Ar šādiem vārdiem sākās draudzes „Kristus Pasaulei” viena gada jubilejas konferences 
otrais dievkalpojums šā gada 14. martā. Galvenā doma – ja jau šie specnaza vīri, pakļaudami sevi dzelžainai disciplīnai, pēc daudzām mācībām un treniņiem spēj veikt neiedomājamas lietas paši ar saviem spēkiem, cik gan daudz vairāk pārdabiskas, tālu cilvēka dabīgajām spējām un gudrībai pāri stāvošas lietas spējam darīt mēs, kristieši, ja vien mēs disciplinējam sevi, ja mums ir personīgas attiecības ar Dievu caur lūgšanu un Bībeli, gavēnis, draudze, mājas grupa un kalpošana tajās, ja mēs regulāri piepildāmies ar Svēto Garu. „Jēzū Kristū mēs varam būt krutāki, nekā sarkanās beretes!” – draudzei saka Mārcis. „Ja esmu pilns ar Svēto Garu, esmu neaizskarams, esmu nenogalināms!” – un citē savu mīļāko, 91. psalmu: „Tu nebīsies nakts briesmu nedz arī bultu, kas pa dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars. Tiešām, tu vēl skatīsi ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts. (5. -8. pants)”
Kad Izraēla tauta Vecajā Derībā neturējās stipri pie sava Dieva un darīja tā, kā paši uzskatīja par pareizu, tad Tas Kungs viņu laiku pa laikam nodeva savu ienaidnieku varā. Veselus astoņpadsmit gadus Izraēla bērni pildīja klaušas moābiešu ķēniņam Eglonam. Juzdamies vāji un nespēcīgi savu grēku dēļ, bailēs drebēdami, viņi pienesa savas nodevas šim resnajam un pārbarotajam velna kalpam, līdz kādam vīram no viņu pašu vidus tas piegriezās. Šo vīru sauca Ehuds. Viņš bija atbildīgais par nodevu pienešanu Moāba ķēniņam. Viņu Dievs arī cēla par soģi Izraēlam. Šoģi Vecajā Derībā bija vīri (un arī viena sieva) kas, atšķirībā no pārējās tautas, sevi pilnībā veltīja Dievam un darīja neticamas lietas Viņa spēkā. Gluži kā specvienības kareivji! Kad izraēliešiem laiku pa laikam bija līdz kaklam kalpot saviem ienaidniekiem un viņi sauca pēc Dieva palīdzības, tad Tas Kungs lika celties soģiem no viņu pašu vidus. Tad viņi uzvarēja savus ienaidniekus un zemei uz kādu laiku bija miers. Ehuds paņēma pusmetru garu zobenu, abās pusēs asu, iegāja un nogalināja uzblīdušo ķēniņu Eglonu, tad tauta viņa vadībā sakāva moābiešus un izraēlieši baudīja neatkarību astoņdesmit gadus! Mēs par to varam lasīt Soģu grāmatas 3. nodaļā.
Kad specvienības kareivis izrāda gļēvulību, viņam atņem sarkano bereti. Pestīšanu var ne tikai iemantot, pestīšanu var arī pazaudēt, ja to netur dārgu, nesargā, nekopj savas attiecības ar Dievu un nelieto tās dāvanas, ko Viņš mums devis. „Specnaza kareivis bez darbības sarūsē kā dzelzs!” – šāda ir Krievijas īpašo uzdevumu vienības devīze. Vai nu mēs uzvaram savas dvēseles ienaidnieku, vai arī viņš uzvar mūs! Dieva armijā, gluži tāpat, kā specnazā, ir disciplīna! Draudze nav atpūtas nams, kā to reizēm iedomājas daudzi kristieši, draudze ir kara bāze! „Mēs, kristieši, bieži vien maksājam nodevas savam ienaidniekam – velnam, un viņš pampst no mūsu nodevām. Mūsu nodevas velnam ir mūsu kompromisi, neuzvarētie grēki, mūsu nepareizās izvēles, mūsu slinkošana, kurnēšana, neiešana savā aicinājumā. Tas ir mūsu nepavadītais laiks ar Dievu lūgšanā, nelasītās Bībeles, draudzes apmeklēšana šā tā, tā ir mūsu nepiepildīšanās ar Svēto Garu, un kā rezultāts – dzīve bes spēka, bez godības! Paņem abpusgriezīgo zobenu, Dieva Vārdu!” – sauc Mārcis, – „Satriec velnu savā dzīvē! Pietiek maksāt nodevas viņam!” Kā var uzvarēt velnu? Lūdz, gavē, izveido disciplinētas, dzīvas personīgas attiecības ar savu Dievu! Ej savā aicinājumā, sāc kalpot, manto dvēseles savam Kungam, un tu piedzīvosi Dieva godību!
