Atkarība no azartspēlēm man sākās jau tad, kad mācījos augstskolā.
Kādu reizi pie manis ciemos atbrauca mans brālis, kurš ik pa laikam pats mēdza apmeklēt azartspēļu salonus, un es izteicu vēlēšanos, ka gribu aiziet viņam līdzi uz spēļu zāli. Brālis par to neizrādīja sevišķu sajūsmu, bet beigās tomēr piekrita. Tā nu es pirmo reizi nokļuvu azartspēļu zālē. Es skatījos, kā brālis vinnē dažādas naudas summas un lūdzu viņam, lai iemāca spēlēt arī man. Sākumā īsti nesapratu, kā tas viss darbojas un tajā reizē neko nevinnēju. Tomēr interese par spēļu automātiem un vēlme vinnēt naudu palika, un jau nākamajā dienā es uzaicināju līdzi kādu savu draugu, un mēs devāmies uz spēļu zāli kopā. Arī šajā reizē ne viss bija līdz galam saprotams, bet blakus sēdošais vīrietis mūs pamācīja un tās dienas beigās es biju vinnējusi krietnu naudas summu. Es sāku spēlēt ar 20 santīmiem, bet aizgāju mājās ar 60 latu lielu laimestu. No prieka par veiksmi, šo naudu ar saviem draugiem ātri vien nodzērām.

Nākamajā dienā es atkal devos uz spēļu zāli un šoreiz vinnēju vēl vairāk kā iepriekšējā dienā. Tas manī radīja vēl lielāku vēlēšanos iet atkal uz spēļu zāli un atkal vinnēt. Es sāku doties turp katru dienu. Kad pa dienu biju jau kādu laiku sēdējusi pie spēļu automātiem, varēju atnākt mājās, nolikt daļu naudas un neēdusi iet atkal atpakaļ un spēlēt no jauna. Biju paradusi iet uz tuvējo spēļu zāli 3-4 reizes dienā, uzreiz pēc mācībām, un dažkārt pat pavadīju tur visu nakti. Manas dzīves centrā bija palikusi tikai viena lieta – doties uz spēļu zāli un spēlēt azartspēļu automātus.

Tā kā studēju augstskolā, pašai man naudas nebija. Visi mani uzturlīdzekļi nāca no vecākiem un arī māsas, un viņi, protams, nezināja, kur aiziet liela daļa viņu sūtītās naudas manai dzīvošanai.

Draugi mani sāka brīdināt, ka pārāk bieži apmeklēju spēļu zāli, bet es to neatzinu un, patiesībā, es nevienam nevarēju atzīties, ka esmu kļuvusi atkarīga no azartspēļu automātiem.

Arvien biežāk sāku nevis vinnēt, bet zaudēt spēļu zālē. Kad naudas vairs nebija nemaz, gāju aizņemties, varēju neēst 3 dienas, bet ar aizņemto naudu doties atkal uz spēļu zāli. Bieži ieķīlāju savas zelta rotaslietas lombardā. Kādu laiku vēl varēju tās vēlāk izpirkt, bet galu galā tomēr visas savas rotas pazaudēju – tās palika lombardā.

Reizēm nesamaksāju par dzīvokli, lai tikai varētu iet uz spēļu zāli. Gāju aizņemties naudu pie māsas un meloju, ka nauda man vajadzīga diplomdarba konsultācijām un citām skolas lietām, lai gan patiesībā, tiklīdz nauda bija rokā, es atkal sēdēju pie spēļu automātiem.

Man bija tik spēcīgs iekšējs vilinājums un pārliecība, ka es aiziešu un šoreiz pavisam noteikti vinnēšu, ka tas nedeva mieru man nevienu brīdi. Kad spēli zaudēju, šī iekšējā sajūta pārauga nekontrolējamā azartā – vēl tikai vienu reizi, un tad es vinnēšu. Es vairs nevarēju pati apstāties. Kad naudas nebija un nebija arī iespējas, kur to dabūt, es, protams, nespēlēju, bet iekšējā vēlēšanās palika, un tiklīdz nauda parādījās, biju atkal atpakaļ spēļu zālē.

Pirms 2 gadiem es satiku kādu savu paziņu, kura bija kristiete, un viņa uzaicināja mani uz draudzi „Kristus pasaulei”. Šeit es pa īstam satiku un iepazinu Dievu. Mana dzīve ieguva pavisam jaunu saturu un mērķi, izmainījās manas prioritātes. Es sapratu, ka varu tikt brīva no savas atkarības, un ka Dievs vēlas mani no tās atbrīvot. 2010. gada rudenī es aizbraucu uz draudzes organizēto lūgšanu nometni jeb inkaunteru, anketā atzīmēju šo savu problēmu un kalpotāji lūdza par manu brīvību no azartspēļu atkarības. Kopš tā laika neesmu bijusi nevienā spēļu zālē un pats svarīgākais – man ir pazudusi tā nepārvaramā vēlme spēlēt azartspēles, kas mani bija mocījusi vairākus gadus un gandrīz iznīcinājusi visu manu dzīvi.

Esmu tik laimīga, ka tagad varu dzīvot brīvu, piepildītu un vērtīgu dzīvi. Paldies Dievam, ka Viņš ir dzīvs, un Viņš arī šodien dziedina un atbrīvo no atkarībām visus, kas nāk pie Viņa pēc palīdzības!

Velta Kalniņa