Tas, ko es šeit rakstīšu, būs gan liecība, gan grēksūdze, gan iedrošinājums pārējiem.

Es atgriezos pie Dieva, tālajā 1991. gadā, kad mūsu valsts tikko bija atguvusi neatkarību. Pirmos astoņus desmit gadus es ļoti degu Dievam, kalpoju Viņam, apmeklēju draudzi un daudzas lietas manā dzīvē mainījās līdz nepazīšanai.

Tomēr bija kaut kas, kas aptumšoja manu ticības prieku. Es nekādi nespēju tikt galā ar vairākiem grēkiem un atkarībām, kuri dziļi bija iesakņojušies manā dzīvē. Tie bija – alkohols, krievu lamuvārdi un netiklība. Nē, man nebija fiziski sakari sievietēm. Taču, esot vienam, savās fantāzijās un vēlāk arī pie datora ekrāna es atļāvos pilnīgi visu ko. Pirmos gadus ar Dievu es nelietoju alkoholu, bet tad sāku strādāt alus darītavā. Tur mums bija „tautas medicīna” – ja bija iesnas vai saaukstēšanās, vajadzēja dzert karstu alu, bet, ja sāpēja vēders, tad bija jāierauj auksts aliņš. Mēs katru saslimšanu ārstējām ar alu, bet īpaši smagus gadījumus arī ar šņabi. Arī es nespēju atturēties. Tā kā jau no arodskolas laikiem manas darba gaitas aizritējušas galvenokārt krievu kolektīvos, pieradu pie „nenormatīvās leksikas” – krievu mātes vārdiem. Dažas reizes mēģināju izteikties normāli, bet tad sapratu, ka bez šiem mātes vārdiem es vairs nespēju pat formulēt domu, īpaši, ja vēl ir kādi strīdi vai konfliktsituācijas.

Tajā pašā laikā es kalpoju draudzē slavēšanas grupā, sludināju Kristīgajā radio, vēlāk arī devāmies evaņģelizācijas braucienos. Cilvēki man uzticējās, man bija laba reputācija, un es baudīju atzinību gan savā draudzē, gan arī ārpus tās. Man kauns par to tagad publiski stāstīt, bet vienlaicīgi manā dzīvē bija visi šie grēki, kaut arī ārēji likos nevainojams kristietis.

Protams, es labi apzinājos, ka tas, ko daru, ir slikti. Nebija arī tā, ka man nebūtu bailes no Dieva soda mūžībā. Vienkārši es nespēju šīs lietas nedarīt. Es daudzas reizes gāju draudzes priekšā uz aizlūgšanu un arī pie mācītāja privāti. Es biju neiztrūkstošs dalībnieks katrā atbrīvošanas kalpošanā. Draudzes kalpotāji daudzas reizes lūdza par mani Dievu, svaidīja ar eļļu un dzina ārā velnus. Nevarētu teikt, ka es necīnījos. Es cēlos un kritu, cēlos un kritu. Man pašam nebija spēka šos grēkus uzvarēt. Kā sapratu tikai vēlāk, nebija tāpēc, ka man nebija regulāra un disciplinēta lūgšanu laika ar Dievu. Gan es, gan kristieši man apkārt, jēdzienu „personīgas attiecības ar Dievu” interpretēja katrs pēc savas vēlēšanās. Arī apziņa, ka daru Tam Kungam nepieņemamas lietas, traucēja man lūgšanā tuvoties Viņam. Manī ienāca šaubas, depresija un bailes par to, kur es pavadīšu mūžību. Visu laiku mani plosīja iekšējs konflikts. Kādā reizē tieši pēc dievkalpojuma vīlies un sarūgtināts, taisnā ceļā aizšāvu uz izstādi „Erots” Ķīpsalā. Kad apprecējos, apstākļu un tuvinieku spiediena dēļ pārstāju arī apmeklēt draudzi un kalpot. Tā es arvien vairāk attālinājos no Dieva, līdz smagi saslimu.

Mana slimība ilga vairākus gadus. Vainas bija smagas, tādas, kur medicīna normāli vairs nespēj palīdzēt. Vairākas reizes biju tuvu nāvei, kādu pusgadu gulēju uz gultas un nespēju staigāt. Dzīvojoties pa slimnīcām, man bija diezgan laika pārdomāt savu dzīvi un attiecības ar Dievu. Manī bija neizturamas sāpes un nožēla par zaudētajām attiecībām ar debesu Tēvu, par to, ka man vairs nav draudzes un sadraudzības ar citiem kristiešiem, par to, ka esmu kļuvis slims, nevarīgs un atkarīgs no bezdievīgiem cilvēkiem, kuri man bija apkārt.

Kādā reizē es tomēr paņēmu Bībeli un atšķīru 91. psalmu. Tur bija vārdi: „Tāpēc, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu”. Kā asinssērdzīgā sieva es stipri ieķēros flaneļa segas malā un tobrīd laikam pat iekodos tajā ar zobiem. Man bija klusa lūgšana: „Dievs! Izglāb mani! Atgriez mani pie Sevis, atgriez mani draudzē un Savu bērnu pulkā. Dod man dzīvu draudzi, brāļus un māsas, kuri ir patiesi kristieši un deg Tev. Ja Tu man vēl dosi iespēju piecelties un staigāt, es iešu uz draudzi, sakārtošu savu dzīvi un kalpošu Tev”.

Tā es pieķēros Dievam no jauna un apņēmos sakārtot savu dzīvi. Bija pagājuši vairāki mēneši, es biju piecēlies no slimības gultas un jau atsācis strādāt. Vēlējos vēl vairāk meklēt un iepazīt To Kungu. Tas bija ziemā. Tikko bija dibināta jauna draudze „Kristus Pasaulei”, un pa radio pārraidīja uzaicinājumu uz pirmo dziedināšanas dievkalpojumu. Mēs abi ar sievu aizgājām. Mani ļoti uzrunāja mācītāja svētruna par nepieciešamību atgriezties no grēkiem un dzīvot svētu dzīvi. Dievkalpojuma beigās es kā pazudušais dēls iznācu priekšā, ar asarām nožēloju savus grēkus un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju, lai gan pirms tam uzskatīju, ka esmu „vecs kristietis” jau 16 gadus.

Pirmajā mājas grupā, kur atnācu, vadītājs uzstāja, ka man nepieciešams izveidot regulāru un disciplinētu lūgšanu laiku ar Dievu. Man bija daudzi jautājumi: „Kas tā par jaunu reliģiju? Kamdēļ šāda disciplīna? Vai tad ar Dieva žēlastību vien nepietiek?” Es biju ļoti „gudrs”, pilns ar visdažādāko draudžu mācībām, dzirdējis neskaitāmus sludinātājus dievkalpojumos, konferencēs un pa radio. Tomēr paša dzīve lupatās un augļu nekādu. Mani neticīgie tuvinieki par mani smējās un rādīja ar pirkstiem. Bet kolēģis darbā tā arī pateica: „Ja tu esi kristietis, tad es esmu liels, dzeltens autobuss!”

Mājas grupiņas vadītājs ar mani nestrīdējās. Viņš teica: „Ja tu gribi pārmaiņas savā dzīvē, tad noliec sev ik rītu noteiktu laiku, kad tu lasi Bībeli un pielūdz savu Dievu. Pamēģini vienu mēnesi!”

Bija jau dzīvē izmēģināts viskaut kas, tomēr nolēmu pamēģināt vēl šoreiz. Sākumā mans lūgšanu un Bībeles lasīšanas laiks bija pusstunda ik rītus. Meklēju Dievu Pašu, lūdzu Viņam spēku dzīvot svētu dzīvi un negrēkot. Un pēkšņi manā dzīvē sākās izmaiņas, par kurām es biju lasījis Dieva vārdā, ticējis un ilgojies jau daudzus gadus! Turpmākā pusgada laikā es ieguvu brīvību no veciem, iesīkstējušiem grēkiem. Es noticēju, ka patiesi varu būt brīvs no atkarībām un seksuāliem grēkiem. Es piedzīvoju, ka Jēzus asinis mani patiešām šķīsta no tiem un ka es varu būt jauns radījums Kristū nevis tikai teorētiski, bet patiesi dzīvē.

Jau tajā pašā mēnesī, kad sāku regulāri lūgt Dievu, no manas dzīves aizgāja alkohola lietošana. Es jau vairs mājās alu nedzēru, jo dēli skatījās uz mani un sāka darīt pakaļ. Pēdējā reize bija darbā. Es no rīta biju pielūdzis Dievu, bet vakarā man bija dežūra un es, kā parasti, nopirku divas pudeles alus. Kad tās tukšoju, galva piepildījās ar pasaulīgām domām, un mute dziedāja neķītras dziesmas. Bet tad sajutu, ka kaut kas nav kārtībā. Ar to pašu muti no rīta es slavēju Dievu, bet vakarā dziedu par meitenēm un krogiem. Ar sirdi sapratu, ka esmu apbēdinājis Dievu un ka Viņam nepatīk, ka es vispār lietoju alkoholu. Tās bija pēdējās divas alus pudeles manā mūžā.

Pēc tam aizgāja krievu lamuvārdi un kā pēdējais – acu un domu klejojumi netiklās fantāzijās, pornogrāfija un pašapmierināšanās. Bija pagājuši apmēram pieci mēneši, kopš es biju draudzē „Kristus Pasaulei”. Arvien vairāk es iekļāvos draudzē, mājas grupā man parādījās kristīgi draugi, kopējas intereses, aizlūgšana, padoms un atbalsts. Sāku kalpot un mācīties Līderu skolā. Satvēru draudzes vīziju un sapratu, ka manai dzīvei ir mērķis – glābt pazudušos un darīt viņus par Dieva bērniem, Kristus mācekļiem. Man ļoti palīdzēja draudzes atbalsts, mājas grupa, vadītāja padoms un arī inkaunters nākamajā rudenī. Bez visa tā, ļoti iespējams, es būtu atkritis vecajos grēkos atpakaļ.

Tagad jau ir vairāk nekā pieci gadi, kopš esmu draudzē „Kristus Pasaulei”. Esmu brīvs no alkohola, lamuvārdiem un pornogrāfijas. Manā dzīvē ir notikušas pārmaiņas, par kurām pirms sešiem septiņiem gadiem es neiedrošinājos pat sapņot. Visu šo laiku katru dienu man ir noteikts laiks Bībeles lasīšanai un lūgšanai. Pēdējos gadus – divas stundas ik dienas. Vai man šajā laikā nav bijuši kārdinājumi iedzert un paskatīties internetā to, ko nevajag? Kārdinājumi IR, bet tieši lūgšanu kambarī es izlūdzos un saņemu spēku dzīvot svētu, Dievam patīkamu dzīvi. Visus šos gadus es arī kalpoju draudzē, vadu mājas grupu un man ir arī ģimene. Tieši šī atbildības pozīcija papildus manām lūgšanām dod man spēku uzvarēt visus kārdinājumus un izdarīt pareizas izvēles, jo nu es vairs neesmu viens. Aiz manis ir cilvēki, kuri man seko, kuri vēro manu dzīvi un par kuriem es nesu atbildību Dieva priekšā.

Tagad, kalpojot citiem cilvēkiem, es redzu, kā viņu dzīves pārvēršas, kad viņi izdara lēmumu katru dienu disciplinēti pielūgt Dievu un lasīt Viņa vārdu – Bībeli. Tad neiespējamais kļūst iespējams un neatrisināmas problēmas vienkārši pazūd! Un vēl – vērojot daudzu cilvēku, pat kristiešu, dzīvēs to, kā viņi mokās savā depresijā un grēkos, muļļājas uz vietas, mans ieteikums ir tikai viens – izveidojiet regulāras un disciplinētas attiecības ar savu debesu Tēvu, ik dienas lasot Dieva vārdu un pielūdzot Viņu! Integrējieties draudzē un mājas grupiņā! Esiet pazemīgi un paklausīgi draudzes mācībai, mācītājam un grupas vadītājam! Un Dievs jūs atalgos. Uzņemieties kalpošanu draudzē, uzņemieties atbildību, tad jums nebūs laika domāt un darīt muļķības. Izvēlieties no sirds mīlēt un kalpot Dievam un arī savam tuvākajam, un jūsu dzīves pārvērtīsies līdz nepazīšanai! Dievs ir uzticams un labs!

Artūrs Danenbaums