Un jūs lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem [..]. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 3:12)
Kas ir mīlestība? Līdzīgi kā Pilāts prasīja, kas ir patiesība. Mēs vārdus uztveram virspusēji, tieši tādā nozīmē, kā mēs tos izprotam caur savu subjektīvo prizmu. Vārds “mīlestība” mums var ar daudz ko asociēties. Tāpat arī, ko nozīmē kļūt pilnīgākam.
Mīlestība ir attieksme. Tas ir viens no būtiskākajiem tās aspektiem. Kad es attiecos pret Dievu tā, kā Viņš redz, tā, kā Viņš šo ir radījis, kā Viņš ir paredzējis. Ka mana attieksme ir tāda, kāda Viņam pret mani. Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu. Nedari otram to, kas tev pašam nepatīk. Tas ir Bībeles princips. Kas otram bedri rok, tas pats tanī iekrīt. Un mīlestība ir, kad mēs rīkojamies pret Dievu, pret sevi, pret savu tuvāko un arī tiem, kas pat nav mūsu tuvākie, kas ir tālāk, saskaņā ar to, kā Viņš ir iekārtojis. Kā mēs attiecamies pret cilvēkiem un arī ne tikai pret cilvēkiem, arī pret dažādiem apstākļiem, kā mēs tos uztveram, ka tas ir saskaņā ar to, kāds ir Viņš un kā Viņš māca mūs rīkoties.
Un Pāvils lūdz par draudzi: “Lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā.” Tātad vairodams attieksmi. Attiecīgi, tas nav tikai izjūtu un sajūtu līmenī, bet gan saistīts pamatā ar attieksmi, kas jūs vienos savā starpā un ar citiem. Dabisks process. Šeit ir vārds “citiem”, un mēs varam domāt par to, nu, kas ir šie citi. “Savā starpā” ir skaidrs – runa ir par draudzi. Šeit orģinālajā tulkojumā ir minēts vārds “πάντας”, kas grieķu valodā nozīmē “ļoti plašs”. Tas nozīmē, ka ar citām draudzēm arī, ne tikai ar savu vien kopienu, un arī ar pasauli. Citiem vārdiem sakot, ar visiem. Kas mūs vieno ar visiem citiem.
Dievu griba ir, kā mēs tēvreizē lūdzam. Es ceru, ka mums sen jau vairs nav tā domāšana, ka tēvreize pati par sevi ir kaut kāda formula, ko noskaitot, mēs gūstam kaut kādu rezultātu, bet gan paraugs mūsu dzīves stilam. Visa mūsu dzīve ir lūgšana. Tu esi padomājis, kāpēc cilvēki iet makšķerēt? Es vakar šo jautājumu uzdevu, un es neatceros, kurš tas cilvēks bija, kurš teica: “Citi iet dzert.” Tā zvejošana viņam asociējas ar dzeršanu. Tas nozīmē, ka viņš iet viens pats un dzer. Sieva mājās viņu sitīs vai “ēdīs” par to, un visas pudeles no mājas izmēzīs. Savukārt viņš iet ar draugiem makšķerēt, bet patiesībā viņš dzer. Iet uz garāžu, bet īstenībā viņš iet ar draugiem dzert. Un tur ir arī vairāk faktori, ne tikai dzert vienkārši, vai pabūt kaut kur prom. Ir makšķerēšana citam ar alkoholu, citam – bez, bet tas ir kaut kas tāds, kur cilvēks grib izrauties no ierastās vides un pabūt varbūt ne tikai draugiem, bet arī viens. Es eju peldēties no rītiem viens. Es pavadu laiku ar Dievu no rītiem viens. Ja es kādreiz redzu, ka kāds kaut kur parādās cilvēks pie apvāršņa, kur es peldos, tas ir viens vienīgs makšķernieks. Un tā padomājot, var uzskatīt pat makšķerēšanu par lūgšanu. Šī nodarbe šiem cilvēkiem ļoti iespējams, ka ir variants, kā izrauties no ierastās vides, no ikdienas steigas. Dažādi tie veidi, kas nu kuram. Makšķerēšana ir līdzīgi kā slēpties kādā saviesīgā tusiņā aiz ūdens glāzes vai kafijas tases, sulas vai šampanieša glāzes, ko no kurš tur lieto. To sauc “slēpties aiz krūzītes”, tas ir veids, kas tev palīdz. Ko tu te dari? Es dzeru kafiju. Bet tajā paša laikā tu komunicē ar cilvēkiem, tīklojies, piemēram. Tev ir kaut kāds iemesls, ka tu šeit esi. Ja tu paņem krūzīti, tev ir vieglāk runāt. Un šeit ir līdzīgi – tev ir iemesls – makšķerēšana. Patiesībā tu gribi pabūt viens ar sevi un to, kas nu kuram, ko uzskati par augstāku spēku.
Priekš manis tas ir Dievs, kas radījis debesis un zemi, tas Dievs, kurš ir sūtījis Savu Dēlu virs zemes, kurš ir miris pie krusta un augšāmcēlies, kurš ir devis savu Svēto Garu. Tas, kurš ir klātesošs šajā brīdī šeit, tas ir mans Dievs, kam es ticu. Un es ticu, ka tas, ka Viņš var manā dzīvē izpausties, viens no pašiem pamata stūrakmeņiem ir tas, ka es regulāri eju “makšķerēt”, tas ir pārnestā nozīmē. Tas nozīmē, ka tas ir regulāri, tas ir mans ieradums – pavadīt laiku ar Viņu, bet pavadīt laiku ar Viņu, ne tēvreizi skaitot. Iesākumā tas ir ļoti labi. Ja tu gribi tikai sākt lūgt Dievu, tad ir grāmata, piemēram Sergeja Šidlovska “Pniēla”. Tas ir kaut kāds pamats, kā mēs varam celt paši savas personīgas attiecības ar Dievu. Man tās nebūt nav skaitīt tēvreizi vai skaitīt kādu tempļa lūgšanu. Sen vairs man nav šādu lūgšanu, bet bija laiks, kad es praktizēju ļoti stingri tempļa lūgšanu, piemēram, caur tēvreizi. To visu var darīt, bet kopumā tas ir kaut kas vairāk, kā tikai kaut kādu iemācītu formulu skaitīšana. Paša personīgās attiecības ar Dievu. Tas ir laiks ne tikai ar Dievu, bet arī ar sevi. Tas ir laiks, kad tu salīdzini savu rīcību, savus domas šodien ar Dieva domām. Jo Dievs pats saka: “Manas domas jau nav jūsu domas.” Tev ir kaut kādas savas domas, ko tu esi savācis dienas gaitā vai iepriekšējā dienā, tev ir jaunas idejas, tu kaut ko esi lasījis, esi ticies ar cilvēkiem. Un tad, kad esi viens, tu klusumā vari pārdomāt, lasot Dieva vārdu, lūdzot, slavējot, pielūdzot. Ir simtiem veidu, kā tu to dari, bet salīdzini sevi ar Viņu. Kā manas domas atbilst Viņa domām, kur nesaskan mūsu domas, ļaut Dievam darboties. Es ticu, ka šādā veidā mēs ļaujam darboties Svētajam Garam mūsos – personīgas attiecības ar Dievu. Saskaņā ar veselīgu mācību, saskaņā ar veselīgu Dieva vārdu. Tas ir pirmais veids, kā mēs ļaujam Viņam darboties.
Otrais veids ir kopiena jeb draudze. Viņš ir mūsu galva, mēs – Viņa miesa. Tie ir pamatpīlāri, kā mēs varam ļaut tieši Viņam darboties savā dzīvē. Tieši mūsu domām būt sasakņotām ar Viņa domām. Personīgas attiecības ar Viņu, izdalot arī konkrētu laiku. Es kaut kā neticu, ka ir iespējams sakārtot savas smadzenes attiecībā pret Viņu, neatvēlot Viņam speciāli īpašu laiku, ko tu pavadi ar Viņu divvientulībā. Ja tu analizēsi kaut vai uzņēmumus, vai citas kādas reliģijas, arī tiem visiem šis pamatakmens būs šis laiks. Šis laiks, kad tu vari būt tikai viens ar Viņu. Ja arī runa ir par kāda uzņēmuma izaugsmi, kad cilvēks var būt viens un pārdomāt sava uzņēmuma izaugsmi. Salīdzināt un pielīdzināt un tamlīdzīgi.
Pāvils saka tesaloniķiešiem: “Lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus jūs, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā, un ar visiem citiem. Mīlestības formula jeb attieksmes formula. Tātad, attiecības ar Dievu veido mūsu attieksmi kā mēs attiecamies pret sevi un citiem. Mūsu attieksme veido mūsu dzīves rezultātu, arī kalpošanas rezultātu, darba vietā rezultātu, ģimenē rezultātu – visu veido mana attieksme. Viss nav atkarīgs tikai no manis viena paša, un tomēr mana attieksme veido vismaz to, kāds ir manis paša iekšējais stāvoklis, kā es uztveru visu. Un, protams, veido arī attiecīgi vidi – tu pievelc cilvēkus un apstākļus. Kā mēs tēvreizē lūdzam, lai Dieva valstība nāk tevī un tavā dzīvē, un tev apkārt. Pāvils lūdz, lai Tas Kungs darītu jūs vēl pilnīgākus, vairodamas mīlestību jeb attieksmi. Tātad no mūsu attieksmes veidojas arī dzīves rezultāts. Un mūsu attieksme veido to vidi, kur atrodamies. “Es nepiederu pie draudzes. Es neatrodos draudzē,” ja saka tā, tad diemžēl es neticu, ka garīgo virzienu var noturēt. Tāpat arī, ja nav šis personīgais laiks, es neticu, ka var izdarīt precīzas korekcijas un tā ļoti korekti virzīties uz priekšu garīgā izaugsmē un arī visās pārējās dzīves sfērās.
Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli? (Marka evaņģēlijs 8:36)
Kad cilvēks savā profesionālā darbībā sasniedz labāko rezultātu – zinātnieks, labākais sportists, labākais uzņēmējs, miljoni un tā tālāk. Es ar miljonāriem šeit bieži runāju. Kad es sāku “Izaugsmes klubu”, sākumā izdomāju nosaukumu “Miljonāru klubs”, bet pagāja kaut kāds gads, tiekoties ar miljonāriem, un es sapratu, ka es negribu būt miljonārs. Nomainīju nosaukumu, tas bija neatbilstošs. Tā nav mana dzīves filozofija. Tas nav tas, ko es vēlos. Jo ne jau tas, vai tu esi miljonārs, nosaka tavu dzīves kvalitāti. Ne jau tas, vai tu esi miljonārs, vai tu pieticīgāku darbu strādā, vai strādā pie darba devēja, vai tev ir pašam sava uzņēmums. Tas nenosaka, vai tu esi laimīgs vai ne, nenosaka tavu dzīves kvalitāti un garīgo dzīves virzienu. “Izaugsmes klubs” ir adekvāts nosaukums, katram mums nepieciešama ir izaugsme.
Neatstādami savas sapulces [..]. (Ebrejiem vēstule 10:25)
Un arī garīgajā dzīvē, vai nu mēs augam, vai mēs ejam mazumā. Tāpēc ir svarīgi ikdienā pavadīt laiku ar Dievu. Ne tikai kaut kādu iemācītu formulu skaitīšanā, bet reāli dzīvas attiecības ar Dievu, kā arī, protams, draudze. Pāvils piekodina neatstāt savas sapulces. Jo tā ir tā vide, kas tevi formē. Ja tev profesionālajā darbībā ir vajadzīgi kādi panākumi un izaugsme, tev attiecīgi jāmeklē ir tādi cilvēki tavā profesijā, kas kaut ko tādu jau pieprot, un jāmācās no viņiem. Tas arī ir vides princips.
Lai Tas Kungs dara jūs vēl pilnīgākus, vairodams attieksmi. Tātad mums tas ir nepieciešams. Kam ir acis, lai redz, kam ir ausis, lai dzird, kas saprot, tas saprot, kas nē – tas nē, bet tas būs saistīts ar Tā Kunga vadību, ar Svētā Gara vadību arī. Ar to, ka mēs katrs esam personība. Ja mēs vienmēr darām tikai tā, kā mums pasaka, es nedomāju, ka tā var augt. Ja tu vienmēr dari pēc kaut kādām formulām visu, ja tu vienmēr dari tā precīzi, kā pieņemts ir, es nezinu, vai tu vari atšķirties, vai tu vari kaut kādus soļus iegūt.
Piemēram, tu strādā uzņēmumā un tev uztic kaut kādu uzdevumu. Ja tu vienkārši izpildi to, ko uzdeva, es nedomāju, ka tu vari augt. Es nedomāju, ka tu galā vari kļūt labāks, kļūt profesionālāks, un beigās arī vairāk pelnīt. Tāpat arī kalpošanā draudzē. Ja tu vienkārši no punkta A uz punktu B izdari kaut ko, tu vienkārši izdarīji, un viss, es nedomāju, ka tu vari augt. Un vai tu īsti vari iesakņoties draudzē, vai vari garīgi augt arī kā personība. Saproti? Ir kaut kāds pamatu pamats. Tas ir Dieva vārds. Visās profesionālās nozarēs ir kaut kāds pamatu pamats. Bet tieši tas, kādus tu lēmumus pieņem. Tieši tas, vai tu dedz, vai tev ir mērķi, vai tev ir redzējums vairāk par to, kā tikai punktus A un punktus B. Vai tev ir vēlme? Mēs katrs esam personība – gan šeit sēdošie, gan katrs, kas lasa internetā. Tu neesi robots. Un, lūk, šeit ir tā Dieva vadība. Kad tu pieņem lēmumus saskaņā ar Dieva gribu. Un kā tu tos pieņemsi, ja tu neizdali pat laiku, ko ar Viņu pavadīt normāli kopā? Kā tu vari tādus precīzus garīgos lēmumus pieņemt, lai saskaņotu garīgo virzienu ar universāliem Viņa radītiem principiem galu galā, ja tu neesi attiecīgā vidē? Tas ir pamatu pamats.
Tomēr šeit ir otra galējība. Es esmu šādā vidē, es daru visu tā, kā pieņemts. Bet kur ir tava izdoma? Kur ir tavs lēmums? Kur ir tava virzība? Tu vienkārši esi skrūvīte no mehānisma, vai tu visā šajā savu individuālismu pienes ar to, kas tu esi, kas vēlies kļūt. Tu pienes savu artavu, saglabājot vienotību. Šeit Pāvils saka: “Lai Tas Kungs dara jūs vēl pilnīgākus, vairodams šo attieksmi un mīlestību, kas rada rezultātu.” Es daudz par to esmu runājis, ka katram ir sava vieta. Katram ir stiprās puses kaut kādas. Bet šeit ir problēma arī, ka tā stiprā puse tava ne vienmēr ir patiesība. Varbūt tie ir vienkārši tavi ieradumi un tie vieglākie ceļi, kas tevi nekur neved šobrīd. Es nerunāju par ģenētiku obligāti, ir ģenētiski lietas, kuras tu nevari mainīt. Bet ir, ko tu vari mainīt. Piemēram, augumu, garumu, kas var noteikt kaut kādas profesijas izvēli. Armijā, piemēram, tankists būs maziņš, bet desantnieks būs lielāks. Es nezinu, kā viņi tur visu dara precīzi, bet tankistiem jābūt maziņiem. Uz kuģa arī vajag maziņus, jo tur visur galvu var sadauzīt. Tā ir ģenētika, un ir svarīgi to ņemt vērā. Bet ne vienmēr tas ir patiesība, par ko tu domā, ka gribi iet savā aicinājumā, gribi iet savā dāvanā, savā stiprajā pusē, ka darīsi to, kas vieglāk sanāk. Arī normāl, visi tie kouči tā to māca.
Es tev kaut ko nodemonstrēšu. Vienkārši šķirstu feisbuku, un vienkārši viens rīliņš par kurpju šņorēšanu. Man ir daudz kurpju, bet es vienmēr atnāku ar vienām un tām pašām kurpēm. Tās man ir vieglāk uzvilkt. Kāds ir pamanījis, kā es šņorēju? Šonedēļ bija viens rīliņš, kā šņorēt kurpītes. Es tās sašņorēju tā, kā tur parādīja. Es sašņorēju tā, lai tie pušķi tur nemētājas apkārt, bet sabāzu iekšā kurpē. Vai es nezināju, ka tā var šņorēt? Zināju. Vai man ir kaut kādi apavi, kur es tieši tā arī šņorēju? Jā, ir tādi apavi. Vai ir tādi apavi, kur to vispār nevajag, jo šņores nav, tāpēc ka viss ir ar gumiju? Ir dažādi apavi. Es darīju tā, kā tajā rīliņā bija parādīts: “Atloki šeit to mēli kurpēm, sašņorē un sabāz tās iekšā.” Tev tās šņorītes pēc tam berž. Varbūt kādam ir veiksmīgāk sasiets un viņam neberž. Varbūt viņam ir ziloņa āda, nu viss kaut kas var būt. Sašņorēju, un tas man no rīta šodien paņēma nost piecpadsmit minūtes. Jāieliek kaut kā savādāk tā šņorīte, lai tā būtu apakšā, vai ne? Bet zini, mans veids ir šāds, un es palieku pie tā vecā veida. Tas nav mans. Man nepatīk, ka tās tur rīvējās, man nepatīk, ka kāds uzskata, ka kaut ko parādīja, ka šitā ir pareizi. Kurš teica, ka tā ir pareizi?
Kāpēc tā ir pareizi? Bet varbūt šitā ir pareizi. Tas nav subjektīvi? Kāpēc man ir jāstūķē šņores iekšā kaut kur un jārīvē sev kājas? “O, tas nav stilīgi, kaut kādas šņores tev tur, tās tev nāk vaļā.” Nu šis ir mans veids. Šīm kurpēm šis man ir ērtākais veids. Man vienalga, ja kāds uzskata, ka tās šņorītes ir jābāž apakšā. Es negribu bāzt apakšā. Tā kā visas lietas, uz ko mēs skatāmies, ir subjektīvas. Ja kāds ir dzēris “Red bull”, vai tu zini, kāpēc tu to dzer? Kurš lieto iPhone? Vai tu zini, kāpēc to lieto? Tu domā: tāpēc, ka tas ir labākais? Tāpēc ka tev to iedvesa marketologi, ka tas ir labākais. Tu staigā ar apziņu, ka tev ir labākais, bet tev nav labākais. Tev iedvesa. Ja es būtu nopircis iPhone, es tagad būtu savādāk runājis. Bet es paliku pie sava vecā Android. Kaut kādi plusi ir vienam tālrunim, kaut kādi plusi ir otram, un mīnusi katram. Bet tas nebūt nav tā. Bet tieši šis mārketings arī nosaka, kā tu to uztver. Mārketings, kam miljonus tērē. Vai ir gājis kāds garām “Apple” veikalam? Nav tā: “O, tas nav priekš manis, jo es pat ieiet tur nevaru.” Tāpēc, ka tas bez maz vai ir kā Īlona Maska lidojošās mašīnas muzejs. Tur ir kaut kas īpašs un glauns. Tu ej garām un domā: “Klausies, kā viņi var atļauties visā pasaulē uzturēt, lūk, šādus te veikalus? Tie ir nerentabli, firmas īrē dārgas telpas, un tur nav nekā, kā tikai viens tālrunis, tā kā tronī iesēdināts. Nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka tur ir viena planšete. Bet nekā jau tā īpaši baigi tur nav – liela telpa un salikti dažādi aksesuāri. Ļoti skaisti. Kas tas ir, kā jūs domājat?
Tas ir mārketings – ļoti dārga reklāma. Katram cilvēkam paliek iespaids, šis ir labākais vai šis ir labākais, pat tik labs, ka tu pat kaunies ieiet tajā veikalā. Tu tak tur neiesi iekšā. Piemēram – “Gucci” veikali. Kurš “Gucci” veikalos ir redzējis kādreiz kādu pārdevēju, kurš ir iegājis tādā iekšā? Viņas ir baltos cimdiņos. Tev var būt pats labākais un pats vajadzīgākais produkts pasaulē, bet ja neviens par to nezina, ja tu neproti šajā reklāmas jeb informācijas laikmetā, kur visi cīnās par tavu uzmanību, ja tu nevari to pienest, nevienam to nevajag. Tavs produkts patiešām varbūt ir labākais. Vai tev nešķiet, ka Jēzus Kristus jeb Dieva vārds nav pats labākais? Vai daudziem cilvēkiem to vajag? Vajag. Nu tālāk? Piemēram, es nesen uztaisīju vienu video par Trampa dīzeļdegvielas darījumu. Tas sākās ar politiku, beidzās ar principiem. Kāpēc? Nu es turpmāk tā plānoju darīt. Kādu laiku skatīšos, kā tur iet. Bet es vēlos šos principus pienest cilvēkiem. Es zinu, ka tie maina dzīvi. Es zinu, ka tas ir kā atombumbas spēks, tas ir kas vairāk, tas ir dzīvi transformējošs vārds, tas piešķir tev mūžīgo dzīvību. Vai cilvēki to grib tā vienkārši dzirdēt? “Jēzus tevi mīl”, vai ar to pietiek? Nu, tas varbūt cilvēkam liek kaut ko aizdomāties, bet vai ar to pietiek? Nē. Vai vēlas vienkārši tā, ka tu saki: “Ir tāds princips, ir šāds princips.” Vai viņi ļoti vēlas to dzirdēt? Ir mazs procents, kas to vēlas, kas to saprot. Bet, ja tu, piemēram, limonādei, kas nav garšīga, pievieno saldinātāju, tā kļūst garšīga. Cilvēki jau negrib dzert vienkārši ūdeni. Bieži vien viņi dzer kaut ko saldu. Un tāpat ir arī, lūk, ar šiem te principiem, lai tos cilvēkiem piedāvātu, tu vispirms skaidro politisku notikumu, un pēc tam caur šo notikumu izklāsti principus. Bet, ja tu vienkārši ej pa tiešo, tad lielākā daļa to nevēlas dzirdēt. Nevis neviens, bet noteikti. Bet, ja tavs mērķis ir padalīties, padarīt cilvēku dzīves labākas, nu tad tas ir kaut kā jāpienes. Es atgriežos pie “Red bull”. Kāpēc tu to dzer? Sākotnēji tie, kas šo dzērienu “Red bull” ir izgudrojuši, to uztaisīja ļoti garšīgu. To neviens nepirka, un viņiem bija zaudējumi. Ko viņi izdarīja? Viņi smalki izpētīja cilvēku psiholoģiju un saprata, ka cilvēki vispār nav loģiski un viņiem tikpat neloģisku vajag likt kaut ko pretī. Viņi izpētīja un uztaisīja negaršīgu dzērienu. Un jūs dzerat negaršīgu dzērienu tāpat kā to saldo. Jo tad, kad cilvēks dzer negaršīgu dzērienu, viņam šķiet, ka tur ir kaut kas īpašs, un viņš dzer un domā, ka tas ir īpašs. Vai tur ir citādāks kofeīns kā citur? Tā kā cits kovids bija Zviedrijā un cits Latvijā. Tas ir cits kofeīns, un tās vielas ir citas. Tas ir savādāk, jo es jūtu pēc garšas. Cilvēki vadās no emocijām.
Tas ir tāds mārketings. Marketoloģija ir vesela zinātne, un es tur netaisos tajā baigi iedziļināties, mani vairāk interesē universāli principi un cilvēku izaugsme. Bet tas ir ar to saistīts – ko tu lieto un kāpēc lieto. Bet tu subjektīvi skaties uz to, uzskati, ka tas ir labākais tev. Tu uzskati, ka iedzēri “Red bull” un tu dabūji kaut ko īpašu caur to, bet tu dzer vienkārši negaršīgu šļuru. Es neesmu to dzēris, bet tā vismaz es to visu sapratu, ka tas nav garšīgs un ir garšīgāki dzērieni. Tā kā tev piedāvā kaut kādu mēslu jeb arī kaut ko tādu pašu, kas visiem citiem, kas neko daudz neatšķiras, bet nu tu proti to pienest. Šie marketologi jau nemelo. Tas ir subjektīvi, kā tu skaties uz lietām. Kā Pāvils saka, ka pats par sevi jau nekas nav nešķīsts, bet kā cilvēks to uztver.
Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi: vienīgi tam, kas domā, ka tas nešķīsts, tam tas nešķīsts. (Romiešiem vēstule 14:14)
Un Pāvils saka: “Lai Tas Kungs dara jūs vēl pilnīgākus.”
[..] Un jūs lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus [..]. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 3:12)
Bet kā Viņš mūs var darīt pilnīgākus? Caur mūsu attieksmi, ka mēs paši veidojam šo informācijas vidi, kas saskan ar Viņa prātu, ar Viņa principiem un Viņa gribu, kas ļauj mums uztvert pasauli caur Viņa prizmu, kas arī garantē Viņa darbību. Mēs nevaram piespiest Dievam darboties vai nedarboties, bet mēs varam sagatavot savu sirds augsni, savus apstākļus, savu vidi, kur Viņš var darboties. Kā es minēju, personīgas attiecības ar Dievu, un arī ko tu dari šajās attiecībās ar Dievu, tas arī ir svarīgi. Ko tu tur borē savā galvā? Lūgšanas vai afirmācijas? Tu zini, ka ar visām afirmācijām vari nonākt ellē. Tu ar afirmācijām vari nekur nedoties. Tu saki: “Es tur esmu, es būšu!” Tas ir nekas, kamēr tu nesāc rīkoties. Tas nav vienīgais princips kaut ko apliecināt vai kaut ko lūgt, kamēr nesāc rīkoties. Un mums ir daudz un dažādu šos principu, tas ir kopums. Bet visā tajā individuāli, ja tu dari kā visi, nu tev arī būs kā visiem. Tieši tev, kas ir piemērots. Es tikko ar šņorītēm demonstrēju piemēru. Nu es redzēju, man gribēju uzspiest tādu moduli, ka tā ir labāk. Bet es priekš sevis saprotu, ka man ir savs veids labāks. Priekš tevis varbūt ir savādāk. Ko tas nozīmē? Katram mums ir vajadzīga personīga Dieva vadība. Jā, man ir personīga Dieva vadība. Bet tā neizlec ārā, piemēram, no draudzes vīzijas, bet tā var būt ļoti neordināra rīcība salīdzinājumā ar citiem. Kamēr tu neesi gatavs darīt savādāk nekā citi, ekstra ordināri kā citi, kamēr tev nav vēlmes, kamēr tu neparūpējies par šo vēlmi, lai tev tā būtu, diemžēl, nekāda izaugsme nav iespējama. Es vēl paskaidrošu.
[..] Vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem [..]. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 3:12)
Dieva principi mūsu sirdīs, Dieva klātbūtne vieno mūs savā starpā un ar citiem. Un šis process notiek dabiski. Tev nevajag teikt: “Man grupiņā būs tik un tik cilvēku.” Tev pat tas īsti nav nepieciešams, protams, mērķi ir jāliek un tamlīdzīgi. “Man tur būs finanšu izaugsme tāda un šāda!” Pat tas nav tev noteicošais faktors. Tas ir dabisks process, jo Tas Kungs audzē, lai Tas Kungs jūs dara pilnīgākus un vairo mīlestību, un arī attieksmi, kas jūs vieno gan savā starpā, gan ar visiem citiem vajadzīgajiem kontaktiem, vajadzīgo rīcību.
Es vēlreiz paskaidrošu tādu interesantu lietu par Dieva vadību. Katram deputātam ir karte, un es to pazaudēju. Šī ir cita, no jauna uztaisīta. Es to pazaudēju dienā pirms vēlēšanām. Bija pasākums Wondersalā, kas zināmā mērā bija saistīts ar politiku. Bija Saeimas sēde, kas beidzās piecos vakarā. Es nācu mājās un pēc tam devos uz Wondersalu, kur man vajadzēja iet atbalstīt. Un es nevarēju atrast karti. Es pēkšņi sapratu, ka man nav kartes. Es izmeklējos pa bikšu kabatām. Pārbaudīju visas drēbes, kas man bija mugurā, un nav nekur. Visas tās iespējamās vietas, kur es mājās to varēju nomest, nav nekur. Nu kur vēl varēja būt? Vienīgais – es varēju atstāt Saeimā, balsošanas aparātā. Kad mēs ejam ārā, bieži vien vienmēr kāds deputāts nāk pretī, kurš ir aizmirsis šo karti. Viņš netiek ārā no Saeimas. Viņam vajag to nopīkstināt. Un tad es domāju: “Bet kā es tiku ārā no Saeimas?” Es gāju kopā ar Andri Bērziņu, un mēs tā kopā gājām. Viņš varbūt nopīkstināja, un es izgāju kopā ar viņu. Tā varēja būt. Bet varbūt man policists atvēra vaļā? Arī tā notiek. Bet varbūt vispār vārtiņi bija vaļā un nebija aiztaisīti ciet. Dažādi varianti mēdz būt. Es eju atpakaļ, jo laiks jau “spiež”, man ir jābūt tikos, cikos es esmu apsolījis tur būt. Es skrienu atpakaļ uz Saeimu. Tur viss tukšs, policists sēž. Es saku: “Man liekas, ka tur tā karte palika man augšā.” Viņš saka: “Tur viss ir ciet un aizslēgts, tikai pirmdien varēs. Un jāpiesaka tas zaudējums, lai tur neienāk kāds iekšā tavā vietā.” Tad tur, īsāk sakot, jaunu bija jāpasūta. Eju mājās un vēlreiz visu pēc pasākuma pārmeklēju – nav. Pēc tam pirmdienas dienā paziņo, ka nav arī nekur tajā balsošanas aparātā. Pasūtīju izgatavot jaunu karti. Bet man sirdī nav miera. Es nolēmu izmantot Dieva vadību jeb tā saucamo Dieva vadību. Tagad atceries, ka Dievs, Jēzus Kristus, vienlaicīgi Cilvēks un Dievs – Cilvēka Dēls. Šis pats princips darbojas it visā, vienlaicīgi Dievs, vienlaicīgi Cilvēks. Gan tas, ko tu dari, gan tas, kā Dievs svētī un vada. Un tiešām vada, bet arī Dieva vadība, kas ir saistīta ar to, kā cilvēks ir uzbūvēts. Un redzi, es ļoti labi apzinos, es tam ticu un ļoti pētu gan psiholoģiju, gan neirozinātni, nepārtraukti to daru, lasu grāmatas kaudzēm. Es turpinu augt un izglītoties, un es gribu šo visu attīstīt un palīdzēt cilvēkiem kļūt par labāko sevis versiju, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un būt laimīgiem cilvēkiem.
Es saprotu, ka mana apzinātā daļa ir 5%, bet ir tie, kas uzskata, ka tie ir 0,5% vai 0,005% vispār apzinātā daļa. Zemapziņa ir mūsu lielākā smadzeņu daļa. To var saukt par zemapziņu, virsapziņu, apziņu, to visu var pētīt, ja gribi, bet es to apzinos, ka tas tā ir. Ja es kaut ko neesmu ar šo apzināto daļu piefiksējis, tas nenozīmē, ka mana zemapziņa to nav redzējusi. Pirmdienas vakarā pirms es gāju gulēt, otrdien man jātiek iekšā jau, Saeimā jāiet uz komisijām, un man vajag karti. Jaunā karte jau bija pasūtīta. Un es pirms gulētiešanas teicu lūgšanu, bet es tā gudri izdarīju. Es teicu: „Pa priekšu, Dievs, parādi man sapnī, kur atrodas mana karte!” Pēc tam es teicu zemapziņai: “Tu visu zini. Parādi vai informē mani sapnī par to informāciju, ko es ar apzināto daļu tagad neredzu. Es pavēlu parādīt to man sapnī.” Naktī es redzu – mana karte pie drēbju skapja zemē tur, kur man drēbes ir iekšā. Es visu biju izmeklējis, un rāda, ka tā ir šeit. Tad es pamodos, bet vēl biju Līgatnē, un no rīta braucu uz Rīgu. Pirmais, ko es daru, meklēju karti, un nav tur. Atceros, es pirms tam dalījos ar savējiem. Es saku: „Redziet, nav vienmēr tieši viss tā, kā tu redzi sapnī.” Tas ir skaidrs, ka tas tā nenotiek. Man tiešām bija iekšēja pārliecība, ka tā karte kaut kur tur ir, un tas atmiņā redzētais, bet tur nebija. Kaut kas laikam iekšā nesaskanēja ar to, ko es biju domājis. Bet ir iekšā tāds, bet ir tur. Un kas notika tālāk ? Es aizmirsu mājās bikses, uz Saeimu eju ar citām. Un es taisos uz komisiju, un bikses atkal aizmirsu paņemt. Man ir daudz drēbju, bet es mēdzu vilkt vienu un to pašu, nevis kā sievietēm vajag savai dienai ko jaunu. Tas nav ideālākais variants, bet tā šobrīd nav prioritāte. Laika maz, un man nav daudz laika domāt par to, kas ir mugurā, būs vairāk laika padomāt par to, tad domāšu. Aizmirsu tieši tās bikses, kurās es domāju, ka ir karte, kas atrodas Līgatnē. Un tikai tāpēc, ka aizmirsu, būs jāvelk tās melnās ar kurām es eju uz ceturtdienas sēdēm. Velku ārā melnās bikses, un redzu, ka karte ir kabatas maliņā. Un nedaudz pietrūka, lai izkristu uz zemes, kas būtu blakus skapim, precīzi tajā vietā kā bija sapnī. Tas nozīmē, ka sapnī par 20 cm kļūdījos. Es zvanu un saku, ka mana karte atradās, un nevajag vairs. Bet es dabūju jaunu, jo vecā tika bloķēta. Tas nozīmē, ka sapņi tomēr izsaka kaut ko. Kādus seriālus skatījies, kādā vidē esi bijis, par ko domājis visas dienas garumā, vai esi lasījis Bībeli vai neesi, un vispār – kā tu skaties uz Bībeli.
Ja kāds ir bijis “Zvaigznes ABC” grāmatnīcā, kas atrodas uz Valdemāra ielas, tad tur iekšā ir kafejnīca. Esmu tur bijis dzert kafiju, un man tur patīk. Un uz sienas bija uzrakstiņš, es nepateikšu precīzi to citātu: “Katrs lasa grāmatu caur savu personīgo prizmu.” Katrs grāmatā redz to, ko viņš pats grib tajā redzēt. Tev nav tā gadījies, ka tu stāsti par kādu filmu? Viens stāsta kaut ko vienu par šo filmu, cits pavisam ko citu. Īpaši, ja tas ir bijis, piemēram, kaut kāds bojeviks kopā ar mīlestību, un pēc tam apspriež to filmu sieviete un vīrietis. Viens bija redzējis romantiku, cik reizes viņi ir bučojušies, un otrs ir redzējis visu, kā vienam galvas grieza nost. Un diemžēl arī Bībeli katrs lasa caur savu personīgās izaugsmes prizmu. Tad, ja tu turpini to lasīt, un turpini praktizēt garīgos vingrinājumus, tev attīstās arī tas, kā tu skaties. Ja tu turpini būt dzīvā, reālā, uz izaugsmi tendētā garīgā vidē, tad tā tevi veicina, lai redzētu. Un, ja tu turpini klausīties cilvēkus, kas iet tālāk, un arī teologus, tad tu vairāk izproti un redzi to caur savu personīgo prizmu, kas ir Dieva vārdā. Un par sapņiem runājot, sapnis ir sapnis, pirms miega speķi saēdies, tad murgi rādīsies. Cilvēks un Dievs, arī tas, kā Dievs uzrunā cilvēku, tas nav tikai tas pārdabiskais moments. Bieži vien tas ir saistīts arī ar to, kā pats Dievs ir cilvēku iekārtojis, lai Viņš varētu viņam pateikt. Mozus tuksnesī sita pa klinti, un iznāca ūdens. Es negribu kādam ticību izšaudīt, es gribu mācīt un būt reālākiem, tajā pašā laikā darbojoties arī pārdabiskajā.
Jautāšu mākslīgajam intelektam: vai Izraēlā tuksnesī mēdz būt, ka pēkšņi kādi avoti atveras un plūst ūdens? Jā, Izraēlas tuksnešos, piemēram, Jūdejas tuksnesī un Negevā tas notiek regulāri. Tās ir pēkšņas plūdu straumes, ko sauc par “flash floods” jeb ebreju valodā “šitafon” Šīs straumes rodas, kad attālākās kalnu vietās nolīst spēcīgs lietus un sausās tuksneša upju gultnes dažu minūšu laikā pārvēršas par mežonīgām, straujām ūdens upēm. Nedaudz lēnāks un mierīgāks process ir pazemes ūdeņu izlaušanās un avota pastiprināšanās tuksneša oāzēs, kā “engedi”, kur ūdens pēc lietusgāzēm spēcīgāk izplūst virspusē. Es negribu nevienam ticību izšaudīt, bet mums vajag atcerēties, ka Dieva vadība nav saistīta tikai ar tiešu Viņa kādu pārdabisku balsi, bet ir saistīta ar to, kā Viņš pats ir iekārtojis pasauli, un kā Viņš pats ir iekārtojis cilvēku. Mateja evaņģēlija pirmā nodaļā ir rakstīts, ka Marija kļuva grūta no Svētā Gara.
Iedomājies, ka tagad kāds paziņotu. Atnāk meitene, kura nav precēta, un saka: „Es kļuvu grūta no Svētā Gara.” Ko tu padomāsi? Bet tajā laikā ar akmeņiem viņu nomētātu. Un Marija kļuva grūta no Svētā Gara.
Bet Jēzus Kristus piedzimšana notika tā: kad Viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, notika, pirms tie nāca kopā, ka viņa kļuva grūta no Svētā Gara. (Mateja evaņģēlijs 1:18)
Tā ir rakstīts. Es to neapstrīdu, bet cilvēki noteikti apstrīdētu. Un arī Jāzeps, viņas saderinātais, ir rakstīts, ka, būdams taisns, pieklājīgs un korekts, negribēdams viņai kaunu darīt, taisījās viņu slepeni atstāt. Bet viņam, tā savā prātā domājot, Dieva eņģelis parādījās sapnī.
Bet Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisns un negribēdams viņai darīt kaunu, taisījās viņu slepeni atstāt. (Mateja evaņģēlijs 1:19)
Tātad viņš domāja par šo problēmu, un sapnī parādās Tā Kunga eņģelis un saka: „Jāzep, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo kas viņai iedzimis, ir no Svētā Gara.” Šai uzrunai droši vien vajadzēja būt īpaši spilgtai, lai Jāzeps kaut kam tādam noticētu. Jo viņš zina, ka viņiem nav bijuši nekādi sakari un viņa ir stāvoklī. Un šeit ir Dievs.
Bet, viņam tā savā prātā domājot, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī un sacīja: “Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no Svētā Gara.” (Mateja evaņģēlijs 1:20)
Es nedomāju, ka šeit ir dominējošais faktors, kāpēc Dievs runāja, ir tas, ka Jāzeps ļoti pārdomāja šo notikumu, bet saistīts tas ir. Bet tā ir pārdabiska Dieva vadība.
Un Mateja otrajā nodaļā, kad Jēzus bija piedzimis Betlēmē, kas nāca apraudzīt jaundzimušo Jēzu? Astrologi. Te ir rakstīts, ka gudri vīri no austrumu zemes nāca: „Kur ir jaundzimušais jūdu ķēniņš? Mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un esam atnākuši Viņu pielūgt.”
Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” (Mateja evaņģēlijs 2:1-2)
Kāpēc astrologi atnāca Viņu pielūgt? Viņi zvaigzni redzēja. Tā ir pārdabiska atklāsme. Tas nozīmē, ka viss astroloģijā uz tā paša bāzes, kaut kādā veidā pats Dievs bija runājis, un viņi saprata, ka tā ir patiesība. Atnesa vīraku, zeltu, mirres un dāvināja to jaundzimušajam Jēzum.
To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns. Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku. (Mateja evaņģēlijs 2:9-10)
Tas ir fantastiski, bet kas tālāk? Vispirms šie astrologi gāja pie Hēroda. un prasīja: „Kur ir jaundzimušais jūdu ķēniņš?” Tā bija konkurence. Ne tā Hērods to saprata. Jēzus skaidroja Pilātam: “Man šīs pasaules vadība nav no šīs pasaules. Es netaisos sēdēt ķēniņa godā.” Hērods tā nedomāja un teica austrumu gudrajiem: „Jūs izziniet visu par viņu, kur viņš atrodas, un tad paziņojiet man.”
Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man.” [..] (Mateja evaņģēlijs 2:8)
Viņi izpētīja rakstus, saaicināja praviešus, visus šos teologus. Viņi izpētīja, kurā vietā Betlēmē notika. Bet ko darīja gudrie? Viņi aizgāja pie Jēzus, pielūdza Viņu un dāvināja dāvanas.
Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi. (Mateja evaņģēlijs 2:12)
Sapnī saņēma norādījumus. Tā Kunga eņģelis savukārt parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: „Celies, ņem bērnu, viņa māti un bēdz uz Ēģipti!” Finanses bija, austrumu gudrie bija atnesuši zeltu, un viņi laicīgi dodas uz Ēģipti ceļojumā.
Bet, kad tie bija aizgājuši, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: “Celies, ņem bērnu un Viņa māti un bēdz uz Ēģipti, un paliec tur, kamēr es tev to teikšu, jo Hērods meklē bērnu nokaut.” Tad viņš cēlās, ņēma bērnu un Viņa māti naktī un bēga uz Ēģipti. (Mateja evaņģēlijs 2:13-14)
Hērods uzzina, ka gudrie viņu piekrāpuši. Uzzināja pēc rakstiem Bībelē, kur būs Dāvida dzimta, tā bija Betlēmē, un viņš nogalināja visus bērnus, kas bija jaunāki par diviem gadiem. Un pēc laika, kad Hērods bija miris, Tā Kunga eņģelis atkal parādījās Jāzepam sapnī un sacīja: „Ņem bērnu, viņa māti un ej atpakaļ uz Izraēlas zemi, jo visi ir miruši, kas tīkoja pēc viņa dzīvības.”
Kad Hērods bija miris, redzi, Tā Kunga eņģelis parādījās sapnī Jāzepam Ēģiptē un sacīja: “Celies, ņem bērnu un Viņa māti un ej uz Israēla zemi, jo tie ir miruši, kas tīkoja pēc bērna dzīvības.” (Mateja evaņģēlijs 2:19)
Viņš ņēma bērnu, māti un nāca atkal Izraēlas zemē. Kad viņš dzirdēja, ka Jūdejā valdīja Arhelavs – Hēroda dēls. Tad viņš baidījās tur noiet. Jāzeps baidās, un ir problēma. Sapnī saņēmis norādījumu, atgriezās Galilejas robežās, apmetās Nācaretē, un tāpēc Jēzu sauc par nācarieti. Pārdabiska Dieva vadība. Vai mums ir tik ekstrēmi apstākļi, ka mums nepieciešama nepārtraukti šāda te pārdabiska Dieva vadība? Vai uz to jāfokusējas? Iespējams, ka nē. Mums ir raksti, teoloģija un veselīga mācība. Ne vienmēr ir nepieciešams, bet ir reizes, kad tas ir nepieciešams, un Dievs var pārdabiskā veidā vadīt. Es ticu Dieva vadībai. Un šis koncepts, ko sagatavoju un mācu, lai mums nav tāda kā mistika, ka mēs saputrojamies sapņos, sākam skaidrot visus sapņus. Un tajā pašā laikā caur sapni tu vari dabūt norādījumus. Un ne tikai caur sapni, tas ir viens no veidiem, bet ir daudz citu dažādu veidu.
Un jūs lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem, tāpat kā mēs jūs mīlam. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 3:12)
Tātad attieksme pret Dievu, sevi un citiem. Un caur to Dieva valstība var nākt. Caur to Dieva valstība var būt efektīva draudze. Piemēram, kas ir svarīgāks – personīgās attiecības ar Dievu vai draudze? Un zini, es esmu sapratis, ka neviens nav svarīgāks. Viss ir svarīgs. Kas bija pirmais – vista vai ola? Es nezinu, kas tur bija pirmais, traks jautājums. Viss ir svarīgs, tas ir tāds loks. Atgriežos pie tās pašas rakstvietas.
Lai Tas Kungs darītu jūs vēl pilnīgākus vienos mīlestībā, kas jūs vienos savā starpā un visiem citiem. [..] un lai stiprina jūsu sirdis. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 3:12-13)
Tātad vispirms izaugsme garā, dvēselē, personīga cilvēka izaugsme Kristū. Vispirms! Kas to veido? Draudze. Kas veido draudzi? Indivīdi, kas darbojas tajā visā. Kas to ir iekārtojis? Pats Dievs. Iedomājies – ne draudze, ne mācītājs, ne personīgs laiks ar Dievu. Konteksts visam šim ir tāds, šos vārdus Pāvils saka tesaloniķiešiem tāpēc, ka bija vajāšanas, un viņš sūtīja Timoteju.
Nevarēdami ilgāk ciesties, mēs nolēmām palikt Atēnās vieni paši un sūtījām pie jums mūsu brāli Timoteju, Dieva aicināto Kristus evaņģēlija kalpu, lai viņš jūs stiprinātu un jūs drošinātu ticībā, ka neviens nesāktu šaubīties pašreizējos spaidos. Jūs paši zināt, ka tādi mums nolemti. Jo jau toreiz, kad bijām pie jums, mēs teicām jums, ka vajāšanām jānāk; un tā tas arī ir noticis, jūs to zināt. Tāpēc arī es, nevarēdams to ilgāk paciest, nosūtīju viņu pie jums, lai dabūtu zināt, kā ir ar jūsu ticību, vai kārdinātājs nav jūs kārdinājis un vai mūsu darbs nesāk irt. Tagad nu Timotejs no jums atkal pārnācis pie mums, atnesdams mums labas ziņas par jūsu ticību un mīlestību, stāstīdams, ka jūs aizvien mīļi mūs pieminat un ilgojaties mūs redzēt tāpat kā mēs jūs. Tā mēs, brāļi, dzirdēdami par jūsu ticību, caur jums esam guvuši iepriecu visās savās vajadzībās un bēdās. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 3:1-7)
Sūtījām pie jums mūsu brāli Timoteju, lai viņš stiprinātu un jūs drošinātu ticībā. Lai neviens nesāktu šaubīties pašreizējos spaidos. Nevarēdams ilgāk paciesties, viņš nosūtīja Timoteju, lai dabūtu zināt, kā ir ar viņu ticību, vai viņu darbs nesāk irt. Timotejs atnāca un pateica, ka tesaloniķiešiem viss ir super, viss ir kārtībā, visi ir mācībā, viss aug, viss notiek ar visām vajāšanām, mīlestība vairojas, ir vienoti pasaulē, kaut vajāti. Daudzi cilvēki pievienojas, tiek stiprināti, ir ietekme uz pasauli.
Jo, kad jūs stipri stāvat savā Kungā, tad mēs dzīvojam. (1. Tesaloniķiešiem vēstule 3:8)
Pāvils sūtīja savu vietnieku, Timoteju, pārbaudīt, iedrošināt. Nezinu, kādā statusā viņš bija tajā brīdī, bet vēlāk viņš bija bīskaps. Kas viņš ir? Boss vai kāds priekšnieks? Pirmkārt, viņš ir viens no visiem, lai pašā draudzē Dievs, Svētais Gars varētu darboties. Ne es esmu īpašs, ne tu, mēs visi esam īpaši. Ne personīgās attiecības vai Dievs ir īpašāks, jo tas viss ir īpašs. Tas viss ir Dieva instruments, lai Svētais Gars varētu darboties, ka mēs dodam platformu, uz kuras Viņš var darboties. Viņš var visu, kā mēs mēdzam teikt. Teologi teiks, ka Viņam nevajag neko, ko Viņš grib, to dara. Viņam ir Savs veids, kā Viņš to dara, ļoti reti, būtībā nekad, tas netiek pārkāpts.
Es tikko minēju par tuksnesi. Mozus sita pa klinti un iznāca ūdens, bet tā nav neparasta parādība, varu atrast dažādus video, nāk ārā tāds ūdens, ka ezers var izveidoties, arī šodien tas notiek. Šis brīnums nav tāds, ka tā nemēdz vispār būt, jo tā mēdz arī dabiski būt. Tev nav vienmēr jāmeklē visā jāmeklē dabiskais izskaidrojums, bet ir jāsaprot, ka Jēzus ir vienlaicīgi cilvēks, vienlaicīgi Dievs. Dievs lieto to platformu, ko mēs paši dodam. Pirmkārt, ka mēs savu paradigmu, savu iekšējo cilvēku pārveidojam pēc Viņa līdzības. Kā mēs skatāmies uz lietām un lēmumus pieņemam saskaņā ar tajā brīdī labākam izvēlēm, ka Viņš var darboties mūsu sirdīs. Viņš stiprina jūsu sirdis, ka es stiprinos un stiprinu draudzi, bet draudze stiprina cits citu. Tāpēc viss ir svarīgi.
Piemērs, ko es tikko gribēju stāstīt, par Dieva vadību. Kas ir tas, kas lika mums kā draudzei, rīkot Tautas lūgšanu sapulci? Lieli resursi bija vajadzīgi, tā notika trīs gadus pēc kārtas. Tā notika Skonto hallē, liels resurss, arī liela ietekme. Tā bija kaut kāda izklaide? Kas tas bija? Tā bija Dieva vadība. Es ticu, ka mūsu draudzei ir Dieva vadība. Es ne tikai ticu, es redzu Dieva vadību. Ir kaut kādas lietas, ko tu līdz galam nevari noformulēt, tu vienkārši ticībā ej un dari. Tikai pēc laika saproti, kāda tam visam bija nozīme, ka svarīgi bija paklausīt. Es atceros to reizi. Ja es nebūtu savā kambarī lūdzis Dievu, tas nekā nebūtu, bet es to darīju. Kāpēc to nevarēja izdarīt kāds cits? Laikam tajā brīdī kambarī nelūdza Dievu. Tajā brīdī, kad Dievs gribēja pateikt, Viņš pateica man, lai es eju Latvijas Simtgadē pie visiem mācītājiem un pasaku, kas nav ar Saulu, tiem vēršiem būs tāpat. Man to rakstvietu īstenībā arī teica, bet tas veids, kā es to vēlāk pienesu, varbūt varēja labāk, bet tas precīzi tā arī ir noticis. Viss tā arī notiek, un mēs to izdarījām. Tā bija Dieva vadība. Tās bija mūsu pūles, mūsu līdzekļi, mūsu ticība, mēs strādājām, un tajā pašā laikā tā bija Dieva vadība un Dieva svētība. Vairos mīlestību savā starpā un ar visiem citiem.
Nākamais solis – vienā dienā Mārcim Jencītim pēkšņi sagribējās būt politiķim. Kas tas ir? “Ko es no sevis esmu iedomājies? Mācītājam ir jāsēž savās ganībās. Ko viņš meklē politikā? Labāk būtu sludinājis.” Ja es būtu klausījies visu to troksni, tad es nevarētu sadzirdēt Dieva balsi. Ja es nepavadītu laiku divvientulībā ar Dievu, es nesadzirdētu Dieva balsi. „Ej tur. Dari tā.” Ir pagājuši četri ar pusi gadu, kopš es darbojos politikā. Aktīvā politika bija četri gadi kā deputātam. Ļoti grūti visu ir savienot, draudzes darbu un politikā strādāt. Ja tu salīdzini sevi ar citiem politiķiem, kuri var pilnībā tur ieguldīties, viņi var daudz ko sasniegt. Protams, ja viņi tiek pozīcijā, ja netiek, tad tur arī tā sēž, bet viņi kaut ko vairāk iegūst. Es nedaudz dalīts esmu. Par šodienu mēs visu līdz galam nezinām. Šajā laikā es turpināju, pat saslimstot, es nepārtraukti turpināju šo darbu. Šajā laikā es pat radīju Izaugsmes klubu. Kāpēc? Jo ir prioritātes. Ja tev ir laiks ar Dievu, tev ir sava atbildība draudzē. Tu ej draudzē, tu dzirdi Dievu un Viņš saka, ka tā vide tevi formēs. Dievs tev dod saprašanu, tu dzirdi Dievu, un Viņš tev saka, ka tā vide tevi formēs, dod saprašanu. Tā vide, kurā tu atrodies, tevi formēs. Kuru vilku tu barosi, tas kļūs spēcīgāks, tas uzvarēs. Ja tu tagad vairāk pieslēgsies tai politikai, tad lēnām tā vide tevi paņems, un tā vide arī paņem, tu kļūsti vienkārši par politiķi. Manā gadījumā tas bija grūti, bet es turpināju velīt uzmanību lūgšanām, draudzes izaugsmei, cik tajā brīdī bija iespējams, radīju arī Izaugsmes klubu, joprojām turpinu. Ja es to nebūtu darījis, būtu padomājis, ka tagad manā dzīvē ir cits posms, četri gadi politikā un gan jau pēc tam atsākšu draudzi. Es domāju, ja pat gribētu, tad vairs nevarētu atsākt draudzi, jo es būtu mainījies.
Mēs ļoti nenovērtējam šo vides nozīmi. Diemžēl mēs esam tie, kādā vidē atrodamies. Draudze ir garīgā vide, kas nosaka virzienu jebkam tavā dzīvē. Atrašanās draudzē, kuras vidū darbojas Dievs. Atrašanās savā lūgšanu kambarī, kurā darbojas Svētais Gars. Topiet pilnīgāki, lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, dievišķu attieksmi pret sevi, cilvēkiem, kas jūs vieno gan savā starpā, gan ar citiem. Paskaties visu šo ceļu, lūgšanu sapulce vieno ar draudzi. Ar ko vieno politika? Ar sabiedrību. Tas nav priekš zemiem prātiem. Tas nav priekš tiem, kas citu neko nemāk, kā komentārā ierakstīt stulbību. Tas nav priekš dīvānā sēdētājiem, kas komentāros raksta stulbības. Ļoti sekli, ļoti pelēki melni tas viss ir. Es jau nesaku, ka nevar rakstīt komentārus, bet savu stulbību izklāstīt, savu kritiku izklāstīt tur, kur vajadzētu varbūt paklusēt. Viedoklis ir normāls, tas viss ir kārtībā.
Vispirms lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno, savā starpā un ar visiem citiem. Vienotība savā starpā, vienotība ar visām draudzēm, un kristieši arī darbojas politikā. Vai mēs esam izmainījuši pasauli? Kas izglābj vienu cilvēku, kas bija arī filmā „Šindlera saraksts”, tas izglābj visu pasauli. Ne tu, ne mēs to pilnībā vēl neizprotam un nezinām, kāda ietekme ir tam, ko mēs darām. Politikas etaps aizgāja. Paldies visiem, kas pacieta mani šajā laika posmā, kas caur to varēja arī pieaugt. Vēl Izaugsmes klubs. Kas tas tāds? Tā jau ir liela gudrība paklusēt. Gudrība ir šajā pantā: „Tas Kungs lai jūs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem. Kam ir ausis, tas lai dzird, kam ir acis, tas lai redz.” Es ticu Dieva vadībai. Es ticu Dieva spēkam. Vēl es ticu, ka tas visu spēj, kas tic. Ar Dievu nav nekā neiespējama.
Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.” (Marka evaņģēlijs 9:23)
Vai tu zini to teicienu par BMW? Īpaši par lietotām mašīnām. Dod, dod vēl, un pēc tam – skaties, kā es māku. Dod vēl eļļu, rezerves daļas, laiku, un pēc tam skaties, kā es māku. Tāpat ir ar mūsu sirdi. To, ko tu tai dod, to sirds dod ārā. To, ko mēs dodam, kādu vidi izvēlamies, ko lasām, kā lūdzam, Dievu meklējam, kādus soļus speram, vīziju zīmējam, mēs ļaujam Dievam attiecīgi darboties. Kaut Viņam nav nekā neiespējama, Viņš varētu darboties arī ārpus šiem likumiem, bet praksē tā nenotiek. Mēs esam īpaši, tu esi īpašs. Atgādini sev – tu esi ļoti īpašs. Vai tu arī tā jūties? Vai tu esi iedvesmots, izglītots? Mans un tavs uzdevums ir radīt vidi, kur Svētais Gars var darboties. Pozitīvu vidi, bet neaizmirstot, ka pendele ir labāka motivācija par pašiedvesmu. Zināšanas, kas būs, ja es nedarīšu, palīdz veidot labākus ieradumus, reizēm arī tā. Kas būs, ja es darīšu, un kas būs, ja es nedarīšu?
Radīt vidi – tāds ir mūsu uzdevums. Mēs esam īpaši. Kāpēc mēs tēvreizē lūdzam nevis “mans Tēvs debesīs”, bet “mūsu Tēvs debesīs”? Re, kur viens pārcilvēks mācītājs? Nē, jo Jēzus mazgāja mācekļiem kājas, tā Viņš rādīja piemēru, kas grib būt lielāks, lai citiem ir kalps. Mēs katrs savā vietā esam, lai radītu vidi, lai mīlestība vairojās savā starpā. Lai visi ir viens, kā mēs esam viens, kā Jēzus teica. Savā starpā un ar visiem citiem, un tas notiek vienkārši dabiski.
Mācītāja Mārča Jencīša sprediķi “Tava attieksme nosaka tavu nākotni” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija
