Mūžu dzīvo, mūžu mācies, mūžu praktizē!

“Mūžu dzīvo, mūžu mācies” – tas ir latviešu tautas sakāmvārds. Tomēr tajā trūkst divu vārdu. Iespējams, ka saknes šim sakāmvārdam ir meklējamas senā romiešu filozofa Senekas teicienā. Viņa doma ir nedaudz atšķirīga: “Nevis tas, kurš daudz zina, ir gudrs, bet gan tas, kurš zina, kā izmantot to, ko zina.” Latviešu variantā tas skanētu sekojoši: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies un mūžu praktizē!” Tā arī nosaucu šodienas svētrunu. Seneka uzsver, ka zināšanas ir laba lieta, bet pašas par sevi bez praktiska pielietojuma tās ir neauglīgas un nederīgas.

Daudzi ir nolikuši auto vadīšanas tiesības, bet to, kuri regulāri brauc un lieto braukšanas prasmes ikdienā, ir mazāks skaits. Kāpēc tu noliki tiesības, ja nebrauc ar automašīnu? Esmu pārliecināts, ka, ja tu tās nelieto, tad nemāki braukt. Tu esi iztērējis laiku, finanses, savus resursus. Nolikt autovadītāja eksāmenu nemaz nav tik viegli – daudzi izkrīt ar pirmo reizi un tad to nākas pārlikt. Tas ir labs piemērs, ka ar mācīšanos vien ir par maz. Ja esi iemācījies braukt, kā arī iemācījies visus noteikumus, bet nepraktizē, ar laiku tas aizmirstās un iemaņas pazūd. Esmu redzējis, kas notiek, kad cilvēks pēc autovadītāju apliecības iegūšanas ilgu laiku nebrauc un tad pēkšņi piesēžas pie stūres. Šāds cilvēks vienkārši nevar pabraukt. Protams, ja esi praktizējis ilgu laiku un tad ir bijis pārtraukums, ies daudz labāk. Mācīties mācīšanās pēc var būt pat bīstami. Ja tu pierod mācīties un nepraktizēt iegūtās zināšanas, tad tas izveidojas jau par ieradumu, un tam ir liels spēks. Ieradums veido mūsu sirds saturu, ir saistīts ar iekšējo pasauli, kas nosaka mūsu kustību, virzību. Pārsvarā mūsu darbības un reakcijas uz apkārt notiekošo ir automātiskas. Ir cilvēki, kuriem patīk mācīties un to ir izveidojuši par savu ieradumu, bet ir svarīgi zināšanas uzreiz praktizēt.

Dievkalpojumā ir dažādas daļas. Tas vienmēr sākas ar slavēšanu, kuras laikā tu nemācies, bet slavē un pielūdz Dievu. Tu baudi, cik Dievs ir labs. Svētrunas laikā no kanceles skan Dieva vārds. Tu vari to estētiski baudīt, saņemt priekš sevis remas, atklāsmes, attiecināt kaut ko uz sevi. Tam visam ir viens mērķis – lai tu to lietotu. Tikai tad, kad tu to lieto, tavā dzīvē ir Dieva darbība, Dieva svētība jeb akcepts.

Taču ļauni cilvēki un krāpnieki iestigs arvien lielākā ļaunumā maldinādami un maldīdamies. (2. Timotejam vēstule 3:13)

Kontekstā ar visu šo, viņš turpina, kā tu vari pastāvēt, pretī stāties un uzvarēt ļaunuma vidū.

Bet tu paliec mācībā, ko esi mācījies un par ko esi pārliecinājies; jo tu zini, kas tev to ir mācījuši, un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. (2. Timotejam vēstule 3:14-15)

Timotejs jau no mazām dienām zināja svētos rakstus. Nesen biju iegājis baznīcā Krimuldā, kur es bieži, garām braucot, ieeju. Tur pie sienas ir piesprausti draudzes noteikumi. Viens punkts ir, ka jādzīvo svēta dzīve, tai skaitā bērniem. Kā mēs zinām, luterāņi kristī bērnus. Noteikumos iekļauts, ka vecākiem, kas kristījuši savus bērnus, jārūpējas, lai viņi dzīvotu pēc Kristus mācības, Dieva gribā. Tas nozīmē, ka pirms gulētiešanas lasīsi bērnu Bībeli, pirms ēdienreizēm kopā ar bērnu lūgsi Dievu, vedīsi uz svētdienas skolu. Mūsu draudzē bērni netiek kristīti, jo uzskatām, ka cilvēkam pašam jānolemj sekot Kristum un tad var kristīties, bet, jebkurā gadījumā, arī mūsu draudzē vecāku pienākums ir audzināt bērnus Kristus mācībā. Draudzēs, kur kristī bērnus, papildus šie pienākumi ir arī krustvecākiem. Tas nav tikai tāpat vien pieņemts – bet gan līdzatbildīgi, lai bērns aug dievbijīgi un pazītu Dievu.

Tātad, Timotejs jau no mazām dienām bija mācīts svētajos rakstos un tādēļ varēja pastāvēt, būt vadītājs, pārraudzīt draudzi un vēlāk kļūt arī par bīskapu. Tieši raksti padara tevi gudru. Kādēļ vajadzīga šī gudrība? Bībelē var atrast dzīves gudrību, un tas ir svarīgi. Tomēr, ir vēl kaut kas svarīgāks – galamērķis padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. Tas notiek caur sprediķiem, Bībeles lasīšanu, caur Svēto rakstu skaidrojumiem, pašiem veselīgi studējot Bībeli. Tā tu iepazīsti Dievu, kāds ir Viņš. Studējot Svētos rakstus, vari praktizēt to, kas ir individuāli priekš tevis, kas ir Dieva griba. Tā ir ticība, kas nozīmē – darboties, paklausīt. Paklausīt un ticēt nav pilnīgi vienādi jēdzieni, bet līdzīgi.

Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva. (Jēkaba vēstule 2:17)

Bībeles lasīšana ir arī estētiska baudīšana, man patīk to darīt, bet nekad nedrīkst izlaist no fokusa, ka tās zināšanas ir dotas, lai praktizētu. Mūžu dzīvo, mūžu mācies, mūžu praktizē! Seneka ir teicis: “Mūžu dzīvo, mūžu mācies, kā ir jādzīvo.”

Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. (2. Timotejam vēstule 3:16-17)

Kāpēc Timotejs mācās? Lai aizietu līdz galam un būtu sagatavots labiem darbiem. Šeit, šajā rakstu vietā, ir ļoti daudz atbilžu. Kristīgā mācība, svētrunas, Bībeles lasīšana ir ne tikai, lai iepazītu Dievu un izprastu Viņa gribu, bet arī lai praktizētu Viņa gribu. Iesākumā minēju piemēru par autovadītāja apliecības iegūšanu. Es mācījos autoskolā, kad vēl biju pavisam jauns. Ieguvu tiesības vadīt kravas automašīnu jau 18 gadu vecumā. Mans pirmais darbs bija izvadāt pārtiku, tai skaitā alkoholu pa laukiem. Man bija jābrauc uz “Rīgas balzamu” pēc attiecīgiem dzērieniem. Bija noteikts pudeļu skaits, kuras drīkstēja norakstīt kā sasistas. Es vienmēr norakstīju maksimāli iespējamo pudeļu skaitu. Kādā reizē, kad braucu uz alkohola veikalu, nepamanīju, ka aiz manis brauca milicijas mašīna. Mēs kabīnē sēdējām trīs piedzērušies cilvēki, un es pa ceļu braucu streipuļodams. Miliči nolēma, ka labāk neapturēt mani tādā stāvoklī, bet pagaidīt līdz es pats apstājos. Kad bija kārtējā pietura pie alkohola veikala, es paliku bez tiesībām. Nedaudz smieklīgs gadījums, bet nu jau 25 gadus neesmu pieskāries alkoholam un mani tas nemaz neinteresē. Es tiesības noliku 18 gadu vecumā, pusgadu braucu ar smago, jau bija neliela pieredze – pat braucu uz Rīgu. Nekas, ka pirmajā reizē uz Vidzemes šosejas aizbraucu pa pretējo joslu. Domāju, kāpēc visi man ar gaismām mirkšķina. Beigās nācās pāri zālājam pārbraukt uz pareizo pusi. Tā jau jaunajiem gadās, tāpēc esiet uzmanīgi. Patiesībā man toreiz bija mašīna bez bremzēm. Padomju laiki – tur tādas lietas bija ikdiena.

Atceros – kalns uz leju, krustojums, priekšā māja un koki. Spiežu bremžu pedāli – bremžu nav. Smagais aizripo pāri krustojumam, labi, ka neviens pa ceļam netrāpījās. Es saku meistariem, ka bremžu nav. Viņi tā kā sataisa, bet īsti nē – bremžu šķidrums tek laukā. Tā arī braucu: kad jūtu, ka bremžu nav, paņemu šķidrumu un pielēju klāt. Tā mēs tur strādājām. Vispār, paldies Dievam, ka tiesības man toreiz noņēma. Pagāja 12 gadi, un manas vecās tiesības vairs nederēja – bija jāliek no jauna. Es mācījos, man tas nebija viegli. Grupā, ar ko kopā gāju uz mācībām, gandrīz visi pēc tam sāka nākt uz draudzi, tikai viens ne.

Bieži saka: ja cilvēks jau reiz mācījies, tad viņam ir savi paradumi, un tos pēc tam grūti pārmācīt. Es arī domāju, ka māku braukt, bet izrādījās – jāmācās braukt tā, kā tiešām ir pareizi. Pirmajā eksāmenā man lika braukt pa kreisi. Es aizbraucu pa kreisi no joslas, no kuras to nedrīkstēja darīt. Eksāmenā izkritu, vajadzēja likt vēlreiz. Es ļoti ticēju, ka braucot ir jālūdz Dievs. Tā arī darīju – braucu un lūdzu mēlēs. Tikai problēma bija tā, ka, tā vietā, lai sekotu līdzi braukšanai, es lūdzu. Rezultātā eksāmenā atkal izgāzos. Man tā bija mācība – nepietiek tikai lūgt, ir jāmācās un jāpārbauda praksē tas, ko esi iemācījies. Nevar domāt, ka būsi super puper garīgs un ar to viss atrisināsies. Iemācīties nebija viegli, bet beigās iemācījos, un viss ir kārtībā. Tomēr fakts paliek – ja paiet laiks un to, ko iemācījies, nelieto, tad prasmes aizmirstas. Tāpēc – mūžu dzīvo, mūžu mācies un mūžu praktizē. Par tiesībām – nu labi, tu negribi braukt, jo tev to nevajag. Iztērēji laiku, naudu, un beigās nav vajadzības. Mamma toreiz teica, ka ej mācīties tāpēc, ka tas bija topā. Tas bija labi, vajadzēja, bet tagad pats brauc ar riteni, piemēram.

Manā gadījumā bija līdzīgi ar bērnudārzu. Mani ielika vecākajā grupiņā, kaut gan pēc vecuma biju vidējā. Tur vienkārši nebija vietas. Zināšanas man jau tad bija labākas nekā daudziem vecākajā grupā, un man tur nebija īpaši interesanti. Bet arī tur bija kaut kas jāmācās. Arī skolā mācies tāpēc, ka ir jāmācās. Skaidrs, ka katram bērnam vajag pamatu – to nevar noliegt. Bet vienā brīdī sākas jautājums: vai tu mācies tikai mācīšanās pēc, vai tomēr tāpēc, ka gribi šīs zināšanas izmantot dzīvē? Tā ir liela atšķirība. Mazs bērns pats jau nevar saprast, ko viņš grib, un pati izglītības sistēma būtu jāmaina. Japānā, piemēram, viss ir pavisam citādi. Viņiem arī attīstība ir ļoti augsta, un principi ir citi. Tur bērnam un cilvēkam kopumā jāatklāj savas stiprās puses, un tad mācīšanās un prakse notiek atbilstoši tam. Es pazīstu daudz cilvēku ar augstāko izglītību, bet redzu, ka dzīvē viņiem nav tā, kā vajadzētu būt. Zināšanas ir, bet kāpēc tu mācījies? Kas vēl slikti – tā akadēmiskā vide. Tur tu esi baigi kruts, vai ne? Augstākā izglītība, tu mācies – tas taču izklausās ļoti labi. Es nesaku, ka mācīties ir slikti. Ir jāmācās, bet ir arī jāmācās tas, ko tu praktizēsi, nevis vienkārši mācīties mācīšanās pēc. Protams, labi ir zināt daudz ko, apgūt pamatus. Bet, ja tu mācies un tikai kļūsti lepns par savām zināšanām, tad tas jau ir cits stāsts.

Bībelē pat ir teikts – ķēniņš par Pāvilu sacīja, ka viņš no lielajām zināšanām ir uzpūties un palicis traks.

Viņam tā aizstāvoties, Fēsts sacīja skaļā balsī: “Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!” (Apustuļu darbi 26:24)

Tas bija tad, kad viņu pratināja, kad jūdi viņu apsūdzēja. Pāvilam tas bija labā nozīmē. Bet, kad cilvēks iedomājas, ka viņš ir kaut kas tikai tāpēc, ka viņam ir zināšanas, tad patiesībā viņš nav nekas. Tev vienkārši smadzenes ir piesātinātas ar kaut kādām teorēmām, bet, ja tu tās nelieto, tad tām zināšanām nav vērtības. Tieši otrādi – tās var tev kaitēt. Ar Bībeli ir tieši tas pats. Bībele, mīļie draugi, nav tikai jāmācās. Dievs nav tikai jāiepazīst. Ticība ir jāpraktizē, lai tā jau no mazām dienām dara tevi gudru pestīšanai.

Un ka tu no mazām dienām zini svētos rakstus, kas spēj padarīt tevi gudru pestīšanai caur ticību Kristū Jēzū. (2. Timotejam vēstule 3:15)

Pestīšanai – un kāpēc vēl? Tāpēc ka Bībele satur arī daudz dzīves mācību un mums Bībeles mācība ir jāpraktizē. Galu galā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs sagatavots katram labam darbam.

Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. (2. Timotejam vēstule 3:16-17)

Mēs mācāmies, lai darītu labus darbus savā aicinājumā, savās dāvanās, pusdāvanās vai tajās dāvanās, ko tevī ielikuši vecāki. Tikai uz priekšu – uz labiem darbiem!

Tāpēc, nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles. Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami. Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā. (Jēkaba vēstule 1:21-25)

Redzi, Jēkabs saka: saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles. Bet esiet vārda darītāji, ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami. Tu sevi maldini un mierini ar to, ka “es jau mācos”, bet ar mācīšanos vien nepietiek. Mācīties ir labi.

Vakar mums šeit bija ļoti daudz cilvēku, diena bija piepildīta, un no rīta pamodos uzlādēts. Tas dod spēku darboties. Es pats biju uzlādēts un uz skatuves nostaigāju gandrīz sešus kilometrus – pulkstenis soļus skaitīja. Mācīju daudzas stundas, un es to daru staigājot. Man grūti vienkārši stāvēt un runāt. Arī Saeimā pie kanceles man ir grūti stāvēt – man vajag kustēties. Tad smadzenes strādā labāk. Tāds mans ieradums. Labs vai slikts – nezinu. Laikam jau labs, jo pa dienu soļi saskrien, un esmu veselīgāks.

Esiet vārda darītāji, ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami. Paši sev stāstām – “es mācos, es jau klausos”. Bet, ja esi tikai vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī: viņš paskatās, aiziet un tūlīt aizmirst, kāds bija. Līdzīgi kā ar tiesībām – iemācījies, bet pēc tam aizmirsti. Tāpat ar jebko citu – iemācījies un aizmirsti. Izaugsmes principu kursā bija tabula, kas parāda, kā cilvēks labāk iegaumē un iegūst jaunus ieradumus. Tur bija procenti – cik atmiņā paliek no lasīšanas, no klausīšanās. No lasīšanas paliek ļoti maz. Visefektīvāk ir praktizēt, vērot procesu vai piedalīties – tā kā lomu spēlē. Un visefektīvāk? Kad tu pats praktizē kopā ar citiem: skaties, kā dara citi, pārrunā, dari pats un vēro rezultātus. Tā veidojas jauni ieradumi, un tu nebūsi tas, kas spogulī paskatās un aizmirst, kāds bija. Tas ir kā sējējs, kas izgāja sēt.

“Klausaities: raugi, sējējs izgāja sēt. Un notika, sējot cita sēkla krita ceļmalā, un putni nāca un to apēda. Un cita krita uz akmenāju, kur tai nebija daudz zemes, un tā uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tai nebija dziļas zemes. Bet, kad saule bija uzlēkusi, tad tā savīta un nokalta, tāpēc ka tai nebija saknes. Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca, un tā nenesa augļus. Un cita krita labā zemē un nesa augļus, kas uzdīga un augtin auga, un cita nesa trīsdesmitkārtīgi, cita sešdesmitkārtīgi un cita simtkārtīgi.” (Marka evaņģēlijs 4:3-8)

Viena sēkla krita ceļmalā, cita uz akmeņaina zemes, bet cita labā augsnē. Ērkšķi izauga un nomāca labo sēklu. Tā, kas labā zemē, nesa augļus – trīsdesmit, sešdesmit un simtkārtīgi. Tā, kas ceļmalā, ir tā, kas pašā sākumā tiek atņemta – tu mācījies, bet nepraktizēji, un tas aizmirsās. Tad ir bagātības viltība un pasaules rūpes – kārības, kas aug kā nezāles un nomāc Dieva vārdu. Tāpat arī uz akmeņainās zemes: sākumā cilvēks priecīgs, “baigi foršā mācība, viss patīk”, bet nepraktizē, jo ir minimālā cena, bet nav savas darbības – un viss izbalē. Es tev gribu pateikt vienu lietu. Man arī ir sagatavota Rakstu vieta – par cilvēku, kurš cēla savu namu uz klints, un otru, kas cēla savu namu uz smiltīm. To es noslēgumā pieminēšu. Šī Rakstu vieta ir tā, ko es vienmēr runāju katrā laulību ceremonijā. Es jums teikšu – daudzi no jums pārkāpj laulību. Nevis ar sievieti vai vīrieti, bet ar Dievu. Jo, kad jūs solījāt sekot Dieva mācībai un celt laulību uz klints – uz Dieva vārda pamata – sākumā viss bija labi. Bet ar laiku – vienreiz neatnāk uz draudzi, otrreiz kaut kur neatnāk – un pamats sāk balēt. Jūsu laulība vairs nav uz Dieva vārda pamata, jo ērkšķi izaug un nomāc vārdu. Tajā laulību brīdī tu domāji un teici “jā”. Tāpēc ir svarīgi filmēt ceremoniju un veidot laulību līgumu, jo tad cilvēki saka vienu, bet dara pavisam ko citu. Šeit tu zvēri, bet vēlāk dari pavisam kaut ko citu. Tas ir pamats – ko es vienmēr lasu katram laulībā. Ko es parasti dāvinu vīram? Lielu Bībeli kā ģimenes galvai, ko viņš bieži vien nelasa. Dāvinu Bībeli, lai būtu pamats. Kāds var būt pamats, ja tu nemācies un neatsvaidzini zināšanas? Izaug dažādi ērkšķi un nomāc Dieva vārdu, un ar laiku tu pat nejūti, ka tava laulība vairs nav uz Dieva vārda pamata. Ir divi dažādi cilvēki – daži iet citā virzienā, daži diemžēl paliek par antikristiem.

