Mēs jau esam mācījušies par atklāsmes dāvanām, spēka dāvanām. Pagājušoreiz bija ticības dāvana, dziedināšanas un brīnumu darīšanas dāvana. Šodien mēs esam tikuši līdz mēlēm. Mēles — viena no deviņām Gara dāvanām, tā bija minēta Korintiešiem vēstulē. Tieši mēles un mēļu tulkošana. Viss būs kopā. Kas tas ir? Un kādi no mums, arī tie, kas lasa šobrīd, būs pārsteigti, ka viss nav tā, kā līdz šim varbūt esi uzskatījis. Un tas ir ļoti labi. Jo Gara dāvanām ir savs mērķis.
Mēles kā parādība kaut kādā mērā minētas jau Vecajā Derībā. Tas nav nekas pilnībā jauns Jaunajā Derībā, Vasarsvētku dienā, kad Dievs izlēja no Sava Gara un visi runāja mēlēs — tie, kas saņēma Svētā Gara kristību. Vasarsvētku diena ir 50 dienas pēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās. Šī diena tiek uzskatīta par draudzes dzimšanas svētkiem. Par dzimšanas punktu, kad ar Svēto Garu tika apveltīti visi, kas to pieņem. Un tam ir mērķis — kāpēc visi. Kāpēc Vecajā Derībā tas bija tikai dažiem cilvēkiem, bet Jaunajā Derībā paredzēts visiem.
Un Tā Kunga Gars būs pār tevi spēcīgs, un tu kopā ar viņiem pravietosi, un tu tiksi pārmainīts par citādu cilvēku. Un redzi, kad šīs zīmes notiks un tās kļūs tev zināmas, tad dari pats, ko tava dvēsele atrod par pareizu, jo Dievs ir ar tevi. Bet tev būs noiet man pa priekšu uz Gilgalu, un redzi, arī es nākšu lejā pie tevis, lai nestu dedzināmos upurus un arī kaujamos pateicības upurus. Bet tev tur jāgaida septiņas dienas, tiekāms es pie tevis nāku un saku, kas tev ir jādara.” Un notika, tikko viņš pagrieza muguru pret Samuēlu, lai turpinātu ceļu, Dievs pārmainīja viņa sirdi; un visas tās zīmes piepildījās tanī pat dienā. Un tad tie devās uz Gibeu, un praviešu pulks viņam nāca pretī, un pēkšņi pār viņu nāca Tā Kunga Gars, un viņš viņu vidū pravietoja. Un visi, kas viņu citkārt bija pazinuši, ne tikai kopš vakarējās un aizvakarējās dienas, kad redzēja, ka viņš kopā ar praviešiem pravietoja, tad cits citam teica: “Kas ar Kīša dēlu ir noticis? Vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem?” Tad kāds vīrs no turienes atbildēja un sacīja: “Un kas tad ir viņu, šo praviešu, tēvs?” Tādēļ ir cēlies šāds sakāmvārds: vai tad arī Sauls pieder pie praviešiem? Un, kad viņš beidza pravietot, viņš devās uz augstieni. (1. Samuēla grāmata 10:6-13)
Ir rakstīts, kad pirmais Israēla ķēniņš Sauls tika svaidīts par ķēniņu, Samuēls deva norādījumus, ka Tā Kunga Gars būs pār viņu spēcīgs. Ka viņš nonāks praviešu pulkā un pravietos līdz ar viņiem. 10. pantā ir teikts, ka Saulam nāca pretī praviešu pulks, kad viņš vēl nebija uzņēmies visus ķēniņa pienākumus. Un pēkšņi pār Saulu nāca Tā Kunga Gars, un viņš pravietoja viņu vidū. Pravietošanas dāvana arī ir izteiksmes dāvana. Ir atklāsmes, spēka un izteiksmes dāvanas. Tam, kas kaut ko runā, ir pravietošanas dāvana, ir mēles un mēļu tulkošana. Pravietošana ir vērtīgāka par mēlēm. Kaut gan visas šīs dāvanas ir vērtīgas. Šodien mēs nerunāsim par pravietošanu, bet gan par mēlēm. Pravietošanā ietilpst gan atziņas, gan gudrības vārds. Gan garu pazīšana ietilpst, gan tas, ko es šobrīd daru. Es sludinu, uzmundrinu cilvēkus, ceļu cilvēkus — tā ir vistiešākā pravietošana, bet ir dažādi paveidi, un par to citreiz.
Tā Kunga Gars nāca pār Saulu, un viņš pravietoja. Tas nozīmē ekstātisku uzvedību, piedzīvojumu, kurā cilvēks izsaka kādu skaņu. Šajā gadījumā mēs nezinām, vai Sauls runāja mēlēs, šeit tas nav rakstīts, bet tas ir iespējams. Tajā laikā bija dažādas garīgās prakses. Es nedomāju tās garīgās prakses, kas neatbilst Dieva vārdam, bet tādas bija arī tajā laikā. Bija dažādas praviešu skolas, bija pravieši, un šādas prakses pastāvēja. Tie, kas bija pazinuši Saulu, redzēja, ka viņš kopā ar praviešiem pravietoja, un cits citam teica: “Kas ar viņu noticis? Vai arī Sauls pieder pie praviešiem?” Kaut kas notika, kaut ko viņš runāja Svētajā Garā. Tātad vēl Vecajā Derībā jau ir kaut kādi precedenti.
Un pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārīgi; tad arī Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma sāka raudāt un vaimanāt: “Kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus. Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!” Bet manna bija līdzīga koriandra sēklām, un tās spīdums bija kā berilija mirga. Un ļaudis skrēja šurpu turpu un to salasīja; viņi to samala starp diviem akmeņiem vai sasmalcināja to, sagrūžot piestā, un vārīja to podos un cepa no tās plāceņus; bet tās smarža bija kā olīvkoku eļļas smarža. Un, kad naktī pār nometni nokrita rasa, tad nokrita arī manna. Un, kad nu Mozus dzirdēja tautu visās ģimenēs raudam, ikvienu savas telts priekšā, tad Tā Kunga dusmas iekvēlojās karsti, un arī Mozum tā lieta izlikās ļauna. Un Mozus runāja ar To Kungu un sacīja: “Kāpēc Tu Savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Un kādēļ es neesmu atradis Tavās acīs žēlastību, ka Tu esi licis visas tautas nastu uz maniem pleciem? Vai tad es esmu savās miesās iznesis visu šo tautu? Vai arī es būtu tos dzemdējis, ka Tu man saki: nes tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes savu zīdāmo bērnu, uz zemi, ko ar zvērestu Es esmu apsolījis jūsu tēviem. Kur lai es ņemu gaļu, ko šai tautai celt priekšā? Jo tie raud manā priekšā, sacīdami: dod mums ēst gaļu! Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi! Un, ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, ja es tikai esmu atradis žēlastību Tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt manu nelaimi!” Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Sapulcini Man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi; un tad ved tos pie Saiešanas telts, un lai tur viņi nostājas kopā ar tevi. Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā Gara, kāds ir tev, Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest kopā ar tevi tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes. [..] Un Mozus izgāja pie tautas, un viņš tiem atstāstīja Tā Kunga vārdus; tad viņš sapulcināja septiņdesmit vīrus no tautas vecajiem un novietoja tos visapkārt teltij. Un Tas Kungs nonāca mākonī un uz to runāja un ņēma no Gara, kas bija viņā, un lika to septiņdesmit vecajos, un notika, kad Gars tajos palika, tad tie runāja kā pravieši, bet pēc tam vairs ne. Bet divi vīri bija palikuši nometnē, tā viena vārds bija Eldads, bet tā otra – Medads; un arī viņos palika Gars, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, bet viņi nebija izgājuši ārā no savām teltīm, un tomēr nometnē tie runāja kā pravieši. Un tad kāds zēns tecēja un ziņoja Mozum, sacīdams: “Eldads un Medads nometnē runā kā pravieši!” Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: “Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!” Tad Mozus tam atbildēja: “Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut Tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut Tas Kungs Savu Garu pār viņiem visiem dotu!” Pēc tam Mozus kopā ar Israēla vecajiem atgriezās atpakaļ nometnē. (4. Mozus grāmata 11:4-17; 24-30)
Šeit būs maza nianse priekš pieaugušiem cilvēkiem. Ne bērniem, bet pieaugušiem cilvēkiem. Tas nav 18+, bet es domāju par garīgi pieaugušiem. Te ir rakstīts, ka Dievs teica Mozum: “Izredzi 70 cilvēkus, tādus, kas ir vairāk vai mazāk piemēroti šim darbam. No tā Gara, kas ir tev, Es likšu to uz viņiem.” Svētais Gars nāks pār šiem cilvēkiem. Tam bija savs iemesls.
Rakstīts 25. pantā, ka Tas Kungs nonāca mākonī un ņēma no Gara, kas bija Viņā un Mozū, un lika to uz 70 vecajiem. Tie bija līderi, tie bija vadītāji. Kad Gars tajos palika, tad tie runāja kā pravieši, bet pēc tam vairs ne. Šeit nav teikts, ka viņi pravietoja, bet — kā pravieši. Mēs nevaram simtprocentīgi pierādīt, bet ļoti ticami, ļoti iespējams, ka šajā brīdī tās bija mēles. Varbūt nē, kaut kas līdzīgs, bet katrā gadījumā — skaņas ne no prāta, bet no Gara. Tā bija tā praviešu prakse. Viņi izdeva skaņas garā. Kad pār šiem 70 cilvēkiem, kas bija Mozus izvēlēti, Svētais Gars nāca, viņi runāja kā pravieši, un pēc tam vairs ne. Ļoti atgādina Vasarsvētku dienu, kad Svētais Gars nāca pār mācekļiem, tad visi sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.
Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. (Apustuļu darbi 2:4)
Bet vēlāk Pāvils saka: “Vai tad visiem ir dāvanas mēlēs runāt?” Tad tas ir atsevišķs piedzīvojums, kad Svētais Gars nāk pār cilvēku, šajā gadījumā. Pēc tam vairs ne. Kāpēc? Un šeit ir priekš pieaugušiem cilvēkiem. Kam ausis ir, lai dzird! Kāpēc Svētais Gars nāca pār šiem cilvēkiem? Kāpēc es šeit mācu par deviņām Gara dāvanām? Kāpēc es vispār mācu par Svēto Garu? Kāds ir dievišķais mērķis? Kāds ir Svētā Gara mērķis? Dieva mērķis? Kāds ir konteksts?
Lūk, atbilde, kāpēc šie 70 cilvēki dabūja Svēto Garu un pravietoja jeb, iespējams, runāja mēlēs. Tāpēc, ka ir rakstīts: “Pulks visādu salašņu, kas bija viņu vidū, kļuva stipri kārtīgi.” Israēla bērni pēc sava bijušā paraduma Ēģiptē, un ne tikai Ēģiptē, sāka raudāt un vaimanāt: “Kas mums dos gaļu ēst? Mēs atceramies tās zivis, kas bija Ēģiptes zemē.” Viņi bija vergi Ēģiptes zemē. “Mēs par velti ēdām gurķus,” vergs to saka. Vergs, kas izvests brīvībā, bet paradigma vēl nav mainījusies. Viņu iekšienē nekas nav mainījies. Viņi ir izvesti, viņi ir brīvībā, viņi ir tuksnesī, viņi ir brīvībā. “Bet mēs par velti ēdām gurķus.” Tu neēdi par velti gurķus, tu biji vergs. Tevi baroja kā suni. “Un kas mums dos ēst gaļu? Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām. Gurķus, melones, lokus, sīpolus, ķiplokus.” Labi vergi dzīvoja, laikam, Ēģiptē. “Tagad mūsu dvēsele pavisam iztvīkusi ir, jo nav nekas cits kā vien šī manna.” Viņiem bija apriebusies debesmanna. Manna, ko Dievs deva, bija pārdabisks brīnums — kā Dievs baroja savu tautu tuksnesī ar mannu. Droši vien katrs gribētu pagaršot, kāda tā manna bija. Viņi to negribēja, viņiem bija pieriebies. “Mums ir pieriebies. Mums gribas melones, zivis, gurķus un sīpolus.” Apnicis. Tā Dieva apgādība, kāda mums šeit ir, brīvībā esot, mums ir noriebusies. Būtībā viņi paši atteicās iet apsolītajā zemē. Tā bada maize jeb manna, ar ko Dievs pārdabiski par mums gādā.
