„Par to man tīkas domāt, kad sirds ir pilna, kā es kādreiz ticīgo pulkā gāju 
Dieva namā ar skaņām gavilēm un slavas dziesmām svētceļotāju vidū. Kā pēc tu esi tik izmisusi, mana dvēsele, un tik nemiera pilna manī? Ceri uz Dievu! Jo es Viņam vēl pateikšos, savam Glābējam un savam Dievam!” Psalms 42:5-6 Mums ikvienam ir vietas, notikumi, patīkami brīži pagātnē, kuros mums gribētos atgriezties, lai izbaudītu tos vēlreiz. Lauku mājas, kur bērnībā pavadījām brīvdienas, vecmāmiņa, kura mūs lutināja, svaigs lauku piens un zemenes… Tomēr cik bieži tas vairs nav iespējams! Mūsu tuvie cilvēki ir aizgājuši mūžībā, tēva mājām ir mainījušies saimnieki. Un ja arī mēs, garām braucot, kādu reizi apturam mašīnu, lai izkāptu laukā un apskatītos kā tur tagad iet, tad uz vārtiem greznojas zīme „Iebraukt aizliegts. Privātīpašums.” Draudzes „Kristus Pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis savai svētrunai 9. maija dievkalpojumam Rīgā bija izvēlējies nosaukumu „Vieta, kur gribas atgriezties”. Mārcis savā svētrunā daudz stāstīja par savu dzīvi. Arī par to savas dzīves posmu, kad viņš vēl nepazina Jēzu Kristu. „Manā dzērāja murgā bija divas jaukas epizodes kā saules stariņš. Tās bija reizes, kad biju Straupē. Tā ir vieta, kur par naudu palīdz nokāpt no korķa, attīra aknas no alkohola. Tur ārstēties brauca daudzi slaveni cilvēki un uzņēmēji. Manu ārstēšanos Straupes slimnīcā noorganizēja un apmaksāja mana māsa. Es tur biju divas reizes desmit dienas. Tur bija miers un klusums. Baroja labi un deva vitamīnus. Retās dienas skaidrā! Tur bija tik skaista daba! Vēl tagad, kad braucu no Valmieras uz Rīgu garām Straupes pilij, reizēm apstājos, izkāpju ārā un pastaigājos pa veco parku ar ģimeni. Tur ir tādi jauki ezeriņi! Taču vai tas nozīmē, ka man tur vēl kādu reizi būtu jāatgriežas kā pacientam un draudzei būtu jāapmaksā mana ārstēšanās? Protams, ka nē!” – joko Mārcis. „Pat, ja man liekas, ka manā vecajā dzīvē bez Dieva bija kādi gaiši un patīkami brīži, es nevaru dzīvot nostaļģijā, no atmiņām!” Nav noslēpums, ka daudzi kristieši, sastopoties savā dzīvē ar grūtībām un nepiedzīvojot uzreiz visu problēmu ātru atrisinājumu arī caur lūgšanām, sāk dažkārt raudzīties savā pagātnē, vecajā, grēka pilnajā dzīvē un risināt grūtsirdīgas, bet patīkamas atmiņas. „Ak, cik gan toreiz bija forši! Bija daudz draugu. Šņabis plūda straumēm un bija meitenes… Nebija jācīnās, jānopūlas, jādisciplinē sava miesa.” Taču mācītājs Mārcis Jencītis turpina: – „Nekāda pagātnes nostaļģija mūs nedrīkst vest projām no Dieva! Mēs piedzīvojam Dievu arī tad, ja nesajūtam Viņu savā lūgšanu istabā. Sajūtas nenorāda to, vai biju vai nebiju Dieva klātbūtnē!” Tomēr ir arī cita cilvēku kategorija un cita veida nostaļģija. Kristieši, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ attālinājušies no sava Kunga. Kristieši, kuri vīlušies, piedauzījušies, kuri vairs neapmeklē draudzi un nelūdz Dievu. Cilvēki, kuri reiz deguši, cīnījušies, tad paguruši, atslābuši un kuru dzīvēs ienākuši grēki un dažādas problēmas. Pazudušie dēli, kuri pie cūku siles nākuši pie atziņas, ka viņu Tēva namā ir maizes papilnam… Dzīva draudze, brāļi un māsas, sadraudzība, kalpošana, lūgšanu istaba, sadraudzība ar savu Tēvu un Viņa svētība! Vieta, kur atgriezties! Šī raksta autors bija smagi slims vairākus gadus un tāpēc praktiski neapmeklēja nevienu draudzi Rīgā. Trīs gadi – tie ir apmēram tūkstoš dienas. Kā man gribējās šajā laikā kaut vienu dienu būt tā Kunga nama pagalmos! „Cik mīlīgas ir Tavas māju vietas, ak, Kungs Cebaot! Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc tā Kunga pagalmiem, mana sirds un mana miesa skaļi gavilē pretī dzīvajam Dievam. Arī putniņš ir atradis māju un bezdelīga sev ligzdu, kur tā savus bērnus izperē un glabā, pie Taviem altāriem, Kungs, Cebaot, manu ķēniņ un mans Dievs! Tiešām, viena diena Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstošas citas! Stāvēt uz dievnama sliekšņa ir labāk, nekā mājot bezdievības mājokļos!” Psalms 84:2-4;11 Mācītājs Mārcis Jencītis: „Man patīk domāt par tiem brīžiem, kad esmu viens ar Tevi, Kungs! Man tā ir vieta, kur es pavadu laiku individuāli ar Dievu. Tur mans Kungs sakārto manas domas, dod atbildes uz jautājumiem, vada draudzi „Kristus Pasaulei”! Es vairs nevaru atgriezties savā vecajā dzīvē un savās vecajās izjūtās. Tēva pagalmi ir tā vieta, kur man gribas atgriezties tagad atkal un atkal! Tā ir mana Dieva griba, lai es katru dienu, regulāri un disciplinēti, atgrieztos Viņa mājās, lūgšanu istabā un būtu divvientulībā un sadraudzībā ar Viņu!”
