Sprediķa nosaukums ir “Nenovērtēta Dieva svētība”. Šo nosaukumu nevajadzētu uztvert negatīvā nozīmē. Bībelē ne viss ir rakstīts ar pozitīvu nozīmi. Ja mēs skatāmies gan Veco, gan Jauno Derību, tad redzam ļoti daudz negatīvu vārdu, piemēram, tev nebūs. No psiholoģiskā viedokļa ir labāk visu teikt pozitīvā veidā, bet reizēm ir labi sadzirdēt par sekām, kādas mūs sagaida, ja netrāpām mērķī jeb Dieva gribā. Sekas ir arī visam, ko darām labi un pareizi – tās automātiski notiek mūsu dzīvē.
Šis sprediķis ir par to, lai mēs novērtētu Dieva svētības un neaizmirstu, no kurienes tās ir. Mūsu paaudzē ir ļoti daudz cilvēku, kuri vairs nesaprot lietu kārtību, no kurienes kas nāk. Es domāju, ka šajā sintētiskajā laikmetā daudzi nezina, no kurienes ir piens. Veikalā pērkot, patiešām mēs nevaram zināt, kāda ir piena izcelsme, jo mūsdienās to ražo ne tikai no govīm. Es izvēlos “Straupes pienu”, jo, braucot garām, redzu, ka tur ir piena pārstrādes uzņēmums un ceru, ka tas patiešām ir īsts govs piens. Reizēm ņemu arī “Limbažu pienu” – govis tai pusē esmu redzējis, un man ir aizdomas, ka tas varētu būt īsts piens.
Pirms krustā sišanas jūdi apsūdzēja Jēzu. Jūdi bija uzurpējuši varu, viņiem bija sava reliģija. Tomēr šī tauta bija aizmirsusi pašu svarīgāko, dzīvojot savā reliģiskajā sistēmā, proti, par savu sirds saturu un attiecībām ar Dievu. Jēzus atnāca to atgādināt, bet jūdiem tas nederēja un nepatika. Viņi, redzot, cik daudz cilvēku seko Jēzum, sprieda, ka zaudēs savu elektorātu, ienākumus un ietekmi tautā. Jēzus mācīja citādāk – izaugsmi no iekšpuses, nevis tikai ārēju likumu ievērošanu. Tādēļ viņi nodeva Kristu, lai piesit krustā. Tai laikā jūdi bija zem romiešu virskundzības.
Arī Latvija gandrīz vienmēr ir bijusi zem kādas lielvaras. Padomju laiks atsevišķos posmos bija ļoti smags – bija tieša pakļautība, represijas citādi domājošiem. Izskatās, ka Jūdu zemē un Izraēlā nebija tik ļauni kā komunismā, jo bija reliģija brīvība, tautai ļāva praktizēt savu ticību un jūdiem bija arī sava pašpārvalde. Latvijai padomju laikā nebija savas pašpārvaldes, un uz baznīcu ļāva iet tikai tādiem cilvēkiem, kurus uzskatīja par nelabojamiem, kādām septiņdesmitgadīgām tantiņām. Skolās tika veikta aktīva komunisma un antikristīgā propaganda. Jūdā šī situācija bija nedaudz maigāka. Jā, tur praktizēja miesas sodus, bet Latvijā arī bija čekas māja. Cilvēkus varēja vienkārši savākt uz ielas un čekas pagrabos ar viņiem notika neiedomājamas lietas. Daudzus turpat uz vietas likvidēja, citus izsūtīja – cilvēki vienkārši pazuda. Iesaku paskatīties jauno filmu “TTT tīklā”. Tā ir tieši par tiem laikiem un tajā ir redzams, ka cilvēki vienkārši pazuda citādas domāšanas dēļ. Šī “TTT” bija latviešu sieviešu basketbola komanda, kura kļuva pārāk nacionāla un tas radīja problēmas padomju varai.
Romas virskundzības laikā Jūdā Jēzus mierīgi varēja sludināt, tātad bija samērā labi laiki. Brīva valsts viņiem nebija savu grēku dēļ. Dievs bija apsolījis – ja klausīs Viņu, tad būs brīvi gan iekšēji, gan ārēji, ja neklausīs, tad zaudēs gan iekšējo, gan ārējo brīvību. Šajā situācijā jūdi neatzina Kristu, neatzina, ka brīvība sākas no iekšpuses, no sirds. Tāpat viņi neatzina Krisu kā savu glābēju, jo tas neatbilda viņu priekšstatiem, egoismam un politikai. Lūk, kas sekoja: caur Jūdas nodevību Jēzus tika nogādāts Augstā priestera pilī, kur Pēteris Viņu trīs reizes aizliedza. Jēzus tika atvests pie Pilāta, kurš bija vietējais pārvaldnieks. Romas imperatora vara tika dalīta ar vasaļiem, un šajā laikā valdīja Hērods. Evaņģēlijos kopumā tiek minēti trīs Hērodi: Hērods Antipa, Hērods Lielais. Kad Jēzus uz ēzelīša iejāja Jeruzālemē, Viņš norādīja uz templi un teica, ka tas tiks nopostīts tā, ka no tā vairs akmens uz akmens nepaliks. Jēzus raudāja par Jeruzālemi.
Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt. (Lūkas evaņģēlijs 13:34)
Tā vietā, lai atzītu Jēzus mīlestību, jūdi Viņu noraidīja un bija aizmirsuši, no kurienes ir svētība. Tā nav reliģijā un sistēmā, bet gan dzīvās attiecībās ar Dievu. Hērods Lielais bija Romas impērijas apstiprināts jūdu ķēniņš. Arī tagad nekas daudz nav mainījies, ir līdzīga politiskā sistēma. Ir kangari, ar kuru palīdzību Latvijā realizē destruktīvo politiku jau daudzus gadus. Tomēr tas netraucē tev būt iekšēji brīvam. Tātad jūdi apsūdzēja Jēzu, bet viņiem nebija tiesību izpildīt nāves sodu – likums to ļāva tikai Romas tiesai. Tādēļ viņi veda Jēzu pie romiešu pārvaldnieka Pilāta. Viņš parunāja ar Kristu un secināja, ka Viņš nav vainīgs. Uz jautājumu Jēzum, vai Viņš ir ķēniņš, Pilāts saņēma atbildi: “Tu to saki.” Pilāts droši vien nodomāja, ka Jēzus ir ķēniņš, jo pēc Bībeles konteksta var saprast, ka viņš respektēja. Pilāta sieva sapnī bija redzējusi, ka šis cilvēks bija netaisni apsūdzēts. Pilāts saprata, ka apsūdzība ir netaisna, kā arī saprata par Viņa varu no augšienes, ka Viņš ir īpašs. Pilāts nevēlējās Viņu tiesāt, un tā kā Jēzus bija no Galilejas, pateica, ka šis cilvēks nav viņa jurisdikcijā un aizsūtīja atpakaļ pie tetrarha Hēroda.
Un tie viņam uzmācās un sacīja: “Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei. Un, izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē.” (Lūkas evaņģēlijs 23:5)
Hērods priecājās, jo domāja: “Nu gan redzēšu brīnumus!” Jēzus nav klauns un brīnumu darītājs pēc pasūtījuma, lai kāds izpriecātos. Kad Jēzus atteicās demonstrēt brīnumus, Viņu izsmēja, uzvilka dīvainu ķēniņa tērpu un aizsūtīja atpakaļ pie Pilāta. Arī Hērods saprata un atzina, ka Jēzus nav vainīgs. Gan viņš, gan Pilāts pazina, kāda ir jūdu tauta – diezgan draņķīga.
Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo iepriekš tie savā starpā bija naidā. (Lūkas evaņģēlijs 23:12)
Iepriekš viņi bija naidā un kļuva draugi, jo saskārās ar Kungu, ar ķēniņu Ķēniņu, miesā nākušo Dievu. Vai viņi saprata, ka šī izlīgšana notika tādēļ, ka saskārās ar Kristu? Loģiski domājot, tas bija šī iemesla dēļ. Viņiem abiem pēkšņi bija kaut kas kopīgs, abi bija sapratuši, ka Viņš nav vainīgs, negribēja izpildīt nāves sodu un nodot jūdiem. Domāju, ka viņi neizprata, ka draudzība izveidojās tieši tādēļ, ka abi bija satikušies ar Kristu, un tā ir nenovērtēta Dieva svētība. Hērods un Pilāts to nenovērtēja.
Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis, tiem sacīja: “Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat.” (Lūkas evaņģēlijs 23:13-14)
Romas virsvaldība atrada, ka Viņš nav vainīgs, bet bija jārūpējas, lai reģionā būtu miers, jo Jūdi bija ļoti nemierīga tauta. Viņi negaidīja Dieva valstību mierīgā veidā caur iekšējām izmaiņām, bet gan caur militāru spēku. Viens no iemesliem, kādēļ viņi tik krasi vērsās pret Jēzu, bija tas, ka saprata, ka Viņš nenāks ar zobenu un militāru spēku. Arī Viņa mācekļi tā domāja, kad jautāja: “Kad nāks Dieva valstība?” Pilāts gribēja Viņu atlaist.
Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist. (Lūkas evaņģēlijs 23:16)
Viņš saprata, ka tāpat vien netiks cauri, ka var zaudēt amatu ļaužu spiediena dēļ, tādēļ pieņēma šādu politiski gudru lēmumu, kā kompromisu, lai ļaudis būtu apmierināti un Jēzus paliktu dzīvs.
Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist. Bet tie sauca un sacīja: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!” Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: “Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana pārspēja.” (Lūkas evaņģēlijs 23:20-23)
Evaņģēlijā redzams, ka Pilāts vairākas reizes uzrunā tautu un vēlas Jēzu atlaist. Tauta brēca, kliedza, lūdzās, lai Jēzu sistu krustā. Tad Pilāts izdomāja jaunu gājienu. Pilāts domāja: “Es ļoti gribu Jēzus dzīvību pasaudzēt.” Tā bija Pilāta doma. Saproti? Viņš rīkojās kā politiķis. Viņš nevēlējās Viņu nodot krustā sišanai un domāja dažādus veidus, kā no tā izbēgt. Viens no tiem bija: “Es piedāvāšu atlaist uz svētkiem vienu cietumnieku.” Ko viņi izdomāja? Jūdi izdomāja: “Atlaid mums Barabu!” Tas bija kaut kādas slepkavības vai dumpja dēļ notiesāts slepkava. Viņu parasti attēlo briesmīgu. Es nezinu, kā viņš tur izskatījās. To neviens nevar zināt, bet: “Atlaid mums slepkavu, bet Šo sit krustā.” Pilāts padevās, un tur ir rakstīts, ka viņš publiski iznesa trauku ar ūdeni.
Bet, kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: “Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm. Raugait jūs paši!” (Mateja evaņģēlijs 27:24)
Tas bija tāds publisks žests. Iespējams, tajā laikā tā bija tradīcija, rituāls. Viņš mazgāja rokas. Tas bija publisks apliecinājums sev, cilvēkiem un Dievam: “Es neesmu vainīgs, jūs izvēlējāties.” Taču šo politisko lēmumu pieņēma Pilāts. Tātad viņš zināja, ka Jēzus nav vainīgs. Viņš ļoti negribēja, un viņš politiski izdarīja visu, ko varēja. Neizdevās, bet viņam bija valsts vara, un viņš mierīgi varēja to apturēt. Jā, viņš riskēja ar sacelšanos. Viņš riskēja ar kaut ko tamlīdzīgu, bet varēja to apturēt. Tas bija viņa rokās. Politiski viņam tas nebija izdevīgi, un viņš nodeva Jēzu krustā sišanai. Starp citu, kad Jēzus tika krustā sists, Pilāts lika uzrakstīt un piestiprināt pie krusta plāksnīti, uz kuras bija rakstīts — Jūdu Ķēniņš.
Bet Pilāts lika taisīt uzrakstu un piestiprināt to pie krusta; tur bija rakstīts: JĒZUS NACARIETIS, JŪDU ĶĒNIŅŠ. (Jāņa evaņģēlijs 19:19)
Kopā ar Viņu sita krustā divus cilvēkus, un Pilāts lika taisīt uzrakstu: “Jēzus Nācarietis, Jūdu Ķēniņš.” Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, un tas bija uzrakstīts vairākās valodās, lai visi saprastu — grieķu, romiešu un ebreju valodā. Jūdu augstie priesteri nāca pie Pilāta un prasīja: “Neraksti — Jūdu Ķēniņš, bet ka Viņš ir teicis, ka Viņš ir Jūdu Ķēniņš.” Viņš esot viltus ķēniņš, bet Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.”
Šo uzrakstu lasīja daudzi jūdi, jo vieta, kur Jēzus bija krustā sists, bija tuvu pie pilsētas; un rakstīts bija ebreju, romiešu un grieķu valodā. Tad jūdu augstie priesteri sacīja Pilātam: “Neraksti: Jūdu ķēniņš, bet kā Viņš sacījis: Es esmu Jūdu ķēniņš.” Bet Pilāts atbildēja: “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis.” (Jāņa evaņģēlijs 19:20-22)
Viņš vēlreiz apliecina Viņu kā Ķēniņu, bet tajā pašā laikā nodod Viņu krustā sišanai. Es esmu aktīvajā politikā kā deputāts jau pat vairāk nekā trīs gadus, un es redzu, kā cilvēki ar vērtībām pieņem politiskus lēmumus. Viņiem šķiet, ka tā ir politika — politika ir politika, bet Dievs un draudze ir draudze. Dievs ir Dievs, un attiecības ar Dievu ir kaut kas nošķirts. Savukārt politiskais lēmums vai šie politiskie kompromisi it kā ieskaitās, lai pēc tam panāktu kaut ko labāku. Piemēram, kaut kas ir jāupurē. Bet šajos kompromisos ir sarkanās līnijas. Diemžēl es redzu, ka pat tādi cilvēki, kuri domā, ka viņi ir kristieši, izdara līdzīgus lēmumus kā Pilāts. Labi, šajā brīdī jūdi neskrien un nebrēc, bet līdzība ir ļoti tuva. Caur medijiem rīko visādas sapulces, izdara dažādu spiedienu, tevi nomelno. Tas notiek dažādos veidos, aiz aprēķina, un tiek pieņemti politiski lēmumi, jo politikā it kā drīkst. Ikdienā tev jābūt pieklājīgam, tev jāievēro deputāta ētika un praktiski tie paši desmit baušļi. Kopumā tā tam būtu jābūt — ne visiem, bet kopumā jābūt. Ja tas ir politisks lēmums, kas ietekmē masas, tad var būt kompromisi, jo mēs caur to panākam kaut ko labāku. Vai arī mēs domājam, ka mūsu elektorāts to tā vēlas, un tāpēc mēs viņus pārstāvam. Bet vai tu sevi nepārstāvi Dieva priekšā? Un, kad tevi ievēlēja, vai tevi neievēlēja tieši ar tavām vērtībām šie cilvēki? Tad kāpēc tu tās maini?
Man nav cieņas pret šādiem cilvēkiem un partijām — pret tādiem, kurus es zinu. Man nav cieņas pret cilvēkiem, kuri saka “jā”, bet viņu “jā” nav “jā”. Ja viņi saka “nē”, un viņa “nē” nav “nē”, tad man nav cieņas pret šādiem cilvēkiem, ja viņi netur vārdu. Nu kā — nav cieņas? Es vienkārši nevēlos neko kopīgu ar viņiem, jo viņi nav uzticami un uz viņiem nevar balstīties. Ar viņiem kopā karā iet nevar. Tāpēc ir arī partijas, kurām ir savas vērtības, kas nav kristīgas, un es redzu, ka starp viņiem ir cilvēki, kuri ir labāki nekā tie, kam ir kristīgas vērtības, jo viņi savas vērtības nenodod. Bet nu tur ir pilnīga putra. Tajās aprindās pa lielam ir pilnīga putra. Taču viņiem ir kaut kādas lietas, un viņi tās nenodos. Viņi ies līdz galam.
Un, lūk, Pilāts bija līdzīgs cilvēks. Viņš bija politiķis un izdarīja politisku lēmumu, zinot, ka Jēzus ir Kungs un Ķēniņš. Es nedomāju, ka viņš pilnībā izprata, ka Viņš tiešām ir Dieva Dēls. Tajā laikā pat mācekļiem nebija skaidrības. Viņam noteikti bija skaidrs, ka ir kaut kas saistīts ar debesīm, kaut kas saistīts ar Dievu, ka Viņš ir īpašs cilvēks un Viņš nav vainīgs. Šis uzraksts pie krusta — JĒZUS NACARIETIS, JŪDU ĶĒNIŅŠ. Unikāli. Bet tajā pašā laikā viņš neizturēja spiedienu un tomēr ļāva piesist Jēzu krustā. Šajā pašā laikā Hērods, kurš izsmēja Jēzu un atzina Viņu par nevainīgu, arī neko nedarīja, lai Jēzu nesodītu. Skaties, šajā laikā — trīs ķēniņi: visi Hērodi — Hērods Lielais, Hērods Antipa, Hērods Agripa — un Pilāts.
Mīļie draugi, Pilāts izdarīja pašnāvību. Viņu izsauca, izņēma ārā no siltās vietas Jūdā, un romiešu vara faktiski piespieda izdarīt pašnāvību. Viņš zaudēja visu. Hērods Lielais — tas pats, kurš bija atbildīgs par bērnu nāvi Betlēmē, kurš atjaunoja templi. Templi, par kuru visi jūdi bija vienkārši ekstāzē: “Hērods Lielais — viņš mums templi atjaunojis!” Tas bija iespaidīgs. Bet septiņdesmitajā gadā romieši iebruka Jeruzālemē un nopostīja šo templi līdz pamatiem. Tas nav atjaunots līdz šim brīdim. No kādreizējā mūra ir palikusi viena siena, pie kuras jūdi iet un raud. No visas pasaules tur ved zīmītes un liek iekšā savas lūgšanu vajadzības. Tas ir viss, kas tur ir palicis. Un tempļa vietā stāv musulmaņu mošejas.
Jēzus teica: “Jūs neatzināt Mani, nenovērtējāt to, kas bija jūsu vidū.” Lūk — sprediķis un vārds no Dieva. Tie ir Jēzus vārdi. Viņš iejāja Jeruzālemē, un mācekļi teica: “Re, kur Hēroda lielais templis!” Hērods Lielais lika nocirst Jānim Kristītājam galvu. Viņš redzēja Jēzu Kristu kā konkurentu. Pie viņa atnāca Austrumu gudrie un teica: “Tev ir piedzimis Ķēniņš.” Hērods jautāja: “Kur piedzimis?” Uzzināja vietu un lika nogalināt visus bērnus tajā Betlēmes ciematā. Jēzus vecāki bija saņēmuši norādījumus, un tajā laikā devās uz Ēģipti un izglābās. Jēzus tika izglābts. Tā bija pārdabiska vadība, kad sapnī atnāca eņģelis un pateica: “Dodieties uz Ēģipti!” Pēc tam viņi atgriezās. Un, lūk — nenovērtēta Dieva svētība mūsu vidū, tepat.
Kad es biju izbraucis, man vajadzēja mugursomu. Vajadzēja līdzi fotoaparātu, vajadzēja mugursomiņu. Jānopērk mugursomiņa. Domāju — kur lai tādu dabū, tur vēl jāmeklē. Un zini, galu galā es atradu tādu mugursomu. Baigi labo — piemērota priekš foto, visu var ielikt, un smuki izskatās. Zini, kur? Savā istabā. Es kaut kā nebiju padomājis, ka šo somu var tieši tādiem mērķiem lietot. To var mazliet pārveidot — nu vienkārši ideāla. Es priecājos, ka man ir mugursomiņa, ar ko varu visur iet, un fotoaparātu var piekarināt. Un tik bieži mēs nenovērtējam to, kas ir mūsu vidū — nenovērtēta Dieva svētība. Tāpēc ir šis sprediķis — lai mēs novērtētu to, kas mums ir šodien.
Vai zini to sajūtu, kad tev kaut kas ir, un tad tev tā vairs nav? Un tad tu saproti, cik labi bija, kad bija. Vai ne? Bet tad, kad tev tas ir — nu, tas vienkārši ir, pats par sevi saprotams. “Oi, man ir draudze — tā nekad neaizbēgs no manis. Cik gadus tā te jau ir? Gandrīz mūžīgi. Tā vienmēr te būs, un tāpēc es varu atnākt, varu neatnākt un tā tālāk. Draudze neaizbēgs no mums.” Bet var pienākt brīdis, kad tās vairs nav. Un var pienākt pat brīdis, kad tu vairs nevari normāli atgriezties. Citi skumst pēc Ulmaņlaikiem, citi pēc PSRS laikiem, nu tos es vispār nesaprotu. Nekas tur nebija tik šausmīgi labs. Bet — pazaudēja un tad saprot: bija baigi labi. Tas brīdis ir nenovērtēts, ka tu varēji būt tur un varēji to arī turpināt darīt. Mēs tikko vakarēdienu baudījām. Vajag saprast: draudze — Viņš ir galva, un mēs esam miesa, tā ir rakstīts. Nav kristietības bez draudzes, un nav Kristus bez draudzes. Kristus vēsts vispār nāk caur draudzi. Mēs esam Viņa miesa — Viņa rokas, Viņa acis. Tas viss tā tēlaini ir Bībelē uzrakstīts, bet mēs bieži meklējam mistiku, kaut gan patiesībā viss ir ļoti vienkārši.
Un Pilāts izdarīja pašnāvību. Viņš tajā brīdī nenovērtēja: “Es izdaru politisku lēmumu, un tas neskaitās, jo tā ir politika.” Bet Dievs skatījās uz to visu citādi: “Skaitās, Pilāt, skaitās. Un tevi pieminēs visā pasaulē līdz Jēzus otrajai atnākšanai kā tādu pašu cilvēku kā Jūdu.” Pilāts un Jūda — šie divi cilvēki pat ticības apliecībā: “Cietis no Poncija Pilāta…” Visur tiek pieminēts. Pat Jūda tur tā netiek pieminēts. “Cietis no Poncija Pilāta, miris, trīs dienas kapā un augšāmcēlies trešajā dienā.” Pilāts, līdzīgi kā Jūda, tikai viņam bija politisks, tīrs, skaists lēmums. Viņš bija pārliecināts, iekšēji zināja, ka viss ir slikti. Viņš publiski mazgāja rokas un teica: “Es neesmu vainīgs.” Bet Jēzus skatās citādi: “Vainīgs.” Šī bija robeža, kas vairs nav labojama. Patiesībā arī Jūda, pēc idejas, vairs nevarēja neko labot. Es nedomāju, ka šie cilvēki bija nolemti, bet Pilāts bija tik tālu savā politikā, un Jūda — tik tālu savā mantkārībā, ka viņi vairs nespēja redzēt.
Bībele saka, ka Jēzus bieži dziedināja aklus cilvēkus. Mums to nevajag saprast tā: “Ai, man tur viena problēma, pumpa pie acs, man vajag kaut kādu dziedināšanu. Es ar vienu aci neredzu kārtīgi, man brilles jānēsā, man vajag redzi uzlabot.” Nav jau slikti, bet visticamāk un visbiežāk nekas tāds nenotiks. Notiek arī šādi brīnumi, bet kāda ir jēga tam visam? Lai neredzīgie kļūtu garīgi redzīgi. Jēzus ir gaisma šajā pasaulē, Viņš ir nācis nest gaismu. Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība. Viņš nāca, lai neredzīgie kļūtu redzīgi. Viņš atnāca arī pie Poncija Pilāta. Poncijs Pilāts un Hērods kļuva draugi, un viņi pat nenovērtēja, pat nesaprata, ka viņi kļuva draugi tāpēc, ka saskārās — pat šādos apstākļos — ar Kungu Kungu. Jēzus ir Kungs. Viņš ir Dievs, kas radījis debesis un zemi. Ir rakstīts, ka visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Jēzū Kristū — cilvēkā.
Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā [..]. (Kolosiešiem vēstule 1:19)
Un mēs Viņu neesam redzējuši dzīvā miesā, bet es redzu jūs, un jūs redzat mani. Mēs redzam viens otru. Mums ir savas dzīves, un mums ir sava draudze. To mēs redzam. Un nav paredzēts, ka vienmēr visi redzēs Jēzu tā, kā apustuļi redzēja. Tāpēc ir evaņģēliji. Mums ir Viņa Vārds.
Hērods Lielais nomira mokošā slimībā. Hērods Antipa bija Jāņa Kristītāja slepkava un arī Jēzus izsmējējs. Vēlāk viņu apsūdzēja nodevībā un izveda trimdā. Viņš nepaturēja savu valstību Izraēlā. Viņš nomira tālu no savas zemes. Tālāk — Hērods Agripa pirmais –, kas jau bija apustuļu laikā, tas, kurš nogalināja apustuli Jēkabu un gribēja nogalināt Pēteri. Pēteris tika iemests cietumā, un tur notika pārdabiska atbrīvošana. Apustuļu darbos, 12. nodaļā, ir teikts:
Noteiktajā dienā Hērods, apvilcis ķēniņa tērpu, apsēdās tronī un runāja uz tiem tautas priekšā. (Apustuļu darbi 12:21)
Tur bija problēma, bija tautu grupa, un vienai no šīm grupām bija taisnība Dieva acīs, un ķēniņam vajadzēja pieņemt lēmumu. Tā bija politika. Viņš negribēja to pieņemt — līdzīgi kā Poncijs Pilāts. Bet šajā gadījumā atmaksa bija tūlītēja. Kad viņš sēdēja tronī – ir teikts tā: “Tā Kunga eņģelis viņu sita.”
Tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, tāpēc ka viņš nedeva Dievam godu, un viņš tika tārpu saēsts un nomira. (Apustuļu darbi 12:23)
Ļaudis sauca, un šoreiz nevis: “Sit krustā Viņu,” bet teica: “Tā ir Dieva balss, ne cilvēka.” Bija jāpieņem politisks lēmums, kas ir saistīts ar Dieva gribu un Dieva prātu. “Tā ir Dieva balss, ne cilvēka,” — un viņš nepiekāpās. Un tūdaļ Tā Kunga eņģelis viņu sita, jo viņš nedeva Dievam godu: viņu tārpi saēda, un viņš nomira.
Tātad — visi šie trīs Hērodi plus Pilāts nenovērtēja to laiku, kad Jēzus bija viņu vidū. Tātad — nenovērtēta Dieva svētība. Šeit mēs redzam arī sekas. Tas nenozīmē, ka ticīgs cilvēks necieš un tamlīdzīgi, taču viņam ir cita attieksme pret to visu. Ja viņš cieš, viņš cieš Kristus dēļ. Svarīgākais ir neaizmirst — kā es sākumā teicu — no kurienes ir piens. Es jau minēju to, ka, esot draudzē, viss sāk likties pats par sevi saprotams. Mīļais draugs, neaizmirsti, ka viss, kas tev ir, ir pateicoties Kristum, tāpēc ka tu esi draudzē. Visas šīs labās lietas, kas nāk no Dieva — viss jau ir caur draudzi. Tāpēc ir ļoti bīstami aizmirst, no kurienes ir šis piens, no kurienes ir šīs svētības, tikai tāpēc, ka ir iestājusies kaut kāda rutīna.
Kad nu tu ēdīsi un būsi paēdis, tad teic To Kungu, savu Dievu [..]. Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus [..]. Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis un sev uzcēlis labus namus [..]. (5. Mozus grāmata 8:10-12)
Ko Dieva vārds saka? Kad tu būsi paēdis. Tu būsi paēdis un uzcelsi sev namus. Pats izdomāsi, ko tu gribi uzcelt un kā tu gribi dzīvot, tev tas viss būs. Otra tēma, par kuru es šodien vēlējos runāt, ir tā, ka mēs bieži runājam par došanu. Bet mums ir jāprot arī ņemt. Jo kā tu vari kaut ko dot, ja tu neesi vispirms paņēmis? Kā tu vari darīt citus laimīgus, ja pats esi nelaimīgs? Kā tu vari finansiāli ziedot, ja pats esi nabags? Nu, piemēram, kā tu vari citiem iedot brīvību, ja pats esi nebrīvs.
Kad Pēteris un Jānis gāja uz templi lūgšanas stundā — devītajā stundā, kā rakstīts Apustuļu darbos — tur bija cilvēks, kurš nekad nebija staigājis. Viņu iznesa un nolika pie tempļa vārtiem, lai viņš ubagotu. Viņš lūdza kādu dāvanu. Ko darīja Pēteris ar Jāni? Viņi nevilka ārā kabatas un neteica: “Nu zini, naudas nav, visu izdalījām.” Viņi teica: “Sudraba un zelta man nav.”
Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša Jēzus Kristus Vārdā-staigā!” Un, satvēris pie labās rokas, Pēteris to pacēla; tūdaļ viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem Templī, staigāja un lēkāja un slavēja Dievu. Visi ļaudis redzēja viņu staigājam un Dievu teicam; tie viņu pazina un zināja,, ka viņš bija tas pats, kas dāvanu dēļ pie Tempļa Krāšņajām durvīm bija sēdējis, un viņi izbijās un brīnījās par to, kas viņam bija noticis. (Apustuļu darbi 3:6-10)
Es tev dodu – nācarieša Jēzus Kristus vārdā staigā. Un satvēris to pie labās rokas, Pēteris to pacēla un tūlīt viņa pēdas un krumšļi kļuva stingri, un, uzlēcis kājās, viņš varēja staigāt. Notika brīnums. Visa šī pilsēta zināja, ka šis nabags šeit regulāri tika nolikts un ubagoja, un nekad nav staigājis, viņš bija pazīstamas. Simtiem un tūkstošiem cilvēku saskrēja redzēt brīnumu. Pēc tam arī sākās pamatīgākas vajāšanas šī brīnuma dēļ, bet ar šo brīnumu cilvēki vairāk pievērsās Dievam. Un kad tas notika? “Sudraba un zelta nav, bet kas man ir.” Un kas viņam bija? Viņam bija Dieva klātbūtne, ticība. Kas mums ir, to mēs dodam, nācarieša Jēzus Kristus vārdā staigā. Man ir, un es staigāju Viņa vārdā, un es varu dot, ka tu staigā. Es esmu laimīgs un es varu dot tev, ka tu esi laimīgs. Bībele jau saka, ka, piemēram, Jēzus ienāca pie apustuļiem pa aizslēgtām durvīm, viņi visu bija aizslēguši, visi bija Kristu nodevuši, Viņš ienāca pa aizslēgtām durvīm. Viņi taču neticēja, ka Viņš ir augšām cēlies.
Un, atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem. Un tur bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un citas ar tām, kas apustuļiem to sacīja. Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja. (Lūkas evaņģēlijs 24:9-11)
Šie vārdi viņiem izlikās kā pasaka – ir rakstīts. Sievietes aizgāja pie kapa, ieraudzīja, ka kaps ir tukšs. Sievietes ir pirmās, kas satikās ar Kristu, – Marija, Marija Magdalēna un Joanna -, kas bija pie kapa. Kad viņas stāstīja, ka Viņš ir augšāmcēlies un mēs esam Viņu satikušas, viņi neticēja viņām, un šie vārdi likās kā pasaka. Tad notika tā, ka Toms nebija klāt, kad viņi satikās ar augšāmcelto Kristu. Un Toms teica: “Kamēr es pirkstus Viņa rētās nelikšu, tikmēr es neticēšu.” Un Jēzus nāca vēlreiz un stājās viņu vidū, un teica: “Tom, pieskaries Man!” Viņš pieskaras un iesaucas: “Tagad es ticu!” Ko Jēzus teica? “Tu ticēji tāpēc, ka tu redzēji, bet svētīgāki ir tie kas neredz, bet tic.” Kas neredz bet tic. Mēs skatāmies uz viņiem, ka viņi ir mega, super apustuļi. Patiesībā mums ir lielāka privilēģija. Viņi redzēja augšāmcelto Kristu, viņiem bija vieglāk noticēt. Pirmajā reizē, kad Jēzus stājās viņu vidū un Toms nebija klāt, viņi neticēja, ka tas ir Jēzus.
Un Viņš tiem sacīja: “Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs? Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.” Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas. Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: “Vai jums še ir kas ēdams?” Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu. Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot. (Lūkas evaņģēlijs 24:38- 43)
Viņi neticēja un Jēzus teica: “Jūs domājat, ka Es neesmu īsts? Skatieties!” Viņš paņēma maizi un sāka ēst. Viņi aptaustīja Jēzu un tiešām atpazina. Jā, Viņš bija augšāmceltais Kristus miesā. Tas ir brīnums. Mūsu gadījumā, mēs neredzam augšāmcelto Kristu miesā, bet mēs redzam savu mācītāju. Paskaties uz trīs cilvēkiem sev apkārt. Tu viņus redzi? Mūsu vidū ir Kristus. Tevī ir Kristus. Bībele saka, ka Viņš ir mūsu vidū, Viņš ir mūsos. Viņš mājo mūsos caur Svēto Garu. Viņš ir galva, mēs esam miesa, mēs esam dievišķi, savienoti ar Viņu, visi kopā katrs savā vietā. Mācītājs nav Dievs, viņš ir daļa no draudzes. Viņam ir lielāka atbildība, jo vada un ceļ draudzi. Visticamāk Jēzus neatnāks pie tevis šodien tā, kā Viņš atnāca pirms diviem tūkstošiem gadu, lai vari aptaustīt un noticēt, ka tas ir Viņš. Nebūs tā, ka sēdi kā Marija pie Jēzus kājām un baudi Viņa klātbūtni. Tā nenotiks, bet tev ir draudze, Bībele, tev pašam ir savs laiks, ko tu vari mājās pavadīt kopā ar Dievu. Tev ir pašam savas iespējas, kuras tu vari izmantot, piemēram, Bībeles skola, lai augtu un kalpotu. Tu pats vari uzņemties atbildību, lai kalpotu cilvēkiem. Mums ir daudz un dažādas radošas kalpošanas, ir grupu vadītāji, ir kalpošanas grupiņās un daudz ko var darīt. Ir arī politika, ir arī biznesa lietas – kas tik mums nav, mums ir viss kaut kas! Visur vari pieslēgties ar domu, ka es šādā veidā gribu kalpot Dievam. Viss ir vienkāršāk. Kamēr es neredzu, neaptaustu, es nevaru ticēt. Mēs tā aizmirstam vienkāršās lietas, no kurienes ir svētība. Nenovērtēta Dieva svētība, jo viss ir pārlieku vienkārši.
Es vienmēr visur velku paralēles nedēļas un mēneša griezumā. Par lidojumu. Man bija ļoti labs taksists, kas vispār nav taksists, bet atbrauca un aizveda mūs uz lidostu agri. Rinda bija gara uz Ukrainas lidmašīnu, laba lidmašīna, bet viņiem nav iepriekšējas reģistrācijas un nevar izvēlēties vietas. Tie, kas pirmie iet, tie var sev paprasīt lidmašīnā labākas vietas. Mums obligāti vajag ar sievu būt kopā un tādas labākas vietas. Reģistratore prasa, vai es māku angliski? Pāris vārdus māku. Viņa saka, ka ieliks mūs pie rezerves izejas, kur ir vairāk vietas kājām. Iekāpjam lidmašīnā, un mūsu vietas – tieši pretī trīs tualetēm. Tā bija lielā lidmašīna, un trīs tualetes, vēl pa divām durvīm katrai. Mēs visu šo ceļu sēdējām pie tualetēm. Es domāju: es lūdzu to labāko, bet saņēmu pašu sliktāko. Kā tas var būt? Krieviski ir teiciens – закон подлости – Mērfija likums, ka sēžam tādā vietā. Blakus mums sēdēja kāds vīrietis, kam sanāca būt vēl tuvāk tualetēm. Sieva sēdēja pie loga, es pa vidu, un man blakus sēdēja vīrietis ar austiņām uz ausīm, bet viņš neizturēja, piecēlās un aizgāja citur sēdēt, jo lidmašīna ļoti liela un bija vēl brīvas vietas. Mēs palikām un nosēdējām tur līdz galam. Visu laiku skan – čuk, čuk pušs. Divi metri līdz tualetes durvīm. Tu gribēji pašu labāko, bet dabūji pašu sliktāko. Es domāju, ka viņa gribēja to labāko, bet sajauca tās vietas, jo aiz manis bija tā robeža, kur sākas vietiņa, kur kājas brīvi varēja izstiept. Mūsu vietas bija diezgan pašauras. Jautājums? Vai tāpēc, ka tajā vienā reizītē, vai vēl kaut kad tā sanāca, vai es esmu mazāk svētīts? Vai tāpēc es esmu nelaimīgs? Pāvils vispār saka, ka viņš visu spēj tā spēkā, kas viņu dara stipru. Vajāšanās, ciešanās visādās, nabadzībā un bagātībā, visur un vienmēr teica sevi laimīgu.
Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu. Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. (Filipiešiem vēstule 4:12-13)
Šīs jau nebija nekādas ciešanas par Jēzu Kristu un vispār tās jau nebija nekādas ciešanas, bet tās nebija labākās vietas, jo es prasīju labākās. Pie lodziņa prasīju un dabūju, bet nebija labākās. Kļūdiņa. Vai tāpēc esam mazāk svētīti?
Messenger es parasti vispār neko nelasu, jo tur raksta dažādi dīvaini cilvēki. “Mārci Jencīti, kāpēc tu teici, ka man būs tā, bet man nekā tāda nav no tā visa?” Tā ir klasika. “Tu teici, ka man būs tas, un man nav. Tādu kā tevi ir jāsauc pie atbildības!” Mēs redzam tikai kaut kādas neizdošanās vai kaut kādas lietas, kas nav tik patīkamas, bet kopumā neredzam, ka tu esi svētīts cilvēks. Ja tu esi pieķēries Dievam, ja tu ej Viņa gribā, tā ir ikdiena, tas ir normāli. Pat par piemēru laulība, visi tie stāsti ir vienādi. Labi, ja kāds tur neiztur, izšķiras, varbūt vēl vairāk vajadzēja paciesties. Es nezinu, kā tur tas viss notiek, bet nav tādas ideālas laulības, kur nekad neviens nepastrīdas. Tādas vienkārši nav. Nav tādas draudzes, tādas grupiņas vai tādu cilvēku. Tu jau tādā gadījumā apprecēji nepareizo. Tu jau izvēlējies. Problēma jau nav tajā cilvēkā, problēma ir tevī. Tu domā to ideālo, labāko. Kas notiek, kad cilvēki apprecas? Ja tev ir mašīna, tad kaut kad tu guli mašīnā. Jaunlaulātajiem nav tā? Pirmais laiks, kad kāds paguļ arī mašīnā, vai ne. Ir dažādi temperamenti, ir dažādi cilvēki, bet, kad arī tu paguli mašīnā, tas nav vēl pasaules gals. Atcerieties krievu filmu, kuru visi skatās jaungadā “Likteņa ironija jeb vieglu garu!” (Ирония судьбы, или С лёгким паром!)? Ko darīja Ipolits? Iekāpa savā žigulī, jo nebija labi ar savu dāmu, un dragā ar žiguli pa pilsētu, kamēr beigās pašizgāzējs viņus apbēra ar sniegu. Normāli, pēc tam ko viņš dara? Atnāk atpakaļ. Tas nav pasaules gals. Mums ir dažādas situācijas, bet nekad neaizmirsti, no kurienes ir svētība. Neļauj visām šīm mazām detaļām sabojāt savu dzīvi.
Šajā ceļojumā bija vairākas lietas, bija laba temperatūra, viss bija forši. Mēs atbraucam vēlu naktī, bet riktīgi auksts vējš, palmas šūpojas un kārtīgas aukstums. Vācāmies iekšā viesnīcā, ejam ar tām somām pa koridoriem, cauri pūš auksts vējš. Es saku sievai: “Nu baigie Karpati, kur mēs iepērāmies, šitāds laiks!” Sieva atbild: “Domā pozitīvi, tev līdzi ir planšete, tev ir jāraksta grāmata.” Es arī rakstīju grāmatu. Bet grāmatu es rakstīju zem karstiem saules stariem. Jo nākamā dienā no rīta bija tā, it kā nekas nebūtu bijis, un vairāk nekas tāds neatkārtojās. Bet tas interesantākais bija, es visas šīs parādības biju redzējis, bet ne tādā mērā. Iebraucām, bija vēls un pilnmēness. Izejam ārā apskatīties, kāda ir pludmale. Naktī tā ir apgaismota. Aizejam līdz pludmalei un vispār nav ūdens. Ir tilts, kādus 200 metru garumā iekšā ūdenī. Ir vēl kaut kādi mazi koraļļu rifi un līdz pašai laipai kādi 200 metrus ir izžuvusi jūra. Ir tikai smiltis, kāds akmens un mazas peļķītes. Kas viņiem te ir noticis? Nav nemaz jūras. Ir pludmale, smiltis, sauļošanās krēsli, bet nav jūras. Nu vienīgā cerība, ka tos 200 metrus noiet, tad tur arī droši vien varētu peldēt, bet nezinu, cik tur vispār ir dziļš. Tā jau ir pareizi tur visi iet pa to laipu, bet tuvumā nav jūras. Pienāk rīts, nav vēja, mēs ejam skatīties saullēktu, pavingrot, man ir tāds ieradums. Tur redzam, kāds japānis vingro saullēktā. Ejam pie jūras, un tur ir pilns ar ūdeni, viss ir smuki. Iedomājies, kāds paisums un bēgums, es to tik spēcīgi nebiju redzējis. Ir bijis, ka kādus dažs metrus ūdens ir atkāpies, bet te ūdens atkāpjas kādus 200 metrus. Un tā bija kādas divas līdz trīs dienas. Pēc tam tas pārgāja, pilnmēness laikā ir ļoti spēcīgs bēgums un paisums.
Es padomāju: redzi, ne vienmēr tas, ko tu redzi šajā brīdī, ir patiesība. Šobrīd viss ir slikti, bet neaizmirsti, ka tu esi svētīts un kāpēc tu esi svētīts. Neaizmirsti, kam tu piederi, ko tu mīli. Tev ir Dievs, Kristus, tev ir attiecības ar Viņu, tev ir draudze, ir arī mācītājs – viss mums ir. Novērtēsim to labāko, ko Dievs mums ir devis. Ja godīgi, es skatos uz draudzi kā uz Dieva brīnumu. Es redzu arī jaunos censoņus, kas saka, ka viņš cels draudzi. Tu nedaudz ar tādu cilvēku parunā un saproti, ka ar tādu domāšanu nevar uzcelt draudzi, un tuvākajā laikā tas vienkārši nenotiks vai vispār nenotiks. Bet vai tu saproti, ko nozīmē uzcelt draudzi? Saproti to domu, ko gribu pateikt – es zinu, ko tas maksā. Tas, ka mēs esam spējuši izaugt līdz tādam līmenim, kā esam izauguši, un kāda ietekme ir caur mums. Vispār Kristus draudzē kā tādā un ietekme pat politikā. Es tev teikšu tā, tas ir Kristus. Lūk, tas ir Dievs. Tie ir šie brīnumi, jo man nav saprotams, kā tas viss var būt? Jā, es zinu, ko es esmu darījis, kā esmu pūlējies, kā strādājis, bet man šī nasta ir bijusi viegla, es to esmu darījis no sirds un man tas patīk. Es to gribu, es kalpoju pirmkārt Dievam un ne cilvēkiem. Par to es pirmkārt atskaitos Dievam un pēc tam arī cilvēkiem, protams. Lūk, tas ir brīnums, ka tu šeit esi. Šī draudze ir brīnums, es bieži to atkārtoju, ka tu esi labākā vietā un labākā draudzē. Daudzas draudzes ir labas, bet mums ir labākā. Mums jau nav svarīgi, ka citi saka, ka viņiem ir labāka, mums pašiem ir labākā, vai ne? Novērtē, ka tu esi labākajā draudzē, kur tu patiešām vari garīgi augt un aiziet līdz galam savu ticības ceļu. Ka mēs neaizmirstam, novērtējam Dieva svētības, kāpēc mēs esam svētīti!
Mums cilvēku ir daudz vairāk, nekā mēs šeit sēžam svētdienas dievkalpojumā. Jo apmēram puse vispār nenāk uz dievkalpojumiem, puse iet tikai grupās. No grupām, lūdzu, savas pēcpuses celiet augšā un nāciet uz dievkalpojumiem! Grupās ir labi, bet vismaz svētkos vai reizi mēnesī vajadzētu atbraukt uz kopējo dievkalpojumu. Baudīt, ka mēs neesam tikai viena grupiņa, mēs esam 100 grupiņas, mūsu ir daudz vairāk. Jo vairāk mēs esam, jo tas nozīmē vairāk izmainītu dzīvju, vairāk Kristus, vairāk Dieva svētību. Ne vienmēr tas, ko mēs redzam, ir tā, kā mēs to redzam. Pienāk rīts, un viss ir savādāk. Man ļoti bieži ir tā, ka no rīta domāju kaut ko vienu, vakarā domāju, ko tu tur domāji no rīta? Ārprāts, kā tu tā varēji domāt? Bet tu pareizi domāji tieši no rīta, kad tev smadzenes bija asākas. Viss jau bija pareizi, bet domas un emocijas mainās. Es zinu, ka sievietēm emocijas vēl vairāk mainās, tur vispār citreiz vispār neko nesaproti, kad ir tās hormonu vētras. Vīriešiem ir bišķiņ vieglāk. Bet tagad ir arī tādi laiki, ka nevar saprast, kurš tur kas un kuram dzimumam pieder, grib justies kā sieviete vai otrādi. Bet galvenais orientieris mums ir Dieva vārds, tieši caur draudzi, Bībeli, lūgšanām, personīgām attiecībām ar Dievu un tieši esot draudzes vidū – tā ir tā vieta, kāpēc tu esi svētīts.
Tik daudz cilvēku šeit ir apprecējušies. Kāpēc tu apprecējies? Vienkārši iepazinies un atradi? Nē, draugs, tāpēc, ka ir draudze “Kristus Pasaulei’’ un tās autors ir Pats augstākais. Tāpēc tu arī atradi šeit savu cilvēku, kuram ir līdzīgas vērtības kā tev. Mums ir bērni, kurus paši radījām. Neko tu pats nevarēji, piedzemdēt tā nav nekāda māksla. Atceries filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” teica: piedzemdēt nav nekāda māksla, bet audzināt vajag. Ir cilvēki, kam tikai prieka pēc dzimst bērni, jo tā nav problēma, bet grūtības ir audzināt. Kad ienāk bērni ģimenē, kāds tiek labāk audzināts, kāds ne tik, bet tie ir tavi dārgumi. Neaizmirsti, kāpēc viņi tev ir. Es zinu četrus cilvēkus, kuriem pateica, ka vispār bērnu nevar būt. Šiem cilvēkiem bija konkrēta diagnoze — vispār nevarēja un nedrīkstēja būt bērni. Cilvēks, kurš bija nolemts nāvei slimības dēļ, un bērni pilnībā izslēgti, bet mēs redzam veselu cilvēku, kurš kalpo Dievam, un ir bērni. Kas tas ir? Mums ir jānovērtē, kāpēc mēs esam svētīti, un viss, kas mums ir šodien. Un kad tev jūra ir atkāpusies tukša, mīļais draugs, tas ir tikai šodien. Tev ir ticība, cerība un mīlestība. Ticīgam cilvēkam visas lietas nāk par labu. Tu esi laimīgākais cilvēks pasaulē. Tas ir pats svarīgākais, ka tu esi laimīgs un nevari būt nelaimīgs, lai citi tev apkārt būtu laimīgi. Pāvils saka:
[..] mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, [..]. (Romiešiem vēstule 5:3)
Ir kāda iekšējā doma tajā visā. Kāpēc tev ir šī iekšējā laime? No attiecībām ar Dievu. Pilāts un Hērods, šāda tipa cilvēki, kad tev ir lielā pasaules vara, kas notiek tavā dvēselē, iekšējā pasaulē? Ja tu skaidri zini, ka esi nodevies Kristum, un skaidri zini, ka tas nav pareizi, tas viss vilksies tev līdzi, un Dieva likumi ir nemainīgi. Agri vai vēlu šis bumerangs nāks atpakaļ, un ja ne šajā laikā, tad nākamajā. Laimīgs cilvēks var būt arī, injicējot sev narkotiskas vielas, bet tam ir ļoti dārga cena. Alkohols, azartspēles — ļoti dārga cena. Un, ja kristieši krīt atpakaļ šajās lietās, tā var būt pati augstāka cena.
Pilnīgi visi mani draugi, ar kuriem es kādreiz lietoju, visi viņi ir miruši. Viņu bija daudz. Visi draugi un arī tādi, kas bija tikai paziņas, un zināmi cilvēki kriminālajās aprindās, autoritātes — viņi visi ir nogalināti vai pazuduši. Es zinu, ka es apmeklēju vienu cilvēku cietumā jau kā kristietis. Kriminālajā aprindās viņš bija autoritāte. Viņš kaut kā mani sameklēja, bija radio dzirdējis, un viņš man uzrakstīja. Es aizbraucu pie viņa uz tikšanos. Vienu reizi parunājām, kaut ko arī aizsūtīju, precīzi neatceros, bet kaut ko centos palīdzēt. Tagad ir pagājuši ļoti daudz gadi, kādi 20 gadi, un joprojām viņš gandrīz visos manos ierakstos liek “patīk”. Es tā īsti nezinu, kāda bija viņa dzīve. Bet viņš vairs nedzīvo to iepriekšējo dzīvi, tik es nezinu sīkāk. Viņš no cietuma iznāca. Viņš uzmeklēja mani, nopirka smaržas. Es atceros, tās bija ļoti stipras smaržas. Ar mašīnu bija atbraucis. Biznesa cilvēks jau ir, bet ja esi tajā kriminālajā pasaulē, tad dari nelegālas lietas. Atbrauca un pateicās man par to. Viens apciemojums cietumā, liekas, ka vienkāršs apciemojums. Tieši šorīt es pat iedomājos — ieraudzīju Facebook, ka viņš bija ielicis “patīk”, un es domāju, ka vajadzētu kaut kad satikties. Mēs esam gaisma. Un ne ka es tur baigi bāzos virsū vai tamlīdzīgi, vienkārši cilvēki redz mani. Un tie, kas spēj novērtēt, viņu dzīvē šīs svētības darbojas. Pilāts un Hērods, kļuva par draugiem tikai tāpēc, ka Jēzus kļuva par daļu no viņu dzīves tādā veidā, kā tas notika. Viņi nespēja to novērtēt, arī Jūda nevarēja to novērtēt. Templis tika nopostīts, ķēniņa vairs nav. Bībele saka:
Jo visa miesa ir kā zāle un visa viņas godība kā zāles zieds. Zāle nokalst, un viņas ziedi nobirst, bet Dieva vārds paliek mūžīgi. (1. Pētera vēstule 1:24)
Es pateikšu tā: ticiet man. Es zinu, ka tā nav ļoti labi teikt — ticiet man. Bet tam, par ko es esmu pārliecināts, nav nekā labāka par Dieva tuvumu, par Viņa klātbūtni. Nevis kaut kādā tikai emocionālā veidā, bet attiecībās ar Viņu, ar savu draudzi, ar Dieva vārdu, caur darbiem, kalpošanu cilvēkiem. Nav nekā labāka. Un tāpēc Dievs brīdina.
Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis [..]. (5. Mozus grāmata 8:12)
Tagad es būšu paēdis. Varbūt tev nevajag māju, bet tev ir dzīvoklis. Bet, ja tev nav mājas un tev ir dzīvoklis, bet tu vēlies māju, tad tev būs. Bet, ja tu uz tā rēķina sāksi halturēt, un aizmirsīsi, no kurienes tev ir svētības, tad kam tev mašīnu? Kam tev to visu? Jēzus saka:
Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele [..]? (Mateja evaņģēlijs 16:26)
Par savas dvēseles cenu cilvēks iemanto visu pasauli.
Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt [..]. (Psalms 49:8)
Nauda ir laba, māja ir laba, mašīna – viss jau ir labi. Ģimene, attiecības, sieva skaista, vīrs – tas viss ir ļoti labi. Politika arī labi, katrs savā līmenī. Bet neaizmirsti svarīgāko, neaizmirsti, no kurienes tas viss. Šī ir Dieva pasaule, ko mēs lietojam. Kas var būt labāks par skaistu dabas skatu? Vai kāda fotogrāfija to var izteikt? Kāda fotogrāfija var izteikt Viņa varenību — ka tu uzkāp kalnu virsotnē un redzi, šo Dieva varenību caur dabu? Arī Latvijā ir skaista daba. Kas tas ir? Tas ir lielais mākslinieks, tikai Viņš tā var uzzīmēt. Ēģiptē bijām diezgan tādā vienkāršā vietā. Man nebija jāpeld zem ūdens, lai kaut ko redzētu. Skaties no tiltiņa, tur jūras zirdziņš uz sāniem peld, interesanti izskatās, zirdziņš tāda vidēja lieluma. Tu skaties ūdenī Sarkanā jūrā un redzi tik daudz dažādu radību. Tad tur bija tāda plakana zivs ar garu asti, plakan kā pankūka. Tālāk skatos, cilvēki fonā runā, un saka angliski: octopus – astoņkājis. Liels ar gariem taustekļiem. Piepeldēja klāt pie plakanām zivīm, tās ierāva acis uz iekšu, šis bēdīgs. Es pirmo reizi mūžā redzēju astoņkāji. Nebija ļoti liels, bet aiztikt noteikti negribētu. Viesnīca bija tik liela, ka nemaz nevajadzēja iziet no teritorijas. Vakaros pastaigājoties, vienā vietā pie laipas bija tādas zivis ar lielu muti. Kādas pieci simti vienā barā, viss ūdens kustās. Tad viņas visas kopā atver mutes un peld, uztaisa ūdenī virpuli, un tad atkal peld citā virzienā. Un gaisma, kas no laternām spīd ūdenī, tās zivis ūdenī spīd. Tu skaties un brīnies, cik daudz dažādu radību ir ūdenī pie krasta. Un to visu ir radījis Dievs. Tādu astoņkāji izdomāt, visus tos jūras zirdziņus, mazas un sarkanas, garas zivtiņas – viss skaisti. Dievs mani pārsteidza. Dīvainas radības, bet skaistas. Kopumā viss bija skaisti, saullēkts un saulriets, tas viss ir skaisti. Viņš ir šis mākslinieks, un mēs varam vērtēt, cik mums daudz ir dots jau šeit, virs zemes, un nākamajā laikā mūžīgajā dzīvē. Kad tu būsi paēdis, un tu būsi paēdis un jau esi paēdis. Sev namu uzcēlis, un tu dzīvosi. Sudrabs un zelts sāks pie tevis nākt. Un Dievs saka, ka pie tevis krāsies sudrabs un zelts. Ir gudri uzkrāt naudu zeltā vai sudrabā. Tas ir gudri, kaut kādu daļu procentus uzkrāt, nevis papīros, bet tieši zeltā un sudrabā. Es atzīšos pats — nekrāju, bet vajadzētu kādu daļu uzkrāt tādā veidā. Bībele saka, ka krāsies, kāpēc? Ja tu iekšēji esi bagāts un laimīgs, tad tu dod cilvēkiem to labāko. Tu savā profesijā dosi to labāko, tad cilvēki dos atpakaļ to labāko.
Es nesen ieliku citātu, Zigs Ziglars (Zig Ziglar), motivators, ir teicis: “Ja tu pietiekami daudz iedosi cilvēkiem to, ko viņi vēlas, tad tu saņemsi visu, ko pats vēlies.” Un bija komentāri pie šī citāta – tā nu gan nav. Redzi, tas ir, kā tu pats tici, kā skaties — tieši tā arī ir. Tas ir visā. Izaugsmes klubā visi šie uzņēmēji, kas šeit ir nākuši, ja es pajautāju: “Kāpēc tu to dari?” Viņi pateiks: “Es palīdzu cilvēkiem.” Viņš saņem atlīdzību par to, jo tā ir sinerģija. Es palīdzu cilvēkiem dabūt to, ko viņi vēlas, jo vairāk cilvēkiem un labāk tu to izdari, tad arī tu pats saņem. Ja tu esi līderis un spēj daudziem cilvēkiem palīdzēt, tu vairāk arī saņemsi to, ko tu vēlies. Un ne jau tikai naudas izteiksmē, bet to, ko tu vēlies.
[..] tavs sudrabs tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies (5. Mozus grāmata 8:13)
Šis gads ir vairošanas un svētību gads. Visas mūsu mājas grupiņas vairosies! Grūti to pateikt, bet es ticu, ka draudzes mājas grupiņas vairosies, un gada beigās kristīsies simts cilvēki. Pievilksim, izsauksim specvienību, jo mums ir šeit tādi, kas varētu to tiešām izdarīt.
Nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis! (5. Mozus grāmata 8:17)
Nesaki tā, ka tu pats visu esi paveicis. Tas ir grāvis, ka kristieši tā sāk domāt. Dievs visu izdarīs –, nē, tu pats visu esi darījis un strādājis, bet nesaki, ka tas ir tikai tāpēc, ka pats esi strādājis, tas nav tikai tāpēc.
Bet piemini To Kungu, savu Dievu, ka Viņš ir tas, kas dod tev spēku iemantot bagātību. (5. Mozus grāmata 8:18)
Pāvils saka:
Jūs būsiet bagāti visās lietās [..]. (2. Korintiešiem vēstule 9:11)
Piemēram, viena no manām apliecinājuma lūgšanām ir, ka dzīvošu simts gadus, bet ar piebildi, cik es vēlēšos. Varbūt es negribēšu, nezinu, kā būs dzīve simts gados. Tā arī tev – tu pats izvēlies, kas tev būs. Kāds vēlas mazāk, citi grib vairāk. Kāds nopērk sev riteni pirmo reizi mūžā, vai bagātais nopērk jaunu “Ferrari” — tas prieks ir vienāds. Ne jau tieši daudzumā ir nozīme, bet pašā faktā. Katram savs, cik daudz tu vēlies. Esi laimīgs attiecībās ar Dievu, jo Viņš ir tas, kas dod tev spēku – un to nekad neaizmirstiet!
Jūs, kas sakāt: šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu. (Jēkaba vēstule 4:13)
Visi, kam ir bizness, strādā un grib gūt peļņu.
Jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist, kur jums būtu jāsaka: ja Tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to. Bet tagad jūs lielāties savā augstprātībā; katra tāda lielība ir ļauna. (Jēkaba vēstule 4:14-16)
“Kā tas Kungs gribēs” tas nenozīmē – kā es jutīšos, tā arī darīšu, ja iekšā negribas, tad nedarīšu neko. Nē, par to es nerunāju. Ka tu kaut ko dari, neaizmirsti, ka šī žēlastība ir no Viņa, ka tu to vari darīt, un neatstāj Viņu. Novērtēta Dieva svētība vai nenovērtēta Dieva svētība. Un mēs varētu pabeigt šo brīnišķīgo sprediķi:
Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svēttapšana un tās gals – mūžīga dzīvība. (Romiešiem vēstule 6:22)
Kā domājat — kas ir ieguvums? Ieguvums ir svēttapšana, un tās gals — mūžīgā dzīvība. Ko tu iegūsti, kad pieņem Jēzu? Ne jau to, ka viss uzreiz ir ideāli, bet to, ka tu vari sākt mainīties. Svēttapšana, tu esi žēlastībā izglābts. “Kamēr tu topi svēts” – tas nozīmē, kamēr tu pilnveidojies un saproti, no kurienes ir piens, kamēr tu atzīsti Dieva žēlastību, kas darbojas tavā dzīvē un neatstāj pamatinstrumentus, un tikmēr atstāj iespēju mainīties. Tu pilnveidojies Viņā, līdzinies vairāk Viņam. Un gals ir mūžīgā dzīvība. Nevis vienreizēji noskaitīji lūgšanu un pieņēmi Jēzu, un tagad man ir mūžīgā dzīvība, nē, ja tu turpini šo izaugsmi. Tad Jēzus uz tevi skatās kā uz malacīti. Bet ir jāaiziet līdz galam, un gals ir mūžīgā dzīvība. Un kā to izdarīt?
Kristus vārds lai bagātīgi mājo jūsos: pamācait un paskubinait cits citu visā gudrībā [..]. (Kolosiešiem vēstule 3:16)
Vārdam ir jābūt ne tikai galvā, bet arī mūsu sirdīs, mūsu ieradumos. Un tas nozīmē — ikdienā novilkt veco cilvēku un uzvilkt jauno. Ikdienā pielaikot jaunos, tīros apģērbus. Bībele saka:
“Nekas tur neieies, kas ir nesvēts. neticīgajiem, apgānītājiem, slepkavām, netikļiem, burvjiem, elku kalpiem un visiem melkuļiem būs sava daļa degošā sēra uguns jūrā; [..].” (Atklāsmes grāmata 21:8)
Ieguvums ir svēttapšana, un gals – mūžīgā dzīvība. Novērtē to, kas tev ir šodien, Dieva svētības, un kāpēc tev ir labās lietas. Labās lietas notiek dzīvē, pateicoties Kristum, Viņa žēlastībai un draudzei, un tiem cilvēkiem, kas tev kalpo. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Nenovērtēta Dieva svētība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
