„Tas ko tu šodien dzirdēsi, ir kaut kas ļoti īpašs” – tā klātesošos ieintriģē draudzes „Kristus pasaulei”
mācītājs Mārcis Jencītis savā 11.decembra svētrunā. „Atmoda ir kaut kas tāds, par ko visi grib dzirdēt, tikai negrib darīt!” saka mācītājs. Tāpēc arī šīs svētrunas nosaukums ir „Atmodas strādnieki”, nevis „Atmoda”.

„Draugi, atmoda neatnāk pati no sevis, kāds to taisa!” saka mācītājs. „Klausies uzmanīgi: atmoda nav aiz kalniem, atmoda ir kalnā! Tajā kalnā, kurā Jēzus kāpa, kad nošķīrās no cilvēkiem un pavadīja laiku divvientulībā ar savu Tēvu. Tajā kalnā, kur Mozus kāpa, lai pavadītu laiku ar Dievu. Runa ir par personīgām attiecībām ar Dievu un par lūgšanu. Bībele saka, ka šī suga (runa ir par ļaunajiem gariem) citādi neaiziet, kā ar lūgšanas un gavēšanas palīdzību”, – saka mācītājs. „Tad, lūk, ja mēs šeit varam kāpt kalnā, meklēt Viņa vaigu un iestāties lūgšanā par savu tautu ar īstām, patiesām, spēcīgām un regulārām lūgšanām, ja mēs to varam, draugi, tad mēs varam sevi nosaukt par atmodas strādniekiem”, viņš saka. „Šajā draudzē ir atmodas strādnieki!”

Kas tad ir atmoda? – Vai tā ir tad, kad mēs šeit dievkalpojumā pēkšņi sajūtam ko neparastu vai redzam dīvainas parādības? Vai tā ir atmoda, kad reāli ko sajūtam, gāžamies gar zemi, smejamies, raudam vai pat izsūdzam savus grēkus? „Draugi, atmodas vīrs Pensakolā Stīvs Hills saka, ka vienīgais atmodas kritērijs ir IZMAINĪTAS DZĪVES! Tā ir galvenā atmodas pazīme,” atkārto mācītājs. „Ja ir dažāda veida Gara izpausmes, bet nav izmainītas dzīves, tad tā nav Dieva inspirēta atmoda. Bet ja ir izmainītas dzīves un tajā pašā laikā ir ripošana pa zemi, smiekli un dīvaina raustīšanās, vai uguns no debesīm, tad tā ir Dieva inspirēta atmoda” skaidro mācītājs. „Kad atnāk atmoda, Dieva klātbūtne, tu vari būt pārliecināts, ka tu kaut ko sajutīsi! Pat viscietākie cilvēki kaut ko sajutīs, jo Dievs ir dzīvs un reāls, viņu var aptaustīt un dzirdēt!”

Kā piemēru mācītājs min kādu kalpotāju no savas komandas, kurai nekad nav miera. Viņa agrāk strādāja labu darbu, dzīvoja skaistā dzīvoklī ar podiņu krāsni un dārzu, bet viņai bija pelēka seja. Bet tagad viņa dzīvo pavisam citos apstākļos. Nesen krāsns vispār nebija un pat vēl logi nebija iekšā un tagad viņa pelna daudz mazāk. Taču viņa labprātīgi atstāja iepriekšējos apstākļus, lai meklētu Dievu. „Un šodien es pazīstu viņu pavisam citu. Ik reizi, kad es ar viņu sazvanos, viņa saka, ka ir bezgala laimīga!” stāsta mācītājs un skaidro, ka atmodu nevar izmērīt nedz ar algas lielumu vai apstākļiem, kuros tu dzīvo vai ar amatu kādu tu ieņem. Mums nevajag saules gaismas, Dievs ir mūsu gaisma! Lūk, kas ir atmoda! Kad mēs iepazīstam dzīvo Dievu un izveidojam attiecības ar Viņu, tad izmainās mūsu dzīves! Mācītājs atgādina, kā Dievs vienā mirklī darīja viņu brīvu no narkotiku atkarības un neskatoties uz to, ka vēl bija cietumā, viņš pazina Dievu un bija laimīgs! Tā bija atmoda mācītāja dzīvē! Kristieši lūdz par atmodu. Visas draudzes sapnis un mērķis ir redzēt daudz izmainītu cilvēku, izmainītu Rīgu, izmainītu Latviju un Eiropu. Vai tas ir iespējams? „Ar Dievu viss ir iespējams,” – sauc mācītājs. ”Es jums pastāstīšu, kas ir atmoda, kas ir daļēja atmoda un kas ir pilnīga atmoda. Es pastāstīšu jums par atmodu Igaunijā, Latvijā, Pensakolā un Korejā. Lūk, četras dažādas atmodas!” Mācītājs lasa un komentē žurnālista Ervīna Jēkabsona pirmpublikāciju žurnālā „Tikšanās”.

