Šodien runāsim par līdzsvaru jeb balansu. Kā ir braukt ar automašīnu, ja riteņi nav nobalansēti? Tā kratās, stūre velk pa labi vai kreisi, un braukt kļūst grūti. Sievietēm, iespējams, vieglāk būs saprast ar veļas mašīnas piemēru. Ja kaimiņam tā nav pareizi nobalansēta vai uzstādīta un viņš to ieslēdz vēlu vakarā, tad centrifūgas darbības laikā tā ietekmē visas mājas konstrukciju, un to var sajust. Tāpat arī cilvēka organismā — ja dažādos ķīmiskos vai fiziskos procesos nav balansa, ja netiek ievēroti pareizie likumi šī balansa radīšanai un uzturēšanai, rodas dažādas problēmas. Katrai ierīcei ir ražotāja instrukcija, kā to pareizi uzstādīt un lietot.

Arī mums, cilvēkiem, ir instrukcija dzīvei — tā ir Dieva vārds. Svarīgs ir garīgums, kas balstās Dieva vārdā. Tas darbosies tavā dzīvē tikai tad, ja ne vien to zināsi, bet arī pielietosi. Dieva vārdu ir būtiski neizraut no konteksta, bet studēt to līdzsvarā — Veco un Jauno Derību skatīt kā vienu veselumu, ievērot balansu, pētot konkrētu Rakstu vietu, grāmatu vai vēstuli. Evaņģēlists Jānis saka, ka ir sarakstītas vēl daudzas citas grāmatas un ir tik daudz zināšanu, ka visas pasaules grāmatas tās nespētu uzņemt. Tātad pat Dieva vārdā nav uzrakstīts absolūti viss. Ir arī daudz dažādu zināšanu, kas papildina Bībeli.

Balanss ir princips, bez kura cilvēks nevar pilnvērtīgi attīstīties un dzīvot. Neviens process bez balansa nevar funkcionēt pilnvērtīgi. Ko izdarīja Jēzus Kristus, kad balanss tika izjaukts? Viņš no auklām nopina pātagu, iegāja templī un izdzina visus pārdevējus. Jautājums — vai tajā laikā nebija normāli tirgot dzīvniekus upuru pienešanai? Var rasties jautājums — kas tur bija slikts? Balanss tika izjaukts starp tirdzniecību un to, ka Dieva nams tika pārvērsts par tirgu. Tā ir Dieva reakcija, kad mēs nedzīvojam balansā.

Paskaidrošu to ar Rakstu vietu, no kuras arī radās doma runāt par līdzsvaru jeb balansu tavā dzīvē — tā ir no Lūkas evaņģēlija 12. nodaļas 31. panta. Lai saprastu kontekstu, ieskatīsimies visā 12. nodaļā. Kāds cilvēks nāca pie Jēzus un lūdza, lai Viņš izšķir mantojuma lietu. Tas ir līdzīgi, kā ja šodien tu nāktu pie mācītāja, lai viņš atrisinātu strīdu par mantojumu. Jēzus to neuzskatīja par savu pienākumu.

Bet Viņš tam atbildēja: “Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?” (Lūkas evaņģēlijs 12:13)

Tā laika mācītāju un gudrības skolotāju pienākumos ietilpa arī šādu jautājumu risināšana. Šodien tas vairs neietilpst draudzes darbā — tam ir speciālas iestādes, piemēram, administratīvā tiesa un citas, kur šādus jautājumus var risināt. Protams, garīgais un morālais aspekts ir svarīgs arī šādās situācijās — tu vari nākt pie mācītāja, pajautāt viņa viedokli vai lūgt palīdzību saprast, ko par to saka Dieva vārds. Tomēr mācītājs juridiski nevar izlemt šādus jautājumus. Tam ir profesionāļi, kas pārzina likumus un pieņem lēmumus.