Kad nogalināja Čārliju Kērku, kreisajiem ultra liberāļiem bija arguments: “Bet viņš taču nāk no konservatīvas ģimenes.” Hilters un dažādi citi cilvēki nāk no konservatīvām ģimenēm, kuri ir atkritēji un sabuntojušies pret Dievu un visiem, kas saistīti ar Viņu. Reizēm pat no mūsu vidus izaug ļoti naidīgi cilvēki un viss sākas ar to, ka nemācās un arī nepraktizē. Gudrība ir tad, kad tu mācies un praktizē, un šāds cilvēks ceļ savu namu uz klints. Atgriezīsimies pie Jēkaba vēstule.

Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. [..] Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā. (Jēkaba vēstule 1:23; 25)

Svētīts būs tas, kurš mācīsies un praktizēs. Labāk tomēr ir mācīties klātienē, jo labāk zobus tīrīt slikti nekā netīrīt vispār. Klātienē var iegūt lielāku enerģiju. Es piesēdos pie viena galdiņa un sapratu, ka katrs šis cilvēks bija no savas grupiņas, tomēr kādreiz gribās pamainīt cilvēkus sev apkārt, un tas ir tikai labi, ka mēs redzam citu cilvēku viedokļus. Mūsu draudze ir liela, tāpēc mēs katrs varam atrast iespēju, kur kalpot ar savām dāvanām. Pagaidām mēs vēl neesam megadraudze, bet Latvijā tas jau ir daudz.

Labi koki nes labus augļus, bet slikti nenes, tāpēc katrs cilvēks rīkojās pēc tā, kāda ir viņa sirds arī tad, ja pieņem īpašos lēmumus rīkoties savādāk, diemžēl viņš nav spējīgs, kamēr nav sirdī izmaiņu. Sirds izmaiņas sākās ar maziem solīšiem, praktizējot to, kāds tu vēlētos būt, un sākas izmaiņas. Jaunais ir jāpraktizē uzreiz, lai tas nebeigtos bēdīgi. Koks nevar pats no sevis nest labus augļus, tas nozīmē, ka cilvēks vispirms ir jāpadara labs, lai viņš nestu labus augļus, un tas notiek caur mācīšanos, Bībeles lasīšanu, lūgšanu, studijām un draudzi.

Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. [..] Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. (Mateja evaņģēlijs 7:17-19; 21)

Bet, lai praktizētu, jābūt vidē, mūsu gadījumā tā ir draudze. Jāpraktizē ir lūgšanas, jo tām ir ļoti liels spēks.

Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū. (Mateja evaņģēlijs 18:20)

Šiem cilvēkiem ir īpašs spēks, un jo vairāk lūdzēju, jo vairāk enerģijas izdala. Kad apustuļi tika vajāti, viņi atnāca pie savējiem un vienprātība lūdza Dievu, lai Dievs dod drosmi turpināt kalpošanu.

Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:31)

Kopējā lūgšanā radās drosme. Bija Dieva manifestācija, jo pat zeme nodrebēja. Domāju, ja arī nenodrebētu, tāpat būtu šī drosme. Manifestācija palīdz emocionāli ticēt, ka drosme ir. Es neesmu redzējis, ka zeme dreb no lūgšanām. Mājas grupas vadītāja rokasgrāmatā ir stāsts par 19. gadsimta ticības cilvēku Robertu Evansu, kurš bija lūdzējs un Bībeles lasītājs. Viņš ir slavens ar to, ka caur viņa lūgšanām Velsā izcēlās garīgā atmoda, uz viņa dievkalpojumiem nāca tūkstošiem cilvēku. Atmoda bija tik spēcīga, ka ogļraču dzīvnieki vairs nesaprata komandas, jo cilvēki beidza lamāties. Roberts Evanss bija maziņš, agri sāka strādāt ogļraktuvēs un tika audzināts dievbijībā. Runājot, ka šo vīru neviens nav redzējis bez Bībeles, un pat tad, kad izcēlās ugunsgrēks, tad vienīgā nenodega Bībele, kura bija iesprausta kaut kādā caurumā. Roberta draugi viņu aizveda pie ārsta un tas uzstādīja diagnozi – reliģiozā mānija, jo viņš daudz lūdza. Beigu periodā viņš bija teicis: “Es gribu būt tādās lūgšanās, kad nav vairs nekā, tikai es un Dievs.” Ar šo lūgšanas garu viņš aplipināja draudzes, un 20 gadu vecumā viņš tika uzņemts kalvinistu draudzē par pilna laika kalpotāju, un nedēļas laikā viņš kalpoja 12 draudzēs. Šajās kalpošanās notika dažādi notikumi kā, piemēram, notika nakts lūgšanas un nākošie no rīta, kas nāca, gaidīja rindā, kamēr vecā maiņa vēl nebija beigusi. Tas izraisīja ļoti spēcīgu Dieva gara darbību, un tas ir brīnišķīgi.

Tomēr šim lūdzējam bija viena problēma, viņš neuzklausīja no malas absolūti nevienu, paļāvās un ticēja, ka Svētais Gars viņu īpaši vada. Tas bija tik īpaši, ka sapulcēs viņš nesāka sludināt, kamēr nesajuta Svēta Gara klātbūtni, un tas aizgāja tik tālu, ka viņš sāka redzēt cilvēkos to, ka it kā neesot vienprātība un Svētais Gars nevar būt. Varēja gaidīt, cik grib, bet viņš nesludināja, un bija pat reizes, kad viņš konkrētiem cilvēkiem pateica, ka viņi nav vienprātībā. Visās reizēs, kad sarunas sāka norisināties par cilvēcīgumu vai līderību, tad viņš šādus cilvēkus apkaroja, jo uzskatīja, ka tikai pats Dievs vada. Dienā šis cilvēks gulēja 2-3 stundas, ārsta diagnoze bija diezgan pareiza, ja tu tikai lūdz un sāc ignorēt visu pārējo Bībeles kontekstu un kārtību, tad tā ir problēma, un tas pašam izraisa veselības problēmas un problēmas arī citiem. Evanss beidza kalpot, un astoņus gadus atradās kādas sievietes kontrolē, kura izmantoja viņa vārdu, lai publicētu savas avīzes un žurnālus. Kad viņa māte bija slima un kāds aicināja apraudzīt, tad viņš uzskatīja, ka ir pārāk svēts, lai pie mammas dotos. Ir tā labā puse, bet ir ēnas puse. Pēc 40 gadiem Velsā no atmodas nekas nepalika pāri. Cik labi bija toreiz, bet svarīgāka ir šodiena. Viņš cerēja, ka Dievs to visu darīs un, galu galā, kad šī sieviete nomira, viņš izlīda no pagrīdes un kāds cerēja, ka Roberts sāks sludināt, bet viņš atsūtīja zīmīti, ka nebūšot, jo Gars neļauj sludināt. Tas ir traki, kad ignorē veselo saprātu, draudzes vadītājus un veselīgu mācību. Viņa pēdējie vārdi skanēja apmēram šādi: “Viss slikti, depresija, esmu slims.’’ Mums nav jāskatās uz to slikto, bet jāmācās, lai mēs šodien tādas kļūdas nepieļautu. Bija brīdis, kad viss notika, bet pēc tam apstājās.

Vienotās lūgšanās ir spēks un šīm lūgšanām ir spēja pārmainīt cilvēku no iekšienes. Es pat ticu, ka caur šīm lūgšanām un mūsu pārmaiņām, mainās arī citi cilvēki, es nezinu, kādā veidā viņi izdara izvēli, tiek aizskarti un atgriežas pie Dieva, un tā jau nāk Dieva valstība, jo lūgšana ir atslēga atmodai, bet lūgšanai jābūt balstītai Dieva vārda kontekstā. Lai tas nav tikai šodien, un pēc tam aizmirstās, lai nav tā, ka es noliku tiesības un aizmirstās. Vajag, ka es mūžu dzīvoju, mūžu mācos, mūžu praktizēju! Ja kam interesē biogrāfijas vai kristīgās lietas, iesaku izlasīt šīs grāmatas. Ir vairākas, piemēram, Roberta Liardona sarakstītā grāmata “Dieva ģenerāļi” (“God’s Generals”, Roberts Liardon). Labi, viņam tur pašam nav viss skaisti un smuki, bet kuram tad ir viss skaisti. Viņš ir apkopojis visus vēsturiskos faktus par Amerikas atmodu, pasaules un kristīgās kustībās, arī hernhūtiešus. Viņš kā vēsturnieks ir aprakstījis šos cilvēkus un notikumus, kā arī ir izpētījis šos atmodas līderu biogrāfijas. Viens no atmodas līderiem tika atrasts miris ar alkohola pudeli rokās, bet pirms tu kaut ko kritizē, padomā. Mums tā vien šķiet, ka visi tie līderi ir ideāli, perfekti – nē, neviens nav perfekts. Vakar skolā es viens no pēdējiem aizgāju, un vēl kādi bija palikuši. Un pie sevis es domāju: jā, mēs daudzi traki cilvēki esam, bet mēs visi kopā skolā mācāmies un ejam uz priekšu. Tā jau ir tā mīlestība, šī ir tā vienotība, visi trakie kopā, šādi tādi, bet mēs kopā mākam sadzīvot. Kristus mūs vieno, un šeit ir tas pārdabiskais faktors, Viņš ir tas, kas mūs vieno un runā uz mums. Mācītājs reizēm tev kaut ko pasaka, bet tu pats izlem, kā rīkoties, ja tu esi ticīgs un mācies, un saņem no Dieva. Kaut kādu daļu no sevis tu upurē citu labā. Bībelē ir teikts: nesiet cits cita nastas. Lūdziet arī par mani, lai atveras durvis kalpošanai, lūdziet un aizlūdziet cits par citiem. Lūgšanai ir spēks! Lūgšana ir praktizēšana, kas balstīta uz mācību pamata.

Tāpēc jau Pāvils raksta Timotejam – “no mazām dienām esi gudrs, lai tu būtu sagatavots labiem darbiem”. Un tas ir vienīgais veids – pirmkārt palikt mācībā, nevis lūgšanās, – bet paliek mācība un lūgšana. Tas nav dalāms, un dievkalpojumu kārtība arī nav maināma. Dievkalpojumā vienmēr ir jābūt lūgšanai, pielūgsmei, slavēšanai, pateicībai un vārdam, vienmēr tam tā ir jābūt, jo beigās ziņojumi un praktizēšana, un tamlīdzīgas lietas.

“Tu paliec mācībā, ko esi mācījies, par ko esi pārliecinājies, tu zini, kas tev to ir mācījis, un spējis tevi darīt gudru pestīšanai.” Zini, es ticu, ka mūsu vidū ir Svētā Gara darbība, un es ticu, ka tās grupas, kas mācībā praktizēs lūgšanu, un arī mēs kā draudze nākam kopā lūgšanās, ka Dievs manifestēsies. Caur lūgšanām izmaiņas notiks mūsos pašos, garīgā pasaulē un Latvijā. Izmaiņas notiek Latvijā un visā pasaulē, lai gan pasaule šūpojas. Bet, galu galā, Bībele saka, ka ļauni cilvēki, krāpnieki ies vēl lielākā ļaunumā. Tas nozīmē, ka pasaule ies vēl lielākā ļaunumā. Mēs daudz ko redzam, mēs šausmināmies, bet var būt vēl šausmīgākas lietas. Mēs pastāvam un uzvaram ticībā uz Kristu, kurš mūs vieno. Ir draudzēm dažādi nosaukumi, piemēram, “Glābšanas klints”, “Dzīvības avots”, “Noasa šķirsts”. Draudze jau arī ir tas Noasa šķirsts, glābšanas klints, bet mūžu dzīvo, mūžu mācies un mūžu praktizē, ja nemācās, tad nav ko praktizēt, bet jāsāk ar mācīšanos.

Vakar bija mācības, un šodien sprediķi dzirdi, tas nav tā, šodien tevi kaut kas uzrunāja, tu kaut ko pierakstīji un uzreiz sanāk. Šodien no rīta visiem prasu: “Ko tu saprati, ko praktizēsi? Vakardienas  secinājumi?” Grūti katram kaut ko pateikt. Citi saka: baigi forši, pagāja laiks nemanot, es vispār esmu kustīgs cilvēks, bet nosēdēju līdz pieciem – jā, tas ir tikai iespaids, bet, lai to visu izprastu un pielietotu, ir jāpaiet laikam, jāpārdomā. Un tas, ko tu esi mācījies, pat vēl pēc gadiem tev kaut kādos dzīves brīžos Svētais Gars atgādinās, tagad tev ir tā jārīkojas šajā situācijā, es zinu, ka man tagad ir jādara tā. Un tas tev palīdz visās dzīves sfērās, kalpošanā, visās lietās, ko vien tu dari. Jo Dieva vārds ir mūsu klints, un mēs stāvam uz Viņa klints, un esam tie cilvēki, kas ir cēluši savu namu uz klints. Tieši tāpat kā katrai ģimenei, katrs, ko es laulāju, tam saku šīs te lietas, un katrs kurš laulājas, zina draudzes noteikumus. Tāpēc es uzskatu, ka tiklīdz jau sāk nemācīties, tiklīdz sāk jau novirzīties, neapmeklēt dievkalpojumus, tas jau ir ceļš uz pārkāpšanu, tu to pats nejutīsi, bet tas tā notiek. Un ir tieši otrādi, ka tu praktizē. Tu nevari tikt ārā no šī žurku riteņa, ja tu nesāc ar pašu svarīgāko. Un pats svarīgākais ir – mācīties un pēc tam praktizēt. Būt Dieva klātbūtnē, lūgšanās – ne tikai mājās savās personīgajās, bet arī kopā. Viena pagale nedeg. Diemžēl, mēs no pasaules mācāmies, arī draudzes mācās no pasaules, ka tu vari vienkārši klausīties un neko nedarīt. Bet Dieva vārds saka, ka tas ir līdzīgs cilvēks, aplūkoja sevi, aizgāja un aizmirsa visu to, ko bija dzirdējis.

Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji. (Mateja evaņģēlijs 7:21-23)

Kāpēc? Tas bija toreiz, ka tu to darīji. Un ne jau velna izdzīšanā ir tā sāls, bet tas ir blakus efekts. Mēs spējam pavēlēt sātanam atkāpties, un viņš aizies. Bībelē ir teikts:

[..] Kas Man tic, arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs. (Jāņa evaņģēlijs 14:12)

Un to mēs redzam, ka Jēzus pulcināja pūļus, bet šodien ir kristīgie līderi, kas pulcina vēl lielākus pūļus. Jēzus mums ielika pamatu, lai mēs vēl vairāk spētu izdarīt.

[..] ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams. (Mateja evaņģēlijs 17:20)

Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam. Kas sacīs? Mēs sacīsim un praktizēsim. Ja mēs sacīsim šim kalnam pārcelties, tad tas pārcelsies. Runājot par ticību, mēs gaidām, ka Viņš ticēs? Nē, tā ir mana ticība un es to saku. Es ņemu lāpstu un noroku šo kalnu, Viņa spēkā. To saka Dieva vārds. Tu toreiz kaut ko darīji, praktizēji, bet svarīgi ir šodien.

Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels. (Mateja evaņģēlijs 7:24-27)

Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību. (Mateja evaņģēlijs 7:28)

Brīnumu pateica? Patiesībā vienkāršas lietas.

[..] meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts. Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs. (Lūkas evaņģēlijs 11:9-10)

Mūžu dzīvo, mūžu mācies, mūžu praktizē. Nav praktizēšanas bez mācīšanās, un mācīšanās bez praktizēšanas ir arī nulle. Mums bija nesen sprediķis par piecām lietām katru dienu, – kurš praktizē šīs piecas lietas? Katru dienu jādara, tev ir tikai šodiena, tev nav rītdienas. Bībele saka: nezūdieties rītdienas dēļ, jūs nezināt, kas būs rīt. Bet tavu rītdienu nosaka šodienas darbības. Šodien mācies un praktizē, šodien līdzinies Viņam!

Debesu Tēvs, es Tevi slavēju, Kungs! Slava Tev, Svētais Gars! Es Tev pateicos, Kungs, par Tavu klātbūtni, ka esi šeit, mūsu vidū. Es Tev pateicos par vienotību un par mīlestību mūsu vidū. Tu esi brīnišķīgs, mēs Tevi slavējam, Kungs, pielūdzam, mēs tuvojamies Tev. Mēs mācāmies un sēžam pie Tavām kājām, Kungs. Mēs vēlamies dot Tev pašu dārgāko, kā Marija dārgo eļļu izlēja uz Tavām kājām. Mēs vēlamies nodot Tev savu laiku, lai mūsu darbības ir vērstas saskaņā ar Tavu gribu. Paldies Dievs, ka Tu mūs mīli un svētī. Mēs pavēlam savu ceļu Tev, Kungs, un mēs ticam, ka Tu darīsi, un es pateicos par Tavu darbību un svētību! Mēs Tev pateicamies par veselību, dziedināšanu, brīvību, par augļiem caur mūsu kalpošanu un mūsu ģimenēs, ka mēs turamies pie Tevis! Mēs esam zari, Tu esi koka stumbrs, pie kā mēs turamies. Es lūdzu par katru vienu, kas ir šeit, svētīdams svētī, vairodams vairo, Kungs. Stāvēdami stipri ticībā, mācībā, lūgšanā, mēs gaidām Tevi, Kungs!

Vai zini, ko Dievs saka? Tu vari sagaidīt tikai visas labas lietas šodien, ar tevi notiks tikai labas lietas! Un, ja kaut kas ne tā, to visu Dievs vērsīs par labu! Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Mūžu dzīvo, mūžu mācies, mūžu praktizē!” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija