Mana bērnība izvērtās diezgan sarežģīta, jo ienācu šajā pasaulē neplānots un negaidīts.
Tēvs un māte gribēja veltīt visu uzmanību viens otram, tāpēc man viņu dzīvē nebija vietas. Dažu mēnešu vecumā rūpes par mani uzņēmās vectēvs un vecmāmiņa. Tā nu es augu pie diviem slimiem un konservatīviem cilvēkiem. Bērnībā ar tēti tikos apmēram reizi gadā, ar mammu – mazliet biežāk.

Pusaudža gados meklēju tēva mīlestību, tādēļ uz dažiem mēnešiem pārcēlos dzīvot pie viņa. Šis laiks izvērtās par īstu murgu. Tēvs mani bieži lamāja un pazemoja vienaudžu priekšā. Reizēs, kad viņš bija iedzēris, mājās notika skandāli, viņš sita mammu, brāli, suni un arī mani. Māte tikmēr slīga depresijā un alkoholā.

Kādu reizi, kad tēvs pārnāca no darba iedzēris un meklēja iemeslu konfliktam, es neizturēju un viņam iesitu. Vēl mirklis, un es jau biju izlēcis pa pirmā stāva logu. Man no muguras skanēja svilpieni un lamas. Ar to, kas mugurā, skrēju uz dzelzceļa staciju. Zināju, ka šajā vietā vairs neatgriezīšos nekad.

Svelošs naids pret vecākiem pārņēma manu sirdi uz 10 gadiem. Savā prātā iztēlojos visbriesmīgākās atriebības ainas. Biju pilnīgi pārliecināts, ka nekad dzīvē viņus vairs neredzēšu. Es pat nezināšu, kad viņi nomirs un kuros kapos tiks apglabāti. Vēlējos nomainīt savu uzvārdu, tā saraujot jebkādas saites ar viņiem uz visiem laikiem.

Atgriezos pie vectēva un sāku mācīties arodskolā. Ražošanas prakse mums bija kokapstrādes rūpnīcā un celtniecībā. Tur es iemācījos attaisīt alus pudeli ar jebkuru priekšmetu, sabīdīt polšam, kad naudas galīgi nav un aizsmēķēt cigareti stiprā vējā. Mans vārdu krājums krievu valodā palielinājās vismaz divreiz. Kādu dienu sev par šausmām konstatēju, ka es, kaut arī vēlējos sākt savu dzīvi kā no baltas papīra lapas, esmu izaudzis tāds pats dzērājs un izvirtulis, kļuvis tikpat rupjš un nesavaldīgs kā mans tēvs.

Pēc vairākiem gadiem atgriezos pie Dieva un iepazinu Viņu kā mīlošu Tēti debesīs. Manā dzīvē daudzas lietas izmainījās līdz nepazīšanai. Tomēr attiecības ar maniem vecākiem arvien bija nesakārtotas. Es nespēju viņiem piedot. Pat sava vectēva bērēs es ar viņiem nerunāju. Savā lūgšanā strīdējos ar Dievu: „Tēvs, es varu visās lietās Tev paklausīt. Varu nemelot, nezagt, varu dzīvot svētu dzīvi. Bet godāt savu tēvu un māti, kuri mani nav audzinājuši un mani pazemojuši bērnībā? Piedod, Dievs, to es vienkārši nespēju…” Šis naids bija kļuvis par daļu no manas būtības.

Sekojot Kristum, sapratu, ka manai Dieva iepazīšanai ir kāda robeža, kādi „griesti”, par kuriem augstāk tikt nav iespējams. Tad kādā dievkalpojumā mācītājs runāja par piedošanas svētību un to, ka mums pašiem nav iespējams saņemt piedošanu, ja mēs no sirds nepiedodam citiem. Toreiz es burtiski salūzu Dieva priekšā. Asaras ritēja pār maniem vaigiem, lūdzot Dievam piedošanu par savu cieto sirdi. Tajā dienā es no sirds piedevu saviem vecākiem visu, ko viņi man bija nodarījuši. Vienā mirklī es biju brīvs no 10 gadus ilguša rūgtuma, naida, un atriebības domām. Tajā pašā vakarā pēc dievkalpojuma ar tīru un atjaunotu sirdi es aizbraucu pie saviem vecākiem, lai izlīgtu un atjaunotu ar viņiem attiecības. Ilgi dauzījos pie aizslēgtām durvīm, tomēr mājās neviena nebija.

Tajā naktī es… saslimu. Nācās ārstēties slimnīcā, sapratu, ka celtniecībā vairs strādāt nevarēšu un ir jāmaina profesija. Tā dažās nedēļās biju pazaudējis gan veselību, gan darbu un nu man draudēja trūkums. Skaudri apzinājos, ka man vairs nav neviena tuvinieka un piederīgā. Esmu viens kā koks.

Taču caur šīm grūtībām Dievs sakārtoja manu dzīvi un attiecības ar vecākiem. Arī manas mammas dzīvē bija iestājies grūts periods. Šajās grūtībās viņa meklēja manu palīdzību. Protams, vairs neatteicu. Tā, palīdzot viens otram, manas un vecāku attiecības pilnībā atjaunojās. Interesanti, ka es, kurš agrāk biju „norakstījis” savus vecākus kā pilnīgi nederīgus, tagad tiku caur viņiem svētīts.

Arī vēlāk, sakārtojot sava mantojuma lietas, piedzīvoju daudz svētības, kas nevarētu notikt, ja es saviem vecākiem nebūtu piedevis un atjaunojis ar viņiem attiecības. Viņi man atdeva savus sertifikātus, lai es varētu privatizēt zemi. Pēc tam vairākus gadus viņi uzraudzīja un apsaimniekoja manu māju, līdz tai atradās pircējs.

Nu jau tētis un brālis ir mūžībā, un ar mammu man joprojām ir labas attiecības jau septiņpadsmit gadus. Es palīdzu viņai, braucu ciemos, un mēs regulāri sazvanāmies. Es stāstu viņai par Dieva mīlestību un par savām attiecībām ar debesu Tēti.

Bet es pats esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka mana sirds ir brīva no ļaunuma, naida un nepiedošanas, kas mani mocīja visus pusaudža gadus un arī jaunību. Tagad es varu mīlēt Dievu un cilvēkus ar tīru sirdi un gaišām domām. Es varu svētīt citus un arī pats būt svētīts.

Dievs ir tik labs!

„(..) Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” (Mateja 6: 12)

Artūrs Danenbaums