Pašam, pirms uzņemties kaut ko nopietnu, ir svarīgi pārzināt likumus, lai izvairītos no problēmām un nepatīkamiem pārsteigumiem. Tātad Jēzus šim cilvēkam atbildēja: “Kas Mani iecēla par mantas dalītāju?” Jēzus varēja dot padomu, bet to nedarīja, jo saprata motīvu, kādēļ cilvēks nāca pie Viņa ar šādu jautājumu. Viņa atnākšanas mērķis un dzīves motīvs bija pavisam cits — vērst cilvēku uzmanību uz viņu iekšējo stāvokli, nevis uz ārējām izpausmēm. Jēzus nekoncentrējās uz notikušo, bet ķērās pie pašām saknēm. Viņš teica farizejiem:

Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt. (Mateja evaņģēlijs 23:23)

Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs šķīstāt kausa un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni laupījuma un negausības. Aklo farizej! Šķīstī papriekš kausa un bļodas iekšpusi, lai arī to ārpuse top šķīsta. Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārpuses izskatās jauki, bet no iekšpuses ir pilni ar miroņu kauliem un visādu netīrību. (Lūkas evaņģēlijs 23:25-27)

No iekšējā jeb sirds stāvokļa — no tā, kā tu attiecies pret cilvēkiem, lietām, pasauli, Dievu un sevi — ir atkarīgas tavas darbības, dzīve un liktenis. Tāpēc Jēzus teica, ka Viņš nav iecelts par mantas dalītāju. Pēc šīs sarunas seko šodienas svētrunas centrālā Rakstu vieta.

Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas. (Lūkas evaņģēlijs 12:31)

Atslēgas vārds ir “vairāk”. Ja sapratīsi šo vienu vārdu, spēsi savā dzīvē būt balansā jeb līdzsvarā it visās lietās, pirmkārt — garīgajās. Šajā kontekstā Jēzus atbilde nav tieša. Bieži mēs, kristieši, šo Rakstu vietu saprotam bez vārda “vairāk” aptuveni tā: “Dzenieties pēc Dieva valstības, nāciet uz draudzi, lasiet Bībeli, lūdziet Dievu — un jums viss būs.” Tā nav patiesība. Tev nebūs viss tikai šo darbību dēļ. Šajā Bībeles pantā būtisks ir vārds “vairāk”. Tas nozīmē: dzenieties pēc visa, kas jums nepieciešams, bet vairāk — pēc debesu valstības. Tātad prioritāte it visā ir garīgums jeb garīgās lietas. Mums visiem ir daudz dažādu vajadzību, un par visām ir jāpadomā. Nākamajā Rakstu vietā Jēzus saka, ka puķe ir apģērbusies krāšņāk nekā Salamans.

Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni. Kurš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc? Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet Es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām. Bet, ja jau zāli laukā, kas šodien aug, bet rīt tiek krāsnī mesta, Dievs tik skaisti apģērbj, cik vairāk jūs, jūs mazticīgie! Tāpēc neraizējieties arī jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties. (Lūkas evaņģēlijs 12:24-29)

Tā vienkārši, tieši tulkojot šo Rakstu vietu, kristieši bieži domā: “Ļoti labi, es lasu Bībeli, un Dievs man visu dos.” Taču ne veselība, ne finansiālā labklājība, ne izglītība, ne citas lietas no debesīm nekrīt. Pēc tām ir jādzenas un jāmaksā noteikta cena — visu ir jāizdara pašam. Lai visās dzīves jomās būtu pareizais virziens, vispirms jāparūpējas par savu garīgumu.

Vakar redzēju, kā bērns iepeldēja jūrā un sāka saukt: “Palīdziet, slīkstu!” Viņam uz rokām bija piepūstās aproces, un principā viņš nevarēja slīkt. Taču viņš tēloja ļoti ticami. Es domāju, ka tiešām jāiet glābt. Tad mamma piecēlās, nolika telefonu un iegāja jūrā pie bērna. Pēc tā, cik mierīgi viņa to darīja, sapratu, ka viņš šad un tad tā patēlo. Rodas jautājums: ko šādā situācijā darīt vecākam, kā iemācīt, lai bērns neatkārto šādas lietas? Pirmais variants — nedrīkst tā darīt. Tas ir pareizi, bet, ja viņš neizprot jēgu, tad darīs pretējo. Jāievēro balansa likums. Zināmās situācijās vienkārši ir tā jārīkojas. Ja, piemēram, bērns iet pāri ielai pie sarkanās gaismas, nav laika skaidrot. Zināms, ka zemapziņa neuztver labi nolieguma vārdus, kas sākas ar “ne.” Ja saka “nesmēķē,” zemapziņa uztver “smēķē”. Tomēr tas nenozīmē, ka nedrīkst lietot “ne” vārdus — šādus vārdus nevajag teikt, apliecinot. Jārūpējas, lai pareizā informācija nonāk tavā sirdī. Desmit baušļi arī sākas ar “tev nebūs”. Jāievēro balanss. Īpašās situācijās vari teikt: “To nedrīkst, vairāk tā nedari.” Tomēr, ja iespējams, var parunāt ar bērnu. Vispār bērnu audzināšana, ja to patiešām dara, ir ļoti grūta. Ja aprobežojies tikai ar “nedrīkst,” tad ir viegli. Bet, ja visu gribi izskaidrot, nav tik vienkārši. Bērniem ir savs “kāpēc” vecums, un, ja to neizmanto un visu neizskaidro, tad paliks tikai “nedrīkst” līmenī. Bērns nesapratīs, kāpēc nedrīkst, un turpinās darīt. Bērnam vajag visu izskaidrot.

Manis minētajā gadījumā, kad bērns tēloja slīcēju, var pastāstīt pasaku par ganu. Gans ganīja avis un vairākas reizes sauca: “Vilks aitās!” Kad ciema cilvēki atsteidzās palīgā, viņš smējās par viņiem. Taču reiz pa īstam nāca vilks, gans sauca palīgā, bet cilvēki vairs viņam neticēja, nenāca, un aitas tika saplosītas. Vienkārša pasaka vai cits piemērs var būt labs skaidrojums, kas var notikt. Tu vari nākamreiz tā darīt, bet tur sēž onkulis, viņš ir glābējs un ir gatavs palīdzēt, ja ir kāda problēma. Taču, ja tas onkulis domā, ka tas ir joks, viņš tev nevarēs palīdzēt. Tad bērns var sākt domāt, ka varbūt tā nevajag. Tā pati doma, balanss. Ir reizes, kad jāpasaka skaidrs “nē,” bet citreiz jāskaidro. Motīvs ir jāizprot, tas ir svarīgi — cilvēkiem jāiemācās nebūt vienpusējiem.

Piemēram, šeit draudzē tas notiek bieži — es dodu norādījumus, ko darīt. Ja kāds tos izpilda tikai tā, jo “mācītājs tā teica”, tad viss tiek darīts bez domāšanas tikai tāpēc, ka tā bija pavēle.

Arī balanss jeb līdzsvars starp Veco un Jauno Derību nav šķirams. Tu izlasi Rakstu vietu — templī tirgošanās, visus jādzen ārā. Es reiz sludināju, un tas bija svarīgs dievkalpojums — runāju par to, ka draudzē mums tika iestudēts teātris, bet kādi sacīja – pārvērtuši draudzi par teātri. Tas bija sen, bet realitātē draudzē var būt dažādas formas, kas veicina evaņģēlija pasniegšanu. Svarīgi, lai tas nav teātra pēc, bet Dieva dēļ. Mēs mīlam Dievu un savu tuvāko, pildām Kristus misiju — “Kristus Pasaulei” ir jāiet un jādara mācekļi visās tautās, tāpēc:

“Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Kad? Tad, kad prioritāte būs vairāk par visu, pēc kā mēs dzenamies un darām. Pamatā ir Dieva vārda mācība — balansēta, elastīga, pielāgota katrai situācijai, nevis izrauta no konteksta vai kādas Rakstu vietas. Kad es tikko sāku savu ticības ceļu, kapelāns man iedeva Jauno Derību ar psalmiem. Es lasīju tikai to, jo sapratu, ka Vecā Derība ir briesmīga ar dažādiem nelabiem notikumiem un to nevar lasīt. Ziniet ko? Nebija nepareizi sākt ar Jauno Derību, bet bija brīdis, kad sāku interesēties par Veco Derību.

