Aļesja draudzi „Kristus Pasaulei” apmeklē jau vairākus gadus.
Viņa aktīvi iesaistās visās draudzes aktivitātēs un vada savu mājas grupiņu, kur palīdz cilvēkiem tuvāk iepazīt Dievu un dzīvot veiksmīgu dzīvi. Taču vēl pirms dažiem gadiem meitene sevi uzskatīja par neveiksminieci un domāja, ka tāda būs visu mūžu.

„Es uzaugu nabadzīgā ģimenē un visi mani radinieki pārsvarā strādāja zemu apmaksātus darbus apkalpojošā sfērā – par pārdevējiem veikalos vai apkopējām. Tāpēc domāju, ka arī pati nākotnē strādāšu šajās profesijās un knapi spēšu nopelnīt iztikai. Uzskatīju, ka tāds ir mans liktenis, jo esmu piedzimusi šādā ģimenē un vidē. Man reti izsniedza kabatas naudu, taču, ja man tā bija, uzreiz iztērēju, jo tā bija pie mums pierasts – ja ir nauda, tad tērē, bet ja nav, tad nav. Saviem draugiem un paziņām mēdzu teikt, ka esmu nabadzīga, taču patiesībā es pat nebiju centusies atrast darbu un nopelnīt naudu. Vasaras brīvlaikos, kad citi jaunieši strādāja, es uzskatīju, ka man ir jāatpūšas un jāizbauda dzīve.

Savu laiku es nemēdzu plānot, visu darīju impulsīvi un balstījos uz tā brīža sajūtām – ja ir vēlēšanās darīt, tad darīju, bet ja nē, tad vienmēr atliku uz rītdienu. Patiesībā es nemaz nedzīvoju šodien un tagad, bet vienmēr domāju, ka rīt izdarīšu un paspēšu. Līdz ar to es bieži aizmirsu lietas, kas man bija jāpaveic, jo nekad neko nepierakstīju. Mēdzu apsolīt cilvēkiem un pēc tam gari un plaši attaisnoties, kāpēc neesmu varējusi izdarīt. Nespēju pat pareizi saplānot savu laiku, lai īstajā brīdī izietu no mājām un nekavētu. Kavēšana par stundu man bija ierasta lieta. Citreiz redzēju, ka kavēju jau tik ilgi, ka nolēmu vispār neierasties norunātajā vietā. Kad cilvēki man zvanīja, lai uzzinātu, kur esmu un kad atnākšu, es mēdzu necelt klausuli un pēc tam no šiem cilvēkiem izvairīties, jo zināju, ka varu saņemt aizrādījumus. Kritiku par savu rīcību vai raksturu uztvēru ļoti emocionāli, parasti pēc tam raudāju un pārdzīvoju. Maniem vārdiem nebija seguma – es varēju atvainoties un teikt, ka tā vairs nedarīšu, taču patiesībā savu attieksmi nemainīju. Līdz ar to man bieži pasliktinājās attiecības ar cilvēkiem, jo viņi dusmojās, ka man nevar uzticēties, bet es tikai attaisnojos un apvainojos. Domāju, ka vienkārši tāda esmu un tur nekā nevar darīt. Jutos bezcerīga un nomākta, jo nespēju mainīt savus ieradumus,” par sevi stāsta Aļesja.

Kad Aļesja sāka apmeklēt draudzi „Kristus Pasaulei”, viņa saprata, ka ir jāplāno sava nedēļa, jo mājas grupiņa un dievkalpojums vienmēr notiek tajā pašā dienā un laikā, kur viņa vēlējās būt. Meitene centās pārējās lietas pakārtot šo pasākumu apmeklēšanai. Viņa vēlējās sākt mainīties, un kā pirmais solis bija ikdienas Bībeles lasīšana un lūgšana. Tas bija ļoti grūti nepatstāvības dēļ, jo agrāk Aļesja nekad nebija centusies kaut ko darīt sistemātiski katru dienu. „Sapratu, ka esmu Dievam svarīga un Viņš mani mīl. Nolēmu, ka vēlos vēl tuvāk iepazīt Dievu, es ticēju, ka Viņš spēj izmainīt manu dzīvi. Bībelē vēstulē Tasaloniķiešiem izlasīju – ja kas negrib strādāt, tam nebūs arī ēst, un sāku domāt, ka man vajadzētu beidzot sākt meklēt darbu, lai varētu pati sevi apgādāt. Dzirdēju daudzu draudzes cilvēku liecības par to, kā kopā ar Dievu bija krietni uzlabojusies viņu finansiālā situācija un viņi ir atraduši labu darbu vai uzsākuši savu biznesu. Manī radās ticība, ka tomēr neesmu nolemta apkopējas vai pārdevējas darbam visa mūža garumā. Atceros, kā kādā svētrunā dzirdēju teicienu – „iedod “bomzim” miljonu un viņš pēc nedēļas atkal būs “bomzis”. Atņem miljonāram miljonu un viņš pēc nedēļas atkal būs miljonārs.” Sapratu, ka jāmainās man kā personībai un tad mainīsies arī apstākļi man apkārt, nevis otrādi.

Sāku cīnīties ar savu raksturu. Centos pielietot principus, ko mācīja draudzē – es sāku plānot savu laiku un apzināties, kas man jāpaveic katru dienu. Lūdzu Dievu, lai Viņš man palīdz izdarīt visu, ko esmu ieplānojusi un nepadoties pie pirmajām grūtībām. To, ko apsolīju kādam izdarīt, uzreiz pierakstu, lai neaizmirstu. Es vairs necenšos visu atlikt uz rītdienu, bet gan, ja vien varu, izdaru uzreiz. Pamazām ir cēlies mans pašvērtējums un es sāku justies kā personība, kas pilda savus solījumus. Lēnām mācos saplānot laiku tā, lai izietu no mājām laicīgi un ierastos norunātajā vietā tad, kad esmu to apsolījusi. Saprotu, ka kavējot rīkojos egoistiski, jo nerēķinos ar citu cilvēku laiku. Man vairs nevajag izdomāt dažādus muļķīgus attaisnojumus. Ja arī sanāk kavēt, es vienmēr par to cenšos laicīgi paziņot un atvainoties. Es uzņemos atbildību par savu rīcību un cilvēki ir sākuši man uzticēties un esmu ieguvusi labu darbu – strādāju skaistumkopšanas salonā. Nopelnīto naudu cenšos sadalīt tā, lai man pietiktu visam mēnesim un izvairos no impulsīviem pirkumiem algas dienā. Redzu, kā Dievs ir atbildējis uz manām lūgšanām, jo mans raksturs mainās. Viņš dod man spēku un gudrību pārvarēt nepareizos ieradumus.

Es vairs neesmu nomākta un nedomāju bezcerības domas par nākotni, tagad es dzīvoju šodienā un priecājos par savu dzīvi. Zinu, ka varu sasniegt to, ko vēlos, ja vien darīšu visu kārtīgi uz 100%. Ja tagad kāds izsaka kritiku par manu rīcību vai raksturu, es to pieņemu un cenšos mācīties no savām kļūdām. Tā vietā, lai raudātu un pārdzīvotu, es nolemju nākamreiz rīkoties pareizi. Draudzē vadu savu mājas grupiņu, kuru apmeklē cilvēki, kam ir līdzīgas problēmas. Es viņiem palīdzu sākt lūgt Dievu un lasīt Bībeli, arī saprast, kā labāk plānot savu laiku, atrast darbu un kļūt par uzticamu cilvēku. Vienmēr uzmundrinu un saku, ka ar Dievu viņiem viss izdosies! Esmu ļoti priecīga, ka iepazinu Dievu, kurš mani tik ļoti mīl un draudzē varu dzirdēt un mācīties pielietot Dieva principus savā dzīvē. Iesaku ikvienam lasīt Bībeli, lūgt Dievu un apmeklēt draudzi, lai kļūtu par punktuālu un atbildīgu personību,” tā ar prieku saka Aļesja.

Aļesjas Daņičkinas liecību pierakstīja Laura Gruševa