Mums nesen bija sprediķis, ka kustība nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība, jo viss, kas ir dzīvs, kustas. Pirmkārt tas attiecas uz garīgām lietām — garīgo disciplīnu, un tā ir patiesība.

Bībele saka, ka cilvēks ir piedzimis, tā ir pirmā piedzimšana, viņam ir arī otrā piedzimšana, tāpat viņš var būt garīgi miris, var būt divreiz miris. Cilvēks var nomirt fiziski un var nomirt garīgi. Arī pēc nāves tiekam šķiroti un iemesti Gehennā – uguns jūrā –, tā ir vēl viena nāve. Mēs nezinām, kā pēc tam viss notiek. Katrā ziņā, pirms Ādams un Ieva sagrēkoja, Dievs brīdināja, ja viņi aiztiks no koka, no laba un ļauna atzīšanas koka, tad viņi mirdami mirs. Ne tikai vienu reizi mirs, bet vairākas reizes mirs. Pirmkārt viņi pazaudēja mūžīgo dzīvību un pazaudēja arī fizisko dzīvību. Sākotnēji cilvēki dzīvoja pa tūkstoš gadiem, bet gadu skaits samazinājās līdz tam, kā ir šodien. Gan fiziskā, gan garīgā nāve. Mēs ticam mūžīgai dzīvošanai, tāpat mēs ticam mūžīgai pazušanai, tāpēc mums nepārtraukti ir jāuztur garīgā dzīvība. Lai to uzturētu, ir dažādi priekšnoteikumi. Viens no tiem ir – kalpot Dievam. Kalpošana Dievam nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Vitāls nozīmē dzīvībai svarīgs – garīgai dzīvībai un ne tikai.

Vakar vēlu vakarā es atgriezos no konferences Roterdamā. Mums ļoti labi viss gāja. Es kaut ko no tā visa iekļaušu šodien savā sprediķī. Dāgs Hevards-Mills nesludina tā kā es, viņš runā apmēram kādas četras stundas. No rīta četras stundas, vakarā kādas piecas stundas. Viņš teica vienu lietu, ka tu esi dzīvs šodien, tāpēc ka kalpo Dievam. Viņš nerunāja par garīgo dzīvību, bet runāja par fizisko dzīvību. Tu iespējams esi dzīvs tikai tāpēc, ka tu kalpo Dievam. Es par sevi zinu, ka esmu dzīvs tikai tāpēc, ka kalpoju Dievam. Ne tikai no tā brīža, kad es pie Viņa atgriezos, bet arī vēlāk dažādu sarežģījumu dēļ. Esmu dzīvs tikai tāpēc, ka kalpoju Viņam. Manā gadījumā, tas ir tieši tā, un tas, ko viņš teica, attiecas precīzi uz mani. Mēs neviens nezinām, kā būtu, ja būtu. Mēs bieži vien to sākam uztvert kā pašu par sevi saprotamu. Mums ir labi, un tas ir pats par sevi saprotams, bet pasaule ir mainīga, arī cilvēks ir mainīgs. Attiecīgi no tā, ar ko mēs sevi barojam, ko mēs darām. Kalpošana ir ārkārtīgi svarīga, lai mēs būtu garīgi dzīvi.

Es ļoti daudz jau saņēmu pirmdienas dienā. Es saņēmu trīs tēmas. Šodien runāšu par vienu tēmu, ko saņēmu pirmdien. Tēmas bija vairākas — man bija īpašs laiks ar Dievu. No paša rīta pamodos ar asu domāšanu, asu prātu, aizgāju nopeldēties, pavingroju, iedzēru stipru zaļo tēju. Ne jau tā, ka no tējas būtu sazin kas, bet bija tāds neparasts mundrums. Es jau no paša rīta pamodos neparasti — viss bija tā neparasti, un es saņēmu tādus norādījumus no Dieva. Es izvairos teikt: “Dievs man teica,” jo tas nav gluži tā, kā mēs domājam, ka Dievs tev pasaka, un tas uzreiz ir absolūti tieši tā un citādi nevar būt. Tas ir nedaudz sarežģītāk, kā mēs dzirdam Dievu, kā mēs Viņu izprotam. Bet es iekšēji, intuitīvi saņēmu konkrētus norādījumus kādiem tālākiem mērķiem, tālākām darbībām. Šī tēma bija viena no tām, ko saņēmu — un tieši no šīs rakstvietas.

Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: “Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu. Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku. Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: “Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos. Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!” Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā? Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit! Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? – Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit! Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos. Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso? Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu? Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Lūkas evaņģēlijs 16:1-13)

Jēzus stāstīja līdzību par kādu bagātu cilvēku, kam bija mājas pārvaldnieks. Šajā līdzībā ir jāsaprot, ka šis mājas pārvaldnieks esam mēs – es un tu. Mēs esam šie pārvaldnieki, un Dievs ir bagātais kungs. Tas ir līdzīgi kā ar talentiem, kungs aizceļoja un katram uzticēja talentus – vienam piecus, vienam divus un vienam vienu. Ko nu katrs ar šo uzticēto mantu darīja. Arī mums ir uzticēts laiks.

Vai ir kāds redzējis filmu „Laiks”? Ja kāds nav redzējis, es netaisīšu reklāmu filmām, bet tā ir ar dziļu filozofiju. Es to varētu ieteikt — tā nav jauna filma, bet man tā patīk, arī mūzika filmā ir laba. Tur nav nekā par „kreisām lietām”, bet ir par to, kas notiek jau šodien. Pati doma ir tāda, ka jaunajā digitālajā sistēmā katram cilvēkam ir kontrole, viss ir sadalīts rajonos, un katram cilvēkam pieder laiks. To laiku varēja pārdot un arī nopirkt — dažādos veidos varēja nopelnīt. Attiecīgi, cik ir laika, tik arī var ieņemt vietu konkrētajos rajonos, tur dzīvot, bet tik vienkārši to pārdot nevarēja. Pašā augšā ir cilvēki, kas grib dzīvot mūžīgi — viņi izmanto tos, kas ir apakšējos slāņos, izmanto viņu laiku.

Tas ļoti iet kopā ar debesu un ar garīgajām lietām, jo ir pretinieks. Pirmkārt tā ir mūsu miesa, un mēs zinām, ka dzīvojam gan materiālajā, gan garīgajā sfērā, kur ir dažādas būtnes. Pretinieks — sātans — pretojas visam, kas ir no Dieva. Mums katram ir dots laiks — jautājums ir, kā mēs to izmantojam. Tāpat kā šajā filmā: kas šo laiku tev paņem, kas to pārpērk? Varbūt tu vari tikai izdzīvot no vienas dienas līdz otrai — tev ir maz šī laika. Mēs nezinām, cik katram no mums ir dots, bet ko mēs darām ar šo laiku? Ko mēs darām ar tām iespējām, kas mums šodien ir?

Šajā rakstvietā ir teikts, ka bagātajam cilvēkam bija pārvaldnieks, un tad bagātajam cilvēkam pienesa ziņas, ka šis pārvaldnieks ir izšķērdīgs. Piemēram, viņš skatījās filmu „Laiks” vairākas reizes pēc kārtas, kā arī seriālus. Es nesaku, ka tu nevari neko skatīties, bet šeit ir runa par izšķērdību. Kam tu lieto savu laiku? Tātad, viņam pienesa ziņas, ka tā kunga manta tiek izšķērdēta. Dievs tev ir devis dzīvību, viņš ir dzīvības Kungs. Dievs ir darījis to, ka savedis mūs kopā, ka tev ir draudze, mācība, ka tev skaidro Dieva vārdu, ka pats vari uzturēt savas personiskās attiecības ar Dievu, ka tev ir mūžīgā dzīvība, jauna sirds, ka viss, kas ir bijis, ir pagājis, viss ir kļuvis jauns. Mums katram ir dots laiks, katram savi talanti, savas stiprās un vājās puses. Mums katram ir dots laiks, lai to izmantotu, lai kalpotu Viņam. Visu, ko dariet, to dariet Dievam par godu. Kā mēs laiku lietojam? Tas, kā mēs to lietojam ir atkarīgs, kā Luters ir teicis, ka visa mūsu dzīve ir mūsu pašu cīņa par pestīšanu. Netipiski Luteram, bet tie ir viņa vārdi. Netipiski, ja mēs tā virspusīgi skatāmies uz Luteru, kurš ienesa žēlastības jēdzienu. Tā radās protestantisms, ka ne jau no darbiem mēs tiekam taisnoti, bet žēlastībā. Tā ir patiesība, bet tajā pašā laikā visa mūsu dzīve ir cīņa par pestīšanu. Pāvils arī saka, ka viņš nedomā, ka to ir iemantojis, bet viņš dzenas cerībā, iemantot mūžīgu dzīvību. Mums tā šodien ir, bet mēs vēl neesam nodzīvojuši, mums vēl ir laiks.

Kā es šodien lietoju savu laiku? Kāpēc tu domā, ja tu šodien nelietderīgi lieto savu laiku, kāpēc tu domā, ka rīt sāksi lietderīgak lietot? Ja tu domā, ka lietderīgi ir būt svētdienās dievkalpojumā, tā jau ir daļa no uzvaras, kur tu vari dzirdēt Dieva vārdu. Vārds maina tevi, tas ir gara zobens. Tā jau ir cita tēma par garīgajām bruņām, kuru esmu jau pierakstījis, ko nākamo vai citu reizi runāšu. Tas uztur tev garīgo dzīvību, jo Jēzus saka, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Fiziskā maize ir mūsu fiziskai miesai. Es šodien no rīta piecēlos, neskatoties uz to, ka biju Roterdamā, vēlu atbraucām, biju noguris, un no rīta pamodos — viss samīcīts. Es uzmetu kaut ko mugurā, un ārā parkā man bija neliels treniņš kādas 45 minūtes. Asinsrite sāka riņķot, smadzenīte sāka strādāt, un tas ir vajadzīgs miesai. Garīgajai miesai jeb garīgajam cilvēkam arī ir vajadzīga barība, bet patiesībā otrādi — vispirms garīgajam cilvēkam, tas ir prioritāri, pēc tam arī fiziskajai miesai. Bet tas nenozīmē, ka tu nevari paēst un pēc tam lasīt Bībeli — tas tā gluži nav. Prioritāri mūsu garam ir vajadzīga barība — Dieva vārds.

Bagātais kungs uzzināja, ka tiek izšķērdēta viņa manta. Viņš aicināja pie sevis un teica, ka viņš ilgāk nevar būt pārvaldnieks un lai viņš dodot norēķinu. Te ir teikts, ka viņš domā tā: nespēju rakt, bet diedelēt — kaunos. Viņš bija labi iekārtojies, bet pēkšņi kungs saka, ka viņš par daudz izšķērdē mantu, tāpēc viņš vairs nevar būt pārvaldnieks. Ko tas nozīmē mums? Ja es vairs nevaru būt pārvaldnieks? Tas nozīmē, ka Viņš no manis novēršas, Viņš vairs neskatās uz mani kā uz to, kas pārvalda sevi, kā uz garīgu cilvēku. Tu esi atkāpies un ej pazušanā. Tev vairs nevar uzticēt lietas. Īpaši tas attiecas uz vadītājiem. Ko darīja šis pārvaldnieks? Kad mēs lasām šo rakstvietu, to var dažādi saprast — kā kurš, pēc savas samaitātības pakāpes vai pēc savas garīguma pakāpes. Skaidrojums ir ļoti vienkāršs un visiem vienāds. Šeit nav nekādas interpretācijas, te ir vienkāršas lietas, ko Jēzus paskaidro. Viņš domāja tā, ka rakt viņš nespēj, celtniecībā neies strādāt, par apkopēju arī neies. Viņš zināja, ko darīt, lai viņi uzņemtu viņu mūžīgajos mājokļos. Kuri? Kunga parādnieki. Jēzus min tādu negatīvu piemēru, bet šis piemērs nav par to, ka mums tā būtu jārīkojas. Šis piemērs ir par pašu principu. Jēzus grib parādīt, ka cilvēki pasaulē ir gudrāki par kristiešiem, viņi gudrāk rīkojas par Dieva cilvēkiem garīgajās lietās, ka pasaules cilvēki zina labāk kādas lietas nekā mēs šeit. Ko darīja šis pārvaldnieks? Viņš paaicināšot parādniekus. Cik viņi kungam ir parādā? Simts mēri kviešu. “Labi, raksti savu zīmi, raksti astoņdesmit mērus.” Tā viņš atlaida parādus parādniekiem, bet ne par savu naudu. Viņš atkal krāpās un izmantoja kunga naudu, kamēr viņš bija pārvaldnieks un piedeva parādus cilvēkiem, lai pēc tam viņi pieņemtu viņu pie sevis darbā vai savās aprindās kaut kur. Viņš bija gudrāks, nekā tie cilvēki, kas tic Dievam. Un šis kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, kas tas ir labi un gudri darījis.

Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem. Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem [..]. (Lūkas evaņģēlijs 16:8-9)

Tātad viņš bija netaisni izdarījis. Mamons nozīmē līdzekļus, naudu. Un šeit tiek runāts par mūsu laiku, par mūsu darbu, par mūsu resursiem, kur mēs to izšķērdējam vai kaut ko uzkrājam.

Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. (Mateja evaņģēlijs 6:20)

Nekrājiet mantas virs zemes – ar šo nevajag saprast, ka nevajag mantas krāt virs zemes, bet gan, kas ir tava prioritāte. Lūkas evaņģēlija 16. nodaļas desmitajā pantā ir teikts:

Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns. (Lūkas evaņģēlijs 16:10)

Tālāk ir teikts:

Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā. (Lūkas evaņģēlijs 16:16)

Kāda ir doma? Ko Jēzus šeit paskaidro? Ko Viņš grib pienest? Ka pasaulīgie cilvēki ir gudrāki savās lietās, nekā mēs, kuri izšķērdē laiku, jo daudzi pasaulīgi cilvēki neizšķērdē laiku. Viņi iet uz saviem mērķiem, kaut ko dara, rīkojas, kāds kaut ko sasniedz un labi dzīvo. Amsterdamā un Roterdamā viss ir ļoti labā līmenī. Tūristiem tur nav ko darīt, bet dzīvot uz vietas, es domāju, ir diezgan labi. Nu nav tur tā, ka ir liela atšķirība, bet diezgan labi. Viss ir tāds plašs un iekārtots tādā padomju stilā. Arhitektūra mani tur neuzrunā. Jēzus runā par radikālu, tūlītēju rīkošanos, izejot no esošās situācijas un lietojot esošos resursus, lai sāktu krāt, nevis izšķērdēt. Radikāla, enerģiska rīcība izejot no esošās situācijas, lietojot esošos resursus, esošo laiku, kas tev šodien ir. Lieto to tagad un sāc kalpot Dievam. Šajā rakstvietā ir trīs punkti. Pirmkārt, cilvēkam ir problēma. Viņš izšķērdē to laiku un dotos resursus un iespējas. Tam visam ir sekas. Un kādas? Atkrišana un maldi. Kāds ir risinājums? Risinājums ir radikāla rīcība – kalpošana. Risinājums ir kalpošana. Tātad, ir problēma, ir sekas un ir risinājums. Tā ir kalpošana. Lūkas evaņģēlija 16. nodaļā ir minēti divi pamatiemesli, kāpēc kristietis nekalpo.

Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.” Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdzi, un apgriezdamies Viņš tiem sacīja: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:18-26)

Te ir rakstīts par To Kungu, kurš bija sagatavojis mielastu un Viņš aicināja mielastā. Cilvēki sāka aizbildināties. Viens teica: “Es esmu tīrumu pircis, man jāiet to apskatīt, aizbildini mani.” Kā vakar teica Dāgs Hevards-Mills, ka kristieši vienmēr izgudro nevis aizbildinājumus, bet labus aizbildinājumus. Nu ļoti labus aizbildinājumus: “Es esmu tīrumu pircis,” te tiek runāts par tavu darbu vai biznesu. Otrais aizbildinājās: “Es esmu piecus jūgus vēršus pircis un es eju tos aplūkot.” Tieši šodien viņš nopirka piecus jūgus vēršus, tieši šodien jāmarinē ir gurķi. “Es eju to aplūkot,” – bizness. Trešais aizbildinājās: “Es esmu sievu apņēmis un tāpēc es nevaru iet.” Šeit ir divi iemesli, kāpēc kristietis nekalpo – bizness un ģimene. Vakar es dzirdēju tādu statistiku, ka vairāk nekā 70% gadījumos kalpotāji, kas nekalpo, jeb “izkrīt cauri” vai arī neaiziet līdz galam kā kristietis, ir netiklība. Sekss pāri par 70% un pārējais ir bizness un darbs. Par biznesa cilvēkiem vispār nerunāsim, jo vispār viņi ļoti nelabprāt draudzi apmeklē. Arī draudzē, kuri paceļas un iziet, uznāk zvaigžņu slimība, kura pielīp tādās lietās. Labi, ja no simts tikai viens paliek ar Dievu, vai no tūkstoša viens paliek ar Dievu, jo kur ir tava manta, tur ir tava sirds.

Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. (Mateja evaņģēlijs 6:21)

