Šodien runāšu par divām ļoti svarīgām lietām, kas — vismaz manā skatījumā — gandrīz simtprocentīgi nosaka mūsu dzīvi. Tā nav ne talants, ne kompetence, ne arī ārējais izskats. Kā tev šķiet, kas ir tas, ko tu pats vari pielietot un, iespējams, nedaudz pamainot, spētu mainīt savas dzīves gaitu vai skatījumu uz lietām? Kā tu domā, kas tas varētu būt? Pareizā atbilde ir: attieksme.
Pastāstīšu jums mazu stāstiņu par diviem dvīņu puikām. Viens no viņiem bija ļoti negatīvs, bet otrs — super pozitīvs. Varbūt kāds no jums pazīst dvīņus? Parasti viņi ir līdzīgi, vai ne? Ļoti sen, kad strādāju skolā, trešajā klasē mācījās dvīņu meitenītes. Viņas vispār nesatika viena otru. Es nezinu, kā tas bija iespējams, bet viņas sēdēja katra ar savu draudzeni un it kā dzīvoja pilnīgi atsevišķas dzīves. Kas mājās notika — nezinu, bet bija skaidrs, ka viņas pēc rakstura ir ļoti atšķirīgas. Pēc izskata identiskas, bet iekšēji — kā diena pret nakti. Tāpat arī šajā stāstā. Divi dvīņu puikas, bet ar pavisam atšķirīgu raksturu un attieksmi pret dzīvi. Vecāki viņus aizveda pie speciālista, sakot, ka kaut kas ir jādara, jo viens vienmēr redz slikto, bet otrs — tikai labo. Speciālists ieteica veikt eksperimentu. Dzimšanas dienā negatīvajam puikam nolēma uzdāvināt kaut ko lielisku — tieši to, ko viņš pats vēlējās. Savukārt pozitīvajam bērnam — kaut ko ļoti nepatīkamu. Tā arī izdarīja. Negatīvais bērns saņēma velosipēdu — pēdējo, vismodernāko modeli, dārgu. Taču, kad viņš to ieraudzīja, viņš sacīja: “Es uz tā braukšu, nokritīšu un salauzīšu kāju.” Pozitīvajam bērnam uzdāvināja lielu kasti ar kūtsmēsliem. Jā, jā — diezgan šokējošs eksperiments. Viņš atvēra kasti, padomāja un teica: “Kaut kur te jābūt ponijam!” Viss bija slikts dāvanā, bet viņš ieraudzīja kaut ko aiz tā sliktā. Es nezinu, vai tur tiešām bija ponijs. Varbūt bija, varbūt vecāki to bija ieplānojuši, lai viņu iepriecinātu. Bet tas, kas patiešām bija svarīgi — viņa attieksme.
Neatkarīgi no tā, kādi apstākļi mums ir šodien vai arī pagātnē bija, visu nosaka mūsu attieksme. Attieksmes definīcija – attieksme ir mūsu iekšējās pasaules redzamā izpausme. Tas ir tas, ko tu domā, ar ko tu dzīvo iekšēji, tas parādās uz āru. Attieksme pret dzīvi, pret cilvēkiem, notikumiem, vide, kurā tu atrodies, esi spiests varbūt atrasties vai arī kuru tu pats veido. To visu nosaka mūsu attieksme. Otra ļoti būtiska lieta, kas nosaka mūsu dzīves gaitu, ir mūsu raksturs.
ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt. (Jāņa evaņģēlijs 15:5)
Ļoti bieži, kad Bībelē tiek runāts par Svētā Gara augļiem, mēs domājam par redzamām lietām: darbiem, sasniegumiem, panākumiem. Protams, Svētā Gara augļi ir atsevišķs stāsts — tur viss ir skaidrs. Bet runa ir par augļu nešanu plašākā nozīmē. Mēs bieži domājam tikai par ārējo — par to, ko esam izdarījuši, ko citi redz. Taču šajā augļu kategorijā ietilpst arī mūsu iekšējā pasaule: raksturs un attieksme. Tas, kas veido mūsu personību — ne tikai tas, ko esam sasnieguši, ne tikai tas, kā izskatāmies vai ko redz citi, ne tikai, kādi esam starmešu gaismā un darām labas lietas, bet gan tas, kādi mēs patiesībā esam iekšēji. Man ir svarīgi dzīvot tā, lai mana dzīve būtu patīkama Dievam. Lai mans raksturs veidotos tāds, kādu to vēlas Dievs. Un lai arī es pati varētu priecāties, ka man ir tāds raksturs.
Kādu es sevi vēlos redzēt ideālā variantā? Ideālais variants būtu tāds: es nekad nesadusmojos, nesaku neko nepārdomātu, neapvainojos, vienmēr esmu pozitīva un mierīga. Nekas mani neizsit no līdzsvara. Nekas mani netrigerē. Tas modernais vārds trigerēt nozīmē, ka tevi kaut kas kaitina. Es gribētu, lai man tā vispār nav. Tādu sevi es vēlētos. Diemžēl es vēl esmu ceļā. Tas nenotiek vienā dienā, vienā mēnesī vai pat gadā. Tas notiek visas dzīves garumā, jo tas ir process. Dievs izmanto visas mūsu dzīves jomas — darbu, veselību, finanses, attiecības, ģimeni — lai veidotu un slīpētu mūsu raksturu. Visur, kur sadarbojamies ar cilvēkiem, mēs kaut ko mācamies, un tas pilnīgi noteikti veido mūsu raksturu.
Es atceros vienu teicienu. Biju kādā pasākumā, kur piedalījās liels kādas konfesijas bīskaps. Mēs atradāmies vienā darba telpā, un viņš pateica šo teicienu. Nezinu, kā saruna aizgāja līdz ģimenei vai laulībai, bet viņš teica: “Laulību Dievs ir devis ne tikai, lai priecātos, bet lai tu kļūtu svētāks.” Tiem, kuriem ir ģimenes, es domāju, ka jūs piekritīsiet. Cilvēki bieži saka: tu neesi gatavs ģimenei, neesi gatavs attiecībām.
Bet kad tad tu būsi gatavs? Kā tu vari būt gatavs? Tu nevari sēdēt viens mājās un sagatavoties — tas ir ļoti maz iespējams. Protams, ja vīrietis vispār neko nepelna, knapi izdzīvo, tad jā — tev ir jāsagatavojas. Jāsagatavojas tam, ka būs jāuztur ģimene, būs bērni un viss pārējais. Tas ir cits jautājums. Bet rakstura ziņā tu vari sagatavoties tikai tad, kad esi tajā vietā, kad esi kopā ar otru cilvēku. Tāpat ir arī ar draudzi. Es domāju, ka tu esi daudz dzirdējis atrunas: “Es vēl neesmu gatavs nākt uz draudzi.” Bet kad tu būsi gatavs? Tad, kad būsi perfekts? Tad jau draudzi tev vispār nevajadzēs. Tu vari mainīties tikai tad, ja esi draudzē — tikai tad, ja esi sadraudzībā ar cilvēkiem. Citādi tu nekad nebūsi gatavs. Šeit tu pilnveidojies, tu kļūsti garīgi stiprs, nobriedis un visādā ziņā pilnvērtīgs cilvēks.
Šodien vairāk par rakstura veidošanu darbā. Darbs aizņem aptuveni 40% no mūsu dzīves — tas ir daudz. Gudrs cilvēks ir izrēķinājis, ka tas ir vidēji ap 150 000 stundām. Ir veikti pētījumi par to, ko cilvēki saka par savu darbu. Tev noteikti arī ir savs viedoklis par to, ko tu dari. Apmēram viena trešdaļa cilvēku saka, ka viņiem savs darbs nepatīk. Vēl viena trešdaļa uzskata, ka atrodas nepareizajā darbā. Tev var pat patikt darbs vai tu vari būt veiksmīgs savā jomā, bet tas nenozīmē, ka tu no tā gūsti gandarījumu. Miljonāru klubā ir bijuši cilvēki, kas pelna lielu naudu — miljonāri — un paši atzīst, ka bijuši nelaimīgi. Tu vari būt ar visiem saviem miljoniem un vienlaikus ļoti nelaimīgs. It kā veiksmīgs un ar panākumiem, bet iekšēji tukšs. Tāpēc ir ļoti svarīgi strādāt darbu, kas tev patīk, kas dod gandarījumu un no kura tu vari nopelnīt tik, cik tev vajag. Es teiktu, ka viens no laimīgākajiem cilvēkiem ir tas, kurš ir apmierināts tieši darba jomā. Ja tu strādā darbu, kas tev nepatīk, kas tev ir kā zobu sāpes, tad tu ej uz darbu kā pie zobārsta. Ja tā ir tava ikdiena, mans ieteikums — meklē kaut ko citu vai uzsāc ko pats. Pretējā gadījumā tev būs ļoti maz prieka un gandarījuma ne tikai par darbu, bet arī par dzīvi kopumā. Es domāju, ka tā ir sava veida vardarbība pret sevi — darīt to, kas tev ļoti nepatīk.
Bērnībā mums nav īpašu iespēju izvēlēties — tev ir jādara tas, ko saka mamma un tētis. Es atceros, kad biju maza, kādu četru gadu vecumā. No tik agras bērnības daudz neatminos, bet dažas lietas ir palikušas atmiņā. Cilvēki visbiežāk atceras notikumus, kas raisījuši spēcīgas emocijas, jo dzīvē ir daudz informācijas un notikumu — visu vienkārši nav iespējams paturēt prātā. Paliek tas, kas bijis spilgts. Es atceros, kā man bija jāiet uz bērnudārzu. Sēdēju uz virtuves galda, un mamma mani ģērba. Es raudāju un lūdzu, lai mani neved tikai šo dieniņu, jo negribēju tur iet. Bija Padomju laiks, cita sistēma. Protams, ka mani aizveda, un vakarā biju mājās. Neatceros, ka man tur kāds būtu darījis pāri. Man vienkārši ļoti nepatika iet, jo man patika būt ar mammu. Bet mamma un tētis strādāja, tāpēc uz bērnudārzu bija jāiet.
Pieaugot tu pats vari izvēlēties: kādu darbu strādāsi, kādā vidē būsi, ar kādiem cilvēkiem draudzēsies, ar ko apprecēsies. Tā ir tava izvēle un arī tava atbildība. Es atceros savas darba vietas. Ir bijušas ļoti maz tādas, kur man nav paticis, un parasti no tām arī salīdzinoši ātri aizgāju. Vienā darbā nostrādāju tikai mēnesi. Tas man bija super rekords — viens mēnesis. Bet citi teica, ka tas ir daudz, ka es vispār tik ilgi izturēju, jo tajā darbā cilvēki ļoti bieži mainījās. Vēl vienā vietā nostrādāju mazliet vairāk par gadu. Tur man nepatika kolektīva mikroklimats, tāpēc aizgāju. Ja es darbā nejūtos labi par 100%, tad es aizeju un meklēju vietu, kur varu strādāt ar prieku par to, ko daru. Iedomājies, cik produktīvs tu esi vietā, kas tev nepatīk, kur tev viss riebjas, kur tu tikai gaidi, kad beigsies darba diena. Tu skaiti stundas un sapņo, kā tikt atvaļinājumā. Un tad iedomājies — ja tavs dzīves mērķis ir tikai aizbraukt atvaļinājumā. Un cik citādi tas ir, kad tev patīk tas, ko tu dari, kad vari tajā ielikt savu sirdi, kad tev apkārt ir cilvēki, ar kuriem ir prieks būt kopā un ar kuriem vari strādāt kā komandā.
Arī Dievs ir ļoti ieinteresēts mūsu darbā, tāpēc ka mēs tur pavadām praktiski pusi no savas dzīves. Tā ir arī daļa no tava aicinājuma. Mums, kristiešiem, darbs vienkārši nav darbs. Visa mūsu eksistence, viss, ko mēs darām šeit, virs zemes, ir ar noteiktu mērķi – arī darba sfērā. Tu vari attīstīt savus talantus, savu potenciālu tur, kur tu esi, tur, kur Dievs tev ir devis, nevis aprakt tos kaut kur, bet tieši darbā. Tu vari liecināt par Dievu darbā. Es nedomāju, ka tev visu laiku ir jāplivinās ar Bībeli apkārt un jāsaka kaut kādi skaļi vārdi. Ne par to ir runa. Bet, zini, kaut kādās sarunās jau iznāks ārā tas, ka tu esi ticīgs cilvēks, ka tu apmeklē baznīcu, piemēram, svētdienā. Cilvēki tevi vēro un izveido priekšstatu par tevi, tev to nemaz nezinot. Viņi vēro, kā tu izturies pret cilvēkiem, pret pašu darbu, cik tu esi godīgs, kā tu uzvedies visās tādās nepatīkamākajās stresa pilnajās situācijās. Un tas priekšstats, kāds viņiem būs par tevi, būs arī priekšstats, kāds būs par Kristu. Tā vienkārši ir. Galu galā darbs ir vieta, kur tu pilnveido savu raksturu. Tas nozīmē – tu kļūsti garīgi nobriedis cilvēks.
Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam [..]. (Romiešiem vēstule 8:29)
Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam. Tas ir Dieva lielākais sapnis – ka mēs kļūstam līdzīgāki Kristum. No šīs rakstvietas var likties, ka Dievs visu izdarīs tavā vietā. Ja jau Viņš nolēma, tad Viņš darīs, nu tad lai dara. Es esmu te – lai Viņš dara. Bet tā tas nav, Dievs mums sūta situācijas ceļā, sūta cilvēkus, un tā ir mūsu atbildība – mūsu daļa ir, kā es rīkojos, kā es atbildu uz viņiem, kā es reaģēju. Tas viss ir atkarīgs no manis.
Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru. (Efeziešiem vēstule 4:13)
Tas ir arī par to pašu — līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, kļūsim nobrieduši un sasniegsim Kristus pilnību. Garīgs briedums nozīmē, ka tu esi līdzīgs Kristum, ka tu esi pēc Viņa tēla un līdzības. Ir vairākas lietas, kuras Dievs izmanto — šajā gadījumā darbā — lai mūs veidotu līdzīgākus Sev, lai veidotu mūsu raksturu. Tās ir trīs:
- Izaicinājumi,
- Problēmas,
- Cilvēki.
Ļoti ikdienišķas lietas. Tā nav nekāda raķešu zinātne. Mums bieži ir tāds stereotipisks priekšstats par garīgo izaugsmes procesu. Ir attēls ar divām meitenēm. Viena sēž un meditē mežā kalnos, un otra ir situācijā, kuru mums negribas piedzīvot — lielās šausmās un stresā. Varbūt tā pirmā ir Tibetas kalnos. Es tur neesmu bijusi. Varbūt tur notiek pilnveidošanās process. Bet mūsu sadzīvē un ikdienā ir tā, kā ir tai otrai meitenei. Nav jau arī slikti, jo kad mēs augam ātrāk un efektīvāk? Pareizi — tad, kad mums ir grūtības. Visi mēs to negribam atzīt, bet tā ir. Ir teiciens: “Tas, kas tevi nenogalina, tas padara tevi stiprāku.” Tā ir absolūta patiesība. Ja tu atcerētos laikus, kad esi audzis, kad esi kļuvis nobriedušāks, es domāju, ka tu godīgi atzīsi — tas bija tad, kad tev bija grūtības, kad bija kaut kādas problēmas.
Mani kritiskie punkti dzīvē arī ir bijuši ļoti nepatīkami, bet, kad es paskatos atpakaļ, tas bija pagrieziena punkts — mainījās mana dzīve, mainījās arī attiecības ar Dievu. Un, kad tu noej līdz pašai lejai, līdz dibenam, tad tas ir kā atspēriena punkts, un tu ej uz augšu. Ja tu esi ticīgs cilvēks, tad noteikti iesi uz augšu, jo Dievs tev palīdzēs. Jo labāka ir tava attieksme, jo lielāka ir iespēja, ka tev ātrāk grūtības izdosies pārvarēt un izaugt.
Vai te kāds māk ķīniešu valodu? Nu gan uzdevu jautājumu. Ķīniešu valodā divi vārdi tiek kombinēti, lai izveidotu citu vārdu ar citu nozīmi. Piemēram, ja vārda simbolu, kas apzīmē vīrieti, apvieno ar vārda simbolu, kas apzīmē sievieti, tad ziniet, kas tur sanāk? Bērni tur nesanāk, nē. Tur sanāk jauns vārds: labi. Es to izlasīju internetā, es nezinu ķīniešu valodu — ja kas, visas sūdzības internetam. Bet princips tāds pats — pozitīva attieksme rada līdzīgu efektu. Ja cilvēkam nāk problēma un tā saskaras ar cilvēku, kuram ir pozitīva attieksme, tad rezultāts var būt ļoti labs.
Džons Maksvels, es domāju, ka viņu mēs daudzi zinām, saka tā: “No problēmu radītā satricinājuma var izaugt uzņēmēji, valsts vīri, zinātnieki utt., vārdu sakot — visai izcili cilvēki, jo katra problēma ir iespēja.” Tāpēc arī Pāvils ir teicis: “Priecājieties! Vienmēr priecājieties!” Kad jums ir pārbaudījumi, kārdinājumi, tur var būt daudz kas, bet par to visu tikai priecājies.
Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim un jums nebūtu nekāda trūkuma. (Jēkaba vēstule 1:2-4)
Nu mums jau tā nesanāk priecāties, bet tā ir tava iespēja izaugt. Problēma ir tava iespēja iemācīties kaut ko jaunu, iespēja kļūt pacietīgākam, stiprākam, gudrākam, labākam. Tikai tava attieksme noteiks, kāds būs rezultāts. Ir sieviete ar lieko svaru — varbūt arī vīrietis. Un viņa domā: “Tā dzīvē ir noticis, ka man ir liekais svars, es sēžu un ēdu kūciņas, un tas ir mans liktenis, es tur neko nevaru mainīt.” Bet otrai sievietei arī ir līdzīga problēma, bet viņa domā tā: “Man kaut kas ir jādara, es nevaru turpināt dzīvot kā līdz šim.” Respektīvi — tur kaut kas būs citāds, būs labs rezultāts. Varbūt ne tikai svara nomešanā, varbūt vēl kaut kas.
Tālāk būs trīs lietas, kuras Dievs lieto: izaicinājumi, problēmas un cilvēki. Pirmā lieta ir izaicinājumi darbā. Katram darbam ir savi izaicinājumi un stresi. Vai tev kādreiz ir bijis jādara darbs, kur tu nejūties pietiekami kompetents? Bet tu esi uzņēmies atbildību un esi to paveicis, esi to izdarījis. Kad es domāju par sevi, arī vairāk kā jebkurā pasaulīgā darbā, kuros es arī esmu strādājusi, vēl joprojām strādāju, tieši šeit, draudzē, ir bijuši vislielākie izaicinājumi, sākot ar mājas grupiņu vadīšanu un neformālo pasākumu rīkošanu. Tad draudzes filiāļu uzsākšanu Ventspilī un Saldū. Līdz Tautas lūgšanu sapulcei, kur bija tūkstošiem dalībnieku, un arī zināmā mērā iesaistīšanos politikā. Ir bijuši uzdevumi, kuri liekas neiespējami. Vai esat redzējuši filmu “Neiespējamā misija” ar Tomu Krūzu?
Ir tādi uzdevumi, kas nav super lieli, to nezina visa pasaule, ka tu to dari, bet kuri ir bijuši grūti. Es atcerējos, ka mums šajā gadā bija draudzes jubilejas konference. Mēs tur uzaicinājām bīskapus, viss ļoti skaisti izdevās, un tad mācītājs sacīja, ka mums vajadzētu kaut kā izteikt pateicību bīskapiem, ka viņi ir bijuši šeit. Tas jau mums, draudzei, ir liels gods. Un mācītājs teica — attiecības vienkārši nenotiek, tās ir jāveido jebkurā sfērā. Kā mēs varam bīskapiem pateikt paldies? Mēs varam viņiem uztaisīt pateicības grāmatiņu, ar skaistu tekstiņu un bildīti, kurā viņš runā. Grāmatiņa būs ļoti maziņa — cik tad bīskapu mums te bija? Bet tai jābūt ar cietiem vākiem, A6 izmērs, kopā 18 lapas. Nu ļoti plāniņas grāmatiņas. Tas bija mans uzdevums — dabūt tās gatavas. Es ķēros pie darba un visu dienu zvanīju visām tipogrāfijām, ko vien varēju atrast internetā. Un atbilde visur bija viena — tas nav iespējams. To var uztaisīt, bet ne ar cietiem vākiem, jo grāmata ir ļoti plāniņa. Es jau gandrīz pazaudēju cerību. Bet, kad es piezvanu vienam, viņš saka — viņš nevar, bet iesaka citu. Un tad tu zvani nākamajam un nākamajam. Un zini, kas notika? Beigās atradās viena tipogrāfija kaut kur Olainē vai Jaunolainē, lauka vidū ir māja, kas saucas par tipogrāfiju. Viņi saka: “Mēs uztaisīsim. Nav problēmu.” Tas maksā tik un tik, tad un tad būs gatavs. Zini, tu jau gandrīz nevari noticēt, ka tiešām tā būs — un tiešām tā bija un izcilā kvalitātē. Un viss bija ļoti labi. Ko es ar to gribu pateikt? Acīmredzot viss, ko tu vēlies, ir iespējams. Ja tu meklē — tu atrodi. Ja tu klauvē — tev atvērs. Tikai vajag meklēt un vajag būt neatlaidīgam.
Es vispār neesmu sveču cilvēks, bet ir cilvēki, kam patīk dedzināt sveces, īpaši ziemā. Bet man uzdāvināja vienu sveci, un tā bija tāda īpaša svece burciņā, ir tā moderni burciņā ieliet sveces, sanāk ļoti skaisti, uzrakstiņš arī bija ļoti mīlīgs. Es izlietoju to sveci un tad izdomāju, kad es varu pasūtīt tādu pašu priekš sevis un uzrakstiņu citu uztaisīt, tādu kādu es gribu. Un uzrakstiņš ir tāds: “Viss, ko es daru, man labi izdodas.” Es šo svecīti nededzinu, tā ir tikai dekoratīva virtuvē uz palodzes, un man virtuvē arī notiek privātstundas un es to redzu visu laiku. Man patīk tas uzraksts, bet, taisnību sakot, ne jau viss man labi izdodas. Ir lietas, kuras neizdodas, kaut arī rūpīgi esi gatavojies, dažas lietas ir pat publiskas, pēc tam es ļoti pārdzīvoju, ka man nesanāca, citreiz tev jāsaņem kritika par to, jātiek tai pāri. Bet kāda ir mana attieksme, ne tas, ka es to vairāk nedarīšu, bet turpinu pieņemt izaicinājumus un mācos atbildību no jauna. Un par kādiem agrākiem maniem izaicinājumiem es varu tikai pasmaidīt, pirms 17 gadiem bija jāuztaisa neformālais pasākums ar saviem diviem cilvēkiem grupiņā, mēs gatavojamies tā, it kā mums tur prezidents būtu uzaicināts. Tur bija tāds stress, pirmo reizi to tu dari. Tagad tu to dari gadiem ilgi un tas vairs nav tāds izaicinājums, izaicinājumi vienkārši nāk klāt ar katru reizi, kad tu kaut ko uzņemies.
Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri. (Efeziešiem vēstule 5:15)
Dzīvojiet ar pienācīgu atbildības sajūtu, nevis kā cilvēki, kuri nezina dzīves jēgu, bet kā tādi, kuri zina. (angļu. tulk. Efeziešiem vēstule 5:15)
Jo vairāk apzinies savu dzīves mērķi, jo atbildīgākam tev jākļūst. Mūsdienu sabiedrībā atbildība nav populāri, šobrīd populāri ir tiesības, katram ir tiesības: dzīvniekam ir tiesības, bērnam ir tiesības. Tas ir normāli, tiesībām ir jābūt, tam jābūt kā balansam ar atbildību. Psihologi un terapeiti apgalvo, ka personīgā atbildība ir atslēga garīgai veselībai un garīgai izaugsmei. Mēs augam tikai tad, kad mums tiek uzticēta atbildība. Atbildība mūs tā kā izstaipa. Pieņem izaicinājumu, pat ja tev liekas apgrūtinoši, varbūt tev tas nepatīk, katrs tavs izaicinājums ir solītis tavai izaugsmi. Kļūt atbildīgam tu vari, izpildot savus solījumus.
Kas neieredz ļaundari, bet tur cieņā tos, kas bīstas To Kungu; kas negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu. (Psalms 15:4)
Kungs, kas mājos tavā mājoklī un dzīvos tavā svētajā kalnā? Kas pilda to, ko ir apsolījis, neskatoties uz to, cik tas viņam maksā, un nemaina savas domas. (angļu tulk. Psalms 15:4)
Ja esi ko apsolījis, ir ļoti svarīgi turēties pie tā. Svarīgi izdarīt visu laikā, un esi atbildīgs arī tad, kad vadītājs nav klāt.
Pildait Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami, bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara Tam Kungam un ne cilvēkiem. (Efeziešiem vēstule 6:6-7)
Tev ir atbildība Dieva priekšā. Tas notiek ļoti reti, kad mēs esam izcili un godīgi visās lietās. Un ir svarīgi saprast, kam tu strādā. Ja domā, ka tu strādā valdībai, uzņēmumam, mācītājam, vadītājam, iespējams, ka tu pieļausi situācijas, kad nebūsi tik atbildīgs. Bet, ja tu saproti, ka strādā Dievam, tev būs cita atbildība. Pirmām kārtam svarīgi apzināties, kam tu strādā. Jēzus teica, ka Viņa nasta ir viegla un Viņa jūgs ir patīkams. Ja tu skaties no Viņa perspektīvas, tad tiešām varēsi staigāt pa ūdens virsmu un neiekrist nekādos atvaros.
Otra lieta ir – Dievs izmanto problēmas darbā, lai veidotu mūsu raksturu. Katrā darbā būs savas unikālās problēmas. Zini, daudzi cilvēki prasa un jautā – kāpēc ar mani tā notiek, kāpēc man ir tāda problēma? Manā skatījumā uzdot šādu jautājumu nobriedušam kristietim nav pareizi, jo, ja paskaties dziļāk savā situācijā, tu sapratīsi, kāpēc tā notiek – tā ir viena lieta. Otra lieta ir situācijas, kuras mēs nekad nespēsim saprast, tās būs skaidras tikai debesīs. Vienkārši tur nav atbildes. Kāpēc jautājuma vietā jāuzdod – ko Tu vēlies, Dievs, lai es iemācos no tā, kā lai es rīkojos šajā situācijā? Kāds galu galā ir ieguvums man no šīs situācijas? Tas ir mans attieksmes jautājums. Un ir arī situācijas mums, piemēram, par godīgumu, kā tu vari pateikt, ka esi godīgs cilvēks vai otrs cilvēks ir godīgs. Tikai tad, kad būs situācija, kad viņš būs pierādījis, ka ir godīgs. Ja viņam būs iespēja rīkoties negodīgi, bet rīkosies godīgi, tāpēc kārdinājumi un dažādi pārbaudījumi parāda, kas mēs esam un palīdz mums pierādīt labās lietas. Trešā lieta ir, ka Dievs lieto cilvēkus, kas mums arī māca mīlēt, kas veido mūsu raksturu. Un tā patiesībā ir pati grūtākā lieta.
Viss jūsu starpā lai notiek mīlestībā. (1. Korintiešiem vēstule 16:14)
Visu ko jūs darāt, dariet mīlestībā. (angļu tulk.1. Korintiešiem vēstule 16:14)
Es skatos, ka cilvēki, kuri ir bijuši ilgu laiku draudzē un aiziet, kā viņi maina darbus, un es to nevaru līdz galam saprast. Es esmu šeit, jo es mīlu Dievu, cilvēkus, es mīlu jūs, jo šī ir mana draudze jebkuros apstākļos, vai ir grūti vai ir priecīgi brīži. Tāpat arī mans darbs, man patīk tas, ko es daru, un redzu tur savu misiju. Ja ir piedāvājums doties tālāk, es esmu ar mieru, ja nē, es palieku tepat un pateicos Dievam par to, ko Viņš man ir devis. Es domāju, ka katram nācies sastapt cilvēkus darba kolektīvā, kuri mūs kaitina, kuri ļoti krīt uz nerviem, kuri ir ļoti atšķirīgi no mums. Iespējams, ka tev šobrīd ir tāds kolēģis, cilvēks, ar ko tev jāstrādā vienā kabinetā vai jābūt vienā mājas grupiņā. Un kāds ir risinājums, kā tu domā? Iet prom? Vislabākais risinājums ir pieņemt šo cilvēku, mīlēt viņu un rūdīties. Nobriedis cilvēks ir tāds, kas redz citus cilvēkus, viņu vajadzības, kurš arī rūpējās par citiem cilvēkiem. Tas, kurš ir nenobriedis, ir mazulītis, tas ir pamperos, viss ir viņam tikai – jānomaina pamperi, jādod ēst – tas ir bērniņš. Kristū mēs arī esam bērni un pieaugušie, un pieaugušie ir tie, kuri mācās pieņemt citus cilvēkus un rūpēties par citiem arī tad, ja tas ir ne visai patīkami. Normāls pieaudzis cilvēks saprot, ka problēma ir viņā pašā, ka jāmainās ir pašam, tas nav viegli. Un es ļoti cienu cilvēkus, kuri strādā pie sava rakstura un saprot, ka tā ir viņu problēma.
Vēlos ar jums padalīties situācijā: tātad bija viens cilvēks, kurš man stāstīja, ka viņam ir ļoti grūti ar kādu cilvēku, nevis mājas grupiņā, bet saikne bija. Bet absolūti krīt uz nerviem un grūti izturēt, un sēdēt blakus. Un kādā no reizēm, kad mums notika kopīga sadraudzība Bībeles skoliņā un miljonāru klubā, es biju pie viena galda ar abiem šiem cilvēkiem, protams, šis cilvēks nezināja, ka viņš krīt uz nerviem tam otram cilvēkam un tā pat nav viņa problēma, jo šis cilvēks vienkārši ir tāds, kāds viņš ir. Sēžot ar viņiem pie šī galda, es skatījos, kā tas pirmais tik mīlīgi runā ar to otru, nu nepateiksi, ka viņam kaitina, jo parasti, ka tev kāds kaitina, tad tu ar viņu nevēlies īpaši komunicēt. Un es vēlāk tam pirmajam cilvēkam prasīju, vai kaut kas ir mainījis viņu attiecībās, un izrādījās, ka tur bija noslēpums. Atceries, ka tad, kad tev kāds cilvēks nepatīk, tad problēma ir tevī, un kad tev ar viņu jātiekas un jābūt kontaktā, tad pie sevis saki tā: “Man ļoti žēl, piedod, es mīlu tevi.’’ Nav jau nekādi grūtie vārdi, bet, ja tu domā par šiem vārdiem un saproti problēmu, tad visam būtu jāpāriet, tikai nesaki šos vārdus skaļi, jo tad var rasties vēl lielāka problēma. Es gan pati šo formulu neesmu pielietojusi, bet, ja tu esi grupiņas vai kalpošanas vadītājs, tad zini, ka cilvēki ir ļoti dažādi – pieprasoši, tie ir mazie Napoleoni, holēriskās dabas cilvēki, ir negodīgi, kas nepilda solījumus, aprunā, iedur dunci negaidot, negatīvi, tādi, kas mīl strīdēties, pārāk jūtīgi cilvēki, kuri ļoti ātri apvainojas, ir kritiski cilvēki, kuri redz vainas citos, bet ir ļoti nedroši paši par sevi.
Ja iespējams, no savas puses, turiet mieru ar visiem cilvēkiem. (Romiešiem vēstule 12:18)
Šajā rakstvietā atslēgas vārdi ir: “ja iespējams” un “no savas puses”, jo Dievs zina, ka ir cilvēki, ar kuriem nekādi nevar turēt mieru, neskatoties ne uz ko, viņi vienmēr ir pretī, tādēļ tajā pantā ir teikts, ka no sevis vajag izdarīt visu, lai no savas puses viss būtu kārtībā.
Turiet vienādu prātu cits pret citu, neesiet iedomīgi, bet sniedziet roku zemajiem! Neliecieties paši gudri esam. (Romiešiem vēstule 12:16)
Izturieties vienādi laipni pret visiem, neiestrēgstiet savos uzskatos un nemaksājiet ļaunu ar ļaunu. (Angļu tulk. Romiešiem vēstule 12:16)
Neatkarīgi, kādā veidā Dievs slīpē mūsu raksturu, tas nekad nav vienkārši, bet tas ir svarīgi, jo ar izmainītu, Kristum līdzīgu raksturu, pašam būs daudz vieglāk dzīvot un kalpot, tu vienkārši būsi laimīgāks cilvēks. Mēs nevaram aizmirst, ka vienu dienu Dievs vērtēs mūsu darbus un darbu ar sevi ne tikai, ka tu skrien pa visu pasauli evaņģelizē un ved cilvēkus, protams, ka tas ir super labi un jādara, bet Dievs arī vērtēs to, kā strādāji pie savas sirds.
Katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu. (1. Korintiešiem vēstule 3:13-14)
Alga ir ļoti svarīga. Es uzskatu, ka mūsu rakstura stiprums parādās, kad mēs regulāri turam apliecinājumus. Pagājušajā gadā es draudzes priekšā sludināju un man līdzi bija paņemta zila kastīte, kurā bija dažādi apliecinājumi. Zinu, ka pēc tam vēl bija cilvēki, kuri šādas kastītes uztaisīja. Un man šī kastīte ir vēl aizvien, apliecinājumi gan ir pamainījušies, bet es to daru. Apliecinājumi un pateicība ir kā daļa no personīgā laika ar Dievu. Es zinu cilvēkus, kuri ļoti nopietni praktizē šos apliecinājumus un viņu dzīvēs gan iekšēji, gan ārēji ir izmaiņas. Manās apliecinājuma kartiņās ir viens nozīmīgs apliecinājums, ka man būs divi ceļojumi gadā: nevajag pārprast, ka ceļojumi ir mans dzīves mērķis. Katru gadu mēs ar Ventspils līderiem plānojam kopīgu izbraucienu un šogad tās būs dažas dieniņas Igaunijā, tomēr Igaunija ir tepat un tas ir tepat kaimiņos. Nav man tādu lielu ceļojumu, bet kartiņā ir ierakstīts. Vienu dienu es iedomājos, ka jādzīvo kā ir, un tas ir attieksmes jautājums, es priecāšos par to, kas man ir. Piemēram, esi pateicīgs, ja tev ir ģimene, bērni, māsas, brāļi – tu vari atrast jebko, par ko būt priecīgam. Man vasara ir brīvāks laiks un es varu darīt visu ko, bet divi ceļojumi ir ierakstīti. Es nesen izlasīju citātu: “Vislabākais iznākums sagaida tos, kuri paredz pozitīvo jebkāda iznākuma gadījumā.’’ Cilvēki ir ļoti dažādi un katrs dzīvo savādāk savu dzīvi. Es neesmu liels mūzikas fans, bet atceros, ka Raimonds Pauls teica: “Es vispār nekur braukt negribu, man ir sava Baltezera māja, ārzemes nav priekš manis.’’ Es pie sevis nodomāju, ka, redz, Raimonds Pauls arī nekur nevēlas braukt, un tas ir normāli. Viņš vispār ir tāds ļoti labs un liels piemērs sasniegumu ziņā, un tā viņš dzīvo. Bet nebija tā, ka tas otrs ceļojums man uzkrita kā sniegs uz galvas, man neviens neiedeva bezmaksas biļetes, bet bija tā, ka Dievs atvēra durvis tur, kur likās, ka durvju nav. Dievs vienkārši atvēra durvis un deva iespēju, un es to iespēju izmantoju, un tagad man ir divi ceļojumi. Viens ir Igaunija, bet otrs būs tālāk. Es domāju, ka kādam no jums tas neko nenozīmē, kādam ceļošana iespējams ir darbs un līdz kaklam jau, bet es to uztveru kā dāvanu. Šo stāstot, es tik ļoti nedomāju par ceļojumu, bet par pašu principu. Ceļojums tā ir izvēle, bet, ja tu dodies, tad tas dod prieku, piepilda un liek aizmirsties, jo esi citā vidē. Dzīvē ir nopietnākas dzīves sfēras kā veselība, ģimene, attiecības, darbs, kur tu nepazaudē savu neatlaidību un ticību. Manā situācijā es biju pagriezusies ar domu, ka tas nav priekš manis, bet īstenībā ir gan.
Neatmetiet tāpēc savu cerības drosmi, tai ir liela alga! (Ebrejiem vēstule 10:35)
Neatmetiet savu pārliecību, tā tiks bagātīgi atalgota. (Angļu tulk. Ebrejiem vēstule 10:35)
Vēstules autors runā par drosmi stāties pretī šaubām, neticībai, negatīvajām domām, nepārliecinātībai, nomāktībai, nogurumam jeb visam, kas tevi traucē, un tas ir iespējams, ja tu uzturi lūgšanu dzīvi, attiecības ar Dievu, savus apliecinājumus, un esi vidē, kur tu saņem iedrošinājumu un atbalstu. Vide, kā mēs zinām, ir ļoti svarīga, un ja mēs ļaujam Dievam sevi veidot, mūsu raksturu, mēs esam ar pozitīvu attieksmi un turamies stipri pie saviem apliecinājumiem un pie tā, ko Dievs mums ir apsolījis – tad tam visam ir liela alga, vispirms jau tu pats būsi laimīgs un ļoti laimīgi būs cilvēki, kuri būs tev apkārt. Es ticu, ka mums visiem viss izdodas, jo mēs esam lieli malači. Mēs esam pareizā vietā, mums ir liels Dievs, kurš mums palīdz un dot mums dažādus brīnumus. Lai mums visiem viss izdodas un lai Dievs jūs bagātīgi svētī!
Luīzes Zvejas sprediķi “Raksturs un attieksme” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
