Vinetas bērnība nebija no vieglajām – agri zaudējot savu māti, meitenes sirdī ienāca lielas sāpes, kas lika noslēgties, uz pazuda dzīves jēga, jo mamma bija cilvēks, no kura viņa saņēma mīlestību. Tas nebija vienīgais zaudējums viņas dzīvē, un drīz vien Vinetai parādījās nervozitāte un depresīvas domas. Taču tad, kad jaunā sieviete iepazina Dievu, viņas dzīve izmainījās un viss negatīvais ir prom!

„Bērnībā man bija laba mamma un labs tētis, tomēr, kad mamma agri nomira un tētis uzņēmās rūpes par mani un brāli, mēs vairs neizjutām to mīlestību un siltumu, ko iepriekš. Šis zaudējums ļoti satrieca mani. Atceros, kad skolā vajadzēja dziedāt dziesmiņas par māmiņu, vienmēr izplūdu asarās. Ļoti nepatika, ja cilvēki mani žēloja par to, jo šķita, ka kļūst vēl smagāk.

Pēc laika manā dzīvē ienāca pamāte. Viņa bija ļoti jauks cilvēks, kurš bija mans atbalsts un kurai es ļoti pieķēros. Mums bija tuvas attiecības, viņa stāvēja kā siena, aizsargājot mūs ar brāli. Taču sanāca tā, ka arī viņa aizgāja no dzīves. Pēc šiem abiem triecieniem es noslēdzos vēl vairāk. Man ir teikuši, ka es vienmēr esmu bijusi noslēgta meitene, ar tādu kā smagumu, kas velkas līdzi, taču tagad kļuva vēl grūtāk, jo es nezināju, kur lai liek šīs sāpes. Man šķita, ka es nespēju vairs būt tas, kas es esmu – ne brīvi kustēties, ne izteikties. Manā sejā bija redzama nolemtības nasta. Arī manā ģimenē bija sākušās problēmas, ar kurām es netiku galā.

Drīz vien es pati sāku lūgt Dievu mājās katru vakaru. Es raudāju un lūdzu, lai man palīdz izdzīvot šo visu. Taču katru rītu cēlos ar apziņu – kā lai nodzīvo šo dienu? Sāku lietot arī nervu zāles, lai kaut cik nomierinātos un būtu spējīga veikt ikdienas lietas.

Kādā dienā uz ielas mani uzrunāja sieviete, kas pastāstīja par Jēzu, mēs iepazināmies, un es sāku apmeklēt „Kristus Pasaulei” mājas grupiņu. Vēlāk gāju arī uz dievkalpojumiem. Draudzē uzzināju, cik svarīgi ir pavadīt laiku ar Dievu lūgšanā un lasīt Bībeli. Pamazām sapratu to, ka Dievs īstenībā vienmēr ir bijis man blakus, Viņš vienmēr ir mani mīlējis! Viss ļaunums pasaulē ir cilvēku nepareizās rīcības, grēku sekas, bet Dievs nekad nesūta mums ciešanas, Viņš vēlas mūs mīlēt un dziedināt. Caur sprediķiem un Bībeles lasīšanu es iepazinu, ka Dievs ir mīlošs Tēvs un ka Viņš var dziedināt, aizpildīt tukšumu mūsos. Es aizbraucu arī uz draudzes trīs dienu semināru inkaunteru, kur aizūgšanas laikā sajutu tādu lielu kamolu pazūdam, šķita, ka šis kamols bija vilcies visu dzīvi man pakaļ, bet tagad ir nokritis! Es jutos beidzot brīva no pagātnes sāpēm, grūtuma, smaguma, pati jutos daudz vieglāk. Necēlos vairs ar domu, kā nodzīvot vēl vienu dienu, bet gan ar prieku sāku iet uz darbu un draudzi. Manī atgriezās dzīvesprieks, kurš jau sen bija pazudis. Cilvēki man saka, ka tagad skatos acīs runājot, agrāk skatienu vienmēr novērsu. Draudzē iemācījos daudzas lietas un principus – ko mēs varam lūgt no Dieva, kā Viņš var mums palīdzēt un sāku to praktizēt. Es uzzināju, ka, lai nāktu pie Dieva, man nav jābūt „labai”, man jābūt tādai, kāda es esmu un Dievs palīdzēs man mainīties.

Dievs ir atbrīvojis un dziedinājis manu dvēseli – no zaudējuma sāpēm, no smaguma, kas vilkās visur līdzi, Esmu ļoti pateicīga Viņam, jo tagad varu dzīvot brīvi, saņemot mīlestību un dzīves piepildījumu no Jēzus, pēc kā biju ilgojusies. Es varu veiksmīgi komunicēt ar citiem cilvēkiem, es esmu tas, kas esmu!”

Vinetas Brambergas liecību pierakstīja Kristīne Zeltiņa