Nodošanās spēks

Es ticu, ka tu esi izsalcis un izslāpis pēc Dieva. Slavēšanas laikā ir svarīgi ne tikai dziedāt skaistas dziesmas, bet savā sirdī tiešām slavēt Dievu. Pielūgsme nav koncerts ar skaistām gaismām un patīkamu atmosfēru, bet gan tava personīgā saruna un kontaktēšanās ar Dievu. Tad, kad tu izdziedi atbilstošos dziesmas vārdus, tu sludini, apliecini un tavas ausis to dzird. Atnākot uz draudzi, tu pirmkārt sludini pats sev. Pēc tam nāk kāds priekšā un sludina no kanceles. Mēs visi kalpojam Dievam.

Šodien dalīšos par nodošanās spēku. Nevis nodošanas, bet nodošanās – viena garumzīme radikāli maina šo vārdu nozīmi. Mūsu dzīve ir kopsavilkums tam, kam esi nodevies pirms gada, diviem, varbūt pat pirms desmit gadiem. Varbūt esi mācījies savu profesiju, kļūdams par ārstu, juristu vai citas profesija pārstāvi. Tu esi veltījis savu laiku, nodevis savu dzīvi, enerģiju, finanses, lai kļūtu par to, kas šodien esi. Lai kas arī tu nebūtu, savu iepriekšējās dzīves daļu esi veltījis tam, lai par to kļūtu. Ja tu neesi nekas, tad tu tieši to arī esi darījis, lai būtu nekas. Jebkurā gadījumā – tu esi radīts tam, lai būtu kaut kas.

Pirmkārt tu esi Dieva dārgais bērns, radīts pēc Viņa tēla un līdzības. Viņš reāli ir ielicis tevī Savu Garu, radījis tevi lieliem mērķiem, lieliem darbiem, lieliem sapņiem, jo Dievs pats tāds ir. Viņam vispār nav nekādu ierobežojumu un limitu, un arī mūs radījis Sev līdzīgus. Viņš vēlas, lai mēs neuzliekam paši sev nekādus limitus. Vakar mācītājs rādīja video ar eksperimentu: blusas tika ievietotas burkā. Tās lēkāja augstu virs burkas vāciņa līmeņa. Tad burkai uzlika vāku, un jau pēc trīs dienām, kad burkai noņēma vāku, blusas vairs neleca augstāk par burkas vāku. Viņas nespēja vairs augstāk uzlekt. Arī viņu pēcnācēji lēca tikai burkas vāciņa augstumā un ne milimetru augstāk. Ja tu dzīvo ar savu izdomātu, apstākļu uzspiestu limitu, tas ir bēdīgi. Tādēļ ir labi, ka esam draudzē, ka pazīstam Dievu, ka mums tiek sludināts Dieva vārds un tas dod iespēju šo vāku noņemt, atbrīvoties no saviem prāta limitiem, kas, iespējams, ir bijuši jau taviem vecākiem. Tev ir iespēja lekt daudz, daudz, daudz augstāk – nevis 10 vai 20 centimetrus augstāk kā līdz šim, bet gan daudzus metrus. Tas ir iespējams kopā ar Dievu un tad, ja tu esi sadarbībā, saķerē ar Dievu, ja Viņš tev nav tikai tik daudz, cik svētdienas dievkalpojumos. Mājās varbūt tu nelasi Bībeli un Dieva vārds nav tas, kas tev dod dzīvības enerģiju un degvielu katrai dienai. Pirmais bauslis māca mīlēt Dievu, savu Kungu, neturēt citus dievus savā priekšā un nodoties tikai Viņam – tad tev būs svētīga dzīve.

Tavu dzīvi veido tieši tas, kam tu nododies. Kamēr runāju, tu vari izvērtēt sevi, kam tad īsti tu nododies. Varbūt tu domā: “Es jau nododos Dievam.” Bet, ja izanalizēsi savu ikdienu, cik ilgu laiku pavadi, aplūkojot dažādas sociālo tīklu platformas – Instagram, Tik Tok un citas, tad varbūt sapratīsi, tomēr nevelti savu dzīvi Dievam tik ļoti, kā domā. Esi atklāts un patiess pret sevi, tev nevienam nav jāsaka, bet pašam ir jāzina, cik ilgi laiku pavadi internetā, skatoties seriālus, lasot lubenes vai vienkārši pļāpājot. Kam tu ļauj valdīt pār savu prātu, laiku, sirdi, tas arī noteiks tavu dzīves virzienu – vai tu būsi ceļā uz debesīm vai vārtīsies pa grāvmalām. Viena lieta, kas pati par sevi ir laba, pēc kā dzenās daudzi cilvēki, ir nauda, karjera, darbs. Protams, ka naudas esamība palīdz justies labi, bet, ja tā kļūst par galveno lietu, pēc kā tu dzenies, tā virza dzīvi nepareizā gultnē un iztukšo tevi. Darbs vai pārmērīga kāre pēc naudas. Arī destruktīvas lietas ļoti spēcīgi ietekmē cilvēka dzīvi. Es zinu, ka mūsu vidū ir cilvēki, kuriem ir bijušas spēcīgas atkarības: azartspēles, apreibinošas vielas u.c. Tiem, kuri nav saskārušies ar azartspēlēm, var likties, ka nav nekas īpašs – paspēlēt kādas spēlītes. Tie, kuri to sākuši darīt no visas sirds, reāli kļūst atkarīgi, izjūk ģimenes, iedzīvojas neiedomājamos parādos. Tā ir ļoti liela problēma, un tam kā sekas visbiežāk ir alkohola, narkotiku un citu apreibinošu vielu lietošana, kuras īslaicīgi ļauj aizmirst problēmas, bet ļoti spēcīgi ietekmē cilvēka dzīvi, sit pa maku, veselību, attiecībām – sabojā visu dzīvi. Bieži vien arī pārmērīga pieķeršanās otram cilvēkam ir problēma. Mēdz būt, ka mammas neveselīgi pieķeras saviem bērniem, kontrolē, zvana katru rītu un vakaru, pārbauda savu četrdesmitgadīgo dēliņu vai meitiņu. Šādā gadījumā bērns ir kļuvis par dievu. Arī vīrs vai sieva var kļūt par dievu tā, ka tu nespēj bez viņa pat kustēties un elpot. Visām šīm lietām ir jābūt mūsu dzīvēs, bet pareizā secībā, nostādot pareizas prioritātes. Cilvēki, kuri nododas Dievam, sāk kalpot Viņam, kļūst brīvi, stipri un piepildīti. Tad, kad tu atrodi piepildījumu Dievā, tad tu dzīvo nevis virspusēji, īslaicīgi jūti piepildījumu un laimīti, bet dziļu, patiesu, paliekošu jēgpilnu dzīvi tagad un arī mūžībā. Tas, kam tu atdod savu laiku, enerģiju, tas tevi arī veido.

Mūsu dzīvi var salīdzināt ar upi. Redzēju kādu video, kurā cilvēks peldēja uz koka un ļāva, lai straume viņu nes, kur pagadās. Tad, kad viņš pietuvojās ūdenskritumam, bija jau par vēlu kaut ko darīt, jo viņam nebija ne stūres, ne airu, un viņš aizgāja pazušanā. Ja mēs ļaujam, lai dzīves straume mūs nes, kur pagadās, kurā krastā aiznes, tur ir labi, tad labi nebeigsies. Ir vajadzīga stūre. Tas, kam tu nododies, ir šī stūre, kas nosaka tavas dzīves virzienu. Lasīju stāstu par indiāņu ģimeni. Vectēvs mazbērniem stāstīja, ka cilvēkam iekšā ir divi vilki, kuri cīnās – labais un ļaunais. Mazdēls jautāja: “Kurš vilks uzvarēs manā dzīvē?” Vectēvs paskaidroja: “Kuru vilku barosi, tas arī uzvarēs.” Tāpat ir ar nodošanos – kuru dzīves jomu baro, tā būs stiprāka. Lietas, kurām nododies, nosaka tavu nākotni. Tu vari izvēlēties, vai tavas prioritārās lietas būs tās, kas degradē vai ceļ. Un, ja ceļ, tad tādas, kas caur tevi cels arī citus cilvēkus.

Došu dažas definīcijas – kas ir nodošanās?

Pilnīga pievēršanās kādai lietai, cilvēkam vai mērķim, gatavība tai veltīt savu laiku, spēku un sirdi. Sinonīmi šim vārdam ir pašaizliedzība, veltīšanās, pieķeršanas, uzticība, arī kalpošana.
Garīgā nozīmē nodošanās ir iekšējs stāvoklis, kurā cilvēks apzināti izvēlas pakārtot savu gribu augstākam mērķim vai aicinājumam. Tātad, nodošanās nav neapzināts stāvoklis, kad dzīvo kā pagadās un sanāks. Tas ir tavs lēmums, tava izvēle, kuru tu izdari no jauna katru dienu. Tas nozīmē pilnīgu nodošanos ar sirdi, nevis tikai ar vārdiem. Tu vari atnākt draudzē un skaisti dziedāt: es Tevi pielūdzu, es Tevi mīlu un, izejot pa durvīm, jau esi aizmirsis, ko īsti mīli un kam esi dziedājis dziesmas.
Psiholoģiska definīcija – tas ir fokuss + konsekvence + uzticība. Tātad, tu esi fokusējies uz konkrēto lietu. Konsekvence nozīmē, ka tas ir visu laiku, nemitīgi, nevis -šodien jā un rīt nē. Šie divi faktori iet kopā ar trešo – uzticību. Ir svarīgi būt līdz galam uzticīgam izvēlētam virzienam arī tad, kad emocijas mainās. Mēs zinām, ka mūsu emocijas var lēkāt, katru dienu tās var būt pilnīgi savādākas, bet tās nedrīkst ietekmēt tavu nodošanos, jo tad tā ir emocionāla lēkāšana.

Cilvēks, kurš ir nodevies, nepamet savu mērķi. Nodošanās ir ilgtermiņa uzticība, pat ja tev nav nekādu sajūtu. Nodošanās ir ļoti svarīgas izvēle, ko mēs izdarām. Kāpēc ir ļoti svarīgi nodoties šodien? Rītdiena ir mistērija – tu nezini, kāda tā būs. Vakardiena ir vēsture – tas jau ir noticis, pagājis. Šodien tu izvēlies uzdāvināt sev pareizu izvēli, pareizu sekošanu pareizām lietām. Angļu valodā tagadne jeb šodiena ir present un arī dāvana ir present. Izveidojas interesanta vārdu spēle. Šodiena ir dāvana no Dieva, un katru dienu tu vari pieņemt lēmumu – sekot Dievam. Tu katru dienu vari pieņemt lēmumu – nodoties Dievam. Tas nekas, ja vakar nesanāca tik labi. Par rītdienu tu vēl neko nezini. Pieņem šo lēmumu šodien. Rītdien būs atkal jauna diena. Tava rītdiena būs atkal “šodiena”, kad varēsi izdarīt šo lēmumu. Šodienas princips ir ārkārtīgi svarīgs. Viss, ko tu dari šodien, tas rītdien tev būs. Tas, kas tev ir šodien, ir tas, ko tu darīji vakar.

Par dažiem foršiem cilvēkiem: cilvēki, kas nododas, ir labs piemērs un iedvesmas avots. Kad uz viņiem skaties, tas iedvesmo, ceļ un motivē, sekot viņu piemēram. Minēšu pāris cilvēkus, kuri var šķist “supercilvēki”, kas darījuši lielas lietas. Bet ikviens cilvēks piedzimst nulles punktā — kā mazs bērniņš. Neviens nav uzreiz izcils vai ar panākumiem un sasniegumiem. Kad cilvēki savā dzīvē pieņem apzinātus lēmumus, tieši tie viņus padara par lieliem cilvēkiem, kurus citi vēro, grib atdarināt un sekot viņiem. Tieši nodošanās padara par tādu cilvēku.

Viens no šādiem pēdējā laikā populāriem cilvēkiem ir Čārlijs Kērks. Viņš ir jauns vīrietis, kurš pirms mēneša tika nogalināts, pildot savus uzdevumus — runājot ar cilvēkiem atklātā, brīvā veidā. Viņa nāve sacēla “devīto vilni” un sakustināja visu pasauli — gan aizmigušos kristiešus, gan tos, kas desmit gadus nebija bijuši draudzē. Redzēju Tik Tok vairākas liecības, kur cilvēki pateicas Čārlijam Kērkam, ka pēc desmit gadiem viņi atkal sākuši iet uz draudzi. Patiesa degsme un nodošanās, par ko vēl samaksāts ar dzīvību, cilvēkus ārkārtīgi spēcīgi uzrunā un ietekmē. Šis vilnis liek daudziem aizdomāties par savas dzīves jēgu. Mūsu draudzē daudzi pat nezināja, ka tāds cilvēks vispār eksistēja, bet caur šo notikumu — viņa nāvi — mēs par viņu uzzinājām, un arī mūs tas iedvesmo ticības dzīvē. Ko mēs darām? Vai mēs guļam kā kristieši, vai mēs liecinām par savu ticību? Čārlija gadījuma ietekme uz pasauli bija vēl lielāka tieši pēc viņa nāves.

Dītrihs Bonhēfers (Dietrich Bonhoeffer) bija vācu teologs, kurš dzīvoja laikā, kad nacisms draudēja iznīcināt visu labo pasaulē. Viņš dzīvoja Amerikā un bija drošībā, bet izvēlējās doties uz “pekli” Vācijā, lai tur uzrunātu cilvēkus un cīnītos ar ļaunumu. Šī nodošanās Kristum viņam maksāja dzīvību – viņš gāja bojā koncentrācijas nometnē. Viņš rakstīja: “Kad Kristus aicina cilvēku, Viņš aicina nākt un mirt.” Izklausās briesmīgi, bet patiesībā nodošanās nozīmē, ka esi gatavs sekot savam Dievam, kam nododies līdz nāvei. Padomā, ja cilvēks nododas narkotikām, viņš bieži seko tām līdz nāvei. Mācītājs mums stāstīja piemērus par saviem draugiem, kas bija narkotiku gūstā — viņi visi līdz 2011. gadam jau bija miruši. Viņi nodevās šai lietai līdz nāvei. Bet mūs, kristiešus, dažkārt biedē doma, ka mums būs jānodod savu dzīvību Jēzus dēļ. Kad mācījos kristīgā skolā, domāju: “Ak Dievs, būs vajāšanas, kā es pastāvēšu?!” Man nedēļu bija depresija no domas, ka tikko esmu iepazinusi Dievu un tagad būs drīz jāmirst. Bet, ja cilvēki ir gatavi nodot savas dzīves par kaut kādiem draņķiem, mums vēl vairāk jābūt gataviem sekot savam Dievam, kur Viņš aicina.

Mēs visi esam vienkārši cilvēki, bet, darot lielas lietas – izlemjot nodoties Dievam – mēs kļūstam par lieliem Dieva vīriem un sievām. Mums katram vajadzīgs kāds iemesls, lai dzīvotu, kāpēc no rīta celties no gultas, jo gulēt ir forši un silti, nav ne par ko jāuztraucas. Vajadzīgs iemesls, kāpēc darboties. Dzīvē vajadzīgs mērķis un izaicinājums. Ir jāapzinās, kāpēc vispār esi virs zemes. Tu neesi vienkārši kaut kāds radījums. Tu esi kaut kas. Tev ir mērķis. Dievam ir plāns priekš tevis – tu esi Dieva aicinātais cilvēks. Šis mērķis tevi velk un dzen uz priekšu, neļauj tev gulēt, neļauj tev sēdēt komfortablā draudzītē un neko nedarīt, neļauj tev nekalpot, neļauj domāt: “Lai citi kalpo, lai citi rūpējas par mani — es neko.” Ja lasi Dieva vārdu un nododies Dievam, tad esi aicināts arī pats rūpēties, kalpot, celt un vest cilvēkus pie Dieva.

Vēl kāds sens piemērs – Viljams Vilberforss (William Wilberforce), britu politiķis, kurš nodevās cīņai pret verdzību. Viņš darbojās parlamentā, līdzīgi kā mūsu mācītājs, kur saskārās ar ļoti lielu pretestību, izsmieklu, noraidījumu. Bet viņš palika pie savas domas, ka verdzība ir jāatceļ. Pateicoties viņa darbībai un kontaktiem ar citiem ietekmīgiem cilvēkiem, viņš panāca, ka verdzība tika atcelta visā britu impērijā. Britu impērija nebija tikai Anglija, bet daudzas valstis pasaulē. Vienkāršs cilvēks, bet ietekmēja visu vēstures gaitu. Varbūt domā, ka tas nav par tevi, bet tu nezini, uz ko Dievs tevi ir aicinājis. Tu vari būt nākamais Viljams, Čārlijs vai Bonhēfers.

Mūsdienās ir tāda problēma, ka mēs baidāmies no tādas nodošanās. Arī es baidījos. Ir izplatījies humānisms – kā cilvēks jūtas, tā viņš dara. Ja nejūtas, tad nedara. Ja nejūt, ka jānāk uz draudzi, tad nenāk. Ja nejūt, ka jāizpilda uzticētais pienākums, tad nepilda. Cilvēku nevar ierobežot, tā ir viņa brīvība. Bet tā ir kropļota brīvība. Kam tu nododies, tas noteiks tavas dzīves virzienu. Ja šāda ir tava brīvība, tavs virziens ir ļoti kroplīgs.

Vēl kāds piemērs par puisi, kas cīnījās ar atkarībām – narkotikām un alkoholu. Pateicoties Dievam, viņš nonāca rehabilitācijas centrā. Ne vienmēr cilvēki iziet no rehabilitācijas centra brīvi. Reizēm viņi aizbēg, negrib mainīties. Šis cilvēks izmainījās un palika tur kā darbinieks – viņš strādā un kalpo citiem cilvēkiem. Rehabilitācijas centrs nav Latvijā, bet viņš reizi divās nedēļās vai biežāk ir šeit, mūsu vidū, draudzē. Dievs dara labas un brīnišķīgas lietas cilvēku dzīvēs.

