Bērniem vecāki ir tuvākie cilvēki un tieši attiecības ar viņiem var iespaidot visu turpmāko dzīvi un arī skatījumu uz citiem.
Aļesja bērnībā auga laimīgā ģimenē ar mammu, tēti un brāli, taču pēc tam, kad tēvam sākās alkohola atkarība, viss mainījās. Meitenei izveidojās liela nepiedošana un naids pret tēti šīs atkarības izraisīto problēmu dēļ un tas negatīvi ietekmēja arī viņas attiecības ar apkārtējiem puišiem un vīriešiem, kurus viņai bija grūti pieņemt. Kad viņa iepazina Dievu un sāka apmeklēt draudzi, Aļesja saprata, ka ir laiks piedot un viņai izdevās uzlabot ar tēti attiecības.

“Sākumā tētis mēdza iedzert tikai algas dienā un svētkos, taču diemžēl vēlāk tas pārtapa par regulāru dzeršanu. Attiecības ar tēti bija sarežģītas. Viņš centās mūs stingri audzināt, taču man ļoti pietrūka sarunu un mīļuma no viņa puses, kas notika pa retam un pārsvarā, kad viņš bija piedzēries. Atceros epizodes no bērnības, kad tētis nāca mājās piekauts un vienmēr pazaudējis savu telefonu, tāpēc katru mēnesi algas dienā iegādājās sev citu. Mēs ar brāli bijām apvainojušies, ka tētis mums abiem atsakās pirkt telefonus, taču sev regulāri pērk jaunu. Atceros gadījumu, kad nolēmu paņemt un noslēpt viņa telefonu. Viņš to uzzināja un, cenšoties man to atņemt, iegrūda mani ar muguru durvju stenderē. Es jutos ļoti atstumta un domāju, kā gan telefons var būt svarīgāks par paša bērnu. Ikdienā komunicēju pārsvarā ar mammu. Pret tēti jutu tikai dusmas, naidu un bailes. Reiz viņš reibumā pat iesita mammai un vairākkārt mājās darīja daudz muļķīgu lietu, piemēram, nejauši aizdedzināja tualetes papīra rulli, ko man kā bērnam vajadzēja nodzēst. Mūsu ģimene šīs atkarības dēļ bieži bija parādos un gadījās, ka pat pietrūka pārtikai. Viņš bija negatīvs paraugs tam, kādi ir vīrieši un es, to pat neapzinoties, sāku skatīties uz saviem vienaudžiem zēniem kā cilvēkiem, no kuriem jāaizstāvas un jāizvairās. Klasē vienmēr aizstāvēju visas meitenes pret puišu izteikumiem un iesaistījos strīdos, kur man pat nebija nekādas daļas. Mamma atceras, ka es bieži baidījos no svešiem vīriešiem. Domāju, ka šī iekšējā naida un saspringuma dēļ man radās arī problēmas ar veselību, kas iepriekš nebija bijušas, sāku bieži slimot, – man regulāri sāpēja galva un mugura un bija problēmas ar kuņģi, kas izsauca vēdersāpes. Pie tam jutos ļoti nomākta un nogurusi. Arī attiecībās ar cilvēkiem biju noslēgta un man bija grūti kādu apskaut vai samīļot. Situācija neuzlabojās arī tad, kad mamma ar tēti izšķīrās. Viņš centās ar mani uzturēt kontaktu, zvanot pa telefonu, taču es parasti ļoti maz runāju vai vispār atteicos ar viņu sarunāties. Reiz kāds draugs mani pierunāja aiziet pie tēta ciemos un es negribīgi piekritu, jo dziļi sirdī gribēju, lai mūsu attiecības būtu citādākas. Mēs nedaudz parunājāmies un sākām biežāk sazvanīties, taču joprojām starp mums bija siena, jo nespēju saviem spēkiem viņam piedot.

Ar ģimeni kopā bijām apmeklējuši draudzi un es zināju par Dievu. Centos arī veidot personīgas attiecības ar Viņu, lūdzot un lasot Bībeli, taču man bija grūti pieņemt, ka Dievs ir mans Tēvs. Varēju Viņu lūgšanās uzrunāt kā Kungu, Glābēju vai Draugu, taču ne kā savu Tēti Debesīs, jo tēvs man neasociējās ne ar ko labu un tuvu. Kad pusaudžu gados man pasliktinājās veselības stāvoklis, es sāku lūdzu Dievu. Pēc laika uzzināju par draudzes “Kristus Pasaulei” semināru jeb inkaunteru, kur ikviens var saņemt aizlūgšanas par savām problēmām un piedzīvot Dievu. Nolēmu, ka aizbraukšu, lai lūgtu Dievam dziedināšanu veselībai. Lai arī nebiju domājusi inkaunterā risināt savas problēmas ar tēti, tomēr sāku par to domāt, kad dzirdēju kādas sievietes liecību par viņas smagajām attiecībām ar tēvu un ka viņa pat bija vēlējusies viņa nāvi. Mani uzrunāja tas, ka ar Dieva palīdzību viņa spēja no sirds piedot un arī attiecības ir pilnībā izmainījušās uz labo pusi. Sapratu, ka man patiešām ir jāpiedod, jo arī Dievs man ir piedevis visus manus grēkus.

Tomēr viss nenotika uzreiz. Sāku apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumus un mājas grupiņas un arī lūgt pati par savām attiecībām ar tēti. Kad draudzē bija dziedināšanas dievkalpojums, es slavēšanas laikā ļoti piedzīvoju Dieva tuvumu un kaut kas manā sirdī izmainījās – man palika ļoti žēl mana tēva un es spēju viņam no sirds piedot. Nolēmu aizbraukt ciemos un atklāti izrunāties. Pastāstīju to, ka biju piedzīvojusi Dieva mīlestību un ka Dievs arī viņu ļoti mīl. Mēs viens otram lūdzām piedošanu par visu, kas iepriekš dzīvē ir noticis, un raudājām no prieka par dziedinātām attiecībām. Pēc kāda laika uzzināju, ka tētis ir nomiris. Ļoti to pārdzīvoju, taču manā sirdī bija miers, ka esmu paspējusi ar viņu izrunāties, piedot un pastāstīt par Dievu. Zinu, ka nožēlotu, ja tas nebūtu noticis.

Pēc tam kad biju piedevusi tētim, man uzlabojās veselības stāvoklis un es vairs neslimoju. Ja arī gadās saaukstēties, tas ir ļoti vieglā formā. Man vairs nesāp galva, vēders un mugura un esmu enerģijas pilna un priecīga. Uz puišiem un vīriešiem vairs neskatos kā cilvēkiem, no kuriem jābaidās un jāaizstāvas. Arī manas attiecības ar Dievu ir ļoti mainījušās – es vairs nesaucu Viņu tikai par Kungu, bet arī par Tēvu un Debesu Tētiņu. Gan draudzē, gan caur personīgām attiecībām ar Dievu, saņemu no Viņa tik daudz mīlestības un sirsnības, ka spēju to dot citiem. Tagad es labprāt samīļoju un apskauju apkārtējos cilvēkus. Es vadu mājas grupiņu, kur palīdzu citiem iepazīt Dievu, un to apmeklē gan puiši, gan meitenes. Agrāk pat iedomāties nevarēju, ka kādreiz puišiem palīdzēt un viņus atbalstīt. Esmu ļoti pateicīga Dievam, ka Viņš deva man spēku un vēlēšanos piedot un atvērt savu sirdi cilvēkiem. Mana dzīve ir pilnībā izmainījusies un to novēlu arī citiem – lūdziet Dievu, centieties Viņu iepazīt un spēsiet piedot saviem pāridarītājiem tā, kā Dievs jums ir piedevis jūsu grēkus. Jēzus jūs ļoti mīl!” tā ar prieku saka Aļesja.

Aļesjas Daņičkinas liecību pierakstīja Laura Gruševa