Ja pirms gada Evijai teiktu, ka viņa kļūs par kristieti, meitene neticētu. Ja kāds pienāktu klāt un viņai apgalvotu, ka skumjas un vientulība no viņas dzīves pazudīs reizi par visām reizēm, arī to viņa noraidītu kā kaut ko neiespējamu. Tās ir tikai dažas no pozitīvajām pārmaiņām, kas notikušas Evijas dzīvē no brīža, kad meitene pagājušajos Ziemassvētkos pirmo reizi savā dzīvē piedzīvoja Dievu.

Līdz šim Evija bija pārliecināta, ka ar viņas dzīvi viss ir kārtībā, jo meitene pati sevi uzskatīja par laimīgu cilvēku, un arī apkārtējie apbrīnoja viņas spēju vienmēr būt pozitīvai, priecīgai un smaidošai. Tomēr patiesībā meitenes sirdī jau daudzus gadus bija neizskaidrojamas skumjas, ko bija izraisījušas nepiepildītas alkas pēc draugiem, kuru viņai tā īsti nekad nebija bijis, un vientulība, ko radīja atstumtība no vienaudžu puses. Šīs problēmas aizsākums ir meklējams bērnībā, kad bērnudārzā un pēc tam arī skolā bērni Eviju apzināti ignorēja, ar viņu nevēlējās spēlēties un meiteni apsaukāja. Sākotnēji kā iemeslu šādai attieksmei Evija min to, ka viņa atšķīrās no citiem bērniem, atsakoties piedalīties dažādās nerātnībās. Vēlāk viņas “vaina” bija pārāk labās sekmes un atšķirīgais izskats. Meitene bija garāka un apaļīgāka par savām klasesbiedrenēm, tādēļ puiši, viņu izsmejot, saukāja par “resno”, “garo” un “zubri”. Evijas stāvokli pasliktināja arī tas, ka viņas mamma bija skolotāja, jo tas tika izmantots kā iegansts, lai apvainotu viņu par negodīgu labu atzīmju iegūšanu. Klasesbiedri Eviju nepieņēma. Meitene šādu izturēšanos pārdzīvoja un mēdza skolā bieži raudāt.

Iestājoties ģimnāzijā, Evijas problēma nekur nepazuda. Meitenes klasē bija daudz bērnu no ļoti turīgām ģimenēm, kuri viņu savā bariņā nepieņēma, jo Evijas vecākiem naudas tik daudz nebija. Kaut atklāti meitene no vienaudžu puses apsmiešanu vai naidu neizjuta, viņa saskārās ar liekulību, iedomību un naudaskāri. Turklāt Evija centās sevi turēt grožos un neatļāvās pārmērīgi lietot alkoholu, bet viņas klasesbiedriem patika “tusēt” Vecrīgā. Tā nu ikreiz, kad klasē kāds rīkoja ballīti, Evija bija to jauniešu vidū, kuri aicināti netika. Tomēr jau ģimnāzijas pirmajā gadā, neskatoties uz visu, meitene iemācījās ar pašiedvesmas palīdzību savas bēdas apslāpēt un, par spīti klasesbiedru attieksmei, pret citiem vienmēr būt pozitīva un draudzīga. Vienīgi, pārnākot mājās, viņas priecīgā maska nelīdzēja, un meitene bieži mēdza raudāt bez kāda konkrēta iemesla.

Uzsākot studijas universitātē, Evijas dzīve uzlabojās. Pirmo reizi meitene jutās vienaudžu pieņemta, jo Studentu pašpārvaldē, kurā viņa darbojās, bija daudz cilvēku, kuriem dzīvē nebija gājis viegli, un viņu kompānijā meitene beidzot jutās saprasta. Eviju sāka aicināt uz dažādiem pasākumiem, uz kuriem viņa labprāt arī gāja. Savukārt caur tiem meitenes dzīvē ienāca regulāras iedzeršanas, kuras viņa vairs necentās ierobežot, kā skolas laikā, un šāds dzīvesveids Evijai iepatikās. Arēji meitene šķita laimīga un ar savu dzīvi pilnībā apmierināta, tomēr tā vēl aizvien bija tikai maska, jo, esot vienatnē, vientulība un skumjas meiteni nebija atstājušas. Līdz brīdim, kad viņas draugs uzaicināja Eviju līdzi uz kristīgu pasākumu.

Jau kopš skolas laikiem uzskatīju, ka esmu ateiste un domāju, ka Dieva nav, jo biju vīlusies kristiešos, kuru vārdi nesakrita ar darbiem. Arī, uzsākot studijas universitātē, nekas nebija mainījies un es pieturējos pie šī viedokļa un pat mēdzu to atklāti paust citiem. Studējot pirmajā kursā, draugs, kurš nesen kā bija sācis iepazīt Dievu, mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” mājas grupas pasākumu. Sākumā biju ļoti skeptiska un darīju visu, lai atrunātu savu draugu apmeklēt dievkalpojumus un mājas grupu. Kad sapratu, ka mani nodomi neīstenojās, piekritu aiziet kopā ar viņu, tikai ar vienu mērķi – lai parādītu, ka ar manu dzīvi viss ir kārtībā un man viņu Dievs nav vajadzīgs.

Ierodoties neformālajā pasākumā mani pārsteidza sirsnīgā atmosfēra un labvēlīgā attieksme pret mani, kā arī tas, ka neviens man neuzbāzās ar Dievu. Mēs spēlējām spēles un darījām visādas interesantas lietas. Tikai pasākuma beigās sākās sarunas par ticības tēmu. Tad gan jutos ļoti neērti un man gribējās aizmukt, taču, neskatoties uz to, arī es iesaistījos diskusijā. Sarunas laikā atklāju, ka brīžiem jūtos vientuļa un skumja, tad kāda no meitenēm man atbildēja, ka Dievs šo tukšumu var aizpildīt. Tajā brīdī es sāku raudāt, jo šis cilvēks bija aizskāris manu problēmu. Tā nu, neskatoties uz saviem līdzšinējiem aizspriedumiem, es atnācu uz nākamo mājas grupu, tāpat arī uz aiznākamo, kuras laikā pieņēmu Jēzu par savu Glābēju un Kungu, un visām turpmākajām mājas grupas sanāksmēm, no kurām nevienu tā arī neesmu izlaidusi. Esmu ieguvusi jaunus draugus, kas mani atbalsta un pieņem. Man nav vairs jālieto alkohols, lai kompānijā justos labi. Tas notika pirms nedaudz vairāk kā pusgada. Drīz vien apmeklēju arī savu pirmo dievkalpojumu draudzē “Kristus Pasaulei”, pēc kura iesāku pastāvīgi veltīt Dievam laiku lūgšanā un Bībeles lasīšanā.

Trīs mēnešus vēlāk, apmeklējot draudzes rīkoto semināru – inkaunteru, piedzīvoju Dieva mīlestību, kas visai manai vientulībai lika atkāpties. Kopš inkauntera es vairs nezinu, kas ir vientulība un skumjas, un prieks, kas agrāk bieži vien bija kā pierasta un ērta maska, manī radās pa īstam. Aizbraucot mājās, arīdzan sāku nopietnāk meklēt Dievu un Viņu spēcīgāk piedzīvot savās lūgšanās. Esmu nospraudusi laiku, kad sākšu vadīt pati savu mājas grupu, caur kuru citi cilvēki varēs iepazīt Dievu un piedzīvot Viņa radītās izmaiņas. Man patiešām ir izmainīta dzīve, jo tajā vientulību un skumjas ir nomainījis prieks. Tagad esmu pa īstam laimīga, Dievs ir aizpildījis tukšumu manā sirdī, un es spēju būt pozitīva un priecīga.  Vairs nemēdzu skumt un raudāt bez konkrēta iemesla. Man ir personīgas attiecības ar Dievu, Viņš ir mans Mierinātājs, un man vairs nav jāizmanto pašiedvesma.

Evija stāstu par savu dzīvi nobeidz: “Es apzinos, ka nevienam cilvēkam nav iespējams ar vārdiem izskaidrot to, ko Dievs izdara ar mūsu sirdi, kad Viņam tuvojamies. Tādēļ tad, kad cilvēkiem stāstu par Dievu, vienmēr saku, ka to viņi sapratīs tikai tad, kad paši piedzīvos savā dzīvē. Tāds arī ir mans novēlējums katram, kurš lasīs šo nelielo liecību – arī pašam personīgi iepazīt Dievu un piedzīvot izmaiņas savā dzīvē.”

Evijas Ungures liecību pierakstīja Kristīne Krūkliņa