Mozus saka 14. pantā: “Es viens pats nevaru vairs nest šo tautu. Tas man ir pārāk smagi.” Šis teikums izsaka to, kāda ir jēga tai Vasarsvētku dienai, Svētā Gara izliešanai. Kāda ir jēga tam, ka ne tikai 70 cilvēki saņēma Svēto Garu toreiz, bet šodien šeit mums ir simtiem cilvēku, ticīgo mūsu draudzē. Latvijā tie ir tūkstošiem ticīgo, pasaulē tie ir miljoniem un miljoniem ticīgu cilvēku, kuri ir pieņēmuši Svēto Garu. “Es viens pats nevaru nest,” Mozus saka. “Labāk nokauj mani.”
Un Tas Kungs teica Mozum: “Ok, pats izvēlies 70 vecajus cilvēkus draudzē, par kuriem tu zini, ka viņi ir uzticamākie, sapulcini un ved pie Manis saiešanas teltī un nonākšu pār viņiem, un došu no tā gara, kas ir tev, un likšu tos viņos. Un viņiem būs ar tevi kopā nest tās nastas, lai tev vienam pašam viss nav jānes.”
Un Tas Kungs sacīja Mozum: “Sapulcini Man septiņdesmit vīrus no Israēla vecaju vidus, par kuriem tu zini, ka tie ir tautas vecaji un viņu ierēdņi; un tad ved tos pie Saiešanas telts, un lai tur viņi nostājas kopā ar tevi. Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no tā Gara, kāds ir tev, Es ņemšu un likšu to viņos, un viņiem būs nest kopā ar tevi tautas nastas, lai tev nav vienam pašam viss jānes. (4. Mozus grāmata 11:16-17)
Un zini, notika tā, ka nebija visi sapulcējušies. Līdzīgi kā notiek draudzē, ne vienmēr visi piedalās. Šajā gadījumā šie izvēlēties cilvēki bija nokavējuši un viņi nebija šajā vietā, bet arī viņi runāja kā pravieši.
Un Tas Kungs nonāca mākonī un uz to runāja un ņēma no Gara, kas bija viņā, un lika to septiņdesmit vecajos, un notika, kad Gars tajos palika, tad tie runāja kā pravieši, bet pēc tam vairs ne. (4. Mozus grāmata 11:25)
Tālāk teikts, ka divi vīri bija palikuši nometnē, un te bija minēti vārdi. Ja pat vārdi minēti, tad tas bija īpašs notikums.
Bet divi vīri bija palikuši nometnē, tā viena vārds bija Eldads, bet tā otra – Medads; un arī viņos palika Gars, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, bet viņi nebija izgājuši ārā no savām teltīm, un tomēr nometnē tie runāja kā pravieši. (4. Mozus grāmata 11:26)
Un arī viņos palika Gars, kas bija starp tiem uzrakstītajiem, kurus Mozus izvēlējās. Mozus izvēlējās tos cilvēkus, pār kuriem lai nāk Svētais Gars. Mozus nesa viņus Dieva priekšā. Viņi visi nebija šajā sapulcē, bet arī pār viņiem nāca Gars. Viņi nebija izgājuši pat izgājuši ārā no savām teltīm un tomēr nometnē tie arī runāja kā pravieši. Kāds zēns tecēja un ziņoja Mozum, ka divi cilvēki, Eldads un Medads nometnē runā kā pravieši.
Un tad kāds zēns tecēja un ziņoja Mozum, sacīdams: “Eldads un Medads nometnē runā kā pravieši!” (4. Mozus grāmata 11:27)
Jozua varēja apzīmēt par Mozus tuvāko palīgu tajā laikā.
Tad Jozua, Nūna dēls, Mozus palīgs, viens no viņa izraudzītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: “Mozu, mans kungs, aizliedz tiem!” (4. Mozus grāmata 11:28)
Mozum bija vairāki jaunekļi. Un viens no viņiem atbildēja un teica Mozum: “Mans Kungs, aizliedz viņiem, jo viņi nebija sapulcē.” Viņi nebija tajā sapulcē, bet viņi arī dabūja to pašu Garu, ko viņi. Un Mozus tiem atbildēja:
“Vai tu esi manu tiesību aizstāvis? Ak, kaut Tā Kunga tauta visa būtu pravieši, un kaut Tas Kungs Savu Garu pār viņiem visiem dotu!” (4. Mozus grāmata 11:29)
Kāds bija Mozus mērķis? Kāpēc visiem vajadzēja Svēto Garu? Lai viņi katrs palīdz nest viņa nastu. Apustuļu darbos ir skaidri pateikts:
“Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8)
Kristus mērķis, atnākot virs zemes, bija ne tikai Kristus upuris un augšāmcelšanās, bet arī draudzes dzimšana. Vasarsvētku diena tiek uzskatīta par draudzes dzimšanas dienu. Draudzes izveidošana sākās ar divpadsmit mācekļiem. Vairāki simti mācekļu jau bija kopā, tad kad Svētais Gars tika izliets pār tiem, kas bija augšistabā, jo Bībelē ir teikts, ka šur tur kopā pat ir redzēti pieci simti brāļu vienā reizē. Tā kā Jēzus aiz sevis atstāja struktūru un draudzi, un Svētais Gars tos piepildīja, lai tie katrs varētu nest to nastu kopā. Lai nav tā, ka ir viens mācītājs, viens Dieva aicinātais, un pārējie tikai seko. Nē, viņi kopā funkcionē kā viens vienots organisms. Visa Bībele, visa Jaunā Derība, ja tu ieskaties uzmanīgāk, kad tu lasi vēstules, visur tiek apkarots kaut kas, kas traucē draudzes vienotībai. Pirmā ekstāze bija pagājusi, un pirmais laiks bija pagājis, kad viņi saprata, ka Jēzus tik drīz vēl nenāks. Viņi bija pārdevuši savus īpašumus un bija izdalījuši nabagiem, jo daudzi domāja, ka tūlīt Jēzus nāks otro reizi un Dieva valstība iestāsies tāda veidā, kā viņi to bija izdomājuši. Tas tā nenotika. Un, protams, ka no pašu vidus cēlās, kā Pāvils saka:
“No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.” (Apustuļu darbi 20:30)
Viņi ačgārnības runās un jauks draudzes vienotību. Tad kāpēc ir Svētais Gars un kāds ir Svētais Gars? Lai tev būtu Gara dāvanas un lai tev būtu Svētais Gars. Lai tu runātu mēlēs un lai tev būtu Svētā Gara spēks. Kam? Lai tu būtu super garīgs un kaut kā izceltos starp citiem? Nē, mīļais draugs. Tas ir tāpēc, lai tu kopā ar savu draudzi izpildītu to misiju, ko Dievs ir paredzējis konkrētai draudzei. Starp citu, Pāvils raksta tajā vēstulē, kur viņš runā par Gara dāvanām, un tur viņš pieskārās arī sieviešu problēmai – kā sievietēm jāuzvedas draudzē, kā vīriešiem. Tas absolūti nav attiecināms uz šodienu. Tas tā nav, bet tajā laikā viņš saka: “Tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle.”
