Saka, ka ikviena sirdī ir vieta, kas paredzēta tikai Dievam. Lai kur cilvēks ietu un lai ko viņš nedarītu, nebūs miera, pirms šo vietu neaizpildīs Dievs. Līdzīgi bija noticis Lindai, kura savulaik sāka iepazīt Dievu, lasot Bībeli un studējot Rakstu vietas, taču ar laiku atmetot un aizmirstot to. Parādījās citas lietas, kas sākumā, šķita, varētu sniegt prieku un dzīves jēgu. Tomēr, laikam ejot, Linda saprata, ka neielaižot Dievu savā sirdī, dzīvē ienāk tikai problēmas un sāpes.
Viņa stāsta: Kādreiz dzīvoju mazpilsētā un tolaik apmeklēju tādu kā „Bībeles mīļotāju grupiņu”, kur mēs diskutējām par Rakstu vietām no Bībeles. To es darīju apmēram gadu un tad devos uz ārzemēm. Šķita, ka tur atradīšu kādas labas iespējas, tomēr pēc laika atkal atgriezos un pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Te iepazinos ar vīrieti, kurā biju ļoti iemīlējusies un tas tolaik likās kā dzīves piepildījums. Es viņam ļoti uzticējos un mīlēju. Tomēr ar laiku izrādījās, ka tas nebija abpusēji, un viņš pameta mani, ievainojot dvēseli, jo es gaidīju vairāk – bija solījumi un cerības par kopā pavadītu nākotni. Pēc šī atgadījuma es nocietināju savu sirdi, jo nevēlējos atkal tikt sāpināta. Lai kaut kā aizpildītu iekšējo tukšumu, sāku piedalīties dažādos tusiņos, ballītēs, veidoju īslaicīgas attiecības ar vīriešiem, kas man nesagādāja nekādu prieku – es sāpināju sevi un sāpināju citus. Nepiedošana vīrietim, kurš mani pameta, atstāja lielas sekas, jo es nespēju būt priecīga, sniegt prieku citiem, nekur nevarēju gūt gandarījumu!
Sapratu, ka nespēju tālāk tā dzīvot un vēlējos kaut ko mainīt. Izlēmu doties pie astrologa – biju dzirdējusi, ka viņš var palīdzēt saprast, kādas izvēles dzīvē labāk izdarīt, kādu profesiju vai cilvēkus izvēlēties. Viņš lietoja astroloģisko karti, pēc kuras to varot noteikt. Manā dzīvē tas neko būtisku nemainīja un es sāku raizēties par savu nākotni. Parādījās tāda kā nedrošības sajūta un trauksme, jo īsti vairs nezināju, ko darīt ar savu dzīvi. Šķita, ka visi mani nepamatoti kritizē, nespēju pieņemt apkārtējo viedokli. Tas viss sāka ietekmēt manu veselības stāvokli. Ja agrāk man nebija nekādu slimību, tad tagad sāku pamanīt elpas trūkumu un sāpes krūtīs, kas parādījās satraukuma brīžos – un tādi man bija arvien biežāk.
Šajā situācijā es nopietni sāku apdomāt savu dzīvi. Es atcerējos par kādreizējām Bībeles studijām, par to, ko mēs pārrunājām. Man prātā bija palicis 91.Psalms, kurš stāsta par Dieva apsolījumiem, ja cilvēks dzīvos Dieva gribā. Es iekšēji vienmēr esmu zinājusi, ka nedzīvoju tā, kā Dievs grib – es vairs nelasīju Bībeli, visas nepareizās attiecības ar vīriešiem un tusiņi, kas nekādu prieku nesniedza. Zināju, ka tas nav pareizi un nedara mani laimīgu. Es sapratu, ka nevis Dievs ir pametis mani, bet es Viņu. Lūdzu Dievam piedošanu par to, nožēloju visu, ko esmu izdarījusi. Sāku lūgt Dievu no sirds un runāt ar Viņu, prasīt, lai Viņš man palīdz. Es centos piedot visiem, kuri man ir nodarījuši pāri, un prasīju piedošu par tiem cilvēkiem, kurus es biju sāpinājusi. Šajās dienās pavadīju laiku lūgšanā, asarās, negribējās pat ēst. Es zināju, ka Dievs kaut ko dara pie manis. Mani pārņēma liels miers un mīlestības sajūta. Sapratu, ka ar Dievu varu kaut ko mainīt savā dzīvē – atmetu daudzas lietas, kas nav vajadzīgas, piemēram, ballīšu apmeklēšana.
Pēc laika es dabūju jaunu darbu, par ko Dievam biju ļoti lūgusi un šajā darba vietā strādāja kolēģe, kura bija kristiete. Viņa man teica, ka ir svarīgi būt kādā draudzē, nevis tikai vienkārši lūgt mājās Dievu. Ir jākalpo Dievam, lai saņemtu visus apsolījumus, par ko stāsta Bībele. Gāja laiks un es biju ļoti aizņemta darbā, tā arī neaizgāju uz nevienu draudzi. Man arī bija neliela vainas apziņas par iepriekš dzīvoto dzīvi. Tomēr es zināju, ka man ir vajadzīga draudze, un es sāku lūgt par to. Biju iedomājusies, ka vēlos kaut ko līdzīgu, ko agrāk esmu piedzīvojusi – vietu, kur var lasīt Bībeles Rakstu vietas. Pēc gada es satiku divas meitenes no draudzes „Kristus Pasaulei”, kuras mani uzaicināja uz dievkalpojumu. Šajā dievkalpojumā pieņēmu Jēzu Kristu kā savu Glābēju. Pēc šīs lūgšanas sāku regulāri apmeklēt draudzi un pamanīju, ka trauksmes izjūta un dīvainie simptomi sāk pazust! Devos arī uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, pēc kura bailes par nākotni vispār ir izzudušas! Sāku regulārilasīt Bībeli un lūgt Dievu. Tas bija tiešām tas, kas man trūka – dzīvot attiecībās ar Dievu un kalpot draudzē, jo nekas nedod tādu piepildījumu, mieru un pārliecību kā attiecības ar Viņu! Manī vairs nav vēlmes raizēties par nākotni, jo es zinu, ka Dievs ir ar mani. Ir uzlabojušās attiecības ar cilvēkiem – vairs nav nepamatotas dusmas par citu viedokli vai lepnums, tāpat arī neturu aizvainojumu pret cilvēkiem un piedodu ikvienam. Nemeklēju piepildījumu ballītes vai vīriešos, jo atbalstu attiecību veidošanu tikai pēc Bībeles principiem. Esmu ieguvusi darbu, kas sniedz prieku un kur varu darboties savās stiprajās pusēs.
Bez Dieva klātbūtnes cilvēkam nevar būt miers un pārliecība par savu dzīvi! Tikai dzīvojot pēc Dieva gribas mēs varam saņemt visus Bībelē minētos apsolījumus savā dzīvē.
Lindas Vīksnas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa