Vēl pirms gada Inesei bija depresija, jaunā sieviete bija nomākta, bez draugiem un dzīves jēgas, bet, iepazīstot Dievu,
viņas dzīve izmainījās. Tagad Inese ir laimīga, apņēmīga un mērķtiecīga meitene, kura regulāri apmeklē un kalpo draudzē „Kristus Pasaulei” un tās mājas grupā.

Inese stāsta: „Es piedzimu lielā ģimenē, kurā auga seši bērni. Sabiedrības acīs mēs bijām paraugģimene, taču patiesībā mums bija nopietnas problēmas, par kurām neviens nenojauta. Tēvam ļoti bieži uznāca dusmu lēkmes, ko viņš izgāza pār pārējiem ģimenes locekļiem. Īpašs iemesls dusmām nebija jāmeklē, – lai kas arī mājās nenotiktu, viss viņu kaitināja. Diendienā mēs no tēva dzirdējām lamāšanos un aizskarošas piezīmēs, un, kad viņam sāka šķist, ka izteiktie vārdi pietiekami sāpīgi netrāpa, tad viņš nekavējās izrēķināties fiziski. Es biju vecākā no meitenēm, un jau salīdzinoši agri man bija jāpalīdz mājas darbos vecākiem, taču, lai ko es uzņemtos izdarīt, nespēju to paveikt pietiekami labi, lai izpatiktu savam tēvam.”

Visa Ineses bērnība pagāja, regulāri dzirdot no tēva tādus vārdus: „Tu neko nemāki! Tu visu dari pārāk lēni! Vai tu esi bez rokām, ka nevari neko noturēt! Tu neko nekad dzīvē nesasniegsi!” Šie izteicieni atstāja milzīgu iespaidu uz Inesi. Viņa sāka justies tieši tā, kā tēvs par viņu tūkstošiem reižu bija teicis. Meitene savās acīs bija mazvērtīga, neviena nemīlēta un negribēta. Inese emocionāli vienmēr bija nomākta, un ļoti agri parādījās depresija ar mēģinājumiem izdarīt pašnāvību.

Piecpadsmit gadu vecumā es aizbēgu no mājām, jo ilgāk nespēju nedz noskatīties, nedz pati izturēt vardarbību, ko piedzīvoju no tēva. Vienīgā vēlēšanās bija aizbēgt prom un nomirt, manās acīs tā bija vienīgā izeja. Pēc nedēļas ilgas klaiņošanas pa ielām un dzīvošanas pie draudzenes es nonācu bērnu namā. Vecāki arī necentās mani meklēt, kur es esmu palikusi. Pēc atkārtotiem pašnāvības mēģinājumiem, nonācu slimnīcā, kur mani ārstēja ar spēcīgiem medikamentiem, kas izraisīja apātiju un miegainību. Tie neuzlaboja manu pašsajūtu, bet neļāva domāt par pašnāvību. Zāļu ietekmē mani nekas īsti neinteresēja un manai dzīvei nebija jēgas un mērķu. Šos medikamentus es lietoju līdz pat savai pilngadībai un vēlāk sāku apmeklēt arī psihoterapeitu,” atceras Inese.

Uzsākot patstāvīgu dzīvi, Inese pārstāja lietot medikamentus, atrada sev darbu un istabiņu dzīvošanai. Vienā no savām darbavietām Inese iepazinās ar kolēģi, par kuru zināja, ka viņa ir kristiete. Inese nav noliegusi, ka pasaulē ir kaut kas augstāks, bet nekad nebija lasījusi Bībeli un lūgusi Dievu. Šī kolēģe neatlaidīgi trīs gadu garumā aicināja Inesi atnākt līdzi uz draudzes „Kristus Pasaulei” un mājas grupiņas organizētajiem pasākumiem, taču Inese vienmēr atteica. Ticības lietas viņai bija pilnīgi svešas un neizprotamas, tas viņu atgrūda.

Es baidījos, ka man tiks kaut kas uzspiests, ka tikšu pret savu gribu ievilkta kaut kādā sektā. Vienā no reizēm, kad biju atkal apņēmusies piezvanīt un atteikties piedalīties, kolēģe bija tik priecīga, dzirdot manu balsi, ka es nespēju viņu sarūgtināt un pateikt, ka neatnākšu,” stāsta Inese. „Esot mājas grupā, iepazinos ar ļoti jaukām un draudzīgām meitenēm, kuras daudz stāstīja par Dievu un to, kā Viņš ir palīdzējis tikt vaļā no alkohola, narkotiku un cigarešu atkarībām un mazvērtības, tādā veidā pilnībā izmainot viņu dzīves. Sākumā es tam nespēju noticēt. Nevarēju uzreiz pieņemt, ka Dievs var būt tik reāls un palīdzēt cilvēkam tikt galā ar problēmām. Tas manī radīja interesi, un es vēlējos aiziet arī dievkalpojumu.”

Inese sāka regulāri apmeklēt mājas grupu un draudzi, kur mācījās iepazīt Dievu, lasot Bībeli un lūdzot. Viņu uzrunāja ikviens dzirdētais sprediķis, ko mācītājs sludināja svētdienās. Tie lika pārdomāt viņas dzīvi un mudināja cīnīties ar nomāktību un padzīt no sava prāta depresīvās domas. Liels atbalsts Inesei vienmēr ir bijusi mājas grupas vadītāja, kura grūtos brīžos prata sniegt uzmundrinājumu un labu padomu. Šī gada laikā viņa ir izlasījusi daudzas vadītājas ieteiktas grāmatas par Dievu un centusies izlasīto pielietot savā ikdienā. Kopš tā laika Ineses dzīvē daudz kas ir mainījies.

Depresija manu dzīvi ir atstājusi. Es vairs nejūtos nomākta, atstumta vai nemīlēta. Draudzē un mājas grupā man ir draugi, kuri vienmēr apjautājas, kā man iet, uzklausa mani un ir gatavi vienmēr palīdzēt. Ja pirms tam manai dzīvei nebija jēgas, tad tagad es vēlos vēl vairāk iepazīt Dievu un kalpot citiem cilvēkiem, kuri ir nonākuši grūtībās. Esmu kļuvusi drošāka un varu brīvi komunicēt ar cilvēkiem, izteikt savas domas, savu viedokli un uzklausīt citus. Uz savu nākotni raugos pozitīvi, un zinu, ka visu, ko vien vēlēšos, es arī sasniegšu. Ja arī kaut kas reizēm neizdodas, man ir apkārt cilvēki, kas mani uzmundrina un neļauj nolaist rokas. Esmu piedzīvojusi, ka Dievs tiešām ir reāls un labs! Gribu stāstīt, ka Dievs ir dzīvs, klātesošs un vienmēr līdzās gan priekos, gan bēdās. Un tas ir super!!!”

Ineses Meijeres liecību pierakstīja Līga Paņina