[..] Tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle. (1. Korintiešiem vēstule 14:37)
Pāvils saka: “Jums ir jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu par noteikumiem, kārtību draudzē un vienotību draudzē, tā ir Tā Kunga pavēle.” Kāpēc Tā Kunga pavēle? Tāpēc ka tajā laikā bija tāda kārtība, bet šodien ir nedaudz savādāk. Sabiedrība ir pamainījusies, bet noteikumi ir dažādi. Mērķis ir, lai katra draudze ir vienota un lai funkcionē kā komanda, un spētu pildīt savu misiju. Nevar viens mācītājs vai kalpotājs draudzi uzcelt, var tikai komanda – draudze. Lūk, kāpēc Svētais Gars ir visiem. Būtībā, tas ir Bībeles konteksts. Kristus misija nav viena cilvēka misija. Kristus misija ir komandas misija. Svētā Gara misija apustuļu darbos ir komandas misija. Mērķis ir draudze un Dieva valstība virs zemes. Tas ir Noasa šķirsts virs zemes – tā ir draudze. Draudze, kurai ir saikne ar cilvēkiem, kurai ir saikne ar Dievu un saiknes savā starpā. Dažādas draudzes, dažādi noteikumi draudzē. Tādi noteikumi, kādi ir draudzē, tā ir Tā Kunga pavēle. Ne tāpēc, ka tur ir labākie noteikumi, ne tāpēc, ka tur ir labākās atklāsmes un idejas, bet tāpēc, ka pāri visam lai būtu mīlestības saite, kā ir rakstīts.
Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. (Kolosiešiem vēstule 3:14)
Lūk, kas ir pats svarīgākais, mācot par Gara dāvanām. Vienmēr, kad es mācīju par Gara dāvanām, es bieži uzsvēru – kāda ir jēga, ka pāri visam ir mīlestība, ne dāvanas kā tādas. Tas, ko mēs šodien zinām par mēlēm, tas ir, pateicoties tam, ka korintiešiem pietrūka šīs mīlestības un pietrūka vienotības. Tāpēc Pāvils mācīja Korintas draudzi un tāpēc mēs zinām arī kaut ko par mēlēm un Gara dāvanām vairāk, jo korintieši bija bagāti ar Gara dāvanām, bet nabadzīgi mīlestībā. Tāpēc šodien mācīsimies par mēlēm. Daudzi runā mēlēs, un kad tu lasi Bībeli ir daudzas neskaidras lietas. Ir teoloģija, un es ļoti skaidri mācīšu precīzi no Bībeles.
“Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts. Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdzi: Manā Vārdā tie ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās [..].” (Marka evaņģēlijs 16:15-16)
Tas nenozīmē, ka mēles ir zīme. Uz visu kopā jāskatās kontekstā. Tas, ka ticīgais cilvēks pieņēma Svēto Garu un runā mēlēs, ir zīme. Tas nav viss, šeit būs vairāki punkti. Tā ir zīme, ka ar rokām tie pacels čūskas un dzers nāvīgas zāles un tās viņiem nekaitēs.
[..] Tie ar rokām pacels čūskas, un, kad tie dzers nāvīgas zāles, tad tās tiem nekaitēs. (Marka evaņģēlijs 16:18)
Tās ir zīmes. Arī mēles ir rakstītas pie zīmēm. Kas šī ir par zīmi? Lūk, ir arī citāts no pasaulē atzīta teologa Karsona: “Mēles ir zīme vairākos līmeņos – misija, tiesa un Gara klātbūtne.” Man bija daudz citātu no dažādiem teologiem, bet šis vislabāk patika. Tas visu izskaidro vislabāk – Misija, tiesa, Gara klātbūtne. Es paskaidrošu katru šo punktu. Tā ir misijas zīme. Svētais Gars ir dots, lai komandā pildītu misiju. Tā ir misijas zīme. Tiesas zīme nozīmē, ka tā ir tiesas zīme, kas to nepieņem. Tā ir tiesas zīme tiem, kas nepieņem evaņģēliju, jo Jēzus pie krusta teica: “Viss ir piepildīts.”
Jēzus sacīja: “Viss piepildīts!” (Jāņa evaņģēlijs 19:30)
Svētais Gars tika piešķirts katram un katrs to var pieņemt, bet ne katrs to pieņem. Un tā ir Viņa tiesas zīme. Mēles nav par zīmi neticīgiem cilvēkiem, lai viņi nāktu pie Dieva. Es esmu redzējis tādas lietas, kad saaicina neticīgus cilvēkus un bliež virsū viņiem mēlēs. Tā ir pārprasta Bībele, un tas neatbilst Dieva vārdam. Tas vispār nav par to, tā nav zīme: “Redz, es runāju mēlēs un tagad tu ticēsi Dievam.” Nē, viņš, visticamāk, domās, ka tu esi vājprātīgs. Tas nav par zīmi, lai tu parādītu kādu īpašo ekstātismu, īpašo pravietiskumu. Īpaša pravieša dāvana šeit atšķiras ar to, ka tu sludini kaut kādas lietas, kas sirds domas cilvēkam atver, ka viņš atklāj sevi Dieva priekšā, kur jāmainās. Tas ir saprotams cilvēkam, tā ir pravietošana. Tie ir vārdi, kas ceļ, tie ir vārdi, kas palīdz cilvēkam augt. Mēles cilvēks nesaprot, tāpēc tas viņam neko nepalīdz, kā tikai atbaida. Tā nav par zīmi tādā veidā, lai parādītu, ka tu esi baigi garīgais. Par šo tēmu es vēl mācīšu, bet tā ir tiesas un Gara klātbūtnes zīme. Cilvēks, kurš runā mēlēs, kurš ir kristīts Svētajā Garā, tā ir viņam pašam zīme, ka viņš ir Svētajā Garā. Mēles kā tādas, tikai tāpēc, ka tu lūdz mēlēs, tas nav apstiprinājums un pierādāms, ka tu esi super garīgs vai ka tu vispār esi ar Dievu. Arī tas vēl nav pierādījums.
Tāpēc mācīsimies par mēlēm kā tādām. Tātad – mēles ir zīme. Tā ir pirmā zīme Svētā Gara kristībai. Zīme ir runāšana mēlēs. Es uzreiz gribu uzsvērt, ka tā nav vienīgā zīme. Ja es runāšu par sevi, tad tajā dienā, kad es atgriezos pie Dieva, tiklīdz manās rokās bija pildspalva un papīrs, es rakstīju uz mājām mammai vēstuli. Mamma bija ticīga baptistu draudzei. Es nezinu, no kurienes, bet es viņai rakstīju to liecību, kas ar mani notika. Tur ir tāds teikums šajā vēstulē: “Dievs kristīja mani ar Savu Svēto Garu.” Iedomājies? Es rakstīju, es vēl nerunāju mēlēs, bet es biju tik tikko jaunpiedzimis kristietis. Tik tikko brīvs: “Dievs kristīja mani ar Svēto Garu.” Kaut kur jau laikam es no kāda biju dzirdējis kaut ko, bet es biju pārliecināts, ka Dievs mani kristīja ar Savu Svēto Garu. Tā reāli mēlēs es sāku runāt pavisam citā veidā. Kāds brālis atnāca pie manis un prasīja: “Nu, tu lūdz mēlēs?” Es saku: “Nē.” Tad viņš saka: “Tev nav Svētā Gara.” Es saku: “Kā nav?” Viņš saka: “Tu nelūdz mēlēs, davai, lūdzam Dievu tagad kopā.” Viņš lūdz mēlēs, mēs abi kopā lūdzām. Viņš tāds garš un liels bija, sauca Juris. Tas viss notika mākslinieka kabinetā vienā iestādē, kur apkārt bija sēta. Es jau biju kā jaunpiedzimis kristietis. Viņš pie manis ienāca, un mēs tagad kopā lūdzam, un viņš pēkšņi saka: “Es redzu sveci, kas deg.” Viņš sāka kaut kādas vīzijas stāstīt. Viņš saka: “Viss, lūdz tagad kopā ar mani mēlēs.” Un es sāku lūgt mēlēs. Es vienkārši sāku darīt un runāt to pašu, ko viņš tur runāja. Nu ja tā ir Svētā Gara kristība, tad es esmu ķieģelis. Redzi, viss nav tā kā pēc burtnīcas. Vai tas bija slikti, ka es lūdzu mēlēs? Es domāju, ka nē. Es vienkārši atklāju, ka es varu buldurēt. Es atklāju, ka es kaut ko tādu varu darīt, bet pāris gadus pēc tam bija Vasarsvētku vispasaules konference Berlīnē. Tajā reizē gan bija kaut kas īpašs. Es arī mēlēs lūdzu. Es jau biju mēlēs lūdzējs, kad Svētais Gars nonāca un pieskārās man īpašā veidā, tā lūgšana mēlēs bija tāda īpaša. Es atceros, ka es kādos četros no rīta izgāju ārā lūgt. Kā parasti, jo es katru rītu cēlos lūgt Dievu. Vienalga, kur es atrados, es ļoti agri cēlos un lūdzu. Viņi pulcēja tur tūkstošiem cilvēku un tur sludināja Reinhards Bonnke. Tas bija tāds lielisks piedzīvojums. Izgāju ārā, un es neredzēju cilvēkus, bet es dzirdēju, ka kaut kur kāds bija noslēpies krūmos un tā blieza mēlēs. Nu tā riktīgi blieza, un tas nebija tā kā parasti kaut ko tur palūdz. Tu jūti, tur viens ir tā piedzīvojis Dievu, gandrīz vai galīgi beigts, apmēram kā Sauls, kad runāja kā pravieši, droši vien kaut kas tamlīdzīgs. Līdzīgi, kā Vasarsvētku dienā riktīgi blieza. Man arī šīs mēles tajā reizē bija kaut kādas īpašākas. Bet lai es tagad pateikt, kurā tad brīdī mani Dievs kristīja ar Svēto Garu, es nevaru. No visiem šiem trīs punktiem es nezinu, kurā brīdī, bet vienu es zinu – es esmu kristīts Svētajā Garā. Tāpēc nevar apgalvot, ka mēles kā tādas ir vienīgā zīme kristībai Svētajā Garā. Ir ticīgo grupas, kas tā uzskata, bet veselīgs konteksts ir tāds, ka tā nevar būt vienīgā zīme. Ir rakstvietas Bībelē, kur teikts, ka tad, kad Dievs kristīja ar Svēto Garu, mēles bija līdzejoša zīme. Bet tā var būt vai nebūt zīme tam, ka esi kristīts Svētajā Garā. Mēles ir pārdabiska dāvana.
Kad Vasaras svētku diena bija atnākusi, visi bija sapulcējušies vienā vietā; Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, Un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi, dievbijīgi vīri no visādām tautām zem debess; Kad šī balss atskanēja, ļaužu pulks sanāca kopā un izbijās, jo ikviens tos dzirdēja runājam savā valodā. (Apustuļu darbi 2:1-6)
Tas bija fenomens – viņi dzirdēja savā valodā Dieva lielos darbus teicam. Tā ir skaidri redzama un dzirdama zīme tam, ka cilvēks tiek kristīts ar Svēto Garu. Otrs gadījums Bībelē, kad mēles ir zīme tam, ka vesels nams tiek kristīts ar Svēto Garu, – Kornēlija nams.
Pēterim vēl runājot, Svētais Gars nāca pār visiem, kas šos vārdus dzirdēja. Un ticīgie jūdi, kas Pēterim bija līdz, izbijās, ka Svēta Gara dāvana bija izlieta ari pār pagāniem, Jo viņi tos dzirdēja mēlēs runājam un Dievu teicam. (Apustuļu darbi 10:46)
Jūdi brīnījās, ka Svētais Gars bija izliets pār pagāniem, jo Kornēlijs bija pagāns. Kā viņi zināja, ka ir kristīti Svētajā Garā? Jo viņi tos dzirdēja runājam citās mēlēs. Pēc šī ātri tika nolemts, ka nekas viņiem nevar liegt kristīties ūdenī, ja Dievs viņiem devis Svēto Garu tāpat kā jūdiem.
Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus, Viņš tiem sacīja: „Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?“ Tie viņam atbildēja: „Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.“ Viņš jautāja: „Ar kādu kristību jūs esat kristīti?“ Tie atbildēja: „Ar Jāņa kristību.“ Bet Pāvils sacīja: „Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, —Jēzum.“ To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus vārdā. Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja. Viņu bija pavisam ap divpadsmit vīru. (Apustuļu darbi 19:1-7)
Ir konfesionālas grupas, kas uzskata, ka jaunpiedzimšana ir viss – cilvēks saņem Svēto Garu jaunpiedzimšanas brīdī, un nekāda cita papildus Svētā Gara saņemšana nenotiek. Es uzskatu, ka notiek, bet tam nav jāpiešķir pamatnozīmē. Te var redzēt, ka cilvēki saņēma Svēto Garu, runāja mēlēs un pravietoja. Bija arī papildus zīme – pravietošana. Svētā Gara spēks pār cilvēku var nākt arī veidā, kas nav teoloģiski pareizs. Dievs var darīt tā vai citādi, bet ir svarīga pati būtība – ka esi saņēmis Garu. Mēļu dāvana ir laba dāvana. Citos gadījumos Svētais Gars nāk pār cilvēkiem, bet mēles kā zīme nav pieminētas. Bet ir pieminēts, ka kaut kas bija redzams, un, iespējams, dzirdams.
Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdējuši, ka Samarija pieņēmusi Dieva vārdu, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni, kas, tur nonākuši, lūdza par viņiem Dievu, lai tie saņemtu Svēto Garu, jo tas vēl ne pār vienu no viņiem nebija nācis, bet viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā. Tad viņi uzlika tiem rokas, un tie dabūja Svēto Garu. Bet Sīmanis redzēdams, ka, apustuļiem rokas uzliekot, dabū Svēto Garu, tiem piedāvāja naudu. (Apustuļu darbi 18:14-18)
Pie Pāvila, kad viņš tika apžilbināts ar spožo gaismu no Dieva un kļuva akls, atnāca Ananija.
Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: „Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev paradījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svēta Gara.“ Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts. (Apustuļu darbi 9:17-18)
Kaut kas notika, bet nav pieminēts, ka tās būtu mēles. Tomēr Pāvils vēlāk saka, ka viņš vairāk nekā visi citi lūdz mēlēs. Vajāšanu laikā, kad ticīgie sanāca kopā lūgšanās, viņi lūdza pēc drosmes sludināt Dieva vārdu.
“Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu, Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā.” Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. (Apustuļu darbi 4:29-31)
Atkal kaut kas notika, bet nav teikts, ka viņi lūdza mēlēs. Bet es esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka viņi runāja mēlēs. Kopīgas lūgšanas laikā kaut kas notiek. Visos šajos Bībeles piemēros mēles ir zīme Svētā Gara kristībai – tam, ka saņemts spēks no augšienes kalpošanai un misijai. Bet var būt arī savādāk. Mēles kā Gara dāvana ir viena no izteiksmes dāvanām.
Bet ikvienam ir dota gara izpausme, lai nestu svētību. Citam gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats gars. Citam dota ticība tai pašā garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā garā; Citam spēki brīnumus darīt, citam dāvanas runāt pravieša spēkā, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams. Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. (1. Korintiešiem vēstule 12:7-12)
Pie dāvanām ļoti daudz ir pieminēta vienotība draudzē – katrs savā vietā ar savu dāvanu. Daudzveidība draudzē ir pilnīgā Kristus miesa, kur katrs ar savu dāvanu var to darīt pilnīgu. Citam ir dažādas mēles kā Gara dāvana. Nevis zīme, līdzīgi kā Mozus praviešiem, kuri brīdī, kad saņēma Svēto Garu, runāja kā pravieši un pēc tam vairs ne. Dāvana runāt mēlēs ir kas cits.
Kas runā mēlēs, tas stiprina ticībā pats sevi; bet, kas sludina pravieša spēkā, tas ceļ draudzi. (1. Korintiešiem vēstule 14:4)
Mēļu tulkošana un mēles atšķiras. Ja mēles tiek tulkotas un izskan pravietojums, mēļu tulkošana ir pravietošanas forma. Publiskā runāšana mēlēs ar tulkojumu ir pravietošana. Un ir runāšana mēlēs, kad cilvēks ceļ tikai pats sevi.
Jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka gars, kas ir viņā? Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā, kā vien Dieva gars. (1. Korintiešiem vēstule 2:11)
Mēles ir pārdabiska Dieva dāvana. Dāvids Jongi Čo saka: “Mēles ir garīgā elpošana, kad pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārda nopūtām.” Tiek uzskatīts, ka mēles atver durvis uz pārdabisko, uz visām Gara dāvanām. Tā ir valoda, kas savieno cilvēku ar Dievu, apejot dvēseli, prātu un emocijas. Tavs gars lūdz. Bībelē teikts, ka tas, kurš lūdz mēlēs, garā runā noslēpumus, kurus ar prātu var nesaprast. Pāvils saka, ka gars paliek neauglīgs, bet garā tu lūdz lietas, kuras ar prātu nesaproti. Tas ir kanāls, caur kuru Dievs, Svētais Gars stiprina ticīgo. Tā Dievs caur lūgšanu mēlēs, ceļ pašu cilvēku. To saka Bībele.
Dzenieties pēc mīlestības, bet rūpējieties arī par garīgām dāvanām, sevišķi lai jums būtu praviešu dāvana. Jo, kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens to nesaprot, viņš garā runā noslēpumus. Bet kas sludina pravieša spēkā, tas runā cilvēkiem, stiprinādams ticībā, mudinādams un iepriecinādams. Kas runā mēlēs, tas stiprina ticībā pats sevi; bet, kas sludina pravieša spēkā, tas ceļ draudzi. Es gribētu, ka jūs visi varētu runāt mēlēs, bet vēl vairāk, ka jūs sludinātu praviešu spēkā. Jo sludinātājs ir lielāks nekā mēlēs runātājs, ja pēdējais nesniedz paskaidrojumu, lai draudze iegūtu stiprināšanu. (1. Korintiešiem vēstule 14:1-5)
Pāvils vēlas, ka visi runātu mēlēs, bet ar noteikumu, ka tas ceļ draudzi. Pravietotājs ir lielāks nekā mēlēs runātājs.
Tā kā jums ir tieksmes pēc garīgām dāvanām, tad rūpējieties, ka esat bagāti ar dāvanām, ar kurām varat celt draudzi. Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš to arī var izskaidrot. (1. Korintiešiem vēstule 14:12-13)
Acīmredzot Korintā bija problēma – viņi neizprata sistēmu. Tāpēc Pāvils māca, kā jābūt: ja runā publiski mēlēs, tad dari tā, lai cilvēki var saprast, ko tu runā. Un tā, lai tas ceļ draudzi. Ja ne – ciet klusu. Ko tas nozīmē slavēšanas laikā šeit? Ja slavēšanas laikā kādā brīdī palūdz mēlēs, vajag izšķirt, kur tā ir paša lūgšana un kur tas ir vērsts uz draudzi. Draudzē nav aizlieguma lūgt no skatuves mēlēs. Bet ir brīdinājums saprast būtību, lai visu var lietot pareizi.
Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu Dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs. (1. Korintiešiem vēstule 14:14)
Tikai Gars pilnībā zina, kas ir cilvēkā. Orals Roberts saka: ”Mēles ir tilts starp cilvēka garu un Dieva Garu.” Pa tiešo – apejot tavu prātu. Teoloģiski šāda garīgā prakse ir jaudīga. Iedomājies, tu pats neizproti ar prātu, bet gars lūdz. Tavs gars komunicē ar Svēto Garu, tavs prāts paliek neauglīgs. Pāvils saka, ka prāts paliek neauglīgs, bet viņš saka, ka tas ir tikai tāpēc, ka tas jālieto tādā veidā, lai tu varētu celt sevi šādā veidā un komunicēt ar Dievu. Tajā pašā laikā tu neaizmirsti, ka arī prāts ir jāpieslēdz, un īpaši, ja tā ir publiskā kalpošana.
Vienreiz šeit, lejā, viens bija piebraucis ar smuku moci, kāpu jau mašīnā, paskatījos un teicu, ka viņam foršs mocis. Viņš atbildēja, ka man forša mašīna. Es viņam saku, ka tas ir zīmuļu mocis, nedomājot to sliktā nozīmē. Čaļiem patīk pazīmēties. Šeit mums jaunieši izkrāsojuši mašīnas, tās ir zīmuļu mašīnas, lai pazīmētos. Pašam patīk un pazīmēties arī var, tas jau nav slikti. Viņš man atbildēja, ka es pagriezienus ar BMW nerādu. Es par zīmuļiem runāju, tas nozīmē, ka tu kaut ko ekstātiski priekšā dari un cilvēki to nesaprot. Būtībā viens no iemesliem, kāpēc cilvēks to dara, var būt, ka viņš vēlas pazīmēties.
Katrā gadījumā, tāpēc Pāvils to stāsta korintiešiem, jo viņiem bija problēma, bija dzeršana, viņiem viss kaut kas tur bija, dažādas interesantas lietas. Viņi bija ļoti garīgi, tāpēc Pāvils skaidro, kāpēc viņi no šīm kļūdām kaut ko zina par mēlēm, kā Pāvils par to domāja un kā viņš mācīja. Gars lūdz un prāts neauglīgs, bet es gribu arī ar prātu. Tilts starp cilvēka garu un Dieva Garu.
“Mēles ir Svētā Gara iedvesmota runa, kur cilvēka gars lūdz Dievu tādā veidā, ko prāts nespēj pilnībā izprast. Tā ir tieša komunikācija starp cilvēka garu un Dievu. Mēles apiet prāta ierobežojumus un ļauj cilvēkam lūgt saskaņā ar Dieva gribu.” Tu runā mēlēs saskaņā ar Dieva gribu, ja varbūt tavs prāts negrib lūgt Dieva gribu vai vispār nesaprot Dieva gribu. Garā tu runā noslēpumus. Šī ir Gara dāvana un, starp citu, Bībele saka, ka ne visiem viņa dota. Citiem dāvana vadīt, brīnumus darīt, citam dziedināt un citam ir mēles. Tomēr ne visiem, bet tajā pašā laikā pieejama būtībā katram.
Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs. Bet draudzē es gribu labāk piecus sapratīgus vārdus runāt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstošu vārdu mēlēs. (1. Korintiešiem vēstule 14:18-19)
Pāvils saka, ka viņš vairāk kā visi runā, bet draudzē viņš labāk grib runāt piecus saprātīgus vārdus, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstošu vārdus mēlēs. Nav liela vērtība, ja tikai tu to draudzē dari, bet ja to dari sev, tad ļoti labi. Tu cel sevi un pēc tam cel draudzi, bet, ja tu to dari, ka neviens nesaprot, tad tam nav lielas vērtības.
Bauslībā rakstīts: svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām Es runāšu uz šo tautu, un tomēr tā Man neklausīs, saka Tas Kungs. (1. Korintiešiem vēstule 14:21)
Šeit būs par zīmi neticīgajiem. Šeit bija problēma, ka viņi supergarīgumu gribēja demonstrēt cilvēkiem no malas. Cilvēki redzēs, kā viņi lūdz mēlēs un tāpēc viņi nāks pie Dieva, bet Pāvils saka, ka vai viņi neteiks, ka esat prātu zaudējuši. Mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem. Šeit var pārprast, ka es runāju mēlēs un tā ir zīme cilvēkiem. Es iešu runāt, pieklauvēšu pie cilvēku durvīm un runāšu uz viņiem mēlēs. Viņi droši vien izsauks policiju. Tu esi izgājis ielu evaņģelizācijā, varbūt vesela grupa iziet ielās, kā Sauls praviešu pulkā. Ievelk kādu cilvēku savā vidū un runā uz viņu mēlēs. Es domāju, ka tas var ļoti slikti beigties. Pāvils saka, ka šādi nevajag darīt, šādi nevajag praktizēt. Šeit var pārprast, ka mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem, bet pravietošana nav neticīgajiem, bet ticīgajiem.
Tā mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem, bet pravietošana nav neticīgajiem, bet ticīgajiem. Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši? (1. Korintiešiem vēstule 14:22-23)
Tāpēc šeit Pāvils citē, ka bauslībā ir rakstīts, ka svešās mēlēs, ar svešu cilvēku lūpām, Dievs uz viņiem runās, un viņi nesapratīts. Tā ir zīme tam, ka Dievs ir izlējis no Sava Gara un piešķīris varu draudzei sludināt. Tā ir zīme tam, ka mēs Svētā Gara spēkā, bet ne jau pašas mēles kā tādas. Tā ir zīme, pazušanas zīme, kā Bībele saka: vieniem smarža uz dzīvību, otriem smarža uz pazušanu. Tā ir pazušanas zīme. Ne jau, ka tu parunāji mēlēs ar cilvēku, bet pats fakts, ka Svētais Gars ir draudzes vidū un darbojas caur draudzi. Acis ir, bet neredz, ausis ir, bet nedzird – to saka Jēzus.
Bet arī viņi grīļojas, vīna piedzēruši un stipra dzēriena apdullināti; priesteri un pravieši, kas vīna un stipra dzēriena apreibināti, kaut ko muld, pravietodami un tiesu spriezdami! Patiesi, visi galdauti apspļauti un pilni netīrumu! Kam tad tāds spēks iedvest kam kādu atziņu, kam mācīs saprašanu? Taču ne tikko kā no piena atradinātiem, no mātes krūts atšķirtiem bērniem? Jo tur tiek teikts: “Dari tu to, tu atkal to, rīkojies vienreiz tā, otrreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai!” Tiešām, ar ļaužu starpniecību, kam pinas lūpas un kas šļupst ar svešādu mēli, Viņš runās uz šo tautu, Viņš, kas tiem sacījis: „Šeit ir dusas vieta! Dodiet atdusu piekusušiem; šeit ir miera vieta! Bet tie to negribēja dzirdēt. Tādēļ atskanēs uz šiem šis vārds kā Tā Kunga vārds: “Dari tu to, tu atkal to, rīkojies šoreiz tā, citreiz atkal tā, šeit pa drusciņai, tur pa drusciņai!” – lai viņi ietu un pakristu augšpēdu, tiktu satriekti vai sapītos un kristu gūstā. (Jesajas grāmata 28:7-13)
Šeit nav runa, ka viņi mēlēs runās, bet tie būs Svētā Garā kristīta draudze. Svētā Gara spēkā, misiju pildoša draudze. Pazušanas zīme tiem, kas uzstājas pret draudzi, kas nepieņem evaņģēlija vēsti – tas ir Bībeles konteksts.
Un, ja nav tulkotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam. (1. Korintiešiem vēstule 14:28)
Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle. Bet, ja kāds to neatzīst, tas paliek neatzīts. Tātad, brāļi, tiecieties pravietot, neliedziet arī runāšanu mēlēs. Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi. (1. Korintiešiem vēstule 14:37-40)
Viss lai notiek tā iemesla dēļ un tā konteksta dēļ, kāpēc vispār Dievs mums ir devis šīs dāvanas un devis Savu spēku. Pāri visam, lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite.
Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs. Vai tad visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir mācītāji? Vai visi ir brīnumu darītāji? Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot? Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu. (1. Korintiešiem vēstule 12:28-31)
Pāvils šeit saka, ka visiem nav šīs dāvanas runāt mēlēs. Kāpēc viņš to uzsver, ka ne viesiem ir mēles? Pirmkārt, viņš to saka tādēļ, lai mēles kā tādas neizskatītos kā super dāvana. Korintiešiem bija problēma, ja tu mēlēs nerunāji, tad kaut kas ar tevi nebija kārtībā. Korintā mēles bija kļuvušas par tādu kā statusu. Otrkārt, lai uzsvērtu mīlestību kā augstāko ceļu un augstāko jēgu. Dievs ir mīlestība! Un lai draudze būtu daudzveidīga. Tā ir Gara dāvana draudzei. Ja godīgi, es šo visu nesaprotu. Es saprotu, kas ir pravietošana, kas ir atklāsmes dāvanas. Kāpēc visu šo vajadzēja tik sarežģīti darīt, es nesaprotu, bet es ticu un kaut ko līdzīgu esmu piedzīvojis un redzējis. Tu lūdz mēlēs, tev nāk kāda laba doma, pravietojums, tu to pasaki, bet kā Pāvils mudina, lai viss notiek pieklājīgi un kārtīgi. Ja tas ir draudzē, tad pieklājīgi un kārtīgi, lai viss ir savā vietā. Interesanti, ka visi runā mēlēs, bet Bībele saka, ka nav visiem tādas dāvanas. Ir par ko padomāt. Pāvils to saka, un tam ir iemesls. Privātās mēles ir lūgšanu valoda Dievam, pieejama visiem, bet publiskās mēles ir Gara dāvana draudzei, kas prasa tulkojumu. Tulkošanas dāvana būtībā nav nekādas mēles, bet pravietošana. Pravietot var arī bez runāšanas mēlēs, tev obligāti nav tanī brīdī jārunā mēlēs, lai pravietotu. Praviešu gari praviešiem klausa – arī tā ir rakstīts.
Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. (1. Korintiešiem vēstule 13:1-2)
Ja man ir Gara dāvanas, bet nav mīlestības, tad es esmu nekas – tā Pāvils par sevi saka. Es nedomāju, ka cilvēks ir nekas, bet Pāvils to par sevi runāja, viņam ir tiesības tā teikt, varbūt kaut kādā mērā ir pārspīlējums, bet Pāvils bija tāds radikāls.
Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. (1. Korintiešiem vēstule 13:8)
Kas ir svarīgāk? Mīlestība, vienotība, draudzes misija, nevis atsevišķas dāvanas, bet tiecieties pēc dāvanām, runājiet mēlēs, celiet sevi, celiet draudzi, bet pieklājīgi, kārtīgi mīlestībā un vienotībā. Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Mēles un mēļu tulkošanas dāvana” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