Tu sāc lasīt Veco Derību un saproti, ka skaties uz to caur Kristus upuri, caur Jēzus vārdiem, bet tas neatceļ Veco Derību. Jēzus nāca un paaugstināja standartus — piemēram, “tev nebūs laulību pārkāpt” kļūst par to, ka tev pat domās nebūs to darīt. Jēzus saka, ka tiksi tiesāts pēc tā, kas sirdī, ne tikai pēc darbiem. Mēs izlasām rakstvietu, ka ne no darbiem tiekam taisnoti, bet žēlastībā. Jēkaba vēstulē rakstīts, ka ticība bez darbiem ir nedzīva. Lūk, tas arī ir balanss. Ja izvelkam vienu Rakstu vietu no Bībeles un pasniedzam to kā absolūtu patiesību, tas izraisa tādu efektu, kā Jēzus iešanu templī ar pātagu — rodas problēmas.

Es neesmu mednieks, bet skolā mācīja, ka vilks ir meža sanitārs. Plēsēji uztur balansu ekosistēmā — nevar būt tikai zālēdāji visur. Tā vienkārši ir iekārtots, reizēm skan nežēlīgi, bet tā ir patiesība. Kāda ir šī vasara? Nav foršākā, bet arī nav slikta. Var atrast brīdi ar saulainu dienu un aizbraukt uz jūru — tas ir nepieciešams, īpaši saule un D vitamīns. Padomā, kādas bija iepriekšējās vasaras? Viss ir iekārtots tā, ka ir balanss. Tev šodien iet labi, bet tā nebūs vienmēr. Ir dažādas dienas. Šodien jūties labi — tas nebūs pastāvīgi. Ja ir slikti, viss būs kārtībā, aiz mākoņiem vienmēr ir saule. Dabā viss līdzsvarojas — tā ir Dieva kārtība. Izbaudi šo dienu, bet negaidi, ka tā būs mūžīgi. Rīt būs citādas dienas, emocijas mainās — šodien tu jūties labi, rīt savādāk, un to vajag saprast.

Tu, atnākot uz dievkalpojumu, vari nejust Svēto Garu, bet es varu just. Tu vari kaut ko sajust, ja esi vesels. Ja nav veselības, nesporto, neēd vai neatrodi atpūtu, tad neko pozitīvu nejutīsi. Mēs nevaram vadīties pēc emocijām, bet pēc Dieva vārda. Kā Bībelē teikts — kur divi vai trīs ir sapulcējušies, tur Jēzus ir viņu vidū. Balanss ir svarīgs attiecībās, partnera izvēlē. Cilvēki precas, reizēm šķiras. Pēc Dieva vārda ir jāvadās, ne pēc emocijām: vai cilvēks ir draudzē, vai ir svarīgs Dievs? Es esmu redzējis šādus gadījumus, īpaši vīriešus. Sievietes ātri izsaka, ko domā. Vīrietis ļoti vēlas to meiteni, sāk nākt uz draudzi un grupiņu līdz kāzām. Viņš kļūst ļoti svēts tik ilgi, kamēr dabū to meiteni. Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības. Tu, izvēloties laulāto partneri — labākajā gadījumā pieslēdz prātu: vai viņš ir uzticams, vai spēj par sevi parūpēties, vai ir pierādījis, ka gādā par ģimeni, vai Bībele viņam ir svarīga, vai viņš pilda uzticētās kalpošanas? Ja viņš to nedara draudzē, tad arī ģimenē nedarīs.

Mazās lietas, ko pats nevar redzēt, ir jāvēro darbībā vai jāvaicā kādam citam. Vēlams, ka abi ir vienā draudzē, protams. Bībele nesaka, ka laulāto partneri jāizvēlas tikai ar prātu, bet šī sprediķa kontekstā — balansa likuma dēļ — ir svarīgi izvērtēt arī ar prātu. Dzenieties vairāk pēc Dieva. Ja vēlies nodibināt ģimeni, ir jābūt abpusējai simpātijai. Ir jāatšķir seksuāla iekāre no tā, ka tu ar šo cilvēku dzīvosi visu mūžu. Vai šis ir īstais? Vai bez seksuālas iekāres pastāv arī draudzība? Vai patīk kopā pavadīt laiku? Bieži ir grūti saprast, vai tā ir tikai iekāre vai kaut kas vairāk. Tāpēc daudzi gaida, līdz apprecas. Pēc kāzām šī iekāre bieži pazūd, ja nav kopīga garīga pamata, vai arī vienam pamats ir stiprs, otram – vājāks.

Svētdienas kristieši ir tādi, es nenosodu, labāk tādi, bet tur būs zināmas problēmas arī attiecībās. Labāk tīrīt zobus pavirši nekā netīrīt. Kas jums būs kopējs? Viens gribēs uz balli, otrs gribēs uz draudzes pasākumu. Tā tas viss beidzas parasti. Vakar braucu pa Pleskavas šoseju un uz ceļa bija simtiem mašīnu. Un ko tās tur dara sestdienas vakarā? Es saprastu, ka brauc no jūras uz Rīgu, tad netiek atpakaļ normāli, īpaši pie Baltezera. Kas tur notiek? Izrādījās, ka Līgatnē Intars Busulis uzstājās, es nedomāju ka tik populārs koncerts. Satiksme no maza miestiņa, no Siguldas līdz Līgatnei korķis. Es nenoticēju līdz pēdējam brīdim, kad pats to neieraudzīju, ka no turienes visi brauc. Un tik daudz, kur vispār viņi tās mašīnas salikuši?

Pats svarīgākais ir kopīgi garīgi mērķi – Dieva vārda pamats. Bet jābūt abpusējai simpātijai, ne tikai seksuālai iekārei, bet – simpātijai. Vairāk ir jāpieslēdz prāts, bet bieži vien, ja nav iekāres, ko cilvēks bieži neatšķir, tikai pēc dažiem gadiem viņš saprot, ka ir maldījies, bet ir jāiemācās atšķirt, sirds jau saka pareizi bieži vien. Tu nevari paturēt prātā visu informāciju, tāpēc tu intuitīvi pieņem lēmumu. Es tādus pieņemu, nevaru visu zināt. Kā šoferis, piemēram, zinu, kur jābrauc lēnāk, kur ātrāk, es intuitīvi zinu. Ja godīgi, man stāžs ir liels, es intuitīvi zinu, kad ir policija, es neredzu, jo Waze un Google nelietoju, bet es intuitīvi zinu, ka šeit jābrauc lēnāk, jo tālāk stāv netrafarētais policijas auto. Es varbūt nesaprotu, bet es sāku braukt lēnām. Jo ir kādas sakritības, un tad ieraugi, ka tur ir policija. Katram šoferim ar pieredzi iestrādājas šī sajūta. Ir noteikumi, kas jāievēro, un ir reāla situācija, un šeit ir vajadzīgs līdzsvars. Ja visi brauc ar ātrumu 100 km/h, un tu par spīti brauc ar 80 km/h vai precīzi 90 km/h, es domāju, ka tā ir problēma cilvēkam galvā. Ir plūsma, kurā tu ieraksties. Es nesaku, ka tev ir jādara šā vai tā, pirmkārt es tev mācu, lai tu caur šīm ilustrācijām saprastu šo balansa likumu garīgā pasaulē jeb savā dzīvē. Tā kā dzenieties vairāk pēc debesu valstības, tad pārējās lietas tiks pieliktas.

Kāda ir atšķirība starp darbiem un žēlastību? “Tikai žēlastība, es esmu izglābts, es ticu Kristum un darbi nav svarīgi!” Bet, ja tu saproti šo līdzsvara likumu, tad zini, ka ir arī citas rakstvietas, piemēram, Jēkaba vēstule, kur rakstīts, ka ticība bez darbiem ir nedzīva. Tad saproti, ka ir Jaunā un Vecā Derība un patiesība ir kaut kur pa vidu, tā ir līdzsvarā. Pēdējā laikā draudzē ir brīvprātības princips, tiek likts uzsvars uz brīvprātību. Tas ir pareizi, tā tam ir jābūt. Bet pārāk liels uzsvars uz brīvprātību bija šajā laika periodā, lai ieviestu šo principu. Tas nenozīmē, ka tas visu laiku tāds var būt. Pārmērīgi liels uzsvars uz brīvprātību jeb uz brīvību rada haosu. Tāpat arī pārlieku liels uzsvars uz kontroli rada autoritārismu, tas atkal nekur neved. Visam jābūt ir kaut kur pa vidu. Mēs zinām Dieva vārda principus, bet, lai to elementāri pielietotu dzīvē, ir jāizprot balansa princips. Jāsaprot, ka vairāk jādzenas pēc debesu valstības. “Es tagad braukšu ceļojumos un mētāšos riņķī,” tas nenozīmē, ka tu nevari braukt ceļojumos, bet tev vairāk jādzenas pēc debesu valstības. Teiksi: “Es tagad vairāk gādāšu par ģimeni,” tas ir labi, ka tu gādā par savu ģimeni, jo, kas negādā par savu ģimeni, ir ļaunāks par neticīgu. Bet vairāk pa debesu valstību jādomā, nevis par laicīgu darbu. Ir jādzenas pēc laicīgā darba, ir jāpelna nauda, ir jāgādā par ģimeni, bet svētdienā tu esi dievkalpojumā. No rītiem tu lasi Bībeli, vairāk tu no rīta parūpējies par savu garīgo stāvokli, lai uz Dieva vārda pamata visas dienas garuma domas raisītos un visus savus notikumus pieskaņotu Dieva vārdam, nevis otrādi. Vairāk dzenieties pēc Dieva valstības, un tad visas pārejās lietas tiks piemestas. Un tās arī tiek piemestas, ka ievērojam balansu visos šajos garīgajos un miesīgajos jautājumos. Vairāk dzenies pēc Dieva vārda un šādām tavām darbībām būs Dieva svētība. Apliecini par sevi: “Es esmu svētīts!” Visam ir jābūt balansā.

“Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība.” (Mateja evaņģēlijs 5:3)

Lasot šo rakstvietu, šādā veidā sanāk, ka man jābūt nabagam, lai debesu valstība piederētu? Bet ir citi tulkojumi, kas skan šādi: “Laimīgi tie, kas apzinās savas garīgās vajadzības.” Laimīgi ir tie, kas gādā par savām garīgām vajadzībām, kas dzenas pēc tā visa, kas dzīvo kā normāli cilvēki. Arī cilvēki kādreiz izjūt stresu, bet arī tam ir jābūt balansā. Arī ekonomikā, ja ir lielāks pieprasījums, kad daudzi grib šo preci, tad aug cenas. Tāpēc ir dažādi ekonomikas instrumenti, kas balansē cenu līmeni.

Tu iesēdies automašīnā un, lai tu varētu to sākt izmantot, to vajadzētu uzsildīt līdz darba temperatūrai, un tieši tāpat arī cilvēkiem ir vajadzīgs noteikts stresa līmenis, lai ķermenis labāk funkcionētu. Stress ir vajadzīgs un labs, bet tam ir jābūt balansā. Un atkal jau ir dažādi regulācijas mehānismi, lai būtu uzlabojumi un atrastos optimālā stresa zonā. Cilvēka organismā enerģijas līmenis ir atkarīgs no dažādiem faktoriem: uztura, skābekļa uzņemšanas, atpūtas un no tā, kas notiek cilvēka galvā. Visās lietās ir jābūt balansam arī. Kad Jēzus izdzina tirgoņus, vai tad Viņš vairs nebija mīlestība? Bet reizēm mīlestībai ir nepieciešama stingrība. Uz zemes viss ir mainīgs, bet ir jāturas pie Dieva vārda.

Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem [..]. (Lūkas evaņģēlijs 12:33)

Šajā rakstvietā ir jāsaprot, ka došana tavu sirdi vairāk piesaista debesu valstībai un Dieva vārdam, tāpat ir arī ar kalpošanu, ka mēs apzinīgi to pildām, tad savu sirdi tuvāk piesaistām Dievam.

Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds. (Lūkas evaņģēlijs 12:34)

Nekrājiet mantu virs zemes. Šajā rakstvietā arī ietilpst stāsts par bagāto cilvēku.

Un Viņš tiem sacīja: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: “Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt. Un viņš turpināja: to es darīšu – es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu, un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies. Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?” (Lūkas evaņģēlijs 12:16-20)

Atpūsties un priecāties ir veiksmīgs bizness šeit, virs zemes, citi strādā, lai vispār kaut ko nopelnītu, tā ir tā pati mantkārība. Mantkārība ir tad, kad tev nauda ir svarīgāka par Dieva valstību.

Un Viņš tiem sacīja: “Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas.” (Lūkas evaņģēlijs 12:15)

Jēzus saka:

“Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā.” (Lūkas evaņģēlijs 12:21)

Mums ir jāuzkrāj savā sirds saturā garīgais mantojums. Tas nenozīmē, ka tev viss jāizdala nabagajiem, tu vari krāt naudu, un tas ir labi, bet vairāk domā par to, lai tava sirds būtu gatava tai dienai, kad katrs no mums stāvēs Dieva priekšā. Jēzus turpināja skaidrot saviem mācekļiem.

Un Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities. Jo dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs. Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni. Kurš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti? Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc? Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet Es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām. Bet, ja jau zāli laukā, kas šodien aug, bet rīt tiek krāsnī mesta, Dievs tik skaisti apģērbj, cik vairāk jūs, jūs mazticīgie! Tāpēc neraizējieties arī jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties, jo visu to meklē pasaules tautas. Jūsu Tēvs jau zina, ka jums viss tas vajadzīgs. Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas.” (Lūkas evaņģēlijs 12:22-31)

Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā, bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas. (Psalms 1:1-3)

Primāri mēs dzenamies, lai sirdī uzkrātu garīgo mantojumu, lai pareizi iestatītu garīgo kompasu, un dzenamies visi pēc tām lietam, kuras dzīvē ir nepieciešamas, un nepārpratīsim Bībeli, ka ir jāpārdod īpašumi vai ka draudzes cilvēki nevar nodarboties ar biznesu, jo Jēzus nāks rīt un no visa ātri jātiek vaļā. Tu šodien esi pareizā vietā un laikā. Tad, kad tu rūpējies par garīgo mantojumu, tad ir Dieva svētība.

Es tev vēlos pateikt, ka ne visiem ir jāpelna liela alga un jāver vaļā bizness, jāprecas un tā tālāk. Īstam miljonāram jaunākā modeļa mersedess ir kapeikas un nabagam negaidīti rokās iekritis ābols ir kā bagātajam mersedess, kurš rada laimes hormonus. Laimes hormoni ir tavas emocijas. Laimi nenosaka tavs sociālais statuss vai bagātība, un Bībelē ir rakstīts nedzīties pēc šīm lietām, bet: vairāk dzenies pēc Dieva valstības un tad tu būsi svētīts arī emocionāli. Būsi laimīgākais cilvēks pasaulē. Pāvils brīdina, lai mēs neceļamies katrs augstāk par savu ticības mēru. Izaugsmes klubā es mācu, ka katrs var sasniegt panākumus, bet katrs ir nolemts savam līmenim. Ir lietas, kuras mums Dievs ir ielicis no dzimšanas, un smadzenes ir iekārtotas tā, ka mēs nevaram augstāk uzlekt, kā arī mēs esam piedzimuši valstī, kur liegtas dažādas izaugsmes iespējas. No dažādiem dzīves faktoriem veidojās mūsu liktenis. Tā nav netaisnība, mēs katrs esam savādāks, tajā pašā laikā ar iespēju būt svētītiem tur, kur atrodamies. Tomēr mums katram ir jādzenas pēc labklājības un mēs nevaram cerēt, ka evaņģelizējot mūs kāds cits baros, mums pašiem par to ir jādomā. Kas nestrādā, tam nebūs ēst. Nemeklē attaisnojumus, lai pēc tam nezaudē to, pēc kā tava sirds tik ļoti kāroja. Atstāt draudzi nozīmē – atstāt Dievu. Ja ne šinī laikā, tad nākošajā, indiešiem un reinkarnatoriem ir pilnīga taisnība, jo viņi tic karmai. Karmas princips viennozīmīgi pastāv, un karmai varētu likt vienādības zīmi ar Bībeli – kas sirsniņā ir iestādīts, tas arī tur izaugs. Tieksimies vairāk pēc debesu valstības!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Līdzsvara likums” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija