Mūsu draudzē ikvienam ir zināma Kristus pavēle: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas!” (Mateja 28:19)
un ikviens cenšas strādāt Dieva druvā un pienest augļus, atvedot cilvēkus pie Dieva. Daiga Lapsa mūsu draudzē ir sieviete, kurai ir izdevies ne vienu vien neticīgo pievest pie Dieva.

Kad sazvanījos ar Daigu par viņas evaņģelizācijas metodēm, viņa nupat beidza ciemoties pie kādas savas draudzenes. Daigas laiks ir saplānots un evaņģelizācijai tajā ir atvēlēts īpašas un nozīmīgas stundas ik dienu. Viņa tiekas klātienē ar kādu no aizsniedzamajiem cilvēkiem vismaz vienu reizi nedēļā. Normāli un labi, ja sanāk tikties vairāk, bet minimāli ir vienu reizi. Dienas režīms viņai ir sakārtots tā, ka atļauj pa telefonu evaņģelizēt katru dienu, jo viņa strādā no mājām. Esot pat tā, ka Daiga to neizjūt kā īstu upuri. Satikties klātienē – tas jau ir kaut kas, pie tā jau ir jāpiestrādā un jāpieliek pūles!

Viņa sākusi evaņģelizēt jau otrajā dienā, kopš pati pieņēma Jēzu. Daigai uzreiz gribējās dalīties ar to miera vēsti, kas ienāk cilvēkā, gribējās, lai to ierauga un pieņem arī citi. Tāpēc viņa šīs pārmaiņas neslēpa no citiem, bet dalījās.

Daigas tuvākie cilvēki – mamma, meita un dēls – jau apmeklē mūsu draudzi, bet ir vēl plašs loks cilvēku, par kuriem viņa lūdz un arī redz izmaiņas šajos cilvēkos. Viņiem mainās raksturs, kā arī parādās interese par Dievu, viņi arī nāk uz neformālajiem pasākumiem, atnāk uz draudzi. Divi viņas evaņģelizētie cilvēki uz draudzi nāk pastāvīgi, bet ir bijuši tādi cilvēki, kas ir nākuši un gājuši. Tam iemesli ir dažādi, piemēram, ka cilvēks nepiedzīvo savu brīnumu no Dieva momentā. Daiga saka, ka viņa nevienu netaisās ar varu pārliecināt, viņas uzdevums ir tikai izstāstīt Dieva vēsti un pēc tam lūgt par šiem cilvēkiem, jo tikai Svētais Gars kādu var pārliecināt. Jo, cenšoties ar varu pārliecināt, tas var cilvēkos radīt pretreakciju. Viņai ir arī piemēri, kad cilvēki, konkrēti viena meitene, kura stipri noliegusi Dievu, jau aizgāja kādā luterāņu draudzē uz iesvētības mācību. Tas ir lūgšanu rezultāts!

Daigas kristietības sākumā viņai negāja viegli – daudzi no viņas novērsās, draugi pameta un bija dažādi lieli uzbrukumi no tuvinieku puses. Bet pēc laika arī šie cilvēki ierauga, ka nekas slikts jau ar Daigu nav noticis. Attiecības normalizējas un mūsu evaņģelizētājai parādās cerība.

Daigas taktika ir aicināt. Uz draudzi, uz neformālajiem pasākumiem; regulāri. Pat, ja cilvēki atsaka un viņiem nav laiks, viņa aicina. Paiet laiks un cilvēki atsaucas. Slikti ir vienīgi tad, ja otrā galā neceļ telefonu, bet pretējā variantā Daiga noteikti sazvanīs cilvēku un uzaicinās. Kā viņa saka, vajag no sevis 100% ieguldīt. Būtu jau viegli tikai lūgt, bet, nē, ir arī jāstrādā uz simts. Ir, protams, grūti zvanīt cilvēkam, kurš ir aizvērts, bet galvenais ir strādāt, jo, ja nebūs konkrēti tas cilvēks, kuru aicina, tad Dievs iedos citu cilvēku, bet bez rezultāta darbs netiks atstāts. Tas viņai esot jau apstiprinājies.

Viņa evaņģelizē arī, darot darbu mājās. Cilvēki pie Daigas nāk ciemos. Viņa arī aktīvi lūdz par to, lai Dievs dod viņai cilvēkus, kam viņa var evaņģelizēt, liecināt. Pēc cilvēkiem, kas ir atvērti Dievam.

„Ir milzīgs prieks, kad cilvēks ir izauklēts. Kad esi lūdzis par viņu ilgi un šis cilvēks beidzot salūst Dieva priekšā, pieņem Jēzu un nostiprinās,” Daiga dalās savā piedzīvojumā. „Uzstādīt sev par mērķi: pievest Dievam vienu cilvēku gadā – tas taču nav neiespējami! Galvenais ir sēt sēklu cilvēkos. Cilvēki 100% neaizmirst to! Pati ļoti labi atceros to ģimeni, no kuriem pirmo reizi izdzirdēju par Dievu. Mums katram ir tāds neaizmirstams pirmavots. Un tad arī augļi būs.”

Viņa uzskata, ka ir tik jāstrādā Dieva valstībā un tad Dievs visu atdara. Pat par viņas upuri – lielo telefona rēķinu – Dievs gādā. Protams, ir jāmaksā cena. Upuris, pirmkārt, ir lūgšanu kambaris divas stundas ik dienu. Tas nenāk pats no sevis, ļoti viegli, bet ir mērķtiecīgi uz to jāiet.

Cilvēku atrunām nav nekāda pamata, secina Daiga. Viņa uzrunā cilvēku, piemēram, šādi: „Bet pirmais bauslis mums saka: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.” (Mat.22:37) Un cilvēki bieži atbildot: „Bet es jau mīlu Dievu.” „Bet tas ir tāpat kā apprecēties. Iedomājies, Tu saki, ka mīli savu vīru (kā saki, ka mīli Dievu), bet tu ar viņu nekad netiecies, nekad nerunā, nekalpo, pat neej pie viņa mājā utt. Vai tad tā ir mīlestība?” Un cilvēkam vairs nav pretargumentu.

Daiga ir pārliecināta, ka cilvēks ir tendēts kaut ko dievināt – naudu, varu, darbu, vīru vai sievu. Bet Dievs mūs ikvienu radīja ar brīvu gribu, Viņš noriskēja, vai tu izvēlēsies Viņu… Dievs jau nezina, vai tu nāksi pie Viņa, runāsi ar Viņu, lūgsi Viņu. Viņš tikai ļoti gaida to un ilgojas pēc ikviena. Bez Dieva cilvēks vispār nevar patiesi piedot. Cilvēks tikai to lietu „iebāž dziļi skapī” (kā džemperi), it kā paslēpj, pazaudē tā, ka nevar atrast, bet kaut kur turpat jau vien viņš ir. Bet ar Jēzu var piedot tā, ka viss ir izmēzts tīrs, cilvēks ir kļuvis par jaunu radījumu; bijušā vairs nav.

Vēl kāda lieta. Kad Daiga pati pieņēma Dievu, viņa ļoti pamatīgi pētīja cilvēku, kas viņai pasniedza vēsti par Dievu. Ikvienam nekristietim ir svarīgs jautājums „Kāds ir kristietis?” Viņiem ir ĻOTI svarīgi, kāds ir tas cilvēks, kurš stāsta viņam par Dievu. Ikviens evaņģēlists tiks uzlūkots kā caur lupu, viņu ļoti vēros, nopētīs, centīsies sajust ar visiem maņu orgāniem u.c. Cilvēks jautās sev: „Vai es gribu būt tāds kā šis cilvēks, vai es gribu viņa mieru un citas lietas?” Tāpēc strādā pie sevis! Esi godīgs, pozitīvs, ar dzirkstošu acu skatienu un plašu, mīļu smaidu kā, piemēram, Daigai!

Lolija Sprancmane.