1. Tallinas vējš. Pirmie atmodas vēstneši parādījās jau 1968. gadā, kad daudzu ticīgo sirdīs Dievs lika slāpes sanākt kopā un meklēt Viņa vaigu. Ar ko sākas atmoda? Ar lūgšanu kalnu. Atmoda nav aiz kalniem, atmoda ir kalnā! Mācītājs Reins Uemoiss savās mājās sāka rīkot lūgšanu sapulces. Viņš raksta: „Bieži ļaudis lūgšanās pavadīja visu nakti, no rīta izdzēra tasi tējas un devās uz darbu. Lūgšanu sapulces tika organizētas arī citās pilsētas vietās. Reizēm tās pulcēja ap 100 cilvēku. Visi gribēja piedzīvot patiesu Dieva spēku un klātbūtni. Kādas sanāksmes laikā pie durvīm atskanēja zvans. Bija ieradušies vīri no Valsts Drošības komitejas. Viņi jautāja, kāpēc mēs nelaižot cilvēkus baznīcā? Kad atsteidzāmies uz baznīcu, ieraudzījām pārsteidzošu ainu: pie dievnama durvīm pulcējās simtiem cilvēku, kuri bija atbraukuši no visas Padomju Savienības. Dievkalpojumam bija jāsākas sešos vakarā, bet mēs to sākām jau divos. Zāle bija pārpildīta. Priekšējā rindā bija kāds smagi sakropļots cilvēks. Šajā dievkalpojumā viņš tika pilnībā dziedināts, aizsvieda kruķus un sāka dejot. Tad atskanēja neiedomājams pārdabisks troksnis, tā it kā simts lokomotīves būtu sākušas signalizēt vienlaicīgi. Baznīcas sienas drebēja, no griestiem bira apmetums. Šī varenā, pārdabiskā skaņa pārvēlās pāri visai pilsētai. To dzirdēja simtiem cilvēku, kuri steidzās uz baznīcu pat no Rātslaukuma. No tā brīža sākās masveida dziedināšanas. Izdziedinātie krāva kaudzē kruķus, korsetes un dzirdes aparātus. Sajūta bija tāda, it kā pār mums gāztos milzīgs Dieva svētību ūdenskritums. Dziedināšanas laikā reizēm varēja pat dzirdēt, kā krakšķ kauli, kas iztaisnojas”. Uz Tallinu brauca no visas Padomju Savienības, pat no Gruzijas un Tālajiem Austrumiem. Viņi bija redzējuši vīziju – baznīcu ar augstu torni. Viņi pat nezināja, vai Tallina maz ir Padomju Savienībā. Viņi paskatījās kartē, tad no pirka biļetes un brauca šurp. Dievkalpojumi notika gandrīz katru dienu. Svētais Gars darbojās arī citās vietās pilsētā, kur pulcējās ticīgie. Nebija svarīgi, vai cilvēks bija baptists, luterānis vai vasarsvētku ticīgais. Atmoda noārdīja visu konfesiju aizspriedumus. Neviens nerunāja par draudzes piederību, bet gan par to, vai piedzimis no Augšienes. Tallinā viesojās arī ārzemnieki. Bija atbraukuši pat cilvēki no Orala Robertsa komandas. Pie Kristus nāca pārliecināti ateisti, kuri publiski nolika savas komunistu partijas biedra kartes. Ziņas par atmodu nonāca avīzēs. Tas viss satrauca varas iestādes. Mācītājam nepārtraukti lika pildīt dažādas atskaites, dažkārt nācās maksāt soda naudu. Igaunijā atmodu izdevās noslāpēt, aizliedzot sludināt un lūgt par cilvēkiem krievu valodā. Cilvēkiem arī aizliedza krist pie Dieva svaidījuma. Mācītājam piedraudēja: ja kaut viens cilvēks nokritīs zemē, baznīca tiks slēgta. No drošības iestādēm tika saņemts rīkojums nesludināt vairs krievu valodā un neuzņemt cilvēkus no citām republikām. Mācītājs pieņēma traģisku lēmumu samierināties, ko vēlāk nācās rūgti nožēlot. Tā atmoda Tallinā pēkšņi arī beidzās. Dīvaini cilvēki patiesībā! Īsu brīdi nāca lieli cilvēku pūļi, cilvēku dzīves mainījās, bet pēc tam vairāk nekā.

2. No Tallinas atmoda pārsviedās uz Latviju. Atšķirībā no saviem igauņu kolēģiem, Latvijas Drošības komitejas vīri „problēmu” risināja savādāk. Čekisti sāka psiholoģiski apstrādāt krieviski runājošos draudzes locekļus. Cilvēks pat nenojauta, ka runā ar darbabiedru, kurš ir VDK aģents. „Kā tad draudzē iet?” – aģents apvaicājās. „Ak, labi!? Bet kāpēc sievietes jūsu draudzē staigā biksēs un nenēsā lakatus? Tas taču nav bībeliski! Pat pasaulīgie cilvēki saprot, ka tas nav pareizi”. Tādā veidā Drošības komiteja noskaņoja krievu brāļus pret atmodu. Tika izmantotas nacionālās tradīcijas un aizspriedumi, lai radītu nevienprātību un šķelšanos draudzē. Arī šo atmodu izdevās noslāpēt, tikai mazliet citādā veidā, kā Tallinā.

3. Atmoda Pensakolā, Floridā pagājušā gadsimta 90. gados. Ik dienas tūkstošiem cilvēku šeit piedzīvoja īpašu Dieva klātbūtni. Tika radikāli pārmainītas daudzu cilvēku dzīves, viņi saņēma atbrīvošanu no grēka un dažādām atkarībām, gara dvēseles un miesas dziedināšanu. Atmodas centrs bija Braunsvilas Dieva asamblejas vasarsvētku draudze, dibināta 1939. gadā. Četrdesmitajos un piecdesmitajos gados šī draudze bija plaši pazīstama ar savām aktivitātēm un būvēja dievnamus. Taču ar laiku dedzība noplaka. Tās vietā nāca pašapmierinātība un garīga remdenība. 1993. gadā kādā dievkalpojumā Sietlā korejiešu mācītājs Jongi Čo lūdza par atmodu Amerikā. Dievs viņam norādīja uz Pensakolu Floridā un teica: „Šeit būs atmoda!” Šie cilvēki viņam noticēja un sāka lūgt Dievu. Draudzes mācītājs, vienodams draudzi kopēja mērķa vārdā, sāka rīkot īpašas lūgšanu sapulces. Ar laiku lūdzēju skaits pieauga. Tā tas turpinājās divus gadus. Atmoda sākās Tēva dienā, 1995. gadā, kad Braunsvilas dievnamā sludināja evaņģēlists Stīvs Hills. Pēcpusdienas dievkalpojuma vadību negaidot pārņēma Svētais Gars, neļaujot viņiem turpināt gadiem ierasto ceremoniju. Draudzes mācītājs Džons Kilpatriks atceras: „Mēs bijām lūguši par atmodu vairākus gadus, un tas, ko mēs gaidījām, atnāca pavisam negaidīti. Nevienam no mums nebija ne jausmas, ka mūsu draudze tiks radikāli pārmainīta dažu sekunžu laikā. Izklausījās, it kā stipra vēja brāzma būtu pieplūdusi baznīcā. Domāju, ka šīs skaņa nāks no skaļruņiem. Cilvēki spontāni metās uz priekšu un sabruka altāra priekšā. Citi nokrita turpat blakus soliem. Skanēja grēku nožēlas lūgšanas. Vēlāk ļaudis stāstīja neticamas lietas, kas bija notikušas lūgšanas laikā. Tikai tad daudzi aptvēra, ka tas viss ir īstenība. Drīz vien atmodas uguns izplatījās arī ārpus dievnama sienām. Ļaudis uzzināja, cik liels ir Dieva spēks. Prostitūtas, narkomāni un kriminālnoziedznieki nāca uz atmodas dievkalpojumiem un tika pārveidoti par jauniem radījumiem Kristū. Bija gadījumi, kad policisti arestētu noziedznieku neveda uz policijas iecirkni, bet gan uz atmodas dievkalpojumu. Narkomāns vairs nav narkomāns, alkoholiķis vairs nav alkoholiķis. Viņš vienkārši vairs nedzer. Tas notika bez kādas padomdošanas vai iejaukšanās no malas. Dievs viņiem neteica, ka tas ir slikti vai nepareizi. Viņš vienkārši tos pārmainīja. Pārmainītas dzīves. Manu acu priekšā slīd šo cilvēku sejas. Kad sarunājos ar viņu vecākiem, viņi saka: „Mans bērns tiešām bija tāds. Bet tagad viņš ir brīnumaini mainījies!” Pārmainītas dzīves – tā ir galvenā atmodas pazīme.” Sākoties atmodai, daļa cilvēku aizgāja no draudzes. Pie gadiem ilga garīga miega pieradušiem ļaudīm nav viegli samierināties ar Dieva uguni. Dievkalpojumos bija vērojamas dažādas garīgas manifestācijas, kas izpaudās kā ķermeņa reakcija uz garīgiem procesiem – trīcēšana, smiekli un raudāšana. Tomēr draudzes mācītājs uzsvēra, ka akcentu jāliek nevis uz sajūtām vai piedzīvojumiem, bet gan uz izmaiņām cilvēku dzīvēs, kuras dara Dievs. Stīvs Hills palika Pensakolā, jo Gara kustība izvērtās par milzīgu un pārsteidzošu atmodu. Turpmāko gadu laikā Braunsvilas draudzi apmeklēja vairāki miljoni viesu no 130 pasaules zemēm. Jau agrā rītausmā milzīga cilvēku rinda gaidīja pie dievnama durvīm. Stīvs Hills teica: „Ir tikai viena pareizā temperatūra, un tā ir – karsts!” Diemžēl šodien atmodas sapulces Pensakolā vairs nenotiek.

4. Atmoda Korejā. Gandrīz 30% Dienvidkorejas iedzīvotāju ir kristieši! Vasarsvētku draudzēs ierasto slavēšanas veidu pārņem arī citas konfesijas. Anglikāņi, katoļi un baptisti slavē mēlēs paceltām rokām un lūdz par slimajiem, piedzīvo zīmes un brīnumus. Konfesiju atšķirības vairs nepastāv. Lielākā daļa ir piedzimuši no Augšienes. Visa Koreja ir pilna ar draudzēm. 1903. gadā sākās notikumi, kas savu kulmināciju sasniedza 1907. gadā. Tieši šajā laikā sākās Korejas lielā atmoda. Šai atmodai bija raksturīgi agri rīta lūgšanu dievkalpojumi. Uzsvars tika likts uz patiesu grēku nožēlu. Pēc Korejas okupācijas 1910. gadā japāņi represēja patriotiski noskaņotos kristiešus un padzina ārzemju misionārus. Jautājums, kam toreiz bija grūtāk – korejiešiem, kurus vajāja okupācijas režīms, vai igauņiem un latviešiem, kuriem tikai piedraudēja, lai nekrīt zemē? 1945. gadā Koreja atguva neatkarību, taču valsts ziemeļos komunisti nežēlīgi apspieda jebkurus draudžu atjaunošanas centienus. Tikmēr Dienvidi bija ASV kontrolē un te valdīja ticības brīvība. 1950. gadā Ziemeļkorejas komunistu kliķe iebruka Dienvidkorejā. Karš cirta smagas brūces, draudzes tika izpostītas, cilvēki nogalināti. Lūk, tās ir vajāšanas! Pēc kara draudžu darbs atjaunojās. Desmit gadu laikā kristiešu skaits pieauga par 400 procentiem. Starp draudzēm, kuras radās atmodas laikā, vienai bija īpaša loma – Joido Pilnā evaņģēlija draudze Seulā, kuras mācītājs ir Deivids Jongi Čo. Dzimis 1936. gadā, jaunībā bija pārliecināts budists, taču pēc lūgšanā saņemtās dziedināšanas no tuberkulozes Čo kļuva par kristieti. Viņš vēlējās kļūt par ārstu, taču kādā reizē Jēzus viņu piepildīja ar Svēto Garu un aicināja sludināt. 1962. gadā viņš uzcēla atmodas centru, kas vēlāk pārtapa par Pilnā evaņģēlija draudzi. Tā ir reģistrēta kā lielākā vietējā draudze pasaulē. 1973. gadā tur bija 100 000 cilvēku, 1987. gadā – 500 000, bet šodien draudzes locekļu skaits tuvojas miljonam. Viņam ir ap simts palīgmācītāju un ap milzums mājas grupu vadītāju. Ja korejiešiem jautā, kas ir viņu atmodas panākumu atslēga, atbilde ir viennozīmīga – lūgšana! Pats Jongi Čo par savas draudzes fenomenālās izaugsmes pamatu uzskata pozitīvu domāšanu, apliecināšanu un lūgšanai. Liela uzmanība tiek pievērsta lūgšanā ietverto vajadzību vizualizācijai lūdzēja iztēlē un konkrētībai sarunā ar Dievu. Viņa ieteikums katram kalpotājam – ikdienas veltīt lūgšanai ne mazāk kā trīs stundas! Viņiem ir ap pieciem simtiem lūgšanu kalnu, kuros cilvēki izcirstās alās pavada daudzas stundas un pat dienas, saņemdami brīnišķīgas atklāsmes un pārdabiskas atbildes uz savām lūgšanām”.

