Ticība, cerība, mīlestība

Ticība, cerība un mīlestība ir Dieva sirds kodols, galvenā doma. Mīlestība ir virziens.

Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. (1. Korintiešiem vēstule 13:13)

Desmit baušļi, tuvākmīlestība, mūsu virzība saskaņā ar Viņa principiem, gribu – lūk, tā ir mīlestība. Ticība un cerība ir veids, ka mēs realizējam mīlestību un ceļam Dieva valstību, tās ir mūsu eksistences un dzīvības kodols. Platons uzskatīja, ka idejas jeb sapņi ir lielāki par materiālo pasauli. Kas ir ticība? Tā ir sapnis, vīzija, uz kuru tu konsekventi ej, par ko maksā cenu. Mums katram ir vīzija, redzējums no Dieva, jo Viņš mūs ir radījis pēc Sava tēla un līdzības.

Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. (1. Mozus grāmata 1:2)

Dievs teica un tapa, Viņš vārdos izteica to, ko redzēja jau pirms tam. Dažādās valodās konkrēti vārdi apzīmē noteiktu tēlu un ideju. Vārdi ir dažādu burtu kombinācija, bet apzīmē vienu un to pašu tēlu. Dievs redzēja, radīja, un Viņam pašam tas patika.

[..] Un Dievs redzēja to labu esam. (1. Mozus grāmata 1:10)

Viņš radīja cilvēku labu, kā dzīvības kroni un pēc Sava tēla un līdzības, kurš, līdzīgi kā Dievs, spēj radīt un pilnvērtīgi dzīvot Viņa tuvumā saskaņā ar Dieva principiem. Balanss tika izjaukts sakarā ar to, ka cilvēks pats nolēma izdomāt, kas ir labi un kas slikti. Tas ir senais stāsts par paradīzes dārzu, Ādamu un Ievu un čūsku. Šis dārzs mums jāuztver kā cilvēka iekšējā pasaule. Čūska simbolizē mūsu pašu kārības, vēlmes “šaut garām”, rīkoties pēc sava prāta. Ja mēs spējam dzīvot Dieva gribā, tad Viņa vārdam ir spēks mūsu dzīvēs. Aiz Dieva vārda stāv tēls, ideja. Viņš redzēja, tas bija Viņa prātā, sirdī, un tad Viņš radīja. Arī cilvēkam piemīt šāda spēja, un katra cilvēka būtībā un pamatā ir cerības kodols.

Pāvils saka, ka ir ticība, cerība, mīlestība, bet lielākā ir mīlestība. Mīlestība pati par sevi nevar tikt realizēta un demonstrēta bez ticības un cerības. Es mācītāja kalpošanā esmu apmēram divdesmit gadus, un tikai šorīt no rīta sapratu, ka arī man ir gara dāvana. Es vienmēr esmu uzsvēris, ka man nav nekādu gara dāvanu, ka esmu “spridzinātājs”, “dedzinātājs”, “uguns nesējs”, iedvesmotājs. Vakar līderu sapulcē runāja mums visiem pazīstamā māsa, un pēc viņas sludināšanas pateicu, ka viņa sludina labāk nekā es, jo man nav nekādas īpašās oratora dāvanas. Es vienkārši daru to, kas jādara, un tam ir augļi. Tā ir jārīkojas mums visiem. Bieži gaidām kaut kādu īpašo iedvesmu, pamudinājumu, bet mums vienkārši ir jādara tas, kas ir pareizi. Cilvēki vairākkārt ir griezušies pie manis ar lūgumu aizlūgt par viņiem, jo uzskata, ka man ir dziedināšanas dāvana. Vienmēr esmu teicis, ka man tā nav vairāk kā jebkuram kristietim. Šodien no rīta es sapratu, ka man ir gan viena gara dāvana, un domāju, ka tā manī iekšā jau bija pirms iepazinu Dievu. Iepazīstot Jēzu, tā tika attīstīta, pat man pašam to neapzinoties, un tikai tagad varu to nodefinēt. Man ir cerības dāvana. Visi, kas ar mani saskaras, iegūst cerību. Man nav jābūt daiļrunīgam, nav labi jāizskatās un nav daudz jārunā (kaut gan man patīk daudz runāt), es varu te vienkārši stāvēt, un es tevi elektrizēšu ar cerību.

Cerība ir dzīvības avots. Tieši cerība ir dziedināšana, brīvība, mūžīgā dzīvība, radošās pārmaiņas tevī. Mīlestība dod virzienu, bet tieši cerība ir radošā spēka izpausme. Tas ir milzīgs radošs spēks cilvēkā.

Un beidzot esmu sapratis, ka tā ir mana dāvana – iedvest cerību citiem. Es radu cerību daudziem cilvēkiem, lūk, kāpēc manai darbībai ir tik liela pretestība. Ir pretinieks, kas ir ieinteresēts, lai cilvēkiem nebūtu cerības. Viktors Frankls, kurš ir pārdzīvojis holokaustu, teicis: “Tas, kuram, ir kāpēc dzīvot, spēs atrast jebkādu kā dzīvot!” Ja pašnāvnieks gatavojas lekt no tilta un tu ej garām, tad tev ir jāpalīdz saprast cilvēkam, kāpēc dzīvot. Tad arī nebūs tik lielas vēlmes spert šo galējo soli.

Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāties ļaunajā dienā un, visu uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tātad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam; bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas ļaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu, tas ir, Dieva vārdu, ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi; tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem, arī par mani, lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģēlija noslēpumu. (Efeziešiem vēstule 6:11-19)

Nedaudz citādākā interpretācijā bruņojums ir minēts vēstulē tesaloniķiešiem.

Bet mēs, kas piederam dienai, būsim skaidrā prātā! Tērpsimies ticības un mīlestības bruņās un uzliksim pestīšanas cerības bruņu cepuri! (1. Tesloniķiešiem vēstule 5:8)

Nav tik būtiski, kas ir galvā, kas tiek nosaukts kā bruņas vai cepure. Svarīgi ir paši principi – tas ir mūsu bruņojums. Abās šajās Rakstu vietās Pāvils runā par romiešu karavīra tērpu un bruņojumu. Josta saturēja visu apģērbu kopā, tādēļ ar patiesības jostu jāsaprot viss kopums. Krūšu bruņas sargā tavu sirdi, iekšējos orgānus, un ar to jāsaprot Kristus taisnība. Viņā tu esi taisnots un tev vairs nav nekādas pazudināšanas. Viņš vienreiz par visām reizēm ir miris par taviem grēkiem un iegājis debesu svētnīcā, lai tur būtu tavs advokāts, aizstāvis un augstais priesteris, kurš lūdz un iestājas par tevi ik brīdi. Tas nozīmē, ka tu esi taisnots, svēts caur Jēzus asinīm. Tālāk seko kājas, kas apautas ar apņemšanos kalpot miera evaņģēlijam. Romiešu karavīram apavi bija ar naglainām zolēm, ar kurām varēja samīt, kā arī nostāties ierindā un no tās neizkustēties. Mēs nevaram izlaist kādu no šiem ieročiem. Tā ir visa kristīgā esence, kopums vienā tēlā. Pāvils caur to paskaidro visu, kas mums vajadzīgs. Ja tev nav Gara zobena, tad aizsargāties un uzbrukt nevari. Tev jādara abas šīs lietas. Svētais Gars nekad nav pretrunā ar rakstīto vārdu. Pats vārds ir burti, tas, kā cilvēki izprot konkrēto ideju. Arī Svēto Garu mēs neredzam un nespējam līdz galam izprast. Mums ir jārīkojas saskaņā ar Dieva vārdu, jāapvelk pestīšanas cerības bruņu cepure. Kas ir pestīšana? Ikviens, kurš ir Kristū, ir jauns radījums, jauns cilvēks, kuram pieder mūžīgā dzīvība. Tajā pašā laikā ir jāaiziet līdz galam. Es šodien runāšu par ticības vairogu. Ticība un cerība ir gandrīz viens un tas pats, tie ir vārdi, kas viens otru papildina. Bez ticības nav cerības un bez cerības nav ticības. Ticības vairogs nosedz visu tavu ķermeni. Romiešu karavīriem bija īpaša taktika – viņi, cīnoties ierindā, īpašās situācijās spēja saorganizēties tā, ka viņu vairogi nosedz pilnīgi visus viņu ķermeņus. Tas bija kā tādā bruņurupuča formā, viņi spēja šādā veidā arī pārvietoties, atrodoties katrs savā vietā. Šis ticības vairogs spēj dzēst VISAS ļaunā ugunīgās bultas. Tātad – cerība spēj visu!

Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā. (Romiešiem vēstule 15:13)

Apliecini sev: “Es esmu bagāts cerībā Svētajā Garā.”

Viena no manām mīļākām filmām ir “Lielais Getsbijs”, austrāliešu režisora 2013. gada versija. Tā uzņemta pēc Frensisa Skota Ficdžeralda tāda paša nosaukuma romāna, kas ir pasaules klasika. Es nopirku šo grāmatu. Uz grāmatas vāka augšā ir redzama zaļa uguntiņa. Tas grāmatā simbolizē cerību – tas, uz ko tev jāskatās. Romānā ir vairāki personāži: Getsbijs, Deizija, Niks Karavejs, kurš ir kā vērotājs no malas. Šie visi tēli ir pats Ficdžeralds. Autors bija iecerējis šo grāmatu, ka tajā ir kaut kas vairāk. Pirms kāda laika, mācot Izaugsmes klubā par realitātes principu, šķita, ka, pētot Ficdžeralda biogrāfiju, esmu atklājis esenci, kāpēc ir tapusi šī grāmata un šī filma. Tas ir grūti saprotams. Bet tiklīdz sapratīsiet šo domu, tas pārmainīs visu dzīvi. Tas liks pacelties pāri pelēkajai masai, pat pāri kristīgajai pelēkajai masai. Tas liks uzmirdzēt, tiklīdz sapratīsi un sāksi praktizēt. Šī tēma ir jāklausās atkal un atkal, lai to uztvertu. To nevar saprast ar prātu, tā ir jāuztver garā.

