Bērnībā gūto emocionālo traumu, grūto apstākļu un problēmu sekas var vīties visai cilvēka dzīvei cauri, atstājot negatīvu ietekmi uz domāšanu un pasaules uztveri arī tālākajā dzīvē. Izteiktie aizvainojumi un pazemojumi veido negatīvu skatījumu uz sevi un citiem, ko vēlāk ļoti grūti mainīt. Agnesei, iepazīstot Dievu un pārvarot dažādus šķēršļus, tas izdevās. Kā tas notika pastāstīs pati Agnese: “Uzaugu nepilnā, ļoti nabadzīgā ģimenē bez tēva, nesajuzdama un neiepazīdama to, ko nozīmē tēva mīlestība, pēc kā ilgojās mana sirds. Mammai visos mājas darbos un manis audzināšanā palīdzēja vecākā māsa. Ģimenes trūcīgo apstākļu un nabadzīgā apģērba dēļ skolā tiku apsmieta, pazemota un atstumta. Ar mani neviens nevēlējās draudzēties un no manis novērsās. Var teikt, ka no bērnības manī ienāca atstumtība, mazvērtība, skumjas, ilgas pēc uzmanības un mīlestības. Bieži raudāju, jo man nebija draugu un jutos vientuļa, nekam nevajadzīga, neglīta un atbaidoša. Tās mokošās mazvērtības domas neatkāpās ne uz mirkli un iedzina mani kompleksos. Es pat nemācēju sarunāties, jo nebija ar ko. Pat māsa sāka no manis novērsties, nevēloties ar mani nekur sabiedrībā iziet. Tas vēl vairāk mani ievainoja. Kaut kā pabeigusi pamatskolu, nespēdama samierināties ar skolā notiekošo, es pametu mācības un neturpināju vidusskolu, jo baidījos piedzīvot atkārtotus pazemojumus. Mana dzīve bija murgs, reizēm uzmācās pašnāvības domas, bet nezināju kā no tā visa izkļūt. 14 gadu vecumā, lai kaut nedaudz atvieglotu sāpes sirdī, sāku smēķēt un lietot alkoholu, jo uzradās tādi paši draugi kāda biju es. 15 gadu vecumā jau uzsāku intīmas attiecības ar puišiem, jo tik ļoti vēlējos uzmanību no citiem, ka nespēju pateikt nē. Lai ko es darīju, nekas nedeva mieru sirdī.

Viss apkārt notiekošais un es pati sev biju tā noriebusies, ka pametu visu un ar savu toreizējo draugu, kas man palīdzēja aizbraukt, devāmies prom no Latvijas. Cerēju, ka ārzemēs es atradīšu mierinājumu un risinājumu savām problēmām, spēšu aizmirst pagātni un sākšu jaunu, skaistu dzīvi. Tomēr, tā tas nenotiek! Atrodoties svešumā un strādājot 12 un vairāk stundas dienā es nespēju atbrīvoties no mazvērtības, depresīvā noskaņojuma un nemitīgā stresa. Man sākās sirds “klauves”, naktīs mocīja bezmiegs, atkārtoti uzmācās pašnāvības domas, kurām sekoja baiļu sajūta līdz augstiem sviedriem un panikas lēkmes, trūka elpas. Vajadzēja saukt “ātros”, jo likās, ka tūlīt miršu. Medicīniskā palīdzība uz laiku atviegloja sajūtas, bet stāvoklis neuzlabojās un pēc laika atkārtojās. Ārsts pateica diagnozi – veģetatīvā distonija. Lai atvieglotu savu stāvokli, es sāku praktizēt pozitīvo domāšanu un jogu. Tas nespēja man palīdzēt. Sākās iedomu saplūšana ar realitāti. Tāda kā nerealitātes sajūta – viss notiek, bet manis nav, jutos pa pusei kā “dārzenis”.

Biju dzirdējusi, ka visu vajadzīgo varot atrast internetā “Google”. Ierakstot tur savu jautājumu par to, kā tikt vaļā no veģetatīvās distonijas, tur parādījās draudzes “Kristus Pasaulei” kāda cilvēka liecība par atbrīvošanu no šīs kaites. Skatījos un raudāju. Atvēru šīs draudzes mājas lapu, klausījos slavēšanas mūziku un dažus no mācītāja sprediķiem. Jutu, kā no sirds aiziet tāds kā smagums un tajā mostas cerība. Uzrakstīju vēstuli uz draudzes “Kristus Pasaulei” info adresi un sāku kontaktēties ar šīs draudzes locekli. Man tika piedāvāts draudzes inkaunters –lūgšanu nometne, kur var saņemt risinājumu savām problēmām. Es daudz nedomādama sakārtoju mantas un no Anglijas atlidoju uz Latviju, lai nokļūtu vietā, kur mainās dzīves!

Trīs dienas inkaunterā izmainīja visu manu dzīvi. Es piedzīvoju Dievu un pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju. Tiku dziedināta no veģetatīvās distonijas, izmainījās domāšana, pazuda bezmiegs, bailes, nemiers un trauksmes sajūta. Visas pagātnes problēmas kā akmens novēlās no sirds. Es piedevu visiem pāri darītājiem un sirdī ienāca neaprakstāma prieka un laimes sajūta. To papildināja ticība, ka viss, kas bijis ir pagājis, un viss sācies no jauna, es esmu jauns radījums Jēzū Kristū un man ir jauna, skaista dzīve priekšā, jo tagad man ir Tēvs un es esmu Viņa mīlēts bērns. Tā ir tā mīlestība, bez kuras biju dzīvojusi un ko tik ļoti meklējusi. Tā piepildīja manu sirdi.

Atgriežoties atpakaļ Anglijā, kur tai laikā dzīvoja arī mana ģimene, es uzreiz spēju pilnībā atteikties no alkohola un cigaretēm. Sāku veidot personīgas attiecības ar Dievu, lasīt Bībeli un lūgt. Tas nebija viegli, tomēr manī bija liels iekšējs spēks, kas palīdzēja tam pretoties. Cēlos ļoti agri no rīta vai pat naktī, lai satiktos ar savu Debesu Tēvu. Ģimene no manis novērsās, jo nesaprata, kas ar mani ir noticis, bet es, balstoties uz rakstu vietu no Bībeles Mateja 10:36- 37 “Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas nav Manis vērts.” turpināju savu ticības ceļu. Zināju, ka Dievs mani tik ļoti mīl un nekad neesmu bijusi tik laimīga un brīva kā tagad.

Anglijā pēc kāda laika es iepazinos ar cilvēku, kas ir kristietis un latvietis no Dobeles. Mēs apprecējāmies un mums piedzima meitiņa. Sākām apmeklēt draudzi Anglijā un kopā lūgt Dievu. Ilgas pēc Latvijas nemitīgi pārņēma prātu un sirdi. Es vēlējos atgriezties Latvijā un to mēs arī izdarījām. Uzreiz sāku apmeklēt draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupiņu Dobelē un braukt uz draudzes dievkalpojumiem Rīgā. Es ļoti vēlējos kalpot Dievam un cilvēkiem, ka devos uz atkārtotu inkaunteru, lai stiprinātu savu ticību un piepildītos ar Svētā Gara spēku. Tagad dievišķas mīlestības un spēka pilna sludinu evaņģēliju, lai palīdzētu arī citiem iepazīt Dievu. Mana dzīve kopā ar Dievu ir pilnīgi izmainījusies. Esmu laimīga!

Ja tu vēl neesi iepazinis Dievu, lūdzu, nekavējies, neatliec to uz vēlāku laiku. Lai kur tu būtu un kādas būtu tavas problēmas, Dievs ir atbilde. Viņš pilnībā izmainīja manu dzīvi un var palīdzēt arī tev, ja vien tu pats viņam to ļausi!”

Agneses Arbidānes liecību pierakstīja Ineta Siliņa