„Vai pamanījāt, ka visās šajās atmodās bija kaut kas kopīgs?” – jautā mācītājs. „Tā ir lūgšana. Atmoda nav aiz kalniem, atmoda ir kalnā! Tā nevar notikt bez patiesas lūgšanas. Atmodas kritērijs ir izmainītas cilvēku dzīves. Un kura no četrām atmodām, par kurām es stāstīju, vēl joprojām iet plašumā un tur tiek izmainītas cilvēku dzīves? Korejā. Interesanti, ka mēs neko daudz nezinām par izpausmēm, lai gan noteikti tās tur ir. Jongi Čo runā par lūgšanu, par vizualizāciju, par mērķiem. Par līderiem un par grupām!”

Atmoda – tā ir pārveidotas cilvēku dzīves, pārveidotas ģimenes, pārveidotas pilsētas un valstis. Ko mēs īsti gribam, izpausmes, īslaicīgu Dieva manifestāciju, tūristu pūļus no visas pasaules vai izmainītas dzīves, izmainītu Latviju?

Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.” Apustuļu darbi 1:8

„Es negribu īslaicīgu atmodu, kura beidzas. Izpausmes, uz kurām cilvēki brauc no visām pasaules malām, lai paskatītos un pabrīnītos un pēc tam brauktu atpakaļ”, – saka mācītājs Mārcis Jencītis. „Es gribu kā Korejā, pārmainītu tautu un pārmainītu valsti. Un caur mūsu valsti pārveidotu Eiropu un visu pasauli. Kaut ko stabilu un stipru. Kāpēc tik viegli apturēt atmodu, tikai piedraudot no VDK puses? Izpausmes, tās dara Dievs, tomēr, kaut kas nav īsti pareizi. Atmodu, kuras pamatā ir mājas grupas, kuras pamatā ir patiesa māceklība, neapturēs neviens. Atmodu Korejā nespēja apturēt nekādas vajāšanas. Ticu, ka arī Ķīnā notiks tas pats. Arī tur ir patiesa māceklība. Ja draudzē nav māceklības, tā nav gatava uzņemt Dieva spēku un tad atmoda apstājas”.

Kāpiet augšup kalnos, sataisiet kokus un celiet šo namu; tas Man būs patīkami, un Es parādīšu Savu godību, saka Tas Kungs. Hagaja 1:8

Kur un kad Dievs apsola parādīt Savu godību? Kalnā! Kad mēs tur kāpsim, lai celtu Viņam namu. Apustulis Pēteris saka: „Uz celiet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem Viņam garīgu namu! (1. Pētera 2:5)”.

“Vai tad jums ir pienācis laiks, lai jūs dzīvotu ar ciedru koku plāksnēm grezni izrotātos namos, bet šim namam ir jāstāv drupās pamestam? Un nu, saka Tas Kungs Cebaots, palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos! Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā.” Hagaja 1:4-6

Vai esam uzdevuši sev kādreiz jautājumu: „Kāpēc man trūkst?” „Esi atmodas strādnieks, nododies uz visiem 100 procentiem!” – saka mācītājs. „Dievs apsola atmodu. Es ticu, ka tā nāks šeit. Tā ir jau šeit, mūsu vidū!”

„Nesen lasīju publikāciju portālā TVNET par to, ka Latviju gaidot ekonomisks uzplaukums”, – saka mācītājs. „Liekas, pavisam neticami. No Latvijas taču visi mūk projām kā žurkas no grimstoša kuģa. Tomēr tas ir iespējams. Garīga atmoda vienmēr nes sev līdzi arī ekonomisku uzplaukumu. Viņi raksta par to, ko mēs ja sen zinām. Tas viss piepildīsies, ja mēs strādāsim atmodas darbu. Mēs esam atmodas strādnieki. Atmoda nav aiz kalniem, tā ir kalnā. Atmodas atslēgas ir lūgšanā, māceklībā, vīzijā un mērķos.

Atmodai ir priekšnosacījumi – pieci punkti:

1. Vīzija;

2. Mērķi;

3. Stratēģija;

4. Darbs;

5. Rezultāts!

Mums ir Jēzus pavēle: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas”, mums ir apsolījums Hagaja grāmatā 1:8, ka Viņš parādīs Savu godību, ja mēs celsim Viņam namu. Tā ir mūsu vīzija. Ceļā uz šo vīziju ir mazāki mērķi. Ir stratēģija jeb veids, kā to sasniegt. „Mēs par to esam mācījušies Līderu skolās”, klātesošos uzrunā mācītājs. „Bet es savos konspektos esmu pasvītrojis vienu vārdu – darbs! Jo mēs ar tevi esam atmodas strādnieki. Bez darba nevar būt atmodas”.

Jūs iekārojat, un jums nav; jūs slepkavojat un skaužat un nevarat iegūt; jūs cīnāties un karojat. Jums nav, tāpēc, ka jūs nelūdzat Dievu. Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc, ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās. Jēkaba 4:2-3

Daudzi ir strādājuši un pūlējušies, tādā vai citādā vīzijā, bet atmodas kā nav, tā nav. „Kā tad tā, mācītāj!” – viņi pārmet. „Tāpēc, ka nelūdzat Dievu!” – saka mācītājs.

Rudens aukstuma dēļ slinkais negrib art, tāpēc pļaujamā laikā viņam būs diedelēt un nenieka nedabūt. Nemīli miegu, lai tu nekļūtu nabags; lai tavas acis pastāvīgi būtu modras, tad tev maizes pietiks. Salamana pamācības 20:4;13

Sliņķis nereti pēc daudz kā kāro un tomēr neko nedabū, bet čaklie dabū papilnam. Salamana pamācības 13:4

Pēc kā kāro kristieši šodien? Pēc atmodas. Visi grib piedzīvot atmodu, zīmes un brīnumus. Tomēr Dievs svētī čaklos, nevis slinkos. Viņš svētī atmodas strādniekus. Tie, kas ir kalnā, kas lūdz Dievu, kam ir māceklība, mērķi un vīzija.

„Nesen manai mašīnai bija saplīsis ģenerators”, stāsta mācītājs. „Ģenerators lādē akumulatoru. Bet bez akumulatora automašīnu nevar iedarbināt. Lūgšana, draugi, ir atmodas ģenerators! Vai tu esi maksāt cenu par atmodu?”

Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens Pats. Mateja 14:23

Mācekļi devās jūrā un sākās vētra. Viļņi mētāja laivu. Tad Jēzus nāca pa ūdens virsu, iekāpa laivā un vētra norima. Kad Tas, Kurš bija kāpis kalnā, lai pavadītu laiku kopā ar Savu Tēvu nonāca pie saviem izmisušajiem mācekļiem, Viņš apturēja pretvēju, atrisināja viņu problēmu. „Ja es esmu tas, kurš kāpj kalnā, kurš pavada laiku ar Dievu, ja esmu lūgšanu vīrs vai sieva, tad Dieva spēkā es spēju atrisināt citu cilvēku problēmas”, – saka mācītājs. „Man nav nekā neiespējama. Katru problēmu var atrisināt lūgšanā. Lūgšana ir atmodas ģenerators. Tu vari cīnīties ar problēmām savā spēkā kā pliks pa nātrēm. Tu vari celt plānus, vīzijas un stratēģijas, bet ja tam visam nav lūgšanu seguma, tad nekas tev nepalīdzēs! Bez lūgšanas nedarbojas nekas. Kāpēc vienam grupa aug, bet citam ne? Tāpēc, ka nav laika ar Dievu, nav kārtīgas un pareizas lūgšanas. Bez lūgšanas nav risinājuma. Vētras norimst tad, kad esam kalnā. Un tikai tad mēs varam staigāt pa ūdens visu. Staigāt pāri čūskām un skorpioniem, pāri problēmām un katram ienaidnieka spēkam!”

Esi droša savā rīcībā, visa šīs zemes tauta, saka Tas Kungs, un strādājiet, jo Es esmu ar jums! – saka Tas Kungs Cebaots. Jā, Es sakustināšu visas tautas; tad nāks šurp visu tautu bagātības, un Es darīšu šo namu pilnu krāšņuma, saka Tas Kungs Cebaots. Man pieder sudrabs, un Man pieder zelts, saka Tas Kungs Cebaots, un šā pēdējā nama krāšņumam jābūt lielākam, nekā bija pirmā krāšņums un godība, tā saka Tas Kungs Cebaots, un Es gribu dāvināt mieru šai vietā,” saka Tas Kungs Cebaots. Hagaja 2:4;7-9

„Viens no pamatakmeņiem ir lūgšana”, – saka draudzes „Kristus pasaulei” mācītājs Mārcis Jencītis. „Nav iespējams bez lūgšanas uzcelt namu Tam Kungam”.

Jo zeme tiks piepildīta ar Tā Kunga godības atziņu, tāpat kā ūdeņi apklāj jūras pamatus. Habakuka 2:14

Tas Kungs apsola Savu godību un Savu spēku!

Tiešām gan, Es sapulcinādams sapulcināšu tevi, Jēkab, un arī pāri palikušos Israēlā Es savedīšu kopā; kā avis Es viņus novietošu vienkopus stiprā kūtī un kā ganāmo pulku aplokos, lai visas malas būtu pilnas cilvēku trokšņa. Mihas 2:12

„Stipra kūts” – stipra draudze! „Nav iespējama stipra draudze bez vīzijas par māceklību, bez mērķiem un bez karstām un konkrētām lūgšanām ikdienas līdz apnikumam”, saka mācītājs.

“Es likšu viņiem pieredzēt atkal brīnumus kā tai laikā, kad viņi izgāja no Ēģiptes zemes”. Mihas 7:15

„Dievs ceļ stipru draudzi šeit un šajā vietā!” – saka mācītājs. „Es lasu par atmodām pasaulē un redzu to, ko Dievs un mēs darām šeit un varu teikt: man ir atmoda! Cilvēkos, kuri ir man apkārt, ir atmoda. Cilvēkos, kuriem savukārt kalpo viņi, arī ir atmoda. Draudzē „Kristus pasaulei” ir atmoda. Dievs ceļ draudzi, stiprāko, kāda jelkad ir bijusi. Es ticu, ka draudzes ar vīziju G12 ir stiprākās pasaulē. G12 draudzes aug visā pasaulē. G12 arī ir tās, kuras lūdz Dievu, kur ir lūgšanu kalni.”

Daži secinājumi par atmodām:

1. Atmoda sākas lūgšanas rezultātā.

2. Ir atmoda, un ir progresējoša atmoda. Tās atmodas, kurās nav māceklības, ar laiku izbeidzas.

3. Atmodas laikā notiek reāla, pārdabiska Svētā Gara darbība.

4. Atmodas apstājas māceklības trūkuma, jeb vīzijas G12 trūkuma dēļ.

5. Vislielākā draudze pasaulē Dienvidkorejā ir balstīta uz šiem pieciem nosacījumiem.

6. Ar vārdu „atmoda” ir jāsaprot izmainītas pilsētas, tautas, valstis un tai ir vajadzīgi atmodas strādnieki.

„Man tev ir piedāvājums: vai tu negribi kļūt par atmodas strādnieku?” – klātesošajiem jautā mācītājs. Beigās izskan pravietojums par draudzi un laiku, kurā mēs dzīvojam.

Pravietojums:

Šajā draudzē ir atmoda! Ir vīzija, ir mērķi, ir stratēģija, ir darbs un būs rezultāts! Mēs esam neaptverama Dieva darba centrā. Mēs esam milzīgas, visaptverošas atmodas priekšvakarā. Uguns, kas izies no šīs vietas, ir neapturama. Izmaiņas cilvēku dzīvēs ir neapstrīdamas. Mēs sēžam uz vulkāna, kas teju teju pārsprāgs un izvirdīs. Neviens nebūs spējīgs tam traucēt. Tas ir ārpus cilvēku kontroles robežām!

Iztirzājumu sagatavoja Inese Jansone un Artūrs Danenbaums