Dievs nekādi Bībelē nerunā par to, ka mēs nevaram biznesu taisīt. Mēs varam un mums vajag, bet prioritāte ir kalpošana Dievam. Un es vispār neticu kristietībai bez draudzes. Es neticu nevienam, kurš kaut ko sola vai kaut ko dara, kurš nav draudzē. Es uzskatu, ka prezidentam ir jāsēž draudzē, partiju līderiem ir jāsēž draudzē, deputātiem ir jāsēž draudzē, ja viņš sevi uzskata par kristieti. Ja viņš ir islāmists, tad tādā gadījumā ir jāsēž savā draudzē. Jēzus ir galva, un mēs esam Viņa miesa, un tas nevar būt šķirts. Vienmēr mēs izdomāsim labus attaisnojumus, labus aizbildinājumus. Mēs tikko noskaidrojām, kā Dievs mums ir uzticējis laiku, kurā mēs varam kalpot, šādā veidā rūpējoties par savu garīgo izaugsmi. Ne tikai meklējot Dievu, bet arī kalpojot. Es šeit runāju par aktīvo kalpošanu, ka mēs katrs kaut ko tomēr darām – cits vairāk, cits mazāk, kāds arī pat pilna laika kalpošanā. Katram ir sava vieta, sava atbildība un savas stiprās puses un tamlīdzīgi. Es sēdēju ar planšeti Dāga konferencē un pierakstīju. Es nolasīšu vienkārši citātu. Atteicēji vienmēr atrod ļoti labu iemeslu atteikumam. Un tie ir viņa vārdi: “Nekad neizmanto laulību kā iemeslu, jo tā nav lielāka par kalpošanu. Tās ir cilvēku idejas. Ja tu fokusējies uz kalpošanu, tad pārējās lietas tiks piemestas, arī laba laulība.” Kādas attiecības ir jāveido kalpotājam? Ar kalpotāju, kur abi kalpo Dievam. Ir secība jeb prioritātes, es pats kādreiz kaut ko tādu mācīju, bet man vienmēr iekšēji ir bijusi disonance. Es nevarēju īsti saprast, bet nu tā māca un tas ir cilvēku izdomājums – Dievs, ģimene un kalpošana. Arī Dāgs to apstiprināja. Nē! Dievs, kalpošana un ģimene, jo ģimene kalpo Dievam. Dievs, kalpošana un ģimene! Ģimene kalpo Dievam. Un tā ir tava problēma, ka tu pa kaktiem, pa klubiem meklē sev partnerus. Tā jau ir tava problēma un tavs laiks, kurš tiek izšķērdēs un iztek. Un var pienākt brīdis, kad tev saka: “Dod norēķinu!” Bet tajā brīdī jau ir par vēlu. Es šobrīd tevi brīdinu, un arī vakar konferencē man tas bija brīdinājums, kad klausījos. Viņš teica tā: “Tu esi dzīvs tāpēc, ka tu kalpo.” Manā gadījumā tiešām tā arī ir. Mani tas uzrunāja. Tāpēc ka es kalpoju, tāpēc es esmu ticis galā ar tām slimībām un visām lietām. Dāgam, kā minimums, ir trīs tūkstoši draudzes pa visu pasauli. Viņa dievkalpojumus Āfrikā apmeklē līdz miljonam cilvēku. Tas ir šodienas Reinhards Bonnke vai kaut kas uz to pusi. Cilvēki pie viņa tā nevarēja tur tikt klāt, tur bija apsardze, bet galu galā es tiku klāt, bet tas nemaz nebija tik vienkārši. Es dabūju savas piecas minūtes parunāt, bet tur tā nevarēja. Viņš nepalika ar cilvēkiem kaut ko runāties. Viņam momentā apkārt bija apsardze un viņu vienkārši izveda ārā, un viņš bija prom. Vari viņu saukt, bet viņš tev neapstāsies. Viņš stāstīja no savas personīgās kalpošanas gadījumus par kalpotājiem. Piemēram, misionārs saka: “Man ir meitene, es tikko esmu apprecējies. Es kaut kādu laiku tagad tās laulības lietas sakārtošu un tad kalpošu Dievam.” Viņš pats teica, ka pazaudēja gan ģimeni, gan likumīgas tiesības tikties ar bērniem. Viņš stāstīja tādus vairākus gadījumus no savas kalpošanas, un tas ir tāds dzīvs piemērs. Rakstu vietā Lūkas evaņģēlija ir teikts:

“Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” (Lūkas evaņģēlijs 14:26)

Vārdu “ienīst” nav jātulko obligāti precīzi, ka tu ienīsti. Tas nozīmē, ka tu ienīsti, ka tev ir nepieņemami, tā ir tava iekšējā pārliecība, tā ir tava paradigma, ka tu nevari likt ģimeni augstāk par kalpošanu Dievam. Ja tu esi kalpotājs, tad tu izvēlies otro pusi tādu, ar ko tu kalpo kopā Dievam. Tev tas otrais punkts “ģimene” vispār nav vajadzīgs – Dievs un kalpošana! Visa tava ģimene kalpo Dievam. Ko teica Jozua īsi pirms savas nāves pēc tam, kad bija ievedis visu savu Izraēla tautu apsolītajā zemē? Viņš nodzīvoja 110 gadus, viņš savu misiju bija izpildījis. Pirms savas nāves Jozua teica tā:

“Bet, ja jums nepatiks Tam Kungam kalpot, tad izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit – vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši viņpus Eifratas upes, vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams – mēs kalposim Tam Kungam.” (Jozuas grāmata 24:15)

Es un mans nams kalpos Tam Kungam! Es un manā atbildībā esošie vadītāji – visi kalpos Tam Kungam! Dievs, kalpošana, ģimene. Lūk, Dieva vārds. Mateja evaņģēlija 10. nodaļā arī šādi vārdi ir:

Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts [..]. (Mateja evaņģēlijs 10:37)

Varbūt tu esi dzirdējis Dona dziesmu: “Ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi.” Par ko viņš dzied, vai par Dievu? Par sievieti. Nu tad padomā, ja tava sieviete vai tavs vīrs dzied: “Ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi.” Šie ir mazliet bīstami vārdi. Ja tev ir Jēzus, tad tev ir viss. Bībele skaidri saka, ka tu fokusējies uz pamata lietām, tas nozīmē, uz Dieva meklēšanu, Viņa principiem un uz kalpošanu – pārējās lietas tev tiek pieliktas. Ja tu nepareizi izvēlies partneri, tad tā jau ir tava problēma. Tu jau esi bijis greizs un nepareizs. Tādā gadījumā esi garīgi neesi vesels, ja tu izvēlies šādus partnerus. Tāpēc jau atrunās ir 70% sekss. Es biju šokā par lietu, ko Dāgs teica. Viņš pēc pamata profesijas bija ginekologs. Viņš atstāja visu savu karjeru. Viņš bija ļoti labs ārsts, ļoti prestižs ar labiem ienākumiem. Viņam viss iet caur to, ka viņš sludina. Viņš teica tā: “Paskaties kaimiņam, vai nav ķīlis atvērts un pasaki viņam – “Aiztaisi ķīli””. Jo 70%, kāpēc nekalpo Dievam, ir tieši šīs problēmas – pornogrāfija. Mēs sakām “klusais laiks ar Dievu”, bet viens konferencē liecināja, ka bija pa nakti bāri un tā tālāk un pēc tam no rīta klusais laiks ar porno žurnāliem. Viņš laikam bija bīskaps, viņš pastāstīja liecību, kāds ir bijis un kāds viņš ir tagad. Viņam šāds klusais laiks no rīta, par ko es sasmējos.

Kam tu izšķied savu laiku, kur tu tērē savu laiku? Es jums teikšu tā, par ko es noteikti esmu pārliecināts – kalpošana Dievam ir vitāli svarīga. Kalpošana Dievam un kalpošana draudzē, vienkāršā izteiksmē – pienākums draudzē un kalpošana, vērsta uz rezultātu, ir vitāla nepieciešamība. Tā nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Dievs nav mazais bērns un Viņš neļaujas apsmieties. Jozua saka: “Jūs paši izvēlaties, bet es un mans nams, mēs kalposim Tam Kungam!” Kāds bija Jozua? Viņš zināja šo principu. Mums ir tā grūti to pieņemt. “Vai, man vērši, man jauna sieva, man tur ģimene, man tur tas un šitais ir.” Skaidrs, ka ir jāņem vērā arī tas princips – Dievs, ģimene, kalpošana, bet kalpošana nekādi nevar būt augstāka. Tas nav šķirams, bet tas nenozīmē, ka tu vari būt tikai kalpošanā un pamest ģimeni, lai dara ko grib. Bet ja pati laulība nav uz pareizajiem pamatiem? Jūs jau kopā nebraucat kalpot, jūs to nedarāt kopā, tādā gadījumā. Tad jau skaidrs, ka viens ir greizsirdīgs, pareizi? Ko tad tu gribi tādā gadījumā? Tā jau ir tava izvēle. Meklē vēl pa bāriem savu otro pusi. Meklē vēl draudzē cilvēku, kurš galīgi klibo uz visām pusēm – ņem viņu un nepajautā mācītājam. Es varu noskaidrot un apmēram kaut kādu cilvēka raksturojumu varu iedot, vai cilvēks vispār regulāri nāk uz draudzi, kā minimums. “Ai, gan jau viņš mani apprecēs, viņam neko nevajag, es viņu mīlu. Ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi. Es tev zvaigzni no debesīm nonesīšu.” Tas būs tikai sākumā, kamēr tu apprecēsies. Un tad varbūt kādu brīdi vēl, un pēc tam sāksies lielā problēma, ja tu nebūsi nolicis Dievu augstāk. “Ja Tu man esi, tad man nevajag šādas laulības. Ja Tu man esi, tad man nevajag visu to biznesu!” Pirmkārt Tu man esi, un pārējās lietas, ko es daru, Tu mani svētī. Viss, man pietiek!

Tātad, kas notiek, ja tu izšķērdē laiku nekalpojot? Ja tu nekalpo, bet domā: “Man nav laika ģimenei un man nav laika biznesam un darbam.” Kas notiek, ja nekalpo? Krieviem ir tāds teiciens, ka svēta vieta tukša nemēdz būt. Vēl ir tāds teiciens krieviem: “Dibenu pacēli un vietu pazaudēji.” Arī tur, konferencē, ja nokavēji, tava vieta tika aizņemta. Visi gribēja būt tuvāk. Man bija VIP zīmīte, tad mani iesēdināja kaut kā. Kaut ko izmeta ārā, kam nebija tāds VIP un ašeri mani iesēdināja.

Es tur dzirdēju – S.S.S.S. – (kas izklausās kā “es, es, es, es”). Tātad, ja tu nekalpo, tad tev ir šis sindroms. Tas nozīmē “standarta sātana seksa stratēģija”. Ja tu nekalpo, tad 70% gadījumos ar šo stratēģiju viņš tevi centīsies pieveikt, un, visticamāk, arī pieveiks. Nu ja šis nederēs, tad tev būs darba vai citas stratēģijas. Bet tu jau viņu nevari vainot, tā ir tava atbildība. “Tur jau velns vainīgs, jāizdzen velns!” Nekā tamlīdzīga, jo tev pašam ir jāsakārto savas prioritātes un jāsāk ar pamatiņu. Tātad sātana standarta stratēģija.

Un, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, lai karotu, tad Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku [..]. (2. Samuēla grāmata 11:1)

Par Dāvidu te tiek runāts. Dāvids bija aktīvs cilvēks. Ir tie hiperaktīvie un ir tie mierīgie cilvēki, vai ne? Kad viņš gāja un gribēja ar Goliātu cīnīties, Dāvida brālis viņu ieraudzīja un teica: “Ko tu te atlīdi, es zinu tavu pārgalvību.” Viņš bija tāds drosmīgs, ātrs un diezgan impulsīvs. Viņš bija spēcīgs un jaudīgs. Viņš bija daudz ko izcīnījis un bija ķēniņa godā jau ticis. Bieži vien viņam teica: “Tu nenāc ar mums kopā cīņā, ka mēs tevi nepazaudējam.” Tas nav nekas nepareizi, bet te ir tā teikts, ka tajā laikā, kad ķēniņi izgāja karot. Viņš varēja būt arī kopā ar savējiem kaujas laukā, kaut kur aizmugurē vērot un komandēt, un varbūt aizsūtīt kādu atnest ūdeni no ienaidnieka nometnes. Nu kaut ko pārgalvīgu atkal izdarīt. Ja tu esi radīts kustībai, radīts, lai kalpotu un nestu augļus Dievam, arī personīgai dzīvei radīts, un, ja tu to nedari, tas ir bīstami. Ja cilvēks nepiekopj fiziskās aktivitātes, tas ir bīstami veselībai un arī smadzenēm. Pat grūti būs Bībeli lasīt, ja nav kustības, sēdošs dzīvesveids ir bīstams. Es ļoti slikti jutos, tāpēc es no rīta šodien gāju ārā. Kāpēc? Tāpēc ka es visu laiku sēdēju lidmašīnā, sēdēju vilcienā un visu laiku sēdēt. Sēdi no rīta līdz vakaram un sēdi mazā krēslā visu laiku. Tagad es sapratu, kāpēc konferencē kājās citi stāv un sauc: “Māci mūs!” Tā ir liela atšķirība: stāvēt un gaidīt brīnumu, gaidīt, kad Svētais Gars mācīs. Bet māca caur to, kurš māca. Gara zobens ir Dieva vārds, dzīvais paliekamais Dieva vārds. Ja visa miesa ir kā zāle, kas uzzied, novīst, krāsnī tiek iemesta, bet Dieva vārds ir vakar, šodien un mūžīgi.

Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. (1. Pētera vēstule 1:24)

Laikā, kad ķēniņi mēdz iziet, lai karotu, Dāvids sūtīja Joābu, kara vadoni, visus savus kalpus līdzi, kas varēja Dāvidu pieskatīt. Dāvids palika Jeruzalemē, arī tu nepaliec mājās, ja jūti, ka vari izdarīt kaut ko kalpošanā, kad tev ir iespēja kalpot Dievam. Viņam bija atslābuma problēma, visi karoja, bet viņš palika mājās. Ir jākalpo, jākustas. Kalpošana nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Kādā vakarā Dāvids piecēlās no savas guļas vietas, grozījās, nodomāja, kā viņiem tur iet. Staigā šurpu, turpu, nav ko darīt. Dāvids nebija radīts sēdēt mājās. Viņš ieraudzīja no nama jumta lejā kādu sievu mazgājāmies, tā bija neparasti skaista.

Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļasvietas un pastaigājās šurpu turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgājamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata. Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Ēliāma meita, hetieša Ūrijas sieva. Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un, kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā. (2. Samuēla grāmata 11:2-4)

Dāvids nosūtīja cilvēkus to atvest, bija grēks ar visām sekām, Dāvids netīši lika vīru nogalināt, lai varētu sievu apprecēt. Kas notiek, ja tu izšķērdē laiku ne Dieva lietās? Īpaši tie, kas ir aicināti, bet jūs to nedarāt, tas ir bīstami. Ja tu nekalpo Dievam, ir pretinieks – sātans kā lauva staigā apkārt, meklē ko aprīt. Dāvida prāts nebija aizņemts ar kalpošanas lietām. Bībele min, savu prātu vērsiet uz augšu, nevis uz zemes lietām. Vai tad Dāvidam trūka sievu? Viņam vajadzēja tieši šo. Ja kaut ko tādu cilvēks ielaiž sirdī, tad grūti no tā tikt vaļā. Dāvids nožēloja, un viss beidzās labi. Neviens no mums nav perfekts vai ideāls, bet tas notiek, ja nekalpojam.

Atraitnēs jāieskaita tāda, kas nav jaunāka par sešdesmit gadiem, kas bijusi viena vīra sieva, kam ir labu darbu slava, ja viņa ir izaudzinājusi bērnus, ja viņa ir bijusi viesmīlīga, ja viņa ir mazgājusi svētajiem kājas, ja viņa ir nākusi palīgā apspiestajiem, ja viņa ir dzinusies pēc ikviena laba darba. Bet jaunākas atraitnes noraidi, jo, kad viņas pārgalvībā novēršas no Kristus, tad viņas grib precēties un pelna spriedumu, ka viņas ir lauzušas pirmo uzticību; turklāt viņas mācās vēl arī dīkā dzīvot, staigādamas apkārt no mājas uz māju, taču ne tikai dīkā dzīvot, bet arī iznēsāt pļāpas un jaukties citu darīšanās, runājot to, kas neklājas. Tad nu es gribu, lai jaunākās apprecētos, dzemdētu bērnus, valdītu māju, nedotu pretiniekam nekādu iemeslu nievāšanai. (1. Timotejam vēstule 5:9-14)

Tajā laikā draudze veica sociālas funkcijas, mūsdienās to dara valsts. Tās bija kalpotājas, ko aprūpēja. Tās, kas slinkoja, tenkoja un nekalpoja, neaprūpēja. Tava kalpošana ir tava ģimene, bet ja pats un tavi bērni neaug Kristū, tad tas ir jautājums – kāpēc? Tas neatbilst Dieva standartiem. Dzīve bez mērķa un kalpošanas var novest pie garīgas atkrišanas, tas nenozīmē, kad tev būs slikta dzīve. Bet, iespējams, arī pat ļaunāk.

Šie vārdi patika visai draudzei, un viņi izredzēja Stefanu, vīru, ticības un Svētā Gara pilnu, un Filipu, Prohoru, Nikanoru, Timonu, Parmenu un Nikolaju, Antiohijas prosēlitu. (Apustuļu darbi 6:5)

Šeit izvēlējās diakonus pēc garīgiem standartiem. Bet es gribu parunāt par Nikolaju.

Efezas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kas tur labajā rokā septiņas zvaigznes un kas staigā septiņu zelta lukturu vidū: Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis. Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību. Tad nu pārdomā, no kā tu esi atkritis; atgriezies un dari pirmos darbus. Bet, ja ne, tad Es nākšu pie tevis un nostumšu tavu lukturi no tā vietas, ja tu neatgriezīsies. Bet tas tev ir, ka tu ienīsti Nikolaītu darbus, ko arī Es ienīstu. (Atklāsmes grāmata 2:1-6)

Sanāk, ka no Nikolaja šī kustība bija kļuvusi par viņa paša kustību, vai arī viņa vārds tika izmantots. Nikolaju kustība uzskatīja, ka tu vari dzīvot kā gribi, bet paliec glābts. Tu vari nekalpot un esi glābts. Jēzus saka, ka ienīst šo mācību, tā nav Viņa griba. Cilvēki un tu pats sāksi izgudrot: es varu nekalpot, atnākšu vienreiz gadā uz Ziemassvētkiem un būšu glābts. Tev nav šīs robežlīnijas.

Un Pergamas draudzes eņģelim raksti: tā saka Tas, kam zobens abās pusēs ass: Es zinu, ka tu dzīvo tur, kur sātana tronis, bet tu turies pie Mana Vārda un neaizliedz Manu ticību, arī Mana uzticīgā liecinieka Antipas dienās, kurš tika nokauts pie jums, kur sātans mājo. Bet tas vien Man ir pret tevi, ka tev tur ir daži Balaama mācības turētāji, kas mācīja Balaku celt apgrēcību Israēla bērnu vidū, ēst elku upurus un piekopt netiklību. Tev tur ir arī daži Nikolaītu mācības cienītāji. (Atklāsmes grāmata 2:12-15)

Tev ir mācība: varu nekalpot, jo man ir žēlastība. Var apzināti grēkot, bet tev tas tiks piedots. Ja tu neko nedarīsi, tie daži panāks, ka draudzē uz šīs mācības pamata atkritīs no pirmās mīlestības. Otrai draudzei ir pirmā mīlestība, bet viņiem ir Nikolaītu darbi. Līderu vidū ir šādi piekritēji. Tā noteikti bija liela kustība vairākos reģionos. Caur Jāni Dievs atklājās un brīdināja abas draudzes. Vienai jāatgriežas pie pirmajiem darbiem, otriem – jātiek galā ar Nikolaītiem. Brīdinājums par remdenumu un nekalpošanu. Cilvēki precas un domā: galvenais, lai mīlestība ir, un kad tās vairs nav, jāpameklē kaut kas cits. Kalpošana nav izjūtas vai izvēle, bet vitāla nepieciešamība katram mums. Saki par sevi kā Jozua: “Es un mans nams, mēs kalposim Tam Kungam!”

Un pēc šiem notikumiem Jozua, Nūna dēls, Tā Kunga kalps, nomira, būdams simts desmit gadus vecs. Un tie viņu apglabāja tā īpašuma robežās Timnat-Serā, Efraima kalnos, ziemeļos no Gaāša kalna. Un Israēls kalpoja Tam Kungam visu Jozuas dzīves laiku un arī, kamēr vēl dzīvi bija tie vecaji, kas Jozuu pārdzīvoja vēl ilgus gadus un zināja visus Tā Kunga darbus, ko Viņš Israēlam bija darījis. Un tie arīdzan apglabāja Jāzepa kaulus, ko Israēla bērni bija izveduši no Ēģiptes, Sihemā, tanī īpašuma zemes gabalā, kuru Jēkabs bija pircis no Hamora, Sihema tēva, dēliem par simts naudas gabaliem un kas tad bija pārgājis Jāzepa pēcnācēju īpašumā. Un Ēleāzars, Ārona dēls, nomira; un viņu apglabāja Gibeā, viņa dēla Pinehasa pilsētā, kas viņam bija piešķirta Efraima kalnos. (Jozuas grāmata 24:29-33)

Jozua bija cilvēks ar garīgo kodu un vīziju. Divi tādi bija – Kālebs un Jozua. Viņi redzēja šīs pašas zvaigznes, ko Sihemā redzēja Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs. Vīzija par apsolīto zemi, uz kuru viņi gāja, pat nezinādami reizēm, kur iet. Jāzeps teica: “Pēc 400 gadiem jūs iziesiet no Ēģiptes, neaizmirstiet paņemt manus kaulus.” Tas bija drūms gājiens, veda līdzi sarkofāgu ar Jāzepu mūmiju. Jāzeps bija Ēģiptes faktiskais valdnieks, no maza sapņotāja kļuva otrais aiz faraona. Neviens no viņa brāļiem nemantoja šo kodu. Viņš bija tas, kas nāca pie tēva un minēja, ka brāļi dara nepareizas lietas. Pat tēvam dažreiz palika kauns. Jāzeps redzēja, kā saule un mēness, labības kūlīši klanās viņa priekšā.

Mēs esam par Dieva svētītu valsti, uz kuru cilvēki brauc, nevis bēg prom. Pirmā valsts Eiropā, kas izstājas no degradējošās konvencijas. Mēs gribam daudz vairāk. Tā ir ietekme, un tas ir brīnums. Arī tālāk ir jāaug draudzēm, jāaug grupām, un politiku nevar atstāt novārtā, es uzskatu, ka jābūt mācītāju partijai. Nevajag daudz tos cilvēkus, kaut vai būtu viens. Ābrahāms bija viens, Īzāks arī bija viens, un Jāzeps, 400 gadus pirms tam, deva norādes paņemt līdz viņa kaulus uz apsolīto zemi, viņam bija šis kods, vīzija. Jēzus saka: “Kas tic Man, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet kas tēvu un māti vairāk mīl, tas Manis nav vērts.” Mūžīgā dzīvība tiem, kam ir šis garīgais kods, kas to ir saņēmuši. Mums ir ļoti daudz cilvēku, mums ir cilvēki, kas dzīvo savos grēkos, tomēr tas kods ir viņos un viņi var pamosties. Ir tādi cilvēki, kuri nav mūsu vidū šeit, bet kods ir, snauž, viņiem vēl ir laiks, viņi var atgriezties, kamēr vēl ir laiks, un šis kodiņš viņiem ir. Jā, viņi nenes augļus, kaut kur klīst, bet attiecīgajās situācijās viņi vienmēr būs mūsu pusē un tas parāda, ka viņi ir mūsējie. Tie, kas mēs šeit sēžam, cilvēki, kas nes vīziju, kas nes redzējumu, tieši vīzija ir šis spēks.

Kad Izraēls gāja ārā no Ēģiptes, tas bija drūmi, Ēģiptē bija notikušas visādas šausmas, pirmdzimtie bija nomiruši, bet tur iet ārā milzīgs pūlis, kuram mākoņu stabs, Dieva godība, iet priekšā dienā, naktī uguns iet pa priekšu. Faraons seko, viņi slīkst, viņi iziet caur jūrai uz apsolīto zemi, bet viņi līdzi nes Jāzepa kaulus, kurš jau sen ir debesīs, bet viņi nes viņa kaulus pēc 400 gadiem. Kāds spēks ir vīzijai, redzējumam, garīgajam kodam! Un tas ir pats svarīgākais! Un, kad tu klausies par šo vīziju, redzi to, kad tu sapņo, kad uzņemies savu kalpošanu, lai būtu šajā vīzijā – šī vīzija tevi nes. Tēli ir Svētā Gara valoda, Viņa griba un principi, kad mēs esam daļa no tā visa. Ja tu esi karsts, ne remdens, ja tu netici muļķībām, ka tu var dzīvot, kā gribi, un tērēt laiku niecībām. Bībele saka, ka jūs esat nomainījuši radītāju pret radību, pielūdzat dažādus rāpuļus un rāpuļiem līdzīgus tēlus pielūdzat. Tas attiecas arī uz šodienu, kam mēs dzīvojam. Kalpošana vajadzīga mums pašiem, bet tiem, kam ir šis kods, viņus nav jāpierunā. Un šī kārtība ir ļoti vienkārša: Dievs, mācītājs, draudze.

Dāgs Hevards-Mills ir liels Dieva vīrs, bet nav tāds, kādu es biju viņu iedomājies, es redzēju, kā viņš dzīvajā runā, kā izturas, viņš ir arī nepieejams, blakus viņam ir apsardze, ka netiek klāt. Viņš nerunā ar cilvēkiem, tad uzreiz ir apsardze klāt, noved nost un nevienu klāt nelaiž. Es redzēju viņu citādu, es sapratu vienu patiesību, ka svarīgākais jau nav pats šis cilvēks, kādas ir viņas ikdienas īpašības, kā izskatās vai kā runā, maigi vai skarbi, caur savu profesijas prizmu, kā viņš runā, viņš izskatījās daudz savādāks, bet viņš jau nav savādāks, jo es biju lasījusi viņa iekšējo saturu. Principā viņa visas grāmatas esmu izlasījis, un es redzēju, kā Ričards Erī kalpo, kas ir viņa garīgais dēls, un man ar to pietiek, ko es redzu un to, ko esmu lasījis. Kaut kas atšķiras, ko lasīji grāmatās un ko tu redzi. Un pats svarīgākais ir tas kods, kas ir viņā. Tas ir tikai viņam un dabūt var tikai no viņa. Tam, kas ir lasījis Keneta Heigina grāmatas un ir dabūjis kodu, ir reālas pārmaiņas, tādas kā Kenetam Heiginam, tad arī tev būs tāds virziens. Un tad tu ieraksties savā vietējā draudzē un liec to visu klāt, un tad tev ir tā virzība – tā tu audz par līderi. Vajadzīgas grāmatas un reāli cilvēki, no kuriem tu mācies, no kuriem dabū šo garīgo kodu. Nav svarīgi, kā cilvēks uzvedas, ir jau svarīgi dabūt garīgo kodu. Neņem no manis to, kas nepatīk, ņem svarīgāko – garīgo kodu. Es nevaru sēdēt kaut kādās neaugošās vidēs un grupās un klausīties muļķības. Man ir diskomforts sēdēt vietā, kur nav izaugsmes, man visu laiku ir jāiet tālāk, man ir vīzija par Dieva svētītu Latviju. Man ir vīzija par mūžīgo dzīvību, tas nav tikai vārdos, bet sirdī, un visas pārejās darbības ir pakārtotas tam. Mēs ne tikai no ticības un žēlastības tiekam taisnoti, bet no darbiem, jo koku pazīst pēc tā augļiem. No nelaba koka nevar nolasīt labus augļus, un labam kokam nevar būt slikti augļi. Ja arī kaut kas misējas, tev taču ir redzējums, vīzija. Kamēr tev ir šis garīga kodola nesējs. Tas ir jānodod, jāpieņem, nevar būt uz viena cilvēka tikai, grupas vadītājiem un kalpošanas vadītājiem, draudzes cilvēkam ir jāpieņem, un to var pieņemt tikai – kalpojot, meklējot Dievu, apmeklējot lūgšanas, lūdzot individuāli un kopā lūdzot, mācoties, klausoties skolu, kurā mācījāmies, tā bija ļoti jaudīga skola, no kuras visiem ir izmaiņas un pārmaiņas. Tad, kad tu mācies, tevi velk pilnīgi uz debesu lietām, man vairs nav interesanta tā pagāniskā un remdenā dzīve. Kalpošana Dievam nav izvēle, tā ir vitāla nepieciešamība. Vitalitāti vajag saprast, jo mēs esam cilvēki miesā un gribam paslinkot, arī tad, kad iet uz treniņu, ne vienmēr gribas darīt, bet svarīgi, ka tu dari un nedomā, kā tu izdarīsi, bet domā, kā pēc tam būs. Tāpat ir arī ar garīgām lietām, par mūžīgo dzīvību, par augļiem, ko vari nest, un ar šo laiku, kas tev ir piešķirts.

Gribu, lai tu šobrīd ieraugi savā iztēlē ne savas kalpošanas, bet augļus caur tām. Ir labi, ka mēs savā iztēlē redzam augļus, ko pienesam Dievam caur mūsu kalpošanu, kad ieraugām mērķus, noformulējam, kas notiks un kādi augļi būs, kādi tukšie krēsli tiks aizpildīti, ko mēs paveiksim un izdarīsim. Var arī par kalpošanas lietām, arī par bērniem un lietām savā ģimenē, piemēram, kādus tu redzi savus bērnus kalpošanā. Ja kam ir problēma, ka viņš nav precējies, un citam, ka ir precējies. Ieraugi savu laulību, savus bērnus kalpošanā, kas ir gatavi maksāt cenu Kristus dēļ – ieraugi to visu!

Paldies, Svētais Gars, ka Tu uz mums runā, ka māci mūs, paldies par Tavu klātbūtni! Svētais Gars, šī ir Tava valoda, es pateicos, ka mēs varam vērst savus skatus uz augšu. Es Tev pateicos, dzīvais Dievs, ka visu, ko mēs lūgsim Tavā vārdā, Tu dosi. Lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsiet, klauvējiet – tad jums taps atvērts, jo ikviens, kas lūdz dabū, ikviens, kas meklē, tas atrod un kas klauvē, tam taps atvērts. Es Tev pateicos, ka Tu dosi katram vienam, kas šodien runā ar Tevi Tavā valodā, ka Tu šos sapņus piepildi Jēzus vārdā, Gara spēkā, svaidījumā, caur šiem sapņiem, ko mēs redzam, caur vīziju, ko mēs redzam “Kristus Pasaulei”. Tava slava Latvijā, Dievs, svētī Latviju ar laimīgām ģimenēm, ar spēcīgām draudzēm, ar spēcīgiem mācītājiem, ar spēcīgiem un laimīgiem draudžu apmeklētājiem! Brīnišķīga zeme, brīnišķīga vieta, Jēzus vārdā! Jaunā Hernhūte, uz kuru cilvēki brauc, nevis bēg, garīgi, ekonomiski plaukstoša valsts, plaukstošas grupiņas, plaukstošas kalpošanas, plaukstošas, laimīgas, piepildītas ģimenes! Kalpošana nav izvēle, bet kalpošana ir vitāla nepieciešamība!

Paldies, Svētais Gars, ka mums ir privilēģija kalpot, ka mums ir iespēja Tev kalpot, ka mums ir garīgais kods, kas ir mūsos un mūsu vidū. Ka mēs kā vienots organisms – Tu esi mūsu galva un mēs esam Tava miesa – , ka varam nest Tev slavu un godu, ka mēs paši iemantojam mūžīgo dzīvību! Mums ir jauna sirds, jauns gars, jauna dzīve! Lai aiziet viss, kas traucē, ka sinepju sēkla, kas ir iedēstīta, ka tā aug un izaug par lielu koku, kur putni nāk un vij ligzdas! Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kalpošana Dievam nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija