Bieži vien cilvēks dzīvo tā, it kā būtu nemirstīgs un par nāvi aizdomājas reti. 
Šis neatņemamais dzīves notikums šķiet ļoti tāls un pat nereāls. Taču, atšķirībā no citiem cilvēkiem, Līga par to domāja ļoti daudz un bieži. Nemitīgie prātojumi un pārliecība par pāragru nāvi viņas dzīvi padarīja nepanesamu. Sieviete jutās bezgala nomākta un pēdējā laikā daudz raudāja par savu neizbēgamo nākotni.
Līga atceras: “Dodoties uz kādu pasākumu, es ieguvu smagu dvēseles traumu, no kuras vēl ilgi nespēju tikt vaļā. Divdesmit trīs gadu vecumā aizgāju uz savas paziņas kāzām, kur bija padomāts par plašu izklaides programmu. Vienā no atrakcijām bija pieaicināta čigāniete, kura visiem gribētājiem pareģoja nākotni kafijas biezumos. Neko ļaunu nenojaušot, arī es devos pie viņas ar cerību uzzināt kādas interesantas detaļas par savu turpmāko dzīvi. Nācās nedaudz pagaidīt, jo pirms manis uz zīlēšanu bija pieteikušies vēl daži cilvēki. Stāvot blakus, varēju noklausīties zīlnieces izteiktajos vārdos par šiem jauniešiem. Dzirdētais bija šokējošs, – šiem diviem puišiem nākotnē esot gaidāma pāragra bojāeja. Tāpat arī man tika paredzēta nāve 50 gadu vecumā no kādas sirdskaites. Šie vārdi mani ļoti sāpināja, bet tajā vakarā, kad apkārt valdīja prieks un jautrība, centos tos ignorēt un nepievērst uzmanību.
Iespējams, es būtu šo notikumu veiksmīgi aizmirsusi, ja vien pēc vairākiem gadiem nebūtu nācies dzirdēt, ka viens no jauniešiem ir cietis autoavārijā, bet otru dzērumā nobraucis traktors. Šķita – čigānietes izteiktie vārdi ir bijuši patiesi un piepildījušies pilnīgi precīzi. Atmiņā uzausa man pareģotais, un es ar bailēm sāku gaidīt savus 50 gadus.”
Kopš tā laika Līgai dzimšanas diena vairs nebija priecīgs notikums, bet gan vēl viens solis tuvāk nāves brīdim. Lai arī sievietes veselības stāvoklis ir teicams un nekad nav bijušas problēmas ar sirdi, tas nebija pietiekams iemesls, lai spētu padzītu uzbāzīgo ideju. Tas lika viņai tūkstošiem reižu pārdomāt, kā pēc tam dzīvos tuvinieki un ko viņa atstās aiz sevis.
Līga turpina: “Domas par nāvi dzīvē ienesa milzīgas skumjas un dvēseles sāpes, kas nepārtraukti plosīja manu sirdi. Tuvojoties piecdesmit gadu vecumam, es varēju stundām ilgi raudāt par savu nākotni. Uz lietām raudzījos caur šo negatīvo domu prizmu un nepārvaramu nolemtības sajūtu. Visiem spēkiem centos paveikt jebkuru darbu iespējami ātrāk, lai tas pēc manas nāves neapgrūtinātu tuviniekus. Lielākais no uzdevumiem bija pabeigt remontēt māju un uzaust tautas tērpu, pie kā gan nekādi nespēju pieķerties. Protams, neizpalika bēru plānošana. Noskatīju kapos vietu, kur gribētu tikt apglabāta, izvēlējos cilvēkus, kuri jāaicina uz tām, un ļoti gribējās, lai neviens neskumst un neraud.”
Šajā izmisuma brīdī Līgai palīdzīgu roku sniedza kāda paziņa, kura, dzirdot par savas draudzenes situāciju, nekavējās tai stāstīt par Dievu. Līga bija jau ilgāku laiku vēlējusies aiziet uz baznīcu, bet nekādi nevarēja saņemties to izdarīt. Draudzenes iedrošināta, viņa devās uz “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu Saldū, kur lūdza grēku piedošanas lūgšanu un pieņēma Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Draudzes vadītāja palīdzēja atteikties no senā pagātnē čigānietes izteiktajiem vārdiem un ieteica katru dienu lasīt Bībeli un lūgt Dievu. Bet situācijās, kad atkal paliek grūti, apliecināt Rakstu vietas no Bībeles.
“Pieņemot Dievu, mana dzīve krasi mainījās. Tas ienesa cerību un ticību uz skaistu nākotni. Kad man kārtējo reizi mācās virsū idejas par drīzu nāvi, es šķīru vaļā Bībeli, lai lasītu un lūgtu Dievu. Vadītājas ieteiktais 91. psalms man kļuva par zālēm. Es katru vārdu dienām ilgi pārdomāju un attiecināju uz savu dzīvi. Bībelē rakstītais atspirdzināja mani un aizdzina prom visas ļaunās domas, kas vēl pirms neilga laika bija pārņēmušas visu manu būtību. Tagad katru lietu daru, priecājoties par dzīvi, nevis šausmās, mēģinot apsteigt savu nāves brīdi. Gadiem ilgušās skumjas, asaras un nepārvaramā nolemtības sajūta ar Dieva palīdzību beidzot ir izgaisušas. Tagad skaidri apzinos, ka esmu brīva no negatīvā pareģojuma un dzīvošu vēl ilgi arī pēc piecdesmit, palīdzot izaugt saviem bērniem un pilnvērtīgi baudot katru dienu. Es vairs nemokos ar dvēseles sāpēm, kas nepārtraukti plosīja manu sirdi. Savu prieku nespēju vārdos izteikt! Esmu ieguvusi patiesu brīvību!
Dievs ir atrisinājums ikvienai mūsu problēmai, neskatoties uz to, cik sākumā tā šķiet milzīga. Iesaku katram meklēt attiecības ar Dievu, lasot ikdienas Bībeli un lūdzot, regulāri apmeklējot dievkalpojumus un mājas grupiņu. Dieva vārdam piemīt spēks mainīt jebkuru bezcerīgu situāciju, tagad to varu apliecināt arī pēc savas pieredzes.”
Līgas Robakas liecību pierakstīja Līga Paņina
