Esmu pagodināts būt šeit – esmu pirmo reizi jūsu draudzē. Sākumā pastāstīšu nedaudz par sevi. Ar savu sievu iepazinos pusaudžu vecumā – viņai bija tikai 12 gadi un pēc gada jau saderinājos ar viņu. Tad, kad man bija 20 gadi un viņai 17 gadi, mēs apprecējāmies, un nu jau 51 gadu esam kopā. Mums ir 4 bērni un 13 mazbērni. Mazbērni man ir mīļāki nekā bērni. Viņi bieži pavada laiku mūsu mājās. Nesen četrgadīgais mazdēls iekāpa mūsu siltajā vannā, uzvilka peldbrilles un ņurkoja tik ilgi, līdz āda jau sačokurojās. Viņš negribīgi izkāpa no vannas un teica: “Es drīz atgriezīšos un ceru, ka tu vēl nenomirsi šonedēļ, jo es gribu vēlreiz paplunčāties tavā vannā.” Labs iemesls vēl ilgi dzīvot.

Latvijā esmu ciemojies apmēram divdesmit reizes. Ticu, ka Latvija šobrīd ir uz jauna laika robežas.

Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.
Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā.” (Mateja evaņģēlijs 28:18-19)

Izskatās, ka kristieši nevienu tautu tā pa īstam nav padarījuši par Jēzus mācekļiem, savukārt musulmaņi jau piecdesmit trīs valstis ir padarījuši par saviem mācekļiem. Es jūtu, ka pasaule ir uz robežas, kad notiks liela atmoda, un ticu, ka Latvija ir viena no pirmajām valstīm, kuru sāks darīt par mācekļiem pašas debesis. Un esmu par to ļoti priecīgs.

Lūgsim: “Kungs, es pateicos par šiem cilvēkiem. Lūdzu, lai Tu atver mūsu sirdis un prātus, lai Svētais Gars spēcīgi darbojas. Lūdzu, Dievs, iedrošini, iedvesmo katru šeit, lai atklāsmes Gars valda šai telpā. Lūdzu, lai šie ļaudis redz un dzird lietas, ko līdz šim nav redzējuši un dzirdējuši. Palīdzi mums kļūt par tādiem cilvēkiem, kādi iepriekš neesam bijuši. Lūdzu, dari tādas lietas, kādas mēs iepriekš neesam redzējuši, Jēzus vārdā, āmen!” Šodien es runāšu par dzīvi ticībā.

Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā. Es piekodinu tev Dieva priekšā, kas visu dara dzīvu, un Kristus Jēzus priekšā, kas apliecinājis labo liecību Poncija Pilāta priekšā. (1. Timotejam vēstule 6:12-13)

Reizēm mēs domājam, ka ir izredzēti cilvēki, kuriem ir īpaša ticība, kuriem nav ne šaubu, ne baiļu, ne pārbaudījumu. Cilvēkiem neienāk prātā, ka šie “ticības milži” lūdzot, piemēram, par cilvēku, kurš ir invalīdu ratiņos, netic, ka var kļūt labāk. Esmu redzējis tūkstošiem cilvēku, kuri saņem dziedināšanu. Vadu pārdabiskās kalpošanas skolu, kuru ir beiguši apmēram 20 000 studenti. Caur šo kalpošanu esmu redzējis, kā cilvēki tiek dziedināti no vēža, kā kropli tiek dziedināti un vēl dažāda veida brīnumus. Esmu bijis gan ar tiem, kuri lūdz, gan arī par tiem, par kuriem tiek lūgts. Nepazīstu nevienu lūdzēju, kuram nebūtu šaubas. Ticība ir cīņa, un tas ir normāli, ka tu, uzticoties Dievam, lauzies cauri šaubām. Bez cīņas neiztikt. Es gribu tevi iedrošināt – tas, ka tu seko Dievam, nenozīmē, ka tev nebūs šaubu. Tas nozīmē pārkāpt pāri savām šaubām, bailēm, nedrošībai. Daži man saka: “Tu esi bezbailīgs!” Es nekad tā neesmu juties. Kāds cilvēks ir teicis, ka drosme ir tas, ka cilvēks ir lūdzis to, ko vajadzēja lūgt. Pazīstamā sludinātāja Džoisa Maijere savā grāmatā “Baidies, bet dari”. Tas attiecas uz to, kā mums ir jādzīvo Kristū. Mums jāpārvar bailes un jākļūst paklausīgiem Dievam.

Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos. (Romiešiem vēstule 1:17)

Šī rakstvieta mums māca, ka nav jādzīvo, balstoties uz savām jūtām. Tas, kā es jūtos, nav tas, kas es esmu, tas neesmu es. Taisnais dzīvo no ticības, ne no savām jūtām. Emocijas ir labi kalpi, bet ļoti slikti kungi.

Pirms daudziem gadiem Havaju salās piecas dienas mācīju “Jaunatne ar misiju” skolā. Tur bija sapulcējušies apmēram 70 studenti. Manu uzmanību piesaistīja kāds pāris ap četrdesmit gadiem, kuri bija ļoti depresīvi. Pajautāju pasākuma vadītājam, kas šiem cilvēkiem noticis. Uzzināju, ka pirms gada viņiem nomirusi piecgadīga meita un viņiem vairāk bērnu nevar būt. Šis pāris pārdeva visu savu īpašumu un atbrauca uz šo skolu, lai tiktu galā ar depresiju. Pēdējā dienā es jutu, ka Dievs vēlas, lai es kalpoju šiem cilvēkiem. Palūdzu viņiem piecelties un sacīju, ka redzu, ka Dievs viņus dubultīgi apbalvos – sieva būs stāvoklī un piedzims dvīņi. Prāts man teica, ka tas nevar būt, ka tā ir pārāk traka doma, ka ārsts ir apliecinājis, ka viņai vairs nevar būt bērnu. Es nepaklausīju bailēm un pateicu viņiem šo pravietisko vārdu, un aizbraucu prom. Pirms trīs gadiem biju Aļaskā uz konferenci. Pie manis pienāca sieviete un jautāja: “Vai tu mani atceries?” Viņa pastāstīja, ka bijusi Havaju salās un saņēmusi no manis pravietisku vārdu. Es teicu, ka neatceros, jo toreiz bija pagājuši jau astoņpadsmit gadi kopš šī notikuma. Viņa pastāstīja, ka pravietiskais vārds bijis par dvīņu piedzimšanu. Sieviete atveda pie manis divas astoņpadsmit gadus vecas meitenes un teica: “Mēnesi pēc pravietojuma es paliku stāvoklī, un šie ir tie dvīņi, par kuriem tu pravietoji.” Tad es sāku atcerēties to brīdi, kad es šos vārdus pateicu. Manā galvā tad notika karš. Es neteicu: “Tas Kungs saka, ka tev būs bērni!” Man bija jācīnās ar savām domām. Tie bija svarīgi vārdi. Ir jāpārkāpj pāri savām bailēm, gļēvulībai, lai kaut ko tādu pateiktu.

Atceros arī kādu citu gadījumu. Kādā svētdienas vakarā kalpojām cilvēkiem. Tur bija kāds tūkstotis cilvēku pie altāra. Dodoties uz labierīcībām, gāju garām garai cilvēku rindai. Manu uzmanību pievērsa kāda sieviete, kuru nekad iepriekš nebiju pamanījis. Viņa stāvēja rindas beigās. Ejot ārā pa durvīm, jutu, ka Dievs man liek atgriezties un kaut ko pateikt šai sievietei. Ka šis bērns dzīvos, nevis mirs. Es saku – nu labi. Es pieeju pie šīs sievietes, viņā neizskatījās tā kā stāvoklī. Es saku, ka nezinu, ko tas nozīmē, bet Dievs saka, ka tavs bērns dzīvos, nevis mirs. Viņa nokrita pie zemes un sāka raudāt. Es jautāju – nu labi, ko tas nozīmē? Aizgāju uz labierīcībām, atgriezos, bet viņa vēl guļ uz grīdas un tā kā vaimanā. Es arī pieliecos pie viņas un prasu: “Kas ar tevi notiek?” Viņa atbild, ka viņa ir trīs mēnešus stāvoklī un sākusi asiņot. Šodien bijusi slimnīcā, viņai uztaisīja sonogrammu un teica, ka bērns ir miris. Pirmdien viņa ies iztīrītu savu dzemdi. Es teicu: “Nu piedod, man žēl, ka es to dzirdu.” Pirmdien viņa aiziet pie ārsta, un nākošajā svētdienā viņa ir draudzē. Un viņa pieskrien pie manis, apķer mani un viņa saka, ka pirmdien aizgāja pie ārsta un teica, ka mans bērns nav miris, viņš ir dzīvs. Dakteris atbild, ka nē, nē, jo uztaisīja sonogrammu un redzēja, ka bērns ir miris. Viņiem ir jāizņem ārā mirušais bērns. Sieviete iebilst, ka nē, viņas bērns nav miris. Un viņa pārliecināja ārstu, lai viņš uztaisa vēl vienu sonogrammu. Un viņi redzēja, ka bērns ir dzīvs. Un sešus mēnešus vēlāk viņa deva it kā pāragri dzimušajam bērnam dzīvību un bērnu parādīja man. “Šis ir tas bērns, ko tu man pravietoji, ka viņš nav miris, bet ir dzīvs!” Vai jūs zināt, ka pravietojumi, tas, ko tu saki par nākotni, ka paredzi, kas notiks, bet šie vārdi arī izdara tā, ka nākotne notiks? Saproti, ka pravietojums ne tikai pastāsta par nākotni, bet izdara arī tā, ka šie vārdi iedarbina šo nākotni, ka tā notiks nākotnē. Atceries Ecēhiēla grāmatā par kauliem.

Un Viņš man jautāja: “Cilvēka bērns, vai šie kauli var kļūt atkal dzīvi?” Es atbildēju: “Kungs mans Dievs, Tu to zini.” Tad Viņš man pavēlēja: “Sludini šiem kauliem un saki tiem: jūs, sakaltušie kauli, klausaities Tā Kunga vārdu!  Tā saka Dievs Tas Kungs šiem kauliem: Es iedvesīšu jums garu, ka jūs kļūstat atkal dzīvi. Jūs dabūsit dzīslas, miesu un ādu; un Es jums piešķiršu dvašu un dzīvības garu, lai jūs topat atkal dzīvi un atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs.” Tad es sludināju, kā man bija pavēlēts. Un tur čirkstēja, kad es sludināju, un redzi, tur kustējās, kauli sadevās kopā cits ar citu. Un, kad es apskatījos, es redzēju, ka tiem bija dzīslas un miesa, un āda pārklāja tos, bet dzīvības gara viņos nebija. Tad Viņš man sacīja: “Cilvēka bērns, sludini dzīvības garam, saki tam: tā saka Tas Kungs: nāc, gars, no četriem vējiem un apdves šos nokautos, ka tie kļūst dzīvi!” Kad es tā sludināju, kā man bija pavēlēts, tad dzīvības gars nāca kaulos, tie tapa dzīvi un nostājās uz savām kājām, varen liels pulks. (Ecēhiēla grāmata 37:3-10)

Dievs saka Ecēhiēlam, lai viņš aiziet uz šo karalauku, kur guļ tikai mirušo kauli, un Dievs viņam saka, ka šie kauli dzīvos. Un Ecēhiēls atbild: “Tu, Dievs, to zini labāk.” Un Dievs saka, lai viņš pravieto šiem kauliem. Viņš neteica, lai pravieto par kauliem, bet saka, lai pravieto uz kauliem. Un viņš sāka pravietot šiem kauliem. Un šie kauli kļuva par varenu armiju. Un es tev gribu parādīt, ka kaut kas spēcīgs notiek, kad mēs sākam darboties ticībā. Tas, kas notika šajā vēsturē, ir kā tavs dzīves stāsts. Atvērsim vēl vienu rakstvietu.

Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, divi akli sekoja Viņam, brēkdami un sacīdami: “Tu, Dāvida dēls, apžēlojies par mums!” Un, Viņam namā ieejot, aklie Tam piegāja klāt, un Jēzus tiem saka: “Vai jūs ticat, ka Es to spēju darīt?” Tie Viņam atbild: “Ticam, Kungs!” Tad Tas aizskāra viņu acis un sacīja: “Lai jums notiek pēc jūsu ticības.” Un viņu acis atvērās [..] (Mateja evaņģēlijs 9:27-30)

Ir kāds stāsts, kur aklie atnāk pie Jēzus un jautā Jēzum: “Vai Tu vari dziedināt mūsu acis?” Un Jēzus saka aklajiem: “Vai jūs ticat, ka Es to spēju darīt?” Tie Viņam atbild: “Ticam, Kungs!” Un Jēzus pasaka šo apgalvojumu: notiks saskaņā ar jūsu ticību. Es gribu tev parādīt, ka ticība rada alternatīvu realitāti. Vēlreiz tev pateikšu, ka ticība ir alternatīva realitātei. Un šo aklo cilvēku gadījumā, ka viņi noticēja, atguva savu redzi, jo ticība rada alternatīvu realitātei. Jo mēs sakām, ka taisnais dzīvos no ticības.

[..] kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos. (Romiešiem vēstule 1:17)

Un tagad man ir jautājums, ko jums uzdot. Ja galvenais komponents mūsu liktenim nav tikai izglītība, pieredze, mūsu prasmes, vai spējas mūsu aicinājumā, bet ja tā ir tikai ticība? Galvenais ir tikai ticība. Saprotat mani? Jums ir tāds latviešu skats – vērtējošs, nosodošs. Jums pašiem sev vajag sludināt. Pamēģiniet sludināt sev. Es visur braukāju pa pasauli, un Latvijā ir vienīgā vieta, kur ir šāds skats. Sapratāt, kas tas ir par skatu? Es atbraucu pēc 20 gadiem un atkal redzu šo skatienu. Vienalga, ko un kā es saku, skats ir vienāds. Es nezinu, vai jūs to trenējat, praktizējat, vai tas ir ieradums, vai kas cits, bet es esmu ievērojis, ka latvieši nesmaida un neskatās viens uz otru. Ja paskatās viens uz otru, neko nesaka. Es šorīt no rīta biju restorānā, un cilvēki man triecas virsū un es saku: “Piedodiet, piedodiet!” Un viņi brīnās, ko es atvainojos. Es smaidu cilvēkiem, un viņi neko pretī, nesaprotu, kas ar jums nav kārtībā. Es no jūsu sejām nevaru saprast – man labi padodas sprediķis vai nepadodas.

Es nedaudz pamācīšu no pasaules kultūras. Kad tu sprediķo Brazīlijā, ja man labi izdodas, viņi novelk kurpes un ar tām met uz skatuvi. Kad to pirmo reizi redzēju, es nesapratu, ko viņi dara. Ja tu lasi sprediķi afroamerikāņu draudzē, tad viņi izvelk savus kabatas lakatus, pieceļas un vicina tos virs galvas. Es domāju, ko viņi dara? Latvijā, kad tev ir laba svētruna, viņi skatās ar savu vērtējošo, nosodošo skatienu.

Labi, atpakaļ pie svētrunas. Es gribu jūsu draudzei iemācīt, kā reaģēt uz svētrunām, ja sludini labi, tu saki: “Labi teikts!” Jā, un uzreiz pasmaidi. Nevajag izskatīties tā, it kā visu laiku tu esi komā. Labi, sarunājām, ja tu kādā ietriecies, piedod. Paskaties, kā uzvedas amerikāņi, uzreiz atvainojas. Kas būtu, ja mūsu likteņa galvenā sastāvdaļa nebūtu izglītība, prāts, mūsu pieredze vai mūsu iemaņas? Ja galvenais no tava likteņa komponentēm ir ticība? Kā tas ir, ka mēs visu savu dzīvi gaidām, kad nu reiz nāks lielā izdevība, bet Dievs vienkārši gaida, ka mēs vienreiz sāksim kaut ko darīt. Tu gaidi, ka Dievs kaut ko sāks darīt, bet Dievs vienkārši gaida, kad mēs sāksim ticēt. Saproti, ka tavs ticības līmenis ir tas, kur tu tagad atrodies. Saprotiet, mūsu redzamā dzīve ir no tām ainām, kas mums ir neredzamajā pasaulē, to taču vajag saprast.

Caur Viņu mēs esam saņēmuši žēlastību un apustuļa amatu, lai Viņa Vārdā ticībai pakļautos visas tautas, pie kurām piederat arī jūs, Jēzus Kristus aicinātie. (Romiešiem vēstule 1:5-6)

Pāvils saka, ka viņa apustuliskās kalpošanas mērķis bija būt paklausīgam ticībai. Pirms Pāvils kļuva par kristieti, viņš bija farizejs. Un viņa mērķis, esot farizejam, bija tas, ka viņš gribēja, lai visi cilvēki paklausītu likumam. Bet viņa mērķis, kad viņš kļuva par apustuli, bija tas, lai cilvēki paklausītu ticībai. Ko tad tas viss nozīmē? Saprotiet, ka jūsu ticībai ir jāseko darbībai. Ja tu saki, ka tici, pēc tam ir darbība. Ja vilciens brauc pa sliedēm un tu stāvi uz šīm sliedēm, un es saku – ticu, ka brauc vilciens –, tas nozīmē, ka nokāpju nost no sliedēm. Jo man ir ticība, ka kaut kas notiks. Es jums gribu parādīt, ka ticībai ir vajadzīga darbība.

Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks. Un Jēzus sāka par to runāt un sacīja: “Lai neviens nemūžam vairs neēd augļus no tevis.” Un Viņa mācekļi klausījās. [..] Un, rīta agrumā garām iedami, tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm. Un Pēteris atminējies Jēzum sacīja: “Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, ir nokaltis.” Un Jēzus atbildēja un tiem saka: “Ticiet uz Dievu. Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko viņš saka, tad viņam tas notiks. Tāpēc Es jums saku: visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit, tad tas jums notiks. (Marka evaņģēlijs 11:13-14; 20-24)

Jēzus ar mācekļiem iet pa šo ceļu un redz šo vīģes koku, kuram nav vīģu, jo vēl nebija ražas laiks. Un Jēzus nolād šo vīģes koku. Nākošajā dienā viņi atgriežas un vīģes koks, ko Jēzus nolādēja, ir nokaltis un nomiris. Un Pēteris saka: “Paskaties, vīģes koks miris, nokaltis, viss ar viņu.” Un Jēzus saka šādus vārdus: “Ticiet uz Dievu! Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet ticēs, ka notiks, ko tu saka, tad tev tas notiks, tas tev tiks dots. Un Es jums saku, ka visas lietas, ko jūs lūgsiet, ticiet, ka tas jums notiks.” Notici, ka tev tas būs un tas tev tiks piemests. Saproti, ka ticība ir, kad tu aktivizē savu balsi. Tavai ticībai ir jāiziet ārā no tavas sirds un no tavas mutes.

Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana. (Romiešiem vēstule 10:10)

Bet mums ir tas pats ticības gars, kā ir rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju. – Arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam. (2. Korintiešiem vēstule 4:13)

Pāvils saka, ka es ticēju un tāpēc arī runāju. Tādēļ, ka es ticēju, arī pats runāju – saka Pāvils. Pirms pāris gadiem es biju ASV galvaspilsētā Vašingtonā. Es satiku šo melnādaino vīrieti. Viņš bija tāds dīvains, un es nezināju, kas viņš tāds ir. Un satiku arī viņa sievu. Mēs bijām Vašingtonas lūgšanu brokastīs, un man bija priekšstats par viņu. Es piegāju pie lūgšanu brokastu vadītāja un sacīju viņam, ka man ir pravietisks vārds šim vīrietim un jautāju, vai varu to viņam pateikt, uz ko saņēmu atbildi – jā. Es teicu šim vīrietim: “Es nezinu, kas tu esi, bet tu esi visdrošākais cilvēks pasaulē. Es redzēju vīziju, ka Dievs tevi ieliek tādā kā violetā burbulī, kas aizsargā no raķetēm, lodēm un visādiem bioloģiskajiem ieročiem.”

Viņa sieva sāka raudāt un jautāja man, vai es zinot, kas ir viņas vīrs, un es atbildēju, ka man nav pat vismazākās nojautas. Viņa teica, ka viņas vīrs esot kādas Āfrikas valsts prezidents un ka viņu jau trīs reizes ir mēģinājuši nogalināt, tāpēc četru gadu laikā viņa vispār neesot gulējusi. Uz to es atbildēju, ka viņai vairs nevajag baidīties, jo viņas vīrs ir visdrošākais cilvēks pasaulē. Pēc gada es atkal aizbraucu uz lūgšanu brokastīm. Es aizgāju uz labierīcībām, kur ienāca arī šis vīrietis un man jautāja, vai es viņu atceros, uz ko es atbildēju, ka nē. Viņš atgādināja, ka es esot teicis, ka viņš ir visdrošākais cilvēks pasaulē. Teicu, ka jā, atceros, ka viņš ir vīrietis violetajā burbulī. Tad viņš man jautāja, vai esmu dzirdējis par to, kas ar viņu bija noticis, uz ko es atbildēju, ka nē. Un viņš stāstīja, ka, atgriežoties mājās, ar visu savu komandu bija kafejnīcā, un kāds viņam piezvanīja uz mobilo tālruni, bet tā kā neko nevarēja saklausīt, esot izgājis ārā. Līdz ko viņš esot izgājis, visa šī kafejnīca uzsprāga. Visi, kas bija kafejnīcā, tika nogalināti. Iekšējā balss viņam esot teikusi: “Tu esi visdrošākais vīrietis pasaulē.”

Trīs gadus vēlāk es atkal aizbraucu uz šīm lūgšanu brokastīm. Tur bija kādi 3700 cilvēki. Mēs sēdējām pie apaļajiem galdiem — pie katra varēja sēdēt aptuveni desmit cilvēki, un kāda sieviete man jautāja, vai es viņu atceros, uz ko es atbildēju, ka nē. Tad viņa man atgādināja, ka es biju lūdzis par viņas vīru un teicis vārdus, ka viņš ir visdrošākais vīrietis pasaulē. Teicu, ka tagad atceros par kuru cilvēku ir runa un viņa man jautāja, vai esmu dzirdējis, kas ar viņu ir noticis. Teicu, ka dzirdēju par kafejnīcas sprādzienu, uz ko viņa atbildēja, ka nē, neesot runa par to un jautāja, vai es nevarētu paņemt savu pravietisko vārdu atpakaļ. Es jautāju viņai, kāpēc lai es tā darītu, un viņa teica, ka viņas vīrs tagad uzskata, ka viņš vispār nevarot nomirt! Pēc tam, kad biju izteicis šos vārdus, viņu mēģināja uzspridzināt vēl piecas reizes. Tad viņa turpināja stāstīt, ka pēdējo reizi viņš atradās viesnīcas augšējā stāvā, un teroristi uzspridzināja visu ēku. Visi gāja bojā, bet viņš viens pats izdzīvoja un netika pat ievainots, uz ko viņš sievai teica, ka esot visdrošākais cilvēks pasaulē! Saprotiet, ka ticība ir tad, kad tu atbrīvo un aktivizē savu balsi. Kad tev tiek dots pravietisks paziņojums, bet tu to skaļi nepasaki un neuzņemies risku, tad tas nekad nenotiks. Ticība nozīmē aktivizēt savu balsi!

“Un Tas Kungs runāja uz Mozu: “Izsūti vīrus, kas lai izlūko Kānaāna zemi, ko Es Israēla bērniem dodu; pa vienam vīram no katras cilts, un izsūti tos, bet viņiem visiem ir jābūt vadoņiem.” Tad Mozus tos izsūtīja pēc Tā Kunga pavēles no Pāranas tuksneša; visi šie vīri bija Israēla bērnu vadītāji. [..] Un Mozus tos izsūtīja izlūkot Kānaāna zemi, un viņš tiem sacīja: “Ejiet no šejienes uz Negebu – dienvidu apgabalu un tad virzieties augšup uz kalniem; un tad apskatiet, kāda tā zeme un kādi tās iedzīvotāji, vai tā tauta ir stipra vai vāja; vai to ir maz, vai to ir daudz; un kāda ir pati tā zeme, kurā tie dzīvo, vai tā ir laba, vai tā ir nederīga, un kādas tur ir pilsētas, kurās tie dzīvo, vai tie dzīvo atklātās nometnēs vai mūriem nocietinātās stiprās pilīs; un kāda zemes augsne, vai trekna vai liesa, vai tur ir atrodami koki vai ne. Esiet droši un ņemiet arī no zemes augļiem!” Bija pirmo vīnogu laiks. Un tie nonāca līdz Eškolas upei un tur nogrieza vienu vīnogulāja stīgu ar vīnogu ķekaru, un to nesa divi, uzvēruši uz nesamās kārts, tāpat arī granātābolus un vīģes. Un tie nāca un gāja pie Mozus un Ārona un pie visas Israēla bērnu draudzes Pāranas tuksnesī – Kadešā, un tie atnesa viņam un visai draudzei vēstījumu un rādīja arī viņiem tās zemes augļus. Un viņi tam izstāstīja un sacīja: “Tiešām, mēs nogājām tai zemē, kurp tu mūs sūtīji, un patiesi – tur tek piens un medus, un šie ir tās zemes augļi. Tikai stipra gan ir tā tauta, kas tanī zemē dzīvo, un pilsētas ir stipri nocietinātas un ļoti lielas, un mēs arī tur redzējām Anaka bērnus. [..] Tad Kālebs apklusināja tautu Mozus priekšā un sacīja: “Mēs iedami iesim uz turieni, un mēs to arī iegūsim, jo mēs ar varu to ieņemsim!” Bet tie vīri, kas kopā ar viņu bija gājuši, sacīja: “Mēs nespēsim turp nokļūt, cīnoties pret šo tautu, jo tie ir stiprāki nekā mēs.” Un tie izlaida nelabu slavu par to zemi, kuru tie bija izlūkojuši, starp Israēla bērniem, tā sacīdami: “Tā zeme, ko mēs kā izlūki esam pārstaigājuši, ir zeme, kas aprij savus iedzīvotājus, un visi ļaudis, ko mēs tur esam redzējuši, ir milzīga auguma vīri; un tur mēs arī esam redzējuši milžus, Anaka dēlus, no milžu cilts; mēs bijām savās acīs kā siseņi, un tādi paši mēs bijām arī viņu acīs.” (4. Mozus grāmata 13:1-3; 17-20; 23; 26-28; 30-33)

Un visa draudze pacēla savu balsi un deva tai vaļu, un tauta raudāja to nakti. [..] Ja Tas Kungs būs mums labvēlīgs, tad Viņš mūs arī ievedīs tanī zemē un dos mums tādu zemi, kurā piens un medus tek. Tikai jūs paši nesacelieties pret To Kungu un nebīstieties zemes iedzīvotājus; tie mums būs kā maizes kumoss. Viņu patvērums ir tos atstājis, bet Tas Kungs ir ar mums; nebīstieties no tiem!” (4. Mozus grāmata 14:1; 8-9)

Mozus nosūta divpadsmit izlūkus, lai tie izlūkotu zemi. Viņš aizsūta nevis vienkāršus cilvēkus, bet Izraēla vecajus — pašus spēcīgākos un drosmīgākos vīrus. Viņš tiem saka, lai tad, kad būs nonākuši šajā zemē, to izpēta un izstrādā stratēģiju, kurp visiem doties, un lai viņi atnes šīs zemes augļus. Viņi aiziet uz apsolīto zemi, izpēta to un atgriežas. Viņi atnes vīnogas, un tās ir tik milzīgas gandrīz kā persiki, un sniedz atskaiti. Desmit no šiem izlūkiem saka, ka šī zeme ir daudz labāka par visu, ko viņi jebkad varētu iedomāties, un ka šī zeme ir pilna ar pienu un medu, bet viņi tur bija redzējuši milžus. Šī zeme esot pilna ar viņiem. Un tad viņi izteica šos vārdus: “Mēs viņu acīs jutāmies kā mazi sienāži, tāpēc labāk nestāsimies viņiem pretī!” Dzirdot šos vārdus, visa tauta sāka skaļi raudāt. Arī Mozus un Ārons krita pie zemes un raudāja. Bet Jozua un Kālebs piecēlās un teica: “Pat ja mēs redzējām šos milžus, saprotiet – Tas Kungs ir ar mums! Tas Kungs mums ir apsolījis šo zemi, un mēs to iekarosim!” Kālebs saka: “Mēs redzējām šos milžus, bet viņi mums būs par upuri, laupījumu!” Un šis ebreju vārds – upuris, laupījums – nozīmē kaut ko tikpat ierastu kā dienišķā maize. Kālebs saka: “Šie milži mums būs kā dienišķā maize!”

Vai tā nav neprātība, ka desmit izlūki atturēja visu Izraēlu no ieiešanas apsolītajā zemē? Vairāk nekā miljons cilvēku pavadīja tuksnesī 40 gadus un nomira, tā arī nesaņēmuši apsolījumu. Dievs teica Mozum, lai tas pravieto tautai, ka Dievs tos izvedīs no Ēģiptes un ievedīs apsolītajā zemē, bet tikai divi cilvēki patiesi uztvēra un saprata šo pravietisko vārdu. Vairāk nekā miljons cilvēku saņēma šo vārdu, bet tikai divi to savā dzīvē faktiski piepildīja — Jozua un Kālebs. Vai tā nav neprātība? Vai zināt, kāpēc viņi neiegāja tajā zemē? Tāpēc, ka nobijās no milžiem. Bailes no milžiem viņus atturēja no ieiešanas savā mantojumā. Un ziniet — kad izraēlieši visbeidzot iegāja šajā zemē, 370 gadu laikā viņi tur nevienu milzi pat neredzēja, un tad piecpadsmitgadīgs zēns ar akmeni to nogalina. Kā tev patiktu, ja kāds tevi atturētu no ieiešanas apsolītajā zemē tikai tāpēc, ka tu noticēji savām bailēm, nevis Dievam? Un tas, no kā tu baidījies visvairāk, ar tevi pat nenotika. Bet trīssimt gadus vēlāk kāds puika nogalina to pašu lietu ar akmeni, no kuras tu tā baidījies.

Es gribu jums kaut ko parādīt. Desmit izlūki teica: “Mēs bijām kā sienāži viņu acīs, tāpēc šī zeme nebūs mūsējā.” Tu vienmēr vari pateikt, ko cilvēks redz ar savām dabiskajām acīm. Pēc tā, kā cilvēks skatās uz savas dzīves problēmām, var pateikt, kāds viņš ir savā sirdī. Bet pati galvenā, svarīgākā lieta ir tā – ko tu pats par sevi domā? Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Jēzus saka: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”

Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu. (Mateja evaņģēlijs 22:39)

Saprotiet, ka viltus pazemība ir bīstama lieta. Kad pieņemam Kristu, mēs kļūstam par jaunu radījumu. Vārds “jauns” nozīmē, ka nekas tāds iepriekš nav pastāvējis — tu esi kā pilnīgi jauns prototips! Tu esi Ķēniņa bērns!

Vēstules romiešiem 8. nodaļā ir teikts, ka mēs esam Dieva bērni un saucam: “Aba, Tēvs!”

Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs! (Romiešiem vēstule 8:15)

Tātad Dievs ir mans Tēvs, un mēs esam Viņa bērni. Mēs esam mantinieki – Kristus līdzmantinieki! Saproti, ko es tev gribu parādīt: vislielākie meli kristietībā ir teikt: “Esmu tikai grēcinieks, kas izglābts žēlastībā.” Jā, mēs bijām grēcinieki, gan es, gan tu, bet tajā pašā mirklī, kad pieņēmām Jēzu Kristu, mēs piedzimām no jauna. Es kļuvu par jaunu radījumu, man ir jauns prāts un jauna sirds.

Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē. (2. Pētera vēstule 1:4)

Otrajā Pētera vēstulē teikts, ka mums ir dāvāta dievišķā daba, un vēstulē efeziešiem 5:1 rakstīts: “Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni!”

Sekojiet Dievam kā viņa mīļie bērni. (Efeziešiem vēstule 5:1)

Patiesībā es zaudēju savu grēcīgo dabu tajā pašā mirklī, kad pieņēmu Kristu. Kristus asinis mani nevis vienkārši izglāba, bet transformēja un darīja par jaunu radījumu. Bet vai tas nozīmē, ka es vairs nevaru sagrēkot? Dievs neatņēma tavu brīvo gribu. Viņš mainīja tavu dabu. Viņš atņēma šo vēlmi pēc grēka. Jā, jūs ar Kristu sēžat debesīs. Jautājums: vai tu dzīvo no zemes skata viedokļa, vai no debesu skata viedokļa? Es gribu tev parādīt, kad Jēzus Kristus deva jums varu pār visām varām un valdībām, un šīs zīmes sekos tiem, kas Viņam tic. Uzliksiet rokas neveseliem, viņi paliks veseli, tu dzersi indi un tevi nenonāvēs, tu izdzīsi ļaunos garus. Tur nebija teikts, ka šīs zīmes sekos apustuļiem, šīs zīmes sekos tiem, kuri tic. Es gribu tev mest izaicinājumu. Kad Dievs grib, lai mēs darbojamies ticībā, un bailes ir ticība nepareizai valstībai. Visiem ir ticība, bailes arī ir ticība, bet nepareizai valstībai. Piemērs, viens zēns pienāk man klāt un saka: “Es tevi piekaušu.” Man nav baiļu, es viņam neticu. Bet, ja kāds gangsteris atnāk, tad gan es nobīšos, tāpēc ka es viņam noticēju. Katrreiz, kad ir bailes, mēs parādām, ka mums ir ticība nepareizai valstībai. Dēmoniska pasaule un Dieva valstība – šīs abas pasaules darbojas caur ticību.

Jesajas 54. nodaļā ir teikts, ka nospiestība būs tālu prom no jums, jo jūs nebaidīsities. Ja es baidīšos, es pievelku savu nospiestību savā dzīvē. Es esmu tik uztraucies, tādā depresijā, esmu nobijies. Tu ieliec savu ticību nepareizā valstībā. Katrs no mums ir bijis tādā situācijā un darījis tādas lietas.

Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kāds teic, tam esot ticība, bet tam nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt. (Jēkaba vēstule 2:14)

Tāpat arī ticība, ja tai nav darbu, tā pati par sevi ir nedzīva. (Jēkaba vēstule 2:17)

Es gribu pateikt to, ka darbi katalizē ticību. Ja tu ticēsi, tev būs darbība, tāpēc ka ticība bez darbiem ir tikpat mirusi kā ķermenis bez gara. Ja tev ir ticība, tad tev būs darbi. Es ticu, ka Dievs svētīs mani finansiāli, jo es esmu darbībā. Es negribu dzīvot pēc tā, ko es pats spēju izdarīt, es negribu dzīvot pēc savas bagātības, pēc savas godības, es gribu dzīvot pēc Viņa bagātības.

Es redzēju šo draudzi, šo māju, kur notiek darbība. Jūsu mācītājs stāstīja, ka jums ir mājas grupas. Es redzēju šīs mājas grupas, es redzēju Jāņa Marka māju, kur brīnumi notika. Kad Pēteri atbrīvoja no cietuma, viņi lūdza tajā dienā tai mājā. Un, kad Pēteri brīnumainā kārtā eņģelis atbrīvoja, viņš nāca pie Jāņa Marka mājas un klauvē, un kalps atbild uz šo klauvējienu, un redz, ka tas ir Pēteris. Viņa dzird, ka tas ir Pēteris, bet neatver durvis, viņa ieskrien atpakaļ mājā un saka, ka Pēteris ir atnācis. Un viņi saka: “Tas nav Pēteris, tas ir eņģelis.” Cik taviem eņģeļiem ir jābūt mājās­­­? Tas cilvēks, kas klauvē pie tavām durvīm, arī ir eņģelis. Es redzēju pilnus šos namus, kur deg gaismas, namos, kur cilvēki atnāk nospiesti, viņi aiziet prom brīvi. Cilvēki, kuri atnāk slimi, aiziet prom dziedināti, cilvēki atnāk salauzti, prātā, garīgi iznīcināti un Dievs viņiem dod jaunu prātu un sirdi. Un es ticu, ka šis nams, šī draudze kļūs par brīnumu namu. Es zinu, ka šo namu pazīs, kā namu kur notiek brīnumi, ka Dievs mūs iedvesmo, lai noticētu Viņa brīnumiem.

Kaut kur pirms mēneša es pārdomāju kādu lietu, par ko biju ļoti uztraucies, un es pamodos nakts vidū, bija domas – Dievs, kuram tu tici, ir pārāk mazs. Mazs Dievs, kas nespēj runāt, Viņš nevar palīdzēt, nevar aizsargāt, tu kalpo kaut kādam mazam Dievam. Esmu visuma Dievs, esmu neiespējamā Dievs, esmu Dievs, kas pasaka vienu dienu līs, otru dienu būs saule. Beidz kalpot šim Dievam, kas ir kļuvis kā elks. Notici Dievam, kurš tevi izglāba un atbrīvoja. Un es ticu, ka Dievs atklāj tev sevi šodien, ka šī vieta un šis būs brīnumu nams.

Nākošās  nedēļas beigās, ka notiks brīnums tavā namā, tu teiksi: “Jā, šis vīrs ar pravietisko vārdu runāja taisnību.” 1. Korintiešiem vēstulē 12. nodaļā ir par ticības dāvanu un brīnumu dāvanu. Es gribu tagad lūgt, ka Dievs var dot ticības dāvanu un brīnuma dāvanu. Un, kad es šos vārdus atbrīvošu, tad saki jā.

Jēzu, es Tev pasakos par šo draudzi, par šiem cilvēkiem, un es tagad atbrīvoju caur šo varu, ko Jēzus man ir devis, brīnumu un ticības dāvanu, ikviens cilvēks, kurš dzird manu balsi, sāktu darboties brīnumos un zīmēs, un pat tas cilvēks, kas saka, nē, tas nav par mani, un tiem cilvēkiem, kam es nepatīku, pat viņi sāks darboties brīnumos, viņiem būs liela ticība, viņiem būs vairāk. Tu dosi vairāk, nekā viņi prasa un lūdz. Tie cilvēki, kas nekad nav redzējuši brīnumus un viņi sāks piedzīvot brīnumus savā dzīvē. Es redzēju sievieti – tu aizgāji uz pārtikas veikalu un tev bija šī doma, kas pārņēma, ka tev vajadzēja lūgt par to sievieti, kuru tu redzēji veikalā. Es redzēju, ka tu pieej pie viņas, un tev bija sajūta, ka tev vajadzēja to izdarīt, tu viņai jautāji, vai viņa ir slima, un viņa tev saka, ka ir slima ar vēzi. Un es redzu, ka tu uzliec savas rokas, un pēkšņi šī liecība, šī izpausme, kā elektrība iziet cauri šīs sievietes miesai un Dievs viņu dziedina. Es ticu, ka Tas Kungs jūs svaida, visus mūs svaida, kad mēs saskaramies ar cilvēkiem, lai apgrieztu Latviju kājām gaisā. Es tagad atbrīvoju kopā ar jums Jēzus vārdā! Pasakiet katrs sev – es pieņemu priekš sevis, priekš maniem bērniem, priekš manu bērnu bērniem, Jēzus vārdā, lai mans nams ir brīnumu nams, prieka nams, smieklu nams un brīvības nams, Jēzus vārdā! Āmen!

Krisa Vallotona sprediķi “Dzīve ticībā” pierakstīja un rediģēja draudzes “Kristus Pasaulei” redakcija