Šodien ir brīnišķīga diena! Katra diena ir tāda, kādu to redzam – kā uztveram pasauli un visu apkārt notiekošo. Ir lietas, ko nevaram mainīt un ar kurām ir jāsamierinās, bet ir arī lietas, ko varam mainīt. Svarīgi ir labi nodzīvot šodienu, jo tieši šodiena nosaka rītdienu, un mūžība sastāv no daudzām šodienām. Ja saki, ka rīt dzīvosi, kaut ko sāksi, bet nedari to šodien, tad rītdiena var būt tieši tāda pati — tas ir atliktās dzīves sindroms. Pirmkārt runāju par garīgo dzīvi – par rakstura izmaiņām, par to, ko tu esi spējis darīt garīgajā sfērā, kā mainīties pats, kā kalpot cilvēkiem tieši šodien.

Šodienas sprediķa tēma: “Par ko Jēzus runāja ar Mozu un Eliju?” Man nebija ne sapņa, ne vīzijas par šo. Katrs var domāt, par ko tad viņi īsti runāja. Tomēr ir lietas, kas ir minētas Bībelē, no kurām var izdarīt secinājumus. Šodienas galvenā Rakstu vieta ir Lūkas evaņģēlija 9. nodaļas 22.- 33. panti. Jēzus kāpa kalnā Dievu lūgt un ņēma Sev līdzi Jēkabu, Jāni un Pēteri.

Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka Viņš ņēma pie Sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalna Dievu lūgt. Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas. Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu, tie bija Mozus un Ēlija. (Lūkas evaņģēlijs 9:28-30)

Visi, kas lasa Bībeli, domā, par ko tad Jēzus runāja ar Mozu un Eliju. Šonedēļ bija vairāk laika lasīt Bībeli un lūgt, un man šī Rakstu vieta atklājās jaunā gaismā. To visu var ieraudzīt, ja ir zināmi priekšnosacījumi — ja tu pats audz, paplašini savu redzesloku, tad daudzas sarežģītas lietas kļūst saprotamākas un vienkāršākas tev pašam. Ir svarīgi saprast, ka, iepazīstot jaunas lietas, apzinoties, kādas sekas var būt noteiktai rīcībai vai lēmumam, tā vairs nav akla paklausība, bet sekošana Dievam ar dziļāku izpratni par lietām.

Ko tad īsti viņi runāja?

Tie parādījās debess spožumā un runāja par Viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē. (Lūkas evaņģēlijs 9:31)

Tas notika neilgi pirms Jēzus devās krusta nāvē, lai pabeigtu Savu misiju. Astoņas dienas pirms šī notikuma Viņš runāja par krusta nāvi un augšāmcelšanos, bet mācekļi to nesaprata. Arī pēc šī notikuma Viņš turpināja runāt par Savas misijas piepildīšanu, taču Jēkabs, Jānis un Pēteris joprojām nesaprata, par ko Viņš runā. Kad viņi kalnā gulēja un pamodās, viņi redzēja Dieva godību — kā teikts vienā dziesmā: Viņa balss kā vareni ūdeņi, vaigs kā spoža saule spīd. Pēteris, būdams telšu cēlājs, tūlīt gribēja celt teltis visiem, kas tur bija. Jēzus bija ieguvis citu izskatu, un, lai gan mēs nevaram izskaidrot, kādā veidolā parādījās abi vīri, ar kuriem Viņš runāja, bija redzams, ka tie ir Vecās Derības pravieši — Mozus un Elija.

Iedziļinoties un izpētot kontekstu, redzams, ka šeit ir minēts viens svarīgs vārds — gals. No pirmā acu uzmetiena var domāt par to, kas notika pie krusta, kur Jēzum deva mirres un vīnu ar etiķi. Esmu saticis narkomānus, kuri saka, ka Jēzum deva magoņu novārījumu, ko viņu vidē sauc par kuhnaru. Nav tā, ka šis redzējums būtu pilnīgi bez pamata — iespējams, šis dzēriens patiešām bija kaut kas līdzīgs. Varbūt kāds karavīrs bija pretimnākošs un apžēlojās, un deva Viņam dzert, lai mazinātu sāpes. Var iedomāties, ka kalnā viņi runāja par to: “Paņem, iedzer etiķi, to kuhnaru — nav jācieš tik daudz.” Bet vai tiešām viņi runāja par to, ar cik naglām Viņu piesitīs vai ko tamlīdzīgu? Viss, kas ir minēts, ir viens vārds — gals. Grieķu tekstā tas ir exodus — tas pats vārds, kas 2. Mozus grāmatā apzīmē iziešanu. Viņi runāja par Jēzus iziešanu. Un viens no tiem, kas ar Viņu runāja, bija Mozus — tas pats, kurš izveda Israēla tautu no Ēģiptes verdzības. Iziešana nozīmē arī ieiešanu — tātad viņi runāja par Jēzus iziešanu un ieiešanu apsolītajā zemē, un šajā gadījumā arī par to iziešanu un ieiešanu, ko piedzīvo visi, kas tic Viņam un Viņa upurim.

Pirms astoņām dienām Viņš runāja šādi:

[..] “Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecaji, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un Viņu nonāvēs, un trešajā dienā Viņš celsies augšām.” (Lūkas evaņģēlijs 9:22)

Viņš to mācīja, bet neviens nespēja to saprast un pieņemt. Pēc Apskaidrošanas kalna notikuma Viņš atkal mācīja to pašu, vēlēdamies, lai mācekļi izprot notiekošo. Mācekļi to gan saprata — bet tikai pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Jēzus teica:

[..] “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” (Mateja evaņģēlijs 16:24)

Viņš runā ne tikai par Savu nāvi un augšāmcelšanos, bet arī par mūsu miršanu grēkam. Mēs to ne vien simboliski demonstrējam kristībās, bet arī garīgi esam miruši grēkam un augšāmcēlušies mūžīgai dzīvošanai. Tieši par šādu iziešanu un ieiešanu runā Jēzus Kristus. Gan Apskaidrošanas kalnā, gan Ģetzemanes dārzā Viņš ņēma līdzi mācekļus. Un Jēzus lūdza:

[..] “Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!” (Lūkas evaņģēlijs 22:42)

Mācekļiem bija ļoti vāja lūgšanu dzīve. Draudzē viņi turējās, tās nozīmi bija sapratuši un pat plānoja, kurš kuram sēdēs pie kuras rokas — kurš būs svarīgāks. Pie Jēzus pat atnāca Cebedeja dēlu māte, lūdzot, lai viņas dēli valstībā sēdētu Viņam blakus. Mācekļi saprata, ka būs valstība, struktūra, kārtība, bet viņi vēl nebija sapratuši, ka pašiem ir jāmainās, jālūdz Dievs un jārūpējas par garīgām pārmaiņām sevī. Tāpēc gan Apskaidrošanas kalnā, gan Ģetzemanes dārzā viņi gulēja. Apskaidrošanas kalna godība bija Jēzus lūgšanu rezultāts.

Es vienmēr esmu daudz lūdzis Dievu, un manai kalpošanai vienmēr ir bijuši augļi. Ir bijuši kādi momenti, kad notiek izlaušanās. Līdzīgi kā vienai draudzes māsai, kura daudzus gadus cītīgi adīja, reklamēja savus darbus, fotografēja, publicēja tos sociālajos tīklos un adot vienmēr klausījās sprediķus. Nesen viņai pēkšņi sāka augt sekotāju skaits tūkstošiem. Visi, kas darbojas sociālajos tīklos, zina, cik grūti ir izaudzēt auditoriju, bet viņai negaidīti sākās neticama plūsma – no 2000 sekotājiem īsā laikā skaits pieauga līdz 14 000. Pasūtījumi sāka nākt no visas pasaules. Viņa bija tam gatava – pieņēma darbā adītāju un paplašināja savu darbību. Tā tas mēdz notikt. Nejaušība palīdz tiem, kas dara. Arī man ir bijis tā, ka turpinu darīt ierastās lietas un pēkšņi “izšauj” kāda no tām. Kad bijām tikko uzsākuši draudzi, Zinātņu Akadēmijā īrējām lielu zāli, uz dievkalpojumiem nāca apmēram četrdesmit cilvēki. Mēs zāli īrējām ar ticību, ka nāks vairāk, bet tajā brīdī neko īpašu nedarījām. Nezinu, kā to izskaidrot, bet pēkšņi kādā dienā ieradās septiņdesmit. Un tas nebija vienreiz – tā tas arī palika, turklāt cilvēku skaits turpināja augt. Atceros, kā pirms kādiem divdesmit gadiem, kad vēl kalpoju Limbažos, notika negaidīta izaugsme. Mācītājs toreiz teica, ka tas ir manu lūgšanu rezultāts. Un es patiešām daudz lūdzu, un tā rezultātā daudz arī darīju. Lai gan, kad daudz lūdz, nav sajūtas, ka daudz dari, tomēr izdarītais ir daudz.

