Noraidoša attieksme no bērniem un jauniešiem skolā var atstāt ietekmi uz cilvēku arī tālākajā dzīvē. Izteiktie vārdi veido jaunā cilvēki skatījumu uz sevi un apkārtējiem, ko vēlāk ir grūti mainīt. Tomēr Edgaram tas izdevās, jo viņš iepazina Dievu un saprata, ka Dievs viņu mīl un pieņem tādu, kāds ir.

Kā Tu raksturotu savu personību un dzīvi pirms iepazini Dievu?

Bija laiks, kad jutos nemīlēts un nevienam nevajadzīgs, vismaz es tā toreiz to uztvēru. Caur mani plūda ļoti liels negatīvisms. Ja pavērotu dažas manas vecās bildes, var saskatīt drūmuma pazīmes. Kad citi teica, lai pasmaidu, parasti dusmās mēdījos, jo iekšēji tāds nejutos. Paralēli negatīvajam skatījumam uz sevi un dzīvi, biju arī pārāk emocionāls cilvēks, piemēram, saņemot kritiku vai kādus vārdus, kas man nebija pa prātam, izplūdu emocijās. Ja skolā to vēl neizrādīju, tad izgāzu, atnākot mājās – vai nu dusmas uz brāli vai asaras vienatnē. Pa gabaliņiem uzsūcot kritiku sevī, veidojās sprāgstoša bumba. Atceros, skolā mani ļoti sāpināja tas, ka cilvēki norādīja uz maniem trūkumiem, kuri tāpat man bija labi zināmi. Jau tā pats par sevi domāju, ka esmu absolūta nulle, taču, saņemot šādus triecienus no citiem vēl un vēl, grimu lielākā nomāktībā. Cik reižu gan esmu vēlējies, bēgot no problēmām, aizmigt gultā un nepamosties.

Kādas bija tavas attiecības ar cilvēkiem?

Kaut arī pats saviem spēkiem centos izrādīt drosmi un apņēmību, skolā mani parasti izsmēja par to, jo biju atšķirīgs – „netusējos” ar „kruto” bariņu un klausīju mammu. Skolēni sauca mani dažādās iesaukās un biju ļoti noguris no tā. Vienīgais cilvēks, kam tolaik uzticējos, bija mana māte, kas jau tā ļoti lielās grūtībās un pārdzīvojumos upurēja sevi, lai nodrošinātu manu un brāļa iztiku. Domāju, ka manas problēmas ir pašas smagākās un neviens nespēj saprast un palīdzēt. Manī radās nepastāvība, pieņēmu, ka citi vienmēr zina labāk par mani un vēroju visu no malas, nekur neiesaistoties, jo baidījos no citu cilvēku viedokļiem. Apskaudu, ka citi spēj justies priecīgi, bet es tāds neesmu.

Paralēli visām negatīvajām emocijām, man bija arī neveselīga pieķeršanās cilvēkiem, jo, kad kāds izrādīja patiesu interesi, tad no manis nevarēja tikt vaļā. Biju kā momentlīme šim cilvēkam. Ir labi dalīties ar saviem pārdzīvojumiem un būt atklātam, bet ne jau paļauties uz to, ka šis cilvēks atrisinās visu tavu dzīvi. Iekšēji zināju, ka tas nav pareizi, bet nezināju, kā lai tiek ar to galā. Toreiz neapzinājos, ka sev svarīgus cilvēkus liku Dieva vietā.

Kurā brīdī Tava dzīve sāka mainīties?

Mana dzīve sāka mainīties, kad kāds man tuvs cilvēks uzaicināja uz draudzi „Kristus Pasaulei”, kur iepazinu Dievu. Sākumā biju ļoti skeptisks uz visu. Taču, ieaicinot Jēzu savā dzīvē, pamazām sāka notikt pārmaiņas. Viens no būtiskākajiem lēmumiem bija pieņemt, ka Dievs mani mīl bez nosacījuma, ka man nav jābūt cilvēkam, kas es neesmu, ja citi to pieprasa. Ar laiku es sāku pieņemt un iemīlēt sevi, taču tā bija cīņa, mainot savu domāšanu un skatījumu. Caur regulāriem dievkalpojumu apmeklējumiem, mājas grupiņām, kalpošanu draudzē un apkārtējo draudzes cilvēku atbalstu es sāku augt garīgi un savā raksturā. Bez Dieva tas nebūtu iespējams. Kad šķita, ka zaudēju, patiesībā es uzvarēju, jo Dieva plāns iejaucās manā dzīvē –Viņš, caur lūgšanu un Bībeles lasīšanu, man deva spēku, drosmi un apņēmību, kad man tas bija visvairāk vajadzīgs. Rezultātā esmu kļuvis mērķtiecīgāks, patstāvīgāks un stiprāks gan miesā, gan garā. Kādu mīlestību esmu saņēmis no Dieva, ar tādu mīlestību vēlos atmērot citiem cilvēkiem.

Tagad neesmu vairs tas negatīvais un depresīvais jaunietis, kuram neko nevar aizrādīt vai izteikt savu viedokli. Tieši otrādi, lietas uztveru ar smaidu un humoru, daudz jokoju. Visas negatīvās emocijas atdodu Dieva rokās un izcīnu lūgšanās, jo Dievs mani maina caur lūgšanu un kalpošanu cilvēkiem. Katra situācija mani norūda nevis grauj, jo es zinu, kā cīnīties un to, ka es neesmu viens. Ir mainījusies arī mana attieksme pret cilvēkiem. Manī nevalda neuzticība un aizdomas, bet cenšos saprast, iedrošināt un palīdzēt citiem, jo zinu, ka Dievā esmu stiprs un mani nevar ievainot kādi cilvēku uzskati vai vārdi. Neesmu vairs malā sēdētājs, bet aktīvi iesaistos un komunicēju ar citiem.

Ko Tu ieteiktu pārējiem?

Tava dzīve pašlaik ir tavu izdarīto izvēļu kopums. Un tikai no tevis ir atkarīgs, vai tu padodies un zaudē savas labākās iespējas, vai cīnies, paļaujies uz Dievu, un uzvari. Tu esi svarīgs un tu esi mīlēts. Izdari pareizo izvēli! Pieņem Jēzu savā dzīvē!

Edgara Beļeviča liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa