Nelielā sarunā Matīss stāsta par saviem dzīves jēgas meklējumiem un to, kā Dievs ir izmainījis viņa dzīvi. No drūma un nomākta jaunieša, kurš nekādi nespēja atrast savai dzīvei piepildījumu, pāris gadu laikā viņš ir kļuvis par atvērtu un komunikablu puisi, kurš ieguvis jaunus draugus, iesaistījies kalpošanā draudzē un tagad jūtas šeit kā zivs ūdenī. Matīss pats saka, ka savu dzīves jēgu viņš ir atradis ticībā Dievam.

Kāda bija tava dzīve pirms tu iepazini Dievu?

Uzaugu bez tēva, arī māte bieži izturējās pret mani vienaldzīgi un neinteresējās ne par manām gaitām, ne iekšējo pasauli. Piedzīvojis atstumšanu bērnībā no vistuvākajiem, arī es sāku atgrūst citus cilvēkus. Tas ietekmēja manas attiecības ar skolas biedriem, vienaudžiem un vēlāk arī darba kolēģiem. Ne ar vienu nevēlējos kontaktēties, no visiem bēgu projām un vislabāk gribēju būt viens. Cik sevi atceros, arvien meklēju savai dzīvei jēgu, bet tā arī to nespēju atrast.

Bezcerība un nemitīgie dzīves jēgas meklējumi dzina mani depresijā. Kad man palika 13 gadi, pārcēlos no Jelgavas uz Rīgu, taču vides nomaiņa nekādu uzlabojumu nenesa. Iekšēji jutos ļoti slikti, bija nomāktība un nekam neredzēju jēgu. Sporta zāle, mācības, daži draugi, kas vēl bija palikuši, nekas no tā nesniedza man piepildījumu. Ar laiku tukšums un bezjēdzības sajūta kļuva tikai lielāka. Kad palika 18 gadu, devos strādāt uz Lielbritāniju. Tā bija mana bēgšana no vides, kurā es nespēju iekļauties, un cilvēkiem, ar kuriem nespēju veidot attiecības.

Kāds bija tavs ceļš pie Dieva?

Kaut arī meklēju dzīves jēgu visdažādākajās lietās, iekšēji vienmēr zināju, ka ir Dievs. Reiz bērnībā jautāju mammai: “Kas ir Dievs?” “Tas kas tevi radīja”, viņa teica. Tajā brīdī mani pārņēma liels iekšējs prieks un kopš tā laika nepameta pārliecība, ka Dievs pastāv.

Atceros vēl kādu notikumu, kad man bija sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu. Mēs kopā ar draugu gājām uz veikalu un satikām kādu sievieti. Viņa pienāca klāt un teica, ka mums ir jāatver savas sirdis Dievam. Mans draugs nobijās no šādas uzrunas un pameta mani ar viņu divatā, bet mēs turpinājām sarunu. Šī nepazīstamā sieviete stāstīja par lūgšanas nozīmi un to, ka ar Dievu iespējams sarunāties tāpat kā ar tuvu draugu, un pašās beigās vēl noteica, ka Dievs redz mūsu sirdis un ir tām tiesnesis. Biju neizpratnē, kā tas ir – atvērt sirdi Dievam? Šis jautājums turpmāk dzīvē vairs nedeva man mieru. Šķita zīmīgi, ka mans draugs, kurš neieklausījās viņas sacītajā, apmēram pēc gada kļuva par narkomānu un bezpajumtnieku.

Lielbritānijā daudz strādāju, labi pelnīju, biju lepns un gandarīts par sapelnītajiem līdzekļiem, taču bezjēdzības sajūta mani neatstāja arī tur. Nevienā kompānijā nejutos īsti vajadzīgs un pieņemts. Arī pats nespēju pieņemt citus cilvēkus.

Kādu dienu jutu īpašu vēlmi meklēt Dievu un vēlējos uzzināt kaut ko vairāk par desmit baušļiem. Es sāku meklēt informāciju internetā un uzdūros uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu. Vairāk nekā divu stundu ilgā svētrunā mācītājs izskaidroja katru bausli, tā nozīmi un pielietojumu mūsdienām. Es kāri tvēru katru vārdu un nekustīgi vēros monitorā. Jau pēc neilga laika man bija skaidrs, ka vēlos būt šajā draudzē, radikāli mainīt savu dzīvi un sekot Jēzum Kristum.

Kaut arī pēc tam vēl Lielbritānijā pavadīju trīs gadus, šajā laikā regulāri skatījos draudzes dievkalpojumus internetā, pieņēmu Jēzu par savu Kungu un Glābēju un ik dienas pavadīju laiku lūgšanā un lasot Bībeli. Regulāri piedalījos interneta mājas grupā caur Skype un sarakstījos ar draudzes “Kristus Pasaulei” dalībniekiem.

Kā ir mainījusies tava dzīve, kopš tu esi ar Dievu?

Pagājis apmēram gads, kopš esmu atgriezies Latvijā un pievienojies draudzei “Kristus Pasaulei”. Šajā laikā esmu iejuties draudzē, atradis daudz jaunus draugus un šeit arī redzu piemēru, kā izturēties pret cilvēkiem un pareizi veidot attiecības. Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka tagad mīlu cilvēkus daudz vairāk, nekā laikā, pirms iepazinu Dievu, jo mani pašu ir piepildījusi Dieva mīlestība. Ir aizgājusi prom vēlme norobežoties un visu laiku būt vienam Manas attiecības ar cilvēkiem kopumā ir kļuvušas daudz draudzīgākas un brīvākas, tagad man ir viegli kontaktēties ar citiem gan draudzē, gan ārpus tās. 

Vairs neizvairos no saviem tuviniekiem. Sirdī esmu visiem piedevis, īpaši mammai, ka bērnībā  atstūma un neinteresējās par mani. Esmu atradis jēgu savai dzīvei, piepildījumu. Tās ir manas attiecības ar Dievu un cilvēkiem līdzās. Tiem, kuri vēl nepazīst Dievu un meklē savas dzīves piepildījumu, es gribu teikt, ka tas nav nemaz tik tālu jāmeklē. Kad tu atdosi savu dzīvi Dievam, Viņš aizpildīs tukšumu tavā sirdī un iedos tavai dzīvei jēgu!

Matīsa Zemenes liecību pierakstīja Artūrs Danenbaums