Debesu Tēvs, mēs pateicamies, ka Tu sūtīji Savu Dēlu Jēzu Kristu virs zemes. Paldies, ka Tu miri pie krusta un augšāmcēlies, un mēs līdz ar Tevi esam augšāmcēlušies atjaunotai dzīvei, mūžīgai dzīvībai. Tu esi dzīvības Kungs! Es lūdzu, Svētais Gars, ka Tu šodien šeit, mūsu vidū, pieskaries ikvienam, kurš nāk pie Tevis ticībā. Pieskaries pēc Savas brīvas izvēles. Vairo mūsu ticību! Lai Tava klātbūtne ir katra izslāpušā cilvēka dzīvē un mūsu vidū. Svētais Gars, mēs Tev pateicamies par šo brīnišķīgo dienu, par sapulci, kurā varam būt kopā, lai pielūgtu, slavētu un godinātu Tevi, Kungs! Jēzus vārdā, āmen!

Pēc svētrunas katrs, kurš vēlēsies, saņems aizlūgšanu. Svētīgs ir tas, kurš ir gatavojies šim dievkalpojumam un atnācis ar sagaidīšanu. Tas nozīmē, ka tu zini, kas tu vēlies būt Jēzū Kristū. Tu redzi, ko tu vēlies saņemt no tā, ko pats nespēj – gan garīgās, gan dvēseliskās, gan arī miesīgās lietās. Es ticu, ka lūgšanai ir spēks, bet tai pašā laikā es ticu arī tam, ka Dievs var darboties pilnīgi suverēni. Labā ziņa ir, ka tu šeit vari būt ļoti zemās vai ļoti augstās domās par sevi, bet Bībele saka, ka Dievs var izvēlēties un dziedināt, neskatoties ne uz ko – vienkārši tāpēc, ka tu esi šeit.

Apmēram pirms divdesmit gadiem, kad biju jau sācis organizēt dziedināšanas dievkalpojumus, es uz ielas satiku cilvēku, kurš bija tāds pats palaidnis kā es, pirms satiku Kristu. Viņš toreiz teica: “Es 100% zinu, ka Dievs ir, jo aizgāju uz dievkalpojumu ar satraumētu kāju, bet iznācu no tā ar veselu, dziedinātu kāju. Tādēļ es zinu, ka Dievs ir!” Vai tā, “no ielas” atnākot uz dievkalpojumu, cilvēkam var būt īpaša ticība un zināšanas par Dieva vārdu? Bez īpašas aizlūgšanas, vienkārši esot dievkalpojumā, cilvēkam notika lietas, kas dabiski nav izskaidrojamas. Šis nav tāds Bībeles brīnums kā, piemēram, Lācara augšāmcelšana. Tomēr tas bija kaut kas tāds, kas cilvēkam lika domāt, ka Dievs ir.

1. Suverēns Dieva brīnums.

Šodien mācīšu par sešiem dziedināšanas veidiem, bet par vienu aspektu runāšu detalizētāk, proti, par dvēseles dziedināšanu. Pirmais dziedināšanas veids ir suverēns Dieva brīnums. Ģetzemanes dārzā Pēteris nocirta ausi augstā priestera kalpam. Jēzus dziedināja šo cilvēku, kurš bija atnācis Viņu gūstīt, ienaidnieku. Vai viņam bija īpaša ticība? Vai vispār ir normāli, ka viņš tika dziedināts? Bet tas notika, un to izdarīja Jēzus. Šeit parādās suverēna Dieva izvēle dziedināt cilvēku, un šis process apiet dvēseli. Cilvēks ir daudzdaļīgs – garīgā, dvēseliskā un miesīgā daļa. Dvēsele sastāv no prāta, gribas un emocijām. Visās šajās daļās Dievs var darīt savu darbu, un ir noteikti veidi, kā tas parasti notiek. Un šī suverēnā Dieva griba ir viens no veidiem. To zināmā mērā varētu salīdzināt ar loteriju. Jebkurš, kurš šodien šeit sēž, – pat tad, ja nav īpašas ticības un ir dažādi neatrisināti tumši dvēseles tuneļi vai ir depresijā un jūtas necienīgs no Dieva ko saņemt –, var kļūt par to, kuru Dievs dziedina pēc Savas suverēnās gribas. Filips, kurš skaidroja etiopiešu galminiekam evaņģēliju, nepiedāvāja šim cilvēkam pirms kristīšanās lūgt grēknožēlas lūgšanu, kādu mēs bieži lietojam. Viņš tikai izskaidroja evaņģēlija vēsti.

Pa ceļu braukdami, viņi nonāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Lūk, ūdens! Kas mani kavē kristīties?” Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Viņš pavēlēja apturēt ratus, un viņi abi, Filips un galminieks, nokāpa ūdenī, un viņš to kristīja. Kad tie no ūdens bija izkāpuši, Tā Kunga Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; viņš līksms ceļoja tālāk. Bet Filips bija nokļuvis Azdotā un, visas pilsētas pārstaigādams, viņš tur sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cezarejā. (Apustuļu darbi 8:36-40)

Tiek uzskatīts, ka pat Dieva šķirsts nonāca Etiopijā. Katrā ziņā Etiopija ar kristietību ir cieši saistīta. Šeit nav grēku nožēlas lūgšanas, un tādu neredzu nekur Jaunajā Derībā. Tas nenozīmē, ka nav jālūdz šāda lūgšana. Dievs caur iesētu vārda sēklu var darīt Savu darbu.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Ne prāts, ne emocijas, ne dvēsele, bet tavs gars ir jaunpiedzimis. Lūgšana seko tikai tad, kad tu sāc jau izprast, piedzīvot un pamanīt, ka ir slāpes pēc Dieva. Šādā brīdī ir svarīgi, lai cilvēks atrod draudzi, kur tiešām sludina evaņģēliju. Apmēram 2000. gadā mēs ar draugu nolēmām, ka ražosim un pārdosim narkotikas. Skaidrs, ka nekur tālu netikām, jo saražotais tika izlietots. Es dzīvoju ļoti sliktā rajonā, kur normālam cilvēkam bija bailīgi iet. Kādu dienu pie durvīm klauvēja divas sievietes, kuras stāstīja man par Dievu. Mēs sarunājām, ka viņas no rīta atnāks man pakaļ un aizvedīs uz dievkalpojumu. Nākamajā rītā es viņas gaidīju, jo gribēju doties uz dievkalpojumu, bet viņas tā arī neatnāca. Šodien es domāju, ka varbūt ir labi, ka neatnāca, jo, iespējams, ka viņas nebija no kristiešu draudzes, bet reliģiskas grupas, kas neatzīst Jēzu Kristu miesā nākušu. Vienīgais priekšnosacījums tam ir, lai cilvēks garā piedzimtu no augšienes, lai cilvēks ir dzirdējis Dieva vārdu. Sējējs izgāja sēt, un sēkla ir Dieva vārds. Izrādās, ka cilvēks var būt garā jaunpiedzimis, pats to nezinot. Vārdi, skaņa vai noskaitīta lūgšana neglābj.

Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana. (Romiešiem vēstule 10:10)

Vienkārši noskaitīta grēku lūgšana neglābj, un cilvēks pats nevar piedzimt no augšienes. Tas ir reāls Dieva brīnums.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Tas notiek cilvēka garā, un garam nepiemīt emocijas. Tā ir dziļākā cilvēka būtība, kas atdzimst, ir perfekta un nemainīga. Svētais Gars mājo mūsos līdzās mūsu garam un apgaismo to. Emocijas ir mainīgas – šodien tu jūties tā, ka tici, bet rīt jau sajūtas saka, ka ticības nav. Garā tu tici. Cilvēks var būt šādā veidā dziedināts, pats neticot. Tie ir brīnumi, līdzīgi kā Lācara augšāmcelšanās, Jaira meitiņas piecelšana. Viņiem dvēseles nebija pieslēgtas, viņi nevarēja ticēt, jo bija miruši. Tas bija Dieva brīnums, kas nav izskaidrojams ar prātu. Tādi notiek ļoti reti, bet jaunpiedzimšanas brīnumi ir bieži. Nesen dzirdēju kāda cilvēka pestīšanas stāstu. Viņam bija viss slikti, un pēkšņi dzīve sāka mainīties, radās slāpes pēc Dieva, pašam nesaprotot, kas notiek. Tikai pēc vairākiem mēnešiem viņam kāds pateica, ka to dara Jēzus Kristus – Dievs, kas radījis debesis un zemi. Viņa garā tika iesēta Dieva vārda sēkla, kas pati no sevis sāka nest augļus, pašam cilvēkam pat neizprotot. Dievs var apiet tavu prātu, emocijas un pat gribu un izdarīt Savu darbu tavā dzīvē tikai tāpēc, ka tu esi dzirdējis. Mēs nevaram noteikt to momentu, kad piedzimām no augšienes. Visbiežāk šis piedzīvojums tiek saistīts ar emocijām, bet jaunpiedzimšana notiek garā, un tās nav emocijas. Tādi notiek ļoti reti, bet jaunpiedzimšanas brīnumi ir bieži. Visbiežāk šis piedzīvojums tiek saistīts ar emocijām, bet jaunpiedzimšana notiek garā, un tās nav emocijas. Tiek uzskatīts, ka sirdsapziņa ir transmiteris uz dvēseli. Atdzimušā garā ir transmiteris – impulss, kas izsauc attiecīgas emocijas, domāšanu un lūgšanu. Tātad – pirmais dziedināšanas veids ir brīnums.

Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā. (1. Korintiešiem vēstule 12:9)

Es kādreiz daudz kalpoju ar aizlūgšanām par dvēseles un fizisko dziedināšanu. Tagad es ar to vairs tik aktīvi nenodarbojos, jo ir īpaši sagatavota kalpotāju komanda, kas vada īpašus aizlūgšanu seminārus. Šī kalpošana ir ļoti efektīva, tur notiek daudz pārmaiņu cilvēku dzīvēs. Bet savā laikā man bieži teica, ka man ir dziedināšanas dāvana, un es vienmēr to noraidīju. Es vienkārši zināju, ka tas jādara – cilvēki nāca redzēt un dzirdēt, kas notiek. Es sludināju un lūdzu par cilvēkiem, un notika arī daudz dziedināšanu. Bet esmu domājis – kas gan ir šī dziedināšanas dāvana? Studēju Rakstus, meklēju un tagad esmu sapratis, ka vispār man ir šī dāvana. Iestarpināšu, ka mēs joprojām turpinām sprediķu sēriju par Svēto Garu, un šodien ir par brīnumu darīšanas un dziedināšanas dāvanu. Šī tēma ļoti labi iet kopā ar to, ka būs aizlūgšana. Dziedināšanas dāvana ir Svētā Gara dota spēja radīt tādus garīgus apstākļus, lai cilvēks spētu pieņemt dziedināšanu. Es sapratu, cik svarīgi ir saprast, mācīties. Ja esi mācītājs, tu studē teoloģiju. Tas nāk no cilvēka gara, no dvēseles. Tas ir viņa veids, kā sludina, māca, rada, tā ir Svētā Gara dota spēja radīt tādu vidi, kur cilvēki tic, pieņem, saņem pārmaiņas un dziedināšanu. Šodien varat uzskatīt, ka mācītājs kalpo caur dziedināšanas dāvanu.

