Šodien ir brīnišķīga diena. Diena, ko Tas Kungs mums devis. Priecāsimies un līksmosimies šajā dienā! Šodien kļūsti par labāko sevis versiju!
[..] Vingrinies turpretim pats dievbijībā. Jo miesas vingrināšana maz kam der, bet dievbijība der visās lietās [..]. (1.Timotejam vēstule 4:7-8)
Nav runa par to, ka miesas vingrināšana nav svarīga. Tā ir svarīga, bet prioritāte ir garīgām disciplīnām. Un vingrojumi ir disciplīna.
Var redzēt, cik daudz kurš pavada laiku saulē. Un var redzēt, ko mēs katram domājam par saules labumu vai kaitīgumu. Katram ir arī savas organisma īpatnības, kas ļauj vairāk vai mazāk būt saulē. Vakar pludmalē redzēju sauļojamies pavisam brūnu topošo māmiņu ar lielu vēderu. Esmu gan dzirdējis, ka māmiņām tas nav ieteicams. Tomēr tas ir individuāli. Daiga sāk sauļoties ļoti agri – uz balkona 13. stāvā. Viņa noķer pirmos saules starus un pirmā ir brūna. Ja ziemā kāds ir brūns, viņš ir bijis dienvidos, piemēram, Ēģiptē. Bet, kad sākas sezona, vienmēr ir risks pirmajā reizē apdegt, ja saulē uzturies pārāk daudz. Tāpēc ir svarīgi sevi pakāpeniski pieradināt. Ne vienmēr tas izdodas, bet katru sezonu ir pirmā, otrā, trešā reize, līdz kamēr drošāk vari rādīties saulē. Es, piemēram, sezonas beigās varu kļūt pat zilgani brūns. Ja vēl aizbraucu uz dienvidiem, kur nedēļu paklaiņoju pa kalniem un paguļu pludmalē, tad tāds kļūstu. Jebkurā gadījumā tas ir saistīts ar disciplīnu un ādas pieradināšanu.
Arī citās disciplīnās, tāpat kā sportā, ir vajadzīga iesildīšanās, kam seko vingrinājumi, pareizas tehnikas apgūšana, tās izpildīšana un ikdienas disciplīnas solīši. Mēs nevaram iegūt taustāmu rezultātu, ja mums nav disciplīnas ikdienas solīšos. Pāvils saka, ka miesas vingrināšana maz kam der. Man saule, ūdens, kustība ir ļoti svarīgi. Ja esmu bijis saulē, man labāk strādā domāšana un nav vairs tik daudz jāēd saldumi. Ja ziemā kaut uz nedēļu aizbraucu uz siltām zemēm un paguļu saulē, apmēram divas nedēļas jūtos ļoti labi – nesāp galva un ir vairāk enerģijas. Reiz tā ziemā lidmašīnā satiku kādu cilvēku, kurš šobrīd ir ministrs. Lai gan mums ir nedaudz atšķirīga politika, uzreiz bijām draugi, jo ieraudzījām sev līdzīgo. Kad vēlāk satiku viņu Latvijā, pajautāju, kā viņš jūtas pēc saulītes. Viņš atbildēja, ka tas nebūs ilgi. Bet pāris nedēļas šis labais efekts ir. Tas pats arī sportā. Paskatieties uz Arnoldu Švarcenegeru. Protams, ir novecošanās faktors, taču viņa dzīvesveids joprojām ir redzams. Sports, lai saglabātu savu formu vai sasniegtu augstākus rezultātus, prasa ikdienas disciplīnu.
Jēzus saka: “Ja tu būsi uzticams pār mazumu, Es tevi iecelšu pār lielumu.” Mēs nevaram saņemt lielas lietas un iegūt taustāmu savas vēlmes piepildījumu, ja vēlmēm pamatā nav pareizās zināšanās balstītas, pareizi noformulētas, mērķa virzienā notēmētas ikdienas darbības. Pat ne obligāti precīzas darbības, bet darbības mērķa virzienā. Procesā tu iegūsti zināšanas un apgūsti visu nepieciešamo.
Jēzus saka, ka cilvēks nedzīvo no maizes vien. Un Pāvils saka, ka miesas vingrināšana maz kam der. Tomēr miesas vingrināšana ir absolūta nepieciešamība katram cilvēkam. Pat tad, ja cilvēka kustību iespējas ir ierobežotas, ir nepieciešama fiziska slodze – pakustināt kaut vienu pirkstiņu, kaut pavelties uz vienu vai otru sānu. Kustība nav izvēle, bet vitāla nepieciešamība. Tā ir pamats, jo veselā miesā būs vesels gars. Ja miesa nav vesela, ir grūti uzturēt savu garīgo veselību. Tomēr prioritāte ir garīgai disciplīnai – pāri visam sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība. Un no turienes rodas arī fiziskā kustība. Līdzīgi kā ar sauli – vienā dienā nav iespējams nosauļoties, bet ir iespējams tikai apdegt, viss prasa disciplīnu.
Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. (Romiešiem vēstule 12:1)
Sprediķa tēma ir: “Kļūsti par labāko sevis versiju”. Garīgā kalpošana un kalpošana draudzē – evaņģelizācija, dziedāšana dievkalpojumā, kalpošana mājas grupā, kārtībnieka pienākumi un citi kalpošanas veidi – ir ļoti svarīgi. Tomēr primārā kalpošana nav šīs uz āru vērstās darbības, bet nodot sevi pašu par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri. Ko tas nozīmē? Kas ir šī garīgā kalpošana? Tā ir pašizaugsme – kļūšana par labāko sevis versiju. Bet par kādu sevis versiju tu vari kļūt, ja balsties tikai uz to, kas esi šobrīd? Kam tu līdzināsies? Par ko kļūsi? Ko ņemsi par pamatu? Kas un kāds tu vēlies kļūt?
Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. (Romiešiem vēstule 12:2)
Pareizi saprast Dieva gribu nozīmē celt savu dzīvi uz Dieva vārda pamata – tāpat kā gudrais cilvēks, kurš savu namu cēla uz klints. Apliecini sev: “Uz Dieva vārda pamata es ceļu savu namu. Uz Dieva vārda pamata, uz veselīgas mācības, Dieva likumiem un principa – uz Viņa pamata es ceļu!” Par labāko sevis versiju var kļūt tad, ja mīlam Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Dievs, tu un tavs tuvākais – tas viss ir ietverts vienā bauslī. Kļūt par labāko sevis versiju nozīmē par pamatu ņemt Dieva vārdu, jo Dievs pazīst cilvēku labāk, nekā mēs paši sevi. Piemēram, piedošana. Mēs ne vienmēr saprotam, kāpēc jāpiedod, taču Dievs zina. Bībelē ir rakstīts: „Piedodiet, ja kādam ir kas pret kādu.” Ja mēs nepiedodam, arī mūsu Debesu Tēvs mums nepiedod. Mēs paši sevi veidojam, ļaujot Dieva vārdam sevī darboties caur to, ka mēs Viņu uzņemam, cenšamies un vingrināmies.
Ebrejiem vēstulē teikts: “Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, [..] kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.” Garīgā vingrināšanās ir cenšanās rīkoties tā, kā māca Dieva vārds, izmantojot lūgšanu, draudzes un Bībeles skolas palīdzību, apliecinājumus un mazus ikdienas soļus. Arī tad, ja man neizdodas, es cenšos darīt tā, kā vēlas Dievs. Cenšos būt tāds, kādu Viņš vēlas mani redzēt, veidojot tādu raksturu, kādu Dievs atklāj Savā vārdā kā cilvēkam vislabāko. Dievs zina, kas cilvēkam ir vislabākais. Par labāko sevis versiju mēs kļūstam tad, kad uzticamies visu laiku labākajam psihologam, psihoterapeitam, motivatoram un Skolotājam-Kungam. Tam, kas radījis debesis un zemi. Tam, kas nāca virs zemes Jēzū Kristū. Tam, kas mira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās. Tam, kurš mums dāvājis jaunu identitāti Kristū un jaunu sirdi. Tam, kurš arī šodien mums ir devis laiku augt Viņā un saņemt Viņa svētības.
Es varētu likt sprediķim nosaukumu: „Kļūsti par labāko sevis versiju un gaismu citiem”. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Ja tu kļūsti par labāko sevis versiju un Dieva vārds ir tavs pamats, tad tu būsi gaisma citiem.
Ir trīs pamatveidi, kā mēs vingrināmies un kļūstam par gaismu citiem, kā augam, ka Viņš var mūs lietot un svētīt, kā ļaujam Viņam darboties savā dzīvē. Viņa principi un likumi ir mūsu ieradumos. Tā būs paradigmas maiņa ne tikai ticībā un sajūtās, bet reālos ieradumos. Tavi prāta uzstādījumi būs tādi, kādus Dievs iesaka kā labākos, lai Viņš varētu darboties tavā dzīvē un tevi svētīt, lai tev būtu laba veselība, pietiekamas finanses, labas attiecības, mūžīgā dzīvība un tu būtu gatavs pārbaudījuma stundai. Vienmēr esi gatavs, lai tu izietu cauri šādām situācijām ar uzviju, ar paceltu galvu, ka dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, un tad laimīgs būs tavs gājiens.
Dodies cīņā uzvaras apziņas pilns, tad laimīgs būs tavs gājiens, sargājot patiesību, lēnību un taisnību! (Psalms 45:5)
Lai tas ir tavos ieradumos un lai tas ir augstākais, bet otrs ir emocijas. Arī emocijas cilvēkus aizdedzina. Piemēram, tu esi pamanījis, kad cilvēks smejas, tad tev pielīp šie smiekli. Tāpat arī tad, kad tu skaties kādu bēdīgu filmu, kad kāds cilvēks raud zirga asaras, un tu vēl nemāki tā īsti novērtēt – kur ir zirga asaras un kur nav zirga asaru. Zirga asaras ir tad, kad tu raudi, vienkārši raudāšanas pēc, lai kādu iežēlinātu, kaut gan tu pats esi savārījis baigās ziepes. Tu tagad nezini, kā izkļūt no situācijas un tad gribi iežēlināt citus ar zirga asarām. Kāds raud, un tu raudi līdzi: vai – kāds maziņš kaķītis vai kāds sunītis mīļš. Visiem emocijas un visiem ir prieks. Emocijas ir lipīgas. Tieši tāpat arī, kad mēs slavējam Dievu no sirds, tās emocijas ir lipīgas. Tas ietekmē citus cilvēkus, un tu esi gaisma citiem. Emocijas var būt dažādas, bet ja šīs emocijas ir balstītas uz ieradumiem, kas ir no Dieva, no Viņa, Viņā veidoti ieradumi, tad attiecīgi arī emocijas izsauc tās lietas, kuras mēs darām Dievā, un šīs emocijas ir ļoti vērtīgas. Ir cita veida emocijas, kas ir emocijas. Tās ir vienkārši emocijas, un arī tās ir lipīgas. Ko tas izraisa un kur tas ved, kad tu paļaujies uz emocijām. Tāpēc svarīgāki ir šie ieradumi, nevis emocijas. Taču emocijas ir svarīgas.
Tas, ko es šodien vairāk vēlos runāt, ir par principu praktizēšanu jeb par vingrošanu. Tās ir lietas, kuras tu šodien redzi Dieva vārdā, tu redzi, ka mācītājs to sludināja. Tu redzi kaut kādu rakstura iezīmi, kaut kādu “bloķīti”, kaut kādas konkrētas lietas ceļā uz panākumu. Tu redzi, ko tev vajag ieviest ikdienas disciplīnā un sāc vingrināties to darīt. Tu sāc lūgt par to un apliecināt. Ja vajag, tu pakonsultējies. Ja tā ir kāda profesionālā joma, tu paņem konsultāciju vai pat mācību kursu izej un sāc to darīt. Tu vingrinies. Tu gribi kļūt par labāko sevis versiju. Gaisma citiem – nozīmē to, ka tu vingrinies. Tu vēl varbūt nevari izdarīt kaut ko tādu, ko tavs blakus sēdošais šobrīd var, kas ir pieaudzis vairāk Kristū. Varbūt tā nav, bet katrs var redzēt tevī, ka tu gribi augt, ka vingrinies, un tas rada emociju. Viņš vingrinās, viņam ir kaut kāda emocija. Vienu dienu varbūt ir grūtāk: “Kaut kas sanāca, yes!” Ir kaut kāda emocija un tu kļūsti par gaismu citiem.
Es no augšas piedzimu 2000. gada 17. martā. Ir pagājuši 26 gadi. Cik ilgi es varu stāstīt vienu un to pašu lietu? Es to stāstu, es to pieminu, tas nav nesvarīgi, jo vienmēr ir kādi cilvēki, kas nav dzirdējuši manu liecību. Bet es detaļās nestāstu, es katru svētdienu šeit neiznāku un nerunāju savu veco liecību. Nu tā nav veca, tā nenoveco, bet tas notika pirms 26 gadiem. Un tad mēs sākam domāt: “Hei, vai man ir tāda spēcīga liecība? Ir bijis tāds kaut kāds baigais satricinājums? Vai man ir bijusi tāda dzīves zemestrīce kā Venecuēlā. Tad jau man jau nav ko pastāstīt.” Vai es varu paļauties uz to, ka kādreiz atnāks zemestrīce un es tiešām tikšu satricināts tā, ka staigāju apdullis kādus divus gadus? Patiešām apdullis, viena taisnā. Tas bija labi, tas bija nepieciešami, lai tādu cilvēku kā mani mainītu. Bet vai man šodien ir liecība? Vai es esmu gaisma? Vai es esmu 26 gadus veca gaisma? Kā zvaigznes, kas ir izdzisušas. Miljoniem gadu tā gaisma nāk no zvaigznēm, kuru vairs nav. Gaisma vēl nāk ar gaismas ātrumu pie mums, mēs to redzam. Ir tādas zvaigznes, kas ir mirušas, tās ir izdzisušas. “Vai, man tur kādreiz, divi tūkstošajā gadā…kārtējo reizi atkal…divi tūkstošajā gadā.” Tev šodien ir kādas pārmaiņas? Es tev šodien pastāstīšu kaut ko tādu, ka bieži vien mani nesaprot. Tas ir normāli, lai Dievs svētī. Viss ir forši, es to visu varu saprast, ka var nesaprast. Kāpēc? Tāpēc ka es personīgi nepārtraukti pilnveidojos. Tāpēc ka es nododu sevi par dzīvu upuri Dievam. Tas nozīmē, ka es strādāju, es redzu tās rakstura īpašības, redzu tos virzienus, ko vēl varētu darīt tādu, kas Dievam ir patīkams un kas ir izdarāms.
Tie virzieni kļūst nesaprotami cilvēkiem, kuri turas pie vienas savas liecības vai pie kaut kādām pārmaiņām, kas ir bijušas pirms gadiem. Mīļie draugi, es uzskatu, ka kustība nav izvēle. Tā ir vitāli nepieciešama ne tikai fiziskā plāksnē, bet garīgā, un izaugsmē kļūt par labāko sevis versiju. Jā, tu vari atpūsties. Arī šovasar es varu atpūsties vairāk, man ir nosacītas brīvdienas no Saeimas. Nosacītas, jo man tāpat tur notiek komisijas sēdes. Ir vairāk jāatpūšas un jāparādās saulītē, jāatskaitās saulei, jādabū D vitamīns. Tu vari atpūsties kādu brītiņu, bet pēc tam atkal turpini. Atpūta arī ir viens no svarīgajiem principiem. Nesen lasīju ziņu portālā. Man liekas ka “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” bija raksts par to, cik cilvēkam vajag, lai restartētos. Cik atpūtas vajag? Es domāju, kāpēc tā ir? Pirmās dienas es vispār nejūtu, ka man būtu atpūta. Man jau nav tādas atpūtas no politikas. Tas ir ļoti daudz, ja kaut vai uz mēnesi paņem nost politiku, tas ir ļoti daudz priekš manis. Tas ir tāds liels smagums, un tas ir jānes. Viss ir labi un normāli, bet tas ir nost uz mēnesi. Es domāju, kāpēc es to nejūtu. Izrādās, zinātnieki un ārsti saka, ka pirmās četras dienas cilvēks vispār vēl neatpūšas, viņš nerestartējas. Cilvēkam organisms pēc tāda intensīva darba, tikai pēc četrām dienām sākās kaut kāds process uz restartu. Es nedomāju par tiem cilvēkiem, kas katru dienu atpūšas. Es domāju tad, kad tu esi kārtīgi strādājis. Tāpēc ir atvaļinājumi un tie ir jāizmanto. Ir vajadzīga arī garāka atpūta. Optimālā atpūta ir vajadzīga divas nedēļas, bet tāda, ka tu tiešām neko nedari. Atnāc uz dievkalpojumu, aleluja, tikai paslavē Dievu un viss pārējais nost. Zinātnieki saka, lai būtu restarts, pirmās četras dienas to nemaz nejūt. Divas nedēļas ir vajadzīgas tad, lai tu patiešām to organismu vari restartēt. Kļūsti par labāko sevis versiju un esi gaisma citiem. Lai tas notiktu, tev ir jāvingrinās dievbijībā.
Lūk, ko nozīmē, kad tu lasi Bībeli: “Baigie sarežģītie vārdi – vingrināties dievbijībā. Ko man tagad darīt? Pie stieņa pievilkties?” Jā, fiziskie vingrinājumi ir tad, kad tu pievelcies pie stieņa. Vienu reizi tu vari pus reizīti un tad vari vienu reizīti. Tad tu vari vienu ar pusi reizīti, tad vari divas reizītes. Pamēģini pievilkties. Nemaz nav jau tik vienkārši, ja tu kādu laiku to neesi darījis. Tur vajag kaut kādu laiku, lai tu atkal atgūtu atpakaļ un ieietu tajā formā. Pamēģini atspiesties kaut vienu reizi, varbūt divas, desmit reizes. Mūsu divu dienu vasaras nometnē bija stieņa spiešana guļus. Katrs jau nevar uzspiest. Kas kaut ko jau pirms tam ir darījis, tas arī vairāk to var izdarīt. Tāpēc, ne pēc cilvēka masas nebūs noteikt, bet pēc tā, cik cilvēks ir trenējies. Visur ir nepieciešama disciplīna. Primārā kalpošana ir pašizaugsme. Pašizaugsmei ieradumos iestrādāts vai iebūvēts Dieva vārds.
Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu [..]. (1. Pētera vēstule 2:5)
To saka Bībele. Un mēs iemūrējam Dieva vārdu sevī, iesējam Dieva vārda sēklu. Tā izaug mūsos, mūsu ieradumos. Svētais Gars caur to mūs vada un svētī. Vai Viņš var apiet šo principu un nosvētīt? Īslaicīgi, var vienreizēji, divreizēji vai trīsreizēji svētīt, bet tā nevar būt sistēma. Cik reizes Lācars augšāmcēlās? Vienu reizi, pareizi? Tagad ir svētā Lācara kaps, un Kiprā ir Svētā Lācara baznīca. Var iet apskatīties un tur pielūgt Dievu. Vienu reizi augšāmcēlās. Tā nav sistēma – augšāmcelšanās –, bet pilnveidošanās, kamēr vien mēs esam šeit, virs zemes. Ieradumi ir svarīgi, bet, lai tie izveidotos, ir svarīgi vingrināties. Labā ziņa ir tā, ka šodien tu esi šeit, kaut arī ārā ir ļoti karsti un trīsdesmit pieci grādi. Oranžais brīdinājums atnāca. Vai tas ir kaut kas īpašs patiesībā?
Kad Dāvids no saviem ganiem nāca, kuru pat pravietis Samuēls nepazina. Tēvs pat šo ganu zēnu Dāvidu neminēja Samuēlam. Tad, kad viņš nesa saviem brāļiem sieru, kad nesa pārtiku, viņš ieraudzīja Goliātu. Viņš dzirdēja: “Eu, te ir mūsu Izraēla armija un viens staigā un izaicina, un noniecina.” Ko viņš teica? Viņš nezināja tādu Goliātu. Viņš īsti nezināja, kas ir profesionāla armija, viņš nezināja, kas ir trīsdesmit piecu grādu karstums. Viņš nezināja, ka tas nav iespējams. Viņš zināja to, ka viņš tagad ir lāci pieveicis. Tas noderētu arī šeit mūsu Latvijā – lāčus pieveikt. Varbūt kādreiz būs jābēg. Varēs pieveikt bēgot vai kā savādāk. Viņš bija lāci, arī lauvu pieveicies un izrāvis laupījumu no rīkles. Viņš ir ar lingu diendienā trenējies precīzi mērķī mest. Ganu zēns Dāvids diendienā trenējās. Kaut kāds Goliāts? Viņš nezināja, kas ir Goliāts, viņš nezināja īsti, kas tā tāda armija. Viņš īsti nezināja, ko nozīmē staigāt bruņās. Viņš nezināja, tāpēc arī pieveica Goliātu. Viņš vēl nebija izšaubīts. Viņa ticība bija stipra, jo ilgu laiku nebija bijis armijā. Viņš ilgu laiku nebija bijis galmā. Turklāt, savus pirmos dzīves gadus viņš nebija bijis negatīvā vidē, kur tikai visi kurn, lasa un raksta negatīvus komentārus un vaino apstākļus, vaino dabu. Šobrīd visur ziņās ir rakstīts, ka vasarā tagad ir anormāls karstums Parīzē, anormāls karstums citur. Visur ir dabas katastrofa. Kāpēc? Tāpēc ka komunisti jau nav vainīgi, bet daba. Vainīga ir daba, un tas mums visiem ir jāzina. Cilvēki sāk domāt: “Vainīga ir daba, vainīgs ir karstums. Es atdodu uz paplātes savas tiesības dabas vārdā, lāču vārdā, skudru vārdā un vēja enerģijas vārdā.” Es atdodu sevi. Tas ir no negatīvas mediju vides.
Dāvids no tā neko nezināja. Viņš atnāk: “Kas tas tāds ir? Es iešu un to pieveikšu.” Viņš to izdarīja ar metienu tieši pierē, apdullināja, paņēma viņa zobenu un noņēma Goliātam galvu. Skaisti. Tāpēc kļūsti par labāko sevis versiju, kas nezina šo negatīvo informāciju, kurš izvairās, kurš svētdienas dienā ir vietā, kur viņu garīgi uzmundrina, garīgi piepilda, garīgi stiprina, jo liels ir Mūsu Kungs un liela ir Viņa žēlastība. Aleluja! Un šodien ir brīnišķīga diena, un šodien notiks tikai labas lietas. Rīt tev notiks tikai labas lietas. Tas, ko mēs tagad darām, ir vingrinājums, lai mēs garīgi pieaugtu ticībā, lai Dievs mūs varētu lietot, svētīt un lai mēs varētu būt par sevis labāko versiju un par gaismu pasaulei un par gaismu cilvēkiem. Tātad – principi un Viņa vārds ieradumos. Emocijas, kas var būt gan no negatīva, gan no pozitīva virziena un principu praktizēšana. Tā ir vingrināšanās, un, protams, vēlme dalīties. Pilsēta kalna galā jau nevar būt apslēpta. Tu saki: “Es negribu dalīties.” Jeremijam bija rakstīts, vai tad, ja uguns ir azotē, to var noslēpt?
Vai kāds var saglabāt savā azotē uguni, lai nesāktu degt viņa drēbes? (Salamana pamācības 6:27)
Kad Dieva vārds viņu piepilda un “kaulus grauž” tā, ka viņš nevar izturēt. Ja tu pilnveidojies, vēlies liecināt, dalīties, tu vēlies dot arī citiem to, ko pats esi piedzīvojis. Tās pārmaiņas, kas ir tev, tu gribi dot citiem. Un, lūk, ko nozīmē – mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu! Šodien ir brīnišķīga diena un brīnišķīga svētruna, un šeit sēž brīnišķīgi cilvēki. Saki sev: “Es esmu brīnišķīgs!” Kāpēc gan ne? Kurš gan cits tev to pateiks? Tu esi brīnišķīgs, un Dievam ir labas domas par tevi.
Centies būt Dieva acīs krietns darbinieks, kam nav ko kaunēties un kas pareizi māca patiesības vārdu. (2. Timotejam vēstule 2:15)
Tātad, pašizaugsmes kritērijs – līdzināties Dieva vārdam. Dieva acīs krietns darbinieks. Vingro saskaņā ar Dieva, Bībeles instrukciju. Ievēro veselīgas mācības principus. Burts nokauj, gars dara dzīvu. Ja tevi kāds apsūdz, ka tu neesi derīgs, uzspļauj, tikai tici Dievam. Man liekas šeit, uz zemes, nav nekā labāk, kā ticēt. Aktīvi ticēt, pilnveidoties, nodot sevi par Dievam patīkamu upuri. Šis nav par sevis šaustīšanu, tas nav par gremdēšanos atmiņās, tie ir jauni izaicinājumi Kristū, dzīvot šodien, tas nozīmē: kas ir bijis, tas ir pagājis.
Dāvida dziesma, kad viņš izlikās negudrs Abimeleha priekšā un tas viņu padzina. Es slavēšu To Kungu vienumēr, Viņa teikšana aizvien būs manā mutē. Mana dvēsele ir līksma par manu Kungu! Viņu daudzinādama; cietēji, lai to dzird un priecājas. Slavējiet līdz ar mani Tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto Vārdu! (Psalms 34:1-4)
Tu dod to, kas tev ir Kristū. Ja tu neskaņojies Kristū, bet gan topi pasaulei līdzīgs, tas ir tas, ar ko tu dalies. Kāpēc narkotikas ir tik izplatītas? Tāpēc ka pēc pirmās reizes, kad lieto, tās kļūst neaizmirstamas. Viņam pārstrukturizējas neironu ķēdes, sekundēs pārveidojas smadzenes, sajūta, ko viņš ir piedzīvojis, viņš grib vēl un vēl. Ja cilvēks tā jūtas, ka viņš ir atradis un piedzīvojis debesis, vai viņš klusēs? Nē, viņš stāstīs visiem un viņš nebūs nošļucis, negulēs patversmēs un neatradīsies zupas virtuvēs, bet gan augstākās izglītības iestādēs, varbūt politikā, iespējams, klases biedrs no normālas ģimenes. Viņš stāstīs tev, cik brīnišķīgi bija pagaršot. Šīs emocijas ir ļoti spēcīgas, tāpēc Dāvids saka, ka priecājas un līksmo. Ja tu esi Kristū, tavas emocijas ir balstītas uz Dieva vārda pamata, emocijas ir lipīgas un tās aizdedzina cilvēku. Cilvēki redz, ka tu cīnies, sasniedz panākumus, kļūsti labāks, kaut sākumā cilvēki tevi slikti novērtēja. Vide ir ļoti lipīga, tu šodien esi pareizā vietā un laikā, lasot sprediķi, šodien tu garīgi vingro. Dievs pats runā, kaut kur mierinājuma vārdi, lietas, kas jāuzlabo. Svētais Gars sludina caur mani, vārdu rindiņām, ko lasi Bībelē.
Nāciet šurp, jūs bērni, un uzklausiet mani. Es jūs mācīšu to Kungu bīties. Kas ir tas vīrs, kas mīl dzīvi, un ilgojas pēc gara mūža, lai redzētu labas dienas? (Psalms 34:12-13)
Šis ir tas ceļš – šaurais ceļš. Bībele ir grāmatu grāmata. Šorīt silts, karsts, foršs laiks. Man ir uzstādījums – pirmdienas rītā saņemt Dieva vārdu priekš svētdienas, nedēļas griezumā es apaudzēju šos vārdus. Svētdienas rītā tas ir jāsaliek kopā. Man šoreiz to galīgi negribējās darīt, labāk nopeldēties pludmalē. Es arī nopeldējos sestdien, daudz sauļojos, šodien jūtos ļoti labi pēc ūdens procedūrām. Pamodos 6.20, un jāiet vingrot, jāgatavo sprediķis, ko tad es došu cilvēkiem? Es gribu dot tikai labāko, nevis lai saņemtu tikai labāko, bet to Dievs māca, ka esi uzticams par mazumu, lai varētu izveidot sevis labāko versiju. Visu, ko dariet, dariet to no sirds, pat ēst un dzert no sirds. Izbaudiet šo dzīvi. Un sagatavo savus sprediķus un dziedāšanu uz 100%. Izdari savus darbiņus! Visu ko dari, izdari no sirds, uz 100%, tad tam ir milzīgi augļi. Tu esi viens no šiem augļiem.
Jūlija beigās es lidoju kalpot uz Londonu pie bīskapa Ričarda Erī. Es nezinu angļu valodu, bet man līdzi būs tulks. Es būšu šajā konferencē ne tikai, lai pats runātu un dalītos, bet es pats gribu dzirdēt un saņemt – vingrot. Gribu pamainīt vidi. Iepriekšējo reizi, kad braucu uz Roterdamu, viens no punktiem bija man, personīgi parunāt ar Dāgu Hevardu-Milu. Tas nebija tik vienkārši, sarežģītāk, nekā biju domājis. Arī citi cilvēki, kas vēlējās šo tikšanos, to dabūja, pateicoties man. Mēs pārāk daudz uzbāzāmies ar to lietu, un mums visiem kopīgi izveidoja tikšanos. Ļoti īsa, 3-5 minūtes katram. Tad, kad tu atver Bībeli, klausies sprediķi, lūdz – tas ir garīgs vingrinājums. Kad tu sāc strādāt ar sevi un uzlabot lietas, tas arī ir garīgs vingrinājums.
Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Izraēla bērnus, no Ēģiptes. (2. Mozus grāmata 3:10)
Kad Mozus satikās ar Dievu, tad viņam teica izvest tautu. Tad, kad pats vingro, tu dod un cilvēki to redz. Viss sākas ar to, ka pats kļūsti par patīkamu upuri Dievam. Tas nav par to, ka tev kaut kas neizdevās, pakriti. Tas ir par pilnveidošanos, ka tu esi uz šaurā ceļa un kaut ko dari. Maksā savu cenu ikdienā, jo taisnais 70 reizes krīt un ceļas.
Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu ir pateicis, ko es esmu darījusi. Vai tikai Tas nav Kristus? Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus. (Jāņa evaņģēlijs 4:29-30)
Kad samāriete satikās ar Kristu, kad radās apziņa, tad sāka citus aicināt. Tad, kad tu pats esi saticies, vingro, pašam rodas ieradumi, tu automātiski kļūsti par gaismu pasaulē. Tas ir efektīvāk, ieradums ir efektīvāks nekā vingrojums. Efektīvāk ir, kad nevis tu tikai runā pareizas lietas, bet ir arī reālas iekšējas pārmaiņas.
Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus. (Lūkas evaņģēlijs 22:32)
Jēzus redzēja, ka Pēteri un brāļus vēl nevar stiprināt, jo iekšēji ieradumos un garā nebija izaudzis līdz tādam līmenim. Pēteris varēs stiprināt brāļus tikai tad, kad pats būs stiprs – ar jauniem ieradumiem, piedzīvojis iekšējās pārmaiņas garā. Vai viņš gāja sludināt, vai notika pārmaiņas? Jā! Bet brāļus stiprināt varēs tikai tad, kad pats atgriezīsies. Efektīvi, kad tu pats nodod sevi par Dievam patīkamu upuri. Visas tās sākotnējās darbības bija vingrošana.
Lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies. (1. Pētera vēstule 1:7)
Ka viņa prāts ir saskaņots ar emocijām un ar to, ka viņš ir jauns radījums Kristū, ka ticība ir pārbaudīta. Pēteris apzinās, ka šīs grūtības Jēzus paredzēja. Mums katram ir kaut kādas grūtības, bet svarīgi, kā mēs skatīsimies uz tām, kā mēs iziesim cauri: padosimies vai iziesim un mācīsimies, vai iziesim uzvaras apziņas pilni un kļūsim stiprāki, vai tieši otrādi – salūzīsim. Lai kļūtu stiprāki, mums nepieciešami mūsu ikdienas garīgie vingrinājumi.
Jūs, kas esat atdzimuši ne no iznīcīgas sēklas, bet neiznīcīgas, no dzīvā un paliekamā Dieva vārda. (1. Pētera vēstule 1:23)
Apliecini sev, ka esi atdzimis no neiznīcīgā, dzīvā un paliekamā Dieva vārda, jo visa miesa ir kā zāle un visa Viņa godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi.
Teksasā 26. jūnijā ir pieņemts likumprojekts, ka līdz 2030. gadam tiks pakāpeniski ieviesta Bībele kā obligātā literatūra. Iedomājies – skolā obligātā lasāmviela, klasēs tiks mācīta Bībele. Tie ir amerikāņi, tā ir demokrātija un tā ir brīvība. Viņi to ir izcīnījuši, jo nav baidījušies iet politikā, tur mācītāji ir strādājuši. Tikai lēnām notiek šīs pārmaiņas, kamēr tās ievieš. Tas nav vienas dienas darbs. Cilvēki strādā politikā, patstāvīgi darbojas komisijās un parlamentā. Kādi šausminās, ka es, mācītājs, eju politikā.
Mums, Latvijas izglītībā, ir vēsture, kur nav vārda Bībele. Iedomājies, ka bērni no mazotnes, ne tikai svētdienas skolā tu vari aizvest, bet kad skolā māca Dieva vārdu. Tas ir dzīvais, paliekamais, mūžīgais Dieva vārds. Kad bērnam jau skolā veidojas paradigma saskaņā ar dievišķiem principam, kas ir labāk priekš paša bērna, kas ir labākais pusaudzim un pieaugušam. Tad Dievs var svētīt Ameriku, un Dievs var svētīt Latviju.
Jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana. (1. Timotejam vēstule 4:5)
Tu esi pieņēmis Kristu, tu esi svēts Jēzus asinīs, bet svētums ir tādā veidā kā pašizaugsme: Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana. Kļūsti par labāko sevis versiju.
Un vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu. (Ebrejiem vēstule 10:24-25)
Tas tiešām ir jaudīgs veids – mājas grupiņas, dievkalpojumi –, kur māca to Dieva vārdu, kas draudzē tiek mācīts, kur ir stipri vadītāji, un šī kopiena ir ārkārtēji spēcīga, jo tā ir Kristus miesa. Tas mūs formē, vide mūs formē.
“Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mateja evaņģēlijs 20:26-28)
Tā ir kalpošana. Nav runa par aicinājumu, ka tu apzinies sevi par draudzes daļu. Tu kaut ko uzņemies – pazemībā, cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, nevis lai izceltos, bet kalpotu. Jēzus kājas mazgāja Saviem mācekļiem, Viņš rādīja priekšzīmi kalpot. Lūk, cik svarīgi katram būt daļai arī kalpošanā. Bībele, Dieva vārds, lūgšana, sprediķis, draudze, kalpošana. Mazāka vai lielāka, nav svarīgi, man ir kāds pienākums, tā ir rakstīts, tas ir vingrinājums, tas ir treniņš, tu tā audz.
Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. (Mateja evaņģēlijs 5:14-16)
Kad tu nodod sevi par patīkamu upuri Dievam, tad kļūsti par sevis labāko versiju, tas parādās gan emocijās, ieradumos, gan tavā dzīves stilā, to redz. Citi noniecina, kritizē, bet tu skaties uz priekšu, nav svarīgi, ko domā cilvēki, ir svarīgi, ko par tevi domā Dievs. Tu audz un kļūsti par pilsētu kalna galā. Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas. Ja tev ir personīgas pārvērtības, nav grūti to nodot citiem. Tas ir vieglāk, jo pats Dievs darbojas cilvēkos, kur ir nodevuši sevi Viņam. Es ticu, ka Dievam nav nekā neiespējama. Viss ir mūsu domāšanā, cik mēs spējam pieņemt, cik spējam trenēties un augt. Brīžiem es satieku cilvēkus, kas ir mana vecuma, bet viņi izskatās vecāki par mani, un tas nav tikai ģenētiskais stāvoklis, tas ir iekšējais stāvoklis, kad tu visu laiku audz. Ģenētika, protams, spēlē lielu lomu, bet tā iekšējā gaisma ir pāri visam. Kristus tevī.
Gaujas malā, kur es dzīvoju, pirms kāda laika gribēja mājas siltināt. Kad siltina, tad mazāk enerģijas patērē, mazāk saļarku kurina, zaļā politika. Būtu arī klāt finansējums no Eiropas fonda. Neviens to negribēja. Pensijas ir mazas, un īpaši neviens negribēja. Bet iedzīvotāji mainās, tagad tas balsojums bija 17 pret 19, 17 dzīvokļi pret 19 dzīvokļiem. Ja es būtu nobalsojis tad būtu 19 pret 19. Pirms dažiem gadiem nosiltināja vienu māju, tai Gaujas malā ir maksimums kādas 20 mājas un mājiņas, un plus garāžas. Un vienu māju nosiltināja. Jā, tur tagad ir forši, mazāk gāzi, mazāk apkures vajag, rēķini mazāki un smukāk izskatās. Un tagad notiek tā, ka šobrīd 2 vai 3 mājas siltina vienlaicīgi, jautājums – kāpēc? Un kas notiks ar mūsu māju, kad tā paliks pēdējā? Tā māja, kurā es dzīvoju, ir garākā ar visvairāk dzīvokļiem. Kāds būs balsojums? Es domāju, ka arī mūsu māju siltinās. Bet par ko ir runa? Tas notiek dabiski. Tad, kad tu nodod sevi par Dievam patīkamu dzīvu upuri, kad tā kļūst par tavu garīgo kalpošanu, kad kļūst par sevis labāko versiju saskaņā ar veselīgu Dieva vārdu, saskaņā ar Dieva Garu, kad tu sāc vingrot, sāc veidoties, tad Dievs tevi svētī.
Tas, kas ir bijis, ir pagājis, bet galvenais ir šodienas izmaiņas, šodienas kustība. Kāpēc tu nāc uz šejieni? Tu domā, ka nāc pieraduma pēc? Tā īsti nav. Es atnākšu un iešu mājās priecīgs, es redzēšu savus draugus, Kristus miesā būšu pabijis. Tas arī ir pareizi – būt draudzē –, bet ne tikai. Sākotnēji arī, kad lasīji Bībeli, tikai lasīji, sāki vingrot, izmācījies Bībeles skolā. Un ir labi pavadīt laiku kopā ar Dievu, un ja nebūs šīs vēlmes, tu sevi piespiedīsi lasīt Dieva vārdu. Un kad sāksi lasīt, tad atveras debesis. Nokrati putekļus no savas Bībeles! Lai atveras debesis tavā dzīvē! Kļūsti par sevis labāko versiju! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Kļūsti par labāko sevis versiju” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
