Ir daudz iemeslu, kāpēc cilvēks sāk lietot alkoholu un smēķēt – iekšēja tukšuma sajūta,
stress, izjukušas attiecības, atrašanās nepareizā draugu kompānijā, bet kurš gan varēja paredzēt, ka dažas glāzītes un cigaretes jautri nosvinētos pilngadības svētkos var pārvērsties atkarībā, kas ilgs vairāku gadu garumā un cīnīties pret to paša spēkiem nebūs iespējams. Savā stāstā Renārs padalīsies ar to, ko ir piedzīvojis un kā viņa dzīve izmainījās, satiekoties ar Dievu.

“Kā jau vairākums “padsmitnieku” arī es ļoti gaidīju savu pilngadību, kad varēšu pats, nevienam neprasot atļauju, darīt to, ko vēlos. Kad bija pienākuši tie gaidītie astoņpadsmit gadi, šo notikumu taču vajadzēja tā kārtīgi atzīmēt un īpaši nosvinēt. Viss sākās ar vienu glāzīti, kurai sekoja otra, bet pēc tam alkohols jau “straumēm plūda” manī. Es jutu, kā tā dzira apreibina manu prātu un “atver bremzes”. Ja bez alkohola es biju kluss un kautrīgs, sevī noslēgts jauneklis, kas brīžiem nevarēja atvērties komunikācijai ar cilvēkiem, tad, iedzerot alkoholu, parādījās lielas runas spējas, jūra likās līdz ceļiem un prāts nesās uz dažādām neģēlībām. Tā sajūta bija tik kārdinoša un vilinoša, ka nespēju tai pretoties un to apturēt. Lai gan pirmo cigareti, slēpjoties no vecākiem, uzpīpēju jau desmit gadu vecumā, sasniedzot pilngadību, smēķēšana kopā ar alkoholu bija manas dzīves neatņemama sastāvdaļa.
Sākās nemitīgi “tusiņi” tādu pašu draugu lokā un pastāvīgas iedzeršanas nedēļas nogalēs. Reizēm darbā nespēju sagaidīt dienas beigas, lai beidzot tiktu pie kāda reibinošā dzēriena. Ja ilgāku laiku netiku pie cigaretēm un alkohola, sākās slikta pašsajūta, iekšējs nemiers, trauksme, tā saucamās “lomkas”.

Šīs atkarības ilga sešus gadus un bija kā murgs, kas vilka mani arvien dziļāk purvā, taču pats es to nesapratu. Likās, ka tas ir normāli un pat “kruti”. Reiz, kopā ar draugiem,” tusējot” kādā Vecrīgas bārā, biju tā “pielējies”, ka neuztvēru apkārt notiekošo un neatceros, kā sākās strīdi un izrēķināšanās, kuru rezultātā es atjēdzos ar zilu aci un pārsistu galvu. Bez policijas iejaukšanās toreiz neiztika. Ik pa laikam manā prātā parādījās doma par alkohola un cigarešu lietošanas pārtraukšanu, bet, lai kā es centos to īstenot, saviem spēkiem to nespēju.

Mana mamma ticēja Dievam un arī lūdza Viņu. Vairākas reizes viņa centās stāstīt par Dieva varenajiem brīnuma darbiem – dziedināšanu, atbrīvošanu no atkarībām un žēlastību, kas dota arī man, bet viņas vārdi man bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Mamma bija neatlaidīga un turpināja, līdz brīdim, kad viņas teiktais: “ Dēls, tev vajag Dievu!” dziļi aizskāra manu sirdi un es vēlējos iepazīt savu Debesu Tēvu. Kādu dienu es satiku savu draugu, kurš mani uzaicināja uz draudzes “Kristus Pasaulei” dievkalpojumu un mēs kopā aizgājām. Tas dievkalpojums paliks vienmēr manā atmiņā, jo tajā saņēmu savu brīnumu. Izejot draudzes priekšā, nožēlojot grēkus un pieņemot Jēzu par savu Kungu un Glābēju, Dievs man pieskārās ar lielu spēku un es momentā tiku atbrīvots no cigarešu un alkohola atkarības. To brīvības sajūtu vārdos grūti aprakstīt, bet es skaidri sapratu, ka tas bija grēks, kas mani vajāja un es biju tā vergs.

Atkarībām tika pateikts stingrs “nē” un pielikts trekns punkts! Vēlme pēc alkohola un cigaretēm tika nogriezta kā ar nazi. Ir pagājuši vairāki mēneši, kopš vairs nelietoju reibinošos dzērienus un nesmēķēju. Alkohols vairs nav vajadzīgs, lai droši komunicētu ar cilvēkiem, jo atvērtības un brīvības sajūtu ir devis Dievs. Arī mans draugu loks ir krasi mainījies. Tie ir cilvēki, kuri mani nevis aicina iedzert, bet ceļ un atbalsta. Tagad turpinu regulāri apmeklēt draudzes dievkalpojumus un kristīgo mājas grupiņu, lasu un studēju Bībeli, lūdzu Dievu un paļaujos uz Viņu visās dzīves sfērās. Apmeklēju Bībeles skolu, lai labāk varētu izprast Dieva Vārdu un Viņa aicinājumu manai dzīvei. Patiesi vēlos arvien vairāk iepazīt savu Debesu Tēvu un no sirds nodoties Viņam. Jūtos laimīgs!

Ja arī tev kāds mēģina pastāstīt par Dievu, lūdzu, nenoraidi to, uzklausi un atver savu sirdi, lai tava auss kļūst dzirdīga, acs redzīga un prātā ir vēlme pieņemt patiesības vēsti, kas var izmainīt arī tavu dzīvi.”

Renāra Romula liecību pierakstīja Ineta Siliņa