Lūdzu, lai tu pieņem un saproti: Svētais Gars, lūdzu, lai garīgi es nododu to, kas ir manī. Lai katrs uztver garīgi, pat ja ar prātu vēl nesaprotam. Ja zinām “kāpēc”, tad mēs atradīsim arī veidus “kā”. Mēs visu sapratīsim, pievilksim un dzīvosim pilnvērtīgu dzīvi Tevī, Kristu. Āmen!

Grāmata un filma nav vienkārši par mīlestību, bet par amerikāņu zudušo paaudzi, par zudušo sapni, par salauztiem cilvēkiem, kuri ir ticējuši sapnim un to pazaudējuši. Te tiek runāts par amerikāņu sapni, kas nozīmē – tev viss ir iespējams, visi ceļi ir vaļā, dari pareizas lietas un tev viss izdosies. Mēs, cilvēki, ticam ideālam, ticam, ka varam būt veseli, darām visu no savas puses, kaut kur tiecamies, bet pastāv realitātes princips – dzīves laika ierobežojums, iedzimtība un daudz kas cits. Tomēr mums vienmēr ir jābūt cerībai. Nevar dzīvot bez cerības. Lai nav kā rakstīts Bībelē: “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim.” Vienmēr ir jābūt cerībai, jo cerība satur šo pasauli. Tā cerība, kurai pāri ir mīlestība.

To arī rakstnieks bija domājis ar šo romānu – cilvēkiem ir sapņi, vēlme iekļūt augstākā sabiedrībā, bet tas neizdodas, un cilvēks tiek salauzts. Sievieti, ko apprec kā ideālu, izrādās nav ideāla. To, ko domā sasniegt, tomēr nesasniedz. Stāsts beidzas ar to, ka Lielais Getsbijs tiek nogalināts. Manuprāt, šis darbs ir ģeniāls. Tas man liek atkal domāt gan par Ficdžeraldu, gan Getsbiju. Kāpēc tiek uzsvērts, ka šis darbs ir par zudušo paaudzi un nereāliem sapņiem? Es domāju, ka tas ir par realitātes principu. Stāstā Getsbijs iepazinās ar Deiziju jaunībā – viņi viens otram zvērēja uzticību un mīlestību. Bet sākās karš. Pēc kara Getsbijs nolēma uzreiz neprecēt Deiziju, bet vispirms uzkrāt bagātību. Viņš kļuva bagāts, un, kad atgriezās, lai nodibinātu ģimeni ar Deiziju, viņa jau bija apprecējusies ar citu. Getsbijs vēlējās atgriezt visu, kā bija pagātnē – viņš uzcēla lielu māju pretī viņas mājai, no kuras atspīdēja zaļā gaismiņa. Viņš centās iekļūt augstākajā sabiedrībā, bet nekad nejutās tur līdz galam pieņemts. Viņam nekad nebija gana – līdzīgi kā pašam Ficdžeraldam. Un Deizija neprecēja Getsbiju, jo viņš nebija pietiekami slavens, tāpat kā Zelda neprecēja Ficdžeraldu. Getsbijs nomira, gaidot zvanu no Deizijas – savas ideālās sievietes.

Rakstnieks Frānsiss Skots Ficdžeralds nomira 1940. gadā, 44 gadu vecumā, no sirdslēkmes – visticamāk pārmērīgas alkohola lietošanas dēļ. Viņš dzīvoja bohēmisku dzīvesveidu un nodzērās. Stāsta varone Deizija ir rakstnieka sievas Zeldas projekcija. Tāpat kā romānā, arī dzīvē Zelda neprecēja Ficdžeraldu, kamēr viņš nekļuva par slavenu rakstnieku. Ficdžeralds dabūja savu ideālo sievieti, bet viņu attiecības bija sliktas. Zeldai bija šizofrēnija, un viņa gāja bojā ugunsgrēkā, ieslodzīta psihiatriskajā slimnīcā. Ficdžeralda savā pēdējā darbā “Pēdējais magnāts” par sevi raksta: “Es esmu izsmelts, esmu neveiksminieks, neveiksmīgs vīrs, neveiksmīgs tēvs, neveiksmīgs rakstnieks.” Tu esi radīts kaut kam lielam. Tu esi Dieva bērns. Jau bērnībā Ficdžeralds bija tāds pats kā Getsbijs – konsekvents, ar mērķi. Viņš ticēja, ka ir radīts kaut kam lielam. Jau skolā viņš nodarbojās ar vizualizāciju – konsekventi mācījās un plānoja rakstnieka karjeru. Viņš vēlējās būt slavens rakstnieks. Dzīves laikā viņš tāds nekļuva, viņa ideālā sieviete dzīvoja “trako mājā”, attiecības bija toksiskas, pašam bija slimības un alkoholisms. Bija jāņem vērā realitāte – ir sapnis un cerība, bet kādu apstākļu vai sabiedrības dēļ nav ideāli. Arī viņa sieva bija sievietes ideāls, bet tomēr ne ideāla. To grūti pieņemt, ka ideālistam nav ideāla. Jāsamierinās, ka sapņi izplēn, ka pagātni nevar atgriezt. Romāna varonis Getsbijs gan tic, ka pagātni var atgriezt. Viņš ticēja ideālam. Filma sākas ar vārdiem par Getsbiju: “Getsbijam bija reta cerības dāvana – romantiskā jūtība, kādu neesmu sen sastapis nevienā citā cilvēkā.” Un arī es šajā cilvēkā redzu Lielo Getsbiju.

Ficdžeralds kļuva par vienu no slavenākajiem amerikāņu rakstniekiem tikai pēc savas nāves – viņš kļuva par klasiķi Amerikā un pasaulē. Piepildījās tas, par ko viņš bija sapņojis – viņa cerība. Viņš nomira, bet viņa cerība bija dzīva un uznesa viņu virsotnē. Cerība dzīvo ilgāk par tevi. Cerība ir pāri visam, ko tu domā, kā tu šodien jūties. To mums vajag izprast garīgi. Ticība, cerība, mīlestība ir Bībeles centrs. Un lielākā no tām ir mīlestība. Ja Ficdžeralds nebūtu ignorējis šos principus, viņš būtu piedzīvojis savu slavas zenītu. Nepareiza laulība un alkoholisms samazināja viņa dzīves ilgumu.

Cerība ir pārāka par laiku, slimību, parādiem, politisko situāciju valstī, vilšanos. Tā ir pārāka par to, ka esi gājis uz kādu mērķi, bet tad vīlies un atmetis tam ar roku. Cerība ir pārāka. Ticības un cerības vairogs spēj atvairīt jebkādas ugunīgās bultas. Zinu, ka esmu dzīvs tāpēc, ka man ir cerības dāvana. Un tu esi sasniedzis to, ko esi sasniedzis – kļuvis brīvs, pateicoties šai cerības dāvanai. Arī tu esi sācis cerēt. Pat tad, kad tu pats netici, esot šajā vidē, tev kaut kur ir šī zaļā gaismiņa, par ko romānā Getsbijs teica, ka tā nav aizsniedzama. Tā ir aizsniedzama. Getsbijs ticēja zaļajai gaismai kā iluzorai nākotnei, kas gadu no gada atkāpjas, izvairās no mums, tomēr tā bija reāla nākotne. To pierāda šie notikumi, ko minēju. Tas ir viss par Ficdžeraldu un zaļo gaismu. Tātad – ticība, cerība, mīlestība, un lielākā no tām ir mīlestība. Skaties, kā tas darbojās.

Ceturtdien bija Saeimas sēde, kurā tika atcelta Stambulas konvencija – tur visa elle tika pacelta, arī visi, kurus varēja un arī nevarēja pacelt. Visa pasaule šobrīd runā par to. Stambulas konvencija ar sociālo dzimti, kas tur ir iekļauta, un ar tik daudzām ļaunām lietām. Pat sieviete tur īsti nav minēta kā tāda, kuru jāaizsargā. Ir jāaizsargā sievietes migrantes, bēgles, patvēruma meklētājas, sievietes narkomānes utt. Sievietes ar bērniem, pamestās sievietes tur vispār nav minētas kā sievietes. Svarīga ir tikai sociālā dzimte, ko jau bērnudārzos – neatkarīgi no vecuma – mācīs, ka viņš vai viņa var izvēlēties dzimumu. Nākamais solis – dzimuma maiņa bez vecuma ierobežojumiem. Un pat tad, ja tiks prasīta medicīniska izziņa, ka cilvēkam ir nepieciešamība mainīt dzimumu, tas tiks uzskatīts par cilvēktiesību pārkāpumu. Lūk, cilvēktiesības. Tas jau ir nākamais solis. Paldies Trampam un Amerikai, paldies visiem konservatīvajiem, kristīgajiem cilvēkiem un cilvēkiem ar veselo saprātu, kas bija aktīvi un iesaistījās šajā pasākumā. Progresīvie bija sagatavojuši daudz uzrunu – runāja pat tie, kas parasti klusē, stāstīja, kā bērnībā tikuši izmantoti, asaras un šausmas. Sēde ilga no deviņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, un visu šo laiku bija jāklausās šie stāsti. Kas notika pēc sēdes? Ne jau pirmo reizi es klausos kaut kādas jēlības. Reizēm dzirdu pat trakākas lietas nekā tur. Es devos mājās ar ļoti nepatīkamu sajūtu. Mani kritizē ne pirmo reizi, taču šoreiz līdzi gāja īpaši smaga sajūta. Es sāku analizēt, kas tā ir par sajūtu. Nākamajā dienā man pieleca – tieši tāda pati sajūta man bija, kad biju Polijā vietā, kas saucas Osvencima, Aušvica, kur nacisti bija izveidojuši koncentrācijas nometni. Tieši tāda pati sajūta – sašutums, ka kaut kas tāds var notikt cilvēku vidū. Iekšējs dziļš sašutums. Atceros Rakstu vietu Bībelē, kad Izraēls bija aplencis kādu pilsētu, un vietējais pagānu ķēniņš upurēja savu dēlu. Tur ir teikts, ka Izraēla ķēniņš, to redzot, riebumā novērsās un aizgāja no šīs pilsētas. Viņš nespēja to iekarot, jo bija tik sašutis, ka tā var rīkoties.

Tad viņš ņēma savu pirmdzimto dēlu, kuram bija jāpaliek viņa vietā par ķēniņu, un viņš to upurēja kā dedzināmo upuri uz mūra. Tad pār Israēlu nāca tik liels sašutums, ka tie no aplenkuma atstājās un atgriezās atpakaļ savā zemē. (2. Ķēniņu grāmata 3:27)

Viņš aizgāja un atstāja šo pilsētu. Droši vien būtu bijis labāk to ieņemt, bet sašutums par to, ka kaut kas tāds var notikt, bija pārāk liels. Iedomājieties – šeit stāv Mārcis Jencītis. 2000. gadā, kad mana dzīve bija pietuvojusies finišam, es tumšā, aukstā kamerā, kur uz sienām ledus, saucu uz Dievu – un Viņš man atbildēja. Es saņēmu grēku piedošanu, jaunu sirdi un jaunu dzīvi. Saņēmu norādījumus: Bībele, lūgšana, draudze – un tu būsi Mans kalps. To, ko Viņš teica, es daru. Daudziem vajag dzirdēt daudz reižu, man pietika vienreiz. Bībeles lasīšana katru dienu, lūgšana katru dienu, draudze – bez variantiem. Es esmu Viņa kalps, un daru to, ko varu darīt šodien. Kur mēs esam tagad? Mums ir vīzija – Dieva svētīta Latvija, uz kurieni cilvēki brauc, nevis bēg. Garīgi, sociāli un ekonomiski plaukstoša valsts. Mūsu vīzija ir padarīt pasauli labāku. Tā ir vīzija un tā ir cerība par labāku pasauli – šeit, virs zemes, un arī mūžīgās dzīvības cerība.

Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. (1. Korintiešiem vēstule 2:9)

Cerībā uz mūžīgo dzīvību, ko mēs esam iemantojuši, bet – kā saka Pāvils:

Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. (Filipiešiem vēstule 3:12-14)

Un viņš saka – nedomājiet, ka es jau esmu saņēmis pestīšanu. Gala balva mums ir tikai priekšā, jo mums kā sportistiem šis maratons ir jāiztur līdz galam. To var izturēt tikai tad, ja tev ir cerība, kas dzēš visas ļaunā ugunīgās bultas. Lūk, kas ir tas nesošais spēks. Lūk, kur ir atombumba, kodolenerģija. Tur tā enerģija, ka es stāvu šeit. Man jau sen daudz reižu bija jābūt mirušam. Visi mani draugi, ar kuriem es lietoju narkotikas, ir miruši. Man ir cerība. Cerība, pāri kurai ir mīlestība, un cerība balstās Viņa principos.

Redzi, sapratne par politiku – ka mums kā kristiešiem ir jābūt aktīviem politikā – maksāja savu cenu. Pašķetinot tālāk, šī Stambulas konvencija tika atcelta ceturtdien ar tiešu mūsu un manu līdzdalību. Tas jau nav viss. Par to raksta visi mediji. Šāds domino efekts būs citās valstīs. Par mums runā visa pasaule, un to esam izdarījuši mēs. Lai saprastu, kāds spēks ir cerībai un ticībai – šai iekšējai dāvanai, kas spēj iededzināt cilvēkus – tā ir ticība, kas pārceļ kalnus. Tas ir milzīgs sasniegums, ko mēs izdarījām. Tāpēc visa elle ir sacēlusies, par to raksta pasaules ziņu mediji. Viņi saprot, ko tas nozīmē Eiropai. Tie ir pirmie putni, kas atgriežas, vēl būs citi. Drīz dzirdēsi visādas fantastiskas lietas. Tas ir Dieva svētītas vīzijas rezultāts, kas ir konkrētu cilvēku sirdīs.

Sēžot tajā sēdē, es sapratu, kāpēc Jēzus nomira pie krusta. Es sapratu, ka Dievam un mums ir ļoti milzīgs pretspēks. Tas ir elles spēks. Paskaties – vai Dievs šo pasauli nav gribējis glābt jau no pirmsākuma? Dievs ir sūtījis praviešus, pretinieki viņus ir nomētājuši ar akmeņiem, izstūmuši no sabiedrības. Viņš ir sūtījis praviešus, bet cilvēce nav klausījusies. Cilvēce ir iegrimusi postā. Vienu reizi planēta aizgāja bojā plūdos. Izglābās tikai dažas dvēseles, un viss tika sākts no jauna. Atkal viss atkārtojās, un Dievs izdomāja, kā iedot cerību, jo cerība ir. Kā iedot šo ticību, lai šo kuģi pagrieztu Dieva valstības virzienā? “Es sūtīšu Savu Dēlu. Viņi Viņu bīsies.”

Tas ir viss par Ficdžeraldu un zaļo gaismu. Tātad – ticība, cerība, mīlestība, un lielākā no tām ir mīlestība. Skaties, kā tas darbojās. Es tev gribu pateikt to, ka vairs nekādu zīmju nebūs, jo Jēzus jau visu izdarīja pirms diviem tūkstošiem gadu. Viņš pats atnāca pie cilvēkiem, Viņš nodzīvoja cilvēka dzīvi, tika piesists krustā un izsviests ārpus pilsētas. Viņš uzņēma mūsu vājības, sērgas, un mūsu ciešanas. Kā Ficdžeralds jaunībā — viņš nodarbojās ar sevis pilnveidošanu, gāja uz mērķiem, viņš bija kam lielam radīts. Ikviens, kurš tic, ka viņa grēki ir piedoti, ikviens, kurš tic, ka viņš ir jauns radījums, tad tic, ka ir kam lielākam radīts. Tu vari pilnveidoties, un tu vari celt sevi – tā ir cerība. Jēzus atnesa cerību, Viņš ir cerības Kungs, Viņš ir cerības Dievs. Un kāpēc es zinu, ka vairs nekas nebūs? Tāpēc ka viss ir piepildīts. Ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas mūs apsūdzēja dienām un naktīm, jo tagad atnākusi pestīšana un mūsu Kunga Kristus vara.

[..] jo ir gāzts mūsu brāļu apsūdzētājs, kas tos apsūdzēja mūsu Dieva priekšā dienām un naktīm. (Atklāsmes grāmata 12:10)

Ir atnākusi Kristus vara, un tā ir jau divus tūkstošus gadu. Un tie, kas tic, kam ir cerība, viņi ir šo pārmaiņu nesēji un cerības devēji. Mūsu uzdevums ir apaut kājas ar miera evaņģēliju un nest cerību pasaulei. Tev nekas nav neiespējams, un mums būs Dieva svētīta Latvija. Dievs lika Ābrahāmam iziet no savas zemes, viņš pat nezināja, kā iziet no savas zemes.

Un Viņš tam lika iziet ārā un sacīja: “Skaties uz debesīm un skaiti zvaigznes; vai tu spēj tās izskaitīt? Tikpat daudz būs tev pēcnācēju.” (1. Mozus grāmata 15:5)

Ej! – un viņš gāja un skatījās zvaigznēs ticībā, cerībā. Un šī cerība bija viņā, skatoties zvaigznēs. Viņš pats to neiemantoja. “Pārstaigā šo zemi tās garumā un platumā, jo to Es gribu tev dot.” Tev ir jāredz šī zeme, jāredz tas, ko tu vēlies, un ceri par to, ko tu vēlies darīt, pat tad, ja esi nošļucis. Tieši vajag izmantot šādas īpašas situācijas, lai šo cerību sevī vairotu. Liec tēlus priekšā, raksti mērķus savai grupiņai un kalpošanai. Es šodien redzēju slavēšanā kaut ko lielu. Kas būs tālāk? Raivo sāk realizēt mūsu vīziju – draudze “Kristus Pasaulei” kā garīgās kultūras centrs. Es mazu iedīglīti šeit redzēju, pārāk vareni viss skanēja, un tā ir prelūdija kaut kam varenam. Tu iedomājies, ka vienkāršam cilvēkam, rakstniekam, kurš sirgst ar nepareizu dzīves veidu, bet kurš dara sava rakstnieka darbu, savu uzdevumu līdz pēdējam, kurš cerību it kā ir pazaudējis, un tomēr tā ir dzīva joprojām bez viņa līdzdalības. Ābrahāms neiemantoja šo zemi, pat Mozus neiegāja šajā zemē, bet mēs iegājām šajā zemē. Tā bija Ābrahāma ticība un cerība. Lūk, kur ir dziedināšana dvēselei, tavam garam un tavai miesai. Tevi nevar nostumt no ceļa, kamēr neesi piepildījis savas dzīves misiju. Lai kas notiktu vai kādi uzbrukumi tiek vērsti, tu ar savu ticības un cerības vairogu, pestīšanas bruņu cepuri un Gara zobenu to sakausi. Apāvis kājas ar apņemšanos miera evaņģēliju nest, ar patiesības jostu un taisnības bruņām. Tu vari pastāvēt un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi Kristū, uzvaras dzīvi Kristum.

Jo kurš ir pasaules uzvarētājs? Tikai tas, kas tic, ka Jēzus ir Dieva Dēls. (1. Jāņa vēstule 5:5)

Viņš ir Kungs, Viņš ir Dievs un glābējs, nav cits vārds virs zemes dots, kurā lemta pestīšana, jo visi ceļi locīsies un visas mēles atzīsies, ka Jēzus Kristus ir Kungs. Cerības devējs ir Dievs, es esmu Viņa kalps un trauks, caur ko Latvija saņem cerību. Latvija ir sakustējusies, un Eiropa sakustēsies. Tu domā, ka tu esi nenozīmīgs? Pamēģini aizmigt, kad ods, nenozīmīgs odiņš ir tavā istabā! Tev nebūs jāstaigā pa ārstu kabinetiem, protams, kur vajag, aizej, bet es runāju par ticību un cerību. Bet tajā pašā laikā, nepazaudējot cerību un ticību. Tā nav jābūt, tas nav ideāls, tu esi izpirkts, ar Jēzus brūcēm esi dziedināts. Tas neatceļ realitāti dzert zāles, ja ir nepieciešams. Dzīvot cerībā šodien. Tāpēc man arī patīk “Lielais Getsbijs”. Cerība pārdzīvo visu, izceļ un paceļ tevi augstumos. Un es sapratu, ka es došu šo cerību cilvēkiem, mēs dosim cerību cilvēkiem. Cerības devējs ir pats Dievs. Nav neviena labāka, un nav nekā labāka par Dievu.

Mēs baudām vakarēdienu, dzeram vīnogu sulu, kas simbolizē Kristus asinis, un ēdam maizi, kas ir miesa, simbolizē Jēzu. To Viņš iedibināja, lai mēs pieminētu, ko Viņš ir izdarījis, lai mēs to saprastu un regulāri par to atminētos un domātu. Kristīgās dzīves esence un centrs ir Kristus – Viņa upuris. Un Viņa upuris nodrošina to, ka mēs spējam, ne paši no sevis, bet no Dieva žēlastības, tikt salīdzināti ar Dievu un būt Viņa klātbūtnē, jo mēs esam grēcīgi, ar iedzimtu grēku. Bet Viņš samaksāja cenu un uzņēma visus mūsu grēkus. Viņš paņēma uz Sevis mūsu grēkus, tādējādi nevis tikai apklājot tos, bet izņemot tos no mums. Bet realitātē nav tā, ka viss pazūd, mūsu grēcīgā daba nemainās vienā brīdī, tāpēc seko svēttapšanas process jeb mēs maināmies. Mēs sākam skatīties uz debesu lietām, pārstājam skatīties uz zemes lietām, un mēs pārveidojamies dienu no dienas līdzībā pēc Viņa. Mēs tiecamies pēc ideāla, līdzīgi kā “Lielajā Getsbijā”, ka tiecamies pēc ideāla, neesot ideāli, un tomēr mēs kļūstam ar katru dienu labāki. Mēs iekšēji augam, un tas ir redzams arī kvantitatīvi uz ārpusi.

Un mazliet par Ficdžeraldu salīdzinājumā ar viņa romānu. Jaunībā viņš apzināti kultivēja savu tēlu, pat pusaudžu gados viņš centās izskatīties un uzvesties kā nākotnes rakstnieks. Viņš ģērbās un centās izskatīties kā tas rakstnieks, kas viņš būs. Tās ir vienkāršas darbības, kas vairo cerību un ticību. Un tas ir arī mūsu uzdevums. Dieva Vārds saka: novelciet veco cilvēku un uzvelciet jauno cilvēku. Tajā brīdī, kad esi pieņēmis Kristu, vecais cilvēks vēl nav novilkts, žēlastībā tu esi izglābts, bet tās pārmaiņas notiek pakāpeniski, un līdz galam tikai debesīs mēs satiksimies ar visu pilnību. Neviens no turienes nav atgriezies un nevar pastāstīt, kā tad tur īsti ir. Katrs pēc savas garīgās prizmas var pateikt, kas tur ir. Mēs par to neko nezinām, un mums tas nav arī jāzina, ne laiks, ne dienas. Kā Pāvils saka: kā spogulī. Bet tajā laikā spogulis bija miglains jeb bija pulēts metāls, un tāpēc arī vēstulēs saka: “Tā kā miglaini, kā spogulī.” Šī visa pestīšana un privilēģijas, kas un kā būs — to mēs visu īsti nezinām. Šodien mēs pēc tā tiecamies. Mums ir jābūt ideālistiem, apzinoties, ka mēs neesam pavisam ideāli, bet tiekties pēc tā. Cerība ir tas, kas motivē, kas liek pēc tās tiekties un iet līdz galam. Pestīšanas cerība — cerība arī par mērķiem, kurus tu nospraud, un tie piepildīsies, un ja tu stipri pie tā strādā, tad brīžos, kad rokas nolaižas, šī cerība joprojām ir dzīva neatkarīgi no tevis, jo tā ir stiprāka par tevi pašu. Cerību dod Dievs, un tu to radi. Labi, ka ir cilvēki ar šādām dāvanām, kas šo cerību var tev pielipināt. Man tas ir ļoti vērtīgi, izmantot to, ņemt un aplipinies ar to, un mēs to dodam tālāk.

Vēl par Ficdžeraldu: viņš pasūtīja fotogrāfijas, kur pats bija uniformā, kāpēc? Lai izskatītos kā varonis, viņš ir radīts kā varonis. Un Getsbijs, līdzīgi kā pašā filmā un grāmatā, radīja sevi no jauna. Un šeit ir teikts par viņu, ka viņš bija izveidojis savu laika grafiku, kas veltīts vingrinājumiem un lasīšanai, darba uzdevumiem, uzvedības uzlabošanai, viņš pastāvīgi pilnveidojās. Viņš bija radījis sevi no jauna ar tik pilnīgu apņēmību, ka viņš ticēja savam izdomātajam tēlam. Iedomājies – savam izdomātajam tēlam! Un redzi, šis izdomātais tēls nostrādāja, jo viņš kļuva pasaulslavens. Šis ir cerības princips. Mēs ticam un ceram, un dienu no dienas pie tā piestrādājam. Es esmu jauns radījums, viss, kas bijis, pagājis, viss ir tapis jauns.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. (2. Korintiešiem vēstule 5:17)

Un tā ir mūsu ticība un cerība, ka mēs arī topam jauni, un mēs pie tā piestrādājam, nākam uz draudzi, esam grupiņās, kalpojam, esam lūgšanās. Skatāmies, reflektējam, ar pašrefleksiju nodarbojamies, mēs pārdomājam, ko varam mainīt, lasām un studējam Bībeli, skatoties, kā darītu Kristus, līdzināmies Viņam. Mēs ceram par personīgiem un kalpošanas mērķiem, kā arī kopējiem draudzes mērķiem un kaut ko darām tajā virzienā. Tas viss uztur šo cerību. Un tas ir kaut kas īpašs, ko ar vārdiem pat nevar izteikt, jo es to piedzīvoju tajā dienā, kad saslimu. Es nezinu, no kurienes, bet tā ir dāvana. Es tik aktīvi strādāju, kā vesels būdams nestrādāju. Tu nevari paiet, neko nevari, tu vienkārši guli gultā un strādā. Es kaudzēm grāmatu izlasīju tajā laikā, ļoti īsa laika periodā, ko es tik nesarakstīju. Caur to izaugsmes klubs ir radies, kas šodien attīstās. Tevī šī cerība darbojas pati par sevi, vienkārši tev ir šī enerģija un tu strādā. Un tu nejūties nelaimīgs, kaut gan viss bija slikti, bet tas ir tas, ka cerība ir stiprāka par slimību. Tāpēc ir vajadzīga šāda vide, kur ir cerība un ticība. Tā ir elektrizē, jo tai ir spēks.

Principā “Lielais Getsbijs” ir evaņģēlijs bez Dieva, ja tu pareizi to izproti, jo Dievs jau nerunā tikai caur Bībeli. Ja tev Bībele ir pamats, tu redzi Dievu itin visā. Viņš runā caur tikšanos ar cilvēkiem, dažādiem sīkumiem un lietām, jo tur ir Dieva darbi, un visur tu redzi to. Dabā tu redzi Dieva darbus un Viņa varenību, svētības, pārraudzību un apsardzību. Viņš ir ar tevi un ir tev klātesošs.

Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ticība, cerība, mīlestība” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija