Es sākšu svētrunu sēriju ar nosaukumu „Tavas privilēģijas Kristū”.
Man šeit priekšā ir 75 punkti, bet šodien es tos visus nepateikšu. Bet es ceru, ka paspēšu vismaz kādu daļu. Daudzi, arī mēs, nespējam iegūt kādas lietas, kādas izmaiņas savā dzīvē tikai viena iemesla dēļ – mēs nezinām, ka mums tas pieder, mēs nezinām, ka mēs to varam. Man ir bijusi saskarsme ar bērniem un viņu tiesību aizstāvjiem. Mūsdienās bērniem ir tiesības un pie tam vēl lielākas nekā pieaugušajiem. Cik es sapratu, tad tikko tika pieņemts likums par smēķēšanu bērnu klātbūtnē. Iedomājies? Bērni var smēķēt manā klātbūtnē, bet es nevaru. Bērni var skolās, starpbrīžos, gandrīz vai policijas uzraudzībā smēķēt, jo šodien skolā ir vajadzīgi policisti, bet arī viņiem nav īpaši lielas tiesības. Bērni zina savas tiesības, jo viņus izglīto attiecīgas sabiedriskas organizācijas, kas ir svešas mūsu tautai un kas nav nākušas no mūsu vidus. Tās ir sabiedriskas un arī valsts institūcijas, kas izglīto bērnus par viņu tiesībām. Un bērnu tiesības daudzās lietās pārsniedz pieaugušo tiesības. Viņi var, bet tu nevari. Vai tu esi pamanījis, ka ir tāda tendence? Mums draudzē ir skolotāji. Bērni var apsaukāt skolotājus, bet skolotāji bērnus nevar, jo tad skolotājam būs nepatikšanas, bet bērniem – nebūs. Lai panāktu kaut kādas nepatikšanas bērnam, tev būtu ļoti, ļoti jāpiepūlas. Lielākais, ko tu varētu izdarīt, ir divas lietas: viena – aiziet pie direktora un uzrakstīt par šo bērnu iesniegumu un otra – uzrakstīt atlūgumu. Un bērns paliks skolā, bet skolotājs ne. Lūk, tiesības. Bērni zina savas tiesības. Es esmu saskāries ar to tepat mūsu draudzē. Esmu klausījies, kā bērns man skaita savas tiesības. Ir pretīgi dzirdēt, ko viņš muld, murgo. Un reāli bērnam ir tādas tiesības, un viņi to izmanto un dzīvo pēc sava prāta. Ne pēc tā prāta, kā būtu pareizi, kā vecāki audzina, bet tā, kā paši vēlas. Un tādā veidā izpilda kāda cita gribu, bet ne Dieva gribu, jo viņi zina savas tiesības.

Draugi, mums ir jāzina savas tiesības. Lai tu, līdzīgi kā tie bērni, varētu „spļaut” velnam sejā. Es nesaku, ka tev tas ir jādara tiešā nozīmē, bet tu vari stāties pretī velnam, un viņš bēgs no tevis, jo tu zini savas tiesības Jēzū Kristū. Tu nevari lietot milzīgu vai arī minimālu naudas summu savā bankas kontā, ja tu nezini, ka tā tur ir, vai arī ja tu nezini paroli vai ja tev nav bankas kartes. Iedomājies, ka tu sen neesi gājis savā interneta bankā. Tev ir karte un tu kādreiz esi paņēmis šo karti, jo citādi nevarēja pārskaitīt algu. Alga šodien, īpaši budžeta iestādēs, tiek izmaksāta tikai caur bankas kontu. Tā ir kontroles sistēma Latvijā un Eiropā. Un, pēkšņi, tu es aizgājis no sava darba, tev ir labāks darbs, bet tagad tev naudiņu maksā uz rokas, un šī bankas karte tev ir aizmirsusies jau 5-6 gadus. Iedomājies, ka tev ir parādi gan vienā, gan otrā bankā, ir sakrājušies rēķini, tu taupi un nevari normāli apģērbties, tev kurpes ir par lielu. Tu nevari normāli aiziet pie friziera un safrizēt matus. Tu nevari normāli aiziet pie manikīra, bet krāso nagus pati ar sev vien zināmām krāsām. Kad gribi nokrāsot matus, tad krāso ar zīmogu krāsu vai zeļonku, kā to meitenes darīja padomju laikā. Tu mēģini savilkt galus, un bērni nepārtraukti sauc: „Mammu, es gribu ēst!” Tu neesi paēdis un 5 gadus esi vilcis savu dzīvību. Tu esi saslimis ar vairākām slimībām, jo neesi pārticis, nepārtraukti esi stresa stāvoklī un nevari vairs gādāt par saviem bērniem. Tavam vīram gribas pakārties, un tu to jau esi pamanījusi, jo viņam acīs ir tāds savāds spīdums, un viņš reizēm dīvaini uzvedas – arvien vairāk grib būt viens pats un tad sakārto savu istabu, piekopj garāžu. Pašnāvnieki parasti tā dara – pirms nāves sakopj visu – garāžu, mantas, uzvelk svētku uzvalku, piesprauž visus ordeņus un tad „uzrauj sevi gaisā” – parasti pakaras, bet meitenes reizēm ēd kādas tabletes. Arī tev nav laba sajūta un tu izturi, bet nezini kāpēc. Tajā pašā laikā tu apmeklē draudzi. Nekas nepalīdz un tu sāc šaubīties, vai mācītājs tiešām nestāsta muļķības un vai Bībele ir patiesība. Kāpēc mācītājam sanāk, bet tev nesanāk? Vīrs jau atkal vakar dīvaini uzvedās. Un, pēkšņi, kāds draudzes cilvēks gribēja tev palīdzēt un ieskaitīja tev kontā 5 latus. Tev tie bija jāizņem, un tu ej pēc saviem 5 latiem, lai nopirktu baltmaizes kukuli un vismaz bērniņiem būtu ko paēst. Tu ej pie sava bankas automāta, nospied savus kodus, kurus biji meklējis trīs dienas, turklāt tu nemaz netiki klāt bankomātam, jo tur viss bija nobloķēts, jo tu tur nebiji ilgi bijis. Tev nācās iet uz banku. Pēc tam tu ej uz savu bankomātu un skaties, ka tev kontā ir 1 000 005 lati. Miljons un pieci lati. Tie pieci lati ir no draudzes māsas un vēl miljons. Iedomājies, ka tu paņem savus piecus latus, jo tu esi godīgs un ej uz banku, un saki, ka tev bankā ir miljons, bet tu to neesi nopelnījis un jautā, vai nav kāda kļūda. Banka visu izmeklē un secina, ka kļūda nav. Bagātais onkulis no Amerikas ir ieskaitījis tavā kontā šo naudas summu. Tu vari to lietot. Vai tu gribētu kaut ko tādu piedzīvot arī savā dzīvē? Un tad tu paskaties atpakaļ un noskaidro, ka šī nauda ir ieskaitīta pirms sešiem gadiem. Tu sešus gadus esi dzīvojis tuvu bomža dzīvei. Ja nebūtu nācis uz draudzi, tad pavisam būtu precīza atbilstība, bet tā kā tev ir statuss „kristietis”, tad tu nevari būt bomzis tikai vārda pēc. Un tad tu iekrīti depresijā, jo tu nesaproti, kā tas varēja notikt un esi apvainojies uz Dievu un uz sevi. Vīrs to nevar izturēt un atkal dīvaini sāk kārtot istabu. Kā tu varēji nezināt? Tu nezināji, un tu nevarēji lietot. Lūk, tavas privilēģijas. Tev bankā bija privilēģija – miljons. Un tieši tāpat mums Jēzū Kristū – tiem, kas piedzimuši no augšas, kas iepazinuši Jēzu kā savu personīgo glābēju, ir privilēģijas Kristū.

Tu pamanīji, ka vēl nav pirmais punkts? Būs sprediķu sērija. Nākamajā svētdienā nebūs turpinājums, jo nākamajā svētdienā mums būs Vasarsvētki. Kas draudzei ir Vasarsvētki? Jā, tā ir draudzes dzimšanas diena un Svētā Gara izliešanās diena. Nākamajā svētdienā tēma būs par Svēto Garu – Svētā Gara dāvanas, kristības un būs aizlūgšanas. Es mācīšu par Svēto Garu, par kristībām un tad būs aizlūgšanas, un ko Dievs darīs, to darīs. Ja tu gribi kaut ko saņemt, tad lūdz to jau tagad. Un pēc tam mēs turpināsim šo sprediķu sēriju par privilēģijām, ja vien Dievs kaut ko neizmainīs un neatliks uz kādu citu reizi.

Tātad, mums ir nepieciešams zināt savas privilēģijas. Tāpat arī vienkāršā tauta, pie kuras piederam arī mēs, nepārzina valsts likumus. Tu zini, ja zagsi, tad būsi cietumā un ja nemaksāsi nodokļus, tad var sanākt nepatikšanas. Un ko tu vēl zini? Un tieši tāpēc, ka mēs nepārzinām likumus un mēs pat nevaram viņus visus pārzināt, ir speciāli sagatavoti cilvēki, kurus sauc par juristiem. Viņi mācās skolā piecus gadus un var darboties tikai vienā šaurā sfērā, jo juristu darbs ir saistīts ar dažādām sfērām, piemēram, privāttiesības, krimināltiesības, publiskās tiesības, cilvēktiesības, starptautiskās tiesības. Katra no šīm ir atsevišķa sfēra, kur faktiski vajag atsevišķu cilvēku, kas to visu pārzina. Un, ja mums nabaga cilvēciņiem nav naudiņas, par kuru nolīgt juristu, un ja arī mums tiesā būs taisnība, tad mēs tik un tā zaudēsim. Mēs dzīvojam netaisnā pasaulē. Ja tam otram cilvēkam būs vairāk naudas, un viņš spēs nolīgt labus juristus, tad tu ar visu savu taisnību vienkārši zaudēsi. Es nesaku, ka tā ir visos gadījumos, bet lielā daļā gadījumu tā ir. Lūk, mums ir piemērs. Pirms 6 gadiem mūsu draudzes ģimenē, kura ir normāla, kārtīga ģimene, mazajam puikam – pirmklasniekam, kāds pieaudzis vīrietis iesita pa seju un pārsita lūpu. Šis cilvēks tika iesūdzēts tiesā, sekoja tiesu darbi, bet tad viņš iesniedza pretprasību par morāliem kaitējumiem. Interesanti, ka trūka pierādījumu, jo nepietika tikai ar to, ka bija pārsista lūpa. Lai gan šodien pietiek tikai ar aizdomām par vardarbību ģimenē, bet, ja pārsit lūpu, tad tas vairs nevienam neinteresē. Rezultātā mūsu draudzes ģimenei piesprieda sodu par morālo kaitējumu. Pieaudzis vīrietis pārsita bērnam lūpu. Interesanti, kur šeit ir visi bērnu aizstāvji? Te pat nav aizdomas par vardarbību, te ir vardarbība.

Parasti, kur ir aizdomas, tur bērnu ņem ārā no ģimenes. Tikko Latvijā bija gadījums, ka bērnu izņēma ārā no ģimenes tikai tāpēc, ka viņš nesmaidīja. Tas bija 4 mēnešus vecs bērniņš. Bāriņtiesa uzreiz ir klāt kopā ar policiju un izņem bērnu no ģimenes. Jeb, ja lidostā bērns raud, tad tā ir vardarbība, un ātri vien bērns ir prom. Un vecāki bērnu vairs nekad nav redzējuši. Īpaši tas tā ir imigrantu bērniem ārzemēs. Un pēc tam ir orgānu tirdzniecība un viss pārējais.

Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka jurists, kuru par daudziem simtiem latu nolīga šis vīrietis, kurš pats skaitās maznodrošinātais, ir no laba biroja un viņš uzvarēja šajā tiesā. Taču tiesa tika pārsūdzēta. Mēs turpinām cīnīties, un mēs lūgsim Dievu, un nebūs tā, kā bezdievji vēlas. Viņi nezina, ar ko viņi ir saskārušies. Mēs lūgsim Dievu. Jau ir nolīgts cits jurists. Kāpēc tā varēja notikt? Jo mēs nezinām savas tiesības. Cik svarīgi ir zināt savas tiesības! Cik svarīgi ir zināt, kas tu esi un kādas ir tavas tiesības. Tev ir svarīgi zināt savas tiesības. Tev ir svarīgi zināt savas privilēģijas. Aleluja! Lūk, kad cilvēks ir atdzimis no augšienes, iepazinis Jēzu kā savu Glābēju, apmeklē draudzi, lasa Bībeli, dara kas ir labi un pareizi, tad ir kaut kādas lietas, kas viņam neizdodas, un tā ir normāla parādība, ka ne viss viņam šodien izdodas, taču viņš cīnās. Tomēr ir tādas lietas, kas mums neizdodas tikai tāpēc, ka mēs nezinām savas privilēģijas. Mēs nezinām, kas mēs esam.

Pie mums šad un tad kāds atbrauc ciemos un reiz pie mums atbrauca cita meitiņa, kura faktiski dzīvo pasaulē. Viņa nodzīvoja pie mums dažas dienas. Pēc šīs otras meitenes apciemojuma mana meitiņa sēž uz dīvāna, es sēžu blakus un mēs gatavojamies ēst. Mana meitiņa izskatās tāda dīvaina – kaut ko domā un, pēkšņi, man prasa: „Bet kas es esmu?” Man bija pilnīgi skaidrs, kāpēc tas notiek. Tā otra meitene bija runājusi un stāstījusi, kas viņa ir pasaulē, kur viņa mācās, ko viņa prot, kādas tiesības viņai ir un kā viņa var mainīt audzinātājus pēc patikas, tikai rakstot iesniegumus, un viss notiek. Visu savu dzīvi viņa var izlemt pati, kaut gan viņa nemaz nav pilngadīga. Mana meitiņa vairākas dienas ir bijusi viņas klātbūtnē un klausījusies viņā, un rezultātā meitiņas galvu nodarbina jautājums „Kas es esmu?” Es saku: „Kā – kas tu esi? Tu esi mana meitiņa!” Pēkšņi parādījās kaut kāds sajukums, nesakarība, bet pēc kādām piecām dienām viss atkal sastājās savās vietās. Viņa izgāja rehabilitāciju. Tagad meitiņa atkal zina, kas viņa ir. Vairs nav jautājumu – „Kas es esmu? Ko es vispār varu? Kas es būšu? Es nekas neesmu! Man ir nepietiekoša izglītība!” Pirmkārt, tu esi Dieva mīļā meitiņa un otrkārt, mana meitiņa, un tev ir privilēģijas, ko tev piešķir Dievs un tava ģimene. Mums ir privilēģijas Jēzū Kristū. Mums ir jāzina, kas mēs esam, lai mums nebūtu attiecīgās situācijās jāuzdod šie jautājumi – „Ko es varu? Kas es esmu? Uz ko es esmu spējīgs? Ko es varu un ko es nevaru? Kādas ir manas tiesības un kādas nav manas tiesības? Kas pieder man un kas man nepieder?” Mēs varam uzvarēt, tikai zinot savas privilēģijas. Vai tev patīk tas, ko tu dzirdi? Tas bija tikai ievads.

Tātad – tavas privilēģijas Kristū:

1. Tev ir privilēģija būt, kļūt līdzīgam Dievam.

„Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mateja 5:48)

Visas rakstu vietas, kuras es minēšu, būs no Jaunās Derības. Nebūs neviena rakstu vieta no Vecās Derības, jo tad mums būtu seminārs desmit dievkalpojumu garumā. Un sakarības pēc kārtas arī nebūs, jo rakstu vietas ir sākot ar Mateja evaņģēliju līdz Atklāsmes grāmatai. Nevis sakārtotas loģiskā kārtībā, bet tādā kārtībā, kādā tās ir pēc kārtas Bībelē – Mateja, Marka, Lūkas, Jāņa evaņģēliji, Apustuļu darbi, visas vēstules un Atklāsmes grāmata.

Vai tu zini to, ka Dievs ir ideāls? Cilvēki dzenās pēc ideāliem. Sievietes ierauga kādā vīrietī, ka tas ir viņu ideāls. Un, ja viņas pazaudē šo ideālu, kas arī bieži notiek, tad viņas pazaudē arī jēgu dzīvot, jo izrādījās, ka viņas ideāls nav ideāls. Tāpat ir arī vīriešiem, kuri ierauga kādā sievietē, ka tā ir ideāla – tas ir tas, dēļ kā viņš grib dzīvot. Bet tas, dēļ kā tu gribi dzīvot, tas, ko tu domā, ka ir ideāls, tas ir cilvēks, un cilvēkam piemīt trūkumi un vājības. Piemēram, Marianna un Māris ir precējušies piecus gadus. Māris atveda Mariannu no Ukrainas. Viņa bija ļoti jauna. Māris ir Mariannas sapņu princis. Bet tas, kā Marianna domāja, kāda būs laulības dzīve, izrādījās nedaudz citādāk. Marianna ir Māra sapņu meitene, un viņi sāka dzīvot kopā. Mārim bija kādas domas par to kāda ir Marianna un kāda būs viņu kopdzīve, bet arī tas izrādījās nedaudz citādāk, nekā Māris bija iedomājies. Tad, kad tu apprecies ar savu ideālu un sāc dzīvot kopā, parādās trūkumi. Jo vairāk tu esi kopā, jo vairāk saproti, ka viņš nav tavs ideāls, viņš nav pat tuvu tavam ideālam. Un reizēm galvā ir ienākušas domas – „Vai man tiešām vajadzēja apprecēties?” Tāpat ir arī draudzē. Cilvēks atnāk uz draudzi laimīgs, visi šeit smaida, pienāk klāt un sasveicinās. Viss šeit liekas tik jauki un labi, tik perfekti atstrādāts. Visi ir tik draudzīgi, un mācītājs tā sludina. Slavētāji lieliski slavē, un mācītājam ir tāda skaista sieva. Un tad tevi lēnām sāk vest iekšā kristīgajā dzīvē. Tu sāc apmeklēt mājas grupiņu, sāc mēģināt darīt no visa tā, ko mācītājs māca. Un tad tu sāc iepazīt cilvēkus. Tu esi izstaigājis piecas, sešas, pat septiņas draudzes. Sākumā tu biji luterāņos, tad metodistos, baptistos. Pa ceļam biji iegriezies arī adventistos, bet tev tur nepatika, jo tevi neapmierināja sestdiena, jo ne luterāņi, ne metodisti nemācīja par sestdienu. Tu izlēmi tomēr turēties pie svētdienas, jo tev sestdienā bija darbs. Pēc tam tu kaut kur dzirdēji, kā sludina Aleksandrs Ledjajevs, un tu biji klāt, un tā bija tava draudze. Pēc tam tu sāc skatīties, ka tā ir krievu draudze, bet tev vajag latviešu draudzi. Un tad tu esi „Prieka Vēstī” un tā ir tava ideālā draudze. Bet iet laiks, tu sāc skatīties un redzi ļoti daudz trūkumus šajā draudzē. Pēkšņi, tu redzi, internetā kāds ir ielicis draudzes „Kristus Pasaulei” slavēšanu. Tur ir radikāli! Mācītājs Mārcis Jencītis sludina „Tavas privilēģijas Kristū”, atklāti par laulības dzīvi un visu pārējo. Tev patīk kā viņš kliedz, lēkā, un tas ir tavs mācītājs. Viņš neliekuļo. Tas ir pa īstam. Tie visi pārējie bija liekuļi un viņu darbi nesaskanēja ar viņu vārdiem. Šī tiešām ir tava draudze, un visi ir tik smaidīgi. Viss ir tik labi. Un tu tā baudi, ka mācītājs tā sludina un tu tver katru vārdu. Tu esi piepildīts. Un vienreiz kad mācītājs tev uzlika roku, tad tu sajuti „skudriņas” un ka kājas paliek mīkstas. Mācītājs ir ļoti svaidīts. Tas ir tavs mācītājs! Bet pēc tam tu sāc pamanīt trūkumus. Mācītājs saka, ka nevar ilgi sēdēt baznīcā un nemainīties, nevar smēķēt un dzīvot netiklībā. Bet tev ir savas teorijas, mācības un uzskati par dzīvi. Tu zini, kas ir civillaulība. Tu zini, ka dūmi bendē tikai plaušas, bet garu nē. Tās ir tavas plaušas un nekas nenotiks, jo Sperdžens arī esot smēķējis. Viņš esot teicis tā: „Kad es smēķēju, man labāk strādā smadzenes.” Viņš ir ļoti pazīstams Dieva vīrs. Bet varbūt tas bija kāds cits. Un cilvēki. Tu atnāc uz dievkalpojumu, bet tev zālē nav vietas. Jeb arī tev kādreiz gadījās tā, ka tu atnāc un apsēdies kaut kur, bet atnāca kāds nejauks kārtības kalpotājs un palūdza apsēsties citur. Ir bijuši arī gadījumi, kad stāv uz krēsla mantiņas un nāk kāds ilggadējs draudzes loceklis pa taisno uz savu vietu un pārliek mantas blakus. Pēc tam, kad nāk cilvēks, kurš bija tur nolicis savas mantas un saka: „Es te biju ieņēmusi vietu,” tad ilggadējais draudzes apmeklētājs atbild: „Te neviens nekādas vietas neieņem.” Ideālie cilvēki! Tu to nepieņem. Ideālā draudzē tā nevar būt. Kā tas varēja notikt? Mājas grupiņā tev uzticēja kādu pienākumu, bet tev nesanāca un tu dabūji rājienu, aizrādījumu. Tev uzticēja sagatavot ielūgumus, un tu tos sagatavoji. Tu biji uzzīmējis smaidošu sejiņu, saulīti un šķībi sagriezis maliņas. Tu biji uztaisījis, centies, bet viņiem nepatika. Ideālā draudzē, ideāli cilvēki, ideāls mācītājs, bet, redzi, nesaprot tevi. Tu esi vīlies. Šī nav ideālā draudze. Skatīsimies, kur ir ideālā draudze – Brazīļu draudze vai arī Dieva upe, un tu turpini savu ceļojumu ideālās draudzes meklējumos. Draugi, nav ideālas draudzes. Un draudzes „Kristus Pasaulei” apmeklētāji, es atzīstos, ka mūsu draudze ne pavisam nav ideāla draudze! Šeit var uzkāpt uz kājas, var iesēsties tavā vietā, aizrādīt, pateikt no kanceles, ka tu dzīvo netiklībā un esi atkarīgs no kādas lietas. To visu šeit var pateikt droši, bez kompleksiem. Man šajā ziņā nav lieli kompleksi. Tātad, kāda ir draudze „Kristus Pasaulei”? Tā nav ideāla! Un tajā pašā laikā tā ir vislabākā draudze pasaulē! Un jūs esat vislabākie! Jūs esat pareizā vietā un pareizā laikā! Jums ir vislabākais mācītājs! Bet tiem, kas apmeklē „Prieka Vēsti”, ir savs mācītājs – vislabākais mācītājs un sava draudze – vislabākā draudze pasaulē. Un tieši tāpēc viņi ir savā vislabākajā draudzē un mēs esam savā vislabākajā draudzē un tajā pašā laikā mēs saprotam, ka mēs neesam ideāli un neviena cita draudze arī nav ideāla un nav vērts mainīt draudzes! Nav jēgas mainīt draudzes! Jāmainās ir tev! Un pirmais punkts skan vienkārši – tu kļūsi līdzīgs Dievam, jo Viņš ir ideāls. Tikai Kristus ir ideāls! Pilnīgs, perfekts, svēts! Un kad mēs tuvojamies Viņam, mēs kļūstam pilnīgi – līdzīgi Viņam. Mēs sākam līdzināties arī cilvēkiem, kuriem sekojam. Pāvils saka: „Dzenieties man pakaļ tā, kā es Kristum!” (1.Korintiešiem 11:1) Ir pareizi līdzināties Pāvilam. Ir pareizi līdzināties savam mācītājam. Bet tev no sava mācītāja ir jāņem tikai tās lietas, kuras viņš pats ir no Dieva mācījies, kas ir saskaņā ar Dieva gribu. Tev caur mācītāju ir jālīdzinās Dievam. Tev nav jāņem no mācītāja sliktās īpašības. Mums visiem ir arī sliktās īpašības. Skaties uz pozitīvajām īpašībām un ņem tās! Cilvēki nav ideāli! Tikai Dievs ir ideāls, un ja mēs tuvojamies Viņam, mēs kļūstam pilnīgi, un tev nekad nebūs vilšanās. Vilties var cilvēkos, bet ne Dievā, jo Viņš ir perfekts. Tu neesi perfekts, bet Viņš ir perfekts. Taču mēs kļūstam perfekti, paši nebūdami tādi.

2. Tu runāsi ar varu.

Kāpēc pašā sākumā šis punkts? Tādēļ, ka tā ir nākamā rakstu vieta no Bībeles:

“Un notika, kad Jēzus bija beidzis šos vārdus runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji.” (Mateja 7:28-29)

Kad Jēzus runāja, Viņš runāja ar varu, ar pārliecību. Tā ir tava privilēģija – runāt ar varu. Tavs „jā” ir „jā”. Tavs „nē” ir „nē”. Ja tu ģimenē bērnam saki „jā”, tad viņam vairs nav jautājumu, viņam nav vērts brēkt, nav vērts spītēties, jo viņš zina – tas ir „jā”. Ja tu teiksi „nē” kādām lietām, kas nekad nebūs tavā ģimenē, tavi bērni nemaz nepīkstēs, jo viņi zina – tavs „nē” tiešām ir „nē”. Kad tu apsoli kādam cilvēkam kaut ko, vai nu ticīgam, vai neticīgam, šis cilvēks zina – to, ko tu apsolīji, to tu izdarīsi, kaut vai pār savu līķi. Apsolīji un izdarīji. Un, kad stāstīsi cilvēkiem evaņģēliju, kad tu runāsi viņiem par Dievu, cilvēki neredzēs tevī kautrību, viņi neredzēs tevī nepārliecinātību, viņi redzēs, ka tas, ko tu saki, tā ir! Ja tu teiksi, ka Jēzus ir miris par taviem grēkiem un ir augšāmcēlies, arī tad, ja cilvēki to nepieņems, tad viņi zinās, ka tu tam tici un nekad no tā neatteiksies. Viņi to redzēs un būs pārliecināti, ka tu iesi uz Debesīm, ka tev pieder Debesu Valstība. Viņi to redzēs! Tad, kad tu runāsi, tu runāsi ar varu. Tad, kad grupiņas vadītāji mācīs savās grupiņās, jūsu vārdos klausīsies. Tā ir tava privilēģija. Ja tavā grupiņā tavos vārdos neklausās, tad pārdomā kā un ko tu runā, kāda ir tava dzīve un kāda ir tava kalpošana.

No šodienas tu zini savu privilēģiju – tu runāsi, un tevī klausīsies! Draugi, es šobrīd runāju un jūs klausāties. Es redzu jūsu sejās, kā jūs klausāties – ļoti uzmanīgi, jo šis vārds jūs iedvesmo, jūs tas uzrunā, jo Dieva Svētais Gars ir Tas, kas caur mani runā. Kad tu runāsi, tev būs Svētā Gara svaidījums, ka taviem vārdiem ir spēks un vara. Viss, ko tu runāsi, tas vienmēr atbildīs taviem darbiem.

Kad tu, draudzes “Kristus Pasaulei” dalībniek, stāstīsi cilvēkiem par Kristu jeb darīsi kādus darbus, lai pievestu cilvēkus Kristum, tad šiem cilvēkiem būs divu veidu reakcija – vai nu viņi pieņems, vai arī apzināti atgrūdīs, taču viņiem nepaliks šaubas, ka tu pazīsti Dievu. Ja viņi to noliegs ar savām teorijām, viņi iekšēji to zinās, jo viņi būs sastapušies ar spēku – tādu, kas nav viņiem. Vai tu sāc ieraudzīt, kas tu esi Kristū un kādas ir tavas privilēģijas?

3. Cilvēki brīnīsies par tavu mācību.

Mācība – tā ir mācība no Bībeles, citiem vārdiem sakot – bībelē pamatota mācība. Sistēma, pie kuras mēs pieturamies. Punkti, pie kuriem mēs pieturamies, lai izdarītu izvēles. Mēs dzīvojam pareizi attiecībā pret Dievu. Lūk, šajā pašā rakstu vietā:

„(..) kad Jēzus bija beidzis šos vārdus runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību..” (Mateja 7:28)

Ļaudis izbrīnījās par viņa mācību! Cilvēki izbrīnīsies par tavu mācību! Nav nekā labāka labāka par Kristus mācību.

4. Tev ir privilēģija, tev ir vara pār ļauniem gariem un slimībām.

„Un, pieacinājis savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības.” (Mateja 10:1)

Ko Kristus deva? Varu. Kam? Mācekļiem! Vai tu esi Kristus māceklis, vai tu seko Viņam? Viņš tev piešķir varu pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Cik sērgas? Pār cik slimībām? Pār cik ļauniem gariem? Visiem! Pār kādu noteiktu teritoriju tev ir vara? Pār visu! Draugs, tev ir vara pār sātanu un viņa eņģeļiem, gariem. Tev ir vara pār antikrista garu. Tev ir vara pār pašu sātanu! Tev ir vara pār velnu. Tu vari uzvarēt jebkuru slimību. Dažkārt cilvēki jautā: „Kāpēc tik daudz cilvēku saslimst arī draudzē, kāpēc dažkārt kāds pat nomirst? Kur tad ir tas viss – kāpēc nekas nepiepildās? Kaut kas īsti te nesaskan!” Man nav svarīgi, kas nomirst, nav svarīgi, kas saslimst, man ir svarīgi, kas rakstīts ir Bībelē. Man nebūtu svarīgi arī tad, ja es pats būtu saslimis. Man tas nav svarīgi – es ticu Dieva vārdam! Man ir vara pār nešķīstiem gariem tos izdzīt un dziedināt visas sērgas un slimības. Arī tev ir vara.

5. Tev ir privilēģija sludināt un veidot mācekļus.

„Šos divpadsmit Jēzus izsūtīja, tiem pavēlēja un sacīja: .. „Bet ejot sludiniet un sakiet: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus (..)” (Mateja 10:5-7)

Vai Jēzus šeit saka – kad jums gadās, tad sludiniet? Ja jums šķiet, ka jūs spēsiet, šķīstiet spitālīgos? Jeb izdzeniet ļaunus garus, ja jūs jūtat, ka viņi izies? Vai, kad jums šķiet, ka jums ir saprašana vai izies vai neizies, tikai tad izdzeniet? Nē, Viņš teica: “Ejiet un izdzeniet ļaunus garus! Ejiet un sludiniet!” Tā ir privilēģija sludināt un veidot mācekļus. Tie, kas draudzē ir tikuši tik tālu, ka ir atvēruši savas mājas grupiņas, ir spēruši lielu soli uz priekšu. Tā ir privilēģija būt grupas vadītājam. Ne tāpēc, ka tu esi vadītājs un tev ir kāds statuss draudzē, bet tāpēc, ka Dieva priekšā tā ir privilēģija – ka tu uzupurējies un pieņēmi šo vietu. Tā ir privilēģija būt tur.

Juliāna mūsu draudzē tulko krievu valodā. Juliānai bija vajadzīgs ļoti ilgs laiks, viņa darīja visādas palaidnības – katru nedēļu bija sastrādājusi ko jaunu. Tas bija pirms kāda laika. Tad es pamanīju, ka viņa lēnām sāka mainīties aizvien vairāk un vairāk, un šobrīd Juliāna ir atvērusi savu mājas grupiņu. Vakar es viņai teicu: „Nu, ko, Juliāna, tagad tu zini, kā Indrai ir!” Juliāna nāk pie manis un stāsta, ka grupiņā te tādas problēmas, te šādas. Kādreiz viņai bija grēka problēmas, tagad ir problēmas grupiņā. Un tas ir normāli, ka ir tā. Tagad Juliāna zina, kā bija Indrai viņu aprūpēt. Nu tas pats jādara arī viņai. Kamēr tu savu grupiņu vēl neesi atvēris, tu nemaz nevari pieaugt. Kamēr tu neesi uzņēmies aprūpi pār cilvēkiem, tu nevari pieaugt! Ja tu šodien neesi grupas vadītājs, uzņemies aprūpi pār kādu cilvēku, kas nepazīst Dievu. Sāc vest viņu pie Dieva, atbildi par viņu. Es noteikti to zinu, ka, ja es nekalpotu, nesludinātu, neveidotu mācekļus, es nemūžam nebūtu pieaudzis Kristū tā, kā augu šodien. Tas ir neiespējami! Ir tāds punkts, kur mēs kļūstam pieaugušāki, un mums pašiem sāk pienākt laiks uzņemties rūpes pār cilvēkiem. Ja cilvēks vēl nespēj šīs rūpes uzņemties, tas nozīmē, ka viņš vēl nav pieaudzis. Tāpēc augsim! Un, lai pieaugtu, ir jāsāk rūpēties par kādu. Būt par grupas vadītāju – kas var būt vēl labāks! Un kas var būt grūtāks? Vairs nav laika prātā būt grēcīgām domām. Es personīgi redzu – pat seja savādāka kļūst. Kā sāk vadīt savu grupu, seja paliek tāda stingrāka, pārliecinātāka. Tā ir privilēģija.

6. Tev ir finansiāls nodrošinājums.

Tev ir nauda. “Man nav”, tu teiksi. Nē, tev ir! Tā ir teikts šajā pašā rakstu vietā:

„Jums nebūs iegādāties nedz zeltu, nedz sudrabu, nedz varu savās jostās, nedz ceļasomu, nedz divi svārkus, nedz kurpes, nedz nūju, jo strādniekiem sava barība pienākas.” (Mateja 10: 9-10)

Jostas viņiem bija kā maks, kurā glabāt naudu. Šie mācekļi izgāja pa divi, sludināja un kalpoja, un vēlāk Jēzus jautāja: „Kad es jūs izsūtīju pa divi sludināt un kalpot, vai jums kaut kas trūka?”  Nekas netrūka! Dievs rūpejas par tiem, kas kalpo Viņam. Tev ir finansiāls nodrošinājums.  „Kā tas var būt, ka tu saki, ka man ir, ja man nav?” Draugs, to sauc par ticību. Ticību Dieva Vārdam, kurš ir ideāls. Tas ir tas, ko Dievs Tev ir apsolījis – tā ir tava privilēģija būt bagātam! Tā ir tava privilēģija būt finansiāli nodrošinātam. Ja tu netici tam un turpini klausīt miesas balsij jeb sātana balsij, kas saka, ka tas nevar būt un tas nav reāli, ja tu turpināsi tā domāt un tam ticēt, tev tiešām nebūs. Tev ir jāpieņem tas, ko Dievs tev dod. Un neaizmirsti – kas nestrādā, tam nebūs ēst. To es pateicu tā starp citu, jo draudze jau pārsvarā zina šīs lietas. Ja nu kāds pirmo reizi dzird, ka būs nauda, un iedomājas, ka varēs nestrādāt un būs ko ēst – nebūs. Nevajag arī tā – no sākuma ēst, pēc tam strādāt. Mums nevajag Big Bank, SMS credit. Vispirms strādā, pēc tam ēd.

7. Tu būsi klints, uz kā Dievs cels savu draudzi.

Iedomājies, ka Dievs runā ar tevi tagad. Tas nekas, ka ar Mārča Jencīša balsi, un tomēr – tas ir Dieva vārds. Dieva vārds caur manu muti. Klausies:

„Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šīs klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja 16:18)

Pēteris – tulkojumā nozīmē – klints. Sākumā Pēterim bija cits vārds, viņu sauca Sīmanis. Draugs, tā ir privilēģija, ka Dievs caur tevi glābs cilvēkus un cels savu draudzi. Zini, ir projekti, par kuriem firmas cīnās, lai dabūtu šo piedāvājumu. Pašvaldības izsludina konkursu, un tad šo iespēju piešķir visizdevīgākajam. Lūk, cīnies, lai tu tiktu pie Dieva nama celtniecības, jo tā ir privilēģija. Tu esi klints!

Un lūk, ir cilvēki, kas mīl visu sagrozīt, tāpēc klausies – Dieva vārdā ir teikts: „tu esi klints un uz tevis Es celšu”. Iedomājies, tu tikai koncentrējies, un viss ceļas pats no sevis. Saskaņā ar burtisku tulkojumu, mums vajag tikai sakoncentrēties, jo mēs taču esam klints, un uz mums Dievs cels savu draudzi. Mēs ticam tam, ka Dievs PATS cels savu draudzi! Mēs ticam, ka Dievs pats piepildīs savus apsolījumus, jo mēs taču nevaram piecelties un to izdarīt. Tā mēs varētu sanākt kopā vienreiz nedēļā, pakoncentrēties, palūgt, apliecināt… Taču nē! Tas ir tāpat, kā „kas nestrādā, tam nebūs ēst”. Mums ir ne tikai jāpakoncentrējas un ne tikai jāpalūdz, bet arī jāstrādā. Mums ir jāiet pie cilvēkiem, jāsludina, jāmāca, jāizglīto, jāiet Svētā Gara spēkā, jāsludina ar spēku un varu un jāved cilvēki Dieva Valstībā. Mums jāceļ kā no dzīviem akmeņiem garīgs nams Dievam. Un tā ir privilēģija.

8. Velns tevi nevar uzvarēt.

„(..) un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja 16:18)

Tā ir tava privilēģija – velns tevi nevar uzvarēt. Nekādi apstākļi, nekādas miesas vēlmes nevar tevi uzvarēt. Tu spēj dzīvot Dieva gribā. Elles vārtiem nebūs tevi uzvarēt.

9. Tavas darbības virs zemes sakustinās Debesis. Un otrādi – Debesis sakustinās zemi. 

„Un Es tev došu Debesu Valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atrasisītam arī debesīs.” (Mateja 16:19)

Tev ir privilēģija, ka tu, paklausot Dieva gribai, dari pareizas lietas, tad tas savienojas ar Debesīm, un Debesis sakustina zemi. Tavi lēmumi virs zemes ietekmē mūžību. Tu lūdz Dievu, tu dari pareizas lietas un pārdabiskā veidā tas notiek – katra tava darbība, kas Dievā darīta. Arī katra darbība, kas nepareizi darīta – tai ir sekas. Visam ir sekas. Un tev ir privilēģija, ka tavas darbības virs zemes sakustina Debesis. Eņģeļi sāk kalpot, eņģeļi tev piestājas, kad tu pareizi lūdz, pareizi kalpo, pareizi sludini, pareizi dzīvo. Eņģeļi tiek sūtīti, lai tie kalpo tev. Viņi pakārto visus apstākļus un visas lietas tavā priekšā.

10. Tu vari pārcelt kalnus.

„(..) Ja jums ticība ir kā sinepju graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni, – un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” (Mateja 17:20)

Klausies, draugs, vai tev ir kāda problēma, ar kuru tu nevari tikt galā? Vai ir tā, ka tev šī problēma liekas kā kalns tavā priekšā? Un tās problēmas jau ir katram savas, katram savā līmenī. Kalpotājiem savas problēmas, piemēram, Edgaram naktī rādījies briesmīgs murgs. Viņš man saka: „Es redzēju tādu murgu naktī…” Es jau domāju, tur tiešām kaut kas šausmīgs bijis. Viņš man sāk stāstīt: „Es izeju šeit priekšā, man jārunā par došanu, par ziedojumiem, un pēkšņi es neko nevaru izlasīt! Murgs!” Tad, kad es to dzirdēju, domāju: „Edgaram ir savas problēmas savā līmenī.” Kad man nāk murgi, ir nedaudz interesantāk. Šādi sapņi kā Edgaram man ir normāli sapņi. Man tādi skaisti sapņi gandrīz vispār nemēdz būt. Iedomājies, sapnis tāds. Tu skrien pa zaļu pļaviņu, temperatūra ideāla, ne auksti, ne karsti, tev vienkārši ir labi. Tev nav problēmu vispār. Iedomājies – nekādu problēmu! Tu esi brīvs arī pilnīgi no visiem zemes pienākumiem, pilnīgi no visa, un tu skrien, peldies upītē, tur delfīniņi… Tā kā paradīzes dārzā! Tādi sapņi man vispār nemēdz būt. Bet reizēm gadās reāli murgi. Es nemāku visu izskaidrot, no kurienes tādi, bet reizēm iespējams, ka arī velns atnāk. Vienu es varu izstāstīt salīdzinājumam. Es jau biju kristietis, biju ar Dievu, un es toreiz nedaudz sameloju. Tie meli nebija prieka pēc, ja es nebūtu samelojis, mani būtu ielikuši cietumā un vēl kādus pāris gadus klāt pielikuši. Es sameloju un pēc tam nožēloju, bet pēc tam, tajā naktī, kad es biju samelojis, es redzēju bēres. Daudz cilvēku tur gāja uz tām bērēm, un arī es gāju ar tiem un košļāju košļeni. Mēs gājām un tuvojāmies kapiem, tur bija kapi un vēl kapliča. Noskaņa kā šausmu filmās. Es iegāju kapličā un tas, kas gulēja zārkā, bija kā dēmons – recekļains, kaut kas drausmīgs. Es sastindzis stāvēju. Zini, cilvēkiem ir tāds paradums, ka, kad košļā košļeni, izņem ārā, paskatās un bāž atpakaļ mutē. Un es tieši tā paņēmu to košļeni arā, paskatījos, un tā nebija košļene, bet gabals no tā miroņa. Kā es pamodos ar kliedzienu! Un kopš tās reizes es vairs neesmu melojis. Vismaz apzinātus melus es esmu centies nekur neteikt, mans “jā” ir “jā” un “nē” ir “nē”, es cenšos. Varbūt esmu neapzināti kaut ko pateicis ne tā vai joka pēc, varbūt kāds ir pārpratis, bet melot negribu.

Tātad, tu vari pārcelt kalnus. Katram mums šie kalni ir savā līmenī. Vai tev ir kalns, tava problēma? Ir mums problēmas, un katram savas. Kurš no mums vēl cīnās ar kādiem grēkiem, pat nopietniem grēkiem, tev ir jāzina – lai kāds nebūtu tavs grēks šodien un tu esi šeit, lai kādas Dievam nepatīkamas lietas tavā dzīvē ir šodien, bet ja tu esi šeit, tev ir jāzina un jāsaprot, ka tu vari pārcelt kalnus. Un, lai kāds būtu šis kalns jeb šis grēks, tu vari to pārcelt – nesamierinies ar to! Tas ir pats svarīgākais – nesamierinies ar to! Turpini rakt. Tu zini, ka kalnu var nocelt ar lāpstas palīdzību soli pa solim, lāpstu pēc lāpstas norakt šo kalnu. Tu vari pārcelt kalnu – turpini lūgt, turpini apmeklēt draudzi, turpini cīnīties. Kalpotājiem – lai kāda arī nebūtu tava problēma grupiņā, lai kādas nebūtu tavas attiecības ar cilvēkiem, lai cik viņas nebūtu smagas, draugs, es apliecinu Dieva priekšā, ka Dievam nav nekā neiespējama un tu vari pārcelt šos kalnus. Lai kāds nebūtu tavs raksturs, arī es savu raksturu tomēr vairāk vai mazāk zinu un ceru, ka tu savu arī, un zini tās lietas, kas jāizmaina. Varbūt ir lietas, par kurām tev šķiet, ka tu tās nespēj izmainīt, draugs, tu spēj! Tu spēj to izmainīt, jo tu vari pārcelt kalnus! Jēzus saka: Jūs sacīsit šim kalnam: pārcelies no šejienes uz turieni – un tas varbūt pārcelsies? Ja tu stipri pateiksi, tad pārcelsies? Nē, tur ir rakstīts, ka viņš pārcelsies! Šis kalns pārcelsies! Saki – es viņu pārcelšu! Es lūgšu, kamēr notiks! Es cīnīšos, kamēr notiks! Jo es varu pārcelt kalnus!

11. Tev nav nekas neiespējams!

Tā ir tava privilēģija, ka tev nav nekā neiespējama. Jo te ir rakstīts: „tu sacīsi kalnam: pārcelies, un tas pārcelsies, un nekas jums nebūs neiespējams.” Kā vārdi tie ir? Dieva vārdi – jums nebūs nekas neiespējams! Saki – man nav nekas neiespējams! Es visu varu tā spēkā, kas mani dara stipru! Pielec kājās un sauc skaļā balsī – man nav nekā neiespējama! Sataisi skaļus applausus Tam Kungam!

„Un šī suga neiziet citādi kā vien ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību.” (Mateja 17:21) 

Mēs lūgsim un mēs gavēsim, mēs dziedāsim un slavēsim, mēs iesim un nepagursim, un mēs pārcelsim kalnus, jo mēs esam priviliģēti, mums ir privilēģijas!

Mārča Jencīša svētrunas iztirzājumu rakstīja Pārsla Jankovska un Monta Jefremova