Jēzus saka, ka tam, kurš grib Viņam sekot, ir jāaizliedz sevi, ik dienas jāņem savs krusts un jāiet Viņam pakaļ. Mācekļiem bija grūti ar lūgšanu, tāpēc Jēzus ņēma viņus līdzi, lai parādītu, kas ir svarīgākais, arī šajā reizē. Un te ir jautājums par to, ko tad mums runāt ar Dievu? Tad mācāmies no Jēzus Kristus, ko Viņš runāja – par iziešanu un ieiešanu, par taviem ikdienas soļiem, lūk, par ko ir jārunā ar Dievu. Par ko runāt ar Dievu? Lai tu izdarītu pareizus lēmumus. Ja kāds grib sekot Jēzum, tad lai aizliedz sevi un ikdienas ņem savu krustu un seko Jēzum. Par ko Jēzus runāja? Par iziešanu un ieiešanu. Par to, ka tu velc nost veco cilvēku un velc virsū jauno cilvēku – par savu garīgo virzienu. Es pieminēju biznesa piemēru, bet es to vairāk attiecinu uz mūsu garīgo izaugsmi, uz mūsu rakstura izaugsmi, uz garīgās dzīvības jautājumu – uz to es attiecinu. Ja par draudzi viss ir skaidrs, tad tieši lūgšanu dzīve un Bībeles studijas ir ļoti svarīgi, tieši tur šajā laikā par to ir arī jārunā ar Dievu. Es tagad neskaidrošu, ko nozīmē runāt ar Dievu, jo tā ir atsevišķa tēma par personīgām attiecībām. Gribu piemetināt, ka lūgšana nav tikai kaut ko prasīt Dievam. Lūgšana galīgi nav tikai kaut ko prasīt Dievam, tas galīgi nav par to! Tas ir daudz plašāk, tā ir meditācija, tās ir pārdomas, tā ir ļoti veselīga Dieva vārda studēšana. Tā nav patvaļīga Bībeles skaidrošana, tā ir piederība pie strukturētas stipras draudzes. Bībele, lūgšana, draudze, kalpošana – tie ir augļi tavā dzīvē. Mācekļiem bija skaidrs, ka bija jāpieder pie draudzes, to viņi zināja. Jēzus arī vēlāk saka, ka Viņš ir galva, mēs esam Viņa miesa. Par ko jārunā? Par to arī ir jārunā. Tu redzi savus nākamos soļus savā kalpošanā, savā mājas grupiņā, savā raksturā. Pirmkārt garīgās lietas, pēc tam arī visas pārējās, vai tas ir bizness, darba jautājumi vai mācības – tur visur tu to sakārto. Tu jau nevari dabūt to pareizo atbildi, ja neesi šajā apskaidrošanas kalnā. Jēzus uzkāpa kalnā, un Viņa vaigs dabūja citu izskatu. Lūk, kur ir problēma kristiešiem, cilvēkiem, kas Dievu nelūdz. Ja cilvēkam nav vispār nekādas sajēgas par to, kas ir draudze, par Bībeles kontekstu, nav sajēgas, par ko tad Jēzus runāja. Kur tu vari iziet un ieiet ar tādu sapratni? Kaut kur, šur tur, it nekur, un beigās tu esi krodziņā zem galda. Jēzus parādīja piemēru, kā mēs iegūstam citu izskatu. Kā tad mēs iegūstam citu izskatu?

Cilvēki pamatā ir pūlis, nesaprātīgs pūlis. Visbiežāk tā arī notiek, un tas ir rakstīts Bībelē. Pūlis, kurš apbrīnoja Jēzu Kristu, nāca pie Jēzus, lai Viņš dziedinātu viņus, atbrīvotu no ļaunajiem gariem. Piecus tūkstošus vīru vien pabaroja – tas bija brīnums. Es domāju, ka tajā laikā arī nenotika tā, ka vienā dienā viss mainījās. To darīja konkrētas varas iestādes, jūdu valdība kopā ar Romas valdību, kaut kādā veidā šī informācija tika izplatīta, tā laika masu medijos, un Jēzus tika diskreditēts, arī viņi mācekļi. Viss mainījās, kad Jēzu sita krustā, jo tas pūlis, kas viņu apbrīnoja, tas pūlis sauca, lai sit Viņu krustā, pat mācekļi bēga. Pūlis ir ļoti mainīgs, tāpēc ir ļoti svarīgi saglabāt sevi, savu ticību, savu draudzi. Bez draudzes tu neko nesaglabāsi, abstrakts viss kļūst. Lūk, ko runāja Kristus ar Mozu un Eliju – par ieiešanu un iziešanu, par cenu, kas jāsamaksā šodien, lai rīt būtu rezultāts, nepieciešami saprātīgi un pārdomāti lēmumi, mani lēmumi, lai rīt būtu rezultāts, lai pats būtu garīgs. Domā atnākt vai neatnākt uz draudzi, parunā ar Dievu par šo jautājumu, ko Viņš tev teiks. Tev Dievs katru svētdienu saka no kanceles veselīgu vārdu kontekstu. “Ja kāds grib Man sekot, aizliedz sevi, ņem ik dienas savu krustu un staigā Man pakaļ.” Lūgšanā ir ģenerators jeb spēks, kā sekot Kristum, kā līdzināties Viņam. Un tieši tur Viņa vaigs dabūja citu izskatu, tieši tur Viņš saņēma stiprinājumu, ka varēja Savu misiju paveikt līdz galam. Viņš neturēja par laupījumu līdzināties cilvēkam, bet pieņēma apkaunojušu krusta nāvi un tāpēc Viņa vārds tika paaugstināts pāri visiem vārdiem. Tāpēc mēs tiekam paaugstināti, tāpēc tu tiec svētīts, kad esi runājis ar Dievu, tu izdari pareizus lēmumus savā garīgajā dzīvē šodien. Latvijā valda jau vismaz gadus desmit antikristīga politika. Organizējām Tautas lūgšanu sapulci, kur pulcējās trīs tūkstoši cilvēku, 350 dalībnieku liels koris, kas bija vareni. Bet masu mediji rakstīja – desmitiem ticīgie pulcējās Skonto hallē. Tā taisa šo politiku, un cilvēki tic. Kā pa miglu, ja tev nav savu attiecību ar Dievu, kad tev nav draudzes, Bībeles, lūgšanu, kalpošanas.

Kurus divpadsmit izlūkus izsūtīja Mozus? Divi no tiem bija Jozua un Kālebs. Tas jau ir tas sagatavošanas darbs – izstaigāt zemi tās garumā un platumā, jo to grib Dievs tev dot. Lūk, par ko runāja Kristus ar Mozu un Eliju – par to, ko mēs esam saņēmuši caur Jēzus Kristus upuri, kas mēs esam šodien. Tev jāsaprot, kur tu esi un kurā posmā, un kur tu ej tālāk. Mājas grupiņās par ko Viņš runāja? Jēzus teica: “Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” Lūk, iziešana. Ne tikai tu izej, bet palīdzi arī cilvēkiem iziet no šīs pasaules, pievienoties debesu valstībai. Debesu valstība sākas ar iekšējām pārmaiņām cilvēkā, kurš pēc tam pārvēršas un arī sabiedrībā parādās.

Jēzus saka arī tā – Viņa ēdiens ir darīt tā gribu, kas Viņu ir sūtījis, un pabeigt to darbu, ko Tēvs ir uzticējis – Viņš runāja ar mācekļiem par draudzes iedēstīšanu. Ja tu redzi visas vēstules, nepārtraukti apustuļi dibināja draudzes, iecēla vecajus, diakonus, tur bija struktūra, tur bija normāla sakārtota organizācija, kas izmainīja šo pasauli. Bet, protams, ir jāsaglabā Kristus sirdī, lai Kristus ir mūsu vidū, nenovirzīties no pamatmācības, nenovirzīties no sava garīgā pamata – tas ir pats svarīgākais.

Jēzus jautā: ko tas dod cilvēkam, ka viņš iemanto visu pasauli, bet pazaudē dvēseli? Ko tas dod, ja tev Instagramā ir tūkstoši sekotāju? Darbs ir darbs, bet cilvēku glābšana un draudzes celšana ir svarīgāk, pirmkārt paša pārmaiņas aiziet līdz galam. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu.

Bet ir skaidrs, ka ar bauslību neviens netop taisnots Dieva priekšā, jo “ticībā taisnais dzīvos”. Bauslībai nav daļas ar ticību, bet “kas to ir turējis, tam tā dod dzīvību”. Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka, – lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem Kristū Jēzū, tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu. Brāļi, es runāju cilvēcīgi, arī cilvēka pēdējo gribu, kas stājusies spēkā, neviens neatceļ, nedz pieliek tai ko klāt. Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts “un dzimumiem”, tas ir par daudziem, bet par vienu: “un tavam dzimumam”, proti, Kristum. (Galatiešiem vēstule 3:11-16)

Ābrahama dzimumam ir doti apsolījumi. Mēs esam Ābrahama dzimums caur Kristu. Mums ir doti šie apsolījumi, par kuriem domāt, pie kuriem strādāt, kurus saņemt sev pašam, debesu valstībā un personīgajā dzīvē. Iziešana-cena-rezultāts. Tu vari būt laimīgs, kad tev ir ticība Dievam, ticība nākotnei, ticība sev. Šeit ir runa arī par bauslību: kas to bauslību ir turējis, tas tam dod dzīvību. Kristus mūs ir atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā pats kļūdams par lāstu. Vispār vēstulē Galatiešiem tiek runāts par bauslību – bauslība dod dzīvību, bet ļoti ierobežoti. Vienkārši paklausība, tas ir viens, bet dzimums nav kalps, viņš ir bērns. Ir teikts par Hagari, ka no Hagares ir kalpībā dzimušais, bet Īzaks ir apsolījuma dzimušais. Tikai Īzaka dzimums, ne Ismaēla, un visa tā ģeneoloģija tālāk līdz Kristum un mums. Bauslība tiek pielīdzināta kā kalpu stāvoklis, tu paklausi, jo likums tā saka. Bet apsolījumā dzimušie izprot paši un brīvprātīgi to dara, viņi ņem palīgā lūgšanu, ņem palīgā draudzi, paši ieguldās draudzē, kļūst spējīgi piepildīt ne vienkārši bauslību, bet Dieva gribu, Dieva prātu un iemantot apsolījumus. Brīvprātība – brīvs cilvēks ir brīvprātīgs. Ne es tev, ne tu man esi parādā. Es neesmu tavs kalps, jo daru to brīvprātīgi. To teica Pāvils, es brīvprātīgi par kalpu palieku tev, bet es neesmu tavs kalps. Man to neviens nav piespiedis. Es saprotu, ka ir vajadzīga veselīga draudzes mācība, piederība pie visām citām konfesijām, jāturas pie pamata apustuliskās mācības. Un ka mēs neko nevienam neesam parādā, ja darām, tad darām brīvprātīgi. Un tikai tad tev ir apsolījumi, tikai tad tev ir reāla dzīvība, jo ir tikai viens dzimums, bērna dzimums. Tēva namā bija prieks, kad pazudušais dēls atgriezās no svešas zemes. Cilvēks domā, ka viņš kaut ko izdara, ka viņam kas pienākas, bet tas ir kalpa statuss, viņš nedara brīvprātīgi. Bet ka es to daru brīvprātīgi. Ja tu esi hokeja komandā brīvprātīgi, tad tu izpildi noteikumus, lai komanda funkcionētu, bet pats esi brīvprātīgi komandā. Tikai apsolījuma dzimušais, kam ir Dieva gars, kam ir veselīga izpratne par Dieva mīlestību. Jēzus saka, ka nav nācis atcelt kaut mazāko Rakstu zīmi – Viņš nekad nav atcēlis pamatbaušļus, bet nācis tos piepildīt. Un tieši apsolījumā dzimušie ir spējīgi tos izdarīt. Neviens cilvēks nespēj baušļus perfekti izpildīt, bet gara cilvēki spēj dzīvot saskaņā ar Dieva gribu, un to, ko viņi paši nespēj, Dievs piešķir savā žēlastībā.

Mums pieder mūsu pašu garīgā pasaule – visas vietas, kur mēs savu kāju pēdas liekam. Es daudz esmu runājis par vizualizāciju un ceturto dimensiju, bet – vai ir viegli to izdarīt? Retais savus mērķus ir uzrakstījis uz papīra. Kamēr tas netiek darīts, nekas arī nenotiek. Un nevis tāpēc, ka neuzrakstīji, bet tāpēc, ka pierakstīšana parāda nopietnu attieksmi. Nekas neaizvieto zīmuli, papīru un pierakstīšanu – jo, ja visu patur tikai prātā, smadzenes ātri izmet īstermiņa informāciju. Tāpēc ir svarīgi regulāri atjaunot redzējumu un to pierakstīt. Nav viegli ieraudzīt to, ko vēlies sasniegt – izaugušu grupiņu, izglābtus cilvēkus, Dieva valstību, Dieva svētītu Latviju vai vienkārši redzēt sevi kā normālu cilvēku. Tas nav viegli – tas prasa piepūli. Jēzus kāpa šajā kalnā, Viņš piespiedās. Varbūt pat ne piespiešanās – Viņam tas bija dabiski, tā ir disciplīna. Ir rakstīts: “Lūdziet Dievu bez mitēšanās.” Tur nav variantu – lūgšanai ir jābūt. Un lūgšana nav tikai prasīšana. Tā ir arī Bībeles lasīšana un izpratne par to, par ko Jēzus runāja ar Mozu un Eliju – par iziešanu un ieiešanu, par cenu un rezultātu, par iekšējām garīgām pārmaiņām. Un caur tevi ir arī pārmaiņas grupiņās, draudzē, organizācijās, valstī.

Un to visu var noslēgt ar tēvreizi.

Mūsu Tēvs, debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds. (Mateja evaņģēlijs 6:9)

Tas nozīmē, lai vārds tiek godāts un ievērots.

Lai nāk Tava Valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. (Mateja evaņģēlijs 6:10)

Lai debesis ir tavā sirdī un virs zemes – fiziskās darbībās.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. (Mateja evaņģēlijs 6:11)

Tā jau ir svētība un kādi rezultāti.

Un piedod mums mūsu parādus, [..] (Mateja evaņģēlijs 6:12)

Piedod mums visu, ko paši nespējam. Lai Tava žēlastība nāk palīgā. Mēs peldamies žēlastībā – tā mūs nes, pārklāj un dod spēku tur, kur paši esam vāji.

[..] kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. (Mateja evaņģēlijs 6:12)

Ir jāiet kambarī un jātiek galā ar to, kas iekšā. Ja, runājot par vecām lietām, nāk raudiens – tas vēl nav sadzijis. No tā ir jātiek ārā. Reizēm cilvēkam ir kārtīga problēma – pieminot ko sāpīgu, viņš saprot, ka iekšēji vēl nav ar to ticis galā.

Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna. Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen. (Mateja evaņģēlijs 6:13)

Šo uzrunu es sāku ar šodienu – Jēzus šodien uzkāpa kalnā. Viņš kāpa kalnā, runāja ar Dievu – un tad notika viss pārējais. Arī viss, ko tu šodien dzirdēji, tev jāsāk darīt šodien, jo šodiena, rītdiena un viss tavs mūžs sastāv no daudzām šodienām. Šodien ir jāsāk, šodien ir jādzīvo un jāizdara kaut kas, lai rīt būtu rezultāts. Un vispirms – garīgās lietās. Lai kas tavā dzīvē nenotiktu, vienīgais glābiņš un pareizais risinājums vienmēr ir sākt ar savu garīgo pasauli – ar lūgšanu un draudzi. Nekad neatstāj draudzi!

Pastāstīšu par ceļojumu uz Berlīni, kur notika liels kristiešu draudžu pasākums – tur kalpoja Reinhards Bonnke un citi. Tas bija mans pirmais tik lielais pasākums, varbūt pat lielākais, ko jebkad esmu redzējis, jo vienuviet bija ļoti daudz visa kā. Mūs izmitināja vietējās draudzes – bija iedotas telpas, kur pārlaist naktis, bet brīdināja, ka ēdiena nebūs un par to katram pašam jārūpējas. Ar sievu sapirkām līdzi konservus un kolu, bet, kad iekāpām autobusā, šoferis lika novietot somas bagāžas nodalījumā. Ielikām savējo, vēl citas somas tika saliktas priekšā, un tikai vēlāk sapratām, ka jābrauc ilgi, bet ēdiens ir dziļi bagāžas nodalījumā. Braucām, un sāka ļoti gribēties ēst. Priekšā sēdēja mana māsa ar draudzeni – abas ēda, pamanīja, ka mums nekā nav, un teica: “Mēs jums iedosim arī, viss būs kārtībā.” Bet viņas paēda, visu novāca un neko neiedeva. Tā notika vairākas reizes – gribējās ēst šausmīgi, bet bija kauns prasīt, lai kaut ko iedod. Tagad jau es paprasītu, bet toreiz man bija kauns – biju krutais. Tā viņas mums neko arī neiedeva. Kad nokļuvām Vācijā, izrādījās, ka vietējie bija sarūpējuši ēdienu – viss bija labi, bet pats šis notikums – “mēs jums iedosim, bet tā arī neiedeva” – man ir ļoti palicis atmiņā. Tas ir līdzīgs stāstam par manu kaķi – Dievs dod mājienus, liek nojaust, ka Viņš grib dot, ka vajag nākt. Arī tu pats saproti, ka vajadzētu sākt, tāpēc šodien ir jāsper soļi. Neatliec – šodien ir diena, kad jāsāk rīkoties!

Jēzus saka: “Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis” – šos vārdus Viņš teica brīdī, kad pie Viņa nāca samarieši. Viņš paskaidroja, ka druvas jau kļuvušas baltas un ir gatavas pļaujai, ka pļāvējs jau ir izgājis pļaut, un Viņš salīdzināja šīs druvas ar cilvēkiem, kas nāca pie Viņa un klausījās Viņu. Un kāpšana kalnā ir investīcija sevī – tu šobrīd audz, tu gatavojies rītdienai, lai kas arī nāktu pretī. Kā grupas “Pērkons” dziesmā:

“Viena alga, kas tev priekšā –
Draugu pulks vai zvēru bars.
Galvenais, lai tevī pašā 
Uzplaukst sapumpurots zars.”

Vienalga, kas tev priekšā, galvenais, kas ir tevī. Latvija ir lieliska vieta. Šobrīd vēl ir nedaudz auksti, bet jau nākamā nedēļa solās būt skaista un silta. Tas ir brīdis, lai atpūstos, apstātos un pārdomātu rītdienu. Tad nu atpūšamies un domājam par rītdienu, kāpjam kalnā un dabūjam citu izskatu. Jēzus ar Mozu un Eliju runāja par iziešanu un ieiešanu. Arī tu savās lūgšanās, draudzē nepārtraukti pilnveido savu garīgo stāvokli. Āmen!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Par ko Jēzus runāja ar Mozu un Eliju?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija