Nelielā stāstā Auriga, kas jau kādu laiku ir iepazinusi Dievu un apmeklē draudzi „Kristus Pasaulei”,
pastāstīs, kā Dieva mīlestība spēj izmainīt sirdi, domāšanu un dzīves kvalitāti. Reizēm cilvēki dara visu, lai kompensētu bērnībā trūkušās lietas, taču katru reizi tas ir kā sitiens pret sienu, jo ir kāda vieta mūsu sirdīs, ko spēj aizpildīt tikai Jēzus Kristus.

Auriga stāsta: „Pirms iepazinu Dievu es biju ļoti paškritiska. No ārpuses, iespējams, to nevarēja manīt, bet iekšienē bija mazvērtība un prātā vienmēr valdīja doma „diez vai man izdosies”. Nepārliecinātība par sevi radās manā bērnībā, jo tiku stingri audzināta, nesaņēmu uzslavas un atzinību, ko vēlējos. Mani vecāki neveltīja man tik daudz laika, cik es gribēju, un brālis, kuram bija mani jāpieskata, nevarēja mani ciest. Kā jau bērns es vēlējos sagaidīt no sava tēta mīlestību, uzmanību, atzinības vārdus un iedrošinājumu. Taču viņš, acīmredzot, nemācēja to dot. Mans tētis bija kategorisks un stingrs. Kad darīju visu pēc viņa prāta, mums bija labas attiecības un es biju viņa princese, bet, kad nē – viņš bija pilnīgi noraidošs un nerunāja ar mani. Bērnībā jutos ļoti nederīga šai pasaulei un šķita, ka dzīvot ir pārāk smagi. Protams, mazvērtība vilkās līdzi arī skolas laikā, kur es biju sevī noslēgusies un gribēju, lai neviens mani nepamana. Vēlāk es to mēģināju pati pārvarēt – lasīju dažādas grāmatas par šo tēmu, gāju pie psihoterapeita, gaidīju atzinību no citiem cilvēkiem, taču tas īpaši nepalīdzēja man mainīties. Ja cilvēks jūtas nevērtīgs iekšienē, manuprāt, nekas no šī  īpaši to nevar mainīt.

Tā kā nespēju pietiekami labi novērtēt un mīlēt sevi, grūti nācās arī izrādīt un saņemt mīlestību no citiem cilvēkiem. Izjutu tādu kā vienaldzību pret apkārtējiem un bezspēcību pret apkārt notiekošo. Piemēram, ja kādam kolēģim vai citam cilvēkam bija problēmas, toreiz domāju – pats vien vainīgs. Es nespēju iejusties otra situācijā un nejutos tik spēcīga, lai varētu palīdzēt. Tāpat arī man bija grūtības pieņemt augstāk stāvošu cilvēku norādījumus. Es varēju šķendēties, kurnēt un apšaubīt darba vietā priekšnieka dotās norādes, pati sev tādā veidā kaitējot.

Reiz, savā mājā, kur nesen ievācos, liftā satikos ar kādu sievieti. Mēs iesākām sarunāties un izrādījās, ka viņa ir kristiete un arī dzīvo šajā mājā. Šī sieviete uzaicināja mani uz mājas grupiņu. Nolēmu aiziet un apskatīties, taču sākumā man bija ļoti grūti atvērties sarunām. Es biju ļoti piesardzīga, rezervēta. Man bija grūti pieņemt cilvēku mīlestību, siltumu un laipnību. Sākumā man tas šķita pat neīsti, jo domāju, ka visi kaut ko no manis grib ar savtīgu nolūku. Taču tikai vēlāk es spēju saprast, ka tā ir Dieva mīlestība, kas plūst caur viņiem. Man bija ļoti noslēgta sirds. Mājas grupas vadītāja aicināja mani atvērt savu sirdi Jēzum un lūgt grēku nožēlas lūgšanu. Īsti nezinu kāpēc, bet man bija bail. Es biju cilvēks, kas ļoti kontrolē savas emocijas, savu izturēšanos – pilnīgi visu, un ļaut, lai manā dzīvē ienāk Dievs un visu izmaina, tas bija apvērsums! Vadītāja skaidroja, ka Dievs jau pazīst manu sirdi un Viņš nekad nedarīs pāri, ar varu neielauzīsies manā dzīvē. Viņš ienāks tikai tik daudz, cik es pati Viņam to atļaušu. Un tā es pieņēmu Jēzu Kristu par savu Glābēju. Sāku pamazām apmeklēt mājas grupiņas un dievkalpojumus, lūgt Dievu un lasīt Bībeli.

Draudzē es ļoti iedvesmojos no mācītāja svētrunām, mājas grupas vadītājas uzmundrinājumiem un uzslavām. Sākumā man šķita, ka labus vārdus man izsaka tādēļ, ka tā vajag, bet vēlāk es sapratu, ka tas nāk no sirds. Mājas grupiņā mēs sākām lūgt par manām problēmām – lai Dievs izmaina mani un atbrīvo no mazvērtības, nepareizas domāšanas un lai es spēju pieņemt mīlestību un labus vārdus no citiem cilvēkiem. Ar laiku es sāku pamanīt izmaiņas savā sirdī, jo ļāvos Dieva mīlestībai gan pavadot laiku divvientulībā – lūgšanā ar Viņu, gan saņemot no cilvēkiem komplimentus un uzslavas ar prieku. Apzinos, ka Dievs mani mīl tādu, kāda esmu un es galīgi neesmu sliktākais variants šajā pasaulē. Vēl aizvien mācos pieņemt Dieva mīlestību. Dievs tiešām man nav nodarījis pāri, tieši pretēji – Viņš ir devis tikai mieru un saudzīgu mīlestību, kas augstāka par cilvēka saprašanu. Šī Dieva mīlestība izmainīja manī lietas, kas vilkās līdzi kopš bērnības. Es spēju piedot savam tētim un izveidot labas attiecības ar viņu. Sapratu, ka viņš bija audzinājis mani pēc labākās sirdsapziņas, cik labi to spēja. Tagad braucu pie viņa regulāri ciemos, varu no sirds samīļot, sabučot un pateikt paldies par visu labo, ko viņš man ir devis, ka esmu izaugusi par krietnu cilvēku.

Katru reizi, kad kāds cilvēks izturas pret mani nejauki, es pie sevis nodomāju – viņš tā dara, jo pats ir dziļi nelaimīgs un citādi neprot, jo nepazīst Dievu. Manī vairs nerodas aizvainojums vai dusmas. Kopš Dievs mani ir izmainījis, esmu piedevusi arī citiem, kas man darījuši pāri –  tagad tādu situāciju, kad kāds izturas pret mani nejauki, ir ļoti maz. Man gribas cilvēkus atbalstīt, iedrošināt, iedvesmot, palīdzēt viņiem celties augšup. Gribas viņiem teikt – uztici to visu Dievam, lūdz un Viņš palīdzēs.

Esmu arī iemācījusies un sapratusi, cik svarīgi ir paklausīt savam vadītājam, un daru to ar prieku. Tas ļoti ir izmainījis manu attieksmi pret augstāk stāvošiem cilvēkiem un patiesībā ļoti atvieglojis manis pašas dzīvi. Katrs ir ielikts tajā vietā, kur viņš ir un svarīgi veikt savu darbu ar pilnu atbildību un bez kurnēšanas. Es domāju, ja katrs viens darbinieks ar prieku klausītu savam priekšniekam, mūsu valstī viss būtu citādāk!

Tagad man ir daudz lielāka pārliecība un apziņa, ka Dieva spēkā man viss izdosies. Es vienkārši zinu, ka es tikšu ar visu galā, ir jāiet un jādara. Kopš esmu ar Dievu, esmu kļuvusi daudz priecīgāka, pozitīvāka, pateicīgāka par to, kas man dzīvē ir dots. Man ir sajūta, ka dzīve ir skaists brīnums! Novēlu ikvienam piedzīvot Dieva mīlestību!

Aurigas Jermakas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa