Sveicu jūs visus Kristus augšāmcelšanās svētkos! Kristīgai pasaulei tie ir vieni no diviem lielākajiem svētkiem. Vieni ir Ziemassvētki un otri – Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētki, kad mēs pieminām Kristus nāvi un Viņa augšāmcelšanos. Kāds samaksāja par mūsu grēkiem, kļūdām, par mūsu nepilnīgo dabu. Šim “Kādam” vajadzēja būt lielākam par cilvēku, perfektam, ideālam un tāds bija Jēzus Kristus. Viņš ir svarīgākā persona no visiem, kas jebkad ir dzīvojuši virs zemes. Ar Jēzus Kristus dzimšanu sākās mūsu ēra, visa cilvēce laiku skaita pēc Kristus dzimšanas. Šobrīd ir 2024. gads pēc Kristus dzimšanas. Droši vien zini divus burtu savienojumus: BC un AD. BC jeb Before Christ, tas ir laiks pirms Kristus un AD jeb Anno Domini ir laiks pēc Kristus dzimšanas. Visām tautām un valstīm, katram cilvēkam šajā pasaulē, neatkarīgi no ticības – vai viņš ir budists, musulmanis, hinduists vai vispār netic nekam – ir jāiekļaujas šajā laika skaitīšanas sistēmā. Šorīt bija jāceļas stundu agrāk, jau vakar vakarā bija jāpagriež pulkstenis par stundu uz priekšu. Nevienam nepatīk, bet tas nav atcelts un nākas to darīt. Ja jau tu esi šeit, tad piecēlies laikus un nenokavēji dievkalpojumu. Ja mēs runājam par Kristus augšāmcelšanos, tad, pirmkārt, tas apliecina, ka Kristus bija patiess, autentisks. Pasaules vēsturē daudzi ir pasludinājuši sevi par Dievu, arī par Jēzu Kristu. Sibīrijā dzīvo kāds cilvēks Visarions, kurš pasludināja sevi par Jēzu Kristu. Viņš ģērbās kā Jēzus, audzēja bārdu, garus matus un izskatījās kā Jēzus. Viņš arī darīja īstas pārdabiskas lietas. Viņam bija sava draudze, uzcēla savu pilsētu nodalītā vietā, kur dzīvoja cilvēki, kas ticēja viņam. Pirms dažiem gadiem viņam bija nepatikšanas ar varas iestādēm, tika apcietināts. Tas bija diezgan nopietni, varbūt kaut kas arī vēl šobrīd ir, bet viņš nav Kristus. Jēzus teica saviem mācekļiem: “Mani apcietinās, piesitīs krustā un pēc trīs dienām Es celšos augšā no mirušiem.” Jēzus augšāmcelšanās ir pierādījums tam, ka pēc nāves ir mūžīgā dzīvība. Trīs dienās – no nāves līdz augšāmcelšanās notikumam –, mēs varam saskatīt mūsu dzīves modeli, jeb kā tikt galā ar dažādām problēmsituācijām, grūtībām, sāpēm, ko mēs visi piedzīvojam. Došanas vārdā teica, ka esam vislaimīgākie cilvēki pasaulē, bet tomēr dzīvojam pasaulē. Kaut arī esam laimīgi pasaulē, mūs tomēr skar dažādas lietas, kuras mums nepatīk un nav labas.
Dievs jūs ir aicinājis darīt labu, pat ja tas nozīmē ciešanas, tieši tāpat kā Kristus ir cietis par Jums. Viņš ir jūsu paraugs un jums ir jāseko Viņa pēdās. (Pētera 1. vēstule 2:21, tulk. no angļu val.)
Tā kā šodien ir Kristus augšāmcelšanās svētki un mēs to pieminam, tad pievērsīsimies pēdējām trīs Viņa dzīves dienām. Piektdienu raksturo ciešanas un sāpes. Sestdiena ir zaudējums, vilšanās un neziņa. Svētdiena ir uzvara, prieks, svinības, attaisnotas cerības. Mēs visi ejam cauri šiem trijiem posmiem savā dzīves laikā. Varbūt šobrīd tu piedzīvo ciešanas – veselības problēmas, laulības krīze, finansiāli sarežģījumi, attiecību vai darba problēmas. Katram ir neziņas un apjukuma posms, kad nesaproti, kā rīkoties, kādu lēmumu pieņemt, kā dzīvot tālāk. Tam seko laiks, kad nonāc līdz atrisinājumam, līdz labam rezultātam un atnāk prieks, risinājums, atbildes, un viss ir nokārtojas. Svarīgs ir jautājums – kā rīkoties un kā pārdzīvot neziņas, šaubu laiku un kā nonākt līdz uzvaras brīdim? Iespējams, ka šodien tev dzīvē viss kārtībā un viss rit ierasto gaitu. Tas nenozīmē, ka nebūs kritumu un zaudējumu, jo tie laiku pa laikam ir ikviena cilvēka dzīvē. Varbūt pats grūtākais ir tas, ka nekad nezini, kad šie brīži pienāks. Mēs dzīvojam ticībā, ka viss ar laiku sakārtojas un būs labi. Atgriežamies pie secības. Piektdienu mēs saucam par Lielo piektdienu. Angliski to sauc Good Friday, tulkojumā “Labā piektdiena”, kaut gan, cilvēciski skatoties, tur neko labu vispār nevar ieraudzīt. Šajā dienā Jēzus piedzīvoja fiziskās ciešanas, Viņš tika sasists, galvā uzmauca ērkšķu kroni un Viņu apsmēja. Jēzum bija jānes Savs krusts, kuru Viņš knapi aiznesa līdz galam, un pie tā Viņu arī piesita. Jēzus mira mokošā un ļoti pazemojošā nāvē. Fiziskās ciešanas bija tikai daļa no visām sāpēm. Es neiedziļināšos detaļās, lielākā daļa zina un ir redzējuši filmu “Kristus ciešanas”. Ja kāds tomēr nav redzējis, tad šī filma ir obligātā literatūra šim laikam un tēmai. Grūtākas par fiziskām sāpēm bija emocionālās un psiholoģiskās sāpes. Iedomājies, ka tevi izģērbj kailu, piesit krustā! Tajā laikā nāves sodi bija tāda kā izklaide. Nebija televizoru, telefonu, bija cita domāšana un cilvēki nāca skatīties nāves soda izpildīšanu, kā cilvēks mirst. Jēzus nāve nebija ātra, tā bija mokoša. Mēs pat iedomāties nevaram, cik tas bija nepanesami. Jēzus piedzīvoja atstumtību un nodevību visaugstākajā pakāpē no saviem tuvākajiem cilvēkiem. Bija arī garīgās sāpes. Viņš uzņēmās visas pasaules, visu cilvēku grēkus uz sevi. Salīdzinājumam, piemēram, tu pats zini, cik liela vainas sajūta tevi moka, kad esi izdarījis kaut ko sliktu. Citam tas ir vairāk, citam mazāk, atkarībā no sirdsapziņas dzīvīguma. Iedomājies, cik daudz vairāk šādu sāpīgu izjūtu ir par katru slepkavību, kas notiek pasaulē, par katru izvarošanu, holokaustu, bērnu izmantošanu un daudzām, par daudzām citām briesmīgām, ļaunām lietām, ko Jēzus uzņēmās uz Sevi, nerunājot nemaz par atšķirtību no Dieva, ko Viņš tajā brīdī piedzīvoja.
Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: “Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?” (Mateja evaņģēlijs 27:46)
Zinot, ko Jēzus piedzīvoja, tu vari būt pilnīgi drošs par to, ka Viņš absolūti saprot, kam tu ej cauri, ko tu piedzīvo, kādas sāpes un grūtības tev ir.
Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā. (Ebrejiem vēstule 4:15-16)
Nākošā ir ļoti atbalstoša Rakstu vieta.
Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti. (Ebrejiem vēstule 2:18)
Jēzus darīja divas lietas, kuras es atgādināšu. Tas ir paraugs, kā mums rīkoties, jo, saskaņā ar iepriekšējo Rakstu vietu, Jēzus ir mūsu paraugs.
1. Esi kopā ar draugiem.
Varbūt tevi tas pārsteigs, bet Jēzus to darīja. Viņš zināja, kādi pārbaudījumi stāv priekšā, paņēma tuvākos cilvēkus un teica: “Esiet kopā ar Mani. Nevajag nekādus sprediķus, skaistās runas, super atbalstošos padomus, vienkārši esiet ar Mani kopā.” Ir reizes, kad pati svarīgākā lieta ir būt tuvumā, līdzās. Tā ir ļoti svarīga kalpošana. Varbūt tev liekas: “Kas tad tas tāds? Īstā kalpošana ir nākt uz skatuves runāt, dziedāt vai dejot.” Būt līdzās tad, kad esi vajadzīgs, ir ļoti svarīgi. Piemēram, kad kāds no taviem cilvēkiem zaudē tuvinieku, esi kopā, izsaki līdzjūtību. Varbūt tev liksies banāli, ka visi tā saka, ka tas kaut kāds standarts. Tomēr tu nevari iedomāties, cik tie vārdi ir svarīgi. Patiesībā jau tieši tie vārdi nav tik svarīgi, bet tas, ka tu esi tur, ar viņu. Cilvēkam ir nozīmīgi zināt, ka tu esi blakus un saproti viņu, un esi gatavs palīdzēt jebkādā veidā. Neviens negaida pārdabisku padomu vai ko supergudru tādā brīdī. Parasti vārdi un līdzās būšana ir svarīga. Jēzus devās uz Ģetzemanes dārzu. Tā ir vieta Eļļas kalnā, kur Viņš jau senāk bija bijis. Pēc pēdējā liktenīgā Vakarēdiena Viņš ņēma Savus vienpadsmit mācekļus, devās uz Eļļas kalnu un mācekļiem teica: “Palieciet šeit!” Dažus mācekļus – Pēteri, Jāni un Jēkabu – Viņš ņēma Sev tuvāk. Tas bija Viņa grupas kodols.
Tad Jēzus aiziet ar Saviem mācekļiem uz kādu vietu ar nosaukumu Ģetzemane un saka mācekļiem: “Nosēdieties šeit, Es paiešu tālāk un pielūgšu Dievu.” Un Viņš ņēma Sev līdzi Pēteri un abus Cebedeja dēlus un sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeit un esiet ar Mani nomodā.” Un, nedaudz pagājis, Viņš krita uz Sava vaiga pie zemes, lūdza Dievu un sacīja: “Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi.” (Mateja evaņģēlijs 26:36-39)
Mācekļi bija tuvākie Jēzus cilvēki. Jēzus daudz ko darīja, Viņš tikās ar daudziem cilvēkiem un Viņam visapkārt vienmēr bija cilvēki. Bet šie cilvēki ar Viņu bija pavadījuši kopā trīs gadus ļoti tuvu, kamēr Jēzus kalpoja. Viņi bija kopā ar Viņu, un tie bija Viņa draugi. Viņš tā arī viņus sauca – par draugiem. Pat Jēzum ir vajadzīgi un bija vajadzīgi draugi kritiskā brīdī, tad cik daudz vairāk mums tādi ir vajadzīgi. Un daudzi cilvēki, piedzīvojot pārdzīvojumus, dara otrādi, tiklīdz viņiem kaut kur tur ieduras un ir grūti, viņi noslēdzas. Viņi visu aiztaisa ciet, izolējas no cilvēkiem. Un tas ir pats sliktākais, ko var darīt, jo Dievs tā nav paredzējis. Dievs ir paredzējis, ka tu ej cauri savām sāpēm, grūtībām, problēmām kopā ar citiem cilvēkiem. Tev vajadzīgs dalīties ar uzticamiem cilvēkiem, ne jau ar katru pretimnācēju uz ielas, protams, bet ar uzticamiem, saprotošiem, atbalstošiem un ticīgiem cilvēkiem. Tev ir blakus tavi draugi, un tieši tāpat tu esi blakus viņiem tad, kad viņiem ir grūti. Vispār šajā situācijā Jēzus bija ļoti atklāts, un Viņš teica: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei nu tā, ka vispār Es jau mirstu gandrīz.”
Tad Viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei [..].” (Mateja evaņģēlijs 26:38)
Kad tev ir grūti un sāp un ir problēmas, un kāds tev prasa: “Nu kā tev iet?” Nevajag teikt, ka tev viss kārtībā, kad tev nav nekas kārtībā. Ja tev ir kārtībā, tad super, bet nevajag izlikties un nevajag teikt: “Vai, es te ticībā dzīvoju,” bet patiesībā citreiz vajag būt atklātam. Galatiešiem vēstulē, sestajā nodaļā, ir teikts:
Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu. (Galatiešiem vēstule 6:2)
Kad tu līdzdali kāda cita cilvēka nastu, tā kļūst uz pusi vieglāka. Latviešiem ir teiciens: “Dalīta bēda, ir pusbēda un dalīts prieks, ir dubults prieks.” Ir svarīgi, ka ar tevi ir cilvēki, kas ar tevi kopā arī priecājas. Man tas, piemēram, ir ļoti svarīga. Ja man kaut kas labs notiek, es sameklēju draugus un izstāstu, un bēdas arī izstāstu. Dažreiz cilvēki saka: “Es jau neko nevaru tur palīdzēt, ko tad es tur teikšu, tur tā situācija tik sarežģīta.” Vienkārši esi blakus, esi aizsniedzams, esi tāds, ka tevi var sazvanīt vai var uzrakstīt, vai tevi var sasniegt. Nesen mācītājs kādā sprediķī pieminēja šo grāmatu, un īstenībā arī saistībā ar draugiem viņš to minēja. Piektdien es braucu uz Ventspili, mums bija arī dievkalpojums Ventspilī un es pa ceļam izlasīju grāmatu “Vislaimīgākais cilvēks uz Zemes”. Zini uz Ventspili jābrauc diezgan ilgi, trīs stundas. To grāmatu mierīgi var izlasīt pa trijām stundām. Tā viegli lasās un tā ir salīdzinoši pozitīva. Bet ir viena cita grāmata “Vislaimīgākie cilvēki pasaulē”. Tie, kas ir seni kristieši, tie ir lasījuši to grāmatu. Tā ir par atmodu, par biznesmeņu atmodu. Tā ir ļoti sen izdota. Bet šī ir jauna grāmata par cilvēku, kurš ir pārdzīvojis vairākas koncentrācijas nometnes un izdzīvoja. Kā viņš pats saka, viņš izdzīvoja, pateicoties draugiem, nu īstenībā vienam draugam. Tad, kad viņš atgriezās normālā dzīvē, viņš nolēma, ka viņš būs vislaimīgākais cilvēks pasaulē. Un zini, tas nav viegls uzdevums. Mums jau te dzīve daudz maz normāli, pareizi? Mums viss apmēram ir, it sevišķi ticīgiem cilvēkiem. Mums viss ir apmierinoši vai arī ļoti labi. Bet vai mēs esam tiešām laimīgi? Nu ne vienmēr. Tie cilvēki, kas iznāca no koncentrācijas nometnes, varēja domāt, ka viņam tūlīt sāksies dzīve, viņi tagad ir brīvi un tagad var visu baudīt. Daudzi cilvēki izdarīja pašnāvības, jo viņi nespēja vairs izdzīvot tāpēc, ka tās traumas bija tik lielas, viņi bija tik ļoti nomocīti, ka vairs jau gandrīz nemaz nav kā cilvēki. Bet šim cilvēkam izdevās. Viņš ļoti veiksmīgi arī apprecējās, ne uzreiz gan, bet viņam bija bērni un ļoti laba ģimene, un mazbērni. Tajā grāmatā, man šķiet, tur bija vienai nodaļai tāds nosaukums, viņš teica tādu teikumu: “Viens labs draugs ir visa pasaule.” Un es piekrītu un man patīk viņa doma. Es pat nevaru izstāstīt, cik ļoti daudz man nozīmē draugi, īpaši tuvākie, ar kuriem es esmu kopā bijusi ilgus gadus un joprojām esmu. Kuri ir man bijuši blakus dzīves vistumšākajos posmos, manos zaudējumos, manā izmisumā un arī priecīgos brīžos, protams. Bez viņiem es simtprocentīgi nebūtu iepazinusi Dievu tā, kā es pazīstu Viņu šodien. Bez viņiem es nebūtu “Kristus Pasaulei” draudzē, bez viņiem un bez draugu atbalsta, iespējams, šodien nestāvētu jūsu priekšā un varbūt vispār nebūtu nevienā draudzē, nebūtu arī ar Dievu, ļoti iespējams. Es nevaru detaļās visu izstāstīt, un tas arī nav vajadzīgs, bet tiešām ir bijuši ļoti grūti posmi un grūtas situācijas, pat ne tik ļoti sen. Pateicoties draugiem, es esmu varējusi iziet cauri visām grūtībām un iziet cauri ar uzvaru. Es domāju, ka daudzi, ja tā labi padomā, varētu teikt to pašu. Man nav vajadzīga sazvanīšanās katru dienu, tur nenormāls kontakts visu laiku, bet ir pietiekoši, ka es zinu, ka šie cilvēki ir tuvu. Un ka es varu viņus sasniegt tad, kad man nepieciešams. Tāpat es esmu līdzās un cenšos būt līdzās tad, kad viņiem vajag mani.
Kur var meklēt draugus? Draugus var meklēt šajā draudzē, šajā vidē, draugus var atrast mājas grupiņā. Ja tu neesi nevienā mājas grupā, tad tev nav drošības tīkla zem tevis. Tad, kad būs krīze, būs kaut kāds kritums, tu būsi ļoti nedrošā situācijā, jo nebūs, kas tevi tā kā uztur, nebūs, kas iestājās par tevi, nebūs, kas atbalsta tevi. Tāpēc labā ziņa ir tā, ka šeit tev ir visas iespējas. Tu zini, ka draudze “Kristus Pasaulei” ir draudze, es domāju, ka tāda noteikti Latvijā ir vienīgā, kurā katru nedēļu mājas grupās pulcējās vairāk cilvēku nekā uz svētdienas dievkalpojumiem. Vienkārši simts procenti tā ir. Bišķiņ tā mums arī ir problēma, ka cilvēki kaut kā tur tos dievkalpojumus izlaiž, bet mājas grupiņās viss ir. Tāpēc es tevi iedrošinu pievienoties mājas grupai, ja tu vēl neesi nevienā. Dari to pirms tev ir krīze dzīvē iestājusies, pirms tu esi sastapies ar kaut kādām problēmām, jo tās jau būs, nu vienkārši nenovēršami. Pirmā lieta bija draugi.
2. Esi kopā ar Dievu, sauc uz Viņu un meklē Viņu.
Draugi ir ļoti svarīgi. Tā ir neatņemama sastāvdaļa veiksmīgai dzīvei, bet viņi nevar būt ar tevi visu laiku, bet Dievs var. Un Viņš arī ir ar tevi nepārtraukti. Un Viņš vienīgais tevi var saprast pilnībā, līdz galam – visas tavas sāpes, visas tavas situācijas. Draugi nogurst un viņiem arī ir sava dzīve. Viņiem ir citas lietas, ko darīt, bet Dievs nekad nenogurst. Draugi bija klāt Kristus vistumšākajā brīdī. Bet tur bišķiņ notika tāds maziņš misēklis. Tad, kad īstenībā Jēzum viņus visvairāk vajadzēja, viņi aizmiga. Zini, ir cilvēki, kas aizmieg mājas grupiņā. Tev nekad nav tā gadījies, pats neesi aizmidzis mājas grupā? Vai tavi cilvēki nav nekad aizmiguši mājas grupā? Manā grupiņā ir aizmiguši. Tu domā: “Nu nē, nu kur tad tik garlaicīga mājas grupiņa, ka var aizmigt? Kas tas vispār par vadītāju, tur jau nekas nenotiek, tur varbūt visi guļ.” Bet nē, tik traki nav. Cilvēki nāk no dažādām situācijām. Es atceros, ka manā atvērtajā mājas grupā, kad man tāda bija kādu krietnu laiku atpakaļ, bija viena sieviete, kurai bija ļoti nopietnas veselības problēmas – sāpes un viss bija ļoti slikti. Viņa viņa nedēļām ilgi nevarēja naktīs gulēt. Tad, kad viņa atnāca uz mājas grupiņu, tā bija vienīgā vieta, kur viņa jutās labi, kur varēja atslābt, kur viņai sāpes aizgāja un aizgāja visas nepatīkamās sajūtas – un viņa iemiga. Es viņu nekad nemodināju. Es domāju: “Vienreiz dzīvē cilvēks var izgulēties.” Es tāpēc arī nekad nenosodu gulētājus, jo tu tak nezini, kas viņam vispār dzīvē notiek. Zini, tas nav ļoti okay, protams, bet ir izņēmumi. Labāk lai viņš guļ mājas grupiņā nekā mājās pie televizora, pareizi? Vai neguļ pie televizora? Tāpēc labāk lai cilvēks ir tur, kur ir Dieva klātbūtne, un kur viņš var kaut ko saņemt, īstenībā, citreiz arī guļot.
Meklē Dievu lūgšanā. Tas ir tas, ko Jēzus darīja.
Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Un Viņš sacīja: “Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.” (Marka evaņģēlijs 14:35-36)
Jēzus lūgšana bija no sirds, tā bija ļoti vienkārša. Viņš nelietoja gudrās frāzes: o, visvarenais Dievs, debess un zemes radītājs un visuma Valdnieks. Tur vispār nebija tam laika, jo, kad tev ir ļoti liela vajadzība, tu nedomāsi tur visādus nosaukumus. Viņš teica: “Aba Tēvs,” Viņš teica: “Tēti, palīdzi man, Tēti, nāc man palīgā!” Tas ir tas, kas mums jādara. Tu vari lūgt tieši tāpat, kā Jēzus lūdza Ģetzemanes dārzā. Tur bija trīs lietas, ko Viņš teica. Pirmā lieta, ko Viņš teica: “Dievs, es zinu, ka Tu spēj visu, jo Tu Esi radījis visu, kas ir pasaulē, un Tu spēj pilnīgi visu.” Otrā lieta – saki Viņam, kā tu jūties, kā ir īstenībā. Zini, Dāvida psalmos arī ļoti daudz visu ko var atrast. Tur nav tikai: “Vai Dievs, cik viss ir forši!” Viņš arī sūdzas. Viņš arī saka, kas viņam nepatīk. Tas ir ļoti normāli, ka tu vari pateikt Dievam, kas tev nepatīk un ko nevēlies. Trešā lieta ir, ka tev ir jāuzticas Viņam, jo Jēzus teica: “Lai Tavs prāts notiek, nevis Mans.”
“[..] Tad lai notiek Tavs prāts.” (Mateja evaņģēlijs 26:42)
“Es zinu, ka Tu mani mīli, ka Tu visu kontrolē un tāpēc es vēlos, lai Tavs prāts un Tava griba notiek.” Pēc lūgšanas atnāca romiešu kareivji un aizveda Jēzu. Viņš tika pratināts ofisā. Viņš tika piesists pie krusta, un Viņš mirst. Pienāk sestdiena. Kā tev šķiet, kā jutās mācekļi tajā sestdienā? Kuri bija redzējuši, kā Jēzus trīs gadus dara brīnumus, Viņš staigāja pa ūdeni, nomierināja vētru, pabaroja tūkstošus, piecēla no mirušiem, dziedināja, bija ļoti daudz brīnumu. Visdrīzāk, ka viņi sagaidīja, ka Jēzus nokāps no krusta, Viņš to varēja izdarīt jebkurā brīdī, bet Viņš to neizdarīja, Viņam bija misija. Un mācekļiem, protams, bija bailes, šaubas, vilšanās, visdrīzāk viņi baidījās, ka romieši nāks arī pēc viņiem un nogalinās viņus. Vispār viņi domāja – kā lai tālāk dzīvo? Mūsu skolotājs un vadītājs ir miris. Mācekļiem bija tā, ka Jēzus ir paņemts prom, reāli Viņš bija nomiris, tur nebija šaubu vairs par to. Jēzus bija brīdinājis, ka tā viss notiks, tikai viņi jau to nesaprata.
Un Jēzus tiem saka: “Jūs visi apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas.” (Marka evaņģēlijs 14:27)
Un tieši tā arī notika, viņi visi aizbēga bailēs. Vai tu esi kādreiz aizvainojies uz Dievu? Ka nav noticis kaut kas, ko tu ļoti gribi un vēlies? Tu juties ļoti vīlies un apbēdināts. Tu aizgāji no Dieva, no draudzes, varbūt tu biji uzsācis biznesu, jo bija ļoti lielas cerības, ka viss būs super, ka būs nauda, bet nesanāca, bizness nobankrotēja. Vai kad tu, piemēram, satiec savu otru pusīti, super, nu tagad sāksies reālā dzīve, debesis būs zemes virsū, kādu laiku jau viss ir labi, bet tad viss sašķobās un laulība ir uz izjukšanas robežas, un tev ir vilšanās. Ir tūkstošiem veidu, kā mēs ejam cauri šai sestdienai, kad ir apjukums, neziņa, nedrošība, tu nezini, kā rīkoties. Un kāpēc tā notiek? Es personīgi pazīstu divas meitenes, patiesībā, viņas abas bija manā mājas grupā, tas tāds klasisks gadījums, abas apprecējās draudzē, labprātīgi, to ir ļoti svarīgi piezīmēt, ka labprātīgi apprecējās, nebija nekādas ķēdes un tā tālāk. Īsu brīdi viss bija labi, viņas bija laimīgas, bet tad viss nošķobījās ģimenē, laulība arī, un tā izjuka, viņas aizgāja no draudzes, savā nelaimīgajā dzīvē viņas vaino draudzi, mācītāju un, galu galā, Dievu, publiski apmelo. Divi tādi gadījumi, ko es zinu. Pilnīgi absurdi ir vainot draudzi, kurā tev bija draugi, kurā tu iepazini Kristu, iespējams, kurš tev bija dzīvē vislabākais posms, vislabākās lietas ar tevi notika un tagad tu min ar kāju to, nicini visu. Nepiedošana, rūgtums un naids rodas, ļoti liels ļaunums, tas jau iznīcina tevi pašu, tas iznīcina cilvēku no iekšienes, zini, draudze pastāvēs un ies tālāk pilnīgi mierīgi, bet tev tas var nodarīt ļoti lielu ļaunumu, šiem cilvēkiem konkrēti, galu galā arī viņus iznīcināt. Un vilšanās bija arī mācekļiem. Ir svarīgi šādos brīžos atcerēties Dieva apsolījumus, un vēl – savos tumšākajos, grūtākajos brīžos neapšaubi to, ko Dievs tev ir atklājis tavos labajos laikos. Pirms Jēzus tika apcietināts, Viņš saka mācekļiem:
Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems. (Jāņa evaņģēlijs 16:20-22)
Viņš salīdzina visu to notikumu ar dzemdībām, tās sievietes, kuras ir dzemdējušas, zina, kā tas ir. Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi – tas ir ļoti maigi teikts. Jums būs liels prieks un jūs sapratīsiet, ka tas patiesībā bija viss izplānots, tā tam vajadzēja būt, tas ir tas, ko grūtībās, savā tumšākajā laikā ir grūti ieraudzīt, ka tā īstenībā ir daļa no plāna. Es tev ieteiktu kļūt par apsolījumu cilvēku, ko tas nozīmē? Ka tev ir jāzina Dieva apsolījumi un jāpastāv uz tiem. Kurš zina, cik Bībelē daudz ir apsolījumu? Vairāki tūkstoši, ap septiņiem. Ja tu tos nezini, tu nekādi nevari attiecināt tos uz sevi un pielietot dzīvē.
Ir Valsts ieņēmumu dienests, briesmīga iestāde, nevienam nepatīk, īpaši uzņēmējiem, bet kaut kas tur tāds labs arī, no 1. marta tu vari iesniegt ienākumu deklarāciju un saņemt pārmaksātos nodokļus, ja tādi tev ir, tāpat tu vari iesniegt visus čekus, kas tev ir, un vari saņemt atpakaļ kādu naudiņu. Bet vai visi to zina? Un visi to izdara? Es domāju, ne tuvu visi, es līdz šim arī to nedarīju, un pirms pāris nedēļām es paskatījos un tur bija daudzi simti eiro man, kā no gaisa nokrita, bet man tie pienākas, bet ja es nebūtu to paskatījusies vispār un neatvērtu lapu, man tie simti tur stāvētu līdz nākamajam gadam, tad vēl kaut kas pievienotos un beigās būtu miljonārs, vai ne? Bet, nē, viss kārtībā, man ir ļoti gudri draugi, kas atgādina visas šīs lietas, draugi ir ļoti laba lieta, tu dzīvo ideālu dzīvi, jo viens draugs māk to, otrs māk to, trešais māk to, un beigās pats arī visu māki apmēram.
Tāpat ir ar Dieva apsolījumiem, ja tu tos nelasi, tad nezini, par ko Dievs ir apsolījis parūpēties dzīvē. Vai zini, ko tu darīsi? Tu dzīvē stresosi, nenormāli raizēsies, tu domāsi, ka tev ar visu jātiek galā pašam. Līdzīgi ir ar veselības apdrošināšanu, katra polise ļoti atšķiras, man pirms laika vajadzēja datortomogrāfiju, un es domāju, vai man apdrošināšanas polise to sedz, es noskaidroju, jā, sedz, viss kārtībā. Ja tu negribi maksāt naudu, tad tev ir jāgaida ļoti lielā rindā pa valsts naudu, citreiz tu pat nevari to sagaidīt, bet, ja man apdrošināšana sedz, es varu iet uzreiz. Un man visu naudu atmaksās, tur diezgan liela summa ir, tiklīdz tu zini, ka tava apdrošināšanas polise sedz izdevumus, ko tu dari? Tu uztraucies? Nē, tu vispār aizmirsti, ka tev kaut kas ir jāmaksā, tu aizej, parādi to savu numuriņu un viss notiek, un ir samaksāts. Iemesls, kāpēc tu uztraucies ir, ka tu nezini, kas ir paredzēts šajā polisē, respektīvi, Bībelē, tur ir tik daudz tev Dievs personīgi pateicis lietu un apsolījumu, uz kuriem tu vari paļauties, stāvēt un prasīt Dievam. Tātad nekad savos tumšākajos brīžos neapšaubi to, ko Dievs apsolīja, kad tev bija labi, kad tu lasīji Bībeli un biji priecīgs. Tur jau paliek viss kā ir, tas, ka tev emocijas vai kaut kādas situācijas, tas neko nemaina. Tas nemaina Bībelē neko. Ko tad Viņš teica tev labajos laikos, kad viss iet pēc plāna? Ka Viņš visu redz, un tu tam tici, ka Viņš visu redz, visu kontrolē, jūt, mīl tevi bez nosacījumiem, ka tev viss dzīvē būs super un viss būs kārtībā, arī ka Viņš skumst un Viņam sāp, kad tev dara pāri, un pāri mēs darām viens otram. Dievs ir tuvu, un Viņš mums grib vislabāko.
Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. (Jesajas grāmata 43:2-3)
Vienīgais veids, kā tu vari izkļūt no šaubu, neziņas un nedrošības sestdienas un nokļūt līdz svētdienai, kur ir uzvara, ja tev ir glābējs. Tikai glābējs var augšāmcelt tavas dzīves sfēras, tikai Viņš tavu krīzi var pārvērst par svētību, tev pašam nav tāda spēka, bet, ja tu Viņam uzticēsies, tu pilnīgi noteikti nokļūsi līdz svētdienai. Tad, kad Kristus parādījās svētdienā, svētdienas rītā dažas sievietes devās uz kapu, gribēja sērot, un tur ir teikts, ka “pašā rītā agrumā aizgāja un Jēzus vispirms parādījās sievietēm, tad mācekļiem un tad citiem”. Kad mācekļi sastapās ar augšāmcelto Kristu, viņu dzīves izmainījās par 180 grādiem, jo viņi saprata, ka viss ir kārtībā. Ka ir viss piepildījies, kā Kristus teica, un Jēzus nekur nav tiešām pazudis, tieši otrādi, viss tikai sākas. Pēc sastapšanās ar Kristu arī tavā dzīvē viss tikai tad sākas, viss kļūst dzīvs un reāls. Šie divpadsmit mācekļi sāka sludināt pa visu Romas impēriju, viņi bija bezbailīgi, drosmīgi, viņus neviens nevarēja apturēt. Ne nāves bailes vai draudi, vispār tas neko nenozīmēja. Viņi gāja un stāstīja par Kristu, un kristietība 300 gadus vēlāk kļuva par oficiālu ticību Romas impērijā, arī pat ķeizars kļuva par kristieti vēlāk.
Šodien ieraudzīju daudz apsveikumu “Facebook” ar tekstiem “Priecīgas Lieldienas un priecīgus augšāmcelšanās svētkus”. Un ir tāds mācītājs Pēteris Sproģis, viņš agrāk bija baptistu bīskaps, viņš bija uzrakstījis tādu vienu teikumiņu: “Neticīgo nav, ir tikai nepiedzīvojušie.” Tā kā īstenībā neticīgu cilvēku nav, ir tikai tādi, kuri nav sastapušies ar Kristu. Un tādēļ mēs esam šeit, lai varētu nest šo vēsti, lai cilvēki varētu sastapties.
Ja tu visu varētu viens pats, tad Kristus nākšanai virs zemes, nāvei un augšāmcelšanās notikumam nebūt nekādas jēgas, nebūtu nekādas nozīmes. Zini, cilvēks var ļoti daudz, tu tici tam? Es domāju ka šajā draudzē drīz ticēs visi, ka ar pareiziem prāta uzstādījumiem visu var. Cilvēks ļoti lielā mērā kontrolē savu ķermeni, faktiski katra orgāna darbību, ķermeņa temperatūru un imunitāti šūnu līmenī. Cilvēks var kļūt veiksmīgs, superbagāts, tev var būt labas attiecības ģimenē, vislabākais darbs, izcili panākumi visās lietās, ja tu pie tā strādā un ja tu to ļoti vēlies. Zini, kam es ticu? Es ticu gan par savu dzīvi, gan par tavējo. Ne ticu, bet esmu pārliecināta. Ja tev kaut kādas lietas nav dzīvē, varbūt tu domā, ka būtu labi, ja tā būtu, tad mana ticība un doma ir tā, ka tu neesi tik ļoti vēlējies, lai tev tā būtu. Ja tu ļoti vēlies, tu vari dabūt visu. Cilvēks var dabūt visu, bet, zini, ir viena lieta, ko tu tiešām nevari dabūt, ne ar kādām supersmadzenēm, un tā ir glābšana, mūžīgā dzīvība. Neviens to nevar, tikai glābējs, kad tu pieņem Jēzu kā savu Kungu un glābēju, glābšana ir tikai caur Jēzus upuri. Tātad ir jāmeklē Kristus, jāmeklē Viņa klātbūtne un jāpaliek tajā, jāpaliek Dieva apsolījumos.
Jēzus viņai sacīja: “ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?” (Jāņa evaņģēlijs 11:25-26)
Mani ļoti uzrunā šī rakstvieta. Man jau pirms daudziem gadiem nomira mamma, viņa nomira, ticīgs cilvēks būdams, un patiešām aizgāja uz debesīm. Nav pieklājīgi tā teikt, bet tad, kad mēs kārtojam to kapu un uzlikām kapakmeni, piemiņas akmeni, tad es liku cilvēkam, kas to taisīja, uzrakstīt šos vārdus, uzrakstiņu piemineklī. Jo es domāju, ka viņai jau tas vairs nav svarīgi, bet cilvēki, kas nāks pie viņas kapa, redzēs un izlasīs. Tu vari evaņģelizēt arī tad, kad esi miris. Tas viss ir Dieva ziņā, protams. Nāve nav beigas, un tas dod cerību, ar šo dzīvi viss nebeidzas, patiesībā nekas nebeidzas. Kristus augšāmcelšanās ir fakts tam, ka pastāv mūžīgā dzīvība un debesis. Gan jau ikdienā tu par debesīm tik ļoti nedomā, bet debesis ir un, visdrīzāk, tās ir daudz, daudz skaistākas un labākas, kā mēs varam iedomāties ar savu prātu. Zini, mēs normāli domājam, saprotam, redzam pasauli trijās dimensijās. Un ceturtajā dimensijā domāt ir baigais sasniegums, īstenībā diezgan reti, ja izdodas. Bet, iespējams, ir vēl daudz citu dimensiju, ir daudz kā cita vairāk, bet mūsu prāts ir ierobežots un mēs nevaram to saprast. Tas ir līdzīgi, ja skudra gribētu izprast internetu, iedomājies? Tas ir kā salīdzinājums – un tik daudz mēs arī saprotam par debesīm. Bet galvenais, ka mēs zinām, ka tās ir un ka ir mūžīgā dzīvība. Un Jēzus ir atbilde visos mūsu dzīves sarežģījumos. Un atbilde nav principi, reliģija, nav likumi, nav kaut kādas normas, nav rituāli, bet atbilde ir persona – atbilde ir Jēzus Kristus.
Un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu Viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie Savas labās rokas debesīs. (Efeziešiem vēstule 1:19-20)
Ja Dievs var augšāmcelt mirušu cilvēku, tad Viņš var augšāmcelt tavu mirušo laulību, tavu mirušo biznesu, attiecības – pilnīgi visu.
Ko mēs esam ieguvuši ar Kristus augšāmcelšanos?
1. Mums ir pilnībā piedots, un tas ir ļoti daudz.
Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti. (Romiešiem vēstule 4:25)
Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā. (Ebrejiem vēstule 4:16)
Tas nozīmē, ka durvis pie Debesu Tēta mums ir atvērtas.
2. Mums nav vairs jābaidās mirt.
Tu zini, ka visiem cilvēkiem ir bailes no nāves? Tas ir lielais nezināmais, no nezināmām lietām mums ir visvairāk bail, jo mēs saprotam, ka būs grūti. Bet, ja mēs zinām, kas tas ir un kas sagaida, tad viss daudz maz kārtībā. Bet, ja tu nezini, tad ir grūtāk. Ja Jēzus nebūtu augšāmcēlies, tad mēs nemaz nezinātu, kas ir mūžīgā dzīvība. Tu varētu iedomāties, ka tur, aiz nāves, kaut kas ir, kad tu nomirsti, bet tam nebūtu nekādu pierādījumu. Ar Jēzus nāvi nekas nebeidzas, es jau teicu, ka ar to viss sākas.
Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību. (Apustuļu darbi 1:3)
Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc rakstiem un ka Viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc rakstiem, un ka Viņš ir parādījies Kēfam, pēc tam tiem divpadsmit. Pēc tam Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem vienā reizē, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi, bet citi jau miruši. Pēc tam Viņš ir parādījies Jēkabam, tad visiem apustuļiem. Kā pašam pēdējam Viņš parādījās arī man kā kādam nelaikā dzimušam. (1. Korintiešiem vēstule 15:3-8)
Četrdesmit dienas Jēzum bija neskaitāmas tikšanās ar ļoti daudziem cilvēkiem. Tas ir ļoti pārliecinošs pierādījums. Ja Viņš būtu parādījies tikai vienam cilvēkam vai tikai Marijai, tad neticētu. Piemēram, ja es teiktu, ka es redzēju ASV prezidentu Baidenu pa ceļam uz draudzi “Dominā”, kā jūs domājat, vai man kāds noticētu? Domātu, ka kaut kas nav labi ar mani vai es varbūt sajaucu ar kādu līdzīgu cilvēku. Bet, ja vēl kāds būtu redzējis, piemēram, konferencē bija, tad problēma būtu tev, ka tu netici, jo visi tie cilvēki ir redzējuši un apliecina, ka Baidens būtu dzīvojis veselas četrdesmit dienas Latvijā.
3. Mums ir dots Svētais Gars.
Kristus vairs nav virs zemes, mēs fiziski neredzam Viņu, bet mums ir Svētais Gars. Un Jēzus teica, ka Viņš būs vēl labāks. Svētais Gars ir Dieva trešā persona, Viņš mūs vada, māca, atgādina, palīdz izprast Bībeli, Viņš aizstāv mūs, dod vēlēšanos iepazīt Dievu un maina mūsu dzīves. Lielākai daļai, kas mēs esam šeit šodien, ir bijis piedzīvojums ar Svēto Garu, kristība ar Svēto Garu, un, pateicoties Viņam, mūsu dzīve un domāšana izmainījusies radikāli.
4. Līdz ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos mūsu dzīve ieguvusi jaunu jēgu, jaunu nozīmi.
Ja tu esi saņēmis Dieva žēlastību, piedošanu, Viņa klātbūtni, pieskārienu un palīdzību ikvienā savas dzīves situācijā, tad tev ir, ko dot citiem. Tu esi bagāts cilvēks. Ne tikai laimīgs, bet arī bagāts. Un tu vairs nedzīvo priekš sevis, bet priekš Viņa, sava radītāja, un tev ir uzdevums to darīt zināmu arī citiem cilvēkiem. Ja tu esi saticies ar Jēzu, tu nemaz nevari dzīvot tā “pats priekš sevis”, tu pats gribi, lai cilvēki iepazīst Kristu un kļūst par vislaimīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Kad esi iepazinis Kristu, tev nekad vairs nebūs tādas lietas savā dzīvē kā garlaicība. Tev nekad nebūs tā, ka nezini, ko darīt. Tev vienmēr ir, ko darīt, jo Dievs tev ir iedevis uzdevumu. Ne vienmēr būs viegli, vienkārši, bet tev nekad nebūs jādzīvo ar tukšumu sirdī un arī ar tādu neziņu, kādēļ tu vispār dzīvo. Īpaši, ja esi draudzē “Kristus Pasaulei”, tu esi nokļuvis ļoti īpašā vietā, kurā ir skaidri mērķi, un te ir ļoti daudz ko darīt, un ir daudz iespēju attīstīt savu potenciālu un kalpot ar to citiem, visas savas dāvanas izmantot. Un mūsu redzējums ir Dieva svētīta Latvija, kur cilvēki grib dzīvot, viņi grib palikt šeit, viņi negrib braukt prom.
Tāds ir Lieldienu stāsts. Tajā nav maz ciešanu un nav maz grūtību, bet tas beidzas ļoti labi. Tas beidzas ar prieku, cerību un ar uzvaru. Un es arī tev novēlu, ka tu nekad neapstājies pie piektdienas vai sestdienas, vienalga, cik grūti tev būtu, cik liels spiediens, cik nepatīkama situācija, bet tavi uzticamie draugi un Kristus klātbūtne, un spēks, lai vienmēr palīdz tikt līdz svētdienai un piedzīvot augšāmcelšanās skaistumu visās savas dzīves jomās. Es ticu, ka mums tas izdodas un izdosies! Lai Dievs tevi svētī!
Luīzes Zvejas sprediķi “Trīs dienas, kuras izmainīja pasauli” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
