Bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs. (1. Pētera vēstule 3:4)
Dievam ir dārgs tas, kas notiek tavā iekšienē, sirdī, nevis tas, kā tu ārēji izskaties, ko esi sasniedzis, kādi ir panākumi.
“Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Jesajas grāmata 55:9)
Varbūt kāds, kurš lasa šai brīdī, šaubās, vai Dievs vispār domā? Mēs neredzam Dievu kā cilvēku sev blakus. Tas laiks, kad Dievs Jēzū Kristū staigāja kā cilvēks virs zemes, kad varēja Viņu aptaustīt, redzēt, dzirdēt, ir pagājis. Viņš ir augšāmcēlies, sēd Debesīs pie Dieva Tēva labās rokas un ir sūtījis Savu Garu, kas mājo mūsu vidū. Bībele saka, ka Dievs domā. Tas, ko mēs, cilvēki, domājam šodien ir daudz mazāk nekā tas, ko Dievs domā un ko Viņš ir paredzējis mums. Pat tad, ja mums šķiet, ka labi domājam par sevi, Viņa domas ir daudz, daudz augstākas.
Es daudz gatavoju dažādas tēmas gan dievkalpojumiem, gan izaugsmes klubam un retrītam un pavadu daudz laika ar Dieva vārdu. Kontekstā ar gatavojamo tēmu, atcerējos gadījumu no savas skolas dzīves. Biju saskatījies daudz filmas par karu un skolas starpbrīdī reiz pateicu: “Heil, Hitler!” Es pat nezināju, ko tas nozīmē. Kāda skolotāja, kura ticēja tā laika ideoloģijai, saķēra mani un teica: “Tu esi lupata, saproti, lupata!” pēc tam, protams, izsauca vecākus uz skolas. Gadu gaitā, daudz kalpojot cilvēkiem, redzot dažādus dzīves stāstus, izglītojoties, daudz lasot, zinu, ka šāda negatīva attieksme var noteikt cilvēka tālāko dzīves virzību. Var rasties atstumtība, cilvēks sāk slikti domāt par sevi un nespēj realizēt savu potenciālu. Es toreiz Dievu nepazinu, bet šis notikums man nelika krist mazvērtībā. Bērnībā, kad es mammai jautāju, kur es būšu, kad nebūšu, mamma nevarēja neko atbildēt. Tā toreiz bija aizliegtā tēma, arī Bībele bija aizliegta. Tomēr iekšējā izjūta man bija tāda, ka ir kaut kas vairāk un nevar būt, ka kādu dienu es pārstāšu eksistēt. Mēs katrs esam dažādi un pieminētais notikums skolā neformēja manu identitāti. Tai pašā laikā ir cilvēki, kurus tamlīdzīgi notikumi ļoti stipri ietekmē un formē negatīvu pašapziņu.
Vidusskolā reiz mēs ar draugu, kad bijām sastrādājuši kādas palaidnības, pēc stundām runājām ar skolotāju. Viņa toreiz teica manam draugam, ka viņš līdzīgās situācijās izturēs, bet man prognozēja, ka es gan nespēšu pastāvēt sarežģītos apstākļos. Tomēr arī tas nenoteica manu dzīves ceļu. Toreiz skolotāji varēja būt arī ļoti skarbi un arī fiziski disciplinēt, ne tā kā šodien, ka pat vistiņai un sunītim īsti nevar pieskarties, lai nepakļautu sevi krimināllietas ierosināšanas riskam vai izpelnīties nopēlumu sociālajos medijos.
Mēs katrs esam individuāls, un dzīves ceļu ir noteicis tas, kādi ir bijuši mūsu vecāki, kādas viņiem bijušas vērtības, kādas vērtības mācītas skolā, kā esam reaģējuši uz dažādām situācijām, ko mācījušies, redzējuši, kādu vidi izvēlējušies un tā tālāk. Mēs esam dažādi, un es par sevi stāstu, lai caur to tu šķetinātu savu dzīvi. Tātad, es par sevi nekad neesmu domājis kā par kaut ko nevajadzīgu, sliktu, vāju. Zinu, ka citu cilvēku vārdi: “Tu esi lupata!” var iznīcināt. Ja tēvs, māte, draugi, kas tev nozīmīgi, kaut ko tādu pasaka, tas var salauzt, izpostīt dzīvi. Es nevaru izskaidrot, kādēļ vienu tas ietekmē, bet citu nē. Arī tad, kad man dzīvē viss bija slikti, dziļi iekšā bija izjūta, ka šie cilvēki nenoteiks, ko domāšu par sevi, un zinājis, ka esmu radīts kaut kam vairāk. Bībelē to dēvē par velnu, bet pamatā tas ir paša cilvēka domāšanas veids, ko viņš domā par sevi. No katra paša ir atkarīgs, vai viņš dod vietu Dieva likumiem savā dzīvē, vai tie darbojas par vai pret cilvēku. Pirmais pretinieks ir cilvēka paša galvā. Klausījos Arnolda Švarcenegera liecību. Viņš netiek pozicionēts kā nodevies kristietis. Viņa dzīves ritējumu noteica tas, ko gribēja vecāki. Bērnība aizritējusi Austrijas laukos, ciematā starp fermeriem. Dāvids arī auga un dzīvoja starp aitiņām. Nekur Bībelē neredzu, ka Dāvids par sevi būtu domājis kā par niecību. Viņa paļaušanās uz Dievu un attiecības ar Visaugstāko formēja viņa personību. Viņam bija veselīga pašapziņa.
“[..] Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?” (1. Samuēla grāmata 17:26)
Tā domāja zēns no ganībām, kuru brāļi neņēma vērā. Tas nozīmē, ka tas, kā uz Dāvidu skatījās brāļi un pat tēvs, nenoteica viņa identitāti. Švarcenegers savā liecībā sacīja: “Es vienmēr esmu zinājis, ka es esmu kaut kas vairāk.” Kad viņš pirmo reizi ieraudzīja Ņujorkas debesskrāpjus, viņš saprata, ka viņa vieta nav starp fermeriem vai darīt to, ko grib vecāki. Otrs notikums – jauns būdams, Grācā, grāmatu veikala skatlogā uz žurnāla vāka ieraudzīja Reju Pārku, kurš bija tā laika kultūrisma zvaigzne, saprata, ka tas ir viņa aicinājums. Pēc tam viņš 100% sakoncentrējās uz to. Mēs zinām, ka Švarcenegers ir kļuvis ne tikai par Nr. 1 kultūrismā, bet arī par gubernatoru ASV. Šo es tev nestāstu kā piemēru, kā dzīvot. Viņš savā liecībā teica, ka nekad nav par sevi domājis, ka viņam ir lemts rāpot. Man bija līdzīgi, jau no dzimšanas par sevi tā nedomāju. Saprotams, ka dzīvē, neuzturot attiecības ar Dievu viss juka un bruka, gāja kā ellē, bet iekšēji joprojām bija cerība, pārliecība par kaut ko lielu savā dzīvē. Filmā “Lielais Getsbijs” zēns, kurš aizgāja prom no laukiem, zināja, ka radīts kaut kam vairāk. Tad, kad braucu evaņģelizācijas tūrēs, vilku krekliņu, uz kura bija rakstīts: “Ar Dievu viss ir iespējams.”
“Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Jesajas grāmata 55:9)
Šis nelielais Dieva apziņas graudiņš, ka man jau no bērnība piemita, pārliecība, ka es neesmu lupata, bija dots no Dieva. Man bija jācīnās, lai pastāvētu, lai kāds neapceltu, pēc tam biju grēkos galīgi pakritis un noklīdis, bet iekšējā izjūta, ka esmu vērtīgs vienmēr, ir bijusi. Tas mani nepasargāja pat no pašnāvības domām, bet tomēr es to nevarēju izdarīt. Nedomāju, ka katram ir tieši tāpat kā man, jo mūsu dzīves veido dažādi faktori. Tomēr vienu es zinu droši: ja cilvēks identificē sevi ar Kristu, tad pieņem Viņa domas par sevi.
Jēzus jautā mācekļiem, ko cilvēki domā par Viņu. Mācekļi atbildēja, ko dzirdēja no citiem – Jānis Kristītājs, Ēlija, Jeremija vai kāds no praviešiem.
Viņš uz tiem sacīja: “Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” Tad Viņš Saviem mācekļiem pavēlēja, lai tie nevienam nesaka, ka Viņš ir Kristus. No tā laika Jēzus iesāka Saviem mācekļiem rādīt, ka Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam, un trešā dienā augšāmcelties. Un Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” (Mateja evaņģēlijs 16:15-22)
Apkārt bija pūlis, kas skatījās uz Viņu, pieņēma, ka Viņš ir pravietis, cilvēks no Dieva. Pēteri, kurš tobrīd vēl bija Sīmanis, tulkojumā niedre, pēc tam, kad viņš atzina, ka Jēzus ir Kristus, Jēzus viņu uzreiz nosauca par klinti. Jēzus pavēlēja nevienam to neatklāt, jo cilvēki gribēja Viņu celt par ķēniņu, gaidīja risinājumus no ārpuses. Sīmanim tika piešķirta jauna identitāte – biji niedre, kas liecās, tagad esi klints. Kāpēc? Jo atzina, ka Jēzus ir Kristus. Tad, kad es atzīstu Viņu, Viņš atzīst mani. Tad, kad iepazīstu Dievu, es arī iepazīstu sevi, kad es pieņemu Dieva domas, nevis pasaulīgās domas, Viņš uz šo domu pamata veido manu personību.
“Un Es tev došu Debesu valstības atslēgas; un, ko tu siesi virs zemes, tas būs siets arī debesīs; un, ko tu atraisīsi virs zemes, tam jābūt atraisītam arī debesīs.” (Mateja evaņģēlijs 16:19)
Es iepazinu Dievu, piedzimu no augšienes, bet nezināju, kā lūgt Dievu, es lūdzu par mammu, tēti, lūdzu par cilvēkiem sev apkārt. Neviens man apkārt pirmos ticības gadus to nevarēja ne iemācīt, ne parādīt. Lasot kristīgo literatūru, redzot to, es sāku saprast, ka visiem cilvēkiem kristīgajā kalpošanā, kas spēj patiešām palīdzēt simtiem tūkstošu cilvēku, visiem ir viena kopīga lieta – personīgās attiecības ar Dievu. Es sāku to praktizēt, lasīju Bībeli, izrakstīju rakstvietas par uzvaru, ja es iepazīstu Kristu kā pasaules uzvarētāju, tad Dieva vārds par mani saka, ka es esmu uzvarētājs. Bieži vien es šo jautājumu uzdevu evaņģelizējot, un cilvēki vienmēr man atbildēja Jēzus. Šī rakstvieta ir par to, ka uzvarētājs ir tas, kas tic Jēzum Kristum. Es identificēju Tevi ar sevi, pavadu laiku, un Tu pārveido mani no gara uz prātu, un otrādi, emocionāli un fiziski, un visu to, kas man notiek apkārt. Mums vajag personīgi pazīt Kristu. Es stāstīju sākumā par mazo graudiņu, manī tas bija, bet ne visiem ir tā. Man bija atstumšana, nepiedošana, kas veidoja ļaunumu, novirzīja vidi, komunisms savā ziņā ietekmē. Tajā laikā draudzes un ticība bija aizliegta, kur lai es visu iegūstu? Bija daudz faktoru, kāpēc tu nevari atrast Dievu un nevari izlauzties no pagātnes rēgiem. Apkārt visu laiku vienas un tās pašas lietas. Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls. Es izrakstīju rakstvietas par uzvaru, ticību, ar Dievu viss iespējams. Braucu uz mežu, staigāju un vairākas stundas lasīju tās un apliecināju, visas savas dzīves situācijas, sapņus, mērķus saskaņoju ar šim rakstvietām. Apslēptais sirds cilvēks – tas ir Dievam tīkams.
“Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.” (Jesajas grāmata 55:9)
Kad es savas domas saskaņoju ar Viņa domām, sevi identificēju ar Kristu, esmu Kristū tas pats, bet cits. Viņš ir Dievs, bet es cilvēks. Viņš radīja šo zemi un saka, ka grēks ir netrāpīt mērķi. Ir Dieva principi. Ja tas ir ārējs rāmis, tas nedarbojas, tai ir jābūt būtībai. Man jāļauj sevi pārveidot.
Manas acis mostas agri, vēl pirms sardzes maiņas, lai pārdomātu Tavus vārdus. (Psalms 119:148)
Es šodien modos agri, aizgāju ļoti vēlu gulēt, bet manas acis tāpat mostas agri, jo esmu draudzes mācītājs. Man ar cilvēkiem jādalās ar Dieva vārdu. Mosties agri, lai pārdomātu Dieva vārdu. Ticības pirmsākumos modos no rīta, pirmais momentā es nepieļāvu nevienu citu domu kā tikai uzreiz rakstvietas un Bībele. Daudz vairāk ir vajadzīgs kā “Labrīt, Svētais Gars”. Prāts ir durvis uz tavu sirdi, ko tu skaties, kādā vidē atrodies. Ir vasara pagājusi, vasarā man bija vairāk laika, jo man nebija Saeimas darba, kas paņēma 50% man nost. Vasarā apmēram 80% es normāli varēju domāt par draudzes lietām, Dieva vārdu, un tam ir rezultāts. Es labāk jutos, daudzas lietas bija labākas draudzē. Tiklīdz sāku atkal strādāt, es uzreiz jūtu, ka man nav tik daudz prieka, skaidru ideju, bet ir inerce no vasaras. Man kā mācītājam jāuzņem vairāk Dieva vārds nekā parastam ierindas cilvēkam, man jāmācās, jāaug, lai varētu dod citiem. Ir atšķirība, kur tu esi pavadījis laiku, izlaidis vienu grupiņu, ir atšķirība, vai grupiņa bija toksiska vai izlaidi vienu dievkalpojumu. Ir atšķirība, vai sprediķi tikai klātienē noklausies vai pēc tam vēlreiz ierakstu skaties vai lasi. Tu esi Kristus dzīvā Dieva dēls. Es identificēju sevi ar Tevi, tas bija laiks, sākums, kad Pēterim kliboja lūgšanas. Vēlāk mēs redzam, ka Pēteris lūdz.
Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. (Jāņa evaņģēlijs 14:12)
Kad? Kad mainīsies no iekšpuses. Šodien uzvalks uzvilkts, jo laulību ceremonija ir, tā ir formalitāte. Man laulību ceremonija ārkārtīgo ekstāzi nesagādā, man prieku sagādā, kad cilvēki dzīvo kopā dievbijībā, turpina kalpot, ka viņi ir veiksmīgi, ir pietiekami, nepazaudē sevi šajā laulībā, tas man ir vērtīgi un būtiski. Daudzas lietas var prognozēt uz priekšu un nekļūdīties. Tie ir svētki cilvēkiem, kuri precas, bet ne man. Dažādi izvēršas pēc tam. Kāpēc? Tā ir tikai forma. Es noslēgšu laulību baznīcā, un tas man garantēs svētību. Nē, svētību garantē, vai jūs abi identificējat sevi ar Kristu. Tas nozīmē mainīties. Pēteris mainījās, darīja tos pašus darbus ko Kristus. Mēs šodien viņu pieminam. Kur slēpās Sauls? Viņa iekšējās pārmaiņās, viņš augšistabā lūdza Dievu. Dzirdēju kādu motivējošu sludinātāju, ka bijis frizētavā un tur viena sieviete visu laiku uz viņu skatījusies. Tad pateikusi: “Tu braukāsi pa visu pasauli un sludināsi!” Tā arī ir noticis. Bet kā šī sieviete varēja to zināt? Ja cilvēkam bija kāda pravieša dāvana, iekšējais kods, kurš noteikti attīstīsies, viņš zina, ka ir paredzēts kaut kam lielākam. Man uzvalks nepatīk, tāpēc ka esmu izaudzis no tā. Kamēr tu ēd drazu, tu nevari ietilpt uzvalkā, ja tu ēd vakaros pus kilogramu konfekšu. Svarīgākais ir pats princips, kad tu maini uzvalku? Tad, kad tu nevari vairs uzvilkt to. Tad, kad tu izaudz no iekšienes, tu maini uzvalku. Jo vairāk es saprotu, cik maza nozīme dekorācijām, apliecinājumiem, ko es varu darīt, kādas vīzijas. Ej un izdari vienkārši, tam ir nozīme. Izaudz no sava uzvalka. Cik svarīgi ir, lai Viņa domas ir tavas domas. Tā kā Viņš par tevi domā, tas nav tikai prāta līmenī, bet iekšienē. Rezultāts sekos, lai vai kāds mērķis vai vīzija būtu, kad tu sper attiecīgos soļus.
“Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem ir pats lielākais. Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas, paņēma bērnu un nostatīja to Sev blakus un sacīja: “Kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis; jo, kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels.” (Lūkas evaņģēlijs 9:46-48)
Jēzus redzēja mācekļu domas, Viņš pat nepārmeta, paņēma bērnu un nosacīja, lai tas būtu kalps. Ar vienkāršiem piemēriem mācīja, mainīja, strādāja pie mācekļu domāšanas. Jūs nekad nevarēsiet būt lieli, ja nemācēsiet būt mazi kā bērni. Jēzus nepārtraukti strādāja pie mācekļu domāšanas veida, kas ir durvis uz sirdi. Koriģēja domas, bija izcils skolotājs. Lielākais ir tas, kas ir identificējis sevi ar Svēto Garu, nevis cilvēkiem grib acīs lielāks parādīties, pirmais būt. Tev ir jābūt labākam par citiem, bet tu nevari būt labāks par visiem. Veselīga sacensība ir labi, bet nevis būt lepnam un salīdzināt sevi ar cilvēkiem. Vienam no Rokfelleriem prasīja: ”Cik daudz naudas jums būtu pietiekami?” Atbilde: “Vēl nedaudz.”
Jo es jums apliecinu, brāļi: tas evaņģēlijs, kuru es jums esmu pasludinājis, nav cilvēku izdomāts. (Galatiešiem vēstule 1:11)
Vārdi, kurus es šodien sludinu, nav cilvēka izdomāti, evaņģēlijs ir Dieva vārds. Ja tu uztver ne tikai kā cilvēcisku gudrību, būtībā tā ir Dieva atklāsme cilvēkiem. Dieva vārds ir Dieva atklāsme pirmkārt par to, kas tu esi un kas vari būt. Atklāsme par to, kāds ir Viņš, un ja es atklāju Viņu, savā ziņā Viņš atklāj mani un manu potenciālu.
Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi? (Mateja evaņģēlijs 6:26)
To saka Dieva vārds, tā ir patiesība. Tu esi labāks par dzīvnieku. Bet tagad ir izveidojusies kampaņa. Tā ir politika, kur cilvēku cenšas pievienot dzīvniekam. Ja tā turpināsies, var piešķirt tādas pat cilvēku tiesības dzīvniekam. Bet Bībele saka – tu esi labāks –, bet mums ir jāizturas saudzīgi un ar mīlestību pret dzīvniekiem, bet cilvēks ir prioritāte. Tā jau sākas visas tā ideoloģijas, piemēram, darvinisms, sākums komunismam un visām šīm lielajām bēdām, kādas mēs esam redzējuši un kādas vēl sekos. Ja tev ir Dieva orientieris, tu zini, kas esi – es esmu labāks.
Mana sirds smeldza manās krūtīs, manas pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un man bija jārunā ar savu mēli. (Psalms 39:4)
Ja tu pārdomā Dieva vārdu, ja no rīta agri celies, lai pārdomātu Viņa vārdus, ja tu sāc dienu ar Dieva vārdu, tas liek iedegties ugunij tavā dvēselē. Tu izmanto iespējas, lai būtu apmācībās, būtu semināros, tas ir tas, kas iededzina tevī uguni būt tam, kādu Dievs tevi redz – būt iekšēji tādam, kādu Dievs redz tevi redz.
Manas domas mani mudina atbildēt. (Ījaba grāmata 20:2)
Domas mudina un iededzina. Bībelē ir atklātas Viņa domas par tevi. Un es domāju tā, ja kādam arī ir paveicies, tad, ja viņš ir nogājis no ceļa, no Viņa principiem, un tomēr ja no bērnības viņš ir domājis, ka viņš ir kaut kam vairāk radīts, uzskatu, ka tā ir Dieva dāvana. Tā ir tā paradīzes atblāzma cilvēkos, kas vēl Dievu nepazīst, bet tas ir viņos. Bībele saka, ka mēs visi esam Dieva bērni: viens ir pazudušais dēls, viens kalpo formas pēc, bet būtībā visi nākam no Dieva. Un šī dievišķā atklāsme ir visos cilvēkos. Tā ir, tikai atliek to sevī atklāt. Atļauj tikai Viņam darboties, pieņemot Viņa domas par sevi. Evaņģēlijs nav cilvēku izdomāts.
Lieli ir tavi darbi Kungs mans Dievs, ko tu manā labā esi darījis un diženas svētību pilnās domas pār mums. (Psalms 40:6)
Diženas un svētību pilnas ir Tavas domas par mums. Kā Dievs domā? Tieši tā – tu esi kaut kam vairāk radīts.
Pirmie mācekļi, Andrejs un Jānis, bija Jāņa Kristītāja mācekļi, bet gāja garām Jēzus, un viņi jautāja: “Rabi, mācītāj, kur tu mājo?” “Nāciet un redzēsiet!” Ko redzēsiet? Dieva vārda iemiesojumu, jo iesākumā bija vārds, vārds tapa miesa – nāciet un redzēsiet, iepazīstiet, uzturiet kontaktu ar Viņu. Audziet no iekšpuses lielāki, tā lai drēbes kļūtu par mazu, te nav runa par konfektēm, te runa ir par garīgām lietām. Audzējiet sevi iekšēji. Diženas ir Tavas svētību pilnās domas par mums. Viņam ir lielas domas par tevi.
Tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. (Romiešiem vēstule 4:17)
Viņš saka to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Pēteris vēl nebija klints, bet Jēzus tā jau sauca. Viņš mirušos dara dzīvus ar Savu vārdu. Kad tu identificējies ar Kristu un uzturi attiecības ar Viņu, tevī notiek iekšējā transformācija, un tev neiespējamais kļūst iespējams. Tas nozīmē – ikdienas, regulārs darbs ar sevi. Nepieciešama regulāra uzturēšanās Viņa klātbūtnē. Bībelei jābūt tavai mīļākai grāmatai!
Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā,
un jāatjaunojas savā sirdsprātā. (Efeziešiem vēstule 4:22-23)
Tas, ko es tagad runāju, vārdi, ko runāju, ir gars un dzīvība. Šie vārdi pārveido, šie vārdi svētī, tie tevi dara līdzīgu Viņam. Šie vārdi atraisa svētību tavā dzīvē. Jo Dieva domas ir augstākas par tavām domām. Jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā. Sirdsprātā jāatjaunojas. Kad mācekļi sāka spriest, kurš no viņiem lielākais, Jēzus redzēja viņu domas un saprata, ka te ir problēma, jāmaina prāta uzstādījumi. Kāpēc? Ne jau ēdiens sabojā cilvēku, bet kas no tā cilvēka iziet, no sirds iziet domas un sirdī ieiet caur prāta vārtiem. Pat tad, kad tu daudz nedomā, tik un tā tu formējies, jo prāts un smadzenes ir daudz sarežģītākas, kā mums šķiet. Pat tad, kad tu nepiedomā, tu formējies. Pat tad, kad tu domā, ka bērns neko nesaprot, viņš formējas, esot šeit iekšēji formējas. Viņš var nesaprast kaut ko ar prātu, bet viņš formējas. Neirozinātne iet plašumā, arvien vairāk atklāj, bet, jo vairāk atklāj, jo vairāk jautājumu rodas. Ir grūti visu to izpētīt, arī to, kas notiek garā. Mums ir Dieva vārds par šīm lietām, un tas ir primāri. Tavs iekšējais saturs rada arī ārējo saturu.
Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un, ja jums kādā lietā ir citas domas, tad arī to Dievs jums atklās. (Filipiešiem vēstule 3:15)
Nepārtraukti ir jāstrādā ar savu domāšanu. Šīs lietas ir ļoti smalkas, bet, kad mēs sākam izprast, tad saprotam neizbēgamību, ka nav cita varianta. Kā Rainis saka: “Pastāvēs, kas pārvērtīsies.” Jāpārvēršas pēc Dieva prāta. Einšteins ir teicis tādus vārdus: “Domāšana ir smags darbs. Un tāpēc tik maz ar to nodarbojas.” Ja cilvēks ir ieslēdzis un klausās svētrunu kaut vai fonā, tas ir labāk nekā nekas. Salīdzinājums – labāk ir slikti iztīrīt zobus nekā vispār nekā. Atnākot uz dievkalpojumu, dzirdot dzīvu vārdu – tas ir stiprinājums visai nedēļai. Ja tu atrodi vēl ikdienā laiku ar Bībeli, lūgt, domāt, tas vēl vairāk palielina tavu iespēju domāt tā kā Dievs domā. Ar Dievu viss ir iespējams.
Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums! (Psalms 139:17)
Lūk, kas ir visdārgākā pērle. Tas ir Viņš un Viņa domas par mums.
Kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. (Psalms 63:7)
Kad es Tevi pieminu, ejot gulēt un ceļoties augšā. Svarīgi, kad ej gulēt, ko tu lasi, jo naktī smadzenes apstrādā to informāciju. Un tas, ko tu domā no rīta, iedod toni visai dienai. Ko tu domā, ko apliecini, tas notiek. Apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā, klusajā garā ir Dievam dārgs. Cik augstākas debesis pār zemi, tik augstāki ir Dieva ceļi, Viņa domas pār jūsu domām. Ar domām vien nepietiek, pēc tam ir jāseko ikdienas regulārajām darbībām. Domas jāuztur kārtībā ik dienas. Jo vairāk esi Dieva namā, jo mazāk tev vajag laiku, lai pieņemtu kādus lēmumus.
Debesu Tēvs, es Tev pateicos par Tavu dzīvo vārdu! Es Tev pateicos par Tavām diženajām un svētības pilnajām domām, par katru ikvienu šajā vietā, katru ikvienu, kas lasa internetā, telefonā, datorā vai televizorā! Es Tev pateicos, ka Tavas domas ir lielas, diženas un svētību pilnas! Palīdzi mums katram ikvienam pieņemt, uzņemt, pārdomāt, pielāgot sev, atjaunoties savā sirdsprātā, novilkt veco uzvilkt jauno, Kungs, ka Tu vari nākt un svētīt, ka vari nākt un piepildīt! Slava Tev, Kungs! Āmen!
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Ko Dievs par tevi domā?” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