Varbūt domā, ka tev nav elku vai nepareizas nodošanās. Bet, ja neesi nodevies Dievam, tu būsi nodevies kaut kam citam. Cilvēkā nekad tukša vieta nestāv, vienmēr sirsniņā, prātiņā, actiņā ir kaut kas, kam mēs nododamies. Ja tas nav Dievs, tās ir citas lietas. Paskaties savā dienas režīmā, ko tu dari dienas laikā. Es reiz teicu savam trenerim, ka gribu nomest svaru, bet nezinu kā. Viņš jautāja, ko ēdu. Es atbildēju, ka cenšos ēst veselīgi un pareizi. Treneris teica: “Citi arī bieži tā saka, bet katru vakaru izdzer puslitru saldējuma kokteili vai apēd želejas konfektes, jo tajās esot kolagēns.” Tā viņi sevi apmāna, ka viss ir pareizi, tik viena lieta nepareiza. Bet tā viena lieta attur no izmaiņām. Tas attiecināms arī uz garīgām lietām. Gribi augt un kļūt garīgi stiprs, bet kaut kāda lieta tur un neļauj izmainīties. Pirmkārt vajag šo lietu identificēt. Treneris man teica vairākas nedēļas pierakstīt visu, ko ēdu, un neēst starp ēdienreizēm. Un tiešām — kad pieraksti, ir cita attieksme. Tāpēc iesaku pierakstīt, kur pavadi laiku, ko skaties, kam tērē naudu. Varbūt būs jaunas atklāsmes par sevi, un tas palīdzēs ieraudzīt, kur īsti esi.

[..] nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana. (Romiešiem vēstule 12:1)

Dieva Vārds saka, ka mūsu uzdevums ir nodot sevi Dievam jau kā dzīvu upuri. Tā ir kalpošana, ka tu nododies Dievam.

Tāpēc, brāļi, Dieva žēlsirdības dēļ es jūs lūdzu: nododiet savas miesas par dzīvu, svētu, Dievam patīkamu upuri, lai tas būtu jūsu garīgais dievkalpojums! (Romiešiem vēstule 12:1)

Augstākā nodošanās, kas cilvēkam var būt, ir nodot sevi Dievam. Un Dievs nodrošina patiesu piepildījumu – ne tādu seklu, kā pasaule dod, bet pilnvērtīgu un pilnīgu. Ir piecas nodošanās, kas piepilda mūsu dzīvi, ko Dievs mums nodrošina, esot tieši draudzē. Pieci mērķi, kas Dievam ir priekš mums:

Pazīt Dievu.
Mīlēt Dievu.
Augt Dievā.
Kalpot Dievam.
Dalīties ar vēsti par Dievu ar citiem.

Ja tu atnāci uz šejieni un tev nebija nekāda mērķa, tad tagad tev ir veseli pieci, ar kuriem tu vari piepildīt dzīvi: pazīt Dievu, mīlēt Viņu, augt Dievā, kalpot un dalīties ar vēsti par Dievu.

Un Dievs Tas Kungs sacīja: “Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam.” (1. Mozus grāmata 2:18)

Parasti šo rakstvietu attiecina uz to, ka vajag precēties, bet tas nav tikai šādā šaurā nozīmē, bet tas nozīmē arī garīgā ģimene, neatkarīgi, vai tu esi precējies vai nē, varbūt esi atraitnis, Dievs dod garīgo ģimeni, draudzi, kur mēs kopā esam, augam un mācāmies. Šī draudze nav vienkārši kāda organizācija, bet Kristus miesa. Mēs esam Kristus miesas dalībnieki, katrs no mums ir kā pirksts, deguntiņš, matiņš un citi locekļi. Katram ir sava funkcija un nozīme. Neviena daļa mūsu organismā nav velta, tās ir vajadzīgas. Atceros, Pēteris bija sadauzījis mazo pirkstiņu, domāja vai salauzts, tik grūti, visas domas pie mazā pirkstiņa. Tu varbūt domā, ka esi draudzē mazais pirkstiņš, bet tad, kad tevis nav, to visi jūt un redz. Tev ir jābūt savā vietā. Esot draudzē, grupiņā tu iemācies un piedzīvo daudz svarīgu lietu, ko nevarētu, esot vienam, iemācīties.

Vakar mācītājs runāja par piramīdu, kur ir dažādu līmeņu un pakāpes vajadzības. Tad, kad tu sāc pazīt Dievu, tad tas apmierina tava vajadzību pēc identitātes un piederības. Tu saproti, ka neesi viens kā pirksts plašajā pasaulē. Varbūt tev nav ģimenes, tu nāc no bērnu nama, tu uzzini, ka ir Dievs un apzinies, ka esi Dieva bērns, darīts pēc Viņa līdzības un tev ir Tēvs debesīs. Mīlēt Dievu – tas apmierina vajadzību pēc pielūgsmes un mērķa. Tad, kad tu mīli Dievu, tev ir ko pielūgt, uz ko tiekties. Augt Dievā – bet citreiz mums negribas augt, taču vajag to darīt, ir vajadzīgas gan pārmaiņas, gan izaugsme. Kalpot Dievam – apmierina vajadzību pēc jēgas, ietekmes un nozīmīguma. Mums vajag šo piepildījumu, ka esam svarīgi, nozīmīgi, noderīgi, ka radām ietekmi, ka ir jēga dzīvei. Dalīties ar Dieva vēsti – kādu vajadzību šis apmierina? Vajadzību pēc attiecībām, ka dalāmies ar to labo, kas ir. Tad, kad labas lietas notiek mūsu dzīvē, gribas par to stāstīt, vai ne? Kad zini vislabāko lietu jeb vēsti, varbūt tu esi noslāpējis to, bet tevī ir vajadzība liecināt, stāstīt par Jēzu.

Pirms ļoti daudziem gadiem, kad šī draudze vēl nebija nodibināta, es dzīvoju Liepājā, apmeklēju parastu kristīgu draudzi, ļoti laba draudze bija, bet mums nemācīja par evaņģelizāciju. Man kā jaunam kristietim iekšā viss murdēja, es sacīju mācītājam: “Kā šie cilvēki, kas dzīvo blakus baznīcai, nenāk uz dievkalpojumu? Mums taču vajag kaut ko darīt: saukt, rakstīt vēstules!” Kad piedzimsti no augšas, automātiski ir vēlme dalīties ar labāko lietu, kas tev ir, ar glābšanu, ar pestīšanu. Var likties, ka nodošanās tevi var ierobežot, jo jādzīvo un jākalpo Dievam, tev vairs nav dzīves, bet patiesībā tā ir atbrīvošanās, atteikšanās no nepareiziem virzieniem un lietām. Nodošanās ir atslēga uz piepildītu dzīvi. Tad, kad mēs pielūdzam, stiprinām savu ticību, un, kad tev ir ticība, rodas prieks. Atnāci noskumis un noguris no darba uz grupiņu, kur pārrunā Dieva vārdu, un tev atjaunojas atkal spēks, esi uzlādēts.

Bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst. (Jesajas grāmata 40:31)

Dievs cilvēkam ir paredzējis būt enerģiskam, nevis nelaimīgam vai nogurušam. Slavēšanu var salīdzināt ar garīgo defibrilatoru, kas atdzīvina, uzlādē un iedrošina.

Kalpojiet Tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm! (Psalms 100:2)

Nākamā nodošanās ir sadraudzībai ar Dievu, cilvēkiem apkārt, tas tev dod identitāti un jēgu.

Jo, kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, bet ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums, tāpat mēs daudzi kopā esam viena miesa Kristū, bet savā starpā visi esam locekļi. (Romiešiem vēstule 12:4-5)

Katram no mums ir sava funkcija.

Bet tas viss nāk no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi caur Kristu un mums devis salīdzināšanas kalpošanu. Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu. (2. Korintiešiem vēstule 5:18-19)

Tad, kad tu esi draudzē, tev jābūt ne tikai sadraudzībā ar Kristu, bet arī ar to, kas tev grupiņā blakus sēž vai aiz tevis. Mēs esam cilvēki, mums bieži vien nepatīk un traucē daudzas lietas. Kad gribas teikt: “Kā viņš uz mani paskatījās! Kā viņš tā var!” tad vienmēr skatāmies uz sevi, jo jāmaina sevi, tu nevari mainīt otru cilvēku. Tu esi aicināts vienotībā cīnīties, augt, būt mūsu draudzē un iet uz priekšu, jo, kad mēs cits pret citu ēdamies, kožam, stājamies pretī, mēs stāvam uz vietas un neaugam. Nodošanās izaugsmei – tu esi šeit, Dieva ģimenē, draudzē, mājas grupiņā, lai augtu. Kā notiek augšana? Caur attiecībām, tev jāpiedod, jāparāda laipnība, kaut vai gribas pateikt ko riebīgu, caur to, ka tu mācies mīlēt cilvēkus, klausīties, izrādīt interesi. Tu iemācies būt neegoistisks jeb nevērsts tikai uz sevi.

Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā. (Efeziešiem vēstule 4:16)

Mēs viens otram palīdzam augt, uzmundrinām cits citu. Pat ja kāds tevi izaicina, tas vēl vairāk liek augt. Tas liek sevi analizēt: kāpēc mani tas kaitina vai izaicina, kas man sevī ir jāmaina? Un tu ļoti stipri vari iet uz priekšu tādā veidā. Tas ir arī fakts, kad cilvēks pievienojas mājas grupiņai, mācās Bībeles skolā, viņš piedzīvo lielas pārmaiņas. Es parasti saku par savu mammu, viņa bija nomināls kristietis, bet, ieejot mūsu draudzē, viņai izmainījās visa dzīve, viņa ir liels dievlūdzējs, par visiem izlūdz. Tā ir viņas labā rutīna katru dienu. Man būtu no mammas jāmācās. Mēs jaunie cilvēki esam saraustīti, daudz kas novērš uzmanību.

Katrs cilvēks dzīvo trīs līmeņos: izdzīvošana, panākumu un nozīmīguma līmenis. Izdzīvošanas līmenis ir tad, kad tu cīnies par pamatvajadzībām: ēst, siltums, gulēt. Ja tavs līmenis augstāk neceļas, tu dzīvo tikai izdzīvošanas līmenis. Nākamais ir panākumu līmenis, kad tev ir panākumi, sasniegumi, bet liekas, ka kaut kas trūkst. Mums izaugsmes klubā ir arī viesi ar lieliem panākumiem, daži, kas nepazīst Dievu, ir minējuši, ka ir pelēkas zonas, kaut kas nav līdz galam. Nozīmīguma līmenis ir, ka tu dzīvo ar mērķi, piepildījumu un jēgu. Pilnīgi katram cilvēkam ir vajadzīgs piepildījums un jēga. Tad, kad tu to atrodi, iestājas harmonija, jo panākumi paši par sevi nepiepilda. Tev nav caurumu, kur svilpo vējš, Dievs dod piepildījumu, ne panākumi. Nodošanās kalpošanai mums nenāk caur statusu, naudu, super attiecībām, popularitāti, bet nozīmīgums nāk, tad kad tu sāc kalpot un dot, ieguldīt. Mūsu dižgars Rainis ir teicis: “Gūt var ņemot un dodot, bet dodot gūtais ir neatņemams.” Tad, kad tu dod, tu gūsti ļoti daudz.

Māte Terēze ir maza sieviņa, kas kalpoja Indijā, kur ir ļoti daudz nabadzīgo. Kalkutā viņa kalpoja nabadzīgiem, kalpoja uz ielām, viņa ir zināma visā pasaulē, bet viņa turpināja darīt šo te netīro darbu, un viņas dzīve ir kļuvusi par liecību un iedvesmojusi daudzus cilvēkus, pat valsts prezidenti pie viņas ir braukuši, arī pāvests. Viņa ar savu kalpošanu un savu došanu ir sasniegusi nozīmīgumu savā dzīvē.

Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi. (1. Pētera vēstule 4:10)

Mums katram ir sava dāvana un talants, un tā nav domāta tev pašam, bet lai tu ar to nestu ieguldījumu citos, un tu nepaliksi tukšā, jo tāpēc, ka citiem arī ir dāvanas un talanti, un viņi ar saviem atkal kalpo tev, un notiek sinerģija, apmaiņa – tu dod un tev dod. Bet, ja tu esi tikai ņēmējs, nenotiek nekāda sinerģija un, galu galā, visiem apniks, jo tu tikai gribi saņemt. Mēs esam radīti viens otram, un Dievs ir paredzējis ka mēs kalpojam viens otram ar saviem talantiem un ar savām dāvanām. Un tad, kad mēs tā darām, nevis uz sevi tikai skatāmies, tad mēs esam spēcīgi, spēcīga draudze, spēcīga grupiņa, spēcīgi ejam uz priekšu, esam spēcīgi kopā savā starpā un kopā ar Dievu. Kalpošana kopā draudzē palielina ietekmi, mēs esam liela draudze, ja saliek visus krēslus, te ir kādi 700 cilvēku, varbūt vēl vairāk. Mēs varam uzņemt daudzu cilvēku, mums ir vieta, kur vest cilvēkus. Kad mēs visi esam kopā, mums ir vadītāji, grupiņu vadītāji, mums ir mācītājs, mēs viens otru piekoriģējam, iedrošinām, mēs palīdzam augt, un līdz ar to mēs pieļaujam mazāk kļūdu un varam ātrāk iet uz priekšu. Vēl ieguvums ir – apvienot resursus. Kādu tik mums te nav resursu un talantu! Mums ir aktieri, dziedātāji, mūziķi, telpu sakārtotāji, bērnu mācītāji – milzīgi daudz dažādu talantu. Varbūt tu domā, ka tev nav, bet īstenībā iekšā sēž, tev vienkārši jāsāk roku pielikt klāt, tad varēsi atklāt, kas tev tur iekšā ir. Un nav draudzē nenozīmīgu kalpošanu.

Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši. (Mateja evaņģēlijs 25:40)

Šie ir Jēzus vārdi, ka nav nenozīmīgu kalpošanu. Ja tu pat kādam dosi tikai ūdens glāzi, tu dod to Dievam. Ja uzkop telpas no rīta pirms dievkalpojuma – tu esi nozīmīgs. Ja sludini, māci bērnus svētdienas skolā – tu esi nozīmīgs! Ja tu sveicini pie durvīm un sagaidi lejā pie ārdurvīm – tu esi nozīmīgs un svarīgs! Kalpošana Dievam ir ceļš uz piepildījumu. Tu atrodi savu nozīmīgumu tur, kur tu iederies.

Tev ir iespēja nodoties evaņģelizācijas izplatīšanai citiem. Dievam ir plāns priekš visas pasaules. Un Viņam ir plāns tieši tev, jo tu esi daļa no Dieva lielā plāna. Šie ir Jēzus pēdējie vārdi:

“Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mateja evaņģēlijs 28:19-20)

Viņa pavēle ir aicinājums dalīties ar šo vēsti, neturēt to tikai savā draudzē, neturēt to tikai kā savu personīgo lietu, bet Dievs pavēl šo lietu darīt. Un, ja tu nevienam nesaki, ka tu tici Dievam, neviens to neredz, kā var zināt, ka tu esi ar Jēzu. Visur jāstrādā ar galvu un ar sirdi, tam jādarbojas kopā.

Viljams Kerijs (William Carey, 1761-1834) tiek uzskatīts par mūsdienu misijas kustības tēvu, viņš devās uz Indiju, dalīties ar evaņģēliju, bet patiesībā viņš bija kurpnieks, bet ticīgs un nodevies kurpnieks, viņam bija ģimene, un viņš ar visu savu ģimeni devās uz Indiju, lai sāktu kalpot tur, lai dalītos ar Dieva vēsti. Viņu iedvesmoja Morāvijas brāļi, kas īstenībā arī ir iedvesmojuši mūsu draudzi. Mums arī ir dota tāda iespēja, ka tu paklausi Dievam un sāc dalīties ar cilvēkiem, un nezini, kādas sekas būs pēc tam. Var likties, ka viņš ir tikai cilvēks no vēstures, bet es papētīju viņas dzīves gājumu, viņš piedzīvoja lielus zaudējumus Indijā. Viņa sieva nomira no slimības, arī viens vai vairāki bērni mira, slimību bija ļoti daudz. Viņš stipri cieta no nabadzības, viņam bija degsme darīt Dieva darbu, viņš mācījās valodas, 40 valodās tika pārtulkota Bībele. Viņš saskārās ar daudzām grūtībām, bet tas viņu neapturēja. Lai arī kas nāktu tavā dzīvē, tu paliec uzticams tam, kam esi nodevies.

Viņš ir teicis šādi: “Gaidiet lielas lietas no Dieva, centieties paveikt lielu lietu Dieva vārdā.” “Es nebaidos no neveiksmes, es baidos gūt panākumus lietās, kurām nav nozīmes.” “Gaidiet lielas lietas no Dieva un saņemsiet lielas lietas no Dieva, bet gaidiet maz no Dieva un saņemsiet maz.”

Sāc spert pirmos solīšus jau šodien, tas atnesīs izmaiņas ne tikai tev, tas nesīs izmaiņas daudziem citiem cilvēkiem, tu kļūsi par Dieva vīru, par Dieva sievu, kas nedzīvo tukši savas dienas, kad neviena tava diena nebūs bezvērtīga. Katru dienu mēs nodzīvojam 86 400 sekunžu, un tas laiks, kas ir pazaudēts vakardien, ir prom, tev pieder tikai šī diena, šīs sekundes, kas iet visu laiku. Un tas, ka tu nododies tajā dienā, tas ietekmē un veido tavu likteni. Ja tev nepatīk tas stāvoklis, kurā tu esi, tu vari izdarīt šo izmaiņu, tu vari pagriezt stūri pareizā virzienā, kur tev ir prieks, kur tu esi laimīgs, kur esi piepildīts un ka tev patīk tas, ko tu dari. Kā mācītājs saka, ka ir laimīgs arī slimībā vai grūtībās, jo vienmēr atrod prieku Dievā. Apzinies, ka katra diena tev ir kā dāvana. Dod ieguldījumu caur savu dzīvi citu cilvēku dzīvēs. Tu neesi radīts, lai dzīvotu vienkārši sev, tu esi radīts, lai dzīvotu Dievam! Āmen!

Indras Kalniņas sprediķi “Nodošanās spēks” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija