam Kungam. Āmen!
Kungs, mēs Tevi slavējam un pielūdzam! Mēs Tev pateicamies, Kungs, ka Tu esi ticības Dievs un ka Tu dod mums ticību, ko mēs lietojam. Un, ka mēs lietojam Tavu vārdu, Tavas domas, ka mēs uzvaram un esam stipri. Tas, kas ir mūsos, ir lielāks un stiprāks nekā tas, kas ir pret mums. Tavs vārds saka, Kungs, ka tie, kas ir ar mums, ir vairāk nekā tie, kas ir pret mums. Un kas var būt pret mums, ja Tu, Dievs, esi ar visiem Saviem eņģeļu pulkiem, ar visām Savām armijām. Ja Tu esi par mums, kas var būt pret mums? Dievs, mēs Tevi slavējam un pielūdzam! Kungs, mēs pieķeramies Tev, un mēs atdodam Tev savu sirdi, savu dzīvi, lai Tu vari darboties mūsu dzīvē un šajā gadā. Ka mēs nesam tev simtiem un tūkstošiem labu augļu, labu vārdu un domu, ka mēs kļūstam arvien stiprāki, skaistāki un jaunāki. Dievs, mēs pateicamies, ka mūsu dzīvēs notiek labas lietas. Pateicamies, ka mūsu dzīvēs notiek izlaušanās, ka saņemam ilgi gaidītās atbildes. Mēs pateicamies, ka mūsu dzīvē ir finansiāla labklājība, mēs pateicamies, ka mūsu ģimenēs ir saticība un labklājība! Tu esi Kungu Kungs un Ķēniņu Ķēniņš! Āmen!
Indras Kalniņas sprediķi “Kā dzirdēt Dieva balsi?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