Es sen gatavojos šim dievkalpojumam, man ir pilna galva, es pat nezinu, ko teikt. Atstāju sešus punktus un tagad runāju no Gara, lai es varētu gatavoties. Es paņēmu Keneta Heigina sprediķus ar tulkojumu krievu valodā, pēc kura mācības būtībā draudzes bāzējās. Es esmu pamanījis, ka cilvēki nepatur dziedināšanas. Pēteris pirms 20 gadiem pirmo reizi bija dievkalpojumā Jelgavā, visi gāja skatīties, kas tur notiek. Viņš saka tā: “Viena sieviete tika dziedināta, kruķi pa gaisu un tik mauca.” Nākamajā dienā dievkalpojumā atkal nāk un klibo. Kas notika šajā laika posmā, no dievkalpojuma līdz šim rītam? Es sapratu, ka nav nepareizi teikt, un tu neesi jucis, ja saki, ka esi Jēzus brūcēs dziedināts, bet miesā tu to neredzi. Garā tu esi dziedināts, bet dvēsele var bloķēt. Ja Svētais Gars apiet tavas emocijas un prātu, pieskarās, tev paliek labāk, tev bija minimālā ticība, bet kas seko pēc tam? Tu satiec pareizos cilvēkus ģimenē, kas saka: “Tu esi jucis, kā tu vari teikt par sevi, ka esi dziedināts? Kur tu esi iekūlies? Tev visu naudu un dzīvokli atņems. Un vispār tava jaunā filozofijā neatbilst mūsu ģimenes vērtībām. Mums ir kapu svētki un piektdienās iedzerstiņš. Kristīts un laulāts īstā baznīcā.” Kas notiek, ja cilvēks ir pieņēmis dziedināšanu garā un tas parādās dvēselē un miesā? Kas tajā laika posmā var notikt? Tu aizej pie teologiem, kas saka, ka brīnumi un dziedināšanas nav šodienai. Tie bija toreiz un tie vairs nenotiek. Tu biji speciālā dievkalpojumā un tagad atgriezies, un ir pavisam cita mācība. Tev sastāstīja pilnu galvu. Dvēsele vienkārši bloķēja to, kas Garā ir noticis, tu neļauj tam izpausties.

Kārtība, kā Dievs dziedina, ir sekojoša: gars, dvēsele un caur dvēseli – miesa. Es klausījos šo Heigina sprediķi, gaidīju baigo mācību un punktus, mani neinteresē stāsti, kas kādreiz noticis ir. Dažādi motivatori, cilvēki, kas ir kaut ko sasnieguši, stāsta dažādus stāstus, kas un kā notika. Mani interesē tikai pati būtība. Tādā ticības sākumā ļoti labi ir to paklausīties. Braucu no Rīgas uz Līgatni, klausos sprediķi, un visu laiku ir stāsti par sevi pašu, citu cilvēku gadījumi, kā viņi ir ieguvuši un pazaudējuši dziedināšanu, ir tikai liecības un stāsti, un nav Dieva vārda. Es domāju, ko es ieguvu no šī 1 h 15 min sprediķa? Kāpēc es to klausījos? Es ieguvu to, ka viss, kas ir vajadzīgs, lai draudzē valdītu ticības atmosfēra, īpaši, ja cilvēks ir pirmo reizi, tev pastāsta reālus saprotamus stāstus.

Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis. (Ebrejiem vēstule 4:12)

Es nevarētu lūgt cietuma kamerā grēku nožēlas lūgšanu, ja manī nebūtu iesēta Dieva sēkla. Es vispār nevarētu lūgt, jo nemācēju lūgt, to darīju eņģeļa pavadībā. Es biju bijis tādā vidē un dzirdējis tādas lūgšanas. Kāpēc es katru reizi, kad man bija kārtējā problēma, lūdzu Dievu? Tā ir manī iesēta Dieva vārda sēkla, kas dara savu darbu. Kad es slīpēju Rīgas centru bandā, kas mēs bijām tajā laikā, kāpēc tie sarkanie torņi katoļu baznīcā, kurā es beidzot biju, kad sveicām arhibīskapu Zbigņevu dzimšanas dienā. Vienmēr, redzot baznīcas torņus, sirdī jutu, ka tur ir mana palīdzība un glābšana. Manī bija iesēta Dieva vārda sēkla. Dieva vārds ir dzīvs, tā kā vīruss. Tikai šajā gadījumā labs vīruss, kas satur eksplozīvu kodu, kas spēj pārdzimt garā, un gars dod impulsu dvēselei, un tu, ticot dvēselei ar savu prātu, gribu, emocijām, praktizē dažādus ticības veidus. Bībele min, lai vēršam savus skatus uz augšu, novelciet veco cilvēku un uzvelciet jauno. Gars ir pārdzimis, tu esi glābts, tev ir mūžīgā dzīvība, bet dvēselē vēl tuneļi. Dvēsele ir jāatjauno, jāpārģērbj, tas ir pašu ticības darbs. Caur dvēseli pārmaiņas miesā. Vienmēr manī bija šīs slāpes pēc Dieva. Tu esi kā inficēts, tur vairs nekad nebūs miera, tu vienmēr domāsi par Dievu. Tas ir Dieva darbs cilvēkā.

Kā var piedzimt no augšienes? Ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, tas nedabūs mūžīgo dzīvību. Mēs nezinām, kā tas notiek, un nekad neuzzināsim, bet tas ir Dieva darbs, bet caur Dieva vārda ticēšanas. Ticība nāk no sludināšanas, no dzīvā Dieva vārda, neticība nāk no neticīgas vides. Tev ticību nozog šie cilvēki, kas netic. Lūk, kāpēc ir svarīga ticības, cerības un dziedināšanas dāvana. Tu esi garā dziedināts. Tam, kas tavā garā, jāparādās tavā dvēselē un miesā, un tas ir ceļš visas dzīves garumā. Suverēnam Dieva brīnumam, pirmkārt, kas ir jaunpiedzimšana, otrkārt, brīnumi, kas nav izskaidrojami. Aklo acis atveras – tas ir brīnums, tā nav dziedināšana. Šādā brīnumā dvēsele nav pat iesaistīta, Dievs ņem un izdara. Pēc tam neticīgā vidē tu, protams, vari to pazaudēt. Dvēsele ir prāts, griba, emocijas. Cilvēka gars ir kas cits, nevis dvēsele.

Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. (Jāņa evaņģēlijs 3:6)

Tas, kas dzimst no jauna, ir cilvēka gars, bet dvēsele un miesa nedzimst no jauna. Gars piedzimst, tālāk dvēselē notiek ticības darbs. Jaunpiedzimšana ir Dieva darbs, kuram nevajag tavu prātu vai emocijas, tas vienkārši to izdara. Tas dod cerību, katram saņemt savu brīnumu, dziedināšanu, neatkarīgi no tā, kas notiek tavā dvēselē. Es zinu, ka šodien notiks dvēseles dziedināšana, stiprināšana, to darīs Svētais Gars, bet caur vārdu, kas krīt auglīgā zemē.

Seši dziedināšanas veidi:

1) Suverēns Dieva brīnums.

2) Dziedināšana caur cilvēka ticību – saki tikai vienu vārdu un mans kalps kļūs vesels: tā ir viņa ticība. Ja es vien pieskaršos Viņa tērpam, es kļūšu vesela: tā ir konkrētas sievietes ticība.

3) Dziedināšana caur dvēseles atjaunošanu, kad tiek sakārtotas emocijas, prāts – to dari tu pats, mācies un atjaunojies, un caur to atjaunojas dvēsele un arī miesā parādās uzlabojumi.

4) Dziedināšana caur paklausību un garīgo disciplīnu, vienkārši lūgšana, draudze un būt kopībā. Tā ir studēšana, apliecināšana, kalpošana, slavēšana un gavēnis.

5) Vienkāršs, dabisks process. Ja šodien no rīta piecēlos, noskrēju krosu, bija auksts ūdens, kafija, kā parasti, dabisks process caur veselīgu miegu, kustību un uzturu. Caur normālām fizioloģiskām, mentālām lietām, caur pozitīvu domāšanu.

6) Dziedināšana caur kopību, kas ietver aizlūgšanu. Ja kāds ir nevesels, tad lai draudzes vecajie slimo svaida ar eļļu, un ticīga lūgšana uzcels slimo un tam tiks piedots. Izsūdziet cits citam grēkus, esot kopienā. Lūk, kāpēc nevajag bojāt attiecības kopienā.

Atnācu šodien uz darba sapulci, un šodien nav tā diena, kad jūtos lieliski, šī nav labākā diena. Vakar biju pārguris emocionāli, garīgi un fiziski, miegs bija labs, izgulējos, sēdēju sapulcē un domāju – ir cerība vai nav? Kāds teica, ka ir, un man palika labāk. Ja man tajā brīdī nav labākās izjūtas, tad ir citam. Bībelē minēts, ka, ja viens loceklis cieš, tad arī pārējie cieš. Viens pasaka labus vārdus un jau ir labāk, citā reizē kāds cits ir nošļucis, un tas palīdz – tā ir kopiena, notiek dziedināšana caur kopību.

2. Dziedināšana caur cilvēka ticību.

Un šī tēma, par ko es tagad mācīšu, būs dziļa, un es esmu pārliecināts, ka šeit būs dziedināšana. Šis stāsts ir vairākos evaņģēlijos, bet es paņēmu no Marka par sievu ar asiņošanu. Jēzus nogāja, un daudz ļaužu gāja ar Viņu un drūzmējās apkārt, un tur bija kāda sieva, kas divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu.

Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un drūzmējās ap Viņu. Un tur bija kāda sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu. (Marka evaņģēlijs 5:24-25)

Un Bībelē ir teikts:

Un tā daudz bija cietusi no daudziem ārstiem un iztērējusi visu savu rocību un palīdzību nebija atradusi, bet slimība bija kļuvusi vēl ļaunāka. (Marka evaņģēlijs 5:26)

Lai tu saprastu, viņai bija finansiālas problēmas, viņa bija iztērējusi visu savu rocību, tas nozīmē, ka bija bankrotējusi, apmeklējot ārstus. Vai ārsti ir vainīgi? Nē, viņa iztērēja, par to mēs vēl parunāsim. Tā bija viņas attieksme, tāda bija viņas dvēsele. Viņas cerība bija ārsti. Vai tas ir nepareizi? Nē, tas nav nepareizi, bet tajā pašā laikā viņa bija iztērējusi visus rocību. Otrkārt tajā laikā pastāvēja reliģiskas dogmas. Šādai sievietei ar asiņošanu bija aizliegts pieskarties citiem un būt sabiedrībā. Viņa bija izstumta. Varētu teikt tā – sieviete bez identitātes. Lūk, ir sabiedrība un ir Dieva apsolījumi, bet es esmu izstumta, es esmu bankrotā un uz nāves sliekšņa. Kāda šī asiņošana bija, mēs to precīzi nezinām, bet ir dažādas versijas. Bet tieši šī problēma, arī pēc likuma un saskaņā ar tā laika reliģiskajiem priekšrakstiem, viņa tika izslēgta no sabiedrības, viņa bija nešķīsta divpadsmit gadus. Atstumtība, nepiedošana, ļaunums – tāda ir secība. Un Bībelē ir teikts:

Šī, par Jēzu dzirdējusi, nāca ļaužu pulkā un aizskāra no mugurpuses Viņa drēbes. Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” (Marka evaņģēlijs 5:27-28)

Un Jēzus tūdaļ, Sevī nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās ļaudīs un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?” Un Viņa mācekļi Viņam sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?” (Marka evaņģēlijs 5:30-31)

Cilvēki, kas bija Viņam apkārt, drūzmējās un teica: “Nu, Tev pieskaras no visām malām kā Tu saki: kas Tevi aizskāris? Tev daudzi ir pieskārušies.” Bet Viņš sacīja: “Nē, spēks no Manis ir izgājis.”

Un Viņš skatījās un gribēja to ieraudzīt, kas to bija darījusi. Bet sieva, izbijusies un drebēdama, [..].  (Marka evaņģēlijs 5:32-33)

Viņa iznāca no “skapja”, lai apliecinātu, ka viņa ir izdarījusi kaut ko pretlikumīgu. Viņa iznāca drebēdama un pateica visu, kas ar viņu bija noticis. Jo asins avots bija izsīcis, viņa tika dziedināta. Jēzus Kristus saka: “Mana meita,” tā ir vienīgā rakstvieta, kur Bībelē tā ir minēts.

Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” (Marka evaņģēlijs 5:34)

Sieva ar asiņošanu atguva identitāti – Dieva bērna identitāti. Es domāju kontekstā ar to, ko šodien mācu, ka viņa to atguva jau ātrāk, tieši tāpēc viņa varēja iziet cauri pūlim. Tieši tāpēc viņa varēja iznākt un apliecināt, un tāpēc viņa varēja nākt tieši pie Jēzus Kristus. “Ja vien es aizskaršu, es tapšu dziedināta.” Tāpēc ka viņa par Jēzu bija dzirdējusi, un Dieva vārds viņā jau darīja savu darbu. Iespējams, tas bija kā jaunpiedzimšanas brīdis, kaut kas līdzīgs jau bija noticis.

Citiem vārdiem sakot, viņa pārstāja teikt: ārsti vainīgi, draudze vainīga, mācītājs ne tāds, reliģija vainīga, viņa pārstāja tā domāt, citiem vārdiem, viņa izlauzās no gara dvēselē. Aizskāra Kristu, un no Kristus iznāca spēks. Mācība ir ļoti vienkārša: kamēr tu savā problēmā vaino jebko, nevis savu attieksmi, tikmēr Dievam ir grūti darīt tavas dvēseles dziedinošo darbu. Kamēr kāds cits ir vainīgs tavās problēmās, varbūt arī tu pats neesi vainīgs. Bieži vien tu nevari kontrolēt to, kas notiek, bet vari kontrolēt savu attieksmi pret notiekošo. Un izvēlēties esošajā situācijā attiecīgu lēmumu. Par šo sievieti runājot, suverēns Dieva brīnums? Nē. Tā bija viņas ticība. Bet šis Dieva darbs viņā, tas ir brīnumains, un tas ir Dieva darbs caur to, ka viņa bija dzirdējusi Dieva vārdu. Dieva vārds ir dzīvs.

Viņa sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” (Marka evaņģēlijs 5:28)

Šeit ir pašas sievietes ticība. Šī ticība nav saistīta tikai ar to, kas ir garā. No gara impulss ir prātā, emocijās un slāpēs pēc Dieva. Un attiecīgi ticība: “Ja vien es pieskaršos, es tikšu dziedināta.” Tā ir dvēseles ticība. Tā ir ticība dvēseles līmenī. Tas nav tikai garā, jo dvēsele nozīmē, ka tu pieskaņo dvēseli tam, kas tu jau esi garā.

3. Dziedināšana caur dvēseles atjaunošanu.

Un šeit mēs vairāk parunāsim.  “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi.” Es domāju, ka šeit nav runa tikai par to ticību: “Ja vien es aizskaršu, es tikšu dziedināta.” Es domāju, ka šeit ir runa par ticību, ka viņa izlauzās ne tikai caur ļaužu pūli, bet izlauzās tāpēc, ka vispirms izlauzās garīgi jeb mentāli un dvēseliski – prātā un emocijās. Viņa drebēdama iznāca priekšā un apliecināja, zinādama, kas par to var notikt. Taču viņa to izdarīja. Tas nozīmē, ka viņai jau bija attiecīgs impulss un spēja. Jēzus vārdi:

Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tēva [..]. (Jāņa evaņģēlijs 5:45)

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Jēzus nekad neapsūdz.

“Tagad ir atnākusi pestīšana un mūsu Dieva spēks un valstība un Viņa Kristus vara, jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm. Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei. (Atklāsmes grāmata 12:10-11)

Svētais Gars, es Tev pateicos, ka Tu šajā brīdī aizskar un dziedini. Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs kā abpusgriezīgs zobens, Viņš pāršķeļ garu, dvēseli, un miesu – no gara dvēselē. Vai tu zini, kas bloķē dziedināšanu? Apsūdzība. Un kas apsūdz? Ne tikai sātans, bet arī tu pats. Cilvēks pats sevi apsūdz. Svētais Gars grib dziedināt. Dvēsele ir tā, kas bloķē, lai tas izpaustos pilnā mērā dvēselē un miesā. Dvēsele bloķē, un viens no šiem bloķiem ir tas, ka cilvēks pats sevi apsūdz. Un šeit ir tas, ka  šī sieviete nāca un “legalizējās”, faktiski iznāca no savas dvēseles skapja. Ne ārsti vainīgi, ne kas cits, manas pašas attieksme.  Jo Jēzus viņai teica: Mana meita. Atgūta identitāte, kad apzinos, ka esmu Dieva bērns. Cik viņa bija atstumta? Kādas bija viņas izjūtas? Viņa bija pasaules malā un pāri visam. Mums katram vienam ir jāpaceļas pāri šiem dvēseles tīmekļiem, šiem iekšējiem mezgliem.

[..] tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums. Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. (Jāņa evaņģēlijs 16:7-8)

Es gribu vērst uzmanību uz vārdiem – izprast grēku. Ko tas nozīmē? Svētais Gars neapsūdz, Viņš ir aizstāvis. Viņš neattaisno grēku, bet Viņš arī nenosoda. Viņš palīdz izprast, nevis nosoda. Atceries – Svētais Gars nekad nenosoda! Ja nosoda cilvēks vai tu pats sevi, pretinieks jeb velns caur to nosoda un apsūdz. Tad tev ir jāzina, ka mūsu brāļu apsūdzētājs ir gāzts, jo Kristus ir miris pie krusta, Viņš uzņēmās mūsu vainas un sērgas. Lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībā, un ar Viņa brūcēm esam dziedināti. Jauns radījums – jauns cilvēks.

Pastāv divas mācības: armīnisti un kalvinisti. Ir tikai divi virzieni kristīgajā pasaulē – kalvinisms un armīnisms. Armīnisti tic, ka cilvēks, ja ir izglābts, viņš var arī pazaudēt savu glābšanu. Kalvinisti tic, ka cilvēks nekad vairs nevar pazaudēt savu glābšanu. Ir visur dažādi novirzieni, dažādas draudzes un dažādas izpratnes. Kur ir patiesība? Ne vienā, ne otrā, kaut kur pa vidu. Kā tu vari pazaudēt, ja tu esi no augšas piedzimis garā? Ja tu esi no augšas piedzimis, kā tu vari to pazaudēt? Un no otras puses ir skaidrs, ja tu nepārtraukti sevi apsūdzi par kļūdām, nepilnībām un par to slikti jūties. Varbūt tu sāc domāt, ka šī sajūta nav pareiza, ka tas ir grēks. Varbūt kādus cilvēku izteicienus esi pieņēmis, komentārus esi salasījies. Īpaši tie, kas kalpo, esiet uzmanīgi, politiķi ir pirmie riska grupā, viņiem jābūt dzelzsbetona cilvēkiem, lai neizšķīstu.

Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni. (Romiešiem vēstule 8:14-16)

Ko dara Svētais Gars? Vai Viņš apsūdz tevi? Nē, Viņš apliecina, ka tu esi Dieva bērns. Un lieta, ko visgrūtāk ir saprast, ka nedrīkst marinēt gurķus dievkalpojuma laikā. Nekādi nevar to saprast. Bet pats, pats būtiskākais ir viens no dziedināšanas veidiem – kopība. Tur ir Dieva vārda sēkla, tās ir pamatlietas, ka dvēsele ir jāatjauno, jādziedina. Tu nevari kontrolēt pilnīgi visas savas darbības. nevari kontrolēt pilnībā visas savas domas. Ja kāds saka: “Es pilnībā ideāli un skaisti kontrolēju savas domas,” tas nav iespējams. Cilvēki melo, tas nav iespējams. Citam tas ir vairāk redzams, citam mazāk. Dažiem it kā “uz pieres rakstīts”, citiem nē, bet katram savā līmenī ir savas lietas. Un tad tu sāc justies, ka neesi cienīgs. Sātana mērķis ir apsūdzēt tevi, vai tu pats sevi apstrādāsi. Bet kurš tad apsūdz? Vai kāds cilvēks? Kāds uz mani ne tā paskatījās. kāds kaut ko pateica. Mācītājs apsūdzēja, no skatuves kaut kā ne tā paskatījās. Esi dzirdējis tādas lietas? Bet bieži tu to uztvēri subjektīvi. Patiesībā tu pats sevi apsūdzi, es tevi nevaru apsūdzēt. Neviens tevi nevar apsūdzēt, kā tikai tu pats. Un tiklīdz tu sāc sevi apsūdzēt “es neesmu cienīgs”, tā tiek uzskatīts, ka grēks šķir mūs no Dieva. Nē, apsūdzība šķir no Dieva. Un tad vairs nepaliek iespējas tikt galā ar savām lietām, ar to, kur tu netrāpi mērķī, lai pilnveidotos, un tādas lietas mums ir katram. Un tiklīdz mēs vairs nejūtamies cienīgi, nejūtamies Dieva vērti, kas notiek pēc tam? Sākas domas: es tā īsti neiederos draudzē, nejūtos pieņemts no vadītāja un mācītāja. Bet patiesībā tu pats sevi esi apsūdzējis, tev ir identitātes problēma. Tu vari lūgt skaļi, cik vēlies, vari darīt, ko gribi, bet, ja ir identitātes šķelšanās? Garā tu esi glābts, un ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs. Tāpēc pietiek sevi apsūdzēt. Tas šķir no draudzes, no lūgšanas un no Dieva vārda. Tu arvien mazāk to sāc praktizēt, mazāk dari un mazāk slavē. Ir tikai divējādas sajūtas. Kaut kas dzīvē nav tā, kā vajag. Un tad tu ne tikai sevi apsūdzi, bet sāc meklēt vainīgos arī ārpusē. Un tā jau ir dziļa, briesmīga stadija. Tu uzbrūc cilvēkiem, cits klusējot, cits agresīvi stāsta un uzbrūk cilvēkiem, bet problēma ir tavā identitātē. Bet šī sieviete izlauzās: “Ja vien es pieskaršos Jēzus tērpa malai, es tikšu dziedināta.” Viņa izlauzās no šīs apsūdzības un saprata: “Klausies, es esmu Dieva meita, un visi tie reliģiskie priekšstati nav par mani. Es eju pie Jēzus Kristus. Es eju pie Kristus. Es eju pie Dieva.” Un kas notika? “Ej ar mieru. Tava ticība tev palīdzējusi. Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, paliec vesela. Ej ar mieru.” Ko nozīmē – iet ar mieru?

Ka, ja mūsu sirds mūs pazudina, Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas. (1. Jāņa vēstule 3:20)

Vārds “sirds” ir dvēsele: prāts, emocijas un griba. Emocijas ir ļoti spēcīga lieta. Bet gara cilvēki tiecas pēc gara lietām, bet miesas cilvēki pēc miesas lietām. Ne viss tev izdodas, bet tev ir tieksme pēc gara lietām. Bībele, lūgšana, draudze ir gara lietas. Nevis esi perfekts, bet tu praktizē un audz. Un izaugsme notiek dabiski. Kad mūsu sirds nepazudina, tad mums ir paļāvība uz Dievu. Kas mūs pazudina? Dvēsele, tavs prāts, ko tu esi pieņēmis vai pats izdomājis, vai arī emocijas, kuras ir ļoti spēcīgas, spēcīgākas nekā tas, kas ir tavā garā. Dvēsele bloķē tavu izaugsmi, tavu dziedināšanu. Bet Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds, mūsu dvēsele. Tas, kas ir tevī, ir lielāks nekā pasaulē. Tu vari dvēseli apklusināt. “Ja vien es aizskaršu tērpa malu, es būšu dziedināts.” Šai sievietei, kas bija dzirdējusi Dieva vārdu, viņā jau sāka notikt Dieva darbs. Viņa savā dvēselē varēja pavērt logus, lai atnāktu pie Kristus, un notika brīnums. Svētais Gars mums liekt saukt “Aba, Tēvs jeb dievbērnības Gars”. Svētais Gars nekad neatsvešina no Dieva, nekad neapsūdz, Viņš liek tev izprast lietu būtību, ļauj tev rīkoties un dod spēku.

4. Dziedināšana caur paklausību un garīgo disciplīnu.

Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes un paceltā balsī sauca: “Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!” Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: “Ejiet, rādaities priesteriem!” Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli. Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis. Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi? Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis? Un Viņš tam sacīja: “Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi.” (Lūkas evaņģēlijs 17:11-19)

Svarīgi saprast, ka dziedināšana ir process. Kāpēc vakarā var nomest kruķus un nākamā dienā atkal ar kruķiem stāvēt? Ja tu caur garu esi dziedināts, vai nu caur manu, vai nu caur kopīgo ticību, tu esi dziedināts, ir notikušas kaut kādas pārmaiņas, ja dvēselē šos pārmaiņu nav, kā tad tu to vari paturēt? Kamēr tu neesi izpratis, sapratis, ieslēdz pats savu ticību, lai dzīvotu realitātē, lai dzīvotu tajā realitātē, kāds tu esi no iekšpuses. Process caur garīgo disciplīnu, lūgšanu, pateicību un draudzi. Arī personīgais laiks ar Dievu, kad tu lasi Dieva vārdu, un ir svarīgi, ko tu dari tajā laikā, kad esi kopā ar Dievu. Ir svarīgi, cik tuvas attiecības ir ar Jēzu.

5. Dabisks dziedināšanas process.

Tas nozīmē miegu, atpūtu, kustību, stresa mazināšanu. Organismam pašam notiek pašatjaunināšanās spējas. Gan garīgais process, gan arī procesi miesā.

6. Dziedināšana caur kopību.

Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā. Un ticīga lūgšana izglābs slimo, un Tas Kungs viņu uzcels. Un, ja viņš grēkus būtu darījis, viņam tiks piedots. Izsūdziet cits citam savus grēkus un aizlūdziet cits par citu, ka topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā. (Jēkaba vēstule 5:15-17)

Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” (Marka evaņģēlijs 5:34)

Kā apustuļi saglabāja un vairoja savu ticību, kā viņi vairoja draudzi, kāpēc draudzē pievienojās cilvēki, ko nozīmē iet ar mieru, kā viņi pastāvēja? Tu atnāci, saņēmi dziedināšanu, Dieva darbs dara savu darbu tevī. Kas notiek pēc tam, lai tu to paturētu, varbūt tev dzīves laikā nepietiks laika, lai pilnībā visas tās lietas saregulētu, un tomēr, kas notiek pēc tam? Viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanā, lūgšanās, tie sanāca kopā templī. Viņi nekoncentrējās un nemeklēja grēku, bet viņi koncentrējās uz ticīgo sadraudzību, maizes laušanu un uz mācību. Nevis uz apsūdzību vai uz tām lietām, kas rada negatīvu atmosfēru. Grēks nozīmē netrāpīt mērķī. Tas var bloķēt dziedināšanu, bet Dievs var kaut kādos gadījumos apiet arī tavu dvēseli, kas negarantē pēc tam visu to procesu. Šajā stāstā pats būtiskākais, ka šī sieviete atguva Dieva bērna identitāti. Viņa bija atstumtā. Jēzus sēdēja ar grēciniekiem, muitniekiem – ar tā laika atstumtiem cilvēkiem. Un šie atstumtie cilvēki bija kā bez savas identitātes, it kā Izraēls, bet tā kā ne savējie. Ticīgie, bet tai pašā laikā citi netika ielaisti templī. Kā pazudušais dēls, kurš iztērēja visu tēva doto mantojumu, kaut kādā brīdi viņš teica: es iešu atpakaļ pie sava tēva, viņam tur ir barība un visa kā ir diezgan. Viņš atguva savu identitāti, kad devās atpakaļ pie sava tēva. Dēla un meitas identitāte. Lūk, kur ir problēma. Un viss tas sākas ar apsūdzību, ar nepareizu Bībeles izpratni. Es vienmēr esmu to mācījis: Bībele, lūgšana, kalpošana, draudze. Ir pretinieks, un tu strādā pie sevis. Lai cik spēcīgs cilvēks būtu, katram šīs lietas notiek vienādi. Bet Jēzus saka: nāciet pie Viņa, metiet savas nastas uz Viņu, Jēzus vēlas mūs atvieglināt.

Un pavēlēja stiprākajiem vīriem no sava karaspēka vidus saistīt Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego un tos mest degošā ceplī. Tā viņi saistīja šos vīrus viņu apmetņos, svārkos, cepurēs un citās drēbēs un iemeta degošā ceplī. Pēc ķēniņa pavēles tik ārkārtīgi sakurināja cepli, ka liesmu svelme nogalināja tos vīrus, kuri atveda Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego. Bet šos trīs vīrus, Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego, iemeta saistītus degošā ceplī. Tad Nebukadnēcars pēkšņi sajuta izbrīnu; viņš steidzīgi cēlās un jautāja saviem padomniekiem: “Vai tad mēs neiemetām ugunī trīs vīrus saistītus?” Tie atbildēja ķēniņam: “Jā, tiešām tā, ak, ķēniņ!” Tad viņš atbildēja un sacīja: “Bet es redzu četrus brīvi ugunī staigājam, un tiem redzami uguns neko nekait, un ceturtais izskatās kā kāda dievišķa būte.” (Daniēla grāmata 3:20-25)

Vai tas ir reāls notikums vai kā savādāk, nevar spriest, bet iespējams, ka tā ir noticis. Bet jebkurā gadījumā pats princips ir ļoti svarīgs. Ceturtais ir dievišķa būtne, kas ir klātesoša tavā dzīvē caur identitātes atjaunošanos, kad tu garā esi atdzimis. Kad dvēselē ir problēmas, pie tā ir jāstrādā, sava ticība ir nepieciešama, bet garā tu esi dzīvs un atdzimis. Un tad nu tiem, kas ir Jēzū Kristū, nav nekādas pazudināšanas, jo gars, kas ir tevī, liek saukt Aba, Tēvs. Dievbērnības gars, ne baiļu, ne atstumtības, ne apsūdzības gars, bet saprāta, mīlestības gars, pieņemšanas, dziedināšanas gars, kas ir tevī. Caur identitāti Jēzū Kristū esi Dieva meita un Dieva dēls.

Mans Tēvs, es Tev pateicos, ka Tu mājo manī, ka Tu manī liec saukt savā dvēselē šo impulsu – Aba, Tēvs piederību. Es piederu Tev, Kungs, man nav nekādas pazudināšanas, es Tev pateicos, Svētais Gars, ka Tu esi mans aizstāvis, mans skolotājs, mans vadītājs! Es Tev pateicos, Kungs, par dziedināšanu, par Tavu pieskārienu! Es staigāju mierā, kopībā, Tavā klātbūtnē, mana dvēsele sauc uz Tevi, Kungs, tikai Tu vari manu sirdi dziedināt! Slava Tev, Svētais Gars!

Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas. (Psalms 103:3)

Mans dēls, ievēro manus vārdus, un lai tava auss nosliecas manai runai pretī! Lai tie neizslīd no tavas apziņas un redzes loka; saglabā tos savā sirdī! Jo tie ir dzīvība tiem, kas tos atrod, un ir zāles visai viņu miesai, kas dziedina. (Salamana pamācības 4:20-22)

Dieva vārds dziedina visu manu miesu un ir zāles manai dvēselei, manam prātam, manām emocijām un manai miesai.

Viņš sūtīja Savu vārdu un dziedināja viņus, un izglāba viņus no bojā ejas. (Psalms 107:20)

Paldies tev, Svētais Gars, ka Tu sūtīji Savu vārdu un dziedināji mani.

Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums. (Maleahijas grāmata 3:20)

No jaundzimušā Gara dvēselē un miesā, pēc suverēnas gribas, pēc izvēles, pēc Viņa žēlastības un mīlestības ieplūdīs dziedinājums.

Un visi ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus. (Lūkas evaņģēlijs 6:19)

Dziedināšana nav vienam vai diviem cilvēkiem, bet visiem. Un tu droši vari teikt, ka esi dziedināts, ka esi brīvs, jo tāds tu esi Garā. Tu vari piepildīties ar Dieva vārdu, lai atjaunotu savu dvēseli, lai būtu vairāk laimes, vairāk piepildījuma – augstāk, tālāk, skaistāk. Dievs ir brīnišķīgs!

Un sacīja: “Ja jūs klausīdami klausīsit Tā Kunga, sava Dieva, balsij un darīsit, kas taisns Viņa acīs, un ievērosit Viņa baušļus, un turēsit Viņa likumus, tad Es pār jums nelikšu nākt tām slimībām, kādām Es esmu licis nākt pār ēģiptiešiem, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu ārsts.” (2. Mozus grāmata 15:26)

Un izveda Savus ļaudis ar visu sudrabu un zeltu, un neviena gurdena nebija viņu ciltīs. (Psalms 105:35)

Tā ir Bībele, tas ir Dieva vārds: nebija neviena sirgstoša, jo tu esi dziedināts ar Jēzus brūcēm. Jo Viņš uznesa mūsu grēkus pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībā. Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Tas ir jaunais radījums tevī. Apliecini to kā notikušu faktu, ka esi dziedināts, lai tas parādās miesā, emocijās, dvēselē.

Mēs pateicamies Tev, Svētais Gars, ka Tu mājo mūsos, mājo mūsu vidū! Pateicamies par Tavu debesu pieskārienu! Es apliecinu dziedināšanu, es apliecinu brīvību, es apliecinu ticību un pozitīvismu! Aleluja!

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Seši dziedināšanas veidi” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija